ceturtdiena, 2009. gada 30. aprīlis

Par Rīgas satiksmes "kļūdiņu" un alkatīgām amatpersonām

Labrīt, lasītāji!

Smieties vai raudāt? Stāsts par Rīgas satiksmi un tās mazo "kļūdiņu" (autobusi jāpērk par latiem, bet aizdevums no bankas saņemts eiro) varētu radīt gan vienu, gan otru reakciju. Bet laikam tomēr drīzāk būs jādomā par negatīvām emocijām. Kļūdīties jau ir cilvēcīgi, kam negadās? Bet Rīgas satiksme tomēr nav viena cilvēka kantoris, vai tiešām neviens šo neatbilstību nekonstatēja? Jebšu arī, vai sabiedrībai patlaban ir pamats aizdomām, ka te kāds ir mēģinājis sarīkot afēru? Vienādi vai otrādi, te sakāmas divas lietas. Pirmkārt, autobusu iegādei tagad būs nepieciešams atrast vēl astoņus miljonus eiro. Droši vien pat RS amatpersonas ir pamanījušas, ka patlaban mūsu valstī ir ekonomiska krīze (nespēju pieņemt atsevišķu politikāņu piedāvāto jēdzienu "dižķibele" -- tas ir pārāk fifīgs vārdiņš, lai aprakstītu to, kas patlaban darās). Bet, otrkārt, runa ir par to pašu Rīgas satiksmi, kura patlaban priecīgi palīdz finansēt savu darbinieku ekskursijas uz citām Eiropas valstīm, lai paskatītos, kā satiksme tiek organizēta tur. Tas sauc atmiņā profesionālo klaunu, kurš satiksmes nozari Rīgas domē vadīja iepriekšējā sasaukumā. Arī viņš mēdza braukāt pa pasauli "pieredzes" iegūšanai. Varēja padomāt tad un var padomāt arī tagad, ka Itālijā, Vācijā, Ungārijā un Šveicē situācija ir tik ļoti līdzīga ar Rīgu, ka pieredzi varēs pārņemt viens pret vienu. Turklāt tā ir arī tā pati Rīgas satiksme, kura no 1. maija grasās samazināt reisu skaitu pilsētā pa 0,8 līdz 4,2 procentiem dienā. Un kronis visam šajā stāstā ir tas, ka izmeklēšanu par šo "kļūdiņu" veiks ... pati Rīgas satiksme! Tad nu gan varam paredzēt ļoti objektīvu izmeklēšanu un vainīgo sodīšanu, tad nu gan! Nāk atmiņā 13. janvāra grautiņš, pēc kura toreizējais valsts galvenais tehnokrāts Godmanis paziņoja, ka jautājumu par to, kāpēc tik ļoti ilgi pret karstgalvaino pūli stāvēja, maigi sakot, neadekvāts skaits drošībnieku, izmeklēs paši drošībnieki. Nāk atmiņā arī Aleksejs Loskutovs. Kad viņa vadītajā iestādē notika finanšu nebūšanas, situāciju izmeklēja vesela politikāņu pleijāde, nebūt knābim pašam tas netika uzticēts.

Vienu vārdu sakot: Viss kā pa vecam. Nauda pazudusi, sabiedrībai ir jākompensē iztrūkums, notiks ķeksīša tipa "izmeklēšana," un rullēsim tālāk. Laikam tomēr smiekli nenāk. Drīzāk jau skumja nopūta.

***

Un vēl. Ziņots, ka atkal viena valsts amatpersona pametīs savu darbu sakarā ar kompensācijas samazināšanu. Tā jau paziņojis Latvijas pasta direktors, tagad kārta vienam no "Aināra draugiem," Latvijas valsts radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētājam Laurim Dripem. Protams, katrs var rīkoties, kā viņam tīk un kā labāk, bet uzmest lūpu tāpēc, ka milzīgi liela alga tiek samazināta līdz ļoti lielai algai? Vai nākamajā darbā kāds maksās to milzīgi lielo algu? Tiesa, Dripem bija līgums, kurš paredz krietni lielākas kompensācijas izmaksāšanu par aiziešanu no darba, nekā tas būtībā ir paredzēts likumā, bet tas ir vienreizējs maksājums. Nav jau mana darīšana, bet tas viss liekas visnotaļ dīvaini. Un, jā, arī ne īpaši patīkami dienā, kad nākas lasīt arī par to, ka 1. septembrī, iespējams, "čau" tiks pateikts ne mazāk, kā 6000 skolotājām. Kuras milzīgu algu nav pelnījušas nekad, kuras dara darbu, kurš tomēr ir krietni svarīgāks un svētīgāks par Šlesera interešu bīdīšanu, un kuras kompensāciju nesaņems nekādu.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 29. aprīlis

Ilga Kreituse: Gudri vārdi no profesores

Labrīt, lasītāji!

Viņai gadījās nelaime. Viņai gadījās būt par Saeimas priekšsēdētāju, iespējams, visklaunveidīgākajā Saeimā, kāda vien ir iedomājama. Tā bija 6. Saeima, kura ampelējās laikā no 1995. līdz 1998. gadam. Tā bija tā Saeima, kurā darbojās bēdīgi slavenais banānu saimnieks Zīgerists, pārcentīgais "saimnieks" Čevers, modes etalons Valdmanis u.c. personas. 1996. gadā viņa cerēja kļūt par Valsts prezidentu, bet šo amatu atkārtoti ieguva Guntis Ulmanis. 2001. gadā viņu ievēlēja Rīgas domē, bet viņa attiecās no amata par labu vīram. Taču kopš tam no politikānes viņa ir pārkvalificējusies par politikas analizētāju, un tā nu reiz ir joma, kurā viņa nāk ar pat ļoti skaidru skatienu, piedevām vienmēr var rēķināties, ka viņa acīs stāstīs patiesību, nevis to, ko jebkurā brīdī paģērē politiskā konjunktūra. Runa ir par Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru, vēsturnieci Ilgu Kreitusi.

Šodien Latvijas Avīzē ir plaša intervija ar I. Kreitusi, kurā viņa pilnīgi pamatoti brīdina, ka gadījumā, ja lepnais latvietis nolems, ka patlaban viss ir podā un viņam viss ir vienalga, toni gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās Rīgā noteiks nelatvieši ar visu no tā izrietošo. Viņa lēš (ar piebildi, ka cer, ka nav taisnība), ka 6. jūnijā paredzētajās vēlēšanās "Saskaņas centrs" un Šlesera biznesa projekts varētu savākt pietiekami daudz balsu, lai Rīgas domē pārņemtu varu un kontroli pār visu mašinēriju, kāda ar to saistās. Un viņa nāk ar pārdomām par konkrētiem ļautiņiem, kuras ir interesantas, jautras un, diemžēl, ļoti patiesas.

Par Šleseru: "Šodien pati valsts un arī citu partiju pārstāvji var tikai pārdomāt, kāpēc viņi ļāva šādai domāšanai, kas nāk no Šlesera kunga, izaugt un tikt uzskatītai par normālu. Vairs nav modē runāt par izglītības, godaprāta un darba tikuma nozīmi. Ko tā vietā sludina Šlesers? Viņš runā: augstākā izglītība ir pupu mizas. Pietiek, ka es esmu apķērīgs, izdarīgs."

Par "Jaunā laika" izvirzīto mēra kandidātu Jaunupu: "Pasakiet, kura 60 gadus veca kundze gribēs atdod balsi par šo priekšā nostādīto puisīti, kurš vadījis basketbolistus un ko vēl ne."

Par "Saskaņas centra" it kā mēra kandidātu, it kā mēra nekandidātu Ušakovu: "Tur, domāju, ir sen nokārtots darījums ar Šleseru. Viņš mēra vietu piebīdīs Šleseram, un "gešeftes" notiks kopā. Ušakovs arī ir par jaunu, par nepārstāvniecisku priekš mēra ķēdes un ar daudz mazāku spēju sist cauri savus plānus. Viņam toties ļoti labi klāsies Šlesera pavēnī."

Un par domnieku politisko "pārliecību": "Te gan atkal jāvaicā – cik vietas domē dabūs Šlesera partija? Pagājšreiz viņiem arī bija maziņa frakcija, taču tagad savākti jau 8 – 10 cilvēki. Šeit gan Šlesers ir kapitālists. Nopirkšu visus, ko vajadzēs! Tā 8. Saeimā tika nopirkti 5 deputāti no "PCTVL" apvienības…

E. Līcītis: – … nē, viņiem kolektīvi mainījās apziņa.

– Jūs tā domājat, bet es atļaujos pateikt, kā notiek. Tieši tāpat "apziņa" fiksi mainījās bij. rektoram Zaķa kungam, kurš no LSDSP pārcēlās uz LPP/"LC", tāpat jaunajam Bojāram un citiem. Tas ir iestaigāts ceļš. Ja Šleseram pietrūks balsu, viņš tās nopirks."

Sirmi mati metas. Bet I. Kreituse stāsta taisnību. Jau tagad virs stacijas laukuma rēgojas Šlesera ģīmis ar jautājumu "Kurš gan cits?", un pieļauju, ka viņš un Stendzenieks nevēlas dzirdēt pareizo atbildi uz šo jautājumu, proti: Gluži vienalga, kurš cits, tikai ne viņš. Jo Rīga tomēr ir gards kumoss, ne velti turp pošas ne vien buldozers, bet arī, piemēram, Atkarīgās Rīta Avīzes lielākais "informācijas" avots Bērziņš. Te nu rīdziniekiem ir, ko ņemt vērā. Piemēram, Andrejsala joprojām nav pilnībā apbūvēta, bet varam rēķināties -- ja varu domē pārņems Šlesers un šleserveidīgie, tad pēc četriem gadiem no dabas tur vairs nebūs ne smakas. Triecējraķete jau sen ir teikusi, ka nepotisms, kādu tā demonstrēja Satiksmes ministrijā, tiks atkārtota, atjaunota un ieviesta arī RD, no kā laikam var secināt, ka visus, kuriem pret šādu šeptēšanos ir iebildumi, viņš, kā ierasts, plāno pasūtīt trīs vai četras mājas tālāk. Jutas Strīķes piesauktais "sistēmiskais" raksturs, kāds pieder korupcijai Rīgas domē, diez vai uzmetīs ķepiņas gaisā un brēks "es padodos." Un arī bez korupcijas diez vai mēs vēlamies pilsētu, kurā ir apbūvēts pilnīgi un absolūti viss pēc kārtas.

Paņemiet šodien rokās Latvijas Avīzi -- intervija nudien ir interesanta. Un biedējoša.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 27. aprīlis

Par taksometriem Rīgā: Kārtības nav

Labrīt, lasītāji!

Aviokompānija airBaltic savos reisos sākusi piedāvāt jauna veida informāciju. Kā ziņots laikrakstā Dienas Bizness, pasažieriem tiek pastāstīts ne vien, cik patlaban ir pulkstenis un kāda ārā ir gaisa temperatūra, ne vien, cik viņi reisā ir nopelnījuši bonusa punktus un, cik ļoti apkalpojošais personāls cer, ka viņi aviokompānijas pakalpojumus izmantos atkal ... bet arī, ka nekādā gadījumā, izejot no lidostas zāles, nevajadzētu kāpt melnā mersedesa taksometrā, kuru piedāvā uzņēmums Rīga Taxi.

Dalītas domas. No vienas puses, airBaltic joprojām ir valsts uzņēmums, un diez vai ir pareizi, tam iejaukties tomēr pavisam citā uzņēmējdarbības jomā un nokritizēt vienu privātuzņēmumu, bet ne citus. Vēl jo vairāk, ja zinām, kā izskanējis, ka pati aviokompānija tuvākā vai tālākā nākotnē paredz veidot pati savu taksometru nodaļu. Tikpat labi personāls varētu sākt kritizēt arī konkrētas viesnīcas un restorānus, bīdot ļaudis citā virzienā.

Taču, no otras puses, ir arī skaidrs, ka taksometru jomā Rīgā joprojām kārtības nav. Nesaku neko konkrētu par Rīga Taxi un tās mersedesiem, bet tomēr. Neteikšu, ka ar takšiem braucu īpaši bieži, bet reizēm gadās. Tas bija tikai pirms pāris nedēļām, kad pie Centrālās stacijas iekāpu taksī, kura skaitītājam viens lodziņš bija aizlīmēts ar kaut kādu ķiņķēziņu. Šofera latviešu valodas prasme nelikās gluži tāda, ka viņš ķiņķēziņa nozīmi varētu paskaidrot, turklāt es tajā brīdī steidzos, un tāpēc neko neteicu, kad par reisu, kurš pāris mēnešus pirms tam bija maksājis četrus latus ar kapeikām, šoreiz "sanāca" maksāt teju vai septiņus latus. Bet pārliecība palika -- esmu Rīgas Taksometru parka fans, jo RTP taksometros skaitītājs nav ne ar ko aizlīmēts un tajos garantēti pie stūres būs kāds, kas latviešu valodu tomēr prot. Es to varu teikt, esmu privātpersona, nevis valsts uzņēmums. Taču pie Centrālās stacijas (un ne tur vien) rindas kārtība ne vienmēr dod iespēju, izvēlēties tieši RTP taksometru. Un tāpēc jautājums tomēr ir par kontroles funkcijām. Tomēr nedomāju, ka būtu par daudz prasīts, pašvaldības līmenī noteikt pietiekami stingrus kritērijus attiecībā uz skaitītājiem, kurus drīkst un nedrīkst izmantot, turklāt ar piebildi, ka tajos jābūt atklātiem visiem lodziņiem. Ja šādi kritēriji ir jau tagad, tad pilsētā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri deputātiem var pavēstīt, ka tie ne vienmēr tiek ievēroti. It īpaši tas attiecas uz ārvalstniekiem, kuri turpat lidostā nereti tiek apšņāpti uz pilnas programmas pamata, tāpēc jau laikam airBaltic nupat sāk ieteikt, kuros taksometros kāpt un kuros -- nekāpt. Ceru, ka pie viena apkalpojošais personāls pabrīdina par skandalozo situāciju 22. autobusa gadījumā, par kuru rakstīju pirms pāris dienām. Vispār lidojumi reizēm mēdz būt garlaicīgi. Varbūt turpmāk stjuartes varētu izveidot pilnu rekomendāciju programmu -- kurā taksometrā kāpt, kurā viesnīcā pavadīt nakti, kur garšīgi paēst, kurā parkā patlaban zied skaistākās puķītes, kurā ielā ir vismazākā iespēja iekāpt suņa mēslos, kuri muzeji būs visinteresantākie bērniem, kuros naktsklubos "šampānietis" maksā mazāk u.tml. Nu, varbūt arī nē. Bet taksometru joma tomēr ir tāda, kurā kontroles varētu būt vairāk, nekā patlaban.

