piektdiena, 2011. gada 30. septembris

Kas īsti notiek Latvijas televīzijā?

Labdien, lasītāji!

Ziņots, ka Latvijas televīzija patlaban vēl nav īsti izlēmusi, vai rīkot konkursu, lai sameklētu jaunu vadītāju LTV Ziņu dienestam. Latvijas Radio šodien vēstīja, ka Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes šefs Kleckins esot teicis, ka konkurss nemaz nav vajadzīgs, jo LTV programmā tuvākajā laikā esot paredzētas "būtiskas izmaiņas," un tāpēc pagaidām dienesta vadību varot pārņemt kāds no tā darbiniekiem.

Varbūt, bet te nu reiz jāsaka, ja televīzijas vadība uzskata, ka Ziņu dienesta vadītājs jāsameklē bez konkursa, tad tas kārtējo reizi radīs pietiekami lielas bažas par televīzijas politizāciju. Aizkulisēs it kā čukstēts, ka izredzētā persona varētu būt kādreizējais Saeimas deputāts Edvīns Inkens. Viņš pats šīs baumas esot nodēvējis par "muļķībām," un pieņemsim, ka tas tā ir, bet tādas nu tās runas ir. Inkens jau pasen no politikas kā tādas ir projām, nav vairs tās dienas, kurās LNT krasi pārkāpa žurnālistikas ētikas principus, ļaujot nosacītu ziņu raidījumu producēt Saeimas deputātam, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka minētais deputāts raidījumu aktīvi izmantoja, lai nomelnotu politiskos konkurentus (Šķēles tā dēvētā "podu" lieta bija tikai viens piemērs). Piedevām, Inkens kā kādreizējais "Labvakar" varonis un pašreizējais LTV raidījuma "Jauna nedēļa" producents televīzijas drēbi pazīst pietiekami labi. Taču konkurss tomēr uz amatu būtu vajadzīgs, lai atrastu patiešām piemērotāko cilvēku Mareka Gailīša pamestajam amatam. Tam obligāti jābūt cilvēkam, kurš Ziņu dienestu prot pasargāt pret politikas spiedienu, kurš LTV tomēr ir pietiekami liela problēma, ja ņemam vērā i NEPLP neizbēgamo politizāciju (visus padomes locekļus izvirzīja Saeimā pārstāvētās partijas, tātad -- politiķi), i arī televīzijas ciešās saites ar Ventspils pašvaldību un tās bosu.

Arvien vairāk man nav šaubu par to, ka tā pati politizācija bija tā, kas noveda pie raidījuma "Skats no malas" likvidēšanas. Tas pats Kleckins kādā intervijā ir teicis, ka sabiedriskajā televīzijā neviens nedrīkst paust "personīgo viedokli." Vēl viņš teicis, ka raidījuma pēdējā sērijā viss esot bijis "vienos vārtos." Te nu ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, kāds cits viedoklis cilvēkam var būt, ja ne "personīgs" viedoklis? Vai no Kleckina teiktā izriet, ka raidījumā "100. pants" neviens vairs nedrīkst recenzēt kino vai teātra izrādes? Arī recenzijā top pausts "personīgs" viedoklis. Vai raidījumā "Ielas garumā" neviens nevarētu teikt, ka iela ir skaista vai nolaista? Atkal "personīgs" viedoklis. Un, otrkārt, es nudien neatceros, ka pēdējā "Skata" sērijā Madara Fridrihsone, Dita Arāja, Sallija Benfelde un es jautājumā par valdības veidošanu būtu teikuši vienas un tās pašas lietas, lai sanāktu "vieni vārti." Nebūt nebija vienprātības par to, vai koalīcijā būtu ņemami Kremļa draugi vai nacionālisti. "Skatā" tomēr piedalījās 16 dažādu žurnālistu un, ja viņiem visiem nekas nav labs sakāms par konkrētu partiju vai jautājumu, tad problēma ir partijā vai jautājumā, nevis žurnālistos. Te nu ir kārtējais pierādījums tam, ka Kleckina izmantošanas datums jau ļoti sen ir iztecējis, un ļoti labi, ka nākamā gada sākumā ir paredzētas NEPLP vēlēšanas, kurās daudz aktīvāk piedalīsies arī žurnālistu u.c. sabiedriskas organizācijas. Lēmumu tāpat pieņems Saeima un tāpat tas tāpēc būs politizēts, bet vismaz ir visas cerības, ka nākamā valdība, atšķirībā no tās, kura bija pie teikšanas tad, kad tika ievēlēts Kleckins un pašreizējais sastāvs, ievēlēs krietni sakarīgākus cilvēkus, tajā skaitā jautājumā par to, ka visnotaļ konkrēti arī LTV ģenerāldirektoram Kotam ir laiks krāmēt koferus. Jo viņa laikā LTV nepārprotami ir kļuvusi krietni vājāka, un sabiedriskajai televīzijai tomēr ir pietiekami būtiska loma.

Jauku visiem atlikušo dienu!

trešdiena, 2011. gada 28. septembris

Par nevalstiskām organizācijām un kāzām

Labrīt, lasītāji!

Šorīt viens no tiem trim pagalam īsajiem komentāriem, kādi pēdējā laikā parādās laikraksta Diena 2. lappusē, ir par nevalstiskām organizācijām mūsu valstī, un autors Ivars Āboliņš tās apraksta ar vārdiem "totāli vājš un bezzobains nevalstiskais sektors." Un piebilst: "Vara pati no sevis nevar zināt, kas uz sirds kādai noteiktai grupai un kas ir nepieciešams, lai uzlabotu tās stāvokli. To var zināt tikai pati grupa, un tai ir jāspēj pašai organizēties, lai aiznestu savu vēsti līdz tiem, kas pieņem izšķirošos lēmumus. Latvijā šo vēsti līdz tautas kalpiem visbiežāk neaiznes neviens, un tas neizbēgami rada atsvešinātības sajūtu."

Nu, nē. Latvijā ir pietiekami daudz nevalstisku organizāciju, kuras ļoti aktīvi nodarbojas ar sabiedriskiem un politiskiem jautājumiem. Par vājumu un bezzobainību, piemēram, nu nekādi nevar vainot starptautiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International filiāli mūsu valstī, tātad -- Delnu. Šodien Ventspils trubas laikrakstā ir plašs materiāls par Starptautisko Sarkanā krusta organizāciju un par to, cik ļoti laimīga tā ir par pusotru tūkstoti brīvprātīgo, kuri piedalās tās darbā. Likumdošanas darbā aktīvi piedalās tādas organizācijas, kā Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Brīvo arodbiedrību asociācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Tas pats sakāms par organizāciju Papardes zieds, par Zemnieku Saeimu, par invalīdu un viņu draugu biedrību Sustento, par ļoti daudzām nevalstiskām organizācijām.

Šodien pat Saeimas Izglītības kultūras un zinātnes komisijas biedri ir izbraukuma sēdē augstskolā "Turība," kur viņi tiekas ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības pārstāvjiem. Sociālo un darba lietu komisija uz savu sēdi šodien ir uzaicinājusi Latvijas Ārstu biedrības pārstāvjus, jo runa ir par ārstniecības likuma labojumiem. Vakar komisijas deputāti sprieda par kompensējamiem medikamentiem, uzaicināti bija arī nevalstisko organizāciju pārstāvji. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija šodien runās par veidu, kā tiek izvirzīti un apstiprināti Elektronisko plašsaziņas līdzekļu komisijas kandidāti, nešaubos, ka tur piedalīsies ļaudis no minētās padomes konsultatīvās organizācijas. Arī diskusijā par jaunu masu mediju likumu nevalstisko organizāciju pārstāvji piedalījušies itin naski.

Problēma te tomēr ir cita. Kad šo organizāciju pārstāvji viesojas pie manis Latvijas radio raidījumā "Aktuālais temats," tad tēma visnotaļ allaž ir viena un tā pati: "Mēs ejam, mēs runājam, mēs stāstām, mēs skaidrojam, politiķi laipni smaida, politiķi māj ar galvu ... un tad visbiežāk viņi mūsu viedokli noliek atvilktnē un tālāk darbojas pilnīgi paši par sevi." Laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām jautāju Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvim, cik daudz no savienības priekšlikumiem guvuši politiķu atbalstu. Viņš atbildēja, ka apmēram 25 procenti. Citu organizāciju pārstāvji stāstījuši to pašu.

Cita lieta, ka nevalstisko organizāciju darbā droši vien mūsu valstī piedalās salīdzinoši mazs procents cilvēku. Tie paši 1500 cilvēki nav īpaši daudz, ja runa ir par starptautiski pazīstamu organizāciju, kura cita starpā ir Nobela miera prēmijas laureāts, piedevām veselas trīs reizes. Taču gleznot ar milzīgu pindzeli un teikt, ka viss nevalstiskais sektors ir "vājš un bezzobains" un ka "šo vēsti" visbiežāk valstiskajam sektoram "neaiznes neviens" -- man, lai atrastu piemērus par NVO, kas šonedēļ piedalās Saeimas komisiju darbā un, tātad, "šo vēsti" tomēr kādam atnes gan, bija vajadzīgas piecas minūtes. Interesanti, kāpēc Dienas komentētājs nevarēja izdarīt to pašu?

***

Un vēl par kāzām. Šodien laikrakstos ziņots par kādu līgavu, kura Dzimtsarakstu nodaļā Liepājā esot bijusi nepatīkami pārsteigta par to, ka ceremonijas vadītāja procesu sākusi ar vārdiem "Cienījamā līgava un cienījamais līgavaini..." Līgava, tā pati vadītāja, tad "mani pārtrauca, sakot 'Ko jūs?' viņa mēģināja iegalvot, ka krievu valoda Latvijā ir valsts valoda." Kāpēc tāda pārliecība? Jo līgava esot bijusi droši pārliecināta, ka "Saskaņas centra" labie rezultāti nesen notikušajās ārkārtas vēlēšanās nodrošināja valsts valodas statusu arī krievu valodai.

Te nu ir jāsaka vairākas lietas, pirmkārt jau jādomā par to, kādas "kvalitātes" informāciju saņem tie mūsu valsts iedzīvotāji, kuri dzīvo tikai un vienīgi krieviskajā vidē. Tiesa, "Saskaņas centrs" par šo jautājumu allaž sūtījis jauktus signālus -- nē, nē, mēs par vienu vienīgu valsts valodu, tas rakstīts mūsu programmā, bet radikālie aktīvisti Osipovs un Lindermans ir mūsu "pašcieņas bruņinieki" un būtu visādi atbalstāmi (Urbanovičs), piedevām, ja lietu kārtība būtu pareizā, tad krievu valoda jau sen būtu valsts valoda (Ušakovs). Taču, ja jaunkundze bija pārliecināta, ka tas jau ir nodrošināts, tad acīmredzot, citējot vēlreiz kolēģi no Dienas, "šo vēsti neviens viņai neaiznesa."

Taču jādomā ir arī par attieksmi. Uzzinājusi, ka Dzimtsarakstu nodaļa, kura, lai vai kā, tomēr ir valsts iestāde, savus laulāšanas pakalpojumus piedāvā tikai valsts valodā, līgaviņa kā nākamo lūdza, vai ceremoniju nevarētu novadīt ... angļu valodā. Kad arī šis lūgums noraidīts, viņa esot bijusi dikti satraukta (atsevišķos masu informācijas līdzekļos pat apgalvots, ka viņa esot paģībusi, lai gan to Dzimtsarakstu nodaļa noliedz), bet tad viņai iedota glāze ūdens, viņa nomierinājusies, un process varējis turpināties. Jaunkundze salaulāta latviešu valodā (un, starp citu, viņas izredzētais bija latvietis -- viņš savu topošo sieviņu atbalstīja lūgumā par krievu valodas izmantošanu, un te kārtējo reizi redzams, cik daudz latviešu Latvijā prot krievu un cik daudz krievu Latvijā neprot latviešu valodu). Informācijā nebija teikts, cik līgavai ir gadu, bet ir pat ļoti iespējams, ka viņa ir pavadījusi visu vai vismaz lielāko daļu sava mūža neatkarīgajā un suverēnajā Latvijas republikā. Ja viņa prot krievu un angļu, bet ne latviešu valodu, tad te tomēr ir jautājums par attieksmi, un nebūt ne pozitīvu (un arī izglītības sistēmu, par ko acīmredzot sakāms tas pats). Portāls Irliepaja.lv šajā lietā saskatījis lielo politiku un šausminājies: "Šis gadījums ir aktuāls šobrīd, jaunās valdības veidošanas laikā. Uz kādām debesu dāvanām cer Zatlers un viņa partijas biedri, kuri šķiet tik griboši ielaisties attiecībās ar SC? Vai tiešām Zatlers cer no šā politiskā spēka vadoņu kažokiem izravēt šovinisma blusas, kuras tie dāsni klonē par prieku Latvijas krievvalodīgajai sabiedrībai?!" Es, savukārt, šeit saskatu vienas apjukušas sievietes atskārsmi, ka varbūt tomēr vajadzēja šo to iemācīties "po latiški."

Protams, zināmā mērā žēl viņas. Viņa noteikti bija smalki uzposusies un cerēja, ka šī būs viena no jaukākajām dienām viņas mūžā, un še tev -- vajadzīgs "skandāls" par valodas lietām, piedevām pēc kāzām būs jārēķinās, ka internetā par sevi būs visnotaļ skarbi komentāri (tajā pašā portālā -- "Es atvainojos, kurā kanalizācijā viņa dzīvo, ja ir tik aprobežots skats uz apkārt notiekošo?" un "Pretīgi! Vienkārši nāk vēmiens, uzzinot, ka ir tik nožēlojami ļautiņi."). Jādomā, ja līgava latviešu valodā nesaprot "Cienījamā līgava," tad viņa arī nesaprot "nožēlojami ļautiņi," bet tas lietas būtību nemaina.

Taču notikušais arī nemaina lietas būtību par to, ka Latvijas Republikas valsts iestādes darbojas latviešu valodā. Ja līgava vēlējās precēties krievu valodā, tas pilnīgi noteikti varēja notikt baznīcā, kurā dievkalpojumi notiek krievu valodā, tādu nu reiz mūsu valstī netrūkst nemaz. Protams, nevaru zināt, kāda ir jaunā pāra attieksme pret reliģiskām lietām, taču variants tas bija pilnīgi noteikti. Un teikšu vēlreiz -- ja "informatīvā" vide, kurā šī jaunkundze dzīvo, ļāva viņai būt "pārliecinātai," ka dažas dienas pēc "Saskaņas centra" nosacītās uzvaras Saeimas vēlēšanās, krievu valodai jau ir valsts valodas statuss, tad ļoti liels jautājums ir arī par minēto informatīvo vidi.

