sestdiena, 2010. gada 27. februāris

Prieks par laikrakstu!

Labrīt, lasītāji!

Šorīt lasu avīzes un klausos, kā aiz logiem ar lielu troksni ledus un sniegs ik pa brīdim no kaut kurienes krīt un nokrīt. Ceru, ka nevienam uz galvas.

Taču prieks šorīt par laikrakstu Diena, konkrēti par to, ka kolēģi avīzē ir pamanījuši, ka jaunākajā britu žurnāla The Economist numurā ir stāstīts arī par Latviju. Kolēģi par to tik ļoti ir sapriecājušies, ka žurnāla teiktais laikrakstā ir atreferēts ne vienu reizi, ne divas reizes ... bet pat veselas trīs reizes! Ziņu lappusēs atzīmēts ir fakts kā tāds. Toties komentāru lapā The Economist teiktais parādās gan zem rubrikas "Spilgti citāti," gan arī zem rubrikas "Ko raksta citi." Lūk, kā tas citēts pirmajā gadījumā:

"Gan Grieķija, gan Latvija saņēmušas smagus sitienus, tomēr grieķi ir pieraduši pie labas dzīves, no kā tie nespēj šķirties. Savukārt latvieši ir apmierināti, vienkārši esot pasaules kartē."

Un lūk, kā tas citēts otrā gadījumā (attālums starp to pirmo un to otro uz lappuses ir vien centimetros mērams):

"Gan Grieķija, gan Latvija saņēmušas smagus triecienus, taču Grieķi bija pieraduši pie labas dzīves, no kuras negrib labprātīgi šķirties. Latvieši turpretim ir laimīgi, kas var joprojām atrasties uz kartes."

Jā, ar visu lielo "G" tautas nosaukumā un vārdiņa "ka" vietā "kas."

Diez kas nav.

Toties patiess prieks ir par laikraksta saturu citā nozīmē. Pat man, kurš teātra lietās ir absolūts nespeciālists, fascinējoša bija Normunda Naumaņa intervija ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu. Ar platu smaidu lasīju interviju ar operas dīvu Elīnu Garanču un priecājos par viņas neizmēramo veiksmi visā pasaulē. Balsī iesmieties lika anektode par Dieva sarunu ar it kā pirmo sievieti pasaulē Ievu. Tāpat smējos par atbildi, kuru kāds nudien asprātīgs lasītājs devis uz jautājumu "Ko Ellai saka Viola Abramova?"

Un patiesi nopriecājos, ka uz laikraksta pēdējās lappuses ir pateikts, ka šodien Rīgā maksimālā temperatūra būs +5. Jo vakar uz tā paša laikraksta pēdējās lappuses bija pateikts, ka šodien Rīgā maksimālā temperatūra būs ... mīnus pieci. Prieks, kur tu rodies?

Jauku visiem dienu.

piektdiena, 2010. gada 26. februāris

Kārtējā muļķības paraugstunda Jēkaba ielā

"Nevajag mani taisīt par galveno vainīgo" -- tādu frāzi vakar izspļāvusi viena no Saeimas "gudrajām galvām" pēc tam, kad izrādījās, ka viņas ieteiktais un citu "gudro galvu" atbalstītais priekšlikums par 1. septembri un alkohola tirdzniecību ir krietni plašāk vērsts, nekā pati stāsta "varone" acīmredzot bija iedomājusies.

Diemžēl, "Jauno laiku" pārstāvošā Sarmīte Ķikuste ir galvenā vainīgā, jo tieši viņa bija tā, kura nāca ar domu, ka "Zinību dienā" alkohola tirdzniecību vajag aizliegt. Nu izrādās, ka Saeimas vakar jau otru reizi apstiprinātie noteikumi nozīmē ne vien to, ka Rimi un Maxima veikaliem būs jāpārkārto tirdzniecības procesi, bet arī to, ka 1. septembrī alkoholiskos dzērienus nedrīkstēs pārdot arī restorānos un kafejnīcās. Šorīt vienā no laikrakstiem restorāna Bergs pārstāve mulsi bilst lūk, ko: "Restorāna piedāvājumā ir gardēža vakariņas, pie kurām piedāvā dzērienus. Kāpēc lai starp šiem dzērieniem nebūtu glāze vīna, kas ir iekļauta kopējā cenā?"

Bet būsim taču godīgi. Restorāns Bergs nesen kādā visnotaļ nopietnā aptaujā atzīts par vienu nu Eiropas 50 labākajiem restorāniem. Ļoti, ļoti maz ticams, ka Bergs kopā ar pirmo dod glāzi vīna, pēc tam ar zupu -- krūzi kefīra, tad ar otro -- kausiņu kakao, bet kopā ar desertu -- minerālūdeni. Nē. Minētās gardēža vakariņas ir viens lielisks ēdiens ar vīnu, otrs lielisks ēdiens ar citu vīnu, trešais lielisks ēdiens ar citu vīnu u.tml. Tas pats ir sakāms arī par Mārtiņa Rītiņa Vincentu. Un ne tikai. Nemaz nerunājot par to, ka viesnīcās alkohols ir arī minibāros -- vai viesnīcām vispār visi numuriņi būs jāslēdz ciet? Vai iepriekšējā vakarā pie visām numuru durvīm būs jāpieklauvē un jālūdz iztukšot bāru jau tūlīt pat?


Pati Ķikuste apgalvo, ka vainīga pie brāķīgā likumprojekta esot Saeimas Tautsaimniecības komisija. Precizitātes labad piefiksēsim, ka tās priekšsēdētājs ir Vents Armands Krauklis (TP), kopā ar viņu tur "strādā" kādreizējais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze (ZZS), Jānis Tutins (SC), LPP/LC pārstāvis Vitālijs Aizbalts, TP pārstāvis Māris Ārbergs, Madars Lasmanis un Dzintars Zaķis no JL, Artūrs Rubiks no SC, Anna Seile no PS, Ingmārs Līdaka no ZZS, un Juris Sokolovskis no PCTVL. Ja neviens no šiem 11 ļaudīm nevienā brīdī nepamanīja, ko īsti mūsu valstī nozīmē jēdziens "mazumtirdzniecība," tad ir vēl jo trakāk. Krauklis tagad taisnojas, ka balsojums par vīna aizliegšanu restorānos neatbilstot "veselam saprātam," bet kur tad viņš bija, kad jautājums vispār tika cilāts?!

