svētdiena, 2011. gada 29. maijs

Jaunam rītam austot

Labrīt, lasītāji!

Nu tas ir noticis. Vakar vakarā Valsts prezidents Valdis Zatlers spēra svarīgāko soli savas prezidentūras četros gados un paziņoja, ka tālāk ar mūsu līdz kliņķim korumpēto Saeimas "vairākumu" (šoreiz lasi nevis tradicionālajā nozīmē, bet gan faktiskajā) vairs nevar. Solis dramatisks. Solis pareizs. Solis bīstams. Solis zināmā mērā izšķirošs.

Jo daba un politika vakuumu necieš. Kaut kāds parlaments tai parlamentārajai valstij, kāda ir Latvijas Republika, ir un būs vajadzīgs. Par to, ka tauta lems par šī sastāva atbrīvošanu, diez vai ir jāšaubās, referendumā par to kvorums nebūs vajadzīgs. Kā vakar teica Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne, referendumā varētu piedalīties arī 10 cilvēku, ja seši nobalsos "par," tad Saeima būs atlaista. Viņdien manā radio raidījumā sociologs Arnis Kaktiņš stāstīja, ka arī jaunākajos pētījumos valsts parlamentu pozitīvi vērtē pat ne 10 procenti valsts iedzīvotāju, tātad -- acīmredzot arī tie, kuri pagājušā gada oktobrī balsoja par tām partijām, kuras valstī ir iedibinājušas to, ko Valsts prezidents vakar nosauca par "melu kultūru."

Taču, kā rakstīju, solis ir bīstams, jo pēc tam būs jārīko jaunas Saeimas vēlēšanas, un te nu mēs pilnīgi noteikti redzēsim populisma buķeti tādu, kāda vēl nav redzēta, piedevām atsevišķu partiju un apvienību pārstāvjiem -- nu, būsim godīgi -- vienas partiju apvienības pārstāvjiemm šīs vēlēšanas būs tik izšķirošas, ka diez vai īpaša vērība tiks pievērsta arī priekšvēlēšanu kampaņas godīgumam. Piemēram, iespējams, ka LNT vēl nav paguvusi izdzēst no grīdas "Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem" logotipu, kāds tur atradās tad, kad pērn telekompānija rīkoja "neitrālas" debates par sabiedrības interesēm gaidāmo vēlēšanu kontekstā. Gaidīt, ka to centīsies novērst pašreizējā Radio un televīzijas padome, droši vien būtu visnotaļ naivi. Savukārt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā drīz no atvaļinājuma atgriezīsies Normunds Vilnītis, kura klasikai pieder doma, ka KNAB ar partiju finanšu pieskatīšanu vispār nebūtu ko nodarboties. Te nu būs loma sabiedriskajiem sargsuņiem, pirmām kārtām no nevalstisko organizāciju puses, jo no tradicionālo masu informācijas līdzekļu puses diez vai sagaidīsim atbalstu domai, ka vissvarīgāk nākamajās Saeimas vēlēšanās būs atbrīvoties no tiem politikāņiem, kuri atkal un atkal demonstrē, ka viņiem svarīga ir tikai un vienīgi savu "oligarhu" pasargāšana (tas attiecas arī un vistiešāk uz laikrakstu Diena un tā īpašniekiem). Jo tieši tas bija centrālais elements pagājušās ceturtdienas balsojumā par to, vai "knābim" ļaut vai neļaut veikt kratīšanu buldozera mājās. Nav būtiski tas, ka kratīšanai lielas jēgas nebūtu bijis, jo visa sabiedrība, tajā skaitā arī buldozers, jau iepriekš zināja, ka tāda notiks, un, ja tur bija kaut kas nobēdzināms, tad bija pietiekami laika to nobēdzināt ar visiem galiem. Būtiski bija tas, ka Saeimas vairākums pateica, ka tas neuzticas valsts likuma aizsardzības instancēm -- ne tikai pretrunīgi vērtējamajam "knābim," bet arī Ģenerālprokuratūrai. Citiem vārdiem sakot -- vairākums neuzticas tiesiskumam.

Sabiedriski politiskajās aizkulisēs jau sākušās pārdomas par to, kam gaidāmās vēlēšanas varētu būt izdevīgākas. Nepārprotami, pirmkārt ir jādomā par "Saskaņas" centru -- to pašu, kam jau sen ir sadarbības līgums ar Krievijas diktatoriem un nesen tāds pats ir noslēgts arī ar Ķīnas diktatoriem. Nešaubīsimies ne mirkli, ka "krievvalodīgo" masu informācijas līdzekļi jau drīz nostāsies ierindā un būs gatavi SC atbalstīt uz pilnu klapi. Tāpat labas cerības būs Visu Latvijai!, it īpaši, ja tā nolems atbrīvoties no politiskajiem dinozauriem no TB/LNNK. Tas nav pats skaistākais variants, jo varam paredzēt, ka etniskie jautājumi kārtējo reizi spēlēs ļoti lielu lomu, it sevišķi ņemot vērā to, ka process par parakstu vākšanu par latviešu valodu skolās un par valsts valodas statusu krievu valodai joprojām turpinās, un it īpaši pēdējā gadījumā noteikti ir aktīvisti, kuri cerēs, ka šoreiz izdosies ievēlēt Saeimu, kura būs gatava šo statusu nodrošināt pat bez referenduma. SC ļaudis ir dievojušies, ka tāds nav viņu mērķis, bet āža kāja tomēr ir skaidri redzama, ja nu reiz SC boss ir pārliecināts, ka abi radikāļi, kuri ir šī pasākuma redzamākā seja, ir "sirdsapziņas bruņinieki."

Un tad paliek Vienotība. Kašķīga, sevī ierauta politorganizācija, kura tā arī nav spējusi pēdējo septiņu mēnešu laikā pacelties virs ikdienas politikānisma un "savējo" būšanas. Grūti spriest, vai visi tie, kuri par Vienotību balsoja pērn 2. oktobrī, būs gatavi tā darīt atkal, ja nu reiz tā ir partija, kuras viena redzama pārstāve ir atklāti atzinusi, ka Lemberga interešu aptekalēšana ir "valdības stabilitātes" cena, kuras vairāki redzami pārstāvji neko sliktu nesaskata apstāklī, ka valsts ekonomikas ministram ir slepens līgums ar nezināmu cilvēku, kurš tā vai citādi darbojas valsts ekonomikā. Un kuras visi pārstāvji par to ir sēdējuši kā ūdeni mutē ieņēmuši. Uz ko cerēt tiem valsts iedzīvotājiem, kuri tomēr vēlas valstī redzēt tiesiskumu? Vai uz jaunu partiju? Vai cerēt, ka tādu veidos, piemēram, Valsts kontroliere, kādreizējā Valsts prezidente, varbūt pašreizējais Valsts prezidents? Vai tam pietiktu laika un resursu? Jo viens gan ir skaidrs. Pašreizējais Valsts prezidents uz atkārtotu ievēlēšanu nevar cerēt, ja nu reiz viņš ir pateicis, ka no tām 100 "gudrajām galvām," kuras ir atbildīgas par viņa ievēlēšanu vai neievēlēšanu, vairākums nekam neder. Tas visticamāk nozīmē, ka Saeimas atlaišanas procesa un jaunās priekšvēlēšanu kampaņas laikā valstī būs cits prezidents, arī tas nav maznozīmīgi. Vienotībai būtu ļoti nopietni jāpadomā par savu "veterānu" laišanu ganībās, jo neko saturiski jaunu pašreizējā vadība visticamāk nevarēs piedāvāt. Un Valsts prezidentam, neatkarīgi no tā, kas ar viņu notiks nākamās nedēļas, divu laikā, būtu augstākā mērā bezatbildīgi, no politikas aiziet pavisam un pasīvi noraudzīties uz sava vēsturiskā lēmuma sekām.

Nu sāksies lielais manevrēšanas laiks. Saku atkal -- lai sarosās tās nevalstiskās organizācijas, kuras nav mierā ar pašreizējo politkorumpēto iekārtu, jo Dievs pasargi, ja kā nākamā tiks ievēlēta vēl sliktāka Saeima. Būs vajadzīga ļoti nopietna sabiedrības saruna par to, kas valsts likumdevējā ir vajadzīgs. Atcerēsimies, lai arī pietiekami daudz cilvēku pērn par Vienotību balsoja cerībā, ka beidzot izdosies izsprukt no banānu republikas statusa, pati Vienotība kā galveno lozungu cēla galdā domu, ka Urbanovičs nedrīkst būt premjerministrs, tātad -- krievus nost pa gabalu. Kā jau rakstīju, etniskais jautājums noteikti būs liels smagsvars arī šoreiz, bet tas ir falšs jautājums. Ne visi latvieši ir labi un godīgi, ne visi "krievvalodīgie" ir slikti un negodīgi. Abās pusēs var atrast cilvēkus, kuri neuzskata, ka visos valsts amatos ir jāsabāž draugi, radinieki un šoferu dēli, kuri neuzskata, ka pareizais variants ir darīt visu iespējamo, lai apkarotu korupcijas apkarotājus (un neaizmirsīsim, starp citu, ka arī "Saskaņas" centrs pagājušajā ceturtdienā nepārprotami nostājās "oligarhu," nevis tiesiskuma pusē). Ir nepieciešams lūzuma punkts, paradigmas maiņa, un te nu ir liels darbs darāms tiem, kuri nevēlas redzēt pašreizējās situācijas turpināšanos vai pasliktināšanos.

Ķīniešiem ir lāsts par dzīvošanu "interesantos laikos." Patlaban mēs nepārprotami atrodamies "interesantos laikos." Laiks rādīs, vai tie novedīs pie pozitīva rezultāta. Taču jācer, ka izdosies. Latvija tomēr ir Eiropas Savienības dalībvalsts, kura varētu dzīvot daudz labāku dzīvi, ja vien tās pārvaldes sistēmā nebūtu tik ļoti daudz cilvēku, kuriem pirmais mērķis ir tas, ko Pasaules banka jau sen nosauca par valsts sagrābšanu.