Jauku visiem dienu.

pirmdiena, 2011. gada 26. septembris

Politika kaimiņos un pie mums (un televīzijas producentu spēks)

Labdien, lasītāji!

Ziņots, ka Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs esot "aicinājis" valsts premjerministru Vladimiru Putinu kļūt par kandidātu nākamgad paredzētajās prezidenta vēlēšanās. Putins, savukārt, ir teicis, ka Medvedevam pēc tam būs jākļūst par valsts premjerministru. Citiem vārdiem sakot, abi kungi vienkārši mainīsies vietām. Nav nekādu šaubu, ka Putins arī atgriezīsies prezidenta krēslā, piedevām šoreiz ne uz četriem, bet gan uz sešiem gadiem ar tiesībām pēc tam būt pārvēlētam vēl uz sešiem gadiem. Putinam vēl nav 60 gadu, pēc 12 gadiem viņam būs 70. Tas nav īpaši liels vecums, ja atceramies, kā PSRS līderi vadībā palika pat tad, kad vairs īsti nebija spējīgi darīt jebko. Brežņevam bija 76 gadi, kad viņš nolika karoti, Čerņenko -- 75 gadi, Andropovam -- 69, Staļinam -- 75 gadi.

Šodien laikrakstā Diena komentētājs Sandris Točs raksta, ka Latvijas iedzīvotājiem būtu laiks pārtraukt minētā procesa kritizēšanu. Krievija, tā kolēģis, mums esot jāpieņem "tāda, kāda tā ir." Valsts pārvaldes sistēma ir tikai un vienīgi pašu krievu darīšana, u.tml. Atļaušos nepiekrist. Jo tas nozīmētu akceptēt valsti, kurā būtībā valda vienpartijas diktatūra, kurā tie, kas ir pie varas, veido fiktīvas "opozīcijas" partijas, lai radītu plašākas demokrātijas ilūziju, kurā citas partijas vienkārši tiek aizliegtas, kura joprojām okupē vienu daļu Gruzijas teritorijas, kurā valda bezizmēra korupcija, kura energoresursus izmanto kā šantāžas instrumentu pret citām valstīm, un kura nekad nekautrējas iejaukties citu valstu darīšanās. Šīs ir lietas, kuras ir svarīgas ne jau tikai Krievijai vien, jo Maskavas pašsludinātā "suverēnā demokrātija" nav nekāda demokrātija, un valstij, kura piedalās daudzu starptautisku organizāciju darbā, šāda kvazidiktatūra 21. gadsimtā tomēr nav pieņemama, vismaz no patiesi demokrātisko valstu viedokļa ne. Piedevām, ja vēlamies kaimiņvalsti žēlot, tad jākonstatē, ka sistēma neko labu nenozīmē arī viņu valstij, jo pasaulē ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuri nevēlas investēt naudu valstī, kurā pārvaldes sistēma ir līdz kliņķim patvaļīga.

Putina ievēlēšana visticamāk Krievijā nozīmēs kārtējo stagnāciju. Cilvēks runāt jau runā par to, ka par korupciju kaut kas būtu jādara, bet tālāk par vārdiem kā netiek, tā netiek. Protams, tikai pašiem Krievijas pilsoņiem ir tiesības izvēlēties savu prezidentu, bet no tā neizriet, ka tie, kuri atbalsta patiesu demokrātiju un patiesas cilvēka tiesības, ir bez tiesībām to komentēt, nebūt ne.

***

Savukārt, kas attiecas uz politiku pie mums, satrauc un bažas izsauc tas, kā patlaban tiek "veidota" Latvijas nākamā valdība. Vienotība un Zatlera Reformu partija viena uz otru raugās ar aizdomām, lai arī pretrunu to programmās un plānos nemaz tik ļoti daudz nav. Minētajām partijām vispirms būtu jānolemj, kuru cilvēku tās izvirzīs premjerministra amatam, un tad tam cilvēkam būtu jābūt ar pietiekami lielu ietekmi jautājumā par to, vai koalīcijā ņemt Saskaņas centru vai Nacionālistu apvienību. Kā esmu rakstījis citreiz, problēmas būtu pietiekami lielas vienā vai otrā gadījumā, taču mūžīgi ap šo lietu čammāties tomēr nevajadzētu. Latvijai ir vajadzīga rīcībspējīga valdība, kas var adekvāti risināt jautājumu par nākamā gada valsts budžetu, par reformām valsts pārvaldes struktūrās, par izglītības reformu, par sarunām par gaidāmo Eiropas Savienības budžetu, u.tml. Jo ātrāk valdība ķersies pie darba, jo labāk būs, jo patlaban mums ir tāds pārtraukuma periods. Diez kas nav.

***

Un vēl par to, ko var panākt televīzijas raidījumu producenti. Viens no raidījumiem, kuriem sekoju, ir pavāru konkurss Austrālijā, kurā pavāri amatieri sacenšas, lai iegūtu titulu "pavāru meistars" (Masterchef). Vienu brīdi procesa astoņi finālisti darbojās nevis Austrālijā, bet gan Ņujorkā. Vienā sērijā viņi gatavoja ēdienu diplomātu pieņemšanai ANO mītnē, un saruna par to notika ANO Ģenerālasamblejas lielajā zālē, tiesnešiem stāvot uz paaugstinājuma, kur parasti sēž ANO ģenerālsekretārs un citi grandi. Padomāju, kā gan viņi tam dabūja atļauju? Nākamajā sērijā finālisti bija Taimsskvērā, un piepeši vienā no lielajiem displejiem parādījās raidījuma tiesneši, lai finālistiem pastāstītu, kas būs jādara tālāk. To redzēja un dzirdēja visi, kas tajā brīdī atradās Taimsskvērā. Atkal padomāju, kā gan viņi tam dabūja atļauju? Taču žoklis pilnīgi atkārās nākamajā sērijā, kur finālistiem tapa pavēstīts, ka viņi gatavos veģetārus ēdienus cilvēkam, kurš ir "vairāk nekā slavens." Izrādījās -- tas bija pats Dalai lama! Konkursa dalībnieki bija gluži apstulbuši, kad viņa svētība pats ieradās virtuvē, lai paskatītos, ko viņi gatavo. Padomāju, ka tas būtu apmēram tas pats, kā Romas pāvesta piedalīšanās kādā Eiropas pavāru raidījumā. Un padomāju, kā gan viņi to sarunāja? Lūk, ko var paveikt televīzijas producenti!

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2011. gada 22. septembris

Skats no malas RIP (un prieks par AT)

Labdien vēlreiz, lasītāji.

Būsit varbūt dzirdējuši, ka pēc 16,5 gadiem Latvijas televīzijā raidījumā "Skats no malas" vairs nebūs. Iemesls: Pirmdien, runājot par "zaļo zemnieku" slimīgo atkarību no kriminālapsūdzēta mazpilsētas mēra -- atkarību, kura turklāt šogad nekādus labus rezultātus vēlēšanās nenesa -- izmantoju vārdu "mauka." Tā nu televīzija ir lēmusi, ko tur daudz iesākt? Taču pāris lietas man to tomēr ir sakāmas.

Pirmkārt, šovasar Valsts Valodas komisija, Latvijas Juristu biedrības taujāta, atzina, ka vārds "mauka" nav uzskatāms par rupjību vai vulgaritāti (http://www.delfi.lv/news/national/politics/valodnieki-bg-un-pa-neatzist-par-lamuvardiem-juristi-rosina-izmainas-likuma.d?id=38667269, ar jautru piebildi, ka Delfi ir bijuši ļoti "smalkjūtīgi" un vārdu paši nav lietojuši). Tas tā. Otrkārt, raidījumā "Skats no malas" gadu gaitā divas reizes ir atskanējis vārds "sūdīgi," kas tomēr ļoti noteikti ir rupjš vārds, ja rupjš vārds ir "mauka." Toreiz neatceros, ka LTV vadība būtu visu valsti cēlusi kājām gaisā. Treškārt, konteksts kādā es teicu to, ko teicu, tomēr bija tāds, ka, manuprāt, no "zaļajiem zemniekiem" šogad ievēlēti ir visnotaļ sakarīgi cilvēki, ja nemaldos, vārdā minēju Raimondu Vējoni, un tāpēc tagad viņi varētu padomāt par šīs slimīgās atkarības beigšanu. To uzskatīju tad un uzskatu joprojām, jo partija, kuras lielākie "sasniegumi" iepriekšējos Saeimas sasaukumos ir bijuši likumprojekts par naudas atmazgāšanas noteikumu mīkstināšanu (piedevām ar atpakaļejošu spēku un hmm, interesanti kuram gan konkrētam cilvēkam mūsu republikā tas būtu vajadzīgs?), balsojumi pret visiem tiesiskuma elementiem pēc kārtas, u.tml., tomēr var arī attīrīties, jo nekas taču nav vainas domai, ka kādam politikā būtu jāpārstāv zemnieku un zaļo intereses, lai gan nebūt ne vienā partijā.

Taču te ir arī ceturtā un piektā lieta. Cik man zināms, lielāko traci par šo lietu ir cēlis Radio un televīzijas padomes (nekad nevaru atcerēties, kā tā saucas "modernajā" variantā) šefs Kleckins. Viņam uz mani zobs ir bijis jau ļoti sen, un nu viņam ir izdevies no manis atbrīvoties. Apsveicu. Bet, ņemot vērā to, ka Kleckinu un visus pārējos padomes locekļus ieceļ Saeimā pārstāvētās politiskās partijas, nav tālu jāstiepjas līdz secinājumam, ka šodienas notikumi nav bijuši bez politiskas iejaukšanās Valsts televīzijas darbā. Kleckins par savu karjeru padomē ir atkarīgs no Saskaņas centra, par kuru arī ārpus vārda "mauka" lietošanas pirmdien nevienam nekas īpaši pozitīvs sakāms nebija. Būtu bijis cits sastāvs, tas, ļoti iespējams, būtu bijis citādi, bet pieļauju, ka arī SC ar Kleckina informatīvo atbalstu nav skumjš par to, ka padome ir iejaukusies LTV darbā un raidījuma vairs nebūs. Par to, ka tas ir atļauts, protams, ir jāatbild televīzijas šefam Kotam, bet tas, savukārt, noved pie piektās lietas. Proti -- pakāpeniski tuvojas tā diena, kad LTV 1. programmā vairs vispār nebūs raidījumu, kuri uz politiku raugās ar kritisku aci. Viens pēc otra no turienes ir aizgājuši vai ir padzīti profesionāli žurnālisti -- Arta Ģiga, Odita Krenberga, pēdējā laikā arī Jānis Domburs, Ilze Nagla, un nu jau arī es. Man personīgi televīzijas darbos ir vairāku gadu desmitu pieredze un, ja arī ļaudīm var patikt vai nepatikt tas, ko es tur daru, es tomēr esmu ar pietiekami lielu profesionālu pieredzi. Par to, kas Latvijas televīzijā notiek, kad ēterā tiek iemesti nepieredzējuši gurķi, skatītāji ir varējuši pārliecināties pietiekami bieži. Taču, ja pašreizējā LTV vadība vēlas izveidot kanālu, kurā galvenokārt ir lēti ārzemju seriāli, tad tā ir televīzijas un ne mana problēma. Mainīsies tur vadība, varbūt mainīsies attieksme arī pret "Skatu no malas." Dzīvosim, redzēsim.

Katrā ziņā Skats televīzijā ir bijis sešpadsmit ar pusi gadu, pirms tam raidījums zem cita nosaukuma bija arī RBS TV un NTV-5. Kopā vairāk nekā 20 gadu. Liels paldies visiem, kuri šajos gados to ir skatījušies, jo bez skatītājiem, protams, raidījums nebūtu iespējams, un aiziešanas brīdī joprojām varu būt lepns, ka reitings raidījumam turējies respektablā līmenī.

***

Bet blakus šīm skumjām arī viena prieka vēsts. Temīda beidzot ir nepārsūdzami pateikusi, ka "Tautas" partija 2006. gada priekšvēlēšanu laikā rupji krāpās un likusi tai maksāt sodu: LVL 1,03 milj. "Tautas" partijas dibinātājs Mākoņpapus acīmredzot šo apstākli paredzēja un pamanījās partiju likvidēt, bet likvidācijas process turpinās, un valstij vajag steigšus stāties kreditoru rindās, lai vismaz daļēji iegūtu naudu, kas tomēr apliecina, ka mūžīgi krāpties mūsu politikāņiem nav un vēlreiz nav atļauts.

Jauku visiem atlikušo dienu!

Par mašīnām

Labdien, lasītāji!

Šodien cita starpā ir pēdējā diena Eiropas Mobilitātes nedēļai, un Rīgas domes Satiksmes departaments tāpēc rīko akciju "Diena bez auto." Aiz loga nerādās, ka īpaši daudz ļaužu to zina vai ņem vērā, jo mašīnu uz ielas šķiet esam apmēram tikpat daudz, cik vienmēr. Taču jautājums ir pietiekami būtisks. Automobilis tomēr nav īpaši "zaļa" prece un, lai arī cik moderns nebūtu dzinējs, dabas resursus tas patērē pietiekami konkrēti. To zina jebkurš autovadītājs, kuram izmisumā nākas konstatēt, ka jau atkal bāka ir tukša un degvielas uzpildes stacijā nāksies atstāt krietnu žūksni naudiņas, lai varētu braukt tālāk. Ne jau velti patlaban pasaulē cilvēki meklē iespēju ražot automobiļus, kuru pamatā ir nevis naftas produkti, bet elektrība, taču arī elektrību bieži vien ražo ar naftas palīdzību. Neviens jau nezina, cik daudz naftas zemes dzīlēs vairs ir palicis. Tehnoloģijas ļauj to atrast pat visneviesmīlīgākajās zemes vietās, bet tas ir ļoti dārgs prieks, un būtībā jau patlaban ir laiks, kad pasaulei šo resursu taupīt, ne tikai tāpēc, ka tas ir krietni liels piesārņojuma avots, bet arī tāpēc, ka kaut kad tas beigsies, un, ja tā nav problēma mums, tad tā varētu būt pietiekami liela problēma nākamajām paaudzēm. Jau tā cilvēce zemes lodi ir piesārņojusi līdz ārprāta līmenim, nav jau tas bez cilvēka līdzdalības, ka patlaban klimata apstākļi mainās pamatīgi un nebūt ne pozitīvā līmenī. Manā dzimtajā pilsētā Čikāgā šogad jau ir bijušas sešas vētras, kas gāzušas kokus un ļaudis atstājušas bez elektrības. Nav tā, ka tādas vētras būtu parādījušās gluži no zila gaisa, arī citreiz tādas pieredzētas, bet ne jau sešas gada astoņos mēnešos uzreiz, un vairumā gadījumā ne jau tik stipras, ka bez strāvas tiek atstāts miljons klientu, kā tas bija šī gada jūlijā. Arī pie mums te Latvijā laika apstākļi pēdējā laikā ik pa brīdim bijuši, teiksim, neordināri.