Prātā nāk kāda konference Bulgārijā, kurā piedalījos pirms pāris gadiem. Konferences noslēgumā bija, piedodiet latviešu valodas aizstāvji, tusiņš. Liela telpa, bārs. Bārmenim palūdzu alu. Nē, alus nav. Bet lūk, vesels ledusskapis pilns ar alu. Nē, alu nevar, jo rīt Bulgārijā būs prezidenta vēlēšanas. Kāds tam sakars ar pasākumu iepriekšējā vakarā? Bārmenis parausta plecus. Palūkojos sev apkārt. Ļaudis kaut ko malko. A, varbūt džinu ar toniku? Bārmenis atplaukst smaidā. Jā, to var. Acīmredzot arī Bulgārijas parlamentā, tāpat kā mūsējā, ir gadījuma rakstura ļaudis, kuri balsošanas podziņas spiež pusaizmiguši un lietas būtību nesaprotoši. Ceru, ka nākamajās parlamenta vēlēšanās vēlētāji viņiem parādīja sētas durvis.

Savukārt tepat mājās tas pats ir sakāms par mūsu "gudrajām galvām." Ja man 2. oktobrī gadīsies paņemt Vienotības sarakstu un tajā būs atrodams Sarmītes Ķikustes uzvārds, tad viens svītrojums būs garantēts. Tas pats sakāms par Zaķi, Lasmani un Seili. Kaut kādā brīdī tomēr Saeimas deputātiem ir jāsaprot, ka tā nav rotaļa, ar kuru viņi Jēkaba ielā nodarbojas. Nepārdomāti balsojumi pēdējo gadu laikā ir nozīmējuši dārgus referendumus un visvisādus lietussargus.

Un tāpēc bloga noslēgumā doma no klasiķa: Nekad pārāk zemu nevajag novērtēt spēku, kas ir lielai grupai dumju cilvēku.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 23. februāris

Valsts prezidentam uz Maskavu tomēr nevajadzētu braukt

Labrīt, lasītāji!

Sarežģītā situācijā nonācis Valsts prezidents Valdis Zatlers. Pēc pagarāka posma, kurā kaimiņvalsts Maskava viņu it kā bija, it kā nebija aicinājusi šogad piedalīties Kremļa režisētajās "Uzvaras dienas" svinībās, viņš Šveices kūrortā sabīdījās ar Krievijas caru Vladimiru. Pēdējais mūsu prezidentam pauda nu jau krietni oficiālāku ielūgumu, un mūsu prezidents nekavējoties to akceptēja. Laikā kopš tam viņš ir skaidrojis, ka tas pierādīšot Latvijas "briedumu" un vienošot mūsu valsts sabiedrību.

Nu, diez vai. Jo ar katru mīļu brīdi Maskava arvien vairāk un vairāk pierāda, ka pasaules viedoklis tai ir absolūti pie vienas pakaļas. Jaunākā informācija liecina, ka "Uzvaras dienu" laikā Krievijas galvaspilsētu rotās kādreizējā diktatora Staļina nu jau gluži oficiālas svētbildes, tandemā ar viņa "labo darbu" uzskaitījumu. Maniakālā slepkavas rehabilitācija Krievijā sākās jau pirms kāda brītiņa. Daudz jau nav cilvēku, kurus mūsu kaimiņvalsts un tās traģiskā sabiedrība var godā celt, bet runāsim atklāti -- Staļina prezentācija pozitīvā lomā ir precīzi tas pats, kas Vācijā būtu atzinums, ka patiesībā jau Hitlers nemaz tik traks nebija -- ceļus būvēja, gleznot pieprata, šad tad kādu mazuli noskūpstīja u.tml.

Ar visu "briedumu," šī nu nav tā lieta, kura Latvijai ar tās valsts vadošās amatpersonas iesaistīšanos būtu jāatbalsta. Cita starpā, lūdzu, neaizmirsīsim, ka Krievija joprojām okupē daļu Gruzijas. Tiesa, Valdis Zatlers savas prezidentūras laikā šajā ziņā ir bijis visai kurls. Viņš vienīgais no Baltijas prezidentiem gozējās Olimpiskajās spēlēs valstī, kura apspiež tibetiešus. Viņš vienīgais neaizbrauca uz Tbilisi, lai izrādītu atbalstu gruzīniem pēc tam, kad Krievija iebruka viņu teritorijā (toreiz skaidrojums bija, ka prezidenta svīta nevarēja sameklēt aviobiļetes no Pekinas uz Tbilisi, lai gan cars Vladimirs gan no pirmās uz pēdējo nokļuva pat ļoti fiksi). Braucot uz Olimpiskajām spēlēm viņš pateica, ka par cilvēka tiesībām viņš ar ķīniešiem nerunāšot. Tieši to pašu viņš teica, kad ciemojās pie Centrālāzijas diktatoriem. Iespējams, ka šogad viņš būs viens vienīgais no Baltijas prezidentiem, kas brauks uz Maskavu, lai gan par to ir ierunājies arī kaimiņš Igaunijā.

Protams, Krievija pirmkārt ir resursu piegādātāja un liels tirgus, šajā kontekstā par to, ka tā ir pustotalitāra un līdz kliņķim korumpēta diktatūra, nekādas īpašas raizes nav arī Eiropas lielvalstīm. Raugi, Francija pat taisās caram Vladimiram pārdot pašus modernākos kuģus un līdz ar to -- NATO tehniskos noslēpumus. Naftas un gāzes priekšā sevi prostituējuši "valstsvīri" i pie mums, i citur, visredzamākā mauka ir kādreizējais Vācijas kanclers Šrēders. Taču 9. maiju Valsts prezidents tomēr varētu ignorēt, jo tas nu reiz ir pasākums, kurš redzami simbolizē Krievijas pārliecību, ka tā ir speciāla un īpaša. Tā vienīgā 2. pasaules kara beigas atzīmē citā datumā, nekā pārējie. Tā vienīgā uzskata, ka cilvēks, kurš pie kara bija tikpat vainīgs, kā Hitlers, ir rehabilitējams un saulītē ceļams. Būtu labi, ja tas tomēr nenotiktu ar informatīvu atbalstu no mūsu valsts pirmās personas.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2010. gada 20. februāris

Notiek arī tā

Labrīt, lasītāji!

Aiz loga patlaban tā putina, ka pat snīpi pa durvīm laukā bāzt negribas, un tāpēc esmu ērti iekārtojies pie datora. Liela krūze tējas. Daudz darāma darba. Un prieks par šādām un tādām ērmīgām vēstīm, kuras apliecina, ka vienalga kādas nebūtu peripētijas sabiedriski politiskajā dzīvē, reizēm var arī uzjautrināties.