Jauku visiem šo svētdienu!

svētdiena, 2011. gada 22. maijs

Pasaules gals -- nenotika

Labrīt, lasītāji!

Vai labi izgulējāties? Nekas naktī nekratījās, nešūpojās? Māja nesabruka? Zemestrīci nejutāt? Dīvaini gan. Es arī ne, lai gan Amerikā kāds 89 gadus vecs kādreizējs inženieris, kurš vēlāk dzīvē pārprofilējās un kļuva par kristīgās ticības "speciālistu," ar pilnu pārliecību pirms brīža paziņoja, ka plkst. 3.00 no rīta pēc mūsu laika visu pasauli piemeklēs milzīga zemestrīce, paši labākie ticīgie momentā tiks parauti uz debesīm, un pārējie -- neticīgie, ķeceri u.tml. -- paliks tepat uz vietas uz cietīs briesmīgas nelaimes līdz oktobrim, kad Dievs pateiks viss, un mūsu pasaules vairs nebūs. Cilvēka pārliecības pamatā bija datums, kurā Jēzus it kā sists krustā reizināts ar kaut kādiem cipariem un tad dalīts vēl ar citiem -- paši varat sameklēt internetā, ja formula tiešām šķiet interesanta, cilvēks saucas Harold Camping. Gūglis palīdzēs.

Var jau pasmaidīt par muļķi. Cilvēki mūsu pasaulē ir apgalvojuši visvisvisvisvisvisvisvisādas lietas. Reizēm pagalam bīstamas, piemēram, kādreizējā ASV prezidenta Džordža Buša jaunākā un dumjākā "pārliecība," ka Irākā ir masu iznīcināšanas ieroči, un tāpēc ir nepieciešams uzsākt karu, kura rezultātā bojā ir gājuši neskaitāmi cilvēki, tajā skaitā arī zaldāti no Latvijas. Taču tā bija apzināta nezināšana, lai neteiktu -- klaja melošana. Iespējams, ka Harolds Kampings svēti ticēja saviem aprēķiniem. Nelaime tāda, ka cilvēks ir stāvus bagāts, tas ļāva viņam savu "pārliecību" izplatīt vareni plaši, tajā skaitā Amerikas pilsētās izvietojot lielu skaitu transparentu par gaidāmo "augšāmcelšanos." Un tad sākās. Cilvēki pameta darbu un pārdeva visu, kas tiem pieder, jo pēc "augšāmcelšanās," protams, nekas vairs nebūs vajadzīgs. Vakar Losandželosā policija bija spiest glābt kāda cilvēka mājdzīvniekus, jo viņš gatavojās tos nogalināt tā, lai pēc viņa "augšamcelšanas" tie neciestu sāpes un badu. Pieļauju, šorīt kaķis un suns jūt atvieglojumu, bet pats cilvēks droši vien sajūtas visai muļķīgs esam. Ļoti ceru, ka šodien liels bars žurnālistu meklē Haroldu Kampingu, lai stāsta cilvēks, kas šoreiz sagāja greizi (par to, ka Jēzus tuvākajā laikā atgriezīsies uz zemes un sāksies Bībeles pēdējā grāmatā aprakstītās atklāsmes, viņš paziņoja arī pagājušā gadsimta 90. gados, toreiz viņš teica, ka tas notiks "laikā no 15. līdz 17. septembrim; šoreiz viņš bija daudz specifiskāks -- 2011. gada 21. maijā, plkst. 18.00 pēc Ņujorkas laika, tātad pie mums plkst 3.00 šorīt no rīta). Tāpat ceru, ka visi tie, kuri bija pietiekami naivi vai dumji, lai sekotu cilvēkam tik tālu, ka pārdeva visu ko, gatavo lāpas un mēslu dakšas, jo Viduslaiku "pārliecība," kas salīdzināma ar "pārliecību," ka no visa kā pēc kārtas var radīt zeltu, ir pelnījusi Viduslaiku pūļa reakciju.

Protams, nav H. Kampings pirmais vai vienīgais, kas ir "pārliecināts," ka Dievs sarunājas tikai ar viņu un tikai viņam sniedz informāciju par to, kas notiks nākotnē. Arī pie mums Latvijā kādreiz ir bijusi pastarās dienas sludināšana. Pagājušā gadsimta 20. gados viens bariņš latviešu pārcēlās uz Brazīliju (!), jo tapa sludināts, ka tieši no turienes ļaudīm būs iespējama kāpšana debesīs. 1925. gada 6. februārī grupiņa to, kuri tomēr nebija aizbraukuši uz pasaules otru malu, sapulcējās pie tilta Liepājā, lai gaidītu, tā ziņoja toreizējā prese, "balti tērptus" debessbraucējus. Lieki teikt, nācās palikt ar garu degunu. Doma, ka kādreiz pasaule beigsies ļoti specifiskā brīdī, kļuvusi tik izplatīta, ka par to pat bijusi parodija fenomenāli populārajā raidījumā par Simpsoniem.

No reliģiskā viedokļa te jāsaka, ka Jēzus ļoti konkrēti pateica, ka neviens nezina un nevar zināt dienu, kad pienāks pasaules gals. No laicīgā -- jāatceras viedā Alberta Einšteina reiz teiktais, ka pasaulē ir tikai divas neizmērāmas lietas, proti, Visums un cilvēka muļķība. Tiesa, A. Einšteins piebilda, par Visuma neizmērāmību viņš vēl nebija pārliecināts. Pasaule šorīt ir tāda pati, kāda tā bija vakar. Vietām ir laime, vietām nelaime. Vietām plosās karš, citur atkal -- plūdi. Cilvēki dzīvo, elpo, smejas, mīl, ēd, dejo, strādā, guļ. Reizēm pasaule saraujas krampjos, rodas zemestrīce. Reizēm tā kļūst pagalam barga, veidojas viesuļvētras un orkāni un plūdi. Tie visi ir procesi, kuru pamatā ir zinātne, pirmajā gadījumā ģeoloģija, otrā -- hidrometeoroloģija. Tie, kuri vakar akli sekoja večukam ar lielu bagātību komplektā ar plaši dzirdamu radio staciju (šorīt gan tās mājaslapā nekāda skaidrojuma par to, kāpēc tad īsti vakar nenotika ar tik lielu pārliecību apgalvotais, nav, ar ļoti lielu interesi varam gaidīt, kas tad īsti cilvēkam būs sakāms, ja vispār kas) -- tie cilvēki zinātnei nesekoja. Viņi sekoja "ticībai," bet ne tādai, kuras saknes būtu atrodamas Bībelē vai kristietībā kā tādā. Neizmērāmā cilvēka muļķība.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2011. gada 19. maijs

"Spīdekļi" no Saeimas opozīcijas

Labrīt, lasītāji!

Brīdī, kad nenogurdināmais aktīvists Ainārs Šlesers pirms pāris nedēļām uzslējās uz pakaļkājām un paziņoja, ka vārdā nenosaukti ļaundari regulāri ir noklausījušies augsta līmeņa ārvalstu amatpersonu sarunas viesnīcā Rīdzene, viņa kolēģis Saeimā Aleksejs Loskutovs bilda, ka acīmredzot cilvēks sirgst ar uzmanības trūkuma sindromu, un tāpēc viņam ik pa brīdim ir jānāk ar skaļiem paziņojumiem. Sliecos piekrist, jo, protams, nekādas noklausīšanās ierīces viesnīcā Rīdzene nav atrastas, viesnīcas personāls saka, ka telpas šajā ziņā tiek pārbaudītas pirms jebkuras augsta līmeņa sapulces, un attiecīgie standarti tiek ievēroti konkrēti un nepārtraukti. Protams, vāvuļošana un muldēšana nav kriminālnoziegumi, no politikāņiem dzirdēts ne tas vien, bet tomēr. Šlesera teiktais pilnīgi noteikti tika sadzirdēts arī ārpus mūsu robežām, un, ļoti iespējams, kādam var likt pārdomāt, vai savu konferenci un visu ar to saistīto naudu tomēr nevest kaut kur citur.

Par kādreizējā buldozera pārdomām nākas domāt arī divās citās kategorijās. Ziņots, ka Amerikas Savienoto Valstu Federālais izmeklēšanas birojs savu klātbūtni Baltijas valstīs grasās pārcelt no Igaunijas uz Latviju. Minētais iemesls -- jo tieši Latvijā amerikāņiem ir smalkākās telpas, jo nupat uzcelta jauna vēstniecība. Un kas konkrēti fibiešus mūsu valstī interesē? Viena joma, par kuru viņi runājuši visnotaļ atklāti, ir ar Šlesera skaļu atbalstu izveidotā programma, kuras ietvaros jebkurš puslīdz naudīgs cilvēks Latvijā (un tātad -- Eiropas Savienībā) var nopirkt uzturēšanās atļauju. Šī procesa administratori, tiesa, ir teikuši ka kādam simtam šādu tīkotāju valsts atļauju ir atteikusi, bet acīmredzot amerikāņiem vienalga liekas, ka varbūt tur kaut kas nav pavisam kārtībā.

Savukārt, domājot par gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām, Šlesers ir paziņojis, ka neskatoties uz to, ka viņa frakcija ne vien ir solījusi vienbalsīgu atbalstu Valdim Zatleram, bet arī bija pati, pati pirmā kas bija gatava izvirzīt viņa kandidatūru, Šlesers, iespējams, par Valdi Zatleru nebalsos, jo Valdim Zatleram varbūt ir Šleseram netīkams viedoklis par viendzimuma attiecību juridisku noregulēšanu. Tas, lūk, ir pats, pats, pats svarīgākais jautājums domājot par valsts pirmo personu. Nevis spēja iedvesmot tautu, pārstāvēt valsti ārvalstīs, nodrošināt tiesiskumu ar likumprojektu apturēšanas palīdzību, izvēlēties pareizo premjerministru, viedi vadīt Nacionālo drošības padomi un Nacionālos bruņotos spēkus. Nē, galvenais ir vienai sabiedrības daļai turpināt liegt pilnīgi konkrētas tiesības. Un tiem, kas tagad brēks, ka nekādas diskriminācijas nav, tomēr pirms brēkt vajadzētu palasīt, piemēram, šo tekstu: http://www.politika.lv/temas/cilvektiesibas/15528. Lasot cilvēks var uzzināt kaut ko jaunu. Uzzināt kaut ko jaunu -- tas ir būtiski, lai par kaut ko spriestu.