Risinājums te ir šķietami vienkāršs. Liec mašīnu garāžā, ej kājām, brauc ar sabiedrisko (arī tas ir piesārņojošs, bet "uz galviņu" ne tik, cik mašīna, kurā brauc tikai viens cilvēks), vai brauc ar velosipēdu. Šajā ziņā esmu pat ļoti "zaļš." Man mašīnas nav vispār, un tur, kur man jātiek, es tieku uz divriteņa. Protams, tas nav īsti iespējams tad, kad Rīgā ir sniegs un ledus, bet tad eju kājām. Es vispār dzīvoju Rīgas centrā, man nebūtu īsti, kur mašīnu likt arī tad, ja man tāda būtu. Protams, saprotu, ka ne visi dzīvo Rīgas centrā. Man "Skatā no malas" ir kolēģe, kura saka, ka viņa jau labprāt uz darbu Rīgā brauktu ar riteni, bet viņa dzīvo Salaspilī, un 40 kilometri tomēr ir visnotaļ pamatīga distance. Taču pilsētas iedzīvotājiem derētu atcerēties eksperimentu, kādu pavasarī veica laikraksts Diena. No laikraksta mītnes Mūkusalas ielā ceļā uz, šķiet, Juglu devās trīs cilvēki -- viens uz riteņa, viens mašīnā, trešais ar sabiedrisko transportu. Varat trīs reizes minēt, kurš no viņiem Juglā nonāca pirmais, bet pasteigšos minējumiem pa priekšu un teikšu, ka ātrākais bija riteņbraucējs, piedevām ar pamatīgu laika starpību starp brīdi, kad ieradās viņš, un brīdi, kad ieradās nākamais dalībnieks. Nudien Rīgā ar riteni braukt ļoti bieži ir ātrāk nekā ar spēkratiem. Piemēram, tā paša "Skata" gadījumā, ja uz Zaķu salas tilta ir avārija, tad tas ir vakars uz ezera, un mašīnas stāv garā rindā visas Lāčplēša ielas garumā, ja avārija ir virzienā no centa uz Pārdaugavu. Ritenis šādam "korķim" tiek garām pilnīgi bez jebkādām problēmām.

Divritenis ir demokrātisks transporta rīks, tam nav vajadzīga gara apmācība, tas neprasa degvielu un tāpēc ārpus paša riteņa cenas ir lēts aparāts. Protams, sava loma te ir arī pilsētas pašvaldībai. Varu uzteikt Rīgas domi par veloceliņiem, piemēram, tās pašas Juglas virzienā no centra, taču šādu celiņu varētu būt krietni vairāk, un pilsētai tomēr būtu jāmudina cilvēki izmantot tieši šo transporta paveidu, ne mazums tāpēc, ka braukt ar riteni arī ir veselīgi tiem, kuriem citādi diena paiet lielākoties sēdus. Rīga varētu padomāt arī par citu lietu, proti -- teorētiski riteņbraucējiem uz ielas ir atvēlēts viens metrs braucamās daļas malā. Taču ir tādas ielas (tā pati Lāčplēša iela ir labs piemērs), kur šis ir tikai teorētisks jēdziens. Piedevām, esmu konstatējis ļoti dīvainu lietu sabiedriskā transporta pieturu vietās, proti -- asfalts ir viļnveidīgs. Rodas iespaids, ka tas ir noklāts, bet autobusiem un trolejbusiem ļauts tam braukt cauri pirms tas ir kārtīgi nožuvis. Iekļūt tādā uz riteņa ir gatavais posts, un to varbūt varētu nolīdzināt.

Taču galvenais te ir un paliek vides aizsardzība. Pasaulē ir pārāk daudz automobiļu, un Eiropā, un ne tikai, ir pietiekami daudz pilsētu, kuras ir darījušas visu nepieciešamo, lai riteņbraucējiem dzīve būtu pēc iespējas ērtāka. Noteikti lasītāji tādās ir bijuši, nāk prātā, piemēram, Amsterdama un Kopenhāgena, nemaz nerunājot par lielām Āzijas pilsētām, kurās ļaudis brauc ar riteni vismaz daļēji tāpēc, ka nevar atļauties automobili. Protams, automobilis ir statusa simbols, tas tomēr ir pats pirmais, par ko pietiekami daudz cilvēku domā, kad ir iekrāta kaut kāda naudiņa, taču katrs nenopirktais vai garāžā atstātais automobilis tomēr palīdz videi atkopties. Par to būtu jādomā ne tikai "Dienā bez auto" vien.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2011. gada 21. septembris

Atraugas

Labrīt, lasītāji!

Reizēm cilvēks kaut ko apēd un kādu sprīdi pēc tam māgā sākas apvērsums. Cilvēkam pār procesu, kāds nāk pēc tam, nekādas īstas kontroles vairs nav. Ja vajadzīgs atraugāties, tad cilvēks atraugāsies, grib viņš to vai negrib. Protams, var pagriezties sāņus, var uzlikt roku uz mutes, bet tas brīdis neviļus būs klāt.

Par to nākas domāt, lasot pāris tekstus, kādi šodien atrodami Latvijas laikrakstos. Tā, piemēram, mūžīgais gājputns Sandris Točs Dienā šodien vairs nemēģina mums visiem iestāstīt, ka pastarā diena tūdaļ būs klāt, ja Saskaņas centrs nebūs valdošajā koalīcijā. Tā vietā viņš nodemonstrē atraugas no procesa, kas saucās "oligarhi pārņem laikrakstu." Lasītāji atcerēsies, ka pirms kāda brīža Dienā notika apvērsums, labu brīdi nebija skaidrs, kam īsti laikraksts pieder, un ar laiku izkristalizējās fakts, ka tajā liela teikšana ir kādreizējam buldozera biznesa partnerim Viesturam Koziolam. Droši vien tagad nākas kost pirkstos, jo politiskā struktūra, kuras vajadzībām laikraksts tika pārņemts, ir pazudusi. Šķēle plinti iemeta krūmos jau laikus, savukārt, Šlesera kārtējam biznesa projektam 17. septembra vēlēšanas bija gana neveiksmīgas. Taču tas netraucē Dienu S. Toča izpildījumā ķerties pie viena no lielākajiem mūsu valsts "oligarhu" štampiem, proti -- brukt virsū Sorosa fondam un visam tam, ko tas dara Latvijā. Runa ir par interviju ar aizejošo Kultūras ministri Sarmīti Ēlerti, kurā būtībā nav ne miņas no sarunas par kultūru, toties ir vairāki uzbrūkoši jautājumi par Sorosa fondu. Piemēram, "Ir zināma nepropocionalitāte starp to, ka Providus gada budžets ir krietni lielāks, nekā viena politiskā partija drīkstēja iztērēt ārkārtas vēlēšanās, bet Providus aktīvi komentē politiskos procesus valstī." Un "Vai nav nesamērīgi, ka Latvijas pilsoņa tiesības finansēt politiskās partijas ir stingri ierobežotas, bet ASV pilsoņa tiesības ieguldīt līdzekļus NVO, kas nodarbojas ar politiku Latvijā, ir bezizmēra?"

Jādomā, ka pat Sandris Točs saprot, ka runa ir par āboliem un apelsīniem. Ja reiz "ASV pilsonis" nedrīkst finansēt nevalstiskas organizācijas Latvijā, tad kas viņam sakāms, piemēram, par "Francijas pilsoni," kura vada starptautisku organizāciju, kurai ir ļoti konkrēta ietekme pietiekami daudzos Latvijas politikas jautājumos, ja runa ir par finansēm un starptautisko aizdevumu? Ir arī "Beļģijas pilsonis," kurš vada organizāciju, kas Latvijai dod ļoti daudz naudas (ja kas, tad arī ļoti, ļoti, ļoti daudzām nevalstiskām organizācijām), bet politikā tāpēc gaida pietiekami konkrētu attieksmi pret šīs naudas izmantošanu godīgā veidā. Jā, Starptautiskais valūtas fonds un Eiropas savienība ir organizācijas, kamēr Džordžs Soross ir indivīds, bet efekts tomēr ir viens un tas pats -- finansējums Latvijā nāk no dažādām vietām, vien politiskajām partijām (un arī to S. Točs noteikti zina ļoti labi) ir aizliegts ņemt finansējumu no ārzemniekiem. Acīmredzot tas neattiecas uz pakalpojumiem "graudā," ja domājam, piemēram, par "Krievijas pilsoņiem," kuri šogad naski palīdzēja Saskaņas centram ar kampaņas organizēšanu, bet naudu kā tādu pieņemt SC un citas partijas nedrīkst.

Taču ir arī būtiskāks jautājums, proti -- Sorosa fonds kā tāds tomēr politikā neiesaistās. Par to Sarmīte Ēlerte pareizi pateica: "Sorosa fonds nekad nav ieguldījis savus līdzekļus politiķu vai politisko partiju pirkšanā. Sorosa fondam nekad nav bijušas kabatas politiskās partijas. Sorosa fonds nekad nav ieguldījis naudu jomās, kas būtu uzskatāmi par vēlēšanu likuma pārkāpumiem. Tieši otrādi -- Sorosa fonds konkursa kārtībā ir ieguldījis naudu cilvēkos un organizācijās, kas kontrolē to, lai politiskais process nebūtu negodīgs un lai samazinātu valsts nozagšanas riskus un informētu sabiedrību. Šādā nozīmē Sorosa fonds ir tikai un vienīgi stiprinājis Latvijas demokrātisko kvalitāti un pilsonisko sabiedrību. Tūkstošiem cilvēku ir varējuši saņemt stipendijas un izglītoties dažādās pasaules augstskolās, kur viņi ir sapratuši, kā funkcionē demokrātiska sabiedrība." Un par Providus: "Cik zinu, Providus ir piedāvājis ļoti kvalitatīvas ekspertīzes dažādos jautājumos, piesaistot ļoti atšķirīgus ekspertus. Tas ir bijis ļoti labs pilsoniskās sabiedrības ieguldījums, kuru politiķi, ministrijas, valsts iestādes var ņemt vērā un var neņemt vērā. Viņi jau šos savus ieteikumus nelobē. Viņi piedāvā kvalitatīvu ekspertīzi." Un pēdīgi: "Apgalvot, ka Sorosa fonds ir vienīgais Latvijā, kas pulcē ekspertus, paldies Dievam, ir absurdi. Tā tas nav. Jo vairāk Latvijā būs dažādu domnīcu, jo labāk."

Tieši tā. Mūsu valstī ir ļoti daudz un dažādu organizāciju, kuras cenšas politiku ietekmēt tādā vai citādā virzienā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, Latvijas Darba devēju konfederācija, Ārvalstu investoru padome, Papardes zieds, Baltijas forums, u.tml. Arī dažas no minētajām organizācijām saņem naudu no "citu valstu pilsoņiem." Un tas nu reiz nav nekas slikts. Ja jebkura organizācija pārkāpj likuma prasības, tad tā ir saucama pie dziesmas, bet vai Providus gadījumā var uzrādīt kādu pārkāpumu? Tieši pretēji, Providus konstatē pārkāpumus politiskajā procesā, tajā skaitā portālā Politika.lv uzrādot, ka kārtējo reizi mūsu politikāņi neko nav iemācījušies, jo arī šogad slēptā reklāma sita pat ļoti augstu vilni. Apgalvot, ka tieši Sorosa fonds ir ar kaut kādu ne tādu ietekmi Latvijā ir sabiedriski politiskais slinkums un nekas vairāk, to ir viegli izmantot, lai segtu savus nedarbus un neizdarību. S. Toča gadījumā vērts konstatēt, ka viņš savulaik ir bijis valdē vienā no Šlesera politbiznesa projektiem, ir arī kandidātu sarakstos pamanīts. Dienā laikā kopš apvērsuma politikāņu pārkvalificēšanos par "žurnālistiem" esam redzējuši vairākkārt, turpat arī darbojas kādreizējas Latvijas ceļa aktīvists Panteļējevs.

Doma, ka nevalstiskas organizācijas nav tiesīgas komentēt politiskos procesus, nav jauna, par to savulaik ir runājuši arī nebūtībā aizgājušās "Tautas" partijas ļaudis. Taču, kā to pateica Sarmīte Ēlerte, demokrātiskā un pilsoniskā sabiedrībā tieši nevalstiskās organizācijas ir tās, kuras politikāņiem skatās uz pirkstiem. Ir labi, ka valstī ir arī tās, kuras domā par tiesiskumu, korupcijas novēršanu un godīgumu, jo vismaz līdz šim šie bijuši principi, kuri lielajā politikā absolūti nav turēti jebkādā vērtē. Ļoti žēl, ka Diena komentāru lappusē sāk kļūt līdzīga Ventspils trubas laikrakstam, tajā skaitā Točam šodien avīzē ir arī komentārs, kurā viņš stāsta, ka vēršanās pret "oligarhiem" un viņu nedarbiem neesot tiesiskuma piemērs un pārmērīga fanošana par tiesiskumu nozīmēšot jaunu emigrācijas vilni. Atraugas no aizgājušā posma, kad Ministru kabinets un Saeima atkal un atkal ignorēja uz MK sapulču zāles sienas iegravētās domas par vienu likumu un vienu taisnību visiem.

***

Problēmas ar atraugāšanos ir arī tā dēvētajai Nacionālistu apvienībai. Jādomā, apvienības pārstāvji, kur šogad cer tikt pie siles, būtu laimīgāki, ja viņiem nebūtu tāda Iesalnieka, kurš ik pa brīdim atraugājas tā, ka pat atsevišķiem "vislatviešiem" būtu jākaunas. Jaunākais piemērs ir par "kolonistiem." VL līderis Dzintars šajā jautājumā ir bijis visnotaļ pedantisks, sakot, ka atbilstoši Ženēvas konvencijas principiem, jā, PSRS okupācijas laika iebraucēju izcelsme Latvijā tik tiešām esot nelikumīga: "Juridiski Jānim Iesalniekam ir taisnība. No tiesiskā viedokļa to nevar grozīt ne mūsu subjektīvā attieksme, ne pat Latvijas pieņemti likumi." Protams, kā augsti izglītots politologs, Raivis Dzintars zina, ka Ženēvas konvencija ir pieņemta jau pēc okupācijas sākuma un ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropā neviens pat netaisās to attiecināt uz bijušo PSRS. Šīs ir atraugas, kuras ir raksturīgas abos politikas ekstrēmākajos spārnos, arī SC nav bez grēka, jo tās aprindās ir ļaudis, kas ir aicinājuši 18. novembri noņemt no svētku kalendāra, ir aģitējuši par krievu valodas tiesībām izglītībā un sabiedrībā. Taču ko valsts sabiedrības integrācijai dod apgalvojumi no vienas puses, ka Latvijas Republikas izveidošana bijusi "vēsturiska kļūda," un no otras puses, ka visi tie, kuri Latvijā ieradās pēc (tālā) 1940. gada, ir "kolonisti"? Neko nedod. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī te ir politikāņu slinkums, jo aģitēt par šādām lietām ir viegli, zinot, ka absolūti nekāda rezultāta tam nebūs (jo, ja jau "kolonisti," tad ko arī viņiem atbilstoši "Ženēvas konvencijas principiem" Dzintars un Iesalnieks taisās darīt?). Jo tas nozīmē iespēju nerunāt, piemēram, par valsts budžeta konsolidāciju. Vakar premjerministrs Valdis Dombrovskis pateica, ka NA būtu jādistancējas no Iesalnieka paustā. Vajadzētu gan, jā, ja jau VL grib būt valdībā un novērst "sakaņiešu" iekļūšanu tajā.