Piemēram, lieliski jauks ir stāsts par centīgajiem ļaudīm Krievijas pilsētā Omska, kuri gatavojoties savas valsts prezidenta vizītei konstatēja, ka pilsētā tiek reklamēta bērnu luga "Gaidām tevi, jautrais rūķi." Gluži kā cariski potemkiskajā procesā, ļaudis nevēlējās, lai valsts galva sajustos, ka kaut kas nav kārtībā, un plaktāti viens divi tika novākti. Krievijas prezidents ir 1,62 metrus garš. Vai omskiešiem likās, ka viņa emocijas par to ir tik ļoti trauslas? Kā nekā, visu ceļu līdz Kremlim cilvēks izsitās. Varbūt likās, ka prezidentam nav humora izjūtas? Laikam notika pārcenšanās. Blogotāji no Omskas ziņo, ka valsts bosa korteža traucās pa ielām, kuru malās bija izkaisīts svaigs, balts sniegs, lai tik prezidentam nebūtu jāredz nekas netīrs. Citā vietā milzīga aukstuma apstākļos ļaudis bija spiesti uz ielas stūra dirnēt 40 minūtes, kamēr korteža pabrauca garām arī viņiem.

Savukārt no Olimpiskajām spēlēm Vankuverā ... vispirms, protams, liels bravo malacim Martinam Dukuram, kurš gandrīz dabūja zelta medaļu, bet tomēr dabūja sudrabu, piedevām brālis Tomass skeletā ieguva augsto ceturto vietu. Malači abi divi. Šķiet, turpmāk uz Olimpiskajām spēlēm no Latvijas vajag sūtīt tikai brāļu duetus, viņiem acīmredzot veicas labāk nekā citiem. Taču ziņās par Olimpiskajām spēlēm redzams arī kuriozs. Proti, grupa policistu un bruņoto spēku pārstāvju, kuri spēlēs nodrošina drošību, naktis pavada uz kruīza kuģa, acīmredzot tāpēc, ka pilsētā nepietiek viesnīcas numuriņu. Viņdien kuģī izplatījās satraucoša vēsts -- kādam no kuģa apkalpojošā personāla atklāta ... lepra. Vai dieniņ! Cilvēks ātri vien izolēts, apārstēts (mūsdienās tā vairs nav nekāda briesmīga slimīga) un nosūtīts uz mājām, bet re, kā par sevi spēj atgādināt arī tādas it kā bībeliskas slimības. Labi, ka nebija mēris ...

Un vēl atgriezīsimies Krievijā, šoreiz -- Novorosijskā, kur uzdarbojies hakeris. Zināms, ka hakeri var būt briesmīgi ļaudis, mūspusē viņiem izdevies izpumpēt dikti daudz informācijas no Valsts ieņēmumu dienesta sistēmas. Savukārt Novorosijskā hakeris piekļuva nevis ieņēmumu dienestam, bet gan 54 kvadrātmetrus lielam elektroniskam tablo ceļa malā, kuru parasti izmanto, lai demonstrētu reklāmas. Hakerim acīmredzot likās, ka reklāmas nav pietiekami interesantas, un tāpēc viņš uz tablo izvietoja ... porno filmu! Aizturētais hakeris ir 40 gadus vecs bezdarbnieks. 20 minūšu garumā viņam izdevās uz attiecīgā ceļa posma izveidot riktīgu korķi.

Un pēdīgi, atgriezīsimies pie sniega. Lūk, video klips, kurā ir perfekti demonstrēta sniega tīrīšanas tehnika un procedūras. Droši vien to vajadzētu noskatīties mūsu valsts galvaspilsētas amatpersonām, kuras varētu iegūt iedevesmu. Links: http://www.youtube.com/watch?v=yoxs0ELG0mA&feature=fvst


Notiek arī tā.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2010. gada 19. februāris

Auns vārdā Visvaldis

Labvakar, lasītāji!

Nu, nepielec cilvēkam. Acīmredzot nepielec. Saeimas deputāts Visvaldis Lācis turpina uzstāt, ka viņam un citiem tautas kalpiem obligāti būtu jāļauj darbā ņemt sievu, meitu ... nu, jebkuru radinieku. Kā zināms, Lācis ir viens no vairakiem deputātiem, kurus kolēģi ir izdevuši administratīvai sodīšanai precīzi par šo radu būšanu. Vakar no Saeimas tribīnes Lācis aicināja deputātus grozīt likumu, kurš patlaban radiniekus ņemt darbā par valsts nodokļu maksātāju naudu neļauj. Cita starpā viņš paziņoja lūk, ko: "Pašā Eiropas parlamentā drīkst strādāt jebkura līmeņa tuvinieks un asinsradinieks par deputāta palīgu."

Nedrīkst vis. 2009. gadā, tā ziņots laikrakstā The Times, Eiropas parlaments šo nepotismu (jādomā, kā augsti izglītota persona, V. Lācis zina, ko šis vārds nozīmē) aizliedza visiem jaunievēlētajiem deputātiem, atļaujot pārejas laiku līdz 2014. gadam tiem radiniekiem, kurus kāds eiroparlamentārietis paguva pieņemt darbā pirms tam. Vārdu sakot, nekāda brīvība Briselē šajā jomā nav un, ja godīgi, esmu pat ļoti pārsteigts, ja Eiroparlaments, kurš sakās atbalstām godīgumu visās lietās, tik ilgi ļāva šim kliedzošajam interešu konfliktam turpināties.

Savukārt Latvijā ir grūti iedomāties, ka tautas kalps varētu neredzēt, cik ļoti šī radošanās būšana ietekmē procesus, un nebūt ne pozitīvā nozīmē. Vai Visvaldis Lācis neklausījās tajās ļoti, ļoti daudzajās dienās, kad tapa runāts par Šleseru un viņa amatā iecelto "šofera dēlu"? Vai Visvaldis Lācis neprot lasīt un tāpēc nav izlasījis likumu par interešu konflikta novēršanu, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka amatpersona mūsu valstī nedrīkst darīt neko tādu, kas "ietekmē vai var ietekmēt šīs valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās intereses"? Vai Visvaldis Lācis tiešām domā, ka darba došana savai radiniecei nekā nav saistāma ar viņa un viņas personiskajām un mantiskajām interesēm? Vai Visvaldis Lācis tiešām grib atgriezties situācijā, kurā absolūti viss mūsu politiskajā iekārtā notiek uz "savējo" pamata? Vai Visvaldim Lācim ir tik ļoti maz sajēgas par ētiku?

Nu, auns. Juridiskā kontekstā vārds "auns" te tiek lietots tikpat pārnestā nozīmē, kā savulaik vārds "kaza," bet vienalga auns.

Jauku visiem vakaru. Izņemot Visvaldi Lāci (un arī Imantu Kalniņu un Staņislavu Šķesteru, kuri to pašu iemeslu dēļ ir auni). Žēl, bet viņš (un viņi) to šovakar nav pelnījuši.

otrdiena, 2010. gada 16. februāris

Ārprāts Valsts ieņēmumu dienestā!

Labrīt, lasītāji!

