piektdiena, 2012. gada 27. janvāris

Visnotaļ apbrīnojama vienprātība

Labdien, lasītāji!

Šodien gadījās ieskatīties Saeimas mājaslapā, kur cita starpā ir arī informācija par to, ko deputāti vakardienas plenārsēdē labu darīja. Acīs krita lūk, kas:

Likumprojekts par Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Norvēģijas finanšu instrumenta 2009.-2014. gada perioda vadības likumu. Par 87, pret 0, atturas 0.

Grozījumi likumā par nodokļiem un nodevām. Par 83, pret 0, atturas 0.

Grozījumi Detektīvdarbības likumā. Par 87, pret 0, atturas 0.

Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā. Par 87, pret 0, atturas 0.

Grozījumi likumā par Iekšlietu ministrijas darbinieku disciplināratbildību. Par 84, pret 0, atturas 0.

Un tā tālāk. Daudzi no balsojumiem bija par likumu pirmajā lasījumā, tāpēc debates par to var turpināties, bet tomēr minētajos un vēl 14 jautājumos lēmums tika pieņemts bez balsojumiem pret un bez atturēšanās. Tik viegli negāja ar amatpersonu vēlēšanām, Kristīne Brokāne par rajona tiesnesi aizklātā balsojumā kļuva ar tikai 60 balsīm par un 24 pret, lai gan kolēģis Māris Markovs to pašu darbu ieguva ar 84 balsīm par un nevienu pret.

Šāda vienbalsība, ja godīgi, uzmundrina. Skaidrs, ka arī opozīcijas deputāti saprot, ka tāpēc vien, ka viņi ir opozīcijā, nav jābalso pret visu pēc kārtas. Tas liecina par politisku atbildību (lai gan jājautā, kur vakar bija tie 13 līdz 20 deputāti, kuri balsojumā nepiedalījās vispār) un vēl jo vairāk liek pārdomāt, kāpēc citos jautājumos Saeimā notiek tik milzīga klīrēšanās. Protams, specifiski ir jādomā par gaidāmo balsojumu par Lisabonas līguma labojumiem, kura kontekstā "zaļie zemnieki" vispirms pateica, ka tos atbalstīs tikai tad, ja tie iekļūs valdības koalīcijā un pēc tam pateica, ka to vairs neprasīs, bet nebūs nekādi "puišeļi," kuriem var likt par kaut ko balsot. Par to jau rakstīju. Bet jautājums par fiskālo stabilitāti Eiropā un eiro zonā tomēr ir izšķiroši svarīgs jautājums arī Latvijai, jo ko īsti ar savu opozīciju Zaļo un zemnieku savienība vēlas pateikt -- ka fiskāla disciplīna Latvijā nav vajadzīga? Protams, tas ir plašāks jautājums nekā, piemēram, jautājums par amatpersonu disciplinārlietām atsevišķā ministrijā, bet tomēr. Galvenais arguments, kas dzirdēts jautājumā par Lisabonu, ir par to, ka Latvija tādā gadījumā atdos daļu savas suverenitātes, bet tas nav arguments, jo, pirmkārt, Latvija tomēr ir ES dalībvalsts un tāpēc piedalās tās darbā, un, otrkārt, Latvija (tāpat kā visas pārējās pasaules valstis, kuras nav sevi izolējušas pavisam) daļu savas suverenitātes ir atdevusi katrai starptautiskajai organizācijai, kurā tā ir iestājusies. NATO neļauj spriedelēt par to, vai būtu vai nebūtu jānodrošina konkrēts aizsardzības finansējums (lai gan mūsu valsts to nenodrošina), Eiropas Padome neļauj spriedelēt par to, vai cilvēka tiesības ir vai nav ievērojamas, tā pati Eiropas Savienība neļauj spriedelēt par to, vai direktīvas būtu uzskatāmas vienkārši par rekomendācijām. Protams, ir latvieši, kuri uzskata, ka Latvijai nevajadzētu būt nevienā no minētajām organizācijām, bet tas ir pagalam muļķīgi, jo būt pie galda vienmēr ir labāk nekā tur nebūt.

Vienu vārdu sakot -- ja Saeimas "gudrās galvas" var būt vienotas dažos jautājumos, tad bez pietiekami nopietniem argumentiem pret, tām vajadzētu būt vienotām arī citos.

***

Un vēl viena doma. Laikrakstā Diena katru dienu 4. lappusē ir rubrika "spilgti citāti." Neviens šajā rubrikā ar "spilgtu citātu" neparādās biežāk kā Viktors Avotiņš, un tas nu ir visnotaļ dīvaini, ja ņemam vērā to, ka viņš strādā laikrakstā, kurš ar Dienu konkurē pavisam specifiski. Vai nebūtu vieglāk viņu vienkārši pieņemt darbā?

Jauku visiem atlikušo dienu!

trešdiena, 2012. gada 25. janvāris

Par puišeļiem un mājdzīvniekiem Saeimā

Labdien, lasītāji!

Viņdien mūsu valsts un politiskās iekārtas "zaļie zemnieki" devās viesos pie Valsts prezidenta, lai aprunātos par dažādām politiskām lietām. Prezidents šajās dienās naski ticies ar visu Saeimā pārstāvēto spēku pārstāvjiem, it īpaši runājot par gaidāmajiem grozījumiem Eiropas Savienības tā dēvētajā Lisabonas līgumā. Lasītāji atcerēsies, ka Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) šajā kontekstā bija sacerējusies, ka apmaiņā pret atbalstu līguma grozījumiem valdība savienībai piešķirs pāris ministru portfeļu. Valdība būtība pateica, ka nekādas maiņas koalīcijā patlaban nav darba kārtībā un, kad ZZS ļaudis iznāca no Valsts prezidenta kabineta, tie atzina, ka šīs divas lietas -- līguma grozījumus un MK sastāvu -- tie vairs nesaistīs kopā. ZZS ilggadējais frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pēc tam paskaidroja, ka ne jau doma bijusi "veikt kādus politiskus barterus vai tamlīdzīgas lietas, bet gan noskaidrot, vai esam vēlami pašreizējā valdībā." Acīmredzot nav gan vēlami, un Brigmanis zina, kāpēc: "Zatlera reformu partija atzina, ka, lai strādātu kopā ar ZZS, tam vispirms jākļūst par mājdzīvnieku."

Nav skaidrs, kāds mājdzīvnieks Brigmanim bija padomā. Ja suns, tad, jā, suns mēdz naski izpildīt saimnieka pavēles. Ja kaķis, tad ne tik. Kaķis dara, kā viņam pašam patīk. Varbūt Brigmanim padomā bija kāmītis, kas skraida pa riteni un neko citu nedomā. Ja padomā bija čūska, tad, jā, tādu var turēt azotē, bet tas ir liels jo liels risks. Bet, ja nopietni, skaidrs ir tas, ka ZRP joprojām nav mierā ar vienu vienīgu apstākli, proti -- ZZS tomēr visnotaļ ciešajām saitēm ar Puzes ķeizaru. Lembergs "zaļajiem zemniekiem" ir apmēram tas pats, kas vārds "okupācija" Saskaņas centram. Visi zina, ka Latvija bija okupēta, bet SC sava īstā vai iedomātā elektorāta kontekstā vārdu "okupācija" pār lūpām pārspļaut lielākoties nevar. Līdzīgi, visi tomēr zina, ka ne jau kaut kādas kaprīzes dēļ Ģenerālprokuratūra pret Lembergu ir cēlusi bezgala nopietnas apsūdzības, kā arī to, ka ne jau tikai Latvijā vien šis cilvēks tiek izmeklēts sakarā ar dažādiem nedarbiem. Bet, tā kā cilvēks kaut kāda iemesla dēļ par spīti tam visam vienā sabiedrības daļā ir populārs, no ZZS cilvēkiem un viņu āmen stūrim Ventspils trubas avīzē nekad un nemūžam nedzirdēt domu, ka varbūt Puzes ķeizars tomēr nav nevainīgs jēriņš, kuram uzbrūk ļaunprātīgi nelieši no Ģenerālprokuratūras, Sorosa fonda, Lielbritānijas tiesas, Luksemburgas varas iestādēm un ļaunās fejas pils Smaragdu pilsētas ziemeļos. Un tāpēc, lūk, tiesiskuma koalīcijā tomēr nav pārliecības, ka savienībai ir vieta pie valdības galda, iespējams, it īpaši ne Satiksmes ministrijā.