***

Un, pēdīgi, aptuveni nu jau ir zināms, kuras ir tās 100 personas, kuras ir ieguvušas vietas Saeimā. Cita starpā vērts konstatēt, ka pašu pirmo reizi vēsturē Saskaņas centra frakcijā būs arī trīs sievietes, proti, Irina Cvetkova, Marjana Ivanova-Jevsejeva un Jeļena Lazareva. Iepriekš SC bijis konkrēti vīriešu projekts. Iespējams, Saeimā iekļuvuši daži, kur nemaz tik ļoti tur negrib būt, piemēram, "zaļo zemnieku" pārstāvis Ingmārs Līdaka nesen teicis, ka viņš jau labprāt atgrieztos savā zoodārzā, bet še tev -- būs jādarbojas Saeimā un droši vien opozīcijā. Un vēl pacelta cepure Dzintara Ābiķa virzienā, jo viņš ir vienīgais Latvijas politiķis, kurš bija Augstākajā padomē un pēc tam ir bijis visās Saeimās pēc kārtas un ir ievēlēts atkal. Tiesa, ne visu laiku vienas un tās pašas partijas biedrs (vai kāds, piemēram, atceras, ka savulaik viņš ir bijis Zaļās partijas biedrs?), bet sasniegums un rekords tas ir vienalga. Malacis!

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2011. gada 20. septembris

Par šo un to Latvijas politikā

Labdien, lasītāji!

Acīmredzot par gaidāmo valdības koalīciju vēl nekas konkrēti nav nolemts vai zināms, un to var saprast. Sabiedrībā tomēr ir viena visnotaļ liela daļa iedzīvotāju, kuri Saskaņas centru un tā ciešās attiecības ar Krievijas diktatora partiju koalīcijā nevēlas redzēt, un jādomā, ka Zatlera Reformu partijā ir tie, kuri par minēto domu ir nervozi, jo tā nu būtu pirmā reize, kad valdībā tiek ievests mūsu politiskās sistēmas kreisais spārns. Tiesa, SC ļaudis pēdējās dienās ir ļoti aktīvi atteikušies no ļoti daudz no tā, ko viņi solīja priekšvēlēšanu laikā, atzīstot, ka pensiju indeksācijas solīšana bija priekšlaicīga un gaidāmās budžeta konsolidācijas kontekstā nākamgad stipri mazticama, ka eiro tomēr ir nepieciešams u.tml. Pucējas jau dikti šie ļaudis, redzēsim, vai viņi kļūs pietiekami smuki, lai ZRP (un arī Vienotība) tos pieņemtu kā brūtgānus, bet vienādi vai otrādi, SC iekļaušana koalīcijā nozīmētu, ka Latvijas Republikas valdībā ir apvienība, kuras viens spārns nu nekādi nevēlas atzīt faktu, ka Latvija 50 gadu garumā bija okupēta, kā arī to, ka Latvijas Republikā ir tikai viena vienīga valsts valoda. Tiesa, no otras puses, SC atstāšana opozīcijā kopā ar "zaļajiem zemniekiem" nozīmētu ārkārtīgi populistisku opozīciju, kura justos pavisam brīva, lai valsts iedzīvotājiem solītu pilnīgi visu pēc kārtas un bez jebkādas domāšanas par valsts budžeta situāciju. Tas jau ļaudīm patīk. Rīgā pietiekami daudz ļaužu jūsmo par Nilu Ušakovu un to, ka viņš pensionāriem ļauj sabiedriskajā transportā braukt par velti, taču arī tur ir jautājums par attiecīgās sistēmas ilgtspēju, un kādreiz pienāks tas brīdis, kad kādam par to visu būs jāmaksā. Diez kas nav.

Ja par "zaļajiem zemniekiem" -- vakar "Skatā no malas" man par viņiem izspruka skarbāks vārds un, ja kāds par to jūtas ļoti apvainojies, tad atvainojos, lai gan esmu pārliecināts, ka laba daļa skatītāju tam piekrita pietiekami konkrēti. Taču tiem juristiem, kas tagad vēlas ap šo lietu snaikstīties, gribētu jau sākumā norādīt, ka komentējošajā žurnālistikā pārnestas nozīmes vārdu izmantošanu Latvijas (un ne tikai) tiesas atkārtoti ir apstiprinājušas, un neba jau arī šajā reizē attiecīgais vārds bija domāts burtiskā nozīmē. Piedevām par "zaļo zemnieku" slimīgo pieķeršanos savam elkam nav nekādu šaubu, un, kā teicu vakar, nu varētu būt tas brīdis, kad ZZS deputāti Saeimā varētu pārgriezt šo vadu, jo, ja nu reiz ar visu Puzes hercoga (un viņa fanu masu mediju pasaulē) atbalstu viņiem rezultāts bija pat ļoti slikts, tad varbūt ir skaidrs, ka vēlētājiem viņu "oligarhs" ir apnicis tikpat konkrēti, kā acīmredzot bija apnikuši abi pārējie.

Kas vēl? Šodien Latvijas Avīzē aptaujāti vairāki ļautiņi par 11. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, un manu uzmanību piesaistīja lūk, kāds atzinums no kāda Ilmāra Tolstova: "Vēlēšanas parādīja tautas gribu, un rezultātus uztveru kā šīs tautas gribas izpausmi. Redzams, ka cilvēki kļūst arvien gudrāki un vairāk nobriedušu prātu lemj, par ko balsot." Tik tālu varu piekrist pilnībā, nudien tas tā bija. Taču I. Tolstovs ir Romas Katoļu baznīcas priesteris, un nebūt ne tikpat apsveicams ir tas, kas viņam ir sakāms tālāk: "Baznīca atbalstīs ierosinājumu par vēlēšanu sistēmas maiņu Latvijā, lai deputāti tiktu ievēlēti pēc mažoritārās vai daļēji mažoritārās sistēmas, kas nodrošinātu katra deputāta atbildību savu vēlētāju priekšā. Vajadzētu būt tā, ka var balotēties cilvēki ārpus partiju sarakstiem. Pie mums partijas tiek dibinātas kā firmas -- ja viena izgāžas, tad dibina nākamo."

Ak, tā gan! Par partiju līdzību ar firmām viendienītēm priesterim būtībā ir taisnība, bet kā saprast viņa teikto, ka "baznīca" atbalsta sistēmas maiņu? Pirmkārt, vai cilvēks ir aptaujājis visus amata brāļus, kā arī svēto tēvu Romā? Jo Romas Katoļu baznīca tomēr ir visnotaļ hierarhiska iestāde, un "baznīcas" vārdā tomēr mēdz runāt melnsvārcis Vatikānā un nevis Latvijā. Otrkārt, vai cilvēks kādreiz ir lasījis Satversmi, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka valsts (un tātad arī tās politiskā sistēma) no baznīcas ir šķirta? Kaut kur varbūt vēl var saprast atsevišķu katoļu melnsvārču slimīgo interesi par viendzimuma seksu, jo baznīca, kura laika gaitā ir bijusi atbildīga par krusta kariem, indulģenču tirgošanu, nacistu atbalstīšanu un, jā, arī pedofiliju, pašapmāna ceļā sevi joprojām uzskata par dikti morālu esam. Taču vēlēšanu sistēma nav morāles jautājums, tas ir pietiekami konkrēts politisks spriedums, kura kontekstā priesterim derētu arī atcerēties Bībelē teikto par ķeizaru un Dievu un atšķirību starp tiem abiem.

Un, pēdīgi, par plusiņiem un svītrojumiem. Kārtējo reizi visnotaļ skaidri redzams ir tas, ka ļaudis Latvijā balso uz etnisku principu pamata. Nacionālistu Apvienība Rīgā ieguva četrus mandātus, uz plusiņu un mīnusu pamata mandātu ieguva saraksta pirmais numurs Einārs Cilinskis un otrs numurs Dzintars Rasnačs, taču persona, kura sarakstā bija trešajā vietā noslīdēja visu ceļu līdz 21. vietai. Kāpēc? Jo viņas vārds un uzvārds attiecīgi ir Ludmila un Sočņeva. Krieviete. Angļu valodas skolotāja un ļoti aktīva Latvijas patriote, bet tomēr krieviete. Un tāpēc aktīvi svītrota. Arī Saskaņas centra sarakstā "latviskie" uzvārdi (izņemot to "latvisko" uzvārdu, kurš attiecīgajiem vēlētājiem atgādina par kādreizējo Latvijas kompartijas bosu) slīdēja zemu, zemu. Šī ir lieta, par kuru vakar radio raidījumā runāju ar sociālpsihologu Ivaru Austeru un kolēģi Allu Petropavlovsku -- šī vēlme otrā cilvēkā vispirms saskatīt tautību, un tikai pēc tam domāt, vai cilvēks ir derīgs profesionālā nozīmē. Ludmila Sočņeva būtu lieliska deputāte tieši izglītības jomā, bet nē, "vislatviešu" vēlētājam viņa neder, jo uzvārds ir "nepareizs." Skumji.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2011. gada 19. septembris

Par koalīciju domājot

Labdien, lasītāji!

Man rakstot, Centrālā Vēlēšanu komisija ir saskaitījusi gandrīz vai visas balsis -- gandrīz tāpēc, ka joprojām nav saņemti dati no iecirkņa ASV pilsētā Sietlā, bet tas jau lietas būtību nemainīs, jo diez vai tur balsoja simtiem vai tūkstošiem ļaužu. Jau sāk rādīties arī, kuri cilvēki tad ir vai nav iekļuvuši Saeimā. Pati pirmā, kurai par to būtu jādomā ļoti, ļoti konkrēti, ir Vienotība, jo kārtējo reizi vēlētāji ir iedevuši kurvīti vienam no vadošajiem Vienotības cilvēkiem Aigaram Štokenbergam, tieši tāpat, kā tie pērn iedeva kurvīti Lindai Mūrniecei. Toreiz Vienotība uzpūtīgā kārtā viņai piešķīra ministres portfeli par spīti tam, ka viņa palika otrā aiz strīpas Rīgas vēlēšanu apgabalā. Savukārt, Štokenberga gadījumā Vienotība nedarīja absolūti neko par problēmām, kādas viņa sakarā jau ilgstoši cilāja portāls Pietiek.com (un ne tikai). No Kampara atbrīvojās, no Štokenberga -- ne tik. Ja partijas "vienotības" kontekstā Štokijam arī šoreiz tiks piemeklēts augsts postenis, tas kārtējo reizi liecinās par to, ka Vienotības runāšana par godīgumu politikā ir tikai tukša vāvuļošana un nekas cits.

Ja runa ir par augstiem amatiem, te ir arī otra lieta. Ja nu reiz patlaban mums ir cerības tikt pie valdošas koalīcijas, kura krietni vairāk nekā iepriekšējās ņem vērā arī tādus principus, kā godīgums, tiesiskums un profesionalitāte, tad vai nebūtu tomēr un beidzot laiks atteikties no dažādu amatu politizēšanas? Piemēram, Rīgas lidostas vadītājs Arnis Luhse ir teicis, ka gadījumā, ja koalīcijā nebūs "zaļie zemnieki," tad viņam no lidostas acīmredzot būs jāatvadās. Tieši tāpat, kā no turienes savulaik bija jāatvadās Krišjānim Peteram pēc tam, kad savas pozīcijas Saeimā zaudēja Šlesers un viņa biznesa projekts. Toreiz nebija ne vārda runas par to, vai Peters savu darbu darīja labi vai slikti, profesionāli vai neprofesionāli. Vai tas pats notiks arī ar Luhsi? Jo Rīgas lidosta, lai vai kā, ir turpinājusi attīstību krietni pozitīvā virzienā, un ne jau politiska piederība ir galvenais spriežot par to, vai tas ir bijis attiecīgā vadītāja nopelns. Protams, "savējo" bīdīšana visos iespējamos virzienos ir niķis, kas piemīt ne jau tikai "zaļajiem zemniekiem" vai Šlesera biznesa projektam vien, arī Vienotībā sastāvošais "Jaunais laiks" allaž uz to ir bijis itin nasks. Ja runa ir par politiskiem amatiem, protams, tas nav nekas ārkārtējs. Arī manā dzimtenē, ja par prezidentu kļūst Demokrātu partijas pārstāvis, tad politiskajos amatos (un arī, mazāk akceptējami) diplomātiskos amatos tiek salikti viņa cilvēki, ja Republikāņu partijas pārstāvis, tad viņa ļaudis. Taču, ja runa ir par uzņēmumiem, kuros valstij pieder kapitāls, tad tur ir pirmkārt vajadzīgi cilvēki, kuri pazīst drēbi, un nebūt nav vajadzīga situācija, kurā galvenais kritērijs ir politiskā piederība. Ja Arnis Luhse Rīgas lidostā kaut kā ir nogrēkojies, tad OK, lai tiek meklēts cits. Ja ne, tad lai viņš paliek savā vietā neskatoties uz to, ka viņa "aizmugurei" sestdien vēlēšanās klājās plāni.

Savukārt, domājot par to, ar ko nākamo valdības koalīciju veidos Zatlera Reformu partija un Vienotība, jo tās nepārprotami ir un būs procesa centrā, šur tur Latvijā ieskanējušās visnotaļ histēriskas balsis. Šodien Ventspils trubas laikrakstā Elita Veidemane apgalvo, ka vakar viņa pamodās "Krievijā," jo Saskaņas centrs, lūk, guva tik labus rezultātus. Savukārt vēlēšanu naktī dziedātāja Olga Rajecka kādā pasākumā satvēra Valdi Zatleru pie piedurknes un piedraudēja, ka koalīcijā būs SC, tad viņa emigrēšot uz Austrāliju ("Vēl mirklis, un viņa būtu bijusi uz ceļiem" -- tā to šodien Dienā ir atreferējis Guntis Bojārs). Elita kārtējo reizi muld, kā viņa sestdien aizgāja gulēt Latvijā, tā viņa svētdien no rīta arī turpat pamodās. Savukārt, ja Olga vēlas pārcelties uz otru pasaules pusi, tad labu ceļa vēju, bet diez vai tas būs sabiedriski atbildīgs lēmums. Jo, cita starpā, latviskumu Latvijā jau palīdz uzturēt tieši kultūra, kuras sastāvdaļa ir arī Olga Rajecka.