Runa, protams, nav tikai par Šleseru. Varam aplūkot citus viņa frakcijas biedrus Saeimā. Piemēram, Edgars Zalāns ir atklātā tekstā sācis runāt par to, ka Latvija bez Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja varētu iztikt gluži labi. Kā šonedēļ žurnālā Ir raksta kolēģis Aivars Ozoliņš, zalānveidīgo politikāņu mērķis ir "korupcijas apkarošanas novēršana un novēršanas apkarošana." Un tas vēl jo vairāk lec acīs, ja padomājam par to, ka partiju apvienība Par labu Latviju vienmēr ir apgalvojusi, kā tas nu reiz ir tas veidojums, kuram ir sapratne un zināšanas par valsts tautsaimniecības attīstību un pilnveidošanu. Šajā sakarā būtu uzdodami lūk, kādi jautājumi:

1) Šodien Dienā ir stāsts par to, ka kārtējo reizi Igaunija mūs ir apsteigusi, jo tai Amerikas leģendārajā Silīcija ielejā jau ir konkrēta pārstāvniecība, kura ir ļoti daudz aktīvāka par to, ko tur dara latvieši. Kā raksta laikraksts: "Jūlija vidū, kad premjerministrs Valdis Dombrovskis (Vienotība) viesosies ASV, paredzēts apmeklēt arī Silīcija ieleju. Sākotnēji Latvijas vēstniecība ASV Dienai pauda, ka vizītes laikā tiks atklāta arī Latvijas pārstāvniecība šajā IT nozares sirdī, taču patiesībā valstij nav ko atklāt. Birojs, kas tur atrodas, ir jau atklāts šī gada janvārī, turklāt to izdarījuši seši uzņēmēji par savu naudu, jo valsts naudu atteikusi." Vai lielajiem biznesa speciālistiem par to nav nekas sakāms?

2) Šodien žurnālā Ir varam lasīt materiālu par to, kāpēc Vācijas investori ne īpaši vēlas izveidot biznesu mūsu valstī. Uzskaitītie iemesli: Nepilnības tiesu prasību nodrošinājumā satur izspiešanas potenciālu; investīcijas apgrūtina ļoti ilgi tiesu procesi; ar maksātnespējas procesa draudiem vai reālu pieteikšanu var izdarīt spiedienu uz darījumu partneriem, kuri nav norēķinājušies par darbu, jo tas veikts nekvalitatīvi; uzņēmēji ļaunprātīgi izmanto tiesībsargājošās iestādes; advokāti tiek izslēgti no iesāktām izmeklēšanām, padarot viņus par aizdomās turētajiem; investīcijas tiek apgrūtinātas ar nevajadzīgām izmaksām (piemēram, neprognozējamiem juridiskajiem izdevumiem VID pārbaužu un tiesu dēļ); un publiskie iepirkumi ceļu būvē un pakalpojumu nozarē. Konkrēts gadījums: vācieši bija iesaistīti koģenerācijas projektā Ventspilī, bet projekts sabruka, Latvija pazaudēja 24,3 miljonus ES naudas, un "investoru neoficiālie izskaidrojumi saistījās ar pavisam citiem, Latvijas videi tipiskiem un viegli uzminamiem iemesliem. Firma izlēma klusējot aiziet no Latvijas." Tas pats jautājums: Lielajiem biznesa speciālistiem, piedevām, no apvienības kuru veidojošās partijas vistiešākā veidā ir atbildīgas par minētās "vides" izveidošanu, nekas par to nav sakāms?

3) Un, ja kas, vai minētie biznesa speciālisti kādreiz ir ielūkojušies Satversmē un tur konstatējuši šādu tekstu: "Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem..."? Un, ja ir ielūkojušies un konstatējuši, tad kā būtu skaidrojams apvienības skaļais atbalsts domai, ka referendumā ir jāapspriež valsts subsīdijas, kuras, lai vai kā, bet tomēr ir konkrēti budžeta un nodokļu jautājums?

Jauku visiem dienu!

O, un PS par vēl vienu opozīcijas "spīdekli." Tagad, kad "Saskaņas" centra boss Urbanovičs, laikam cerot, ka neviens nepamanīs, ir pateicis, ka radikāļi, kuri vāc parakstus par krievu valodas oficiālo statusu mūsu valstī, ir "pašcieņas bruņinieki" un, ka "Saviem cilvēkiem, kuri mani uzklausa, es saku: (..) palīdziet [referenduma iniciatoriem], kā varat! Ja varat palīdzēt ar savām prasmēm vai kādu citu talantu, tad dariet to! Tā ir goda lieta. Gan jūsu, gan mūsu" -- vai nav laiks beidzot atzīt, ka apvienības programmā rakstītais par "visu Latvijas iedzīvotāju atbildību par latviešu valodas saglabāšanu, tās prasmi un lietošanu" un apvienības apgalvojums, ka tai nu reiz ar parakstu vākšanu nav nekāda sakara, ir fufelis un būtībā arī melošana? Ja kas.

pirmdiena, 2011. gada 16. maijs

Prezidenta vēlēšanas vai zirgu sacīkstes? Grūti spriest

Labrīt, lasītāji!

Nu, gluži kā pret derībām zirgu sacīkstēs vai pret totalizatoru mūsu valsts "gudrās galvas" patlaban izturas jautājumā par Valsts prezidenta pārvēlēšanu vai nepārvēlēšanu. Procesā piedalās arī laikraksti. Pagājušajā nedēļā Diena rakstīja, ka prezidentam nepieciešamais balsu skaits šķiet garantēts, šorīt -- ka viņam varot pietrūkst balsu un tāpēc būs vajadzīgas atkārtotas vēlēšanas. Savukārt Neatkarīgajā šorīt ziņots, ka Valsts prezidents var sākt pucēt kurpes un atdzesēt šampānieti, jo pārvēlēšana esot garantēta. Tas saskan ar Neatkarīgās politisko sutenieru viedokli -- "zaļo zemnieku" boss Brigmanis ar savu ierasto smīniņu saka, ka gan jau "sakasīs" vajadzīgo balsu skaitu.

Kas šajā procesā ir iztrūcis? Manuprāt, tā tomēr ir nopietna diskusija par to, ko Valdis Zatlers ir darījis pēdējos četros gados un ko viņš varētu darīt nākamajos četros gados. Pats prezidents centās situāciju labot ar savu uzrunu Latvijas universitātē, un tas varbūt nebija pats labākais variants, jo ļoti garā runa ar iedvesmojošu oratoriju nudien neizcēlās, bet no otras puses, cilvēks pavisam skaidri pateica, kas nākamajos četros gados būs viņa prioritātes. Tas tomēr netraucē politikāņus pret viņa pārvēlēšanu izturēties kategorijā "mēs uzskatām, ka tajā tur partijā būs tie, kas nedarīs to, ko solījuši, un tāpēc neko nevaram garantēt." Tā ir politikāniska māžošanās, kura, diemžēl, uzrāda dzīvu patiesību par mūsu republikas parlamentu: Tajā darbojas cilvēki, kuriem vienkārši nevar ticēt un kuri bieži vien prasti melo, un politikāņi pie tā ir tik ļoti pieraduši, ka viņiem tā liekas normāla situācija esam. Citiem vārdiem sakot -- runa nav par Valdi Zatleru, runa ir par politikānismu, kurš patlaban kārtējo reizi sit visaugstāko vilni.

Vēl vairāk tas kļūst skaidrs, ja aplūkojam tās personas, kuras patlaban visaktīvāk tiek apspriestas kā alternatīvi varianti. Par Puzes ķeizaru varam aizmirst, viņš pats ļoti labi saprot, ka tas tomēr būtu par daudz prasīts no Eiropas, par valsts pirmo personu padarīt cilvēku, kuru izmeklē ne jau tikai šajā ES dalībvalstī vien. Ārpus tā, teju vai ikreiz, kad šī tēma tiek apspriesta Dienā, vētīts tiek Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas uzvārds (šorīt: "Solvita Āboltiņa - aizkulišu Valsts prezidenta kandidāte? Nē viņa nesaka, bet apgalvo, ka plāns B neeksistē"). Tas, ka šis teikums ir laikraksta pirmajā lappusē un pat virs bildes, kurā azerbaidžāņi līksmo par uzvaru Eirovīzijā, liecina, cik ļoti arī mediji visu šo lietu uztver minētajās zirgu sacīkstes kategorijās. Solvitas Āboltiņas uzvara prezidenta vēlēšanās arī ir ļoti maz ticama, ja vien tās kontekstā nenotiek milzīgi liela rokāde Saeimas spēku struktūrā, un tā krietni nosacītā stabilitāte, kura tur patlaban pastāv, tomēr abām koalīcijas partijām šķiet pietiekami svarīga, lai ar to neriskētu. Gan tāpēc, ka "zaļie zemnieki" pilnīgi noteikti nevēlas kļūt par galvenajiem atbildīgajiem jautājumā par valsts joprojām neatrisināto finanšu krīzi, gan arī tāpēc, ka bezgalīgu variantu jau Saeimā nav. ZZS, PLL un SC kopā sanāk 59 balsis, bet čupošanos ar Alfrēda Rubika pārstāvēto spēku abām pārējām apvienībām, kuras tomēr sevi cenšas pozicionēt visnotaļ tautiskos ietvaros, vēlētāji nudien varētu nesaprast.