Kolēģis Aidis Tomsons Tviterī par šo lietu ir paironizējis: "Prezidentam gan ir harismātiska ietekme uz ZZS. Šis parunāja, un ZZS vairs negrib ministru portfeļus. Šādas prezidenta spējas vajag izmantot." Taču jautājums tomēr ir gana nopietns. Paredzētie Lisabonas līguma grozījumi ir par fiskālu disciplīnu ES dalībvalstīs, un tas ir būtiski arī Latvijai, ja jau tā joprojām domā par eiro ieviešanu 2014. gadā. Šī nav tā joma, kurā klīrēties. ZZS diez vai to saprot. Dienai Brigmanis apgalvoja, ka koalīcijai nebūtu jācer, ka ZZS to atbalstīs, jo "mēs vairs sen neesam puišeļi, kurus kāds atnāks un mācīs, kā dzīvot." Tiesa, vienā jomā "zaļajiem zemniekiem" ir taisnība, proti -- valdība kārtējo reizi ir nolēmusi, ka līguma grozījumi uzskatāmi par slepeniem. Tie ir atrodami internetā. Saeimas deputāte Iveta Grigule tos atrada Lielbritānijā. Es pats tos redzēju, kad tos uz manu radio raidījumu atveda premjerministra padomnieks Pēteris Viņķelis. Te ir tas pats, kas ar kādreizējo līgumu ar Starptautisko valūtas fondu -- valdība centās noslepenot kaut ko, kas nebūt nebija slepens. Tas ir muļķīgi. Bet ārpus tā tomēr te ir valstisks jautājums, kura kontekstā būtu gaidāms, ka politikāņi uzvedīsies valstiski, nevis atbilstoši savām šaurajām interesēm.

Valsts prezidenta "harizma" šonedēļ ir nodrošinājusi arī ko citu. Pēc tikšanās ar prezidentu, Nacionālās apvienības vadonis Dzintars paziņoja, ka ir gatavs apsēsties pie galda ar to pašu Saskaņas centru un, kā to ir interpretējusi Latvijas Avīze, "vienoties ar saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem 'SC' par politisko minimumu savstarpējai sadzīvošanai." Dzintars ir paziņojis, ka politiskie uzskati starp NA un SC ir "diametrāli pretēji un savstarpēji izslēdzoši," bet "visiem politiķiem vajadzētu būt vienisprātis vismaz par to, ka politiskās uzskatu atšķirības un pārliecības aizstāvēšana nedrīkstētu veicināt naidu, pāraugt sadzīviskos konfliktos vai pat vardarbības uzliesmojumos." Uz to SC boss Urbanovičs ir atbildējis ar ironiju: "Mēs vienmēr esam gatavi dialogiem. Gan jau kaut kā saskriesimies -- vienā mājā dzīvojam, tepat vien strādājam." Savukārt, viņa partijas biedrs Valērijs Agešins ir atzinis, ka Saeimas komisiju darbā abām frakcijām ir izdevies rast kopīgu valodu, jo "šajā jomā arī NA ir diezgan kreisa."

Te nu ir būtisks jautājums. Jezga ap krievu valodas tiesībām Latvijā ir politiski izdevīga i SC, kurš tādā veidā var mobilizēt savu elektorātu, i NA, kurš var darīt to pašu (ne velti Latvijas Avīze, nevienu vārdā nenosaucot, apgalvo, ka Dzintara paziņojums "vairākos NAV atbalstītājos raisījis bažas, par ko īsti abas partijas gatavojas vienoties un vai NA ir uzklausījusi savu vēlētāju viedokli"). Šiem "atbalstītājiem" derētu atcerēties, ka būtiskākais Saeimas darba kārtībā patlaban ir ekonomiskā krīze, iespēja, ka tā atjaunosies ar jaunu sparu, budžeta konsolidācija u.tml. Gaidāmais referendums ir izdevīga iespēja, par to nerunāt, un tas ir visnotaļ nožēlojami.

Savukārt, Urbanovičs, tiekoties ar Valsts prezidentu, ir nācis ar domu, ka Eiropas fondi turpmāk jāskata kontekstā ar jaunām darba vietām ilgtermiņā, nevis ieguldījumiem sporta hallēs un izklaides objektos. Te acīmredzot cilvēks nav aprunājies ar savu partijas biedru Rēzeknes mēru Aleksandru Bartaševiču, kurš nesen manā radio raidījumā tieši lielījās par "sporta hallēm un izklaides objektiem," tajā skaitā paredzēts Rēzeknē būvēt "Olimpisko centru." Savukārt, par "darba vietām ilgtermiņā" mērs teica, ka paši labākie Rēzeknes cilvēki jau ir pārcēlušies uz ārzemēm, tāpēc par spīti iedzīvotāju skaita visnotaļ krasajam samazinājumam Latgales pusē bezdarba līmenis joprojām ir augstāks nekā citur Latvijā. To apliecināja kāds klausītājs: Viņa firma Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes rajonā meklēja vienkāršu mehāniķi, darba vietu izreklamēja pa labi un pa kreisi. Cik cilvēku pieteicās? Neviens. Arī mehāniķi strādā Londonā vai Dublinā. Un tāpēc jākonstatē, ka darba vietas jau var radīt, bet, ja nav neviena, kas tās vēlas aizpildīt, tad arī tā ir problēma, kura ir krietni vien būtiskāka par puišeļiem, mājdzīvniekiem un referendumiem.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2012. gada 24. janvāris

Arvien trakāk ar krieviem un viņu atbalstītājiem

Labdien, lasītāji!

Nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas vēl ir patālu (2014. gadā), bet viena no mūsu brašajām EP deputātēm jau tagad cenšas sev pievērst uzmanību ar domu, kura kārtējo reizi pierāda, ka viņa nav nekāda Latvijas draudzene un par viņas klātbūtni Eiropas Savienības centrālajā likumdošanas iestādē valsts iedzīvotājiem būtu jājūt ievērojams kauns. Vismaz tiem iedzīvotājiem, kuri Latviju uztver kā vietu, kur var dzīvot un attīstīties latvieši.

Runa, protams, ir par deputāti Tatjanu Ždanoku. Viņas jaunākā domu "pērle" ir par to, ka Eiropā vajag sākt vākt parakstus, lai krievu valoda kļūtu par oficiālu ES valodu. Viņa domā par jaunu ES regulu, kura stāsies spēkā š.g. 1. aprīlī un ļaus miljonam ES pilsoņu no vairākām ES dalībvalstīm nākt ar likumdošanas iniciatīvu, kura tad Eiropas Parlamentam būs jāapspriež. Lai tā neliktos gluži kā krievu un krievu vien iniciatīva, Ždanoka ir skaidrojusi, ka līdzīgu statusu varētu nodrošināt arī citām minoritāšu valodām Eiropā, piemēram, katalāņu, korsikāņu, galīciešu, basku u.c. valodai. Taču āža kāja ir redzama. Pati censone par savu domu ir skaidrojusi lūk, ko: "Panākt, ka visa informācija, kas nāk no ES, būs pieejama arī krievu valodā, kā arī, lai paši cilvēki ar ES institūcijām varētu sazināties savā dzimtajā valodā, to skaitā iesniegt pieteikumus projektiem, kas tiek finansēti no ES fondiem." Par katalāņiem un korsikāņiem šajā tekstā, protams, nav ne vārda.