Koalīcijas veidošana ir interesanta arī citā nozīmē, proti, no tām četrām partijām un apvienībām, kurām ir reālas izredzes iekļūt nākamajā koalīcijā, trīs ir tādas, kuru pārstāvji Saeimā būs bez jelkādas pieredzes Ministru kabinetā. Neatkarīgi no tā, vai Zatlers galu galā nolems koalīciju veidot ar Saskaņas centru vai Nacionālistu Apvienību, tā neizbēgami būs ar nepieredzējušu ministru vairākumu, jo ZRP ir radusies no tukšas vietas, bet SC un nacionālisti allaž bijuši opozīcijā, ja arī pēdējo gadījumā vien pēdējos 10 mēnešus. Protams, tas nebūtu nekas pilnīgi ārkārtējs. Eināra Repšes valdībā bija strīpa Jaunā laika ministru, kuriem pirms tam nekādas pieredzes ar ministrēšanu nebija un nevarēja būt. Kā tas var beigties, to mēs redzējām ar bēdīgi slaveno Veselības ministru Āri Auderu, kā arī ar pašu Repši, kurš premjerēšanas laikā bija -- cita vārda nav -- visnotaļ ekscentrisks. Ar to es negribu teikt, ka pieredzes dēļ vien atkal koalīcijā būtu jāņem "zaļie zemnieki" -- lai sēž opozīcijā un pārdomā savus milzīgos grēkus. Taču vienalga mums būs situācija, kurā liela daļa ministru pēc valdības izveidošanas tikai sāks iešūpoties un konstatēt, kur ir ministrijas tualetes telpa un tās atslēgas, bet tas būs bīstami ņemot vērā to, ka pirmais darbiņš valdībai tomēr būs nākamā gada budžets, un tas nu reiz nebūs tas process, kuru var vadīt tādā tiri-piri veidā, nebūt ne.

Kā rakstīju vakar, man pret SC iekļaušanu valdībā ir iebildumi, kuriem nav nekāda sakara ar to, ka mēs tādā gadījumā piepeši dzīvotu "Krievijā." Man drīzāk ir iebildumi pret saskaņiešu visnotaļ bezatbildīgo attieksmi pret valsts tautsaimniecību. Taču vienā vai otrā variantā koalīcijas kodolam tomēr ir ļoti rūpīgi jādomā par to, ka par visu vairāk nākamajos trīs gados Latvijai būs vajadzīga konkrēti profesionāla un tiesiska valdība. Viegli to nodrošināt nebūs.

Jauku visiem dienu.

svētdiena, 2011. gada 18. septembris

Nu, jauki!

Labrīt, lasītāji!

Domājot kategorijās par cerību kā mierinājumu vai to, kas mirst pēdējā, šorīt sliecos akceptēt otru no šiem variantiem. Aplūkojot 11. Saeimas vēlēšanu rezultātus, grūti tajos atrast kaut ko īpaši graujošu. Tieši pretēji -- ir tomēr iemesls cerībai.

Pirmais, ko nāktos konstatēt, ir tas, ka Latvijas tā dēvētie "oligarhi" ir pamatīgi saņēmuši kurvīti. Šķēle pratās jau laikus un vēlēšanās nepiedalījās, Šlesera kārtējais biznesa projekts tika pāri diviem procentiem, lai piekļūtu pie valsts naudas, bet nekur tuvu pieciem procentiem netika. Un Lemberga "zaļie zemnieki" guva ne tik pārliecinošu rezultātu, lai automātiski pretendētu uz vietu valdošajā koalīcijā. Konkrēti runājot (un man rakstot CVK vēl nav saņēmusi rezultātus no viena iecirkņa ārzemēs, viena Vidzemē un četriem Kurzemē (??? -- kas tad tur noticis?)), ZZS saņēma mazāko balsu skaitu no tām partijām, kuras iekļuva parlamentā. Šlesers droši vien nekur nepazudīs, visticamāk viņš jau vakarnakt sapņoja par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, kur galvenais jautājums būs par to, vai cierēt Rīgas vai tomēr Jūrmalas virzienā, ja ņemam vērā to, ka Šlesers tomēr māju būvē tur un ne galvaspilsētā. Taču arī tas nav nekas garantēts, jo Rīgā, kur kādreizējam buldozeram pagājušajās pašvaldību vēlēšanās veicās itin labi, šoreiz sanāca knapi pāri trim procentiem balsu. Iespējams, jau ļoti lielā sabiedrības daļā Šlesers ir norakstīts. Savukārt, Puzes ķeizara gadījumā nu viņam būs daudz brīva laika nodarboties ar tiesu lietām, jo viņa smīnošais ģīmis pie koalīcijas galda nebūs, un diez vai ārpus viņa kabatas avīzes kādam vairs īpaši interesēs viņa pārdomas par visu ko pēc kārtas.

Kas notiks tālāk? Tas būs atkarīgs no tā, cik stingras izrādīsies esam tās "sarkanās līnijas,", kuras atsevišķas partijas un apvienības zīmēja priekšvēlēšanu laikā. Stingrākā no tām noteikti ir Nacionālistu apvienības apņemšanās nekādā gadījumā nebūt koalīcijā ar Saskaņas centu, un nudien ir grūti iedomāties lielu sadraudzību Ministru kabinetā, piemēram, starp Raivi Dzintaru un Jāni Urbanoviču. Savukārt, Zatlera Reformu partija ir stingri pateikusi, ka ar "oligarhiem" nekādi, un tas acīmredzot nozīmē, ka ar ZZS tāpat nekādi. Atliek vairāki varianti: ZRP+Vienotība+VL, ZRP+Vienotība+SC ... tas arī ir apmēram viss. Matemātiski sanāktu arī SC+Vienotība+ZZS, bet diez vai Vienotība vēlas kļūt par to partiju, kura pirmā ieved Kremļa pārstāvjus Latvijā valsts valdībā, plus vēl ņem klāt to apvienību, kura tomēr bija galvenais iemesls, kāpēc Valsts prezidents pieteica Saeimas atlaišanu. Tiesa, SC vakar guva labāko no rezultātiem, lai arī nebūt ne daudz vairāk par balsu skaitu, kādu apvienība ieguva pērn. Kā esmu rakstījis citreiz, SC elektorāts tomēr ir pamatīgi iekodēts. Vienalga var rasties jautājumi par to, vai patiešām būtu godīgi to partiju, kurai ir labākais rezultāts, atkal atstāt opozīcijā, bet, pirmkārt, tas atjaunotās Latvijas politiskajā vēsturē nebūtu nekas jauns un, otrkārt, pirms ņemt šos ļaudis koalīcijā, tomēr būtu ļoti stingri jāpadomā par to, vai tas vienkārši nenozīmētu ZZS atvietošanu ar SC, abām apvienībām tomēr turpinot balsot kopīgi pilnīgi neatkarīgi no tā, kura ir koalīcijā un kura -- opozīcijā. Un, protams, treškārt ir arī tas, ka SC tomēr nav gatava atteikties no domas par krievu valodas statusa uzlabošanu valstī, i politikas, i arī izglītības kontekstā. Ar visu to, ka Latvijā un tās pilsoņu kopumā ir arī pietiekami daudz nelatviešu, tā nu tomēr nav situācija, kura būtu pieņemama valsts augstākajā politiskajā līmenī. It kā Rīgas mēram Ušakovam viņdien angliski runājot izspruka vārds "okupācija," bet latviski runājot viņš kopš tam atkal ir vilcis veco dziesmu -- negribu par to runāt, negribu to teikt. Nu, tad lai paliek Rīgā un lai kolēģi paliek opozīcijā.

Manuprāt, ideālais variants būs Vienotība, Zatlera partija un nacionālisti. Lielā mērā šī varianta iespējamību noteiks tas, kuras personas izrādās ievēlētas no Vienotības. Neoficiāla informācija, piemēram, liecina, ka kandidātos ir palicis Aigars Štokenbergs, kurš bija tas, kurš pērn uzlika veto Nacionālistu apvienības ņemšanai koalīcijā. Nedroša situācija esot arī Solvitai Āboltiņai, kura priekšvēlēšanu laikā runāja par Saskaņas centru un koalīciju. Kas attiecas uz nacionālistiem, 10. Saeimā viņi lielākoties bija praktiski un pragmātiski. Par valdības ministriem, kuri martā ņem rokā lāpu un defilē pa Rīgu, lai kārtējo reizi atgādinātu pasaulei, ka Latvija 2. pasaules kara laikā bija nacistu pusē, es nepriecāšos ne sprīdi vairāk par valdības ministriem, kuri maijā dodas pie "Uzvaras" pieminekļa un kārtējo reizi atgādina Latvijai, ka viņi priecājas par padumjās okupācijas sākumu. Taču labāk tie pirmie nekā tie pēdējie, jo traģiskāka tomēr būtu Maskavas diktatoru interešu ieviešana Ministru kabinetā.

"Zaļo zemnieku" un Rubika apvienības atstāšana opozīcijā būtu nozīmīga arī citā kontekstā. Tieši šīs divas apvienības ir izrādījušās pašas bezatbildīgākās jautājumā par valsts finansēm -- eiro nav vajadzīgs, budžeta deficītu var audzēt vēl un vēl, pensionāriem bez pamatojuma var solīt visu pēc kārtas. Tāpat tās bijušas uzskatāmi bezatbildīgas jautājumos par tiesiskumu un godīgumu valsts pārvaldē. Pirmais darbiņš jaunievēlētajiem deputātiem būs nākamā gada valsts budžets. Par tā "konsolidāciju" noteikti tiks lauzti visādi šķēpi, vismaz varam cerēt, ka tiesiskuma jautājumi valdības koalīcijā nebūs strīdus objekts. Valdība un Saeima varēs turpināt tos darbus, kurus iebiedētie deputāti arī no ZZS laikā pēc Saeimas atlaišanas negriboši darīja. Lai nu tā būtu, jo joprojām politiķu darba kārtībā šis tas no tiesiskuma ir palicis.

Vēl jākonstatē tas, ka ārpus Šlesera biznesa projekta, neviena no pārējām partijām neguva pat vienu procentu balsu. "Labākais" rezultāts šajā ziņā bija vēstures mēslainē it kā ieslaucītajam PCTVL (0,78%), kā arī pietiekami interesantajai Pēdējai partijai (0,49%). "Virsmātes" partija paredzamā kārtā izgāzusies ar lielu blīkšķi -- pat ne 2000 balsu izdevās savākt. Nebūt ne daudz labāk veicies vēsturiskajam rēgam LSDSP, Tautas kontrolei, partijai Par prezidentālu republiku, kristīgajiem demokrātiem. Droši vien dažam labam laiks tīt makšķeres pavisam un saprast, ka arī tad, ja Valsts televīzija ir spiesta kandidātu debatēs piedalīties visiem pēc kārtas, nekas nesanāk un nevar sanākt.

Un, pēdīgi, vakar pie urnām nedevās aptuveni 40 procenti balsstiesīgo. Daļēji tas noteikti pierakstāms tiem neskaitāmajiem ļaužu tūkstošiem, kuri pēdējos gados no valsts ir emigrējuši un vai nu nav varējuši nokļūt līdz iecirknim (piemēram, Dublinā nobalsoja vien 666, bet Londonā -- 1496 cilvēki; ārzemēs kopumā -- tikai mazliet vairāk par 14 tūkstošiem ļaužu), vai arī mūsu republikas politiskajai šļurai ir vienkārši atmetuši ar roku. Taču jādomā arī par tiem, kuri dzīvo tepat uz vietas. Ja cilvēks vakar nebalsoja, tas būtībā atņem tiesības turpmāk diskutēt par to, ko Saeima un valdība dara. Ja nepatīk, tad pats tomēr vainīgs, vēl jo vairāk tāpēc, ka plašākā nozīmē, iespējams, viena balss neko īpaši neizšķir, bet vajadzīgi tikai pāris desmit balsu, lai koriģētu kandidātu kārtību konkrētā sarakstā.

Diskusijas un sarunas par nākamo valdības koalīciju sākas jau šodien. Lai nu ievēlētajām personām pietiktu veselā saprāta.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2011. gada 14. septembris

Par žulti, naidu un stulbumu

Labdien, lasītāji!

Laikrakstā Diena šodien ir redakcijas komentārs par interneta komentētājiem, konkrēti runājot par tiem, kuri ir atraduši par vajadzīgu komentēt faktu, ka krievu režisors Aleksandrs Sokurovs nesen notikušajā Venēcijas kinofestivālā ieguva galveno balvu ar filmu "Fausts." "Žults. Naids. Stulbums. Tāds ir interneta komentāru saturs savos 90%" -- tā rakstījis laikraksts. Komentārā citēta kinokritiķe Dita Rietuma: "Lasīt interneta komentārus ir muļķīgs mazohisma paveids, kas jāiznīdē kā degradējoša atkarība." Un laikraksts secina: "Pašlaik visi lielākie Latvijas portāli pieļauj drausmīgu, kā likums anonīmu, komentāru publicēšanu. Protams, tikai tāpēc, lai iegūtu auditoriju -- dārgos skaitļus, kuri ir atskaite akcionāriem un pamats reklāmas līgumu slēgšanai. [..] Viens atsevišķs medijs, kurš mēģinās to ierobežot, būs automātisks zaudētājs, ja tam nepievienosies citi. Ko darīt?"