Vēl jautrāk ir tas, ka "popularitātes" kalngalā šajā jautājumā ir Valsts kontroliere Inguna Sudraba. Mūsu politikāņi viņu ir ieraduši uzskatīt par tādu sīcošu mušu, kura kaitina, bet kurai nekādas varas nav, un tāpēc viņu var mierīgi ignorēt (vai buldozera gadījumā -- melīgi apgalvot, ka viņas darba pamatā ir personīgas finanšu intereses). Ievēlētā Valsts prezidenta amatā, I. Sudraba diez vai piepeši kļūtu par politikāņu marioneti, un tas ir ļoti, ļoti maigi teikts. Viņas attieksme pret valsts sagrābšanu tandēmā ar tiesībām, sasaukt Ministru kabineta sēdes, noraidīt likumprojektus, inspirēt tautu tiesiskuma virzienā, uzsākt Saeimas atlaišanu? Nu, diez vai. Tas no mūsu politikāņiem būtu apbrīnojams un tāpēc tomēr stipri mazticams gājiens, jo jautājumā par savu "lelli" Rīgas pilī pirms četriem gadiem viņi tomēr krietni apdedzinājās, un kā vēl.

Dzīvosim, redzēsim. Turpinu uzskatīt, ka Valdim Zatleram ir lielākas, nevis mazākas izredzes pils atslēgas saņemt vēl uz četriem gadiem, vienkārši tāpēc, ka mūsu politikāņi tik ļoti nesaprot, ko viņi paši grib. Pat tautieši no Visu Latvijai! ar savām dzirkstošajām actiņām dikti mēģina pret politiku attiekties nopietni un pārdomāti un nosvērti, un paldies par to, bet iemesli, kāpēc viņi it kā kādu brīdi taisījās balsot pret Zatleru (piemēram, bezvīzu režīms ar Krieviju) -- nu, visnotaļ izglītotie vislatvieši noteikti saprot, ka ne jau no Latvijas Republikas Valsts prezidenta tas būs vai nebūs atkarīgs, vai Eiropai ir bezvīzu režīms ar cara Vladimira karaļvalsti.

Lūk, kur mēs šajā stāstā esam patlaban: Balsot par Valdi Zatleru ir solījusi Vienotība (33 balsis), VL!-TB/LNNK (8 balsis) un PLL (8 balsis). Kopā 49. Dažas pietrūkst. Tāpēc jau Brigmanis tik ļoti var smīnēt par balsu "sakasīšanu." Vienīgā nelaime -- ja nevar ticēt, ka partiju solītais būs arī partiju darītais, un jautājums lielākoties grozās tikai un vienīgi ap to, vai "gudrās galvas" ir godprātīgas -- nu, par nobriedušu un nopietnu politisku iekārtu to ir stipri pagrūti uzskatīt.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2011. gada 15. maijs

Varēja būt (pavisam mazliet) sliktāk

Labrīt, lasītāji!

Tik pilnīga un visaptveroša katastrofa kā pērn Aišai un aizpērn Intaram Busulim šī gada Latvijas pārstāvjiem Eirovīzijas dziesmu konkurss nebija. Tā ir pozitīvā ziņa. Taču tikai drusciņ. Ir zināmi visi procesa rezultāti un, ja pērn Aišai bija pats sliktākais rezultāts no visiem dalībniekiem un aizpērn Busulim otrs sliktākais rezultāts no visiem dalībniekiem, tad šoreiz par Musiqq puišiem mazāk punktu ieguva ... četri priekšnesumi. Tātad -- 42. vieta no 46 dalībniekiem. Tas tomēr ir aptuveni turpat, kur tiek, teiksim, Jamaikas iedzīvotāji tad, kad viņi piedalās kalnu slēpošanas sacensībās.

Manuprāt, ir divas lietas, kas šeit ir sakāmas. Pirmkārt, vakar Eirovīzijā uzvarēja Azerbaidžānas pārstāvji Ell/Nikki ar dziesmu "Running Scared," un šīs dziesmas autori saucas Stefans Orns, Sandra Bjurmana un Iains Farkarsons. Tie nav azerbaidžāņu uzvārdi. Tie drīzāk ir līdzīgi to autoru uzvārdiem, kuru dziesma pēdējo reizi Latvijas pārstāvjiem ļāva izkļūt no pusfināla. Tie bija mūsu pirātiņi, un viņu dziesmu sacerēja ļaudis ar uzvārdu Libergs, Andreasons un Vaseniuss. Tie būtum skandināviski uzvārdi, un nav nekāda jautājuma, ka Skandināvijā darbojas ļaudis, kuri Eirovīzijas formulu, cik nu tāda vispār ir atrodama, ir atkoduši pietiekami veiksmīgi. Dziesmas var rakstīt arī pašmājās, vakar otro vietu ieguva itālis (pēc ilgas Itālijas prombūtnes no Eirovīzijas), un savu dziesmu viņš sacerēja pats. Ja kas, tad vienīgajā reizē, kad Latvija Eirovīzijā plūca laurus -- arī toreiz dziesmu sarakstīja pati Marija Naumova kopā ar Maratu Samauski. Bet tādā gadījumā tomēr ir jānodrošina, ka dziesma galu galā ir bez kļūdām un ar pietiekami augstu saturisku kvalitāti. Kā rakstīju viņdien, valodas kļūda bija Aišas dziesmā par "misteru dievu" un valodas kļūda bija Musiqq dziesmā par eņģeli. Varbūt nevajag tik daudz lidināties pa debesīm ar dievu un eņģeļiem, bet katrā gadījumā ir jāatsakās no urrāpatriotiskās domas, ka Eirovīzijai dziesmas var sacerēt tikai pašmāju ļaudis.

Otra lieta ir tikpat nopietna. Uz Eirovīziju var skatīties dažādi. Ja tas ir pasākums, uz kuru katru gadu kāds dodas, un nevienam institucionāli gar šo kādu nav nekādas daļas, tad viss kārtībā un rezultāts ir svarīgs tikai tam kādam un tā faniem. Ja, savukārt, pasākumu uzskata par tādu, kurā valsts mazliet reklamē arī sevi, tad tomēr būtu jāpadomā arī par priekšnesumu un to, kā tas izskatās. Uz kopējā fona Musiqq priekšnesums tomēr bija blāvs un visai tumšs. Latvijas televīzijas cilvēki ir teikuši, ka Musiqq paši uzstāja, ka priekšnesumam Diseldorfā jābūt tādam pašam kā Ventspilī. Jādomā, ka pat salīdzinoši mazpieredzējuši puiši saprot atšķirību starp skatuvi Ventspilī (maziņa, maziņa) un skatuvi Diseldorfā (lielumliela), un no tā it kā automātiski vajadzētu izrietēt izpratnei, ka Vācijā varbūt būs jādara kaut kas maķenīt citādi. Pērn vismaz no absurdajām vešerienes bļodām Aiša atteicās. Laikrakstā Diena kritiķis Normunds Naumanis viņdien rakstīja, ka "man šķiet, ka visa tā LTV Eirovīzijas organizatoru blice jāpatriec pie velna, ja jau otro gadu mums katastrofāli neveicas, un ne jau mūziķu dēļ." Normunds piemirsa, ka patiesībā katastrofāli neveicas jau trešo gadu pēc kārtas, bet ne tur tas suns aprakts. LTV "Eirovīzijas organizatoru blice" tomēr procesā būtu jāiesaista krietni intensīvāk, ja vien "blicei" nav pārliecība, ka reiz Ventspilī balsis saskaitītas, tad tai ar tālāko vairs nav nekāda sakara. Vispār šogad "blice" bija pavisam cita nekā visus gadus pirms tam, varbūt šogad daļēji tur tā nelaime, bet varu teikt ar pilnu pārliecību, ka daudzviet Eiropā, reiz ir atrasts konkursa dalībnieks, ar viņu strādā ļoti, ļoti intensīvi, lai pārliecinātos, ka lielajā vakarā viss būs kārtībā. Būtībā arī Latvijā nav aizbildinājuma tam, ka cilvēki uz Eirovīziju dodas ar kļūdainām dziesmām. Ir mūsu valstī ļaudis, kuri angļu valodu kādreiz ir mācījušies skolā un to pieprot labi. Piemēram, Saeimas deputāts Ojārs Kalniņš jau ļoti sen ir sadarbojies ar grupu Autobuss debesīs. Ar to es nesaku, ka deputātam vajadzētu rakstīt dziesmu (lai gan -- kāpēc ne?), bet nākamgad varbūt tie, kuri raksta dziesmas, tās varētu parādīt viņam vai kādam citam, kurš varētu pateikt, piemēram, ka dievu tomēr nesauc "mister God." Un noteikti Latvijā ir arī cilvēki, kuri var izstrādāt interesantāku šovu par to, kas ceturtdien bija uz skatuves zem nosaukuma "Latvija." Domājams, tam nav par visu varu jāmaksā lielumliela nauda.

Protams, par to visu var arī nospļauties, Eirovīzijā reti kad atskan kāda dziesma, kura pēc tam patiešām kļūst par lielu hītu. Taču konkursu tomēr skatās ļoti, ļoti, ļoti daudz cilvēku (un, ja runāt par komentēšanu skarbāku vai maigāku, ja kas, tad Lielbritānijā viņi visi dzirdēja komentētāju par Musiqq dziedātāju sakām "Šis puisis laikam tikko izvēlās no solārija"), un tāpēc droši vien tomēr ir vērts pacensties. Ne tikai mūziķiem, kuri laimē ceļazīmi. Arī tiem, kuri sevi uzskata par Eirovīzijas "blici."

Jauku visiem dienu!

PS -- Žēl par rumāni. Tikai 17. vieta. Bet dziesma nudien smuka. Gadās arī tā.

trešdiena, 2011. gada 11. maijs

Ne jau pilnīgi visi, bet ne par to ir runa

Labdien, lasītāji!