To, starp citu, rāda arī cits notikums. Jau kādu laiku pilsētā darbojas jēdziens "Lady Taxi," kura piedāvātā "odziņa" ir sieviete pie stūres visos gadījumos. Nekad neesmu īsti sapratis, cik lielā mērā tas pasažieriem varētu būt kritērijs, bet, lai nu būtu. Izrādās, kāds cits ir pamanījies piereģistrēt jaunu SIA ... ar nosaukumu "Lady Taxi." Izrādās, sākotnējie "Lady Taxi" ļaudis jēdzienu nav piereģistrējuši kā preces zīmi. Atkal dalītas domas. Var jau teikt "pats vainīgs," bet, zinot, ka Rīgā ir taksometri, kuri tā saucas, piereģistrēt citu uzņēmumu ar to pašu brenda nosaukumu? Tas kaut kā liekas nesmuki.

Jauku visiem dienu.

sestdiena, 2009. gada 25. aprīlis

Eu, Kremli -- ej bekot!

Labrīt, lasītāji!

Man gan ir labi. Neesmu politiķis, un tāpēc par to, kas man sakāms par mūsu mīļo kaimiņvalsti austrumos minētās kaimiņvalsts ļaudis pārāk uztraukties nevar. Un otrkārt, man nav nekādas lielas vajadzības turp doties. Gribētos jau kādreiz aplūkot Ermitāžu, bet varu doties uz Lūvru vai Teita galeriju Londonā nebaidoties, ka uz robežas atradīsies kāds, kuram ir jāizpilda vienkārši pasakaini idiotisks diktatoriskās varas lēmums. Runa, protams, ir par Kremļa valdnieku nule kā akceptēto likumu par PSRS lomas apšaubīšanu 2. pasaules kara kontekstā. Ziņots, ja kāds politiķis tā darīs, tad vīzu iebraukšanai Krievijā viņam nepiešķirs, bet, ja kaut kā viņš pamanīsies tur ielavīties, tad viņu arestēs un tiesās.

Un tāpēc man, nepolitiķim, labi. Varu bez aplinkiem teikt: Kremli-- ej dillēs! Par to, ka Staļins upurēja neskaitāmas dzīvības, lai viņa zaldāti pirmie varētu nokļūt līdz Berlīnei, par to neviens nešaubās. Par to, ka uzvarēt Hitleru bez šīs līdzdalības būtu bijis daudz grūtāk, arī neviens nešaubās. Bet par to, ka Staļina zaldāti mierīgi stāvēja un skatījās, kamēr Varšavā nacisti iznīcināja visus ebrejus, par to, ka viņi Katiņā noslepkavoja simtiem virsnieku, par to, ka viņi visur, kur gāja, aiz sevis atstāja izvarotas sievietes, iztukšotas mājas un vispārēju haosu, kā arī par to, ka pēc tam, kad Hitlers bija pieveikts, viņi "aizmirsa" iet atpakaļ mājās un tā vietā iekārtojās visā Austrumeiropā -- arī par to nav nekādu šaubu. Tātad -- piedalīšanos neviens neapšauba. Bet par to, vai šī piedalīšanās bija pozitīva lieta, ne tikai var jautāt, bet par to ir jājautā. Vai, pareizāk sakot, nav jājautā, jo tāpat ir skaidrs, ka lielai daļai Eiropas PSRS iesaistīšanās 2. pasaules karā nesa tikai postu un izmisumu.

Par to nākas domāt arī skatoties histēriju, ar kuru Putina brigāde reaģē uz jebko, kas it kā aizskar tās veidotās diktatūras intereses. Raugi, Gruzijā NATO apmācīs zaldātus, kā aizsargāties pret teroristu uzbrukumiem. Histēriskās Krievijas acīs tā ir "provokācija". Raugi, amerikāņi vēlas Polijā un Čehijā izvietot pretraķešu aizsardzības sistēmu ... bet histēriskās Krievijas acīs tas apdraud Krievijas drošību. Raugi, Putina brigāde apgalvo, ka tā Krievijā ir izveidojusi "tiesisku" valsti, bet vienalga igauņu slavenākais komponists Pārts raksta simfoniju, kuru viņš velta politieslodzītajam Hordokovskim, kurš savukārt var justies laimīgs, jo Krievijā ir arī pietiekami daudz politieslodzīto, par kuriem neviens nezina. Raugi, Putina brigāde apgalvo, ka valstī valda "demokrātija," bet rīt Sočos tā nozags vēlēšanas, tas ir garantēti. Raugi, Putina brigāde plāta lielumlielu muti par cilvēka tiesībām un demokrātiju, bet tā ir autoritāra brigāde, kuru nekas netraucēja brīdī, kad pienāca laiks okupēt vienu daļu kaimiņvalsts Gruzijas. Un arī tur nav ne mazāko šaubu -- tā ir okupācija precīzi tāda pati, kāda 40 gadus valdīja mūspusē.

Oficiālā Krievija nudien uzvedas kā cimperlīga jaunkundzīte ar asi novīlētiem nadziņiem un zobiņiem. Aizsardzības sistēma kļūst par drošības apdraudējumu, "tiesiskums" nozīmē savējo sargāšanu un oponentu iznīcināšanu, "demokrātija" nozīmē demokrātijas falsifikāciju, un neviens, neviens, neviens nedrīkst par to pīkstēt. Pat hiterliskā Vācija pēc kara nonāca pie izpratnes par to, cik murgaina bija Hitlera diktatūra, ļoti, ļoti daudzus gadus pēc tam Vācija vispār nepiedalījās nekādās aizjūras militārās operācijās, lai tikai, Dievs pasargi, kāds neiedomātos, ka tā atkal sākusi tīkoties pēc ekspansijas. Savukārt Krievijā Staļins, kurš bija daudz briesmīgāks monstrs par Hitleru kaut vai tāpēc, ka viņam izdevās valdīt un dzīvot ilgāk, atkal tiek celts godā. Murgs! Man jau patiktu, ja Latvija, reaģējot uz Krievijas jaunāko neadekvātuma piemēru, atteiktu vīzu jebkuram politiķim pasaulē, kurš apšauba Latvijas okupāciju un, ja tādam izdotos pārlavīties pāri robežai pie Zilupes, viņu tiesātu un mestu cietumā. Bet Latvija neuzvedas kā cimperlīga jaunkundzīte ar asi novīlētiem nadziņiem un zobiņiem. Tas "gods" ir rezervēts Krievijai Putinbrigādes izpildījumā. Un par to tomēr būtu jārunā arī tiem mūsu valsts pārstāvjiem, kuriem tāpēc varbūt būs liegts viesoties Maskavā.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 24. aprīlis

Mājsaimniece Mišela

Labrīt, lasītāji!

Šorīt ganoties pa internetu atradu lapu, kurā Amerikas Savienoto Valstu prezidenta kundze Mišela Obama stāstīja par dzīvi Baltajā namā. Virsrakstā bija teikts, ka viņa reizēm slepus izlavās no Amerikas vispazīstamākās ģimenes mājas, lai kopā ar draudzenēm apmeklētu ātrās ēdināšanas restorānus. "Es devos uz 'Pieci veči'" restorānu, nevienam to nezinot" -- tā skolas bērniem, kuri viesojās Baltajā namā, stāstīja ASV Pirmā lēdija. "Tur bija garšīgi."

Materiāls manu interesi piestāstīja divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es nespēju iedomāties, ka masīvi apsargātais Baltais nams ir celtne, no kuras prezidenta sieva var tā piepeši pazust. Tā tas arī bija -- materiālā M. Obama atzina, ka šī "izlavīšanās" tomēr ir notikusi Slepenā dienesta sargu pavadībā, no kā laikam var secināt, ka gluži tā nebija, ka restorānā vai uz ielas neviens par to nezināja. Galu galā M. Obama nav mazpazīstama sieviete, ja arī viņas vīrs prezidenta amatā vēl nav bijis 100 dienas.

Taču otra lieta bija mazliet skumjāka. Mišele Obama ir augsti izglītota sieviete. Vidusskolu beidzot, tikai vienai citai skolniecei bija labākas vidējās atzīmes, nekā viņai. Universitāti viņa pabeidza ar visaugstāko, summa cum laude atzinību. Viņa kļuva par juristi, un arī pēc doktora grāda jurisprudencē iegūšanas, viņa turpināja mācīties un studēt. Taču, kolīdz vīrs viņai kļuva par politiķi, viņa kļuva par politiķa sievu. Nezinu, cik daudz bloga lasītāji seko amerikāņu politiskajām aprisēm, bet tie, kuri to dara, zina, ka par Mišelu Obamu pēdējos mēnešos galvenokārt medijos ir stāstītas divas lietas. Obamas kundze Baltā nama dārzā ir iestādījusi burkānus un redīsus. Un Obamas kundze labi izskatās dažādās kleitās, turklāt (un šī ir lieta, par kuru atsevišķi amerikāņu mediji ir vienkārši zaudējuši saprātu) viņa ir vingra sieviete, kurai rokas muskuļi ir tādi, kurus apskaustu daudzas citas sievietes. Citiem vārdiem sakot, sieviete, kura ir vismaz tikpat izglītota un gudra, cik viņas vīrs, ir kļuvusi par mājsaimnieci. Skolas bērniem viņa stāstīja, ka tiesa, viņai vairs īpaši nav jāgatavo ēst, Baltā nama pavāri esot super talantīgi. Nesen iegādātais suns Bo rada problēmas -- viņam patīk pa nakti spēlēties ("Bija tā ap 22.00, visi jau gulēja. Mēs dzirdējām, kā suns rej un lēkā. Mēs ar prezidentu iznācām no guļamistabas, jo domājām, ka kāds ir atnācis, bet tas bija Bo, viņš spēlējas ar savu bumbu").

Amerikas Pirmajām lēdijām nav viegla dzīve, ja viņas vēlas kaut ko darīt arī pašas. Redzamākais eksemplārs, protams, bija Hilarija Klintone, kurai vīrs uzticēja veselības reformu projektu. Tas izgāzās. Klintones kundze necieta žurnālistus, kuriem galvenokārt interesēja viņas frizūra ("Es jau laikam būtu varējusi sēdēt mājās, cept cepumiņus un organizēt tējas pēcpusdienas, bet tā vietā es nolēmu sekot savai profesijai"), un tādēļ viņa bija spiesta pieciest ievērojamu kritiku. Latvijā, iespējams, ļaudis to sapratīs, ja atcerēsies nicinošo attieksmi, kādu pret ASV vēstnieci Katrīnu Todu Beiliju pauda "Tautas" partijas lielākie muldētāji -- viņa, lūk, esot kaut kāda dāmīte un mājsaimniece, kura iedomājusies sazini ko. Savukārt citas pirmās lēdijas pratušās. Laura Buša astoņos gados Baltajā namā lielākoties nebija īpaši redzama, savukārt Nensija Reigana bija pazīstama par aizraušanos ar astroloģiju, ļoti dārgajām Baltā nama mēbelēm un butaforijām, un spēju uz skatuves sēdēt mierīgi un ar mīlošām acīm raudzīties savā Ronijā, kamēr viņš uzstājās ar runu. Mišele Obama nav Nensija Reigana, un, atceroties to, kas notika ar Hilariju, viņai droši vien neļaus kļūt par Klintones kundzi. Bet man tieši no mediju viedokļa ir kauns, ka viņā amerikāņu kolēģi neredz neko vairāk par burkānu dobi un stingriem rokas muskuļiem. Jā, viņa ir sieva un māte. Bet viņa noteikti ir daudz kas vairāk. Un tas rada vēl vienu, varbūt mazliet ķecerīgu domu -- būtu tomēr bijis ļoti interesanti, ja prezidenta amatu būtu ieguvusi tā pati Hilarija Klintone, jo tad ar "pirmā džentlmeņa" lomu būtu bijis jātiek galā Bilam. Tad nu gan nebūtu nekādas diskusijas par gurķu dobēm, un par muskuļu stingrību -- ne tik.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 23. aprīlis

Jūs, kundze, nē, jūs par resnu!

Labrīt, lasītāji!

Virsrakstā citētā frāze manā leksikā nonākusi pateicoties Čikāgas Piecīšiem. Amerikas letiņu supergrupa kādreiz koncertu laikā uz skatuvi aicināja "palīgus" no publikas, un neiztrūkstoša bija minētā grupas garīgā tēva Alberta Legzdiņa replika, kamēr publikā ļaudis pārdomāja, kurš tad pakļausies komiķu un satīriķu apstrādāšanai. Protams, A. Legzdiņš nekad ar pirkstu nevienam nerādīja, viņš bija un ir nesatricināms džentlmenis, bet uzjautrināšanās vienmēr bija ievērojama.

Par to nācās domāt, lasot par lēto biļešu aviokompānijas Ryan Air paziņojumu, ka turpmāk, iespējams, tā no korpulentākiem pasažieriem iekasēs papildu samaksu. Uzreiz jāsaka, es nekad neesmu bijis Ryan Air pasažieris, taču šī vēsts piesaistīja manu uzmanību pirmām kārtām kā cilvēka tiesību jautājums. Vai tad pārlieku tuklam cilvēkam jau tā nav pietiekami daudz problēmu, lai nebūtu jārēķinās vēl ar šādu uzbrukumu?! Galu galā, blakus cilvēkiem, kuri ir resni tāpēc, ka viņi dzīvē ir bijuši slinki un neumzanīgi paši par sevi, ir arī cilvēki, kuriem liekais svars ir konkrēta medicīnas vai ģenētikas problēma. Taču pēc šī pirmā instinkta, apjēdzu divas lietas. Pirmkārt, Ryan Air nav pirmā pasaules aviokompānija, kurai šāda doma ir ienākusi prātā, un tāpēc tai atsevišķi brukt virsū nevarētu. Bet otrkārt, piedodi Dievs ... man klusībā tomēr liekas, ka tā nav pati sliktākā doma, un pateikšu, kāpēc.