Trīs mēnešu garumā. TRĪS mēnešu garumā no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datu sistēmas nelikumīgi tika pumpēti dokumenti - miljoniem dokumentu, desmitiem gigabitu ... un acīmredzot neviens nepamanīja līdz brīdim, kad jau bija krietni par vēlu. Laikam arī cerēja, ka neviens cits nepamanīs, bet televīzijas raidījums pamanīja gan.

Manuprāt, šī ir situācija, kura prasa pāris ļoti konkrētas lietas. Pirmkārt, lai arī no tām mūsu valsts "gudro galvo" izpildījumā visbiežāk nekādas īpašas jēgas nav, šis ir tas brīdis, kad izveidot parlamentāru izmeklēšanas komisiju, kura ļoti konkrēti aplūko to, kas ir noticis, kāpēc tas ir noticis, kas pie tā ir vainojams, un kas ir jādara, lai šādas lietas neatkārtotos. Cita starpā būtu izmeklējams jautājums par to, vai noziedzniekiem, kuri spēra datus no VID sistēmas, pašā dienestā bija kāds palīgs -- kāds, kas centās nosegt noziedzīgā darījuma pēdas. Gadījumā, ja šāda cilvēka nav, tad VID ir steigšus jāatbrīvo no darba absolūti visi tie darbinieki, kuri ir atbildīgi par interneta sistēmas drošību, jo viens gan ir pavisam skaidrs -- uzticība VID elektroniskajai datu sistēmai nu ir krietni iedragāta, lai neteiktu -- sabojāta pavisam. Es vēl šogad neesmu paguvis iesniegt deklarāciju par pagājušo gadu. Ja neradīsies pārliecība, ka nu vairs iesniegtie dati nenonāks ne to personu rokās, tad acīmredzot būs atkal jādodas uz VID nodaļu un jāpavada trīs stundas, ar roku uz lapām pārrakstot informāciju no datora. Jā, tas ir anahronisms. Jā, tas ir kliedzošs absurds. Zinu, ka tā vietā es varētu mierīgi un viegli to visu nokārtot internetā. Bet vai to var atļauties?

Otrkārt, zinu, ka šī nu reiz būs tukšas mucas bungošana, bet šis ir pietiekami liels skandāls, lai no amata aizietu i VID direktora vietas izpildītāja, i finanšu ministrs, nemaz nerunājot par tām VID amatpersonām, kuras vistiešāk ir atbildīgas par datu sistēmu un tās drošību. Ja ir taisnība raidījumā "De Facto" teiktajam, ka "caurums" VID datu sistēmā tika ieviests tāpēc, ka to pieprasīja augsti stāvoša VID amatpersona, tad šī amatpersona ir jāidentificē un viņa vai viņas uzvārds ir jāpiekar pie visaugstākā iespējāmā zvana. Vēl jo vairāk, ja zinām, ka VID ir bijuši ne tikai viens vai divi cilvēki, par kuru reputāciju ir pietiekami nopietni jautājumi, tajā skaitā arī tādi, kuriem ir atņemta pielaide valsts noslēpumam. Acīmredzot valsts noslēpumus var iegūt arī citā veidā. Ar pirkstu neviena cilvēka virzienā es te nerādu, bet mums jau sen vajag domāt, kāpēc ar šo vienu iestādi, kas saucas Valsts ieņēmumu dienests, valsts vienkārši netiek galā. Protams, saprotu, ka tas ir daļēji tāpēc, ka dienests ir līdz kliņķim politizēts, it īpaši "Tautas" partijas un "Jaunā laika" izpildījumā. Ļaudis tur ir varējuši rīkoties visvisvisādi tāpēc, ka viņiem ir bijusi nepieciešamā politiskā aizmugure. Bet tomēr.

Treškārt, šis incidents kā uz delnas redzamu padara valsts vieglprātīgo attieksmi pret datu drošību kā tādu. Tandemā ar "okupantu autoparka" procesu, skandāls Valsts ieņēmumu dienestā rada jautājumu par to, kas būs nākamais uzbrukums, un vai tas jau nebūs daudzreiz kaitīgāks un bīstamāks. E-lietu sekretariātu mūsu "gudrās galvas" nolikvidēja. Šajā procesā dzīvi palikušie ir atraduši patvērumu, šķiet, Tieslietu ministrijā, un ļoti ceru, ka tur telefons šajās dienās zvana nepārtraukti, lai satraukti dažādu valsts iestāžu pārstāvji varētu izmisīgi meklēt ieteikumus par to, kā novērst līdzīgu uzbrukumu savām datu sistēmām. Ceru, bet neticu. Tas vien, ka pie mums visus šos daudzos gadus ir bijis ierasts, katrai iestādei un iestādītei savu datu sistēmu veidot pilnīgi neatkarīgi un bez pat mazākās reverances tāda jēdziena, kā savietojamība, virzienā, liecina par to, ka kopējas politikas šajās lietās nav nekādas. Un viens nu gan ir skaidrs -- vienu zaldātu snaiperim ir ļoti viegli nošaut. Ar saliedētu un pienācīgi aprīkotu brigādi tā nevar rīkoties. Saku vēlreiz -- hakeri mūsdienu pasaulē ir pietiekami lielā skaitā. Uzbrukts jau ir Ceļu satiksmes drošības departamentam un Valsts ieņēmumu dienestam.

Padomā, lasītāj. Kur globālajā tīmeklī glabājas TAVI dati?...

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2010. gada 10. februāris

Par lokomotīvēm un lidostu tarifiem

Labrīt, lasītāji!