Pirmdien raidījumā "Skats no malas" mēs runājām par to, kā Saeimas komisija ir nolēmusi nobloķēt likuma grozījumus par privātpersonām, kuras ziedo naudu politiskajām partijām. Tapa apgalvots, ka likumprojekts esot bijis nekvalitatīvs, un mans jautājums raidījuma dalībniekiem bija par to, vai mūsu valdība ražo brāķus, vai arī te bija manāms politikānisms. Pienāca brīdis, kurā bildu, ka par politikānismu Saeimā tikpat daudz kā jebkura cita politiskā organizācija atbildīga ir apvienība Vienotība, jo ar savu rīcību tā ir visnotaļ skaidri likusi saprast, ka godīgums un tiesiskums tai ir tikai karogs, ko nest cīņā, nevis princips, kādu apvienība ievēro savā darbā. Konkrēti runa bija par ekonomikas ministru un viņa visnotaļ dīvaino finanšu situāciju ar visu slepeno un ļoti, ļoti pretimnākošo investoru un visu pārējo, taču runa ir arī par premjerministru, kurš mēģina apgalvot, ka viņam ar dzīvesbiedri principā nav nekādu sakaru, ja runa ir par viņas biznesu. Runa ir par epopeju ap Silvu Bendrāti, kura bija sevišķi redzama tāpēc, ka neilgi pirms tam, kad vēlēšanas vēl nebija notikušas, Vienotība viens, divi bija izrēķinājusies ar Rīgas domes deputātu, kurš izmantoja trafaretus automobiļus, lai vizinātos pa naktsklubiem.

Laikā kopš raidījuma, ar mani ir sazinājušies atsevišķi Vienotības pārstāvji Saeimā, vienā gadījumā ar e-pasta starpniecību, otrā -- pa tālruni. Neteikšu, kuri tie bija, tas būtībā nav svarīgi, bet doma bija vienkārši tāda, ka ne visus Saeimas deputātus var mest pār vienu kārti, un teikt, ka tur visi ir politikāņi ir slikti, nevar.

Būtībā piekrītu. Mans mērķis vispār nekad nav bijis teikt, ka kāds no mūsu valsts politikāņiem ir neglābjami slikts cilvēks, arī tie ne, kuri politikā ir vislielākie kretīni jautājumā par visas valsts sagrābšanu. Labuma un sliktuma vērtēšana lai paliek Dievam tam kungam pēc tam, kad šie ļaudis būs aizgājuši no šīs pasaules. Taču politikā ir arī tāda lieta, kā kolektīva atbildība. Un te nu mēs nonākam pie tā, ka Vienotība kopumā ir bijusi akla un kurla pret to, par ko esmu runājis jau ļoti, ļoti sen -- kā tas izskatās? Jo, kā teicu "Skatā no malas," būtu mēs Zviedrija, Kampars būtu izlidojis pa durvīm piecas minūtes pēc tam, kad kļuva zināms, ka par viņa amatpersonas deklarāciju ir šaubas un slepenība. Nu, nevar cilvēks, kurš ir atbildīgs par valsts tautsaimniecību un tāpēc arī par to, ko valstī dara uzņēmēji, būt ar slepenu līgumu kādā uzņēmējdarbības jomā. Vienalga, vai tur viss ir tīri un skaisti vai nē, sabiedrībai ir absolūtas tiesības uzskatīt, ka var būt šaubas par ministra objektivitāti, spriežot par lietām, kas saistās ar attiecīgo biznesa jomu. Protams, valstī, kur parlaments tā arī nespēj tikt galā ar auniem, kuri joprojām tur darbā savus miesīgus radiniekus, tā katru dienu pilnīgi konkrēti pārkāpjot likumu, varbūt ir par daudz prasīts, lai politikāņi domātu arī simboliskās kategorijās, bet tomēr. Tas, ka arī Vienotība ir siles dalībniece, kļuva skaidrs tajā dienā, kad Solvita Āboltiņa paziņoja, ka izdabāšana rietumkrasta mazpilsētas mēram visās iespējamās lietās ir valdības stabilitātes cena. Un, ja valdības stabilitāte ir svarīgāka par valsts tiesiskumu, tad, diemžēl, tas ir kaut kas tāds, par ko ir jāuzņemas atbildība visiem, kuri šo valdību veido, un, jā, arī tiem, kuri man rakstīja, lai teiktu "es nē, es nē." Abos gadījumos man nav nekādu šaubu, ka cilvēks ir kārtīgs un labs cilvēks, jo abus es pazīstu personīgi un sen. Taču laikā, kad savus briesmīgos nedarbus veica "stabilitātes garanta" veidotā valdība, man nebija akceptējama Raimonda Paula un Imanta Kalniņa taisnošanās par to, ka viņi jau ne par ko vainīgi nejūtoties, jo viņi vispār ir kultūras cilvēki un ne politiķi, jo arī viņi bija līdzatbildīgi par drošības likumu graušanu un visu pārējo slikto, kas toreiz tika izdarīts. Attiecībā uz Vienotību mēraukla nevar būt cita. Notušējot apvienības biedru nedarbus, Vienotība demonstrē to pašu politikānismu, kāds mūsu republikā ir bijis liela sērga jau ļoti, ļoti sen. Un par to -- ļoti, ļoti žēl. Vēl jo vairāk tāpēc, ka procesā ir iesaistīti arī labi, krietni un visādā ziņā lieliski ļaudis.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2011. gada 9. maijs

Pie mums un citur

Labrīt, lasītāji!

Pēdējā laikā nācies lasīt par vairākiem jautājumiem, kuru kontekstā nācies domāt kategorijās "mēs" un "viņi." Nē, nē, šoreiz runa nav par tiem "viņiem," kuri vakar pie tā dēvētā "uzvaras" pieminekļa sēroja par aizgājušo godību, kamēr "mēs" atcerējāmies, ka viņu "uzvara" nozīmēja mūsu okupācijas sākumu. Nē, šoreiz runa ir par tādām visnotaļ ekonomiskām lietām.

Piemēram, par vēsti, ka, Slovākijā veikts pētījums, kurā konstatēts, ka vairāki Eiropas un pasaules līmenī pazīstami uzņēmumi, iespējams, tā dēvētajās jaunajās ES dalībvalstīs (un, jādomā, arī citur ārpus "vecās" Eiropas) tirgo draņķīgāku preci nekā citur. Ziņots, ka vienīgi šokolāde Milka visur ir vienādas kvalitātes, par ko prieks, jo Milka šokolāde ar lazdu riekstiem man garšo pat ļoti. Bet ko domāt, piemēram, par Coca-Cola? Tiesa, es kolu dzeru reti, bet vai tiešām būtu iemesls domāt, ka Atlantā bāzētā kompānija aborigēniem cenšas iesmērēt kaut ko sliktāku nekā pašmāju ļaudīm? Cik var spriest, runa ir par to, vai vienuviet tiek lietots lētāks, bet cituviet -- dārgāks saldinātājs. Internetā var atrast Coca-Cola pārstāvjus skaidrojam, ka, jā, saldinātājs no vienas pasaules malas uz citu var mainīties, bet kvalitātes prasības tomēr ir kvalitātes prasības un, kā teikts vienā firmas mājaslapā, "sākot ar produkta izveidošanu un turpinot ar tā iepakošanu un tad liešanu glāzē, mums nav pieņemams nekas mazāks par simtprocentīgu kvalitāti. Mūsu klienti visā pasaulē pelnī augstākās kvalitātes dzērienus, kādus varam ražot. Katru reizi." Tas pats, starp citu, sakāms par vēl vienu Amerikas gigantu pārtikas preču jomā, proti -- Makdonaldu. Makdonalds sper nenormālus soļus, lai pārliecinātos, ka visur pasaulē, kur ir dabūjams Big Mac hamburgers, tas būs tieši viens un tas pats hamburgers. Ja valstī neēd liellopu gaļu, tad Big Mac nebūs vispār, bet citādi tas visur būs viens un tas pats.

Slovākijas pētījumā dots mājiens, ka šāda veida uzņēmumi apzināti uz Austrumeiropu sūta lētā gala preces. Ja tā, tad Coca-Cola gadījumā kaut kur Atlantā ir dokuments, kurā šāds lēmums ir piefiksēts, un, manuprāt, ir pat ļoti maz ticams, ka tas tā ir. Jo tas nozīmētu, ka par zemākas kvalitātes kolu būtu jāzina ne tikai tiem diviem vai trim cilvēkiem, kuri it kā zina Coca-Cola formulu, bet arī katram, kurš pērk dārgāko vai lētāko izejvielu, katram, kurš pārrauga šo procesu u.tml. Nepārprotami tas būtu liels skandāls. Taču patērētājam attiecībā uz jebkuru pārtikas preci būtībā ir divas prasības: Lai tā labi garšo un lai tā nedara pāri. Žurnālā Dienas ēdieni esam runājuši par to, ka vajadzētu savākt konkrētu preču komplektu no Latvijas un no ārvalstīm un paskatīties, vai tās garšos citādāk, bet zināmā mērā tas tomēr būs subjektīvs vērtējums arī tad, ja tā būs tā sauktā aklā degustācija. Un nudien negribas ticēt, ka šī ir joma, kurā ir notikusi kaut kāda briesmīga sazvērestība. Redzēsim, vai slovāku pētījuma rezultātā notiks kāda plašāka izmeklēšana, tādu Eiropas komisijai ir paģērējuši bulgāri bet diez vai taps konstatēts, ka kāds pret veselu un ļoti lielu reģionu ir izturējies kaitnieciski.