Lasītāji zinās, ka es šad tad aizbraucu uz Ameriku, aplūkot radiņus. Ja kas, te ir mana jaunākā radiniece tālajos krastos, un vai viņa nav viena riktīga skaistulīte? Tā ir Līgiņa Filipsa, viņai tagad ir deviņi mēneši.



Bet ne par to šis stāsts. Bija reize, kad biju cītīgi sakrājis santīmus un latiņus un iegādājies sev biznesa klases biļeti. Jutos laimīgs -- lidojums atpakaļ no Čikāgas ir naktī, padomāju, ka nu pirmo reizi visā mūžā varēšu pa nakti vismaz pasnaust, ja ne izgulēties pavisam, un pēc astoņām stundām Kopenhāgenā un tad tālāk Rīgā ieradīšos atpūties, svaigs un lustīgs. Lika drusku pagaidīt. Apmēram 15 sekundes pirms lidmašīnas atiešanas tajā ievēlās cilvēks, kurš apsēdās man blakus un burtiski trīs sekunžu laikā aizmiga. Viņa korpulentums nebija galvenais jautājums, pirmkārt, nemaz tik resns viņš nebija, un otrkārt, varu apliecināt, ka SAS biznesa klases sēdekļi ir patiešām plati un ļoti ērti -- zinu, ka ekonomiskās krīzes laikā tā nav smuki teikt, bet, ja kāds to var atļauties -- iesaku. Problēma bija, kā kādreiz teica klasiķis Šlesers, ar pasažiera iekšām. Mirkli pēc aizmigšanas viņam no mutes izsprāga gārdziens, kurš liecināja, ka rīklē ir iesprūdusi nelaimīga meža cūka, kura ļoti vēlas izkļūt laukā. Un tā tas turpinājās visas nākamās sešas stundas. Tā nebija vienmērīga krākšana, tas bija kaut kas daudz, daudz ļaunāks. Troksnis, un tad klusums. Āaaaaa, klusums. Un tad atkal troksnis. Stjuartes nevarētu būt līdzjūtīgākas, bet lidmašīna bija ar pasažieriem pilna, citur sēdēt nebija iespējams. Kompensācijā par neērtībām stjuartes mani baroja ar visu pēc kārtas, tā rezultātā es Kopenhāgenā nonācu, ja ne atpūties, tad vismaz labi ieeļļots. Bet kronis visam bija tas, ka pēc sešu stundu trokšņošanas, blakussēdētājs pamodās, pačapstinājās, iedzēra ūdeni, un tad ļoti apmierināts ieslēdza filmu un visu atlikušo ceļu to skatījās. Protams, es neko neteicu. Neko neteica arī citi pasažieri, kuriem šis viens cilvēks bija laupījis naktsmieru debesīs. Visi bijām ļoti labi audzināti.

Bet es tāpēc saprotu tos, kuri nepriecājas, ja blakus, turklāt ekonomiskajā klasē jo, cik man zināms, Ryan Air neko citu nepiedāvā, apsēžas kāds, kurš būtībā krēslā nemaz nevar iespiesties. Man viņa ir žēl, būt ļoti korpulentam nav viegli pasaulē, kurā pilnīgi katra reklāma žurnālā un televīzijā mudina būt tievam, tievam, pat neveselīgi tievam. Bet lidmašīnas kontekstā varbūt tomēr: Jūs, kundze, nē, jūs par resnu!

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 22. aprīlis

Tūristi Latvijā un šaurpierains Jaunā laika censonis -- pārdomas trešdienā

Labrīt, lasītāji!

Šorīt kārtējais piemērs par to, kā Latvijā kreisā roka pietiekami bieži zāģē zaru, uz kura sēž labā roka (ceru, ka lasītāji piedos jauktu metaforu). Tas nav nekas īpaši jauns. Piemēram, laikraksts Dienas Bizness jau mēnešiem un gadiem ilgi gaužas par to, ka valdībā acīmredzot nav nekādas izpratnes par uzņēmējdarbības stimulēšanu, un patlaban tas jau novedis pie smagas situācijas -- valdība apcērpj biznesa atbalstu, bizness samazinās, nodokļi samazinās, valdībai ir mazāk naudas, valdība cērpj tālāk u.tml. Cita starpā der arī konstatēt jaunus pētījumus, kuri liecina, ka šo apstākļu mudināti, no Latvijas atkal sāks braukt projām ļoti daudzi cilvēki, jo, ja pie mums patlaban darbu atrast bieži vien ir tikpat kā neiespējami, tad tādās valstīs, kā Anglija, Vācija u.c. situācija varbūt nav pavisam spīdoša, bet katrā gadījumā tā ir labāka, nekā šeit pie mums.

Bet patiesībā šorīt stāsts ir nevis par tiem, kuri brauc projām, bet par tiem, kuri brauc šurpu. Izrādās, riktīgu rūpalu uz tūristu rēķina ir atradusi pašvaldības aģentūra Rīgas satiksme. Runa ir par 22. autobusu, kurš kursē no Rīgas lidostas uz pilsētas centru. Šodien Dienā ziņots par kontrolieriem, kuri ir piefiksējuši lūk, ko: Nekur 22. autobusā svešvalodās nav pateikts, ka par bagāžu darba ļaudīm ir jāmaksā atsevišķi. Līdz ar to, no nelaimīgajiem tūristiem, kuri ir iekāpuši autobusā ar visu koferi, var iekasēt sodu līdz pat 15 latiem. Nu, ko? Laiki grūti, katrs pelna kā var, un, ja ir iespējams naudiņu izvilkt no muļķa tūrista kabatas, kāpēc gan ne?

Un tur ir tas labā, kreisā roka jautājums. Tūristi taču mūsu valstij ir vajadzīgi. Vecrīga, Sigulda, Rundāle taču gandrīz vai no viņiem vien dzīvo! Zelta standarts tūrisma industrijā ir tūrists, kurš atbrauc, top sajūsmināts (protams, ne tik ļoti, lai prieka uzplaiksnījumā apčurātu Brīvības pieminekli), un pēc tam brauc atkal, turklāt komplektā ar draugiem un citiem ļaudīm. Kā liekas, lasītāji? Ja pats pirmais, kas gadās Latvijā ir tas, ka lidostā soma ir jāgaida 45 minūtes, un pēc tam izrādās, ka autobusā ir jāmaksā sods par čemodānu, vai tas radīs pašas pozitīvākās asociācijas? Nu, nē.

Kā jau pie mums ierasts, šī ir lieta, kurā visi rāda ar pirkstu uz citiem, ja runa ir par atbildību. "Mēs pie šī jautājuma strādājam" -- tā laikrakstam Diena pavēstījusi Rīgas satiksmes pārstāve, kura varbūt nav pamanījusi, ka tūristi mūsu valsti apmeklē ne jau pirmo sezonu. Rīgas lidostas pārstāvis sola lielus transparentus ar visvisādu informāciju par transportu, tajā skaitā arī par to, ka bagāža autobusā skaitās pasažieris. Vien tās pārstāvis nav pratis pateikt -- kad tas būs.

Bet kronis visam ir Rīgas domes deputāts Modris Jaunups, kurš turpat avīzē ir apliecinājis, ka arī "Jaunajā laikā" netrūkst ļaužu ar šaurpieraini provinciālu attieksmi: "Mēs nevaram pilnībā pieskaņoties tūristiem. Mums ir jābūt lepnākiem par savu valsti, lai ārzemnieki te ievērotu mūsu likumus." Nu, paldies, Jaunupa kungs! Varam būt pat ļoti lepni par to, ka apstrādājam naivus ārzemniekus, kuri vēlas mūsu valstī atstāt mazliet naudiņas. Pat tajos Vecrīgas krogos, kuros nelaimīgs tūrists vakara beigās konstatē, ka par kokteiļiem viņš ir izdevis 800 latu, kaut kur uz dzērienu kartes būs maziem, maziem burtiņiem rakstīts, ka pudele šampanieša vai "šampanieša" maksā bargu naudu. 22. autobusa gadījumā acīmredzot nav pat tik daudz. Un te, lūk, ir viens deputātiņš (turklāt no domes Satiksmes komitejas, lai!), kurš tūristiem parāda Latvijas kolektīvo mēli, vai varbūt tādu kārtīgu Lagzdiņa žestu. Nekad neienāca prātā, ka mugursoma skaitās pasažieris? Pats vainīgs. Maksā ragā! Saprotu, jau, ka krīzes apstākļos katrs rauš, kā prot. Bet te nu tik tiešām ir piemērs, ka atsevišķi politikāņi pat tūrisma industriju uzskata par nebūtisku un nevajadzīgu. 6. jūnijā pašvaldību vēlēšanas. Šķiet, uzvārds "Jaunups" būs meklējams kandidātu sarakstos. Ak, jūs sakāt, tas nav tas pats Jaunups? Nekas -- vēlētāji tāpat kā itāļu tūristi var būt pagalam naivi. Galu galā, tas Rubiks, kurš ir domē, arī nav TAS Rubiks...

Jauku visiem dienu.

otrdiena, 2009. gada 21. aprīlis

Par dārziņa rušināšanu un Raimonda Paula saudzēšanu -- pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji!

Šorīt laikrakstā Diena uzsākta jauna tā dēvētās "Privātās dzīves" diskusija, šoreiz -- par to, kā Latvijas ļaudīm patīk rušināties pa dārzu. Laikraksta lieliskā Latgales korespondente Anna Rancāne raksta, ka ar to rodoties problēmas -- zemes uzaršana, mēslojums, grūtības ar strīpaino amerikāņu vaboli u.tml. Priecājos par šādu atzinumu: "Varētu pati izaudzēt stādus uz palodzes, bet nejaukais kaķis apgrauzīs, tam jau neiestāstīsi, ka tā nav speciāli viņam sēta kaķuzāle." Jo man ir precīzi tā pati problēma. Arī es ar vislielāko prieku uz saulainās virtuves palodzes audzētu baziliku un lociņus un pētersīļus un visu pārējo, kas kulinārijā ir superduper garšīgs, bet man ir četrkājains strīpainis Otto, kuram viss zaļais ir kā Vinnijam Pūkam medus pods. Pat ledus salātu lapas viņš grauž ar vislielāko entuziasmu. Dzīvojamā istabā ir tikai viens stāds, tas ir stāds ar ērkšķiem, kurš pats sevi prot pasargāt pret nikno ienaidnieku. Citādi viss zaļais manā dzīvoklī stāv vienā no guļamistabām, kur kaķis klāt netiek. Esmu apradis ar situāciju, dzīvi jau tā pavisam negrauj. Bet vēl A. Rancāne atradusi par vajadzīgu piemetināt lūk, ko: "Tāpat zinu, ka atkal un atkal pirkšu sēklas, sapņošu, braukšu, stādīšu. Un neskumšu, ka ražā saņemtais būs neicīgāks nekā ieguldītais darbs, pūles, sviedri un lati. Tāpēc, ka bez dārza latvietis nav latvietis. Un tas tik tiešām ir punkts uz āmen!" Bāc! Es tomēr esmu latvietis arī bez dārza, Rīgas centrā labākajā gadījumā tādu varētu stādīt uz mājas jumta, bet manai mājai tas tāds slīps padevies, diez kas nebūs. Bet vēl vairāk -- dziļi, dziļi mūsu tautā ir iesakņojusies šī doma par "mans kaktiņš, mans stūrītis zemes," patlaban tā varbūt atkal kļuvusi aktuālāka, jo pilsētā dažs labs latvietis vairs nevar atļauties dzīvot. Taču no mana mīļā laikraksta tādu diskrimināciju nu gan es nebiju gaidījis, un pieļauju, ka arī redkolēģijā ir ne viens vien latvietis, kuram dārza nav un kurš tāpēc mazāk par latvieti nejūtas. "Latvieši ir zemnieku tauta" -- krietni novecojis jēdziens.

***

Savukārt vienā no Latvijas pilsētām vasarā atkal veidosies gandrīz pilnībā krieviskais pasākums, kurš saucas "Jaunais vilnis." Šogad Latviju tur pārstāvēs patiešām superīgā dziedātāja Aiša, lai viņai veicas. Bet, ar raksturīgo kaimiņvalsts augstprātību, pasākuma organizētāji atraduši par vajadzīgu arī apspriest Latvijas sabiedriski politiskās aktualitātes, proti, viens no festivāla patroniem, pianists un "Tautas" partijas deputāts Raimonds Pauls, ar katru gadu jūtoties sašutušāks par kritiku, kāda pret viņu tiek vērsta, un maskaviešiem tas nebūt nav pa prātam: "Pēc dažādām intervijām un parādīšanās televīzijās ekrānos žurnālisti tik ļoti sāk viņam kost" -- tā pavēstījis viens no festivāla rīkotājiem Igors Krutojs. "Jo uzmanīgāk un labvēlīgāk jūs izturēsieties pret Raimondu Paulu, jo lielāka būs varbūtība, ka viņš Jaunajā vilnī joprojām piedalīsies."

Lai man piedod Igors Krutojs un visa festivāla komanda, bet droši vien arī viņi būs pamanījuši, ka cita starpā viņu mīlulis patlaban piedalās Latvijas politikā, un nebūt ne no tā labākā gala. Ne vien viņš ir kādreizējais valdošās bandas spīdošs eksemplārs, viņš ir viens no tiem deputātiem, kurš nejūtas ne mazāko kritiku pelnījis, un pietiekami bieži viņš presē ir gaudies par to, ka neviens viņu nesaprot. Man godīgi sakot ir pilnīgi pie vienas vietas, vai maestro piedalās vai nepiedalās importa pasākumā, kurš jūlijā un augustā notiks Jūrmalas krastmalā kopā ar kaimiņvalsts lielākām un mazākām zvaigznēm, kuras dziedās ar fonogrammas "palīdzību", vakara vadītājiem, kuri ir aizmirsuši pat elementārāko pieklājību, atrodoties citā valstī u.tml. Taču, kamēr viņš ir viens no Latvijas tautas priekšstāvjiem, viņš ir pelnījis visu kritiku, kādu sev nodrošinājusi i viņa pārstāvētā partija, i kliķe, kuru tā vadīja laikā no 2004. gada decembra līdz pat neseniem notikumiem Saeimā. Nebūtu Raimonds Pauls līdis politikā, nebūtu nekādas kritikas, ja nu vienīgi, kā katru gadu, jautājumā par to, kāpēc kādreizējais valsts kultūras ministrs uzskata, ka Latvijā reizi divpadsmit mēnešos ir jārīko pasākums, kurš no "a" līdz "z" notiek citā, ne valsts valodā. Pagaidām viņš joprojām ir deputāts. Ar pilnīgi visu no tā izrietošo.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 20. aprīlis

Par Puzes ķeizara popularitātes kritienu - varbūt

Labdien, lasītāji!

