trešdiena, 2012. gada 5. decembris

Grimstošais kuģis

Labdien, lasītāji!

Edgara Kota lēmums, jau gada beigās un nevis nākamā gada martā atvadīties no Latvijas televīzijas vadītāja amata, ir viena, ja arī visnotaļ apsveicama lieta.  Drusku cita lieta ir Dzintra Kolāta lēmums, no LTV Ziņu nodaļas vadītāja amata aiziet tikai pēc viena gada amatā.  Un pavisam cita lieta ir Arņa Krauzes lēmums, pamest Latvijas televīziju pēc ļoti daudziem gadiem, kuru laikā kolēģis tomēr bija viena no LTV galvenajām ētera sejām.  Tas jau ir kritiski.

Protams, nevaru zināt, kāpēc Arnis ir izvēlējies pamest LTV.  Tiesa, ka cilvēks vienā darba vietā var iesūnot, bet tas nav īsti sakāms par žurnālistiem.  Katru dienu jāziņo par ko citu, katru dienu jāintervē citi cilvēki, citi sižeti jāgatavo.  Man pēc daudziem gadiem vadot raidījumu Latvijas radio garlaicīgi nav joprojām, un pieņemu, ka garlaicīgi nebūs nekad.  Arņa gadījumā ir baumas, ka viņu ir pārtvērusi komerctelevīzija TV3 paskatā.  Droši vien tur viņam būtu krietni lielāka alga, bet ir arī tas, ka viņam, protams, sabiedrībā ir pietiekami daudz fanu, un tas LTV Panorāmai, lai arī cik bravūrīgi par viņa aiziešanu tur ļaudis nerunātu, varētu būt krietni pamatīgs belziens.  Katrā gadījumā es viņam vēlu veiksmes, jo talantīgs televīzijas žurnālists viņš ir un paliek.

LTV arvien vairāk sāk atgādināt grimstošu kuģi, no kura bēg žurkas.  Edgara Kota lielākais "nopelns" ģenerāldirektora amatā ir bijis nodrošināt, ka politiķiem Latvijas televīzijā neviens neuzdod īpaši smagus vai nepatīkamus jautājumus, un neviens, tā teikt, no malas nerunā par viņu darbiem un it īpaši nedarbiem.  Visu cieņu kolēģim Gundaram Rēderam, bet "Sastrēgumstunda" Jāņa Dombura "Kas notiek Latvijā" nav un nevar būt.  "De facto" ir spēcīgs raidījums, bet ne tik spēcīgs, kā "Nekā personīga," kuram Kots mierīgi ļāva no LTV aiziet tāpat, kā viņš mierīgi ļāva aiziet seriālam "Ugunsgrēks."  "Nekā personīga" saturs gandrīz vienmēr nākamajā dienā tiek tādā vai citādā veidā atreferēts citos medijos, un nekā pārsteidzoša tur nav, jo Arta Ģiga tomēr ir un paliek viena no Latvijas profesionālākajām producentēm.  Varbūt lasītāji to neatceras, bet Arta no LTV tika padzīta tāpēc, ka viņas producētajā raidījumā reiz izskanēja necenzēti rupjš vārds.  Tas jau nekas, ka viņa ir caurcaurēm profesionāla - viņa arī LTV vadībai bija neērta un viss.

Nacionālajai Elektronisko plašsaziņas padomei domājot par nākamo LTV "ģenerāli," ir izmisīgi būtiski meklēt cilvēku, kurš nevien domā par Latvijas televīzijas finansēm, bet arī nopietni domā par televīzijas saturu.  Ar to es negribu teikt, ka finanses nav svarīgas, bet Kota laikā kausi pārāk nopietni ir nosvērušies Ventspils un tās bosa interešu virzienā.  Tā, piemēram, katru gadu pavasarī Latvijas Eirovīzijas fināls notiek tieši Ventspilī, un tas būtībā nozīmē, ka no Rīgas uz Ventspili ir jāpārceļas nevien lielai LTV komandai, bet arī teju vai visiem mūziķiem, jo diez vai īpaši liels skaits mūziķu ir centrēti Ventspilī.  Varētu padomāt, ka Rīgā nav adekvātu telpu, kurās rīkot minēto koncertu.