Šorīt Dienā ir pagarš raksts no Saeimas mēbeles Kārļa Leiškalna, kurā vārda brālis ļoti cenšas iebilst tiem, kuri viņa priekšlikumā par visas Latvijas padarīšanu par vienu lielu vēlēšanu apgabalu saskata vēlmi atjaunot pērn noraidīto "lokomotīvju" principu. Cilvēks citē vairākus Satversmes pantus, lokās pa labi un pa kreisi, bet tomēr nevēlas saskatīt jautājuma centrālo būtību: Vienā vēlēšanu apgabalā "lokomotīvei" būtu precīzi tāda pat loma, kā iepriekšējā sistēmā, kurā pašus populārākos ļaužus partijas varēja likt sarakstā visos piecos vēlēšanu apgabalos pēc kārtas, sak' - ja neuzķersies Vidzemē, tad varbūt patrāpīsies Latgalē. 2006. gadā "Tautas" partijas kandidātu sarakstā 15 no 65 cilvēkiem startēja ne vienā apgabalā vien. Savukārt 15 no 23 kandidātiem, kuri ieguva Saeimas mandātu, startēja vairākos apgabalos, tajā skaitā seši no viņiem -- visos piecos. Piedevām "no Vidzemes apgabala" tika ievēlēti, piemēram, Guntis Bērziņš, kurš, šķiet, ir pazīstams kā zemgalietis, Aigars Kalvītis, kuram īpašums ir Kurzemē, kā arī Raimonds Pauls, kurš, ja atmiņa neviļ, dzīvo lepnos apartamentos kādreizējā Basteja bulvārī Rīgas pašā, pašā centrā. Deputāts Leiškalns (kurš, starp citu, 2006. gadā palika rezervistos un par deputātu kļuva tikai tāpēc, ka kāds par viņu veiksmīgāks kandidāts nolika mandātu, lai taptu par ministru vai arī, iespējams, lai vienkārši aizietu no politikas), savā Dienas sacerējumā dikti satraucas par "vispārības, vienlīdzības un proporcionalitātes principiem," bet acīmredzot ne tikpat ļoti par pārstāvniecības principu. Ja jau cilvēku var ievēlēt da jebkur, tad ko viņš īsti pārstāv? Turklāt šis nu reiz mums ir tas gads, kad politikāņi sabiedrībai cenšas iesmērēt domu, ka oktobrī mēs vēlēsim nevis Saeimu, bet premjerministru, apmēram tāpat, kā Rīgā pērn mēs it kā vēlējām nevis domi, bet mēru. Lai nu katrs no šiem lielajiem censoņiem cenšas Saeimā iekļūt no viena konkrēta vēlēšanu apgabala. Vispār būs ļoti interesanti redzēt, kā partijām veiksies ar piecu dažādu kandidātu sarakstu sagatavošanu. Rezerves soliņš vismaz dažām ir visnotaļ īss.

***

Tikams cilvēks, kurš acīmredzot uzskata, ka tikai un vienīgi viņš visu saprot un var izdarīt, Ainārs Šlesers, ir drausmīgi sašutis par valdību, kura it kā ir ļāvusi lēto lidojumu kompānijai Ryan Air aizsprukt uz Kauņas lidostu, jo Konkurences padome esot "izmisīgi cīnījusies" pret Šlesera savulaik izveidoto diskriminējošo tarifu politiku Rīgas lidostā. Te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, ja Šleseram joprojām tik ļoti rūp Latvijas avioindustrija, tad ko viņš uz Rīgas pašvaldību aizvazājās, ja jau varēja cerēt turpināt darbu rūpalā, kas saucas Satiksmes ministrija? Un, otrkārt, patīk tas buldozeram un viņa anonīmajiem interneta faniem vai ne, bet Rīgas lidostas tarifu politika bija tāda, par kuras likumību ES konkurences komisāre televīzijā pateica "Nē, nē un vēlreiz nē." Konkrēti runa ir par 2004. gadā pieņemto ES Modernizācijas regulu, uz kuras pamata sešas aviokompānijas iebilda pret mūsu lidostas tarifu politiku. Tiesvedība par šo lietu, kā jau pie mums tas ir ierasts, turpinās un turpināsies vēl ilgi. Tikai pēc tam, kad buldozers un viņa "tikai man, tikai man" attieksme pret dzīvi no Satiksmes ministrijas aizgāja, lidosta no diskriminējošās politikas atteicās. Nebija jau īpaši vairs par ko -- šodien no 72 avioreisiem, kādi pacelsies vai jau ir pacēlušies no Rīgas lidostas, 56 (78%) ir airBaltic reisi. No atlikušajiem, astoņi ir Ryan Air reisi, viens ir Aeroflot, viens ir lētas Norvēģijas aviokompānijas reiss, divi ir Finnair reisi, viens ir Turku aviokompānijas reiss, viens Lufthansas, viens poļu LOT, viens čehu aviolīnijas reiss. Buldozers ir teicis, ka Lietuvas varas iestādes pret Kauņas lidostas tarifu politiku neesot iebildušas. Bet vai varbūt nebija par ko? Pārliecība, ka Eiropas likumus var ignorēt, varbūt ir iesakņojusies Latvijas Republikas Satiksmes ministrijā, bet ar to nav teikts, ka tā tas ir visur.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2010. gada 5. februāris

Muļķi vai sabotieri? Mūsu valdība un Saeima

Labrīt, lasītāji!

Šorīt presē ir divi teksti, kuri viens ar otru sasaucas un norāda uz vienu no galvenajām problēmām mūsu valstī, proti -- pie mums vadībā ir ļaudis, kuri nav apveltīti ar visaugstāko (maigi teikts) intelekta pakāpi.

Dienas Bizness šorīt ievadrakstā konstatē, ka ne reizi vien mūsu "gudrās galvas" ir pieņēmušas lēmumus, kuru dokumentācijā ir atrodama piebilde, ka lēmums, iespējams, tā īsti neatbilst Satversmei. Rezultāts šādai bezrūpībai, protams, ir acīmredzams -- Satversmes tiesas spriedums i par pensijām, i par tiesnešiem. Nākas maksāt ragā. Tāpat laikraksts konstatējis tos nodokļus, kurus Valda Dombrovska valdība lielā ātrumā akceptēja par spīti tam, ka nodokļus paredzētajā 1. janvārī nebūs iespējams iekasēt. It īpaši tas attiecas uz tā dēvēto dienesta automobīļu nodokli. Laikraksts, manuprāt pamatoti, uzdod šādu sakrālu jautājumu: "Runa ir par parastu muļķību vai arī sabotāžu ar vēlmi pēc iespējas vairāk iegriezt Latvijas valstij?"

Pieņemsim, ka gluži tik ļauni lielākoties mūsu deputāti un politikāņi nav, lai apzināti un aktīvi darbotos pretēji valsts interesēm, lai arī tas, cik lielā mērā valdošā "elite" mēdz ignorēt visas ekonomiskās likumsakarības pēc kārtas, pilnībā šo iespēju neizslēdz vis. Tā vietā tomēr ir jāaplūko prāta spējas, par kurām, savukārt, intervijā Atkarīgajā Rīta Avīzē stāsta leģendārais politisko kampaņu guru Jurģis Liepnieks: "Domāju, ka politikas kvalitāte ar katru gadu krītas. Tam ir daudz iemeslu, un viens no tiem, ko viegli pamanīt, ir tas, ka kopš neatkarības atjaunošanas aktīvo politiķu intelektuālais līmenis krītas." Ja runa ir par politiķiem, kuri akceptē lēmumus labi zinādami, ka tie ir pretkonstitucionāli, tad ne par kādu īpašu intelektuālu līmeni acīmredzot nevar runāt. Ja runa ir par politiķiem, kuri tā arī savam paurim nevar dabūt cauri ideju, ka tiesiskums ir reāls un nevis iedomāts jēdziens, tad arī tur intelektuālā kapacitāte acīmredzot ir ar uguni jāmeklē. Piemēri nav tālu jāmeklē -- tēvzemieši ir gluži šleseriski pārliecībā, ka visos iespējamos amatos ir jāsabāž savējie, lai arī gluži līdz šofera dēla līmenim viņi nav nolaidušies. Deputāti, kuri kā stulbi auni turpina dot darbu sievai, lai arī ir pavisam skaidrs, ka tā nedrīkst. "Jaunais laiks" brēc par visu negodīgo un neētisko, bet tikai līdz brīdim, kad par negodīgu un neētisku būtu jānosauc savējās rīcību ar dienesta, turklāt trafarētu dienesta automašīnu. "Tautas" partijas pārstāve Veselības ministrijā bīda savus projektus, atsakās saredzēt jelko sliktu Bērnu klīniskajā slimnīcā, jo arī tur ir savējais. U.tml.

