Par vēlēšanām II

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Skaitot balsis tālāk, rezultāts Rīgā nav mainījies (par diviem iecirkņiem Centrālā Vēlēšanu komisija patlaban, plkst. 9.46 no rīta divas dienas pēc vēlēšanām, vēl nav mājas lapā izvietojusi informāciju; CVK pārstāve man teica, ka tas, iespējams, ir vienkārši tāpēc, ka dati vēl nav apstrādāti, un pieņemsim, ka tam nav nekāda sakara ar to, ka abos gadījumos balsošana notika vienā no tā dēvētajām krievu vidusskolām). Rīgas domē turpmāk darbosies četras partijas. Par personālijām ir pāragri runāt, vēl būs jāskaita visi plusiņi un mīnusiņi. Taču pāris lietas varam pateikt jau tagad.

Pirmkārt, mani biedē kuluāros un arī atklāti apcerētā doma, ka visi 60 Rīgas domnieki tagad veidos vienu veselu komandu un nebūs nekādas pozīcijas vai opozīcijas. Demokrātiskā iekārtā tas tomēr nav īpaši pozitīvi, jo tādā gadījumā par lietām ir atbildīgi visi un, vienlaicīgi, neviens. Ir jāņem vērā, ka trīs no četrām partijām, kuras aizvakar iekļuva Rīgas domē, tur bija arī iepriekšējā sasaukumā un tāpēc ir līdzatbildīgas visā tajā, kas pilsētā pēdējo četru gadu laikā ir darījies. Tas it īpaši attiecas uz Saskaņas centru un LPP/LC, mazāk uz JL, kurš domē ir bijis opozīcijā (taču arī nav varējis atturēties no varas pīrāga pārdalīšanas, savu pārstāvi Pulku iebīdot politikāņu dižbarotnē, kāda ir Rīgas brīvosta). Nedrīkstam aizmirst, ka RD ir iestāde, par kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja vietniece Juta Strīķe ir teikusi, ka korupcijai tajā ir sistēmisks raksturs. It īpaši Šlesers ir apliecinājis, ka tāda lieta, kā korupcija, viņam ir pilnīgi pie vienas vietas, ka tik var biznesu taisīt un šeptēties. Šādos apstākļos obligāti ir vajadzīga opozīcija, vai vismaz partija, kura apliecina, ka tā nepacietīs neko negodīgu un necaurskatāmu. Jaunajai domei būs jātiek galā ar pietiekami daudzām lietām, kurās jautājumu ir vairāk, nekā atbilžu, piemēram, kāpēc tāme par Dienvidu tilta otro kārtu ir pieaugusi par gandrīz 250 procentiem kopš tā tika apstiprināta. Tai būs jārēķinās arī ar to, ka nekur vēl nav pazudis būvnieku reizēm pat gluži atklāti teiktais par to, ka Rīgā neko nevar darīt, ja vispirms netiek samaksāts kukulis. Saprotu jau, kāpēc Šlesers kā vistmātīte grib visus savākt zem saviem spārniem -- viņš negrib, lai kāds īpaši viņam skatās uz pirkstiem. Taču patlaban, vismaz, nekas neliecina, ka viņš kļūs par mēru. Partija galu galā arī pēc visas masīvās kampaņas vēlēšanās palika trešā. Ļoti daudz ko noteiks attieksme, kādu pret korupcijas un atklātības lietām demonstrēs SC un tās līderi.

Nākamā lieta ir par vēlēšanu procesu. Lai man piedod CVK, kura sestdien noteikti darīja pašu labāko, ko varēja, bet procesā patlaban ir divas, manuprāt, absurditātes. Mazākā no tām ir šī plusiņu un svītrošanas būšana. Latvija nebūt nav vienīgā, kurā tā pastāv. Kandidātus no saraksta var izvēlēties arī vēlētāji Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Somijā, Nīderlandē, Grieķijā un Zviedrijā, turklāt Īrijā un Luksemburgā viņi var pat izvēlēties pat kandidātus no dažādiem sarakstiem. Taču plusiņi un mīnusiņi saistās ar lielāko no abām absurditātēm, proti, ka 2009. gadā vēlēšanu sistēmas pamatā mūsu valstī joprojām ir milzīgi papīru blāķi. Par spīti tam, ka mūsu valstī ilgi darbojās tā dēvētā e-lietu ministrija, vēlēšanu procesa automatizēšanā nav noticis pilnīgi un absolūti nekas. Droši vien tas ir tāpēc, ka ministrija tika veidota lielākoties, lai apmierinātu koalīcijas partiju kāri pēc ērtiem krēsliem, bet tomēr. Uz nākamajām Saeimas vēlēšanām tomēr vajadzētu laboties. Ja politikāņiem pašiem nav sajēgas par to, kas ir vajadzīgs, var doties ekskursijā uz Igauniju, kur ļaudis elektroniski balso jau sen.