Taču vēl būtiskāk ir tas, ka NEPLP ir piesaukusi vajadzību, LTV nodrošināt plašāku tieši analītiska rakstura raidījumu apjomu .  Sabiedriskā televīzija ir tā vieta, kur var notikt sabiedriski politiskas sarunas, kurām komerctelevīzijās, ļoti iespējams, īpaši vieta neatrastos.  Valsts pasūtījums tomēr ir nopietna lieta.  Esmu pilnīgi gatavs jebkurā brīdī atjaunot "Skatu no malas," jo analoga raidījuma nav nedz LTV, nedz arī jebkur citur raidošo mediju pasaulē mūsu valstī.  Latvijas televīzijā darbojas ļoti liels skaits ļoti, ļoti profesionālu ļaužu, kuri saturu nodrošina par spīti visām minētajām negācijām.  Lai nu Dievs dod, ka  NEPLP izdodas atrast jaunu ģenerāldirektoru, kurš pirmkārt domās tieši par to, ko viņi dara un kādu saturu viņi veido.  Profesionāli televīzijas cilvēki un raidījumu vadītāji kokos tomēr neaug.  To derētu atcerēties.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2012. gada 13. novembris

Cepšanās un vārīšanās

Labdien, lasītāji!

Vai, dieniņ, par ko gan visu viena Latvijas sabiedrības daļa patlaban ir gatava cepties un vārīties!  Tā, piemēram, histērija vienā spārnā izcēlusies par labklājības ministres Ilzes Viņķeles interviju žurnālā Playboy, kurā viņa pauda pārdomas par pašreizējo pensiju sistēmu.  Šodien ministre ir uzstādījusi savdabīgu rekordu.  Ventspils trubas avīzē, kur blakus galvenajam mērķim -- visur un vienmēr slavēt un glābt Puzes ķeizaru -- otrs galvenais mērķis ir gānīties par Vienotību un Reformu partiju visos iespējamos veidos, par Viņķeles teikto ir ne tikai viens, ne tikai divi, bet veseli trīs komentāri!  Ko tad ministre tādu briesmīgu pateica?  Ir taisnība, ka cilvēki naudu pelnīja pavisam citā sistēmā, un tas, starp citu, ir kaut kas, ko skaidri apliecina kādā citā laikrakstā šodien paustais, proti -- jā, cilvēks padomju laikā sev bija sakrājis zārka naudu 1000 rubļu, bet tad pienāca viena jauka diena, kad tie 1000 rubļi pārvērtās par pieciem latiem un čiks.  Lai šobrīd paliek malā tas, ka šī doma ir kārtējais Latvijas mīts, jo attiecīgajā dienā Latvijā cilvēki varēja nopirkt tieši to pašu par pieciem latiem, ko iepriekšējā dienā viņi varēja nopirkt par 1000 "repšikiem."  Tā tomēr bija pavisam cita sistēma, un ir taisnība, ka pašreizējo pensionāru pensijas finansē cilvēki, kuri darbojas pašreizējā, tātad -- citā sistēmā.  Tas nenozīmē, ka pensionāru dzīve daudzos gadījumos nav grūta un sarežģīta, bet ne jau liela brēka te ir vajadzīga.  Drīzāk būtu jācepas par to, ka demogrāfiskā situācija mums ir tik smaga, ka, iespējams, tiem, kuri strādā un nodokļus maksā patlaban, pēc 10, 20 vai 30 gadiem nekāda īpašā pensija nesanāks.