Šajā kontekstā šodien laikrakstā Diena ir visai savdabīgs komentārs no tās komentāru lapā visai nesen uzradušā Sandra Toča (viņš mums ir viens no tiem, kuri mētājas no žurnālistikas uz politiku un atpakaļ un tad atkal atpakaļ -- kandidāts ir bijis, visai aktīvi mūsu republikas oligarhus reizēm ir slavējis). Kolēģis Točs zina recepti, kā reaģēt uz slovāku pētījumu. Arī Latvijai vajag pievienoties bulgāru prasībai par to, lai tiktu veikta izmeklēšana. Piemēram, ar to varētu nodarboties Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Bet, ak tavu nelaimi! PTAC atrodas Ekonomikas ministrijas pakļautībā, un Ekonomikas ministrijas vadībā ir, kā to mums ir paskaidrojis S. Točs, "ārzemnieku partijas" pārstāvis. Ak, tā. Kura tad nebūtu tā "ārzemnieku partija"? Tā būtum tā, kuru pārstāv zemkopības ministrs Jānis Dūklavs no "partijas, kurai latviešu intereses, jācer, ir svarīgākas nekā izpatikšana ES kungiem." Ne vienā, ne otrā gadījumā autors nav partiju minējis vārdā, bet nevajag, tāpat skaidrs, un te nu ir redzams, kas Dienas redakcionālajam lācītim patiešām ir vēderā. Buldozera kādreizējam biznesa partnerim piederošā Diena tagad mums vēlas iestāstīt, ka Vienotība ir "ārzemnieku partija" un tāpēc "kārtīgiem" latviešiem no tās derētu tā pa gabalu... Diez kas nav.

Un šajā kontekstā par "kārtīgiem" latviešiem šajās dienās ir arī otra lieta. Nesen vienā mūsu valsts lauksaimniecības spārnā izcēlās pamatīga villošanās par to, ka ogu un augļu pārstrādes uzņēmums Pure Food tapa pārdots beļģu uzņēmumam. Tas, ka beļģu uzņēmums solīja saglabāt visus Pure Food vadības pārstāvjus un darbiniekus, kā arī uzņēmumā veikt lielas investīcijas, tas netraucēja tiem, kuri gražījās. Atkal "latviešu" uzņēmums (jā, "Pure Food" ir dikti latvisks nosaukums) zaudēts! Nu, nezinu, jo no tā laikam izriet doma, ja reiz latvietis ir radījis kompāniju, tad notiek kaut kas nodevīgs, ja kompānija pēc tam tiek pārdota tālāk un pie tam ārzemniekam. Atļaušos nepiekrist. Pure Food gadījumā darījums atver durvis daudz plašākam tirgum, un man ir grūti iedomāties, ka uzņēmuma vadība labprātāk sēdētu savā dīķītī bez izejas uz ārpusi, jo tas būtu "latviskāk." Grozies kā gribi, Latvija tomēr ir divu organizāciju dalībvalsts, kuras abas paģērē tirgus atklātību, proti -- Eiropas Savienības un, ja kas, arī Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalsts. Protams, arī šo koptirgu iekšienē protekcionisms nav nepieredzēta lieta. Daudzviet Eiropā aviokompānijas ir pastāvējušas tikai tāpēc, ka attiecīgā valsts tās stutē, tas pats sakāms par iekšzemes automobiļu ražotājiem u.c. veida "tautas lepnumiem." Taču, diez vai tas ir tas, ko Latvija pārāk bieži var atļauties. Tiesa, pirms kāda brīža valsts metās cīņā, lai nepieļautu Latvijas finiera nonākšanu ārvalstnieku rokās, bet tur tomēr bija viena būtiska atšķirība no Pure Food -- Latvijas finieri gribēja pārņemt agresīvs krievs (tātad -- trešās valsts pārstāvis), kamēr Pure Food salaulājās, tā teikt, ar partneri no brālīgās līdzdalībvalsts (piedevām ne ar kompāniju, kura pieder septiņpadsmit ofšoru ķēdei, kā tas mēdz pie mums būt raksturīgi). Ekonomika robežas tomēr negriboši pazīst, it īpaši mūsu globalizētajā pasaulē. Šad tad dzird runājam, ka Latvijai ir vajadzīgs savs "Nokia." Bez starptautiska procesa arī Skandināvijas Nokia nebūtu nekāds Nokia. Un, starp citu, Skandināvijas Nokia jau kādu labu brīdi pa pusei pieder vāciešiem. Ja kas.

Šī plašākā koptirgus kontekstā mulsinoša ir vēl cita aptauja, par ko šodien lasāms presē. Mūsu valstī, kur 34 procenti ļaužu uzskata (vai vismaz apgalvo, ka uzskata), ka saule riņķo ap zemi un nevis otrādi, kā liecina cita aptauja, veseli 50 procenti uzskata, ka Latvija no dalības ES neko nav ieguvusi. Fakts, ka Latvija joprojām no ES saņem četras reizes vairāk naudas nekā tajā iemaksā, acīmredzot šos ļaudis nemulsina, lai gan jādomā, ka reti kurš no tiem, kuri intervētājam teica "nē, neko nav ieguvusi," šajā jautājumā ir īpaši iedziļinājies. Kopā ar jezgu par Pure Food, te kārtējo reizi sanāk tas latviešu pašizolācijas instinkts. Nekādi ārvalstu partneri. Nekādi ārvalstu īpašnieki. Nekādas ārvalstu apvienības. Varbūt daļēji to var saprast vēsturiskās kategorijās, lai gan arī pirms 2. pasaules kara Latvija taču bija starptautisku organizāciju dalībvalsts. Taču mūsdienu globalizētajā pasaulē tas tomēr ir un paliek labi, ka mūsu republika nav maza saliņa plaša okeāna vidū, kuru neviens nekad nevar sasniegt un kur jāsaimnieko tikai vienīgi pašiem. Vienu gan varu derēt -- neticu, ka uzņēmumā Pure Food kāds īpaši patlaban ir nokāris degunu un uzskata, ka nav adekvāti patriotisks. Un, savukārt, tieši lauksaimniecības sektorā nu gan nebūs atrodami tie, kuri uzskata, ka no ES nav nekāda labuma. Jā, var runāt par to, ka platības maksājumu kontekstā Latvijas situācija salīdzinājumā ar, teiksim, Francijas situāciju nav pati tā labākā, bet vai tad labāk būtu, ja šādu maksājumu nebūtu vispār? Protams, ka ne.

Daudz mūsu valstī runāts par to, ka vajadzīgas investīcijas, Valsts prezidents par to vien runā, kad braukā pa dažādām pasaules valstīm, bet nožēlojamais fakts ir tas, ka arī investori ir spiesti saskarties ar šo nabas kasīšanas un pašizolācijas fenomenu. Gribi kaut ko celt? OK, bet tikai ne manā pagastā. Tā ir bīstama domāšana, jo viens nav cīnītājs un nekad nav bijis. Domājot par Eiropas Savienību, Apvienoto Nāciju organizāciju u.tml., nav dalījuma "mēs" un "viņi." Tie paši "viņi" esam arī mēs. Jautājums ir tikai par to, cik prasmīgi mēs spējam tajā vidē atrasties.

Jauku visiem dienu.

sestdiena, 2011. gada 7. maijs

Par komentiem

Labvakar, lasītāji. Diemžēl pateicoties Vilnim, kura specialitāte ir homofobiski komentāri, turpmāk visi blogā atstātie komentāri parādīsies tikai pēc tam, kad es tos būšu apstiprinājis. Ir žēl, ka tas ir nepieciešams viena vienīga cilvēka dēļ, bet tā nu tas ir.

Jauku visiem vakaru!

piektdiena, 2011. gada 6. maijs

Divi varianti -- viens par otru sliktāks

Labrīt, lasītāji!

Šajās dienās Latvijas politikā risinās divas lietas, kurās ir daudz jautājumu un, diemžēl, maz kā pozitīva. Pirmais ir mūsu visu tik ļoti mīļotā Buldozera piepešais paziņojums, ka viesnīcā Rīdzene kāds vai kādi jau ilgstoši ir noklausījies sarunas dažādās telpās, tajā skaitā arī tādās, kur mēdz uzturēties pasaules grandi. "Manā rīcībā pašreiz ir apstiprināta informācija par to, ka mūsu drošības dienesti veic noklausīšanos Rīgas viesnīcās" -- tā cilvēks ir paziņojis LNT televīzijas raidījumā.

Sāksim ar to, ja Šleseram ir taisnība, tad tas ir ļoti liels skandāls un galvām būtu jāripo. Taču, diemžēl, te tomēr ir jāņem vērā informācijas avots. Šis no reiz ir tas politikānis, kuram nereti ir indeve spļaut laukā pilnīgi visu pēc kārtas, kas ienāk prātā. Vakar viņš tikās ar Valsts prezidentu, ziņots, ka nekādus īpašus pierādījumus viņš neesot galdā licis. Un no tā, savukārt, rodas divi jautājumi. Pirmkārt, kāpēc tieši Šleseram būtu šāda informācija un ne, teiksim, Saeimas Nacionālās drošības komitejas biedriem, viens no kuriem viņš tomēr nav? Un, otrkārt, ja izrādīsies, ka arī šajā gadījumā situācija ir salīdzināma ar apgalvojumu par Ingunas Sudrabas biznesa interesēm, vai pietiks ar noraustītiem pleciem un tekstu "tā sagadījās?" Jo šoreiz, ja reiz cilvēks ir izbazūnējis pa visu pasauli, ka Latvijas drošības dienesti rīkojas nelikumīgi, tas nebūs tikai iekšzemes jautājums. Rezumējot: Slikti, ja drošības dienesti darbojas neatļauti. Slikti, ja kārtējo reizi viens no mūsu politikāņiem tikai pūš pīlītes, piedevām pavisam, pavisam nopietnā jautājumā.