Tas ir retorisks jautājums, taču tas tomēr nav bez atbildes. Nelaime, protams, ir tāda, ka internetā var atrast pietiekami daudz programmu, kuras ļauj sērfot bez konkrētas IP adreses. Tas, piemēram, ļauj garīgi slimam cilvēkam pie maniem komentāriem rakstīt seksuāli vulgārus tekstus izmantojot manu vārdu un uzvārdu. Man nudien gribētos zināt, ko šis radījums no tā iegūst -- kaut kādu dvēseles mierinājumu? Drīzāk jau iespēju pakasīt pašam savu seksuālo niezi, bet lai vai kā, nedomāju, ka mūsdienu interneta tehnologi nevar izstrādāt sistēmu, kurā vienu un to pašu vārdu vai "niku" var piereģistrēt tikai viens cilvēks. Tie, kuri sērfo starptautiski, noteikti ir saskārušies ar tekstu "šis lietotāja vārds jau ir aizņemts." Nav iemesla, kāpēc tas nevarētu tā būt arī Latvijā. Otrkārt, ja reiz lielie portāli no lietotāju skaita pelnī lielu piķi, tad nav iemesla, kāpēc darbā nevarētu pieņemt cilvēku vai cilvēkus, kuru ikdienas darbs saistās ar visu komentāru aplūkošanu un žultaino, naidpilno un stulbo komentāru dzēšanu. Treškārt, nevienam nav noslēpums, ka ir konkrētas tēmas, kuras piesaista visvairāk žults, naida un stulbuma. Jebkas par Krieviju un krieviem -- Diena attiecībā uz Sokurova filmu pamatoti jautāja "Kas ir šie pārmetēji? Kāda ir pēdējā filma, ko viņi ir redzējuši? Kāds ir vidēji statistiskā anonīmā komentētāja augstākais sasniegums dzīvē -- nemaz nesalīdzinot ar Sokurovu?" Tieši tā. Runa ir arī par tolerances un tās trūkuma jautājumiem, ja runa ir par tādām jomām, kā rasisms, antisemītisms un homofobija. Kad tiek rakstīts par tumšādainiem cilvēkiem, ebrejiem, gejiem vai citādā nozīmē "citādiem" cilvēkiem, nebūtu par daudz prasīts, lai arī lielie portāli šādus tekstus pieskatītu ar īpaši mundru aci. Jo, kā esmu rakstījis citreiz, visos portālos ir teksti par to, ka žultainus, naidpilnus un stulbus komentārus tas nepieņem, cilvēka cieņu nedrīkst aizskart u.tml. Jādomā, Sokurovs nav lasījis žultainos, naidpilnos un stulbos komentārus, kādus darba ļaudis ir atstājuši materiālos par viņa uzvaru, lielākoties jau tāpēc, ka cilvēks latviešu valodu noteikti neprot. Taču, ja viņam tas tiktu darīts zināms, vai viņam nesāpētu sirds? Tieši tāpat, kā sirds sāpēja nelaiķa Mārtiņa Freimaņa radiniekiem un draugiem, kad pēc viņa pāragrās nāves internets bija pilns ar žultainiem, naidpilniem un stulbiem komentāriem. Piektkārt, sava loma te ir Latvijas drošības iestādēm, jo reizēm komentāri aiziet tik tālu, ka tiek pārkāptas likuma prasības par naida nekurināšanu. Ir cilvēki, kuri tāpēc ir sodīti.

Un, sestkārt, te tomēr ir joma, kurā cilvēki, kuri nav žultaini, naidpilni un stulbi, var palīdzēt, internetā komentārus rakstot tikai un vienīgi ar savu īsteno vārdu un uzvārdu. Lai rādītu piemēru tiem žultainajiem, naidpilnajiem un stulbajiem cilvēkiem, kuri pa internetu ganās anonīmi. Neviens no viņiem Aleksandram Sokurovam acīs skatoties neteiktu to, ko viņš vai viņa ir rakstījis internetā. Neviens tā nedarītu kontaktos ar Mārtiņa Freimaņa māti. Ja kas, tad neviens negribētu, lai viņa paša mamma zina, ar ko bērns nodarbojas internetā, jo neba jau tā kāds tika audzināts -- būt pēc iespējas žultainākam, naidīgākam un stulbākam.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2011. gada 13. septembris

Kārtējā valsts neizdarība

Labdien, lasītāji!

Maz kas vairāk liecina par mūsu valsts "gudro galvu" mazspēju, kā pašreizējā epopeja ap aviokompāniju airBaltic. Bertolta Flika bezkaunība nu ir sasniegusi vienkārši neizprotamu līmeni. Kā ziņots, ir noticis kārtējais mīklainais darījums ar uzņēmuma kapitālu, kārtējo reizi runa ir par cilvēkiem, kas slēpjas aiz ofšoriem. Taču vakar bija kronis absolūti visam -- aviokompānija bez jebkāda paskaidrojuma atcēla sēriju reisu, tā acīmredzot pietiekami daudz pasažieru atstājot ar garu degunu un izjauktiem darba vai atpūtas plāniem. Gribat vēl? Šodien Dienas Biznesā ziņots, ka Fliks visnotaļ vaļsirdīgi ir atzinis, ka, jā, tādā veidā viņš cenšas uzlikt spiedienu Latvijas valdībai. Acīmredzot patlaban cilvēkam, kurš jau ilgstoši bēguļo, jo baidās no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (un te nu reiz vērts ņemt vērā veco jēdzienu "kas vainīgs, tas bailīgs"), pasažieri un viņu ērtības ir pilnīgi pie vienas kājas, ka tik var turpināt valsti vazāt aiz deguna. Cita starpā problēmas radušās Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kura paredzētais reiss no Briseles uz Rīgu šovakar ir atcelts. Viņš paudis neizpratni par airBaltic rīcību, un tam var tikai piekrist.

Grūti spriest, ko te darīt. Valdība it kā ir pateikusi, ka tā būs gatava ieguldīt papildu līdzekļus airBaltic, bet tikai tādā gadījumā, ja no tās vadības aizies Bertolts Fliks. Taču zinot, ka nākamā gada budžets būs "jākonsolidē" par veseliem 100 miljoniem latu vai vairāk, grūti saprast, no kurienes nāks tie miljoni, kas aviokompānijai ir vajadzīgi. Un te, savukārt, ir fundamentālais jautājums par to, vai valsts tik tiešām ir labs biznesmenis. Līgums, kas Flikam ļauj būt tik bezkaunīgam, tika parakstīts pagājušā gadsimta 90. gados, un tas bija līgums nevis ar vienu vācieti, bet gan ar starptautisko aviokompāniju SAS. Bija gluži loģiski, ka noteikšana uzņēmumā bija SAS rokās, jo neba jau Latvijas valdībā bija kāds, kas tik labi pārzina avioindustriju, lai to varētu darīt individuāli. Taču tad SAS no airBaltic aizgāja, un sākās viss garais stāsts par Flika atteikšanos izpildīt amatpersonas deklarāciju, jo, lūk, viņš atšķirībā no visiem pārējiem valsts uzņēmumu pārstāvjiem ir kaut kas īpašs, par daudzajiem meitas uzņēmumiem, kādi tika veidoti, lai sagrābtu arvien lielāku daļu ar lidošanu, lidmašīnām un lidostu saistīto pakalpojumu, un tagad esam nonākuši pie aprakstītās situācijas -- arī pasažieriem ir jārēķinās ar šī cilvēka neizmērojamo patvaļu.

Nenoliedzami, airBaltic ir bijis veiksmes stāsts. Pasažieru skaits, lielākoties uz tranzīta rēķina, ir pieaudzis tik ātri, ka lidosta kļuvusi pārāk šaura, it īpaši, ja runa ir par bagāžas piegādi tā dēvētajās pīķa stundās. Taču šajā jomā, tāpat kā jebkurā, nav nekur rakstīts, ka procesam ir jābūt negodīgam un ārzonās slēptam. Ja valsts nolems savu daļu airBaltic pārdot, tad tam būs jābūt ļoti rūpīgam procesam, lai aviokompānija nonāk patiesi profesionālās rokās, piedevām ar absolūti visu nepieciešamo atklātību. Runāts, ka ap Flika daļu uzņēmumā snaikstās viens no Krievijas bagātniekiem. Tas pats par sevi nav nekas slikts, taču galvenais būs nodrošināt, ka airBaltic turpina visu to darbu, kādu tas dara patlaban, un tomēr nebūtu nekas slikts mēģināt piesaistīt kādu no pasaules lielajām aviokompānijām. Jau tagad aviokompānijas piedalās visādās aliansēs. Tas varētu turpināties arī īpašumtiesību jomā.

***

Vēl šodien jākonstatē, ka tās partijas un apvienības, kuras sestdien cer iegūt vietas Saeimā, turpina zīmēt sarkanas līnijas. Šodien intervēts laikrakstā Latvijas Avīze, "zaļo zemnieku" Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis nācis ar šādu paziņojumu: "Es personīgi neietu valdībā, kuras vadītājs 9. maijā dodas pie pieminekļa." Runa, protams, ir par Rīgas mēru un it kā premjerministra amata kandidātu Ušakovu, kurš atklātā tekstā ir teicis, ka viņš pie "uzvaras" pieminekļa dodas katru gadu un tāpat darīs arī tad, ja kļūs par valsts trešo augstāko amatpersonu. Mēram svinēt Latvijas okupācijas sākumu ir viena, ja arī nožēlojama lieta, pavisam cita lieta būtu to darīt premjerministra statusā. Taču tas, savukārt, rada kārtējos jautājumus par to, kāda varētu būt nākamā koalīcija. Zatlera Reformu partija ir pateikusi, ka ar oligarhiem ni un ni, tas it kā izslēdz "zaļos zemniekus," kurus, kā tajā pašā intervijā apliecināja tas pats Brigmanis, nebūt neuztrauc doma, ka viņu "premjerministra kandidāts" ir cilvēks, kurš amata iegūšanas gadījumā būtu spiests ļoti daudz laika pavadīt tiesas zālē. Taču ZRP tādā gadījumā paliek tikai Vienotība, Nacionālistu apvienība un Saskaņas centrs. Nacionālisti ar SC kopā neies nekad, arī Vienotībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem šī doma rada rebes. Kādam acīmredzot no savām "sarkanajām līnijām" būs jāatkāpjas. Sarunas noteikti būs gana interesantas. Valsts prezidents ir pateicis, ka viņš par nākamo valdību sāks domāt tikai tad, kad būs atgriezies no Apvienoto Nāciju organizācijas sesijas Ņujorkā. Atliek redzēt, ko tad partijas savā starpā sarunās.

***

Savukārt starptautiskajā jomā šodien uzmanību piesaistījis tas, ka titulu Mis Visums viņdien ieguva sieviete no Angolas, Leila Lopesa. Viņas uzvaras kontekstā konstatēts, ka tumšādainas sievietes reti sasniedz tādas virsotnes pasaules skaistumkonkursu jomā, un jautāta par to, vai šī fakta pamatā varētu būt rasisms, L. Lopesa atbildēja: "Jebkuram rasistam ir jāmeklē palīdzība. 21. gadsimtā tā domāt vairs nav normāli." Tieši tā, un tas ir jautājums, kas tomēr ir aktuāls arī mūsu valstī (kura Mis Visums konkursā šogad nebija pārstāvēta vispār).

Varētu arī rakstīt par kārtējām Romas katoļu arhibīskapa pārdomām par to, kas valstī ir pat ļoti svarīgi (lasītāji var trīs reizes minēt, par ko viņš šodien kādā intervijā runāja), bet lai paliek. Aizspriedumi arī melnsvārču izpildījumā ir tikpat pretīgi, cik L. Lopesas piesauktais rasisms.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2011. gada 12. septembris

Zaļie zemnieki -- lielisks apraksts, nezināmi plāni

Labdien, lasītāji!

Laikraksta Diena komentāru lappuse varbūt ir kļuvusi visnotaļ jocīga, it īpaši ņemot vērā komentētāja Sandra Toča indevi, paredzēt, ka Kremļa draugu partijām Latvijā ir visas izredzes tuvākajā laikā pārņemt visu valdību un tās iekārtu, taču šodien laikrakstā ir apraksts par Latvijas Zaļo un Zemnieku savienību, kas ir pilnīgi perfekts. Proti:

"Būt valdībā un nebūt tajā vienlaikus. Būt labējiem un kreisie vienlaikus. Būt zaļiem un būt zemniekiem vienlaikus. Zaļo un Zemnieku savienībai šāda iluzionistu cienīga politika it labi padodas -- nemitīgo kompromisu politikai pielāgota arī stipri noapaļotā partijas 4000 zīmju programma." Kāda ir šī programma? "Starp pilnīgi neko neizsakošajām bezizmēra frāzēm cenšamies atrast konkrētus solījumus. Daži tomēr atrodas."

"Zaļajiem zemniekiem" ar programmu allaž tā bijis, kā bijis. Laikā pirms 10. Saeimas vēlēšanām tie paziņoja, ka garo programmu tie vispār nelaidīs klajā, jo tā neesot redakcionāli perfekta. Citiem vārdiem sakot, ne jums, vēlētāji, zināt, kas lācītim ir vēderā. No vienas puses, apvienību var saprast, jo tai ir iekodēts elektorāts, kurš par to balso pilnīgi neatkarīgi no tā, ko apvienība dara vai nedara, pilnīgi neatkarīgi no tās darbiem un nedarbiem. Taču, no otras puses, tas nu nav cienīgs lēmums partijai, kura, tā vai nekā, ir bijusi Latvijas valdībā nepārtraukti kopš Eināra Repšes valdības 2002. gadā. Piedevām, īsajā programmā nav ne vārda par eiro, ne vārda par tiesiskumu. Rezumējums no Dienas: "Iepazīstoties ar Zaļo un Zemnieku savienības priekšvēlēšanu programmu kopumā, nerodas iespaids, ka šī partija plāno vadīt valsti un uzņemties Ministru kabineta sastādītāja lomu. Tā nav premjera partijas programma. Tas ir eklektisks ideju salikums, kurš varbūt noder kādu noteiktu interešu grupu un sociālo slāņu pārstāvim parlamentā vai arī mūžīgai tikai vienu no teiktu ministriju un atbildības jomu kūrēšanai, bet neder partijai, kurai būtu jāuzņemas valdības līdera lomu."

Un kā tad citādi, ja apvienības "premjerministra kandidāts" joprojām it kā skaitās absurdi kompromitētais Puzes ķeizars? ZZS visērtāk jūtas koalīcijas mazākā brāļa lomā, kur bez jebkādas atbildības sajūtas var balsot kopā ar opozīciju, nākt ar priekšlikumiem, kuri ir populistiski un pilnībā bez seguma (tas, piemēram, par pensiju indeksāciju, kuru apvienība piedāvā bez jelkādiem aprēķiniem par to, cik tas maksātu), kā arī darīt visu iespējamo, lai novērstu tiesiskuma attīstību mūsu valstī (izņemot tajos gadījumos, kad Valsts prezidents paplikšķina pātagu - tad gan arī ZZS deputāti kļūst rātni).