Par Eiropas Parlamentu. Prieks par Sandru Kalnieti, viņai, iespējams, no Pilsoniskās savienības saraksta pievienosies Inese Vaidere (kura, es ceru, ir iemācījusies, ka lietot Eiropas Savienības naudu, lai reklamētu sevi un savu partiju nav akceptējams gājiens, ja arī citreiz to ir darījis tas pats Šlesers). Joprojām kā ļauns murgs šķiet tas, ka Latviju nākamos piecus gadus Eiropā pārstāvēs cilvēks, kurš nagiem un zobiem cīnījās pret valsts neatkarības atjaunošanu un pat tika notiesāts par valsts nodevību. Paldies "saskaņas" organizētājiem mūsu valstī. Eiropai acīmredzot nākamo piecu gadu laikā būs jāpacieš Ivara Godmaņa smagi tehnokrātiskā attieksme pret dzīvi. Angļu valodā "punkts viens" ir "point one." Godmanim, kā visi zinām, mēdz būt arī punkts divi, trīs, četri un septiņpadsmit. Darbu Eiropā acīmredzot turpinās tēvzemietis Zīle, no Jaunā laika turp varētu doties Krišjānis Kariņš, ja vien plusošana un mīnusošana JL sarakstā nav veikusi korekcijas. Un, protams, tur joprojām būs lielā Krievijas interešu bīdītāja Ždanoka. Ziņots, ja kaut kad tiks apstiprināts Eiropas Savienības Lisabonas līgums un Latvija iegūs vēl vienu vietu Eiropas Parlamentā, tā būs piekrītiga tieši Ždanokas pārstāvētajam PCTVL. CVK man paskaidroja, ka tas ir pateicoties visnotaļ sarežģītai matemātiskai formulai, kāda iestrādāta likumā par Eiropas vēlēšanām. Konkrētais teksts no likuma ir, lūk, kāds: "Par katru kandidātu sarakstu nodoto vēlēšanu zīmju skaitu dala secīgi ar 1, 3, 5, 7 un tā tālāk, līdz dalījumu skaits ir vienāds ar kandidātu sarakstā pieteikto kandidātu skaitu." Atzīstos, priekš manis tas ir mazliet pārāk sarežģīti, bet tādi nu tie aprēķini ir. Joprojām ceru, ja arī PCTVL iegūs otru vietu, tad vismaz neveidosies tā izmisīgi ciniskā situācija, kurā Latviju pārstāvēs latviešu valodu neprotošs itālis. Murgs kaut kāds. Savukārt pārrēķinājās Eiroparlamentārietis Guntars Krasts, kura pārstāvētais teorētiski "eiroskeptiskais" saraksts mazliet palika aiz svītras. Labi, ka nevienam nebija vajadzīgi tādi pusnopietni vai pagalam nenopietni veidojumi, kā "Rīcības partija" (0,44% balsu), "Latvijas Atdzimšanas partija" (0,23%) un Kristīgi demokrātiskā savienība (jēziņ, vai tāda vispār vairs pastāv un, ja tā, tad kāpēc?! -- 0,30%).

Domāju, ka pozitīvi vērtējams ir tas, ka Latvijā vēlētāji sāk atteikties no etniska balsojuma. Nav maznozīmīgi tas, ka PCTVL Rīgas domē neieguva pilnīgi nevienu vietu. Nav maznozīmīgi arī tas, ka galvaspilsētā izgāzās visas tās partijas, kuras uzskata, ka Latvijā dzīvo tikai latvieši, vai arī, ka tikai latvieši ir pelnījuši politiķu un politikāņu uzmanību. Tas mazāk attiecas uz "Visu Latvijai!", kura tā arī nav spējusi sevi pierādīt (Rīgā 1,86% balsu, Eiropas vēlēšanās ar visu Lāci tikai 2,81%), un ļoti daudz vairāk uz TB/LNNK, kuras "stingrais mugurkauls," protams patiesībā vienmēr ir bijis gana lunkans, bet kurai nāksies tomēr atzīt, ka dobeliski tabūniska bļaustīšanās nav pats labākais, kas politikā ir iespējams. Patīk tas kādam vai nepatīk, Latvijā dzīvo arī nelatvieši un viņi turpinās tā darīt par spīti jebkuram naivam centienam Eiropai iestāstīt, ka Latvijā ir vajadzīga etniska tīrīšana, oi, atvainojos -- "dekolonizācija." Jā, man nebūs akceptējams neviens piedāvājums par krievu valodas statusa celšanu debesīs. Te tomēr ir Latvija un Latvijas valoda ir latviešu valoda. Taču tādos jautājumos, kā apkures tarifi, ceļu labošana, bērnudārzu celšana un korupcijas apkarošana tomēr etniska dalījuma nav un nevar būt. Žēl, ka pirmais politikānis, kuram ir izdevies pārvarēt etnisko barjeru ir Šlesers, bet tas ir sākums procesam, kuru varbūt turpmāk var pilnveidot cilvēki, kuri nav pārliecināti, ka patvaļa, nepotisms un korupcija ir politikā visvajadzīgākie elementi.

Pagaidām viss. Jauku visiem dienu!