Otrs stāsts ir par likumprojektu, kurā runa ir par politisko partiju finansēšanu. Viņdien Saeimā Ventspils interešu apkopēji no "zaļajiem zemniekiem" kārtējo reizi bloķējās nevis ar saviem koalīcijas partneriem, bet gan ar opozīciju, un KNAB pasūtīto un valdības apstiprināto likumprojektu par to, ka cilvēkiem, kuri ziedo naudu partijām, tomēr būtu jāvar uzrādīt attiecīgās naudas izcelsmi, nosūtīja atpakaļ uz valdību pilnveidošanai. Attiecīgajā komisijas sēdē "zaļais zemnieks" Vitauts Staņa paziņoja, ka likumprojekts esot "vāji sagatavots." Te atkal ir tas pats slikti un slikti stāsts. Ja Latvijas Republikas valdība ir sagatavojusi brāķainu likumprojektu, tad tas ir slikti. Protams, rodas jautājums, kur tajā brīdī atradās tie "zaļie zemnieki," kuriem ir vieta valdībā, bet ne par to šis stāsts. Jo arī šeit, diemžēl, ir jādomā arī par informācijas avotu. Nav nekādu šaubu, ka mūsu valsts politikāņiem vislabāk būtu, ja likumā būtu pateikts, ka absolūti jebkurš cilvēks un uzņēmums jebkurā pasaules valstī varētu ziedot jebkuru naudas summu jebkurai partijai jebkurā laikā un jebkurā brīdī. Pieņemu, ka pat tās "gudrās galvas," kuras tā kaut ko cer visvairāk, saprot, ka tas nu reiz neies cauri, bet kaut kas taču ir jādara, lai vēl vismaz uz kādu brītiņu likumdošanā par partiju finansēšanu būtu vismaz daži caurumiņi, caur kuriem kāds var izlīst. Tātad, rezumējot: Slikti, ja valdība piedāvā brāķi, slikti arī, ja Saeimā deputāti kārtējo reizi nodarbojās ar svarīgu jautājumu aizkavēšanu tāpēc, ka sponsoriem tā būtu labāk.

Un vēl, ja par "zaļajiem zemniekiem." Vienā laikrakstā šorīt ir bilde, kurā viņu vadonis Saeimā Brigmanis smīn kā runcis, kas nupat ir izleksējis krējuma podu, un ko tu viņam padarīsi? Runa, protams, ir par gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām. Teksts no Brigmaņa ir bijis aptuveni šāds: Nu, es jau gribētu, bet ne visi "zaļie zemnieki" piekrīt un vispār arī Vienotībā noteikti visi par Zatleru nebalsos un vispār arī pat politorganizācijā Par Labu Latviju mums un mūsu sponsoriem, kura Zatleru tomēr ir izvirzījusi, droši vien ne visi par viņu balsos, un tāpēc diez kas nav. Te nu ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, vismazāk diskusijā par Valdi Zatleru ir dzirdēta saruna par to, cik viņš ir bijis labs prezidents pēdējo četru gadu laikā un cik labs prezidents viņš būtu nākamo četru gadu laikā. Atsevišķi "zaļā" gala pārstāvji no ZZS ir bilduši, ka Lielās talkas un Likteņdārza patrons, iespējams, neesot pietiekami "zaļš." Tas droši vien saistāms ar jautājumu par kodolspēkstaciju, un te nu "zaļajiem" ir jājautā, vai tiešām viņi uzskata, ka labāks variants ir papildināt Latvijas atkarību no Gazprom (lasi -- no Kremļa), palielinot dabas gāzes izmantošanu mūsu valstī? Jo, stiepies kā gribi, bet no Latvijas kokiem, upēm, saules un zaļās masas visu valsts energobilansi nenodrošināt. Un vēl, stiepies kā gribi par "zaļumu" neklājas runāt cilvēkiem, kuri, lai tiktu pie siles, ir sapārojušies ar pesticīdus lietojošiem zemniekiem. Tas nu gan nav sevišķi "zaļi."

Taču ārpus tā, un otrkārt, kad Diena pirms kāda laika jautājumā par Zatleru aptaujāja visus 100 deputātus pēc kārtas, tikai viens ļoti konkrēti teica, ka par viņu nebalsos, un tas nebija cilvēks no "zaļajiem zemniekiem." Un tāpēc kārtējo reizi ir pat ļoti nožēlojami, ka arī šajā gadījumā "gudrās galvas" slēpsies aiz slēpta balsojuma. Pareizi par to šodien kādā intervijā pateica bijušais deputāts Leiškalns: "Ja rezultāts tomēr nav stingri nolemts, tad tas nabaga deputāts, kas saņem tūkstoš latu mēnesī, palicis vienatnē ar urnu, pēkšņi var sajusties liels un varens -- liels un varens pret to, ko viņš vēlēs. Bieži gribas šo tīkamo mirkli izbaudīt, pavelkot garumā." Varbūt jā, bet vai tas ir pareizais variants, spriežot par valsts nākotni -- es, deputāts, esmu varens? Nu, nē. Tā mēs esam nonākuši pie cauri un cauri politikāniskas personas klātbūtnes Satversmes tiesā, pie KNAB šefa, kurš pavada visu laiku apkarojot nevis korupciju, bet savus darbiniekus, esam atbrīvojušies no profesionāla ģenerālprokurora apstākļos, kad vismaz ducis "gudro galvu" pēc tam par balsojumu meloja tā, ka ausis kust. Pieredze rāda, ka brīžos, kad Saeima balso slepeni, lēmums ne vienmēr -- un tas ir ļoti maigi teikts -- pareizais nesanāk.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2011. gada 5. maijs

Pašatklāsme cietumā

Labrīt, lasītāji!

Būsit dzirdējuši, ka kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume pirms brīža iekūlās nepatikšanās. Pie stūres apsēdās dzērumā, tapa pieķerts, un 10 diennaktis pavadīja cietumā. Tiesības atņemtas uz četriem gadiem. Abstrahējoties no Straumes personīgi, uzskatu, ka tas ir pilnīgi pareizi. Ar šoferiem dzērājiem nav ko auklēties. Ļoti laimīgi, ka cilvēkam negadījās kādu notriekt.

Taču cietumā sēžot Straumem bijusi iespēja padomāt par dzīvi, ne vien par savu personīgo, bet arī par valsts un politikas dzīvi. Šodien vairākos laikrakstos ar viņu ir intervija, kurā viņš stāsta, ka cietumā sacerējis dzejoļu krājumu, vairs nekad pie stūres nesēdīsies dzērumā, un patlaban viņš nodarbojas ar garīgiem meklējumiem skolotāja vadībā.

Taču būtiskāk par cilvēka personīgajiem pārdzīvojumiem ir tas, kas viņam tagad ir sakāms par politiku, jo tādā ziņā viņš Latvijas politikāņu uzvedību izskaidro ļoti precīzi. Pirmkārt, šāds atzinums žurnālā Ir: "Es personīgi kā cilvēks treknos laikus izjutu ļoti labi. Biju divās valsts uzņēmum valdēs un kādās trijās padomēs, īpašas darba slodzes nebija, bet algas bija astronomiskas." Acīmredzot sakaunoties par šādu atzinumu, viņš vēl piebilst: "Tajā laikā es saviem vīriem teicu -- es nejūtos komfortabli, tik daudz nestrādāju, lai tik daudz saņemtu." Bet vienalga nestrādāja, vienalga tik daudz saņēma, un acīmredzot tik ļoti "nekomfortabli" nejutās, lai no barotnes aizietu. Tā, diemžēl, mūsu politiskajā iekārtā ir epidēmiska sērga, no kuras valsts nav atbrīvojusies vēl šobaltdien. Ne velti patlaban politikāņu darba kārtībā ir valsts uzņēmumu padomju atjaunošana. Vietu pie siles acīmredzot vairs nepietiek.

Vēl svarīgāks, savukārt, no Straumes ir šāds atzinums laikrakstā Neatkarīgā: "Parlamentā arvien skaitliski pieaugošā Saskaņas centra (SC) frakcija vienmēr bijusi opozīcijā. Šodien redzu, ka tā bijusi ļoti nepareiza taktika. Tēvzemieši ar mazu skaitu vienmēr tikai iesaistīti valdībā, lai šis nosacītais krievu bloks nebūtu jāņem valdībā un lai tā ietekme mazinātos. Bet jau Valda Birkava valdības laikā SC vajadzēja būt varā, tad šodien būtu pavisam cita politiska situācija." Un vēl: "Tagad neesmu tēvzemietis un izvērtēju objektīvi. No valsts attīstības viedokļa SC neņemšana varā bija kļūda. Ja SC būtu varā, tam tiktu piesaistīti daudzi profesionāli cilvēki, arī latvieši."

Šos vārdus lasot, žoklis nav jāatkarina līdz grīdai, jo tas, ka "Tēvzemiešiem" tautiskums vienmēr ir bijusi poza, kuru ieturēt tikai līdz brīdim, kad ir jākārto šeptes (it īpaši Rīgas Domē), ir bijis skaidrs ļoti sen. Taču tas kārtējo reizi uzrāda kaut ko tādu, kas ir raksturīgs politikāņiem, un ne tikai Latvijā vien: Pirms vēlēšanām stāstīt visu ko pēc kārtas, un pēc vēlēšanām atgriezties politikāņu vidē, kurā principiem nav absolūti nekādas nozīmes. It kā tautiskāki patlaban ir tīrradņi no Visu Latvijai!, bet arī viņu līderis Dzintars, ja vajag, tiekas ar Osipovu, ja vajag, ar cilvēkiem runā krievu valodā, piedevām patlaban notiekošā aģitācija par latviešu valodu skolās ir i provokatīva, i arī liekulīga, jo pat "vislatvieši" noteikti zina, ka pozitīvu rezultātu iespējamā referendumā negaidīt, un tāpēc valstij pašreizējo ekonomisko apstākļu kontekstā likt izdot vairākus miljonus latu, lai vāktu parakstus un rīkotu referendumu -- nu, diez kas nav. Un princips "teiksim visu ko" nav ierobežots, tikpat labi to var teikt par Vienotību un tās nemitīgajiem apgalvojumiem par to, cik ļoti godīgi un tiesiski visi tās biedri ir. Bet tikai līdz tam brīdim, kad pašiem ir laiks cilvēkus likt pie siles, kā arī līdz brīdim, kad pašas biedriem rodas ētiska rakstura problēmas. Būtu Kampars valdības ministrs Zviedrijā, viņš jau sen būtu izlidojis pa sētas puses durvīm.