Laikam jebkurā vietā un jebkurā laikā diktatūras vai šķietamas diktatūras apspiesti ļaudis sāk nākt pie veselā saprāta. Tā patlaban tas notiek Ventspilī, kur, izrādās, Puzes ķeizariņš vairs nav pats populārākais no pašvaldības politiķiem un politikāņiem. Tagad tas ir Ventspils domes priekšsēdētājā vietnieks, lai arī viņš, tāpat kā Puzes ķeizariņš, nāk no politiskās organizācijas "Latvijai un Ventspilij." Jautāti par to, kurus ļaudis viņi labprāt pēc jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām gribētu redzēt domē, tikai 59 procenti ventspilnieku minēja Lembergu. Ļoti, ļoti gribas cerēt, ka pilnīgi neatkarīgi no tā, kas Ventspilī ir noticis laikā, kopš kādreizējais kompartijas vadonis pārkvalificējās par mūslaiku mēru, ļaudis tomēr sāk apjēgt, cik bezjēdzīgi ir turpināt atbalstīt tik ļoti, ļoti kompromitētu cilvēku. Tas, ka ļaudis tajā pusē ir gatavi ignorēt ļoti nopietnās apsūdzības, kādas pret viņu elku izvirzītas, liecina par kaut ko līdzīgu Stokholmas sindromam. Ventspils nav vienīgā vieta, kurā tādas lietas notiek, arī citur Latvijā atkārtoti tiek ievēlēti politikāņi, kurus sakarīga pilsoniskā sabiedrība labāk grib redzēt aizejam tālu, tālu prom. Bet personības kults tomēr visspilgtāk ir bijis redzams tieši ostas pilsētā, Ventspilī. Arī tie, kuri priecājas, cik pilsēta ir sakopta (varētu padomāt, ka pats Puzes ķeizariņš ir staigājis ar lāpstu, pindzelēm un špakteli), varbūt sākt saprast, cik ļoti pilsētas labo vārdu grauj tās patlaban vairs tikai nosacītais vadonis. Varbūt viņi tomēr pārdomā, kā tas nākas, ka pašvaldības vadītājs ir kļuvis tik stāvus bagāts. Varbūt arī viņiem ir neērti tas, ka naudu rausošie uzņēmumi viņu pilsētā bieži vien ir paslēpti aiz neskaitāmām ofšoru ķēdēm. Varbūt viņi nevēlas līderi, pret kuru kriminālizmeklēšana izvērsta ne vien Latvijā, bet arī plašākajā Eiropā. Varbūt viņi arī brīnās par sava bosa veselības problēmām, ja redz, ka kakla aprīkojums viņam, pirmkārt, reizēm ir un reizēm nav un otrkārt, ļauj brīvi kustināt galvu. Varbūt arī viņiem ir kauns par klaunādi, kādu pietiekami bieži Puzes ķeizariņš cenšas uzrīkot. Un varbūt arī viņi saprot, ka arī Ventspilī politika var būt atklāta un godīga. Varbūt.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 17. aprīlis

Jaundzimušais

Labrīt, lasītāji!

Šorīt ļoti agri, pulksten 01.40, pasaulē nāca jauns cilvēciņš. Viņš saucas Gabriels Dilba, un viņa mamma Linda ir mana pusmāsa no nelaiķa tēva otrām laulībām. Tēvs ir Huberts, viņš ir policists.

Mazais Gabriels nezina, ka piedzima krīzes laikā. Pats, protams, tur nebiju, bet jādomā, ka slimnīcā viņu un mammu aprūpēja speciālisti un sirdsmāsiņas pēc vislabākās varēšanas un gribēšanas. Mājās viņš brauks uz Pārdaugavu, kur, paldies Dievam, jau izsen sarūpēta skaista dzīves vieta ar lielu dārzu, skaistu suni un diviem elegantiem kaķiem (kuriem nu būs jāiemācās liela, liela pacietība). Viņš dzimis ģimenē, kurā, paldies Dievam vēlreiz, neviens nav pazaudējis darbu, ja arī policisti ir to ļaužu kategorijā, kuri šogad vairs nepelna tik, cik pelnīja pērn. Viņš nezina, ka valsts joprojām paģērē 40 procentu finanšu samazinājumu visās nozarēs pēc kārtas. Gabrielam Latvijā ir tuvinieki, tajā skaitā onkulis Normunds, tante Lolita un brālēns Niklāvs, kuram patlaban ir seši gadi. Viņam ir vectētiņš un ļoti eleganta vecmāmiņa.

Varbūt Gabriels par pašreizējo krīzi zinās tikai kā par vēstures elementu, iespējams, kad pēc sešiem gadiem būs laiks iet skolā, tas viss būs aizmirsies, un Latvija atkal dzīvos uz daudz zaļāka zara. Uz to neskatoties, Gabriels vienalga ir piedzimis brīvā un neatkarīgā Latvijā, viņš ir latvietis, un ir interesanti padomāt, par ko viņš dienās kļūs. Vai policists, kā tētis? Varbūt sekos mammas pēdās un kļūs par sabiedrisko attiecību speciālistu. Maz kas var gadīties -- varbūt būs žurnālists. Varbūt aktieris. Varbūt Formulas braucējs. Varbūt 2051. gadā kļūs par Latvijas prezidentu.

Jo šodien dzimušam Dieva bērnam ir visas iespējas pēc kārtas. Patlaban Gabriels Dilba vēl nav iemācījies ne laba, ne ļauna. Viņam gribas ēst, viņš grib gulēt. Viss pārējais var pagaidīt. Ja puisis dzīvos veselīgu dzīvi, viņam ir visas izredzes vecumdienās ieraudzīt 22. gadsimtu. Uz to neskatoties, sākot ar 2009. g. 17. augustu, Gabriela priekšā stāv tā lieliskā, elpu aizraujošā un fantastiskā lieta, kuru mēs saucam par dzīvi. Lai Dievs stāv viņam klāt, lai viņš aug krietns un vesels, labs un priecīgs. Sveiks, Gabriel! Sveiks šajā pasaulē!

Jauku Tev un visiem šo dienu!

trešdiena, 2009. gada 15. aprīlis

Par karoga (ne)celšanu

Labrīt, lasītāji!

Viņdien Latvijas Tiesībsargs Romāns Apsītis paziņoja, ka noteikumi par karogu pacelšanu pie privātmājām ir apšaubāmi no cilvēka tiesību viedokļa. Lieki teikt, ka šī vēsts ir pagalam satraukusi latviešu nacionālistisko galu, bet jāsaka, ka tiesībsargam ir absolūta taisnība.

Karoga pacelšana mūsu valstī ir obligāta dažādos gadījumos, bet tie visi saistās ar obligātu pārliecību. 11. novembrī privātmājas īpašniekam jābūt pārliecinātam, ka viņš godā Latvijas bruņotos spēkus, 18. novembrī -- ka viņš godā Latvijas valsti. Tik tālu vēl var likties, ka viss ir kārtībā, jo, kā nekā, valsts oficiālie svētki. Tiesa, arī šajā gadījumā politikāņi varētu darīt krietni vairāk, lai Latviju arvien lielāks skaits valsts iedzīvotāju vairs neuzskatītu par "šo valsti," bet gan par savu valsti.

Bet tālāk? Ir arī divas citas kategorijas karoga celšanai. Viena saistās, piedodiet, ar latviešu tautas mazohismu. Pareizi kādreiz internetā ir jautājis viens no Latvijas redzamākajiem politologiem: Vai tiešām pasaulē ir sevi cienošas un demokrātiskas valstis, kuras visiem liek pacelt karogu, lai pieminētu savu okupāciju? Par to esmu rakstījis arī citreiz -- valstī ir veselas trīs dienas, kurās ir paģērēta komunistu briesmu darbu pieminēšana, ne vien deportāciju gada dienās martā un jūnijā, bet arī decembra pirmajā svētdienā, kurai nu, piedodiet, galīgi nekāda sakara ar to visu nav, ja nu vienīgi kāds grib domāt, ka katra diena Padumjajā savienībā bija traģēdija, un tādā gadījumā karogu ar sēru lenti var celt katru dienu. Aizmirst vēsturi, protams, nevajag, bet vai vajag sevi regulāri ar to šaustīt? Nu, diez vai.

Otra kategorija saistās ar ārzemju līderiem, kuri tā vai cita iemesla dēļ ierodas Latvijā, un te nu var būt pavisam konkrēti iebildumi. Piemēram, februārī Rīgā viesojās Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, kuru citādi, kā par diktatoru nosaukt būtu pagrūti. Viņš ir viens no tiem Centrālāzijas bosiem, kuriem pieder pašiem savs parlaments, kurš ir pavisam gatavs bosam nodrošināt jauku dzīvi un amatu līdz pat ļoti tālai nākotnei, E. Rahmona gadījumā -- vismaz līdz 2020. gadam. Tiesa, nav viņš tikpat liels maniaks, kā kādreizējais diktators kaimiņvalstī Turkmenistānā, bet maniaks no Turkmenistānas nekad uz Latviju nebrauca. Toties E. Rahmons atbrauca. Kāpēc man būtu jāpaceļ karogs, lai godinātu cilvēku, kurš ir diktators valstī, kuru cilvēka tiesību organizācija Freedom House atzīst par "nebrīvu"? Lai savu karogu ceļ valsts un pašvaldības iestādes, man personīgi ir lieli iebildumi pret pasaules diktatoru godināšanu, pilnīgi neatkarīgi no tā, vai to dara mūsu valsts ļaudis braucot pie viņiem vai otrādi. Atkal -- ja viņi citādi nevar un, piemēram, Valsts prezidentam ir jādodas pie Centrālāzijas diktatoriem ar solījumu, ar viņiem par tik piņķerīgu jautājumu, kā elementāras cilvēka tiesības, vispār nerunāt, tad tā ir viņu darīšana, lai arī cik tas nožēlojami nebūtu. Bet likt visiem Latvijas iedzīvotājiem dziedāt līdz -- atvainojiet, bet tas ir garām. Tiesībsargam ir taisnība.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 14. aprīlis

Par piepeši "nabadzīgiem" valsts darbiniekiem

Labdien, lasītāji!

Ziņots, ka Latvijas pasta vadītājs Ivars Krauklis plāno pamest amatu, jo paredzēta viņa visnotaļ ievērojamās algas apcirpšana. I. Krauklis apgalvo, ka kompensācija par darbu samazināšoties par veseliem 60 procentiem, bet uz šiem cipariem jāraugās rūpīgi, jo runa nav tikai un vienīgi par algu kā tādu. Ziņu aģentūra BNS informē, ka alga uz papīra esot 5700 latu mēnesī. Atbilstoši valdības plāniem, tā tiktu apcirpta par 15 procentiem, tā atstājot "tikai" Ls 4845. Tie 60 procenti saistās ar prēmijām, bonusiem, piemaksām, "trīspadsmitām algām" un citiem labumiem, kādi daudzviet Latvijas pārvaldes sistēmā ļaudīm nodrošina krietni, krietni vairāk ienākumu, nekā varētu padomāt no algas vien.

Protams, man nav ne jausmas, kāda ir Ivara Kraukļa dzīve. Varbūt viņam ir daudz aizņēmumu, parādu, kredītu un visa pārējā, kuri ņemti "treknajos" gados. Katrā gadījumā nevēlu viņam sliktu un neko negribu apskaust. Taču gribu ticēt, ka lielum lielais vairums šī bloga lasītāju būtu vienkārši svētlaimē, ja viņi mēnesī pelnītu 4845 latus, ja arī tā ir bruto summa, no kuras tiek atņemti nodokļi. Un tas, savukārt, norāda uz to, cik uzbarojušies ir tie cilvēki, kuri vai nu pēdējos gados ir bijuši daļa no politiskās "elites," vai arī ir bijuši šīs elites draugi, paziņas, šoferi, apkopēji, dārznieki, suņa kopēji, šoferu dēli u.tml. Pats hrestomātiskais piemērs ir Puzes ķeizariņš, kurš reizēm ir stāstījis, ka pie savas visnotaļ pasakainās bagātības viņš ticis pateicoties acīmredzot ļoti, ļoti devīgiem draugiem, kuri viņam dāvinājuši visu pēc kārtas. Jaunākajās amatpersonu deklarācijās uzzinām arī to, piemēram, ka pērn bijušais Ministru prezidents Godmanis saņēmis 3541 latu kategorijā "dāvinājums." Un, protams, nemaz nerunāsim par visiem valžu un padomju ļautiņiem, kuri haltūrē tik daudzās vietās, ka ienākumi bijuši pavisam pasakaini. Tiesa, ar viņiem valdība, lai arī ļoti negribīgi, ir tikusi galā. Tajā pašā Latvijas pastā nu padomē vairs nebūs septiņi, bet būs tikai trīs politikāņiem pietuvināti cilvēki. Tas jau ir kaut kas.