Iespējams, J. Liepniekam ir taisnība sakot, ka "absolūtais vairākums cilvēku Tautas partijā ir pamatoti sašutuši" par apgalvojumu, ka "oranžie zog." Pirmkārt, "oranžie zog" ir infantila līmeņa apgalvojums. Bet, otrkārt, ja runa ir par kopējo kritiku, tad "absolūtais vairākums cilvēku Tautas partijā" tomēr ir absolūti atbildīgs par tiem, kurus partija ir bīdījusi visādos amatos, sākot jau ar "nasing spešal" varoni, turpinot ar zirgu gvardes fanu Aizsardzības ministrijā, turpinot ar Juridiskās komisijas priekšsēdētāju, kura apzināti kavē likumprojektus par priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanu, turpinot ar kādreizējo iekšlietu ministru, kurš visai Latvijai pastāstīja, ka drīkst zagt, ja vien nozagtā prece ir mazāk vērtīga par "zaptes burku," turpinot ar kādreizējo kultūras ministri, kura savā amatā aizsēdējās tik ilgi, ka zaudēja visu veselo saprātu attiecībā uz godīgumu kultūras jomā, un pabeidzot ar visu partijas spici (tajā skaitā, ja kas, arī ar pašu Jurģi Liepnieku), kura pirms četriem gadiem sabiedrībai centās iesmērēt domu, ka premjerministra biroja vadītāja organizēta "pozitīvisma kampaņa" ir kaut kas "neatkarīgs." "Absolūtais vairākums cilvēku Tautas partijā" ļāva "stabilitātes garantam" sagraut Latvijas tautsaimniecību. Mans arguments nav, ka "oranžie zog." Mans arguments ir, ka "oranžie" ir tik ļoti kompromitējuši ne vien sevi, bet parlamentārās demokrātijas jēgu kā tādu (kur vēl pasaulē ir valsts, kurā partijām uzticas tikai četri procenti valsts iedzīvotāju?!!!), ka oktobrī nepārprotami būs laiks viņiem parādīt sētas durvis. Un ar mietu. Tiem "absolūtā vairākuma cilvēku Tautas partijā," kuriem sirdsapziņa nav pilnībā izkurtējusi, derētu sekot tiem sabiedrotajiem, kuri laikus ir sapratuši, ka no turienes ir jādodas prom.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2010. gada 4. februāris

"Tautas" partija + Kremļa un Šlesakova intereses -- cik jauki!

Labrīt, lasītāji!

Ar katru dienu kļūst grūtāk saprast, kāpēc premjerministrs Valdis Dombrovskis "Tautas" partiju nelūdz aiziet, piedevām aicinot neļaut durvīm uzsist pa pakaļu tad, kad tā iet prom. Šorīt partija kārtējo reizi uzmeta visu valdību, solidarizējoties ar Alfrēda Rubika pārstāvēto Saskaņas centru, Tatjanas Ždanokas pārstāvēto PCTVL un Aināra Šlesera biznesa projektu LPP/LC. Protams, "Tautas" partijas runassieva Muižniece jau pirms kāda brītiņa atklātā tekstā paziņoja, ka partija jūtas pavisam brīva un ne ar ko nesaistīta, jo tā balsoja (arī toreiz solidarizējoties ar Kremļa mīlulēm) pret valsts tiesībām turpināt sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem. Valstiskums? Valsts intereses? Nelieciet smieties, "Tautas" partijai jau ļoti, ļoti sen nekas tamlīdzīgs nav pat mirkli interesējis, ka tik "savējiem" viss ir trekni un labi.

Jautājums, kurā "Tautas" partija solidarizējās ar Krievijas interešu bīdītājiem Latvijā, savukārt, bija pakalpojums Šleseram un viņa astoņkājim. Proti, TP un opozīcijas partijas nobalsoja par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu viesnīcām, vai vismaz par šī jautājuma nosūtīšanu Saeimas komisijām. Kā zināms, Šlesakova tandems Rīgā izdod miljonus Šlesera mīlulīša airBertolta vadītajai tūrisma veicināšanas kampaņai, un viesnīcas šajā procesā, protams, ir būtiskas. Tiesa, kad janvārī Šlesflikova tandēms bazūnēja pa visu valsti, ka tūrisma programma ir bijusi izcili veiksmīga, jo visas viesnīcas esot bijušas pārpildītas, daudzas viesnīcas teica, ka nebija gan, un daudzi televīzijā intervēti tūristi teica, ka ceļu uz Latviju viņi ir atraduši paši un bez jebkādas palīdzīgas no Šlesflikova kampaņas. Lai nu tas būtu kā būtu, tūristi valstij ir svarīgi, bet nudien jājautā, vai viesnīcas ir pats svarīgākais, uz kuru raudzīties jautājumā par nodokļu samazināšanu. Tiesa, "Tautas" partija cer nodokli samazināt arī medikamentiem, kas jau būtu krietni aktuālāks jautājums Latvijas iedzīvotājiem nekā tas, cik maksā numuriņš viesnīcā. No otras puses, ir arī tiesa, ka tā kārtējo reizi "Tautas" partija visai pasaulei apliecinās, ka Latvijai un tās valdošajai "elitei" uzticēties nevar ne mirkli, jo parakstīti dokumenti tai nenozīmē pilnīgi un absolūti neko. Lieki teikt, ka nopietnā un civilizētā valstī politikāņi tā neizturas. Bet līdz nopietnībai un civilizācijai, nemaz nerunājot par tiesiskumu, mūsu "gudrajām galvām" vēl ir ļoti, ļoti tāls ceļs ejams.

Nupat jau "Tautas" partija iet uz visu banku. Tās no pagātnes izraktais līderis žurnālistiem diktē noteikumus par to, kuros gadījumos viņš no savām eksaltētajām augstienēm būs gatavs nolidināties pie mirstīgajiem un ar viņiem runāt. Partijas pārstāvji Saeimā joprojām cenšas atteikties no pērn pieņemtā "lokomotīvju" principa un marinēdama marinē likumprojektus par lielāka tiesiskuma nodrošināšanu politiskajā procesā. Kā minēju, Muižniece vairs nesaskata absolūti nekādu atbildību par valsti un tās nākotni, partija balsos kā vien tai ienāk prātā. Ja tas nozīmē paklanīties Kremļa interešu virzienā, arī tas šai "latviskajai" partijai nekas. Galu galā, iepriekšējais partijas vadītājs aizbrauca uz Maskavu, kur viņam Krievijas cars noglaudīja galviņu, lai arī viņš tur skaitījās kā "privātpersona." Skumji.