Bet, kas attiecas uz SC iesaistīšanu valdībā, kārtējo reizi Straume mums ir licis skatīties ziemeļu virzienā, bet ne visu ceļu līdz Zviedrijai: "Igauņi šajā ziņā nospēlēja perfekti, jo mācēja strādāt ar krievu elektorātu, piesaistīt to dažādām partijām, tāpēc Igaunijā nav tādas etniskās problēmas, izņemot vienu provokatīvu gadījumu ar bronzas kareivi." Protams, Valda Birkava valdības laikā (03.08.1993-19.09.1994) nekāda Saskaņas centra nebija, toreiz runa bija par Jāņa Jurkāna vadīto Saskaņa Latvijai - Atdzimšana tautsaimniecībai partiju, kura 1994. gadā pārtapa par Tautas saskaņas partiju, taču lietas būtību tas nemaina. Tā ir bijusi tikai un vienīgi mūsu iekārtas tā dēvēto labējo partiju indeve, kura toreizējo SLAT/TSP un visu, kas nāca pēc tam atgrūda konsekventi un nepārtraukti, un nav iemesla domāt, ka tam nav nekāda sakara ar Latvijas tā saukto krievvalodīgo radikalizāciju sv. Jura lentīšu, Tatjanas Ždanokas, un 9. maija svinību virzienā, lai nerunātu, piemēram, par Andreja Mamikina televīzijas raidījumā apspriesto jautājumu par to, vai valsts neatkarības atjaunošana nav bijusi briesmīga kļūda. Izlietu pienu vairs nesasmelsi, bet ir tomēr vērts padomāt par to, ka Saskaņas centram pērn oktobrī izdevās iegūt vien otru labāko rezultātu, bet sabiedriskās domas aptaujās tas atkal ir pirmajā vietā, un vai tiešām valsts interesēm vislabāk kalpotu nevis SC iesaistīšana cita politiska spēka vadītā valdībā, bet gan situācija, kurā SC diktē noteikumus?

Paldies Jānim Straumem par tik vaļsirdīgām pārdomām. Vien žēl, ka pie tādām var nonākt tikai tādi cilvēki, kuri no politikas ir aizgājuši.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2011. gada 3. maijs

Par Binladenu

Labdien, lasītāji!

Viņu meklēja ilgi un dikti. Bija doma, ka viņš slēpjas kādā alā kaut kur mežonīgajā teritorijā starp Pakistānu un Afganistānu. Runāja, ka viņš cieš no nieru mazspējas. Realitātē izrādījās, ka viņš ir dzīvs un dzīvo nevis kādā alā, bet gan ļoti lepnā savrupmājā. Amerikas un Pakistānas speciālie dienesti viņu sameklēja, nomedīja un nošāva. Ziņots, viņa līķis tika nogremdēts okeānā, lai viņa kapa vieta nekļūtu par svētvietu viņa sekotājiem.

Runa, protams, ir par teroristu organizācijas Al-Qa'ida dibinātāju Osamu Binladenu. Tieši viņa paspārnē tika organizēts lielākais teroristu uzbrukums Amerikas Savienoto Valstu vēsturē, kad 2001. g. 11. septembrī teroristu nolaupītas lidmašīnas ietriecās Pasaules tirdzniecības centra torņos Ņujorkā, kā arī ASV Aizsardzības departamenta mītnē Vašingtonā. Nav zināms, kuru celtni bija paredzēts iznīcināt ceturtajai lidmašīnai, bet varonīgie pasažieri to notrieca kādā laukā, un bojā gāja tikai tie, kuri bija attiecīgajā lidaparātā.

Amerikā Binladena nāves kontekstā izcēlās liela svinēšana, ļaudis vēlu vakarā pulcējās pie Baltā nama, tātad -- pie Amerikas prezidenta mītnes. "Pasaule ir labāka vieta tāpēc, ka ir miris Osama Binladens" -- tā paziņoja ASV Prezidents Baraks Obama. Tuvajos Austrumos reakcija bijusi mierīgāka, neviena valsts kā tāda notikušo nav nosodījusi. Pat visai haotiskajā Jemenā kāds Ārlietu ministrijas pārstāvis teica, ka tas esot bijis "vēsturisks brīdis." Talibāna organizācija Pakistānā Binladenu nosauca par "mocekli" un solīja atriebību.

Tas, lūk, šajā stāstā ir galvenais. Osama Binladens jau ļoti sen bija vairāk bubulis nekā liels drauds. 11. septembra notikumi toreizējam ASV prezidentam Bušam ļāva uzstāties kovboja lomā, tāpēc sākās uzbrukums Afganistānai un tāpēc ļoti melīgā kārtā kovbojs un viņa banda organizēja iebrukumu Irākā. Taču no tā neizriet, ka terorisms kā tāds būtu no pasaules izzudis pavisam. Al-Qa'ida jau izsenis ir bijusi ļoti sazarota organizācija, tas vispār teroristu organizācijām ir raksturīgi. Jo vairāk cilvēku zina par paredzētu uzbrukumu, jo ticamāk ir tas, ka informācija tiks nopludināta ne tur. Piedevām, vēsturē ir pietiekami daudz gadījumu, kad radikālāki teroristi nolemj, ka "centrālā" organizācija nav pietiekami radikāla un atšķeļas. Turklāt jākonstatē arī tas, ka tādas organizācijas, kā Al-Qa'ida, vislabprātāk atrodas valstīs, kurās nav īpaši lielas kontroles. Minētā Jemena ir viena šāda valsts, runa ir arī par atsevišķām Āfrikas valstīm, kurās par nopietnu valdību runāt nevar nemaz.

Tas noteikti nozīmē, ka arī turpmāk mums visiem lidostā liks novilkt kurpes un atņems visa veida šķidrumus. Man personīgi nekad nav bijis skaidrs, kāds ir apdraudējums no ūdens pudelītes, bet tādā nu pasaulē mēs dzīvojam. Katrā ziņā šķiet skaidrs, ka 11. septembra notikumi kā tādi nekad vairs neatkārtosies, avioindustrija pietiekami nopietni ir domājusi par drošības lietām, tajā skaitā vienmēr aizslēdzot pilotu kabīnes durvis, kā arī daudzās lidmašīnās izvietojot civiltērpā ģērbtus policistus. Taču ir vērts padomāt, kas tam visam ir apakšā. Runa tomēr ir un paliek par reliģiju. Al-Qa'ida paziņotais iemesls par uzbrukumu 11. septembrī bija tāds, ka organizācija vēlējās ASV padzīt no Saūda Arābijas un tās svētvietām. Ļoti noteikti reliģisks arguments. Irākā lielākais slaktiņš ir saistāms ar nesamierināmajām sunnītu un šiītu sektām -- atkal reliģiska lieta. Al-Qa'ida un tai līdzīgas organizācijas arī ir teikušas, ka tās vēlas jebkurā valstī, kur tas ir iespējams, nodibināt reliģisku kalifātu ar šarijas likuma pilnu ievērošanu. Taču pozitīva vēsts ir tāda, ka arī arābu pasaulē nekur nav atrodama valsts, kurā vairākums cilvēku gribētu dzīvot arhaisku reliģisku pārliecību gūstā. Arī Irāna, kura patlaban ir pasaules redzamākā islāma valsts, pilnīgi noteikti, ja vēlēšanas būtu brīvas, visi mullas un viņu laicīgie pakalpiņi tiktu padzīti ar mietu. Būtu ļoti labi, ja mērenās islāma balsis būtu krietni vien dzirdamākas, ja valstis, kurās teroristi jūtas ērti, pret tiem vērstos ar krietni lielāku bardzību. It īpaši tas ir sakāms par Pakistānu, kas it kā skaitās rietumu sabiedrotā. Māja, kurā tika nogalināts Binladens, atrodas lepnā savrupmāju ciematā, kurā dzīvo arī ievērojams skaits Pakistānas militāro vadoņu. Vai tiešām kāds grib apgalvot, ka neviens no viņiem pat nenojauta, ka kaimiņos dzīvo pasaules meklētākais terorists?

Terorisms vienmēr ir nožēlojama lieta, neatkarīgi no tā, kā vārdā tas notiek. Runa var būt par tautas tiesībām (palestīnieši, kuri pagājušā gadsimta 70. gados laupīja lidmašīnas un pēdējo 20 gadu laikā ir nodrošinājuši pašnāvniekus, kuri cenšas līdz ar sevi nogalināt pēc iespējas lielāku skaitu cilvēku), par politiskām lietām (Bādera-Mainhofa grupa Vācijā, Simbioniešu atbrīvošanas armija Amerikā, Īru republikāņu armija Īrijā), kā arī par reliģiskām lietām. Bet visos trīs gadījumos ir jājautā, vai pareizā reakcija neapmierinātībai ir kādam citam kraut pa purnu. Katrā ziņā galvenos kristiešu un musulmaņu tekstus tā arī var interpretēt, pirmie deva iemeslu tā dēvētajiem krustu kariem, savukārt otros ir runa arī par "ķeceriem." Taču, ja Dievs ir viens vienīgs, tad ir grūti iedomāties, ka Viņš priecājas par jaunu sievieti, kura apjožas ar sprāgstvielām un dodas uz tirgu. Vai par cilvēku, kurš nolaupa lidmašīnu un to ietriec celtnē. Vai par īru, kurš nošauj policistu. Vai par ASV prezidentu, kurš karu nodēvē par "krusta karu" arī 21. gadsimtā. Un tā tālāk.

Piekrītu ASV prezidentam, ka pasaule ir labāka vieta tāpēc, ka Osamas Binladena vairs nav. Taču baidos, ka pēdējā nodaļa šajā ļoti, ļoti skumjajā stāstā vēl nav uzrakstīta.

Jauku (un drošu) visiem dienu!
 

free counter