***

Un vēl. "Tautas" partijas vadonis Mareks Segliņš šajās dienās ir nācis ar savu skatījumu par diviem no redzamākajiem ļaudīm kādreizējā valdošajā bandā, proti, par Kalvīti un par Veldri. Pirmais, tā Segliņš teicis kādā intervijā, ir dikti zinošs par visādām ekonomiskām lietām un tāpēc noteikti varētu strādāt valsts labā, piemēram, telekomunikāciju uzņēmuma Lattelecom padomē. "Aigaram ir laba ekonomiskā domāšana, viņš saprot valsti, viņš saprot uzņēmējdarbību, tas gan. Un es domāju, ka būtu ļoti lietderīgi izmantot viņa zināšanas. Cita lieta, ka vairs kā politiķis varbūt viņš.. Nu visi mēs zinām - kādreiz aizmiga, kādreiz ne tur kur vajag.., bet tas, ka viņš varētu darboties tautsaimniecībā, man liekas būtu tikai ieguvums" -- tā M. Segliņš. Savukārt par Veldri viņš teicis, ka lielais zirgu mīļotājs varētu kļūt par jaunās Nodrošinājumu valsts aģentūras vadītāju, jo viņam esot "ciparu galva."

Manuprāt, Kalvītis ir pelnījis izslēgšanu no absolūti visas Latvijas politekonomiskās vides, jo viņš ir ne vien simbols, bet arī vainīgais tajā, kas ar Latviju ir noticis. Viņš ir tas, kurš savos garajos valdīšanas gados izvēlējās ignorēt šmuces Satiksmes ministrijā un citur, tas, kurš 81. panta kārtībā centās sagraut valsts drošības sistēmu, tas, kurš politizēja daudz ko, kas nedrīkstu būt politizēts, tas, kurš nepārtraukti lielījās par to, cik pats ir dižs un varens un lielisks un perfekts, kamēr visi pārējie ir "kvaukšķi" vai kas vēl sliktāks. Savukārt Veldre izgāzās ne tikai vienā, bet divos ministra amatos, un diez vai "ciparu galva" ir galvenais, lai pārņemtu tomēr ļoti būtisku instanci. Tiesa, Nodrošinājumu valsts aģentūrai droši vien pat Veldres sapņos vai murgos nav vajadzīga zirgu gvarde, bet tomēr. Gan viņam, gan Kalvītim vispirms ir jāatvainojas Latvijas tautas priekšā. Tad var skatīties tālāk.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 13. aprīlis

Otrajās Lieldienās: Luterkatoliska apvienošanās? Diez vai!

Labdien, lasītāji!

Ceru, ka visiem bija ļoti skaistas Lieldienas, prieks, ka laika apstākļi vakar bija piemēroti ārpustelpu nodarbībām. Pats biju Pārdaugavā pie radiniekiem uz ļoti jauku pikniku. Ceru arī, ka Otras Lieldienas veidojas vienlīdz patīkamas.

Televīzijas raidījums "De Facto" Lieldienas izvēlējās atzīmēt ar apgalvojumu, ka Latvijas luterāņu baznīca taisoties apvienoties ar Romas katoļu baznīcu. Šo vēsti naski noliedzis luterāņu šefs Vanags, kurš teicis, ka raidījuma mērķis esot bijis radīt "kliedzošu intrigu," un patiesībā nekas tāds nav domāts. Tiesa, varbūt šur tur luterāņi un katoļi varētu meklēt kopību, bet par apvienošanos gan nav iemesla runāt.

Tieši Kristus augšāmcelšanās svētki ir labs brīdis, kad par to padomāt. Jo būtība te ir viena: ticība ir viena lieta, organizēta reliģija ir kaut kas pavisam cits. Kolīdz ticība tiek ielikta mirstīga un grēcīga cilvēka rokās, sākas, tā teikt, Dieva zīmes. Svētajam Pēterim bija vajadzīga pabikstīšana no paša Dieva, iekams viņš saprata, kā pastāstīts Apustoļu darbos, ka "tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo." Šī bija būtiska vēsts Pēterim, kurš, tāpat kā Jēzus, bija kārtīgs ebrejs ar visu no tā izrietošo. Pašam Dievam bija jāatgādina, ka Viņa svētība ir universāli pieejama, un tie ir cilvēki, kuri izvēlas Viņa vietā pateikt, ka nē, nē -- šai vai tai grupai cilvēku tā nepienākas. Būtu viss atstāts vien Pētera ziņā, kristietība, ļoti iespējams, būtu kļuvusi par šauri ekskluzīvu klubiņu, kurā vieta ir tikai "pareizajiem" cilvēkiem.

Taču jāatzīst arī tas, ka pēc gandrīz diviem tūkstošiem gadu, kristietība joprojām nav universāla svētība visiem tiem, kuri meklē Dievu. Kristiešu konfesiju pasaulē (un arī Latvijā) ir ļoti, ļoti daudz, un katra no tām uzskata, ka tā ir labāka par pārējām. Kliedzoši uzskatāms piemērs šeit ir Vanaga baznīca. Visā Eiropā luterāņi un anglikāņi ir atzinuši, ka viņiem ir daudz vairāk kopēja, nekā atšķirīga, un viņi ir parakstījuši tā dēvēto Porvo līgumu par savstarpēju sakramenta atzīšanu. Bet tikai ne Vanaga baznīca, nē, Vanagam vienmēr vajag būt ekskluzīvam un ārpus kārtas. Vanags un viņa štābs nebūt neuzskata, ka Dieva svētība ir pieejama visiem, svētais vakarēdiens viņa izpildījumā pietiekami daudziem kristītiem un iesvētītiem kristiešiem ir liegts. Pieļauju, ka arī Vanags ir lasījis Apustuļu darbus vai kaut vai Jāņa evaņģēlija 3. nodaļu, un zina, ka Dieva mīlestība ir visuresoša un visiem pieejama, bet acīmredzot arhibīskapa prāts neaizsniedzas pietiekami tālu, lai saprastu, ko tas konkrēti nozīmē. Un Romas katoļi, protams, nav ne pa sprīdi labāki. Tas nemaz nebija tik sen, kad katolis riskēja ar izraidīšanu no baznīcas, ja viņš iedomājās salaulāties ar kādu, kas nav katoliete. Vēl šodien svētais sakraments Romas katoļu baznīcā ir pieejams nevis visiem Dieva vārdā kristītajiem cilvēkiem, bet tikai Romas katoļu baznīcā Dieva vārdā kristītajiem cilvēkiem. Un tā, lūk, ir baznīca, kura ir pietiekami marismātiska, lai ļautu tās vadonim, piemēram, pasludināt, ka prezervatīvi kaitē centieniem izvairīties no HIV/AIDS. Tas ir tik krasi idiotisks apgalvojums, ka laicīgajā pasaulē tā paudējs ātri vien zaudētu i darbu, i reputāciju. Bet idiotiskā apgalvojuma paudējs, diemžēl, ir Romas pāvests, un viņu no darba atbrīvot nevar neviens. Ja nu vienīgi pats Dievs.

Manuprāt, te pamata fakts ir viens. Cilvēki ir spējīgi sabojāt absolūti visu ko pēc kārtas. Viņi ir radikāli un zināmā mērā arī neatgriezeniski piesārņojuši un sabojājuši pasauli, kurā viņiem lemts dzīvot. Reliģijas un ticības vārdā viņi ir karojuši un karo joprojām -- Dievu Irākā piesauc gan irākieši, gan amerikāņi. Ticība ir tas, kas atsevišķiem eksemplāriem liek apjozties ar sprāgstvielām un nogalināt pēc iespējas daudz cilvēku, jo Dievs, lūk, it kā tā gribot. Romas katoļu baznīcas vēsture ir bijusi elpu aizraujošas korumpētības un ļaunuma pilna, Vanaga baznīca vispār veidojās tikai tāpēc, ka Viduslaikos atradās cilvēki ar pietiekami daudz sirdsapziņas, lai Romai pateiktu "nē, tā vairs ne." Daudzviet pasaulē katoļu draudzes un diacēzes ir bankrota priekšā, jo pēc idejas celibātu ievērojoši priesteri nav mācējuši kontrolēt savus seksuālos impulsus. Un tā nu nav un nevar būt nekāds pārsteigums, ka cilvēki Jēzus veidoto baznīcu ir sašķēluši sīkos gabaliņos, un katrā no tiem ir ļaudis, kuri uzskata, ka tieši viņu gabaliņš ir tas pats pareizākais.

Apvienoties luterāņiem ar katoļiem? Nezinu, kur "De Facto" rāva šādu domu, bet ko tas nozīmētu? Vanagam būtu jāšķiras no sievas, vai arī Pujāts varētu beidzot apprecēties un gūt pieredzi seksa lietās, par kurām viņam, nezinītim, ir tik ļoti, ļoti daudz sakāma? Katoļiem un luterāņiem nav viens un tas pats sakramentu saraksts, vai luterāņi atzīs, ka tādu ir vairāk, vai katoļi nolems, ka no dažiem var atteikties? Taču šajās Otrajās Lieldienās atcerēsimies ļoti, ļoti skaidri, ka celibāts Romas katoļu baznīcā un sakramentu skaits ir CILVĒKU izdomātas lietas. Jēzus par bauslību pateica ļoti vienkāršu lietu: Mīli Dievu un mīli savu tuvāko. Un punkts. Jēzus neteica, "Klau, farizejiem ir jāmīl Dievs, bet rakstu mācītājiem tas nav jādara; tuvākā mīlēšana attiecas uz janvārī un februārī dzimušajiem..." Nē, Jēzus skaidri pateica, ka Dieva mīlestība un svētība ir universāla lieta. Cilvēki ir tie, kas to ir salaiduši tik briesmīgā grīstē. Un turpina tā darīt joprojām. Luterāņi grib apvienoties ar katoļiem? Nu, nē.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 12. aprīlis

Labrīt!

Priecīgas visiem lasītājiem šīs Lieldienas! Kristus ir augšāmcēlies! Lai katram lasītājam un katrai lasītājai ir gaiša šī diena. Lai šūpoles augstu šūpo, lai Tava ola ir pati stiprākā visu olu cīņā, un lai Tavu sirdi silda gan Jēzus vēsts par piedošanu un mūžīgo dzīvību, gan mūsu mīļā Latvija skaistā pavasara dienā. Nudien jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 11. aprīlis

Ironija ... ar tropu putniem

Labrīt, lasītāji!

"Jaunais laiks" ir uzskatāmi pierādījis, ka tā ir tikpat konjunktūriska partija, kā visas pārējās. Nav ne divi gadi pagājuši, kopš JL vadīja opozīciju ne īpaši zināma daktera, kurš turklāt bija vaļsirdīgi atzinies kā likumpārkāpējs, iebīdīšanai prezidenta amatā. JL balsis bija ļoti skaļas tā dēvētās lietussargu revolūcijas laikā, kad skanēja prasība "Atlaist Saeimu!" -- todien, kad tiesiskuma aizstāvji agri no rīta pulcējās pie Saeimas nama, sevišķi enerģiski šo lozungu brēca JL tēvs Repše, kuram manifestācijas dalībnieku uzgavilēšana patika tik ļoti, ka viņš pūlim cauri nāca nevis vienu, bet pat veselas trīs reizes.

Bet nu JL ir pie varas, situācija ir mainījusies. Jautāta par prezidenta skaidro vēlmi atcerēties sev Satversmē garantētās tiesības par Saeimas padzīšanu, JL līdere Solvita Āboltiņa paziņojusi, ka vēlme "nav nopietna un ir pārsniegusi jau politiskās gaumes robežas." Vienu vārdu sakot -- kad mēs esam pie šprices, tad nekādu vairs kritiku. Cik ironiski. Tiesa, JL vadībā ir mazāk ticams, ka Saeimas "gudrās galvas" centīsies uzvesties tik kretiniski, kā tās to darīja "treknajos gados." Atcerēsimies, piemēram, vienprātību, kādā toreizējā valdošā banda līksmi atbalstīja "zaļo zemnieku" mēģinājumu mīkstināt noteikumus par naudas atmazgāšanu, atceramies garo vāvuļošanu par "mutatis mutandis" principu. Viņnedēļ, kad ar kārtējo partijas suteniera glābšanas mēģinājumu uzradās kādreizējais zemkopības ministrs Roze, visas pārējās partijas viņam uzgrieza muguru un parādīja pigu. Bravi.

Ilgstoša ironija redzama arī "Tautas" partijas attieksmē pret prezidentu. Runāsim atklāti -- Valdis Zatlers bija TP vienpersonisks projekts, kura laikā rupji tika uzmests Māris Riekstiņš, un kura kontekstā kādreizējais "stabilitātes garants" zoodārzā piemeklēto kandidātu prezentēja kā fait accompli. Nu nākas kost pirkstos, jo Valdis Zatlers pēc ļoti apšaubāma sākuma ("Es esmu ... jā kas es esmu?") statusā pieauga visnotaļ ievērojami, viņam nebija maznozīmīga loma "stabilitātes garanta" padzīšanā un it īpaši TP piedāvātā nākamā ministru prezidenta kandidāta noraidīšanā. Visvairāk prezidenta statusa izpratne bija redzama šā gada janvārī, kad viņš Saeimas un valdības "gudrajām galvām" pateica, "Viss. Tā tālāk vairs nevar." Pat allaž ļoti runātīgais Mareks Segliņš bijis spiests kost mēlē, kad gribas par prezidentu pateikt kaut ko tā riktīgi segliņisku, atliek vien partijas "vecbiedra" šļupstēšana Atkarīgajā Rīta Avīzē, kur viņš (tāpat kā ļoti mazs skaits citu cilvēku) ir viens no laikraksta "varoņiem" un tiek intervēts vēl un vēl un vēl, jo allaž ir gatavs dziedāt līdz Puzes ķeizariņa meldiņam. Jaunākais atzinums no fermera Bērziņa: "Tas, ka Zatlers ir pārpratums prezidenta amatā, pie tā viedokļa es palieku." Un vēl, par Valsts prezidenta transportu: "Lai brauc ar tramvaju," jo laukos dzīvojošajam fermerim, lūk, netīk sastrēgumi, kādus prezidents radot ar savu kortežu. Ja rīdzinieki šo cilvēku ievēlēs par pilsētas mēru, tas nudien būs pārpratums. Un kliedzošāk par kliedzošu tas rāda "Tautas" partijas rezerves soliņa izmisīgo īsumu. Premjers var tikai būt kuldīdznieks ar spīdošām actiņām, bet Rīgai jāuzveļ tips, kurš, piedodiet, tomēr ir pagalam noiets etaps, lai neteiktu vairāk. Ironiski. Bet skumji.