Jauku visiem dienu. Izņemot ... nu, paši saprotat.

trešdiena, 2010. gada 3. februāris

Tik ĻOTI vajag, tik ĻOTI, ĻOTI vajag!

Labrīt, lasītāji!

Arvien izmisušākas kļūst mūsu valsts politiskās partijas, kad tās raugās 2. oktobra virzienā un ar bažām pārdomā savu izmisīgi zemo reitingu un popularitāti. Pārliecināt sabiedrību, ka pēc četriem gadiem, kuru laikā valsts tautsaimniecība iegrūsta visdziļākajā bedrē, tās pašas partijas un tie paši politikāņi nākamajos četros gados zinās, kā visu vērst par labu -- nu, neizdosies. Ne jau velti patlaban sabiedriskā viedokļa aptaujas rāda, ka partijām vairs Latvijā uzticas tikai pašu partiju biedri un viņu laulātie draugi un draudzenes. Plus varbūt vēl suns. Kaķis nē. Kaķis ir gudrs.

Tāpēc jāķeras pie trikiem. Ja partijai ir viens vienīgs īsts vai iedomāts glābējs, tad visas cerības jāvērš viņa virzienā. Ja "Tautas" partija nevar iztikt bez sava oligarha, tad jāmaina vēl tikai pērn mainītais likums par "lokomotīvju" principa izskaušanu, lai oligarhs varētu kandidēt visā Latvijā un ne tikai vienā no apgabaliem. Ja, savukārt, "zaļie zemnieki" nevar iztikt bez sava oligarha, tad jāatjauno sen diskreditētais princips, ka cilvēks var vienlaikus būt Saeimas un arī pašvaldības deputāts.

Par laimi, šie ieteikumi ir tik ļoti vienas partijas interešu bīdīšanā centrēti, ka citas partijas nesteidzas tos atbalstīt. Atteikšanās no "lokomotīvju" principa bija pareizais lēmums -- nevar vairs partijas sarakstos sabāzt atsevišķas populāras personas, lai tās visos apgabalos uz uzvalka stērbelēm Saeimā ievilktu dažādas viduvējības un jampamiņus. 2006. gada vēlēšanās, piemēram, "stabilitātes garants" tika ievēlēts no Vidzemes apgabala, un diez vai kādam Valmierā, Cēsīs vai Dikļos liekas, ka viņš pārstāvēja tieši viņu. Vēl jo vairāk, ja konstatējam, ka "stabilitātes garanta" īpašums ir ... Kurzemē. Savukārt amatu apvienošana valsts un pašvaldību līmenī neizbēgami nozīmē haltūrēšanu. Saprotams, ka "zaļie zemnieki" ir tāds bezceres paraugs, ka nevienu citu izņemot ar kriminālapsūdzībām apkrautu džeku saulītē bīdīt nevar, bet tomēr. Pat pārcilvēcisks cilvēks nevarēs vienlīdz labi darīt darbu Rīgā un, piemēram, Zilupē. Tiesa, "zaļajiem zemniekiem" tas ir pie pakaļas. Galu galā, tas ir tas politiskais spēks, no kura nācis Šcerbatihs, kurš Saeimas darbā piedalās tikai tad, kad nav aizņemts ar sporta lietām, kā arī Leopolds Ozoliņš, kurš parlamentā nav redzēts jau ļoti, ļoti sen. Protams, žēl, ka cilvēks ir slims, bet, ja slimība ir tik ilgstoša, ja Saeimā jau sen runā par to, ka tajā ir tikai 99 deputāti, nevis Satversmē paredzētie 100, tad doma par mandāta nolikšanu nudien kādam varētu ienākt prātā. Ja vien tie nebūtu "zaļie zemnieki."

Šie ir divi priekšlikumi, par kuriem Saeimai ir jāaizmirst. Tā vietā "gudrās galvas" varētu nodarboties ar lietderīgākām lietām. Piemēram, grozīt likumu par aģitāciju, lai novērstu situāciju, kurā visu nosaka tas, kuram ir pats labākais stendzenieks. Piemēram, sasparoties un atteikties no jēdziena "koalīcijas padome," kura nekur Satversmē nav paredzēta, bet kura ir tā vieta, kur viss patiesībā notiek, pašu Saeimu tādējādi padarot par tādu kā piedēkli. Sevišķi kaitinošs ir padomes "princips," ka jebkurā brīdī viena koalīcijā pārstāvētā partija var noildzināt jebkura sev interesējoša jautājuma izskatīšanu, kā nupat tēvzemietis ir darījis jautājumā par Konkurences padomes locekļu skaita samazināšanu.

Bet kas to dos? Tikpat ļoti, cik politikāņi ir pārņemti ar domām par to, kā labāk grozīt vai apiet visus iespējamos noteikumus, lai tik oktobrī vēlreiz tiktu pie siles, tik ļoti viņi arī ir gatavi nedarīt neko tādu, kas uzlabotu Latvijas politikas tiesisko vidi, bet apdraudētu viņus pašus. Par vienu varam būt droši -- jo ilgāk "gudrās galvas" vilcināsies ar to, kas nudien ir darāms, jo vairāk tās varēs liekulīgi apgalvot, ka laika vairs nav un priekšvēlēšanu kampaņas laikā priekšvēlēšanu noteikumus nu nedrīkst, nedrīkst mainīt. Tas nekas, ka valdošā "elite" šīs lietas ir marinējusi jau kopš pagājušā gada nemieriem Vecrīgā un tiem sekojošajam Valsts prezidenta uzbraucienam. Liekule Saeimas Juridiskās komisijas vadībā un visi viņas liekulīgie koalīcijas kolēģi turpinās izlikties, ka pie tā ir vainīga Ļaunā feja no rietumiem, mēness fāzes, Zilākalna Martas rēgs un viss kas pārējais -- tikai viņi paši nē. Kārtējais iemesls, kāpēc oktobrī viņiem visiem pēc kārtas būs jāparāda sētas durvis un jāpasaka "čau."

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 2. februāris

Ar slapjām zeķēm un sašutušu prātu

Labrīt, lasītāji!