Un tāpēc interesanta šodien ir arī intervija Ventspils interešu kabatas laikrakstā, kurā salīdzinoši jaunceptais Saeimas deputāts, kolēģis televīzijas jomā un vārda brālis Kārlis Seržants nāk ar šādu domu: "Lembergs būtu labs premjers. Kad viņš nāk frakcijā runāt par kādām lietām, viņš vienmēr ir sagatavojies, precīzi zina skaitļus un faktus, vienmēr spēj pateikt, piemēram, ka, ja jūs izdarīsit budžetā tā un tā, tad gada beigās tas maksās tik un tik." Protams, no Ventspils kabatas avīzes (šoreiz Ivo Kiršblata personā) būtu par daudz prasīts, lai nākamais jautājums būtu par to, ka nudien savdabīga būtu situācija, kurā valsts trešajai augstākajai amatpersonai regulāri ir jāpiedalās tiesas sēdēs, kur tiek vērtēta viņa iespējamā un pat ļoti, ļoti dziļā korupcija (kā arī, ja kas, kā teiktais saskan ar minēto bezatbildīgo priekšlikumu par pensiju indeksāciju). Taču pārējiem ir visas tiesības uzdot šādu jautājumu, jo lai vai kā, bet Itālija ar savu Berluskoni mums pilnīgi noteikti nav vajadzīga. Tāpēc labi vien ir, ka ZZS neplāno kļūt par vadošo partiju, it īpaši, ja atceramies, ka vienīgā ZZS vadītā valdība bija Induļa Emša rociņās ar visu murgošanu par sazvērestības tīkliem, ar mistisko diplomātu ar 10000 dolāriem it kā traktora pirkšanai un visu pārējo. Bet tikpat konkrētai ir jābūt pārliecībai, ka par ZZS sestdien balsot vispār nevajag. Tukša programma, apšaubāms "premjerministra kandidāts," gatavība balsot nevis ar koalīciju, kuras biedrs apvienība skaitās, bet atkal un atkal un atkal ar opozīciju -- kas vēl vajadzīgs?

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2011. gada 11. septembris

Pirms desmit gadiem

Labdien, lasītāji! Pirms desmit gadiem tā bija normāla darba diena. Sēdēju pie datora un strādāju, kad pēcpusdienā piezvanīja draugs: "Vai tu skaties CNN?" Kāds CNN? Darbs taču. "Lidmašīna ir ietriekusies Pasaules tirdzniecības centra tornī." Padomāju, ka kāds mazas privātas lidmašīnas pilots ir cietis infarktu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tad es ieslēdzu CNN un burtiski nākamo pusstundu stāvēju ar televīzijas pulti rokā un atkārtu žokli. Sabruka vispirms pirmais tornis, tad sabruka otrs tornis. Un pasaule tajā brīdī pārmainījās pavisam.

2001. gada 11. septembris bija ASV prezidenta Džordža Buša laimīgākā diena mūžā, jo viņš vēl nebija atkopies no apstākļa, ka viņu prezidenta amatā patiesībā nevis ievēlēja tauta, bet iecēla pieci no deviņiem Augstākās tiesas tiesnešiem, kuri sprieda, ka Amerikā tomēr nav nepieciešams saskaitīt visas balsis. Teroristu uzbrukums Ņujorkā un Vašingtonā Bušam ļāva pārkvalificēties par kovboju un uzsākt paša sludināto "karu pret terorismu." Tajā skaitā arī karus Afganistānā un pēc tam Irākā, kuri nav beigušies joprojām, kuru kontekstā ir gājuši bojā krietni daudz vairāk cilvēku nekā nomira 11. septembrī, un par kuriem mēs tagad zinām, ka Bušs un viņa pakalpiņi meloja tā, ka ausis kustēja, vismaz tas tā ir par apgalvojumu, ka Irākā ir bijuši masu iznīcināšanas ieroči. Lieki teikt, nekā tāda tur nebija. Arī mūsu valsts šo melu dēļ ir ziedojusi savu puišu dzīvību.

Mums pārējiem, kas neesam zaldāti, "karš pret terorismu" lielākoties ir nozīmējis nenozīmīgas neērtības lidostā. Galvenais ir atcerēties nevilkt pārāk vaļīgas bikses, lai brīdī, kad ir jānoņem josta, tās nenokristu zemē. Taču plašākā nozīmē 11. septembris Amerikai nozīmēja nevainības pazaudēšanu. Nekad pirms tam ārvalstu teroristi nebija uzbrukuši Amerikas Savienotajām Valstīm, turklāt tik asiņaini redzamā veidā. Tas nozīmēja šoku, tas nozīmēja bailes, tas nozīmēja pārdomas par to, kas pasaulē darās. Amerikāņiem "kara pret terorismu" kontekstā bijis jārēķinās ar visnotaļ būtiskiem personīgo tiesību ierobežojumiem, un tas ir nemaz nerunājot par tiem nelaimīgajiem, kuri joprojām atrodas Gvantanamo cietumā bez jebkādām tiesībām uz taisnīgu tiesāšanu. Tas ir akmens visas Amerikas dārziņā, it īpaši domājot par pašreizējo ASV prezidentu, kurš priekšvēlēšanu laikā aktīvi solīja cietumu slēgt, bet to nav izdarījis vēl šobaltdien. Jādomā, kandidātam ir citas zināšanas nekā Valsts prezidentam, bet tomēr.

Vēl jākonstatē, tas, ka apmēram divas sekundes pēc tam, kad sabruka otrs Pasaules tirdzniecības tornis, atsevišķi ļaudis sāka spriedelēt par to, ka patiesībā: A) Torņus sabrucināja pati ASV valdība; B) Torņus sabrucināja ebreji; C) Nekāda lidmašīna nekur neietriecās, patiesībā torņus kāds uzspridzināja no apakšas; D) u.tml. Šāda veida sazvērestības teorijas mani vienmēr ir vienlaikus mulsinājušas un uzjautrinājušas. Šodien Feisbukā kāda Simona Caunīte aktīvi reklamē vienu no "dokumentālajām" filmām, kādas par šo tēmu ir veidotas. Taču tas, ka kāds par to ir uztaisījis filmu, nenozīmē, ka tā ir taisnība. Nebūt ne. Vai tiešām kāds domā, ka tās divas lidmašīnas, kuras mēs tomēr visi redzējām ietriecoties torņos, patiesībā bija kaut kāda mirāža, kaut kāda hologramma? Ja kāds ir pateicis, ka nekāda lidmašīna Pentagonā neietriecās (un tā minētajā kontekstā ir spriedis kāds pilots vārdā Rass Vitenbergs), tad vai no tā izriet, ka kāds viltīgi izkaisīja lidmašīnas gabalus pa Pentagona teritoriju, lai visus mānītu (un fotogrāfijas, kurās Pentagona drupās ir redzamas lidmašīnas atlūzas, tomēr ir brīvi atrodamas)? Protams, cilvēkiem ir brīv domāt visu, kas vien ienāk prātiņā. Amerikā ir pietiekami daudz "kristiešu," kuri uzskata, ka zemes lode ir 7000 gadus veca tāpēc, ka "Bībelē tā ir pateikts." Var ticēt, ka ASV prezidentu Džonu Kenediju nogalināja Lieldienu zaķītis. Var ticēt, ka zeme ir plakana. Var ticēt, ka saule riet austrumos un aust rietumos. Bet no tā neizriet patiesība. Nekad no tā neizriet patiesība.

Patiesība ir tāda, ka Džordža Buša valdība neņēma vērā konkrētu brīdinājumu no Centrālās izlūkošanas pārvaldes par to, ka Osamas Binladena organizācija plāno nolaupīt lidmašīnas. Patiesībā ir tāda, ka Džordža Buša valdība notikušo izmantoja, lai pagalam melīgā kārtā savu valsti un ne tikai ierautu asiņainā un ilgstošā karā, sākumā pret cilvēku, kuram tomēr ar 9/11 notikumiem nebija nekāda sakara. Un patiesība ir tāda, ka 2001. gada 11. septembrī Pasaules tirdzniecības centrā ietriecās divas lidmašīnas, Pentagonā ietriecās viena lidmašīna, un kādā laukā Pensilvānijas štatā nokrita ceturtā lidmašīna, kuru, cik var spriest, bija paredzēts ietriekt ASV Kapitolijā. Tie bija varonīgi cilvēki minētajā lidmašīnā, kuri uzbruka teroristiem un gāja bojā klajā laukā un nevis ietriecoties celtnē. Pasažieri sacēlās, un viņi ir uzskatāmi par varoņiem. Tāpat par varoņiem uzskatāmi tie daudzie tūkstoši cilvēku, kuri Ņujorkā meklēja bojā gājušos un pēc tam veica monumentālu darbu, lai savestu attiecīgo teritoriju kārtībā. Viņi ilgstoši elpoja indīgus putekļus, daudzi no viņiem nākamajos 10 gados saslima ar vēzi un citām nopietnām slimībām, un pagalam nesaprotamā kārtā finansējums viņu veselības aprūpei kļuva par politisku futbola bumbu ASV Kongresā. Taču Amerikas valdība un sabiedrība nesabruka. Osamu Binladenu nogalināja Baraka Obamas laikā. Un 2001. g. 11. septembris joprojām stāv kā baiss atgādinājums par to, kas notiek, ja cilvēki savstarpējās attiecības vēlas risināt vardarbīgā veidā. Tiem, kuri todien gāja bojā, nekādu godu nedod apgalvojumi, ka patiesībā viņus nogalināja pati ASV valdība (vai varbūt citplanētieši). Musulmaņiem nekādu godu nedod apgalvojumi, ka viņi visi ir teroristi. Galvenais te ir cits: Cilvēki ir cilvēki. Ir labi cilvēki un slikti cilvēki. Bet nevar teikt, ka visi viena veida cilvēki ir labi vai visi viena veida cilvēki ir slikti. 11. septembra uzbrukumus veica 19 konkrēti cilvēki, konkrēti teroristi. Un viss.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2011. gada 5. septembris

Par izglītību un politiku

Labrīt, lasītāji!

Vai Saeimas deputātam jābūt gudram un viedam? Būtu jau jauki. Kas vismaz daļēji nodrošina gudrību un viedumu? Izglītība. Kas vismaz daļēji nodrošina lielāku devu gudrības un vieduma? Varbūt augstākā izglītība? Vismaz zināšanas kā tādas izglītība nodrošina un, ja izglītība bijusi laba, cilvēks ir iemācījies no zināšanām veidot attiecīgas likumsakarības un kopsakarības.

Par to nācās domāt šorīt, lasot laikrakstu Diena. Laikraksts laikā pirms gaidāmajām ārkārtas vēlēšanām cenšas kandidātus eksaminēt visvisādos veidos. Viens piemērs -- jautājumi, kurus laikraksti uzdod vienam kandidātam no katra saraksta, par ko rakstīju pirms pāris dienām tajā ziņā, ka niķīgais CTVL pārstāvis atteicās piedalīties. Par to, ka milzīgi lielas atšķirības "kreisajā" spārnā nav, šodien SC pārstāvis ir piedalījies, bet atteicās tikties ar žurnālistu, atbildes atsūtīja rakstiski un tāpēc Diena nevarēja viņam uzdot tos divus individuālos jautājumus (tajā skaitā vienu par to, kas teikts Satversmē), kuri tiek uzdoti visiem kandidātiem.

Bet ne par to šis stāsts. Šodien Diena sešiem augsti stāvošiem kandidātiem (Zatlers no ZRP, Āboltiņa no Vienotības, Ušakovs no SC, Vējonis no ZZS, Šlesers no ŠRP/LPP/LC un Bērziņš (G.) no VL/TB/LNNK) ir ļāvusi piedalīties tādā kā "Gribi būt miljonārs?" pasākumā. Sērija jautājumu (tajā skaitā arī tādi, kas ņemti no minētā raidījuma). Protams, neviens nepareizas atbildes gadījuma netiek izslēgts no tālākās spēles, bet tādi nu tie jautājumi ir. Un te nu mēs varam redzēt visnotaļ skaidru atšķirību starp personām, kuras ir ar minēto augstāko un dažos gadījumos pat ļoti augstāko izglītību, un tām, kuras ar to lepoties nevar nudien. Konstatēsim, ka minētās personas ir ar lūk, kādu izglītību: Pirmais, kā visi zinām, ir dakteris un nebūt ne neveiksmīgs savā profesijā, piedevām kādu laiku bija arī Valsts prezidents. Otra ir juriste, arī tā ir profesija, kurai ir vajadzīgs izglītoties tā pa riktīgam. Trešais ir ar maģistra grādu ekonomikā, lai gan vairāk ir strādājis kā žurnālists un politikānis. Ceturtajam ir maģistra grāds bioloģijā. Piektais ir Šlesers. Un sestajam ir maģistra grāds tiesību zinātnē.

To visu atgādinu tā, lai lasītājam būtu vieglāk saprast sekojošās atbildes uz sekojošajiem jautājumiem:

Kas ir Latvijas himnas autors?
Kandidāts: Nepateikšu.

Kas ir fabulas žanra aizsācējs pasaules literatūrā?
Kandidāts: Nezinu.

Kas ir autors stāstam Sirmgalvis un jūra?
Kandidāts: Nepateikšu.

Kas ir bits?
Kandidāts: Nepateikšu definīciju.

Kur atrodas vulkāns Etna?
Zināms vulkāns, bet nepateikšu.

Kā sauca Vinnija Pūka saimnieku?
Kandidāts: Nezinu, pierakstiet, ka draugs bija Petačoks.

Un it īpaši:

Nosauciet vismaz divas Alvja Hermaņa izrādes.
Kandidāts: Nezinu nevienu un negribu zināt.

Vai ir ļoti grūti uzminēt, kurš no kandidātiem ir piedāvājis tieši šīs atbildes? Lai viss būtu pavisam godīgi, atzīmēsim, ka himnas autoru zināja visi kandidāti izņemot mūsu stāsta varoni (ja kāds nezina, tas bija Baumaņu Kārlis, piedevām te portālā mēs esam ļoti devīgi un papildus izstāstīsim, ka himna pirms kļūt par himnu pirmo reizi tapa atskaņota Dziesmu svētkos 1873. gadā -- ja nu gadījumā kādam lasītājam uz šo jautājumu kādreiz nāksies atbildēt). To, ka fabulas žanra aizsācējs pasaulē ir Ēzops, zināja dakteris un juriste un nezināja ne vien stāsta varonis, bet arī visi tie ļaudis ar maģistra grādiem. Stāstu par Sirmgalvi un jūru sacerēja Ernests Hemingvejs, to zināja dakteris, ekonomists/žurnālists un juriste, bet ne pārējie. Par bitu kā informācijas nesēju datoru pasaulē zināja visi izņemot stāsta varoni. Četri no sešiem zināja, kur atrodas Etna (Sicīlijā), to nezināja stāsta varonis plus vēl cilvēks ar maģistra grādu tieslietās. Un Vinnija Pūka saimnieku atpazina tikai dakteris ("Kristofers") un ekonomists/žurnālists ("Robins") -- pa abiem kopā izdabūja i vārdu, i uzvārdu. Un stāsta varonis piedevām zināja visnotaļ precīzi, cik augsts ir Gaiziņš, cik cilvēka mutē ir zobu, prata nosaukt visus septiņus kontinentus (bioloģijas maģistrs aizmirsa, ka Amerika tomēr dalās divos kontinentos), un arī zināja, ka kilograms vates sver tikpat daudz, cik kilograms kartupeļu (to zināja visi).