Nav absolūti nekādu šaubu, ka šī procesa pamatā nav absolūti nekā cita, kā Ždanokas vēlme, sev pievērst uzmanību laikā, kad viņas pārstāvētā PCTVL ir ieslaucīta vēstures mēslainē (pērn Saeimas vēlēšanās -- knapi 7 tūkst. balsu). Pirmkārt, valodas jautājumi nav risināmi Eiropas līmenī un, kā persona, kura EP ir darbojusies jau pasen, Ždanoka to noteikti zina. Otrkārt, krievi Latvijā nu nekādi nav uzskatāmi par tādu vēsturisku minoritāti, kādi ir katalāņi un baski Spānijā un Francijā vai velsieši Lielbritānijā. Lielākoties mūsdienu krievu tautības cilvēki mūsu valstī tomēr ir "pateicoties" padomju okupācijai. Treškārt, Eiropas Parlamentā domai ir pat ļoti maz atbalstītāju. Ždanokas pārstāvētajai Eiropas Brīvajā aliansē no 753 Eiroparlamenta deputātiem ir tikai septiņi. Pat mūsu valsts vienīgais valsts nodevējs, EP deputāts Alfrēds Rubiks, ir teicis, ka gribēt jau var visu ko, bet to realizēt būs ļoti grūti." Lai neteiktu vairāk.

Ždanokas doma par parakstu vākšanu ir liekama tajā pašā maisā ar PCTVL pašreizējiem centieniem, Latvijā forsēt referendumu par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem (tātad -- lielākoties "krievvalodīgajiem") jau rīt uz brokastu laiku, nemaz nerunājot par 18. februārī paredzamo referendumu par krievu valodas statusu mūsu valstī. Zem visām šīm iniciatīvām ir tikai viena vienīga lieta: ievērojama skaita krievu nevēlēšanās iemācīties un lietot latviešu valodu. Saskaņas centrs var gvelzt cik grib par to, ka šis ir "pašcieņas" jautājums, bet, nē -- runa ir par cilvēkiem, kuri Latvijas Republikā nevēlas iemācīties un lietot valsts valodu, punkts un āmen. Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc krievu valodai būtu jābūt oficiālai valodai organizācijā, kurā Krievija nav un droši vien nekad nebūs pārstāvēta. Arī Eiropas Padomē, kurā Krievija ir darbojusies jau sen, oficiālās valodas ir tikai angļu un franču valoda.

Un, ja par gaidāmo referendumu. Man vakar radio raidījumā bija Saeimas deputāts Andrejs Klementjevs (SC), un viņš nu visādi apgalvoja, ka SC ar referendumu neesot absolūti nekāda sakara, tas viss esot Lindermana un tikai Lindermana projekts. Kad aizrādīju, ka SC viens no vadītājiem Urbanovičs Lindermanu un Osipovu ir aprakstījis ar vārdiem "sirdsapziņas bruņinieki," Klementjevs paraustīja plecus un teica, ka tas ir jautājums, kas jāuzdod Urbanovičam, viņš pats vēl nemaz nezinot, ko 18. februāri darīs, un SC par to esot lielas domstarpības. Ņemot vērā to, ka tas pats Urbanovičs arī ir teicis, ka patiesībā referendums ir par atbalstu Saskaņas centram, par to var arī būt šaubas. Tas pats sakāms par no vairākiem SC cilvēkiem dzirdētā apgalvojuma, ka referendums esot arī par to, ka SC nav valdībā. Šodien laikrakstā Diena ir intervija ar vienu no SC latviešiem Andreju Elksniņu, kurā viņš saka, ka ir nolēmis referendumā nepiedalīties, bet, "ja nicināšana pret 180 tūkstošiem pilsoņu ies pāri strīpai, savu lēmumu es varētu arī mainīt." Kā to saprast? Ja līdz 18. februārim SC neuzņems valdībā, šis latvietis balsos par oficiālas valodas statusa piešķiršanu krievu valodai? Un būs cienīgs turpināt darbu iestādē, kurai viņš ir zvērējis, ka darīs visu iespējamo, lai sargātu latviešu kā vienīgo valsts valodu Latvijā? Protams, vēlēšanās balsojums ir slepens, mēs nekad nezināsim, kā ir balsojuši SC deputāti, bet tomēr.

Un, starp citu, ja par Urbanoviča attieksmi pret iestādi, kurā viņš strādā, šodien sabiedriskā organizācija Delna ir izplatījusi tekstu par tiem deputātiem, kuri visvairāk un vismazāk ir piedalījušies Saeimas komisiju darbā. Pieci deputāti ir apmeklējuši pilnīgi visas komisiju un apakškomisiju sēdes, par ko varētu teikt "malači," ja vien tas nebūtu viņu pamatdarbs. Taču ir viens deputāts, kurš ir atradis laiku apmeklēt krietni, krietni, krietni mazāk sēžu, vien 31 procentu. Jā, tas ir tas pats Urbanovičs. Vien trīs no katrām desmit sēdēm. Tas būtu uzskatāms par kārtīgu tautas priekšstāvja darbu? Nē, nebūtu vis. Urbanovičs ir bijis visos Saeimas sasaukumos kopš 1993. gada. Varbūt darbs cilvēkam ir apnicis. Bet tādā gadījumā, ko viņš tur meklē? Lasītāj, ja Tavā uzņēmumā strādātu cilvēks, kurš darbu kavētu 70 procentus no visa iespējamā darba laika, vai Tu viņu paturētu darbā vai tomēr arī padzītu? Acīmredzot SC vēlētāji tik prasīgi nav, bet kāds labums Latvijai no tik slinka deputāta?

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2012. gada 23. janvāris

Par Republikāņu partijas statusu Amerikā

Labvakar, lasītāji!

Nezinu, cik daudz Latvijas iedzīvotāji seko politiskiem notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs, bet, tā kā viens bloga lasītājs lūdza par to parakstīt, tad te arī ir mans sakāmais.

Par to, ka Demokrātu partijas kandidāts novembrī gaidāmajās ASV prezidenta vēlēšanās būs pašreizējais prezidents Baraks Obama, nekādu šaubu nav. Jautājumi ir divi. Pirmkārt, ko Republikāņu partija viņam liks pretī un, otrkārt, vai Demokrātu partijai izdosies saglabāt vairākumu ASV Senātā un vismaz palielināt savu pārstāvju skaitu Tautas vietnieku namā. Senāta gadījumā lieta tāda, ka pensionēties nolēmuši vai atkārtoti kandidē lielāks skaits Demokrātu nekā Republikāņu partijas senatoru. Republikāņiem vajadzīgi tikai četri papildu mandāti, lai ASV Kongresa augšpalātā ieņemtu vairākumu (vai tikai trīs, ja gadījumā partijai izdosies uzvarēt arī prezidenta vēlēšanās, jo ASV viceprezidents ir arī Senāta priekšsēdētājs un balso tajos gadījumos, kad citādi balsojums ir 50:50). Tautas vietnieku namā patlaban republikāņiem ir 49 mandātu vairākums, demokrātiem grūti klāsies, ne mazums tāpēc, ka daudzos štatos deputātu pārstāvētie rajoni ir iekārtoti tā, lai gandrīz automātiski uzvar vienas vai otras partijas pārstāvis. Ja vien politikā nenotiek kaut kas ārkārtējs (ASV prezidenta Ričarda Niksona atkāpšanās no amata, prezidenta Džordža Buša jaunākā un dumjākā masīvā nepopularitāte), atkārtotu mandātu Tautas vietnieku namā iegūst vairāk nekā 90 procenti to, kuri tajā ir dienējuši iepriekšējā sasaukumā.