Bažīgi šorīt skatos pa logu. Sasnidzis daudz. Laikam jau sasnidzis smuki. Bet zinu, ka uz ielas situācija ir visnotaļ dramatiska. Sētnieki(ces) sniegu no ietves pārvieto uz ietves malu. Tur veidojas sniega kalns, pati ietve ir šaurāka. Uz ielu stūriem veidojas baisa putra, kurai pārlaipot ar tīrām kurpēm un sausām zeķēm ir absolūti bezcerīgi. Ar bažīgu skatu jāraugas debešos -- aizvakar redzēju sievieti, kura knapi, knapi izvairījās no krītoša ledus un sniega blāķa. Tas, ka joprojām mūsu galvaspilsētā jumta notīrīšana maksā krietni vairāk par sodu, kāds tiek piespriests par jumta netīrīšanu (vismaz privātpersonu gadījumā tas tā ir) -- tas nu ir banānrepublisks elements mūsu banānu republikā. Varu tikai atkārtoties -- miljoni tūrisma veicināšanai atradās, sniegu notīrīt pilsēta nevar. Visu rītu ziņots par bardaku Brīvības gatvē. Vakar vakarā trolejbusu kustība bija ... nu, teiksim tāda aptuvena. Un, kas notiks tad, kad temperatūras stabiņš paslīdēs pāri nullei un visa šī šļura sāks kust? Tad nu gan vai nu no pagraba būs jāvelk laukā piepūšamā laiva, vai arī būs jāiebarikādējas mājās uz laiku neejot vairs nekur. Dabas māte šogad ir aplaimojusi slēpotājus un slidotājus -- malači visi. Bet gluži visur liels prieks no tā visa tomēr nerodas.

***

Prieks nerodas arī par kārtējo apliecinājumu par "Tautas" partijas trekno gadu spīdekļu neizmēramo alkatību, nepamatotu pašpārliecību un muļķību. Nu jau atkal Valsts kontrole nākusi ar skarbu dokumentu par izšķērdību, šoreiz aģentūrā "Jaunie trīs brāļi" (J3B). Jau no paša sākuma Valsts kontroliere vaicāja, vai tiešām ir vajadzīga atsevišķa aģentūra vien trīs ēku celšanai. Nu izrādās, ka nauda "Tautas" partijas kādreizējās mēbeles Demakovas pārraudzībā ir šķērdēta pa labi un pa kreisi, tajā skaitā kāds ir braucis uz Kanādu un Dubaju aplūkot vēja tuneļus (jā, tas nu gan Nacionālajai biliotēkai noteikti ir svarīgi...), savukārt par skici -- par SKICI -- izgrūsts vesels miljons. Te nu jāsaka divas lietas. Pirmkārt, varam paredzēt, ka kārtējo reizi VK atzinums iegulsies kādā atvilktnē un politikāņi to vispār ignorēs -- pirmām kārtām jau pati "Tautas" partija, kura patlaban uzvedās kā piedzēries huligāns trauku veikalā. Sitīsim pa labi, pa kreisi! Valsts intereses? Kādas valsts intereses?! Un otrkārt, "J3B" projekts it kā skaitījās tāds, kuru stingri uzraudzīja pretkorupcijas organizācija Delna -- tā šajā gadījumā ir bijusi precīzi turpat, kur Ingūna Sudraba un Valsts kontrole. Runāt var, līdz mēle nokalst. Politikāņi tikai pa savam. Šajā gadījumā visi pirksti rāda kādreizējā "J3B" vadītāja Magones virzienā, bet aģentūras vairs nav, viņš to vairs nevada, un tāpēc disciplinārlietu ne pret vienu nevar izvirzīt. Tipiska situācija mūsu banānu republikā. Risinājums ir politisks -- oktobrī no šīm "gudrajām galvām" ir jāatsakās pilnīgi un uz visiem laikiem.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2010. gada 1. februāris

Par tēvzemiešiem un latviešu valodu

Labdien lasītāji!

Blakus Lindai Curikai portālā Politika.lv, arī es vēlos padalīties domās par tēvzemiešu ideju par referenduma rīkošanu, lai tauta varētu spriest par valodu lietošanu Latvijas skolās.

Sākšu ar to, ka es principā paustajai domai piekrītu. Man jau kopš 1991. gada augusta nav bijis skaidrs, kāpēc Latvijas Republikai būtu jāfinansē skolas, kurās mācības notiek svešvalodā. Ir pilnīgi vienalga, kura svešvaloda tā ir un kā tā mūsu valstī ir iesakņojusies.

Taču realitāte tomēr ir realitāte, un jādomā, ka paši tēvzemieši to pilnīgi labi saprot. Patlaban vēl nav kārtīgi izpētīti rezultāti bilingvālajai izglītības sistēmai, kāda Latvijā tika ieviesta pirms vairākiem gadiem. Otrkārt, viens speciālists pēc otra ziņo, ka arvien vairāk un vairāk tā dēvēto "krievvalodīgo" savus bērnus sūta uz latviešu pirmskolu un pamatskolu, jo nav jau tā, ka visi vai pat īpaši milzīga daļa mūsu valstī dzīvojošo nelatviešu valsts valodu uzskata par "suņa valodu," kura nevienam nekad nebūs vajadzīga. Vecāki jau nav apdauzīti -- viņi skaidri zina, ka bērns krievu valodu var iemācīties mājās, bet, ja bērns dzīvos Latvijā, te vēlēsies iegūt augstāko izglītību un konkurēt darba tirgū, tad latviešu valoda tomēr būs vajadzīga.

Tēvzemiešu mērķis ir klaji politisks. Tas ir mēģinājums, piesaistīt lētticīgāko letiņu elektorāta galu ar apmēram šādu paziņojumu: "Re, re, kā mēs rūpējamies par latviešu valodu. Lūdzu, varat aizmirst par visām mūsu bjatkām un par to, ka visu laiku, kamēr valsts tika ielaista bedrē, mēs bijām valdībā un pie teikšanas." Nožēlojami, bet ne to vien mēs noteikti redzēsim nākamo sešu mēnešu laikā. Patika man tas, ko šodien Latvijas radio pateica politikas apskatnieks Eduards Liniņš, kad es viņam puspajokam jautāju, vai arī viņš parakstīs tēvzemiešu papīrus: "Vai tad es tik stulbs izskatos?"

Un, starp citu, ja viens no akcijas galvenajiem aģitatoriem Dzintars Rasnačs patiešām ir tik ļoti norūpējies par latviešu valodas kvalitāti, tad viņam derētu vēlreiz aplūkot šo teikumu, kāds nācis no viņa mutes un nodrukāts Latvijas Avīzē: "Runa jau ir par to, ka skolu reforma tiek sašaurināta līdz tam, ka krievvalodīgos jāiemāca latviski runāt." Vajadzības izteiksmē mēs lietojam nominatīvu, Rasnača kungs. KrievvalodīgIE jāiemāca latviski runāt, ne krievvalodīgos. Trīs vārdi: acs, skabarga, baļķis.

Jauku visiem dienu!
 

free counter