***

Un vēl divas domas. Ziņots, ka idioti, kuri nodarbojas ar kūlas dedzināšanu, jau ir paguvuši nosvilināt veselas sešas mājas. Tas laikam ir tas "dedzinātāju tautas" process, par kuru viņdien mūs informēja dikti "zaļais" Emsis. Saku vēlreiz -- idioti. Taču daba prot cīnīties pret (katru reizi, kad kāds no šiem dabas bērniem nosvilina māju vai kūti, man liekas, ka Dabas māte zina, ko dara, un prot arī atriebties), un reizēm daba prot uzburt kaut ko pavisam brīnumainu. Šodien presē ziņots arī, ka pirmo reizi pēc 79 gadiem, Latvijā ir pamanīts ... pelikāns! Tas nu reiz ir putns, par kuru esmu ieradis domāt tādās pavisam tropiskās kategorijās, atceros dzīvu pelikānu ārpus zoodārza krātiņa redzējis vien Floridas štatā Amerikā, kad bērnībā to apmeklēju kopā ar vecākiem un māsu. Lūk, kas šajā Lieldienu nedēļas nogalē uzmundrina. Pat kāds pelikāns ir atklīdis līdz mūsu valstij. Ja zinātu, kur viņš ir apmeties, pats brauktu skatīties.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 10. aprīlis

Lielā piektdiena

Labrīt, lasītāji!

Šodien Lielā piektdiena, diena, kad kristieši piemin Kristus nāvi. Ir konfesijas, kurās šodien ir absolūtais gavēnis. Daudzviet pasaulē dievkalpojumi sāksies pulkst. 15.00, jo kāds ir izkalkulējis, ka Bībelē minētais jēdziens, ka Kristu piesita krustā "dienas trešajā stundā" nozīmē 15.00 (cita tradīcija vēsta, ka Viņš krustā piesists deviņos no rīta un sešas stundas vēlāk -- plkst. 15.00 -- mira savu mocekļa nāvi). Protams, tad, kad Jeruzālemē ir plkst. 15.00, tad Ņujorkā ir plkst 08.00, bet Tokijā -- plkst. 23.00, bet tas jau laikam ir sīkums. Kā saka angliski runājošie -- "it's the thought that counts."

Kristiešiem šī diena atgādina, ka reiz bija cilvēks, kurš ir gājis bojā visas cilvēces labad, kurš savas dzīves laikā saviem cilvēkiem (un, starp citu, antisemītiem, kuru antisemītisma pamatā ir "kristietība," der atcerēties, ka Jēzus un viņa sekotāji visi bija ebreji) iemācīja vienu ļoti būtisku patiesību: Ja sabiedrībā katrs cilvēks rīkojas tikai tā, kā viņš vēlētos, lai cits rīkojas pret viņu, tad sabiedrība ir mierīga un saticīga, protams, neaizmirstot arī par to, no kurienes visa šī mīlestība nākusi. Marka evaņģēlijs, no 28. panta: "Un kāds no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies šai viņu sarunā, ka viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un viņam vaicāja: 'Kurš ir augstākais bauslis par visiem?' Jēzus atbildēja: 'Tev būs to Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka. Otrs ir šis: Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav.'"

Cilvēks var būt ticīgs vai neticīgs kristietības vai jebkurā citā nozīmē, bet šī ir tāda pamata patiesība. Diemžēl mūsu pasaule ir iekārtota tā, ka cilvēki ļoti bieži citiem dara to, ko viņi nebūt nevēlētos, lai kāds cits dara viņiem. Mēs katrs varam būt tik vien labticīgs, cik vēlamies, bet brīdī, kad parādās zaglis ar pistoli, diez vai viņš gribēs dzirdēt vārdus: "Klausies, nedari tā, jo esmu tavs tuvākais un tev tā nav brīv darīt, jo tā ir teikts Bībelē." Saeimas deputātus neinteresētu jēdziens "Tas nav smuki, ka tu visu laiku melo, jo tu taču negribētu, lai kāds cits dara tāpat." Bet vienalga, šajā Lielās piektdienas dienā varam bez šaubām konstatēt -- ja vien visā pasaulē ļaudis attiecībās ar citiem ievērotu tādus jēdzienus, kā laipnība, pieklājība, godīgums u.tml., tad kreņķu nudien būtu mazāk. Un tas ir sakāms ne vien tiem, kuri šodien dosies baznīcā, bet arī tiem, kuriem šodien vienkārši ir brīvdiena.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 9. aprīlis

Par Satvermes grozījumiem

Labrīt, lasītāji!

Izrādās, tīģeris tomēr var nomainīt savas strīpas. Vai atceramies , cik histēriski un paniski kādreizējā valdošā kliķe izturējās pret pagājušā gada augustā notikušo referendumu par tautas tiesībām atlaist Saeimu? Mēs tikām baidīti ar valsts sabrukumu, ar konstitucionālās iekārtas spridzināšanu, bezmaz vai ar Sātana atgriešanos uz zemes, lai tas mūs visus aprītu. Cik "interesanti," ka vakar tie paši politikāņi būtībā apstiprināja tieši tos pašus noteikumus, par kuriem pērn bija referendums. Atcerēsimies, ka toreiz Saeimas spīkers no Ventspils naftas interešu aploka skaidroja, ka referenduma izdošanās gadījumā mēs visi pamodīšoties pavisam citā Latvijā. Iedomājieties! Šorīt pēc tam, kad "gudrās galvas" bija veikušas savu 180 grādu pagriezienu, es palūkojos ārā pa logu ... un redzēju gluži to pašu Latviju, lai arī šorīt atšķirībā no vakarrīta bija nevis saulains, bet apmācies laiks. Varbūt kāds gribēs to piedēvēt spīkera piesauktajām šausmām, bet diez vai.

Galvenais, kas mainījies starp pagājušā gada 8. augustu un šā gada 8. aprīli? Valsts prezidents atrada mugurkaulu. Cik ļauni varam tagad smieties un smīnēt par "Tautas" partijas lēmumu, prezidenta krēslā iebīdīt politikā maz zināmu nodokļu nemaksātāju. Acīmredzot mākoņtēvs un viņa lelles Saeimā uzskatīja, ka tas būs kontrolējams cilvēks, gandrīz vai tāds pats, kā tie daudzie ļaudis, kurus valdošā banda sasēdināja visādos valžu un padomju amatos, maksādami grandiozu naudu par rociņas pacelšanu partiju īpašniekiem vajadzīgā brītiņā. Cilvēks nestāvēs ceļā valdošās "elites" pārliecībai, ka Latvijas valsts ir tās privātīpašums. Tomēr dzīvē viss izrādījās citādi. Cilvēks, kurš lietussarga pasākuma laikā Doma laukumā uzsteberēja uz skatuves un nespēja pateikt nevienu sakarīgu vārdu, tomēr atrada atbildi uz jautājumu "kas es esmu?" ... un rīkojās atbilstoši tam, ko Satversme viņam atļauj darīt. Plus vēl mazdrusciņ vairāk. Izrādījās, ka "gudrās galvas" tomēr domā arī par to organisma daļu, kurš ir ķermeņa otrā galā, par savu pakaļu, kura Saeimas mīkstajos krēslos jūtas gana, gana labi, lai riskētu priekšlaicīgu pensionēšanos saniknota prezidenta un saniknotas tautas izpildījumā.

Optimists turklāt vēl piedāvās domu, ka varbūt atsevišķi Saeimas censoņi beidzot ir atraduši sirdsapziņu, vismaz tajos brīžos, jā, kad viņi necenšas visām vārītēm pasargāt savus krusttēvus dažādos Latvijas nostūros. Dažus deputātus pazīstu pat personīgi, un man vienmēr bijis brīnums skatīties, cik ļoti viņi ir kājām samīdījuši paši savu dvēseli, balsojot par vienu "lielākā kretina" lēmumu pēc otra pēc treša pēc ceturtā. Varbūt "Tautas" partijas līderis Kučinskis pilnībā neblefoja tad, kad apgalvoja, ka "Jaunā laika" vadībā viņš un viņa partijas biedri kļūst "labāki." Varbūt, varbūt.

Taču tajā pat laikā jākonstatē arī tas, ka tauta nu varēs ar aktīvām un pat kārām acīm raudzīties, ko tās ievēlētie priekšstāvji darīs tālāk. Piemēram, vai viņi pašvaldību un Eiropas vēlēšanās, kuras notiks nu jau pēc mazāk kā diviem mēnešiem, rupji krāpsies tāpat, kā viņi to darīja pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām? Kā viņi rīkosies nākamajā reizē, kad kāds no Puzes pastniekiem mēģinās likumdošanas ceļā traucēt juridiskajam procesam, kas saistās ar viņu īpašnieku, kā viņdien pamēģināja izdarīt biedrs Roze? Vai patiešām tagad ir izsmeltas merkantīlās, korporatīvās un korumpētās intereses, kādas ir ne vien Rozes, bet arī citu partiju bosiem un īpašniekiem? Vai viņi ļaus jaunajam KNAB direktoram strādāt? Vai viņi būs gatavi atzīt pagātnes kļūdas? Jo, kā vēsta anonīmo alkoholiķu (šajā gadījumā -- anonīmo politikāņu) principi, vispirms pašam jāatzīst savas kļūdas, tikai tad var sākties labošanās. Un, starp citu, cits AA princips saistās ar atvainošanos tiem, kuriem alkoholiķis (garīgi korumpētais politikānis) ir nodarījis pāri. Neatceros, ka kāds no kādreizējās valdošās bandas kaut reizi būtu atvainojies par to, ko "gāzi grīdā" filozofija savienojumā ar pārliecību par nevajadzīgiem "kvaukšķiem" nodrarīja Latvijai un katram tās iedzīvotājam. Godīgi sakot nebūtu par daudz prasīts, lai atsevišķi bandas vadītāji uzstātos tautas priekšā tā, kā to dara Japānā -- dziļi paklanoties, raudot un, iespējams, liekot arī lietā hara kiri dunci.

Un tāpēc prieks par vakar apstiprinātajiem Satversmes grozījumiem. Tie neattiecas uz pašreizējām "gudrajām galvām." Bet te nu ir mednis rokā, un nav nekādu šaubu, ka turpmāk tautas priekšstāvji tomēr būs spiesti vairāk atcerēties, kas ir viņu darba devējs. Lai nu tas tā būtu.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 8. aprīlis

'Dedzinātāju tauta' un tās informatīvais atbalstītājs Emsis

Labrīt, lasītāji!

Pēc ilgāka klusēšanas brīža, par sevi ir atgādinājis, iespējams, visneveiksmīgākais premjerministrs, kāds Latvijai jebkad ir bijis Indulis Emsis -- tas pats, kurš premjerēšanas laiku pavadīja spriedelējumos par "tīklveida struktūrām," kuras it kā Latvijā diktējot notikumus, un kurš par visām varītēm centās Eiropas komisijā iebīdīt bēdīgi slaveno savas partijas "spīdekli" Ūdri. Tas pats, kurš pazaudēja diplomātu ar daudziem tūkstošiem dolāru, kurus viņam it kā bija aizdevis kāds, kurš it kā viņam bija pazīstams un kuri it kā bija domāti it kā traktora it kā pirkšanai. Pēc šī skandāla, paldies Dievam, I. Emsis saprata, ka laiks tīt makšķeres -- Damokla zobens bija jau neērti tuvu paurim.

Nu bijušais premjers nācis ar savu skaidrojumu par to, kāpēc Latvijā joprojām ir tik daudz idiotu, kuri katru gadu pavasarī piešķiļ uguni kūlas lauka stūrītim, labi zinādami, ka tā nevajag: "Latvija ir dedzinātāju tauta, un kamēr šī tauta eksistēs tikmēr dedzinās kūlu."

Piedodiet, Emša kungs! Dedzinātāju tauta??! Nu, jā. Es pat vakar vakarā aizdedzināju sveces svečturī, bet ar to arī apmēram mana dedzināšanas pieredze beidzas. Un ir ļoti liela atšķirība starp sveci vai pat ugunskuru un nekontrolētu dedzināšanu, kuras rezultātā iet bojā visa dzīva radība, tajā skaitā pietiekami bieži arī tā dzīvā radība, kura saucas cilvēks. "Tiesa nevienu nekad nav nobiedējusi, pat tad, kad par pārkāpumiem ir bijuši daudz bargāki sodi, nekā naudas sods – nekas cilvēka dabā nemainījās un arī turpmāk nemainīsies" -- tā tālāk vāvuļojis lielais vides aizstāvis Emsis. No tā acīmredzot varam secināt, ka nevajag arī īpaši satraukties, piemēram, par tiem, kuri tīši vai netīši aizdedzina mežu. Malači -- apstiprina tautas statusu "dedzinātāju" kategorijā! Šad tad uzrodas arī kāds piromāns -- nu, gatavs letiņš! Bravo!

Bet piemirsīsim uz brīdi par dabas bērnu, kuram nudien šajā jautājumā būtu bijis labāk paklusēt. Vai zināt, kas ir jaunākā un modernākā metode, ar kuru ugunsdzēsēji dzēš aizdedzinātu kūlas lauku? Viņi, tā ziņojis Valsts Ugunsdzēsības un gābšanas dienesta priekšnieks Ainārs Pencis, pilda maisus ar ūdeni ... un tad tos stiepj uz muguras, lai nokļūtu degšanas vietā (!!!). Tas, lūk, tāpēc, ka finanšu krīzes laikā ugunsdzēsējiem nav naudas, ar kuru bākā ieliet degvielu. Tā nu reiz ir fantastika, kuru diez vai varētu uzmurgot pat lielais murgotājs Emsis -- ugunsdzēsēji uz ugunsgrēku dodas kājām un ar ūdens maisu uz kamiešiem! Lūk, kur vēl ir nosodāmas bremzes, kuras kā nevar tā nevar saprast, ka kūlu dedzināt nevajag -- šīs bremzes valstij izmaksā pietiekami konkrētus līdzekļus. Un, izrādās, ar bijušā premjerministra informatīvu atbalstu. Tik tiešām murgs.

Jauku dienu visiem, kuri sevī nesaskata "dedzinātāju"!

otrdiena, 2009. gada 7. aprīlis

Šodien: Viena laba ziņa, viena slikta ziņa

Labdien, lasītāji!