Kas attiecas uz prezidenta vēlēšanām, patlaban nu vairs no sava duča Republikāņu partijas kandidātu ir palikuši tikai četri -- kādreizējais Tautas vietnieku nama spīkers Ņūts Gingričs, kādreizējais Masačusetsas štata gubernators Mits Romnijs, kādreizējais ASV senators no Pensilvānijas štata Riks Santorums, un pašreizējais Tautas vietnieku nama deputāts Rons Pauls. Pēdējam izredžu tikpat kā nav, viņš ir nosacīti liberāls dažādos jautājumos un sevi uzskata par libertariāni, tātad, par cilvēku, kurš atbalsta valdības neiejaukšanos iedzīvotāju dzīvē tādās jomās, kā seksuālā orientācija un narkotiku lietošana. Republikāņu partijai tās nav pieņemamas domas, tāpēc R. Paulu varam norakstīt. Atlikušie trīs kandidāti sacenšas par to, kurš var būt viskonservatīvākais no visiem, jo fakts ir tāds, ka Republikāņu partiju mūsdienās ļoti lielā mērā kontrolē tā dēvētie "evaņģēliskie kristieši" un tā dēvētā "tējas dzērāju" kustība. Abos gadījumos runa ir par izteikti konservatīviem vēlētājiem. Te gan jāpaskaidro, ka vārds "konservatīvs" mūsdienu Amerikā nozīmē cilvēkus ar masīviem aizspriedumiem, pirmkārt pret gejiem, bet arī pret imigrantiem, sievietēm (it īpaši tām, kuras vēlas veikt vai ir veikušas abortu), u.tml. Tāpēc visiem kandidātiem šajā virzienā ir jāklanās, cik vien prot.

Taču vienīgais no minētajiem kandidātiem, kurš pārliecinoši var apgalvot, ka ir atbilstoši konservatīvs ir Santorums. Senātā viņš bija viens no konservatīvākajiem senatoriem līdz brīdim, kad 2006. gadā viņš zaudēja vēlēšanās. Savukārt, Gingričam ir tā problēma, ka viņš ir divreiz šķīries un trīsreiz precējies. Piedevām, pirmajai sievai par šķiršanos viņš paziņoja, kamēr viņa gulēja slimnīcas gultā, bet otrai piedāvāja "atvērtas laulības," lai viņš varētu vienlaikus būt precēts, bet arī lakstoties ar sievieti, kura ar laiku kļuva par viņa trešo sievu. Šķiet, daudzi republikāņi šajā ziņā ir gatavi aizspiest degunu un vienalga par viņu balsot, bet par konservatīvu vai "kristīgu" šādu uzvedību neuzskatīt vis. Vistrakāk ir ar Romniju. Masačusetsā viņš bija izteikti liberāls gubernators, jo Masačusetsa ir liberāli noskaņots štats. Kādreiz viņš atbalstīja geju tiesības, sievietes tiesības veikt abortu u.tml. Viņš savā štatā ieviesa gandrīz precīzi to pašu veselības aprūpes sistēmu, kuru pēc milzīgas šķēpu lauzšanas Amerikā izdevās ieviest Obamam. Tagad viņš savu "viedokli" par šīm lietām ir mainījis par visiem 180 grādiem. Protams, šāda lēkāšana no viena grāvja uz otru Amerikas (un ne tikai) politikā nav nekas neparasts, taču Romnija gadījumā tā ir tik ļoti uzkrītoša, ka gluži vai mati stāvus ceļas.

Patlaban vēl ir pāragri spriest, kurš no minētajiem cilvēkiem kļūs par Republikāņu partijas kandidātu, bet viens gan ir skaidrs -- viņi visi trīs ir tik ļoti traki, ka Obamam visticamāk nebūs absolūti nekādu problēmu, Baltajā namā iegūt vēl četrus gadus. Par to, cik apdauzīts ir Republikāņu partijas elektorāts, varam spriest pēc tā, ka republikāņi, kuri ir apmeklējuši vienu no ļoti daudzām partijas priekšvēlēšanu debatēm, ir aplaudējuši, kad nu jau izbijušais kandidāts, Teksasas štata gubernators Riks Perijs, palielījās par to, cik daudz cilvēkiem viņa štatā ir izpildīts nāves sods, aplaudējuši, kad Gingričs ir teicis, ka ASV tumšādainajiem iedzīvotājiem būtu jāmeklē darbs, nevis jāpaļaujas uz valsts subsīdijām, aplaudējuši, kad Gingričs ir teicis, ka arī bērniem būtu jāstrādā, aplaudējuši, kad kandidāti ir apgalvojuši, ka viņi nekavējoties sāktu bombardēt Irānu, bet aurojuši tad, kad jautājumu uzdeva gejs, kurš vēlējās zināt, vai kandidāti atceltu viņam nesen piešķirtās tiesības, bruņotajos spēkos būt atklātam par savu dzīvi. Obamam, kurš priekšvēlēšanu kampaņai jau ir savācis miljardu (!!!) dolāru, nekas daudz nebūs jādara, jo Republikāņu kandidāti viens otru ir tik ļoti kritizējuši, ka viņam atliks pateikt, ka pašos republikāņos par eventuālo uzvarētāju ir pārāk lielas domstarpības un kašķi, kā gan kāds varētu par viņu balsot novembra vēlēšanās?

Zinu, ka Latvijā ir cilvēki, kuri atbalsta domu, ka nākamajam ASV prezidentam būtu jābūt no Republikāņu partijas. Nepiekrītu. Pirmkārt, Amerikas attiecības ar Latviju nav atkarīgas no tā, kas sēd Baltajā namā. Esam NATO dalībvalsts, tādas arī mums ir galvenās saites ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Var jau būt, ka republikānis pret Krieviju izturētos skarbāk nekā demokrāts, bet reālpolitika ir tāda, kāda tā ir, un Amerikai ar Krieviju uzturēt labas attiecības ir būtiski. Un, otrkārt, pašai Amerikai ir svarīgi, lai arī nākamos četrus gadus Vašingtonā saimniekotu demokrāts, tātad Obama, kaut vai tāpēc, ka prezidentam ir tiesības izvirzīt Augstākās tiesas tiesnešus un būtu pēdējais laiks tiesā atjaunot liberālu vairākumu, jo pašreizējā tiesa, kurā vairākumu tiesnešu iecēla republikāņi, cita starpā ir spriedusi, ka uzņēmumi ir "cilvēki" un tiem ir tiesības politiskajā procesā ziedot tik vien daudz naudas, cik tie vēlas. Tas ir tik kliedzoši absurdi, ka galva gluži griežas, un jācer, ka kaut kad drīz AT vairākums lems, ka tā nu nevajadzēja gan.

Iespējams, ka kāds no izkritušajiem Republikāņu partijas kandidātiem veidos trešo partiju, bet tādā gadījumā viņš vai viņa atņemtu balsis republikānim un ne Obamam. Piedevām, trešo partiju pārstāvjiem pēdējā gadsimtā prezidenta vēlēšanās ir skarbi gājis, neviens ne tuvu nav ticis Baltajam namam. Tiesa, 2000. gadā Zaļo partijas pārstāvis ieguva pietiekami daudz balsu, lai Floridas štatā nodrošinātu Buša jaunākā un dumjākā uzvaru, tādā nozīmē ietekme var būt. Bet šogad gan ne, jo sadalījums starp Obamas atbalstītājiem un Republikāņu partijas izvirzītā kandidāta atbalstītājiem ir pietiekami konkrēts un, kā teicu, balsis trešās partijas kandidāts atņemtu pēdējam, ne pirmajam. Saku vēlreiz -- par vismaz 90 procentiem varam būt droši, ka arī pēc 2012. gada ASV prezidents būs Baraks Obama. Nekas perfekts viņš nav bijis, viņā ir vīlušies daudzi kādreizējie atbalstītāji, bet alternatīva būtu šausminoša, tāpēc labi vien ir, ka viņam izredzes ir lieliskas.

Jauku visiem atlikušo vakaru!

piektdiena, 2012. gada 20. janvāris

Par muļķīgo Krieviju un labu lēmumu Saeimā

Labdien, lasītāji!