Otra joma, kurā notiek nevajadzīga cepšanās un vārīšanās, ir joma, kurā process galvenokārt notiek Latvijas Avīzē, proti -- jautājums par to, ka turpmāk vairs Latvijas Republikas pasē nebūs rakstīta cilvēka tautība.  Laikraksta lasītāji tālruņa zvanos, vēstulēs, telegrammās un dūmu signālos ir vēstījuši, ka tā nevar, tā nevar, jābūt tautībai ir pasē, cita starpā tāpēc, ka Krišjānis Valdemārs pie savām koju durtiņām piesprauda zīmīti par to, ka viņš ir latvietis.  Jādomā, ka Latvijas Avīzes lasītāji būs pamanījuši, ka K. Valdemārs dzīvoja ... nu, teiksim tā ... pasen.  Taču gados vecāki lasītāji droši vien atceras, ka pirmās brīvvalsts laikā pasē tautība nebija minēta, un varbūt viņi to nezina, bet fakts ir tāds (kā, paldies viņai, šodien tajā pat laikraksta to ir atzīmējusi publiciste un diplomāte Anna Žīgure), ka tautību pasē pirmie ieviesa abi lielie 20. gadsimta monstri Hitlers un Staļins, lai būtu vieglāk atpazīt tos, kuri būtu iznīcināmi.  Kas attiecas uz mūsdienām, esmu dzirdējis no vairākiem cilvēkiem, kuriem ir radušās problēmas tāpēc, ka uz pases ir rakstīts "Latvijas Republika," bet pasē ir rakstīts "krievs" vai kaut kas cits.  Tur, protams, var domāt par robežsargu erudīciju, vai, pareizāk sakot, tās trūkumu, taču, manuprāt, galvenais te ir kas cits:  Ja latvietim paša izpratne par savu tautību ir tik vārga, ka to var glābt tikai ieraksts pasē, tad tas nu nav īpaši nopietns latvietis.  Nevajadzīga cepšanās.

Savukārt, trešā joma šodien atkal ir no Latvijas Avīzes, runa ir par Valsts prezidenta Bērziņa pausto domu, ka būtu jāpastiprina sodi par "necieņu pret valsts simboliem."  Laikraksts vēsta, ka šo domu kādā aptaujā esot atbalstījuši 58, bet pret to iebilduši -- 31 procents atbildētāju.  Es būtu tajā otrā grupā.  Pirmkārt, ir visnotaļ sarežģīti saprast, kas tad īsti ir "valsts simbols."  Avīzē ir teikts, ka runa ir par "valsts ģērboņa, Vidzemes, Latgales, Kurzemes vai Zemgales ģērboņa vai pašvaldības ģērboņa lietošanas noteikumu pārkāpšanu."  Tas šķiet visnotaļ šaurs definējums, ja padomājam par to, ka kliedzošākie gadījumi par "necieņu pret valsts simboliem" bijuši saistīti ar valsts karogu un Saeimas deputātu, kurš tajā slauka sviedrus, kā arī ar Brīvības pieminekli un atsevišķu ārzemnieku pārliecību, ka tā ir pareizā tvertne urīnam.  Taču abos gadījumos, šķiet, runa pirmkārt ir par sliktu audzināšanu, bet diez vai par noziegumu.  Ar to, protams, es negribu teikt, ka ir pareizi karogā slaucīt sviedrus vai urinēt Brīvības pieminekļa tuvumā (lai gan Brīvības pieminekļa tuvumā ar tualetes telpām tā ir kā ir), taču kretīnismu ar likumu neaizliegt un, vēl vairāk, ja domājam par plašāko "necieņas" jēdzienu, tad te arī ir runa par pārliecības brīvību.  Cik nav pasaulē karogu dedzināts, tajā skaitā pietiekami bieži konkrētā valstī ar tās konkrēto pilsoņu piedalīšanos un saistībā ar konkrētiem politiskiem procesiem?  Tepat mūsu valstī šad tad ir uzvirmojis jautājums par to, vai "necieņa" tiek izrādīta, ja namīpašnieks neizkarina karogu tajās pietiekami daudzās dienās, kad tas ir paredzēts, tajā skaitā arī tad, kad ciemos pie mums ir atbraucis kādas citas valsts līderis vai pat diktators.  Arī tajā gadījumā uzskatu, ka man kā privātpersonai nav absolūti nekāda pienākuma godāt, teiksim, Turkmēnijas diktatoru, un tam nav nekāda sakara ar "necieņas" izrādīšanu pret valsts karogu.

Visos trīs gadījumos te būtībā ir runa par tiem, kas koku dēļ nespēj saredzēt visu mežu.  Pirmajā gadījumā runa ir par pensiju sistēmas ilgtspēju un ne par to, kas par to ir bijis sakāms vienai ministrei vienā intervijā.  Otrā gadījumā runa ir par vienotiem Eiropas Savienības pasu standartiem.  Trešā gadījumā runa ir par nerātniem cilvēkiem, bet ne jau par noziedzniekiem.  Šīs cepšanās un vārīšanās sarakstā var iekļaut arī atsevišķu Saeimas deputātu pārlieku lielo aizraušanos ar sievietes kājstarpi un kas tajā atrodas.  Tur runa ir par mērkaķošanos pakaļ atsevišķiem Amerikas politiskajiem spēkiem, un fakts tomēr ir tāds, ka tas ir jautājums, kurš vismaz pie mums Latvijā tapa nolemts jau visnotaļ sen.  Jā, tas bija tajā pašā laikā, kurā strādāja ministres Viņķeles piesauktie ļaudis, bet tomēr.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2012. gada 7. novembris

Labas ziņas no Amerikas!