Labā ziņa: Satversmes tiesa ir noraidījusi atsevišķu ļautiņu centienus, sagraut Latvijas attiecības ar Eiropas Savienību. Viņi vēlējās, lai ST noraida Lisabonas līgumu, kuru Saeima ratificēja jau visai sen. Cita starpā viņi apgalvoja, ka sabiedrība par Lisabonas līgumu nav bijusi pietiekami labi informēta. Te nu jāsaka, ka sliņķim, kurš visus skolas gadus ir bastojis un nemācījies, nav tiesību pēc tam sūdzēties par izglītības kvalitāti, un te ir precīzi tas pats variants -- informācijas par Lisabonas līgumu bija pārpārēm, ja vien kāds nebija pārāk neizdarīgs, lai to ņemtu vērā.

Pieteikumā bija arī plašāks, lai arī nebūt ne oriģināls jautājums, proti -- Lisabonas līgums Latvijai it kā atņemot daļu suverenitātes. Te tiek ignorēts viens būtisks jautājums, proti -- Latvija daļu suverenitātes atdeva tad, kad iestājās Apvienoto Nāciju organizācijā, daļu atdeva tad, kad iestājās Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, daļu atdeva tad, kad iestājās Eiropas padomē (ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu komplektā), daļu atdeva tad, kad iestājās Pasaules tirdzniecības organizācijā u.tml. Neatceros, ka kaut vienā no minētajiem gadījumiem būtu sākusies īpaša ažiotāža par suverenitātes "zaudēšanu." Tā izskanējusi vien NATO un arī Eiropas Savienības gadījumā. Runāsim atklāti. Kāds, kas domā, ka Latvijai vajadzētu palikt ārpus pasaules spēcīgākās militārās alianses un ļaut liktenim Krievijas tuvajās ārzemēs veidoties pašam par sevi ... tas vai nu ir apzināts Latvijas ienaidnieks, vai arī, piedodiet, ir vienkārši apdauzīts. Eiropas Savienība nav īpaši atšķirīga organizācija, tā Latvijai piešķir nevis militāru, bet gan ekonomisku drošību. Grozies kā gribi, bet Eiropa nav vainīga pie tā, ka Latvijā patlaban ir ekonomiska krīze. Jā, tā ir smagnēji birokrātiska organizācija, kurā nesamērīgi liela teikšana atsevišķos jautājumos ir smagsvariem (ta, starp citu, ir problēma, kuru daļēji risina minētais Lisabonas līgums), taču arī šajā gadījumā nevar būt absolūti ne mazāko šaubu, ka tajā būt ir labāk, nekā tajā nebūt. Jā, kaut vai naudas dēļ. Jā, kaut vai tāpēc, ka būt pie galda ir labāk, nekā ļaut citiem par sevi spriest, klāt neesot. (Un nebūsim ne mirkli naivi -- arī ārpus Eiropas Savienības Latvijai būtu jāpilda vairums ES noteikumu, ja vien tā vēlētos ar ES, tajā skaitā ar Lietuvu un Igauniju, tirgoties.) Pašreizējo krīzi pārvarēt bez Eiropas naudas būtu krietni smagāk, nekā to pārvarēt ar Eiropas naudu. Un Latvija ir pilna ar projektiem, kurus daļēji vai lielākoties finansējusi ES. Arī no tā atteikties būtu pilnīgs neprāts. Satversmes tiesas spriedums -- šodien labā ziņā.

***

Šodien sliktā ziņa: "Tautas" partija acīmredzot kā nevar, tā nevar atkratīties no partijas īpašnieka pārliecību par lielākajiem kretiniem. Dievs pasargi, šo vārdu negribu šajā gadījumā konkrēti attiecināt uz konkrētu cilvēku ... bet nupat ziņots, ka TP Rīgas domes vēlēšanās piedāvās nevienu citu, kā lielo muldētāju no fermas Gundaru Bērziņu. Vai viņš vispār dzīvo Rīgā? Kaut kā nav dzirdēts. Un vai tiešām Rīgai ir vajadzīgs mērs, kurš ik reizi, kad atver muti, no tās birst laukā tādas "pērles," ka turies vien? Šis nav labāks variants kā buldozers, kurš lielās, ka viņš Rīgu vadīšot tāpat, kā to dara "līderi" Krievijā. Buldozera kundze droši vien priecājas -- Maskavas fīrera sieva ir viena no bagātākajām ženščinām visā plašajā krievzemē. Bet mūsu valstī nav vajadzīgs nedz tas, nedz arī cilvēks, kurš neprot atšķirt patiesību no politiski dzītas fantāzijas. Tā, lūk, šodien ir sliktā ziņa.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 6. aprīlis

Par Krimināprocesu, tiesnešiem un stulbiem cilvēkiem -- pārdomas pirmdienā

Labrīt, lasītāji!

Ziņots, ka varas gaiteņos patlaban klīst policijas paģērēta doma, par kuru ir vērts padomāt ļoti rūpīgi, un ne tikai pozitīvā kontekstā vien. Proti, valdība devusi zaļo gaismu Kriminālprocesa likuma grozīšanai, lai policijai turpmāk ļautu pieprasīt datus par mobilo telefonu lietotājiem bez tiesneša sankcijas. Raidījums "Nekā personīga" ziņo, ka Drošības policija ir šo grozījumu autore, taču, kā jau tas mūsu valstī ir raksturīgi tad, kad priekšlikums ir diskutabls, minētās instances amatpersonas it kā sākušas gaiņāties -- mēs jau ne, mums reti ir problēma ar tiesneša sankcijas iegūšanu, te droši vien vairāk runa ir par Kriminālpoliciju.

Un tieši tur, lūk, ir vieta, kur piepauzēt. Tiesneša sankcijas iegūšana, lai kāds varētu iegūt ziņas par kāda cita dzīvi mobilajā pasaulē, ir būtisks starpsolis starp vēlmi un izpildījumu. Jo vismaz pēc idejas tiesnesis ir pilnībā neitrāla persona, kura izvērtēs policijas skaidrojumu par to, kāpēc ir vajadzīga informācija no mobilo pakalpojumu kompānijām, un pēc tam uz likuma un procedūras pamata lems, vai tas patiešām ir nepieciešams. Protams, policijai tā var būt liela ķēpa -- noziegums notiek tagad, bet mums ir jāmeklē tiesnesis. Bet tas nav arguments. Tiesiskums tomēr prasa arī procesu.

Protams, Latvija nav vienīgā valsts pasaulē, kurā notikusi šāda saruna. Sava "kara pret terorismu" kontekstā bijušais ASV prezidents Bušs tiesiskumu un tiesisko paļāvību samina kājām katru reizi, kad viņam radās izdevība, tajā skaitā arī paslepus izdodot instrukcijas par atteikšanos no tiesneša sankcijas arī viņa valstī. Taču no cilvēka tiesību viedokļa tas bija labākajā gadījumā diskutabli tur, un tas labākajā gadījumā ir diskutabli arī šeit. Jo, pirmkārt, mēs visi zinām, ka mūsu likuma aizsardzības un juridiskajā sistēmā ne vienmēr viss ir gluži tik godīgi, atklāti, tiesiski un skaisti, cik varētu vēlēties -- par to, piemēram, visnotaļ daudz var pastāstīt Ilze Jaunalksne. Un otrkārt, ja kāda policijas instance vēlas grozīt sistēmu, tad jācer, ka tā ir ļoti detalizēti atbildējusi uz lūk, kādu jautājumu: "Miniet, lūdzu, piemērus par lietām, kuras Jūs būtu varējuši atrisināt, ja dati būtu pieejami bez sankcijas, bet nevarējāt atrisināt tāpēc, ka šāda sankcija tomēr patlaban ir vajadzīga." Ja izrādās, ka tiesneša sankcija ļoti, ļoti traucē veikt izmeklēšanas darbu, tad var būt saruna par to, kāpēc tas tā ir, un kas būtu darāms lietas labā. Taču sākt ar lielo bomi -- dati jāsniedz par jebkuru cilvēku jebkurā brīdī, kad policija iesniedz pieprasījumu -- tas varbūt nav pats labākais risinājums, tai skaitā arī domājot par Eiropas cilvēka tiesību principiem, kurus Latvija it kā ir solījusies ievērot.

Iekšlietu ministre Mūrniece ir paziņojusi, ka grozījumi esot tīri tehniska rakstura, tie izstrādāti jau sen, un viņa tos atbalsta. Ja tā, tad atklātību veicinošās partijas "Jaunais laiks" pārstāve, ļoti ceru, mums visiem pastāstīs -- kāpēc. Protams, policijai ir arī slepenas izmeklēšanas procedūras, tur neko nevar iebilst. Bet šajā gadījumā tomēr ir runa par briesmām -- kaut kādā brīdī kāds policijas darbinieks entuziasma pārņemts nolems, ka vajadzīgi dati par visiem pēc kārtas. Vai arī kāds atradīs datus par, piemēram ... žurnālisti, kura runājusi ar KNAB ļaudīm, un vai, cik interesanti būtu, šos datus nodot atklātībā. Piemēram, konkurējošai avīzei. Toreiz, ja kas, vismaz sākumā tas notika ar tiesneses sankciju. Vai no tā būtu jānolemj, ka tiesnešu iesaistīšanās vispār nebūtu vajadzīga? Nu, diez vai, diez vai. Un pilnīgi noteikti, domājot par procesa tālāko gaitu, būtu vajadzīga visai plaša diskusija, kurā iesaistīti gan policisti, gan iekšlietu sistēmas darbinieki, gan mobilo pakalpojumu sniedzēji, gan lietotāji. Mums Valsts prezidents ir nasks uz dažādu padomju un apaļo galdu rīkošanu. Te varētu būt tas gadījums, kad tas ir nepieciešams. Un vismaz ceru, ka viņš un viņa padomdevēji šo likumprojektu uzmana pat ļoti rūpīgi.

Daļēji policijas prasība arī saistās ar cerību, ka noziedznieki vienkārši būs tik stulbi, ka mobilo telefonu visu laiku atstās ieslēgtu arī tad, kad tiek veikts noziegums. Ja telefons nav ieslēgts, tad mobilo pakalpojumu sniedzējiem nav arī datu. Protams, šī cerība ne vienmēr būs veltīga. Mūsu valstī, piemēram, ir strīpa cilvēku, kuri tomēr ir pietiekami dumji, lai katru gadu pavasarī -- lai arī bezgalīgi daudz ir runāts par to, kāpēc tā nevajag darīt -- piešautu uguni pērnajai kūlai. Sadedzināt visu dzīvo radību, reizēm nosvilināt klēti vai kūti, un reizēm nosvilināt arī sevi vai tuviniekus. Vai tā rīkojas saprātīgs cilvēks? Nu, nē.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 5. aprīlis

Par šo pavasarīgo, burvīgo dienu

Labdien, lasītāji!

Sveicu visus Pūpolu svētdienā, kura ievada Kluso nedēļu un mūsu valstī kaut kā sajauc vienkopus tradicionālo latviešu ticību par Dieviņu, Laimes māti un pārējām dievībām, ar kristietības stāstu par Jēzus kristus pēdējām dienām uz šīs Zemes. Piektdien atzīmēsim Viņa krustā sišanu, bet nākamajā svētdienā -- Viņa augšāmcelšanos. Ticīgam cilvēkam tā ir ticības kulminācija, šis stāsts par augšāmcēlušos cilvēku ... vienu vienīgo, kuram, cik vien zināms, ir izdevies to izdarīt. Jo Viņš jau nebija vienkāršs cilvēks. Viņš bija cilvēks, kurš pilnībā pārmainīja pasauli. Veids, kādā par Viņu stāstīts, kristiešiem nav nekas unikāls. Ilgi, ilgi pirms Kristus piedzimšanas bija arī pagānu stāsts par cilvēku, kurš dzimis no nevainīgas jaunavas, kļuvis par sludinātāju un sists krustā. Lai arī ko neapgalvotu kristiešu fundamentālisti, arī pašā Bībelē par Kristus stāstu (un ne tikai) ir ievērojamas pretrunas. Bet tas jau nav būtiski, jo ticības pamatā ir lūk, kāda pārliecība -- Viņš nāca, lai pasauli glābtu no grēka, un Jāņa evaņģēlija 14. nodaļā ir šīs pārliecības centrālie vārdi: "Ikviens, kurš man tic, iemantos mūžīgo dzīvību." Un viss. Mums nav aktīvi jāmeklē glābšana, mums nav jāraizējas par to, kā īsti saprast mācību "Mīli savu tuvāko," jo ne katrs var izdomāt, kurš tad ir tas tuvākais, un reizēm tuvākie var būt arī ne visai mīlami. Nemaz nerunājot par visu to, kas Bībelē ir teikts "drīkst un nedrīkst" kategorijās. Tāpēc jau tie, kuri apgalvo, ka katrs vārds Bībelē ir svēta un mūžīga patiesība, ir tik milzīgi liekuļi. Kā esmu rakstījis citreiz, pat tādi ļaudis, kā trokšņainās un naidīgās Pārdaugvas sektas pārstāvji nekad nav baznīcā sekojuši instrukcijām, kādas meklējamas Mozus 3. grāmatā par upuriem un upurēšanu. Viņi ignorē visu, kas tur teikts par sievietes nešķīstību, par to, ko drīkst un nedrīkst ēst, par to, kā jātīra māja. Bet arī uz viņiem attiecas Jāņa evaņģēlijā paustais ... jā, arī tad, ja viņi ir pārliecināti, ka glābšana pieder tikai viņiem un nevienam citam. Tā nu ir viena fantastiska augstprātība, un tai ar Jēzu ir patiešām ļoti maz sakara.

Latvija nav pati kristīgākā valsts pasaulē, un arī latviešu etniskajā dzīves ziņā šis ir gaišs laiks -- laiks, kad saule nāk no tumsas un atgriežas gaismā. Kā zinādams, Latvijas klimats šogad piedāvājis pavasara atjaunošanai patiešām burvīgu laiku. Un tāpēc nav izšķiroši, vai katrs lasītājs nākamajās dienās sekos Kristus ciešanu ceļam, baudīs Dieviņa dotos dabas skaistumus, vai vienkārši papriecāsies, ka nav jāiet skolā. Nav arī izšķiroši, vai domas ir par Lieldienām vai par Lielo dienu. Mēs visi esam svētīti. Laimīgu visiem šo Pūpolu vai Palmu svētdienu un...