Cik tālu Krievija var iet dažādu muļķību virzienā? Nupat ziņots, ka atsevišķi Kremļa diktatoru pārstāvji sākuši gruzīties par Amerikas Savienoto Valstu jauno vēstnieku minētajā valstī Maiklu Makfolu. Kremļa pilnīgi kontrolētajā Pirmajā kanālā raidījuma "Odnako" vadītājs Mihails Ļeontjevs paziņojis, ka M. Makfols "nav Krievijas eksperts, viņš ir demokrātijas eksperts," kura mērķis esot "pabeigt revolūciju." Ar jēdzienu "revolūcija" Ļeontjevs saprot pieaugošo nemieru pret cara Vladimira V patvaļu, savukārt kā izprast apgalvojumu par "demokrātijas ekspertu"? Tā Ļeontjevs acīmredzot atzīst, ka tas, kas darās Krievijā, par demokrātiju nu nekādi nav uzskatāms, ja reiz vēstnieks nav pieņemams. Piedevām, jaunais vēstnieks ilgstoši ir darbojies ASV Nacionālās demokrātijas institūtā Maskavā un ir sacerējis vairākas publikācijas, kuras caram Vladimiram nekādi nav glaimojošas. Tajā skaitā M. Makfols ir autors grāmatai "Nepabeigtā revolūcija Krievijā. Politiskās pārmaiņas no Gorbačova līdz Putinam." Kur grāmata izdota? Maskavā. Un tādā gadījumā, ja Mihails Ļeontjevs uzskata, ka cilvēks nav "Krievijas eksperts," tad acīmredzot tas attiecas tikai uz cara Vladimira ieviesto "suverenās demokrātijas" un varas vertikāles modeli, jo tā Kremlim un tā pakalpiņiem ir vienīgā un īstā "Krievija." Jau pirmajā darba nedēļā jaunais ASV vēstnieks paguvis tikties ar cilvēktiesību aizstāvjiem, pretkorupcijas aktīvistiem, opozīcijas partiju pārstāvjiem u.c. Malacis! ASV Valsts departaments ir teicis, ka Makfola galvenais darbs būs meklēt jaunas starpvalstu sadarbības formas, bet arī to, ka vēstnieks runās "skaidrā valodā" par to, ko viņš Krievijā redz un dzird. Labi, ka tā, jo rožainas brilles attiecībās ar Maskavu tomēr nav pieņemamas.

To saprot arī citi. Šodien Latvijā viesojas NATO ģenerālsekretārs Anderss Rasmusens, vakar viņš bija Lietuvā un pateica, ka Krievijas plāni, uz robežas ar NATO valstīm izvietot lielu kaudzi bruņojuma, ir muļķīgi. Tā gluži, protams, diplomātiskais Rasmusens neteica, bet šo gan viņš pateica: "Tā ir bruņošanās pret mākslīgu ienaidnieku, kas neeksistē." Tas pats vien sanāk.

Krievijas nespēja izveidot kaut ko pat mazliet analogu patiesai demokrātijai, ir nožēlojama, bet, protams, tā nav viena. Raugi, arī mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā dīvainais diktators Lukašenko ir paziņojis, ka viņš savā valstī ieviesīšot politikas reformas. "Mēs pētām zināmas tendences, kas pasaulē patlaban izvēršas, un, protams, mēs mūsu politisko sistēmu pielāgosim un modernizēsim" -- tā Eiropas pēdējais diktators. Viņējā -- valsts, kurā būtībā ir tikai viena partija, tā ir valsts, kurā patiesi godīgas un atklātas vēlēšanas nav notikušas nekad, un tā ir valsts, kurā pēc 2010. gada negodīgajām prezidenta vēlēšanām visi Lukašenko konkurenti tika sabāzti cietumā, kur divi no viņiem atrodas joprojām. Grūti spriest, kādas "tendences" Lukašenko un viņa līdzskrējēji ir pētījuši. Katrā gadījumā tās nav un nevar būt "tendences," kas saistāmas ar demokrātijas attīstību. Varbūt cilvēks ir pētījis "tendences," piemēram, Zimbabvē.

***

Savukārt tepat mūsmājās politiķi beidzot izdarījuši ļoti labu darbu -- Saeima ir atteikusies no slepeniem balsojumiem vairumā amatpersonu ievēlēšanā, tajā skaitā drīz atklāti tiks ievēlēti nākamie Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļi. Kā esmu rakstījis citreiz, nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc šādām vēlēšanām būtu jābūt slepenām, jo Latvijas politiskās "kultūras" kontekstā šī slepenība vienmēr ir saistījusies ar politisku tirgošanos aizkulisēs un pietiekami bieži arī ar deputātu vienkārši prastu melošanu, kā tas bija Jāņa Maizīša gadījumā. Saku vēlreiz -- demokrātiskā parlamentārā iekārtā nav absolūti neviena iemesla, kāpēc ievēlētiem tautas pārstāvjiem būtu jāslēpj savs viedoklis no cilvēkiem, kuri viņiem ir uzticējuši pārstāvniecības tiesības.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2012. gada 19. janvāris

Tik nu mūsu ir

Labdien, lasītāji!

Šodien presē lasāma reakcija uz Centrālās Statistikas pārvaldes (CSP) paziņojumu par pērn notikušās tautas skaitīšanas rezultātiem. Reakcijas bijušas dažādas: Vienmēr dzīvespriecīgā Latvijas Avīze: "Mūsu ir vairāk par diviem miljoniem." Vienmēr un par visu īgnā un skeptiskā Ventspils trubas avīze: "Tautas skaitīšana skaidrību nerada." Vienmēr par uzņēmējdarbību domājošais Dienas Bizness: "Pensionāru valsts, no kuras pārējie laižas prom." Un tad vēl Diena, kur uz vāka vēstīts: "Puse Latvijas dzīvo Rīgā un Pierīgā. Tas ir nopietni." Allaž priecājos, ja laikraksts man pastāsta priekšā, kas būt uztverams nopietni vai nenopietni.

Bet, ja nopietni. Tālāk laikraksts kļūst mazliet ironisks. Virsraksts 6. lappusē ir "Divus miljonus sameklēja." Vienīgais, kas tur iztrūkst, ir vārdiņš "tomēr," jo labu laiku likās, ka ar tiem diviem miljoniem tomēr tā būs, kā būs. Jācer, ka CSP nenodarbojās ar datu "masēšanu," lai pievilktos klāt tiem diviem miljoniem, bet pieņemsim, ka tā nebija. Cita lieta, ko par šo visu lietu Dienā ir teikuši aptaujātie eksperti. Profesors Mihails Hazans uzslavē pats sevi -- CSP ir konstatējusi apmēram tos pašus datus, kā pats profesors. Bet tad ir citāts no Swedbank vecākās ekonomistes Lijas Strašunas (man vienmēr ir paticis jēdziens "vecākais" šajā kontekstā -- fotogrāfijā kundze nemaz tik veca neizskatās; bet ne par to šis stāsts). Viņa saka lūk, ko: "Ja līdzšinējās tendences turpinās, jau divu gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits būs mazāks par diviem miljoniem. Tas prasa steidzamu un izlēmīgu rīcību no valsts puses. Vai nu tagad, vai būs par vēlu." Vēl apokaliptiskāk runā sociologs Arnis Kaktiņš: "Svarīgi ir saprast, ka pārskatāmā laika posmā Latvija tāda, kāda tā ir tagad, nevarēs pastāvēt. Mēs lēnam sabrūkam no iekšienes."

Protams, var teikt, ka Latvija arī rīt nebūs tāda, kāda tā ir tagad. Kāds piedzims (cita starpā manas Eirovīzijas dziesmas "You are a Star" komponista Auzāna ģimenē jau šodien gaidāma jauna latvieša piedzimšana -- sveicu!), kāds nomirs, kāds aizbrauks, vispār laika apstākļi droši vien būs citādi. Bet par to pastāvēšanu. Luksemburga kaut kā iztiek ar pusmiljonu iedzīvotāju un nebūt nebrūk. Ļoti, ļoti bagātajā Lihtenšteinā un Monako attiecīgi ir vien 36 un 33 tūkstoši iedzīvotāju. Kaimiņvalstī Igaunijā ir par 35 procentiem mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, un tur daudzējādā ziņā ar ekonomiskām lietām iet krietni labāk, tajā skaitā, kā visi zinām, Igaunija eiro ieviesa jau pērn. Iedzīvotāju skaits tomēr nav tas galvenais rādītājs.