Protams, stāsta varonis mums ir buldozers Šlesers, un lasot man bija žēl, ka intervijā nepiedalījās otrs redzamais politiķis ar vidējo izglītību, Zatlera Reformu partijas "premjerministra kandidāts" Edmunds Sprūdžs. Lai varētu salīdzināt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Sprūdža pārstāvētajai partijai ir visas izredzes 17. septembrī iekļūt Saeimā, savukārt Šlesera partijai, tā vēsta šodien publicēta jaunākā reitingu aptauja -- ne tik. Tiesa, jādomā, ka pēc 17. septembra ZRP savu "premjerministra kandidātu" diez vai patiesībā virzīs uz priekšu, jo dažam labam varētu rasties asociācijas ar kādreizējo "Tautas" partijas cilvēku "ar spīdīgām actiņām" Zalānu. Arī viņš šķita varbūt ne gluži tik nobriedis, cik patiesībā būtu vajadzīgs valsts trešajai augstākajai amatpersonai. Bet Sprūdžu laikraksts neuzaicināja un paliek tikai buldozers. Vai ir svarīgi Saeimas deputātam zināt, ka Vinnija Pūka saimnieks saucas Kristofers Robins? Kā atsevišķs jautājums -- diez vai. Cilvēks, kurš nepārtraukti lielās, ka ir labākais satiksmes ministrs visā pasaules vēsturē, varētu zināt, kur atrodas Etnas kalns, droši vien viņa izlolotais airBaltic lido arī turp. Bet atbildes par Vinniju Pūku, Ernestu Hemingveju un Ēzopu es izvēlējos daļēji tāpēc, ka izglītība vienkārši prasa lasīt, un jo vairāk izglītības, jo vairāk nākas lasīt. Jā, tieši lasīt. Gudra sieviete reiz rakstīja: "Pirms runā, padomā. Pirms padomā, palasi. Jo lasot Tu, iespējams, iedomāsies par kaut ko tādu, kas pirms tam nebija ienācis prātā." Un Šlesera gadījumā nudien, ja viņš kādreiz būtu lasījis Ēzopa fabulas, kurās ir ļoti konkrēti pateikts, kas ir labi, kas ir slikti, kas ir godīgi, kas ir negodīgi, kas ir tiesiski, kas nav tiesiski -- nu, tad cilvēkam politikā esot nenāktos tik ļoti bieži pierādīt, ka viņš par šiem jēdzieniem zina apmēram tikpat daudz, cik viņš zina par operdziedāšanu un kodolfiziku.

Un pavisam daudz ko par šo cilvēku mums pasaka viņa atbilde uz jautājumu par Hermaņa izrādēm. Var patikt vai nepatikt Jaunais Rīgas teātris un tā žanri, bet jebkurš cilvēks, kurš vismaz minimāli seko kultūras dzīvei mūsu republikā, zinās, ka Alvis Hermanis ir starptautiski titulēts režisors, viņa aktieri braukā pa visu pasauli un demonstrē savu elpu aizraujošo talantu. Nav pat obligāti būt jābūt bijušam uz izrādi, lai zinātu, ka bija tādas "Klusuma skaņas," bija tāds "Revidents," bija tādi "Latviešu stāsti." Pavisam nesen bija luga par Imantu Ziedoni un par Visumu. Ja reiz cilvēks to nezina, tad šādā situācija tomēr pareizā atbilde būtu "Piedodiet, nezinu," nevis "Nezinu nevienu un negribu zināt." Negribēt zināt nav pats labākais rādītājs cilvēkam, kurš sevi piedāvā kā valsts vienu no vadītājiem (kopā, starp citu, ar Jāni Jurkānu, kurš pēdējo reizi no Ārlietu ministrijas kā ministrs izgāja tālajā 1992. gada 10. novembrī, bet šodien citā avīzē vienalga nāk ar šādu domu: "Iedomāsimies šādu situāciju: Ārlietu ministrijā ienākat jūs un es. Ja godīgi, kurš no mums labāk zinātu, ko darīt jau nākamajā dienā?"; nu, pieņemsim, ka varbūt tas nebūtu automātiski tas cilvēks, kuram starp pirmo ministrēšanu un otru ir pagājušas jau gandrīz divas dekādes, jo lai vai kā, bet pasaule tajā laikā bišķīt ir mainījusies, arī tad, ja pēc ministrēšanas cilvēks kādu laiku sabija Saeimā).

Jo, redziet, ir tomēr iemesls, kāpēc pirms kļūt par dakteri vai ķirurgu, cilvēkam ir jāiegūst ļoti pilnīga izglītība. Pirms kļūt par juristi -- tas pats. Pirms kļūt par ekonomistu -- arī. Pirms kļūt par biologu -- arīdzan. Dakteris, juriste, ekonomists un biologs ne par visu varu ir labi politiķi. Taču viņiem ir smadzenes, kuras ir pieradušas domāt tālāk par štampiem, meklējot kopsakarības un likumsakarības un jautājumiem pieejot loģiski un sakarīgi (un nevis kategorijās "gāze grīdā" vai "lielākais kretīns"). Nav skolas, kurā kāds mācās kļūt par deputātu. Taču vienalga sabiedrībai ir viss pamats uzskatīt, ka cilvēks ar augstāko izglītību visticamāk ir sakarīgāks nekā cilvēks ar sešām, deviņām vai divpadsmit klasēm. Arī tad, ja plus tam vēl bija dažas lekcijas pie kristiešiem.

Bet, lai viss blogs nebūtu par buldozeru vien, citēšu arī pašu "lieliskāko" atbildi, kādu Dienas eksāmenā deva viens no kandidātiem. Par Latvijas teritorijas platību, kura ir 64 589 kvadrātkilometri, buldozers teica "64 000" (malacis). Un tautiski nacionālistiskais Bērziņš ar savu maģistra grādu tieslietās atbildēja: "Ja jūras robeža ir aptuveni 505 kilometri, es teiktu, ka aptuveni 3000 kilometru." Jā. Aptuveni 3000. Varbūt cilvēkam likās, ka Abrene ir daudz lielāka nekā tā patiesībā ir? Aptuveni 3000. Aptuveni pat ļoti nepareizi.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2011. gada 2. septembris

Pasākumi politikas kreisajā spārnā

Labdien, lasītāji!

Līdz ārkārtas Saeimas vēlēšanām nu palikušas 15 dienas, šodien ir pāris lietas par Latvijas politikas nosacīti kreiso spārnu, kas šķiet visnotaļ interesantas.

Pirmkārt, laikraksts Diena jau labu laiku eksaminē dažādo partiju kandidātus, lai uzzinātu viņu domas par to, kāpēc viņi grib kļūt par deputātiem, kādas ir viņu kvalifikācijas, kas viņus rekomendē, cik labi viņi pārzina Satversmi u.tml. Kandidātus laikraksts esot izvēlējies izlozes kārtībā, bet nu gadījies misēklis. Vienas partijas pārstāvis ir nolēmis, ka procesā nepiedalīsies, jo Dienas lasītāji, lūk, neesot viņa partijas "elektorāts." Runa ir par Denisu Gorbu no visnotaļ marginālās apvienības Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL). No tā acīmredzot izriet, ka D. Gorba ir nolēmis, ka politiskas kampaņas ietvaros nav jārunā ar visiem iespējamiem vēlētājiem. Protams, diez vai PCTVL latviešiem var stāstīt kaut ko tādu, kas tiem liktos īpaši tīkams, jo PCTVL nepārprotami pārstāv mūsu valsts "krievvalodīgo" ļaužu radikālāko galu, bet jau no sākuma pateikt "nē, cilvēki, Jūs man neesat interesanti" -- tas reiz neliekas īpaši gudri esam.

Taču turpat laikrakstā Diena šodien ir arī komentārs, kurā PCTVL paredzēta nebūt ne tā nākotne, par kuru liecina apvienības patlaban ļoti zemais reitings. Autors ir Sandris Točs, un viņš ir nācis ar šādu domu: "Krievus esam apvienojuši, atliek apvienoties pašiem. Gan jau tas notiks, kad PCTVL un SC kopā ar 51% Saeimā veidos valdību, varbūt pieklājības pēc pieaicinot arī kādu latviešu partiju." Kad tas notiks? "Tas kļūs iespējams jau tuvākajos trijos gados, ja tuvredzīgas, negodīgas un šaursirdīgas politikas dēļ Saskaņas centrs arī šoreiz tiks atstāts opozīcijā." Jo SC, tā autors uzskata, patlaban vada "mēreni politiķi" un, ja viņus noraidīs, tad virsroku partijā gūs radikālāka rakstura ļautiņi. Piedevām viņi var cerēt uz plašāku atbalstu, jo tās starptautiskās organizācijas, kurās Latvija ir iestājusies un kurām mēs vairs "nespējam runāt pretī," paredzamajā nākotnē piespiedīs valsti dot pilsonību visiem tiem, kuriem tās patlaban vēl nav. S. Točs komentāru noslēdz ar šādu domu: "Ignorēt gandrīz 50% Latvijas iedzīvotāju politiskās tiesības ir nepareizi, negodīgi, nesaprātīgi, nedemokrātiski - un ļoti muļķīgi."

Te nu ir jājautā, ar ko kolēģis sapīpējās, pirms rakstīja šo tekstu. Pirmkārt, latviešu Latvijā ir krietni vairāk nekā 50 procenti, vēl jo vairāk pilsoņu kopienā (uz 1. jūliju Latvijā bija aptuveni 320 tūkstoši nepilsoņu, un šajā kategorijā etnisku latviešu, protams, ir gana maz). Otrkārt, interesanti, par kurām organizācijām autors domāja, rakstot, ka mēs tām "nespējam runāt pretī." Ja runa ir, piemēram, par Eiropas Savienību, tad jāsaka, ka jau ļoti sen tā ir deklarējusi, ka pilsonības jautājumi ir tikai un vienīgi katras atsevišķas dalībvalsts rokās. Vai S. Točs uzskata, ka ES gribētu vai varētu piespiest Vāciju dot pilsonību visiem tur dzīvojošajiem turkiem? Diez vai, un tāpēc nav iemesla domāt, ka pret Latviju tiktu vērsta cita pieeja. Kas attiecas uz Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, tā jau šurpu var sūtīt savus komisārus, bet arī šajā kontekstā diez vai ir gaidāms tik liels spiediens, ka pašmāju politiķi kritīs zemē un teiks "jā, jā, jā." Ja runa ir par viņu statusu, nepilsoņi paši vien vainīgi. Naturalizācijas process valstī ir apstājies gandrīz pavisam, pērn pilsonībā ar naturalizācijas starpniecību uzņemti vien pāris tūkstoši cilvēku. Piedevām latviešu valodas eksāmenu 2010. gadā neizturēja 42 procenti to, kuri pieteicās uz naturalizāciju. Tas nu neliecina, ka Latvijas tā dēvētie nelatvieši ir īpaši ieinteresēti kļūt par pilsoņiem, un tas nozīmē, ka vēlēšanās viņi nepiedalīsies 17. septembrī, kā arī nākamajās Saeimas vēlēšanās pēc trīs gadiem.

Un tas, savukārt, liek jautāt, no kurienes Sandris Točs ir samurgojis domu, ka 12. Saeimas vēlēšanās SC un PCTVL varētu iegūt 51 procentu balsu. Elektorāts šīm divām partijām nav īpaši mainīgs. 10. Saeimas vēlēšanās tās kopā ieguva 27,5%, 9. Saeimas vēlēšanās -- 20,45%, 8. Saeimas vēlēšanās -- 19% (toreiz bija tikai PCTVL), bet 7. Saeimas vēlēšanās -- 14% balsu (tā bija Tautas saskaņas partija). Jā, tas padsmit gadu laikā ir pieaugums, bet ne jau līdz piecdesmit procentiem plus viens. Vēl jo vairāk tāpēc, ka PCTVL tomēr pārstāv izmirstošu elektorāta daļu -- tos cilvēkus, kuri absolūti nevar samierināties ar to, ka PSRS vairs nav un krievu valodai pirmtiesību arī nav. Protams, arī SC elektorātā ir šādi ļaudis, bet, kā S. Točs pareizi atzīmēja, partija kā tāda tik radikāla nebūt nav, vismaz uz papīra. No tā neizriet, ka par SC būtu jābalso lielam skaitam latviešu, jo partijas "ministru prezidenta kandidāts" Nils Ušakovs (tā viņš dēvēts uz lieliem plakātiem, kādi šajās dienās parādījušies uz Rīgas brandmūriem) cita starpā nesen teica, ja viņam būtu teikšana un apstākļi būtu piemēroti, tad krievu valodai jau sen būtu valsts valodas statuss. Labi vien ir, ka viņam tādas teikšanas nav un nebūs.

Cita lieta, ka Sandrim var piekrist tajā ziņā, ka nebūtu prātīgi SC no valdošās aprites izslēgt jau tagad, kad vēlēšanas vēl nav notikušas. Kā rakstīju viņdien, jautājumā par okupāciju ir pieņemama SC līdera Urbanoviča paustā formula "okupācija bija, bet okupantu nav." Un vispār tas jau nav tas jautājums, kuram jābūt valdības struktūras veidošanas pamatā. Daudz svarīgāk ir atrast koalīciju, kura, pirmkārt, turpinās risināt valsts ekonomiskās problēmas un, otrkārt, valsti pārvaldīs tiesiskā, godīgā un atklātā veidā. Par pirmo no šīm kategorijām SC kontekstā vērts padomāt, jo cita starpā partija stāv par to, ka Latvijai Māstrihtas kritēriji nav jāizpilda, eiro nav jāievieš, attiecības ar starptautiskajiem aizdevējiem var revidēt u.tml. Taču, ja reiz partija sakās stāvam un krītam par sociāliem jautājumiem, tad kāpēc tai neuzticēt, piemēram, Veselības ministriju? Taču vienādi vai otrādi, ja SC galu galā paliks opozīcijā, no tā nebūt neizriet, ka pēc trim gadiem ļaudis tai piešķirs absolūto mandātu vairākumu. Nebūt ne.

Un, pēdīgi, "zaļo zemnieku" lielajās laikrakstu reklāmās beidzot ir parādījies Puzes ķeizara uzvārds. Kādā kontekstā? Tādā, ka ZZS līderis Brigmanis šodienas variantā lielās par to, cik ārkārtīgi partija ir atbalstījusi "tiesiskumu." Sētas stabs vairs nesmejas. No smiekliem tas ir aizrijies un ārstējas slimnīcā.

Jauku visiem dienu!
 

free counter