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 4. aprīlis

Par piknikiem un šodien presē lasīto

Labrīt, lasītāji!

Šodien Latvijā ciemojas radi no Amerikas, brauksim pie viena Latvijas radu atzarojuma uz pikniku -- cik ļoti, ļoti jauki, ka beidzot arī Dabas māte ir apliecinājusi pavasara klātbūtni. Mana kontribūcija piknikam ir ābolu un valriekstu kūka, kuru uzcepu vakar, un kukurūzas vira, kura nu jau pusotru stundu vārās un vēl trīs stundas vārīsies lēnās vārīšanas katlā (crockpot -- tikai nesen Rīgā tādu beidzot atradu un, ja lasītāji piedos reklāmu, tā ir viena varen feina parikte -- no rīta saliec visu katlā, piespied podziņas, un vakarā būs tāds paēdiens gatavs). Bet patlaban Amerikas radu jaunākais eksemplārs, astoņus gadus vecais krustdēls Rolands, vēl guļ (mājās viņam nedz ļauj ganīties līdz pusnaktij, nedz arī gulēt līdz pusdienlaikam, bet atvaļinājums taču), un tāpēc laiks mazliet padomāt par šodien presē redzēto.

Piemēram, par SestDienas plašo materiālu par airBaltic bosu Fliku. Par viņu esmu rakstījis arī citreiz, vēl tikai viens jautājums. Man kaut kā liekas ļoti maz ticams, ka viņa dzimtajā Vācijā iekārta ir tāda, ka noteikumi visiem valsts uzņēmumiem ir vieni, bet tie neattiecas uz uzņēmumu, kuram gadījies vadošā amatā pieņemt darbā ārzemnieku. Tad uzņēmums un attiecīgais darbinieks var slēpt visu pēc kārtas. Flika noslēpumainība par sevi, savu karjeru un savu algu ir nudien mulsinoša. Visticamāk viņš nav, piemēram, jaunībā nodarbojies ar narkotiku karteļa organizēšanu -- tas, lūk, būtu kaut kas slēpjams. Mazliet šo cilvēku pazīstu, mulsina šī viņa vīzdegunīgā, augstprātīgā un izlepusī attieksme pret aborigēniem, kuri uzdrīkstas viņam kaut ko pajautāt. Joprojām prātā stāv vārds "bezkaunība."

Savukārt Latvijas Avīzē šodien ir intervija ar "Tautas" partijas ģenerālsekretāru Aivaru Tiesnesi, kurā viņš stāsta gan lietas, kuras liek izbrīnā izplest ačteles (""Oranžie" nemaz nav tik nevainīgi un pūkaini, kā izskatās!" -- ja nu kas, bet nevainīgums un pūkainība nudien nav tās rakstura īpašības, kuras kāds gribētu piedevēt ekonomiskā sabrukuma galvenajiem radītājiem), gan arī tādas, kuras liek skumji pasmaidīt par to, cik ļoti "savējo" politika Andra Šķēles veidotajam politbiznesa projektam joprojām ir vadmotīvs. Lūk, par TP "vecbiedru" Bērziņu un viņa muldēšanu Atkarīgajā Rīta Avīzē: "Pateikšu godīgi. Personīgi es piekrītu visam, ko Bērziņš teicis." Acīmredzot tas nozīmē, ka partijas ģenerālsekretārs arī personīgi piekrīt tiem konkrētajiem meliem, kurus Bērziņš savulaik sev vien zināmu "iemeslu" dēļ centās izplatīt par Satversmes aizsardzības biroju un ASV vēstniecību. Vai viņa pārdomām par Valsts prezidentu kā kājslauķi, kuram virsū var ... nu, sestdienas rītā negribas atkārtot vulgārās rupjības, kuras šis A. Tiesneša aprakstītais "labais, gudrais cilvēks" atļāvās izspļaut par valsts pirmo personu, bet domāju, ka lasītāji tās atcerēsies tāpat.

Tiesa, kaut kāda apgaismība "oranžajiem" acīmredzot ir nākusi. Taujāts par to, vai partijas diženais "nasing spešal" autors ir uzskatāms par lielu finanšu speciālistu, A. Tiesnesis atbild: "Slakteris mums ir pasaules čempions ātrumlaivās." Tā nu nebūs taisnība, drīzāk runa varētu būt par bijušā ministra dēlu, taču varētu arī rasties doma, ka dēls finanšu ministra amatā diez vai būtu bijis nekompetentāks par tēti. Vismaz angļu valodu viņš droši vien atšķirībā no senča prot visai labi. Bet jauki, ka partija no Slaktera vecākā ir atteikusies. Nu viņš atkal ir Saeimas deputāts, kur viņš var būt tikai grupveidīgi, ne vairs individuāli kaitīgs un kaitniecisks. Zirgkopis Veldre, ja kas, no lielās politikas ir pazudis pavisam. Bet tikai tāpēc, ka tagad Latvijā ir jauna valdība un TP Saeimas frakcijas vadītāja Kučinska personā ir apgalvojusi, ka 'Jaunā laika' vadībā tā kļūstot "labāka," nav pienācis laiks piemirst visnotaļ Flikisko augstprātību, ar kādu "Tautas" partija vadīja valsti no 2004. gada decembra, kad krita bezpalīdzīgā Induļa Emša valdība, līdz pat 2008. gada decembrim, kad "stabilitātes garants" beidzot satina makšķeres. A. Tiesneša stāstītajā Latvijas Avīzes intervijā ir arī šāds atzinums: "Jā, šajā valstī bez Tautas partijas ziņas nenotiek nekas!" Tajā skaitā arī tās lietas, par kurām lieli un bargi jautājumi var rasties ne vien blogotājiem, bet arī likuma sargiem. Ne velti TP tik izmisīgi cīnījās pret "stukaču" likuma apstiprināšanu, iekams Valsts prezidents nebija to piespiedis norīt krupi. Partijas lielākais grēks ir cerību pievilšana, tāpat, kā kādreiz "Latvijas ceļš," tā sāka dzīvi ar iedvesmojošu optimismu, bet ilgi nebija jāgaida, kamēr viss teiktais par godīgumu un valsts mīlēšanu iegrima politkorumpētajā purvā, kura rezultātā nu esam tur, kur esam. Lepoties nudien nav ko.

Jauku visiem dienu.

piektdiena, 2009. gada 3. aprīlis

Dresētais jokdaris Roze un viņa jaunākās pārdomas

Labrīt, lasītāji!

Latvijā ir viena grupa cilvēku, par kuriem ir jāsaka lūk, kas: Vienkārši neiespējami saprast, kā viņi vispār var paši sevi paciest un pieciest, kā var uz sevi raudzīties spogulī, ja vien kādreiz bērnībā māmiņa vai tētiņš ir skaidrojis, ka cilvēkam dzīvē vajag būt godīgam, kārtīgam un vispār labam. Runa ir par Latvijas Zaļo un zemnieku savienības pārstāvjiem Saeimā. Saprotu, ka demokrātijas apstākļos partiju tā vienkārši nevar aizliegt, pie mums tā dara tikai ar komunistiem, kuri ir pārāk dumji, lai pārkvalificētos un sevi nosauktu kaut kādā vārdā, kas saistās ar cilvēka tiesībām vai saskaņu. Taču, ja nākamajās Olimpiskajās spēlēs būtu sacensības kategorijā "krasa, elpu aizraujoša bezkaunība," tad ZZS censoņiem būtu visas izredzes pārvest mājā visas medaļas pēc kārtas. Un šajās dienās nevienam nebūtu labākas iespējas, ka kādreizējam zemkopības ministram Rozem.

Kā šodien ziņots presē, cilvēkam, kurš zemkopības ministra amatā izgāzās tik pilnīgi, ka bezmaz bija jāmūk pa ķēķa durvīm, lai saniknotie zemnieki viņu neuzdurtu uz mieta, nu ir prātiņā ienākusi doma, ka Latvijā ģenerāprokurora darbs ir tāds, kuru būtībā varētu darīt bezmaz vai jebkurš. Patlaban likumā attiecībā uz darbu, kuru jaunākajos laikos ir veikuši vien divi Jāņi, Skrastiņš un Maizītis, ir visnotaļ stingras prasības par izglītību un pieredzi. Roze nu ir nācis ar priekšlikumu, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Pietiktu cilvēkam būt Latvijas pilsonim ar juridsku izglītību, kurš 10 gadu nostrādājis jebkurā ar juridiskām lietām saistītā amatā, piemēram, tas varētu būt pasniedzējs kādā augstskolā. Ne vairs trīs gadi tiesneša vai pieci gadi prokurora amatā, kā tas ir patlaban. Tā nav sakritība, ka J. Maizītim pilnvaru termiņš beigsies nākamgad. Un tā, protams, nav sakritība, ka Roze ir viens no lellītēm, kuras dancina leļļu meistars no Puzes. Tiesa, kādreizējā ministra piedāvātā "doma" ir tik idiotiska, ka visticamāk tie ir vienkārši kārtējie mesli baronam, tāpat kā, piemēram, pirms kāda laiciņa uzpeldējusī doma, ka valstī būtībā vajag amnestēt visus pēc kārtas. Toreiz, ja atceramies, visi priekšlikuma autori pēc publikācijas sāka gaiņāties un teikt nē, nē, mēs jau neko. Gan jau tas tā būs arī šoreiz, nav vairs tie laiki, kuros Roze varētu cerēt, ka Saeimas deputāti būs pietiekami nevērīgi un ar savu varu apmāti, lai, piemēram, akceptētu zaļo zemnieku priekšlikumu par naudas atmazgāšanas legalizāciju, turklāt ar atpakaļejošu efektu, kā tas notika pērn.

Ļoti jācer, ka tādu pašu noraidījumu gaida arī otrs Rozes priekšlikums -- ģenerālprokurors ir padzenams no amata, ja Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka kādā kriminālprocesā ir pārkāptas konkrētas personas "cilvēktiesības" un tieši ģenerālprokurors pie tā ir vainīgs. Varat trīsreiz minēt, kura "konkrētā persona" cita starpā ir sākusi bombardēt Eiropas tiesu ar sūdzibām par to, cik briesmīgi valsts (tā pati, starp citu, kura viņam pērn izmaksāja 6845 latu invaliditātes pensiju) ar viņu ir apgājusies. Ar to cilvēks nodarbojas brīžos, kad nesacer mēģinājumus noraidīt visus prokurorus pēc kārtas. Kopējais mērķis ir nepārprotami skaidrs -- visu procesu padarīt par cirku, un tik labi dresēti jokdari, kā Mārtiņš Roze, statista lomai ir perfekti.

Vai tiešām cilvēkam, kurš daudzus gadus ir bijis Latvijas valdības loceklis, kauna vairs nav ne mazākās kripatiņas?

Jauku visiem dienu. Izņemot viņam. Viņš to nav pelnījis.

ceturtdiena, 2009. gada 2. aprīlis

Par optimizāciju veselības jomā un mazajām slimnīcām

Labdien, lasītāji!

Šodien Latvijas Avīzē ir intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi, kurā viņš piedāvā domu, kura no valsts otras augstākās amatpersonas ir visai negaidīti vaļsirdīga, proti: "Lai man piedod mazo slimnīcu darbinieki, bet slimnīcās, kas atrodas zem rajonu centrālo slimnīcu līmeņa, es nevēlētos ārstēties un to neieteiktu arī saviem radiniekiem."

Strīds par mazajām slimnīcām turpinās jau ļoti sen, un patlaban ir plāni 13 no tām slēgt pavisam. Saeimas spīkeris pēc profesijas ir anesteziologs un, kā zinām, šajā darbā strādā no Saeimas darba brīvajā laikā. Noteikti viņš ir vienīgais tāda līmeņa politiķis Eiropā, ja ne pasaulē, kuram vienlaikus ir arī cits darbs, bet ne par to šis stāsts. Droši vien viņam ir taisnība, ka mazajās slimnīcās gluži vienkārši nevar nodrošināt to aprūpes līmeni, kāds ir lielākās iestādēs. Taču te ir jārunā ne vien par slimnīcām, bet arī par tādu lietu, kā transports. Kamēr buldozers Šlesers nepārtraukti lielījās par lidostas attīstību, kuras pamatā cita starpā bija negodīgas atlaides dažām, bet ne visām aviokompānijām, mazāk seksīgie transporta elementi tika atstāti pagalam novārtā, un mūsdienās ir pietiekami daudz vietu, no kurām iedzīvotāji nevar ar sabiedrisko transportu tikt jebkur, jo sabiedriskā transporta vienkārši nav. Veselības krīzes brīdī ne katrs var aizkļut līdz rajona centram vai Rīgai, tā nu ir konkrēta patiesība. Jauno novadu veidošana ir pārcēlusi visādas lietas no vienas vietas uz citu, bet veselības aprūpe tomēr ļoti tālu projām nevar būt. Turklāt, pacients ir viena lieta -- tuvinieki un draugi no attiecīgā miesta vai pagasta taču gribēs slimnieku apciemot, un arī viņiem transporta trūkums būs problemātisks. Par to, ka veselības sistēma ir jāoptimizē, par to nevar būt strīdu. Taču vai te nav gadījumā kārtējā reize, kad par Latvijas laukiem un to iedzīvotājiem vienkārši tiek piemirsts? Bazūnēt domu, ka latvieši ir braša zemnieku tauta un zeme ir tautas dzīvais zelts -- to politikāņi pieprot. Realitāte, diemžēl, mēdz reizēm būt citāda.

Un, starp citu, arī lielajām slimnīcām ne vienmēr ir par ko lielīties. Pirms pāris gadiem man tuvinieks mēnesi nogulēja vienā no tām ar muguras kaiti. Ejot viņu apraudzīt bija jātur deguns ciet, jo visa palāta smirdēja pēc izkārnījumiem. Kāpēc? Jo nodaļai nebija naudas, lai nopirktu tualetes papīru. Un tas bija tā dēvētajos treknajos gados. Komentāri lieki.

Jauku visiem dienu!



 

free counter