Galvenie rādītāji ir divi: tā rupji sakot, iedzīvotāju sastāva kvalitāte, kā arī pati valsts un tā tautsaimniecība. Te ir tā vieta, kur Latvija pamatīgi klibo. Vakar man radio raidījumā bija Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs, un es viņam jautāju, kā tas var būt, ka Latgalē iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 20 un vairāk procentiem, bet bezdarbs tur vienalga ir visaugstākais. Mērs teica, ka emigrējuši ir spējīgākie cilvēki un palikuši ir pensionāri un tie, kuriem nav īpaši laba izglītība vai lieli talanti. To apstiprināja e-pasts no kāda uzņēmuma, kurš vēstīja, ka ilgi un dikti meklēts mehāniķis no Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas rajona, bet nav pieteicies neviens (!!!) -- neviens pats kandidāts. Arī mehāniķi acīmredzot sev labāku dzīvi saskata kaut kur citur, bet ne Latgalē un, ļoti iespējams, arī ne Latvijā.

Un te nu reiz Swedbank vecākajai ekonomistei ir taisnība: "Jau ilgstoši esam runājuši par reformu nepieciešamību, bet darīts vēl ir maz." Un "Novadi ar pusotru tūkstoti iedzīvotāju vairumā gadījumu nevar būt pietiekami efektīvi resursu izlietošanas ziņā un piesaistīt investorus darba vietu radīšana." Un "Pensijas vecuma palielināšana no 2014. gada ir neizbēgama." Un "Ir veiksmīgāk jāatbalsta jaunu darba vietu radīšana un tādējādi, iespējams, arī daļas emigrējušo atgriešanās, jāuzlabo izglītības sistēmas kvalitāte un efektivitāte (t.sk. veicinot arī bezdarbnieku pārkvalifikāciju)." Savukārt, tālāk jautājums ir par politiķu un politikāņu drosmi vai tās trūkumu. Nezinu, cik ļoti Saeimas deputāti priecātos par domu, ka vēl salīdzinoši nesen izveidotā administratīvi teritoriālā sistēma būtu atkal verama vaļā, jau pašreizējās sistēmas izveidošana prasīja daudzus gadus un daudz puņķu un asaru. Tāpat nezinu, vai politiķi uzdrīkstēsies paaugstināt pensijas vecumu 2014. gadā, ja tajā pat gadā būs arī nākamās Saeimas vēlēšanas (protams, pie nosacījuma, ka 11. Saeima netiks priekšlaikus atlaista, par ko nekādu garantiju mūsu jaunajā "vāksim visi parakstus" pasaulē nav). Taču tas, ka valdība varētu darīt krietni daudz vairāk, lai vairotu darba vietu skaitu (piedevām domājot par legālām darba vietām, kuru kontekstā tiek arī maksāti nodokļi), tas nu reiz ir fakts. Ekonomistiem vienmēr ir skaitļos pamatotas domas par to, kas darāms, vajag tikai ieklausīties.

Saku vēlreiz: Mazliet pāri vai mazliet zem diviem miljoniem, tas nav būtiski (ja arī sirds drusku iesmeldzas par ziņu, ka Latvijā patlaban dzīvo mazāk cilvēku nekā te dzīvoja tālajā 1959. gadā). Būtiska ir pati valsts -- kāda tā ir, ko tās iedzīvotāji prot darīt u.tml.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2012. gada 18. janvāris

Nu, bet tad ko viņi īsti grib?!

Labdien, lasītāji!

Šodien Ventspils trubas avīzē ir gara intervija ar tā dēvētā Saskaņas centra Saeimas frakcijas vadītāju Jāni Urbanoviču. Diskusija cita starpā ir par to, kāpēc ļaudis atbalsta domu, ka krievu valodai būtu jākļūst par otru valsts valodu mūsu republikā. Un šajā sakarā cilvēks ir nācis ar lūk, kādu domu:

"Krievi grib atņemt Latvijai un latviešiem latviešu valodas valsts valodas statusu? Nē. Krievi grib, lai latviešu valoda iznīkst? Nē. Viņi grib nemācīties latviešu valodu? Nē. Viņi grib, lai viņu bērni nemācās latviešu valodu un nav konkurētspējīgi Latvijā? Nē." Un ko tad "krievi" grib? "Viņi grib būt šeit partneri. Viņi grib sajust, ka viņi ir šeit savējie, nevis valsts pamatu grāvēji, kā prezidents teica."

Lūk, kā. Pirmkārt, kādreizējais Biškekas piesolītājs te vienā maisā ir sabāzis veselu strīpu cilvēku. Jēdziens "krievi" nav attiecināms ne uz referenduma atbalstītājiem, ne arī uz tā pretiniekiem. Ne visi "krievi" domā tāpat, ne visi "krievi" tāpat rīkojas. Pats pazīstu vairākus krievu tautības cilvēkus, kuri referendumā balsos pret krievu valodas statusa paaugstināšanu. Piedevām, ja reiz referenduma lielie balsti ir "krievi," tad būtu jākonstatē, ka tā galvenais runasvīrs Lindermans ir ebrejs.

Bet tas te nav no nozīmes. Parunāsim labāk, pirmkārt, par apgalvojumu, ka "krievi" grib mācīties latviešu valodu. Ja tas tā ir un ir bijis jau sen, tad diez vai pie mums joprojām būtu tik daudz ļaužu, kuriem "labrīt" ir eksotisks svešvārds. Piedevām, ja visi "krievi" grib mācīties latviešu valodu, tad kāda būtu jēga krievu valodu padarīt par oficiālu valodu? Urbanovičs intervijā apgalvo, ka "patiesībā līdzšinējā integrācija ir bijusi slēptas asimilācijas mēģinājumi. To pierāda arī valdošās koalīcijas politiķu uzbrukumi nacionālo minoritāšu izglītībai." Ja nu reiz doma ir tāda, ka visi grib iemācīties latviešu valodu, tad nav nozīmes, vai vārds ir integrācija vai asimilācija, doma taču ir, ka visi apvienosimies uz valsts valodas pamata. Un, ja pašreizējā minoritāšu izglītības sistēma ir tāda, kāda tā ir tāpēc, ka "valdošās koalīcijas politiķi" tai ir uzbrukuši, tad ko grib pats Urbanovičs? Atgriezties pie sistēmas pirms reformām, kad pietiekami daudzās skolās latviešu valodu mācīja negribīgi vai vispār ne? Tā būtu viņa izpratne par "integrāciju"?

Un vēl par to partneru būšanu. Ir taisnība, ka krievu tautības cilvēki Ministru kabinetā laikā kopš valsts neatkarības atjaunošanas nav bijuši īpaši pārstāvēti, bet man jāsaka, ka man godīgi sakot ir tīri vienalga, vai ministrs ir latvietis, krievs, karēlis vai čukča ja tik darbu dara tā, kā tas ir vajadzīgs. Runājot par nekompetentiem ministriem, tādiem, kā Slakteris un Veldre, teikšu atkal, man nav no mazākās nozīmes tas, ka viņi ir latvieši. Toties, piemēram, Saeimā ir visai kupls pulks krievu tautības pārstāvju, Centrālā statistikas pārvalde vēstī, ka 11. Saeimā viņu ir 13, bet ir arī tas apstāklis, ka Centrālās vēlēšanu komisijas statistikā tautība nav obligāti jānorāda, tāpēc viņu ir vairāk. Eiropas Parlamentā Latviju pārstāv arī persona, kura sevi EP mājaslapā sauc "Alexander Mirsky" un kurš 9. Saeimas vēlēšanu veidlapā tautību nenorādīja, bet visticamāk arī viņš ir krievs (cits Mirskis, Sergejs, kurš patlaban ir Saeimas deputāts, apgalvo, ka esot vācietis). Rīgas pašvaldībā ir krievi, Daugavpils pašvaldībā ir krievi, daudzās pašvaldībās ir krievi. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs ir krievs un vaļsirdīgi atzīst, ka ģimenē valoda ir krievu valoda. Vienu vārdu sakot, te tomēr ir runa par gribēšanu piedalīties. Krievu tautības cilvēki strādā citur valsts pārvaldē, kā arī ļoti daudzās privātās struktūrās. Dažās latviešu valoda nav, bet ļoti daudz citās -- ir vajadzīga. Un tāpēc nav absolūti nekāda iemesla apgalvot, ka par "partneriem" grib būt tie, kuri valodas jautājumā ir iecirtušies. Viņi negrib būt partneri, viņi grib būt savrup. Un, lai arī kas netiktu apgalvots par to, ka cilvēki referendumā piedalīsies "pašcieņas" vai jebkura cita iemesla dēļ, fakts tomēr ir tāds, ka referendums nav par pašcieņu, par neapmierinošiem valdības lēmumiem vai par jebko citu, kā par krievu valodas statusa pacelšanu valsts valodas līmenī. Punkts un āmen.

Bet citā intervijas daļā Urbanovičam no maisa izsprūk āža kāja: "Es un mūsu vēlētāji [referendumu] uztver kā apvainojumu par mūsu rupjo atstumšanu, kā pēdējo pilienu, kādēļ viņi ir gatavi protestēt. Un tādi ir ļoti daudzi. Es domāju, ka šis ir referendums par atbalstu Saskaņas centram."

Ak tā gan! Nekas par to, ka SC patlaban nav valdošajā koalīcijā, nav "rupjš." SC koalīcijā nav pirmkārt tāpēc, ka tā līderi joprojām tik ļoti minstinās par Latvijas vēsturi, it īpaši okupācijas kontekstā, otrkārt tāpēc, ka partijai ir sadarbības līgums ar diktatoru partiju Krevijā un, treškārt un galvenokārt tāpēc, ka tās politiskie uzskati nesaskan ar pašreizējā Saeimas vairākuma uzskatiem. Lasītāji atcerēsies, ka laikā pēc 11. Saeimas vēlēšanām es rakstīju, ka varbūt SC tomēr vajadzētu uzņemt koalīcijā, lai rāda, vai prot būt konstruktīvs un nevis destruktīvs spēks. Taču kārtis izrādījās citādi saliktas, un parlamentārā iekārtā tomēr tas ir pilnīgi normāli, ka ir pozīcija un opozīcija. Un, ja partija visu laiku un nepārtraukti ir bijusi opozīcijā, tad tai vajag paskatīties spogulī un nolemt, kāpēc tā. Otra alternatīva -- darboties tā, lai nākamajās Saeimas vēlēšanās iegūtu 50%+1 balsi. Tad par opozīciju vairs nebūtu runas. Bet kas to dos? SC pašreizējā veidola elektorāts ir tāds, kāds tas ir, nav nekāda īpaša iemesla domāt, ka tas piepeši varētu izplesties līdz vairākumam. Protams, ja izdotos visiem Latvijas nepilsoņiem momentā piešķirt automātisku pilsonību, kā to paredz petīcija, kuru patlaban naski cirkulē vēstures mēslainē pa lielam ieslaucītais PCTVL, situācija būtu citāda, bet tas ir apmēram tikpat ticami, kā doma, ka rīt saule ausīs rietumos, un tāpēc joprojām elektorāts ir un paliks tāds, kāds tas ir.

Ja SC nudien vēlas integrāciju, tad lai tas darbos pierāda to, kas ir rakstīts partijas programmā -- ka valsts valoda Latvijā ir tikai viena vienīga. Lai mudina tos, kuri varētu būt tās elektorāts, iemācīties latviešu valodu un kļūt par pilsoņiem. Lai vairs neizvirza kandidātus, kuri latviešu valodu vispār neprot, kā tas pagājušajā Saeimā bija ar deputātu Kravcovu. "Es pūlos, lai šajā referendumā tie, kas balsos par grozījumiem, to nedarītu ar domu rīkoties pret Latviju, pret latviešiem un latviešu valodu" -- tik svētulīgs ir Urbanoviča apgalvojums minētajā intervijā. Bet vai tiešām?

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2012. gada 6. janvāris

Par referenduma jautājumu

Labrīt, lasītāji!

Visi zinām, ka 18. februārī Latvijas pilsoņus atkal gaida došanās uz iecirkņiem, lai piedalītos referendumā par krievu valodas statusu Latvijas Republikā. Zināms arī jautājums, kāds referendumā taps uzdots: "Vai jūs esat par likumprojekta 'Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē' pieņemšanu?" Tieši par šo jautājumu šajās dienās izcēlušās diskusijas.

Sliecos piekrist tiem, kuri uzskata, ka jautājums tomēr nav pietiekami informatīvs. Specifiski runājot, Saeimas Neatkarīgo deputātu grupa (tā dēvētie Olšteinieši) ir nākuši ar domu, ka jautājumam būtu jābūt šādam: "Vai jūs esat par likumprojekta 'Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē' pieņemšanu, kas paredz noteikt krievu valodai otras valsts valodas statusu?" Uz to CVK atbild, ka tas nebūtu gana precīzi, jo valsts valodas statuss ir tikai viens no jautājumiem, kāds pieteiktajos grozījumos ir paredzēts. Tur runa ir arī par krievu valodas statusa nodrošināšanu Saeimā (papildinot Satversmes tekstu, kurā teikts, ka "Saeimas darba valoda ir latviešu valoda")un pašvaldībās, par Saeimas deputātu zvērestu (mainot tekstu ar vārdiem "stiprināt tās suverenitāti un kā latviešu tā krievu valodu kā vienīgās valsts valodas"), un par to, ka darba ļaudīm no valsts un pašvaldību iestādēm ir tiesības informāciju saņemt arī krievu valodā. Šie pēdējie ir jautājumi, kas izriet no krievu valodas oficiālā statusa, bet precīzi par šo statusu tomēr nav.

Manuprāt, te sakāmas pāris lietas. Pirmkārt, jautājumu varētu paplašināt citādi -- "Vai jūs esat par likumprojekta 'Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē' pieņemšanu, kas ir par krievu valodas statusu Latvijā?", vai "... par krievu valodas statusa mainīšanu (vai pilnveidošanu) Latvijā?" Taču, otrkārt, ja jautājuma teksts netiks mainīts (CVK šefs Arnis Cimdars ir teicis, ka laikā pirms referenduma zīmju drukāšanas komisija ir atvērta ieteikumiem par jautājuma saturu), tad pilnīgi noteikti būs vajadzīgi cita veida skaidrojumi. Pozitīvi ir tas, ka CVK visās balsošanas kabīnēs paredz izvietot plakātus, uz kuriem paskaidrots, par ko tad īsti tiek balsots, kā arī salīdzinošu tabulu, kurā redzams pašreizējais attiecīgo Satversmes pantu teksts kopā ar piedāvātajām pārmaiņām (šo tabulu jau tagad varat atrast CVK mājas lapā www.cvk.lv). Taču jājautā, vai visi vēlētāji, reiz iecirknī ieradušies, rūpīgi izpētīs visu, kas piestiprināts pie kabīnes sienas. Un tāpēc pilnībā atbalstu valdošās koalīcijas domu par informatīvas kampaņas rīkošanu. Šodien kādā intervijā Premjerministrs Valdis Dombrovskis stāsta, ka, viņaprāt, kampaņai būtu jābūt plašākai un par "valsts konstitucionālo pamatu skaidrošanu un tādu pilsoniskās sabiedrības veidošanu," bet vienādi vai otrādi, nepieciešams ļoti skaidri pateikt tiem, kuri to vēl nav sajēguši, ka referendumā galvenais jautājums tomēr ir un paliek jautājums par krievu valodas oficiālo statusu. Punkts un āmen.

No savas puses vēlos mudināt visus lasītājus 18. februārī doties uz iecirkni un balsot "pret." Kā esmu rakstījis citreiz, ir pat ļoti stipri ticams, ka kvorums referendumā nesanāks un tāpēc rezultāts nebūs noteicošs, taču gadījumā, ja latvieši, kuri ir tendēti pret krievu valodas statusa maiņu, sēdēs uz rokām un nepiedalīsies, tad to balsotāju procents, kuri ir par statusa maiņu, būs lielāks. Un, jo lielāks šis procents, jo "labāks" propagandas ierocis tas būs mūsu dārgās kaimiņvalsts autoritāro vadītāju rokās. Tas nu gan Latvijas un latviešu valodas interesēm nekalpotu nemaz.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2012. gada 5. janvāris

Grausta stāsts turpinās

Labdien, lasītāji!

Ziņots, ka kārtējo reizi grausts, kas atrodas Marijas ielā 6, ir sācis apdraudēt garāmgājēju drošību. LETA novēroja, ka vētras ietekmē ir saplēsts celtnes dekoratīvais pārvalks un no kāda no logiem karājas vairāki koka gabali, tajā skaitā viens nokrita ar blīkšķi un teju, teju uzkrita kādai garāmgājējai uz galvas. Labi, ka kundze tika cauri ar izbīli, bet te nu reiz atkal ir jāsaka tas pats, ko teicu pirms pāris gadiem, kad graustā izcēlās ugunsgrēks: Vai nepietiek?

Manuprāt, ir acīmredzamas divas lietas. Pirmkārt, celtnes īpašnieki ar to netiek galā. It kā pirms diviem gadiem jūnijā viņi celtni esot "iekonservējuši," bet te nu ir rezultāts. Turpinu uzskatīt, ka pilsētai ir jādod tiesības ēku konfiscēt pavisam. Taču, otrkārt, ir pat ļoti, ļoti maz ticams, ka no tās kādreiz vairs būs kāds labums. Laika zobs tomēr ir darījis savu, pie tam pamatīgi. Saprotu, ēka ir arhitektūras piemineklis, bet kas tas par pieminekli, ja palikušas vien četras sienas un ne pašā labākajā stāvoklī? Šķiet, ēka būtu vispirms konfiscējama un tad nojaucama, tās vietā ceļot kaut ko citu. Var, protams, būt visādi noteikumi par šī kaut kā cita augstumu, apmēriem, izskatu un visu pārējo, bet nudien neliekas, ka pašreizējā celtne vairs ir kam derīga.

Jauku visiem dienu, un iesaku tā nodrošināšanai garām minētajai celtnei šodien neiet.

otrdiena, 2012. gada 3. janvāris

Traģēdija laukos

Labdien, lasītāji, un laimīgu visiem šo jauno 2012. gadu! Lai visiem laba veselība, labs darbs, laba dzīve. Viss, ko varat vēlēties.

Protams, ne visiem jaunais gads sākās pozitīvi. Lasītāji atcerēsies, ka īsi pēc pusnakts jaunā gada pirmajā dienā Krāslavas pusē gāja bojā septiņi jaunieši, viens no kuriem acīmredzot nespēja noturēt spēkratus uz ceļa, tas ieslīdēja grāvī, apgāzās, un visi septiņi jaunieši, tajā skaitā viens, kas atradās mašīnas bagāžniekā, noslīka. Šodien laikrakstā Diena uz vāka ir visu bojā gājušo jauniešu fotogrāfijas, citur laikrakstā stāstīts par briesmīgajām sērām, kādas pārņēmušas viņu ģimenes, draugus un skolasbiedrus. Parīt būs sēru diena. Ceru, ka visi pulksten desmitos, kad Krāslavas katoļu baznīcā sāksies aizlūgums, nolieksim galvu un aizlūgsim par mirušo dvēselēm.

Taču vienlaikus te ir pāris lietas, ko teikt par to, kā tas īsti notika. Man vakar radio raidījumā bija Valsts policijas Prevencijas nodaļas vadītājs Edmunds Zivtiņš, un cita starpā viņš teica, ka nevienam no jauniešiem, kuri tobrīd atradās mašīnā, nebija auto vadīšanas tiesību -- nevienam. Zināms arī tas, ka mašīnai, kura brauca uz sniegota un ledaina ceļa, bija vasaras riepas, jo tā pieder kādam, kas to izmanto ļoti reti un tāpēc nesaskatīja vajadzību, uzlikt likumā paredzētās ziemas riepas. Te nu ir mācība visiem, visiem pēc kārtas. Protams, negribu patlaban braukt augumā cilvēkiem, kuri ir sēru nomākti, bet vai brīdī, kad šie septiņi jaunieši sakāpa liktenīgajā mašīnā, neviena pieaugušā klāt nebija, kurš būtu varējis pateikt "nē"? Acīmredzot ne, piedevām vecākais no bojā gājušajiem bija 19 gadus vecs, tātad -- ne vairs bērns. Te jārunā, kā radio teica E. Zivtiņš, par "neuzmanību, neprofesionalitāti vai pārgalvību." Policijas speciālists teica, ka 70 procenti visu bojā gājušo uz Latvijas ceļiem ir jaunieši, te acīmredzot vajadzīgs ļoti konkrēts izglītojošs darbs. Protams, ne katram pie rokas nestāvēsi, jādomā, ka arī bojā gājušo starpā bija tie, kuri zināja, ka uz sniega ar vasaras riepām nav prātīgi braukt, kur nu vēl pie stūres laist kādu, kam vispār nav tiesību. Bet acīmredzot šoreiz tas aizmirsās. Lai tā būtu mācība visiem pārējiem.

Bet ir arī otra lieta, par kuru man vakar uz radio kāds klausītājs atrakstīja e-pastā. E. Zivtiņam jautājumu neuzdevu, jo tā nav viņa kompetence, bet klausītājs aizrādīja, ka Latvijā ir gana daudz vietu, kur ceļi ir ļoti līkumaini un no tiem viegli var nokļūt grāvī vai, kā šajā gadījumā, upē (un ļauns likteņa pavērsiens ir tas, ka attiecīgā upe parasti ir ļoti, ļoti sekla, vien šogad bebri uz tās ir sacēluši aizsprostu un tāpēc liktenīgajā naktī upe bija tik dziļa). Šodien medijos ziņots, ka vietējā pašvaldība apspriedīs jautājumu par barjeras uzlikšanu traģēdijas vietā. Minētajiem jauniešiem tā būs ūdens šļūtenes atritināšana tad, kad māja jau nodegusi, bet pilnīgi noteikti nenāktu par sliktu visām pašvaldībām tomēr apsekot tās vietas, kur šādas traģēdijas var notikt un, jā, uzlikt arī barjeras. Lēts prieks tas nebūs, bet vai tomēr tas nebūs tā vērts, ja nākotnē no šādām katastrofām varēsim izvairīties?

Par ceļu drošību kopumā E. Zivtiņam bija arī pozitīvas lietas sakāmas. Ne bez diskusijām ieviestie fotoradāri savu ir paveikuši, katru dienu vidēji sistēma saņem datus par 200 vai pat līdz 600 (!) šoferīšiem, kuri ir pārkāpuši ātruma noteikumus. Policijas pārstāvis teica, ka nākotnē fotoradāru skaits uz Latvijas ceļiem tikai pieaugs, un tas ir lieliski. Tāpat svētku laikā negāja bojā neviens kājāmgājējs, cita starpā tas ir tāpēc, ka policija ir darījusi lielisku darbu, izplatot atstarotājus. Riteņbraucējiem varu pateikt, ka šogad policija sevišķu vērību pievērsīs mums -- jauns likums nosaka, ka dienas tumšajās stundās visiem riteņbraucējiem ir jābūt atstarojošai vestei. Man tāda ir, noteikti to vilkšu katru dienu. Jo drošība tomēr pirmkārt mums katram ir tikai un vienīgi savās rokās.

Lai vieglas smiltis jauniešiem, kuriem jaunā gada pirmā bija mūža pēdējā diena. Un, kā teicu, lai tā ir mācība mums visiem pārējiem.

Jauku visiem dienu!
 

free counter