Labdien, lasītāji!

Nu, ko.  Šorīt pamodos pirms sešiem un taisnā ceļā devos pie datora, lai aplūkotu, kas tad īsti ir noticis vakardienas Amerikas vēlēšanās.  Brīdī, kad piesēdos pie datora, CNN ziņoja, ka Baraks Obama gandrīz noteikti ir uzvarējis, un pēc pāris minūtēm bija skaidrs, ka jā, viņš Baltajā namā saimniekos arī nākamos četrus gadus.

Atviegloti uzelpoju.  Sāncensis Mits Romnijs tomēr priekšvēlēšanu laikā tik ļoti bieži mainīja viedokli par visu ko pēc kārtas, ka tīri brīnums, kā viņš vispār kaut ko varēja atcerēties.  Kampaņas pēdējo dienu laikā B. Obama par to ņirgājās, procesu nosaucot par "romnēziju" -- tātad, Romnija nespēju kaut ko atcerēties.  Republikāņu priekšvēlēšanu laikā viņš bija spiests laizīties ap partijas konservatīvākajiem atbalstītājiem.  Reiz nominācija bija rokā, viņš atkal sāka virzīties centra virzienā, bet acīmredzot ne pietiekami.  Jādomā, Romniju sodīja ne tikai personiski par tādiem izteicieniem, kā apgalvojums, ka 47 procenti amerikāņu ir slaisti, kas to vien gaida, kā valsts subsīdijas, bet arī sakarā ar viņa partiju, kura pēdējo gadu laikā ir pilnīgi zaudējusi visu iespējamo veselo saprātu.  Partija uzbruka sievietēm, partija uzbruka spāņu izcelsmes amerikāņiem, partija uzbruka aborta tiesību aizstāvjiem, partija uzbruka seksuālajām minoritātēm, un tas viss acīmredzot atmaksājās.  Rezultāts bija visnotaļ graujošs.  Lai arī balsu pārsvars prezidentam bija salīdzinoši minimāls, svarīgajā Elektorālajā koledžā viņš man rakstot ir ieguvis 303 balsis -- 33 vairāk nekā nepieciešams.  Ja vēl, kā patlaban šķiet visnotaļ iespējams, viņa kontā iekritīs arī Floridas štats, tad rezultāts būt 331 balss pret Romnija 203 balsīm.  Ļoti labs rezultāts.

Prieks ir ne tikai par prezidenta uzvaru vien.  ASV Senātā Demokrātu partija acīmredzot iegūs vairākus mandātus, tā paplašinot savu vairākumu.  Sevišķi liela sajūsma ir par Elizabeti Vorenu, viņa ir ļoti redzama patērētāju tiesību aizstāve un tagad būs senatore.  Tāpat liels, liels prieks par Temiju Boldvinu Viskonsīnā, jo viņa ir atklāta lesbiete un būs pirmā atklātā homoseksuālā persona visā ASV Senāta vēsturē.  Malace!   Tāpat prieks, ka zaudēja divi no vistrakākajiem republikāņiem.  Mizuri štatā Tods Eikins sev izraka politisku kapu, kad paziņoja, ka izvarošanas gadījumā sievietes organisms automātiski novērš grūtniecību.  Savukārt, Indianas štatā Republikāņu priekšsacīkstēs zaudēja ilggadīgais ASV Senators Bobs Lugars (viņš, starp citu, arī bija ļoti liels baltiešu draugs), un daudz konservatīvākais kandidāts, kurš sev kapu izraka ar apgalvojumu, ka izvarošanas gadījumā radīta grūtniecība ir Dieva griba, arī pamatīgi zaudēja.  Starp citu, rādās, ka pēc vēlēšanām ASV Senātā būs lielāks skaits sieviešu nekā jebkad pirms tam -- vismaz 19 un varbūt 20, ja Ziemeļdakotas štatā uzvarēs Demokrātu partijas pārstāve (man rakstot tas vēl nav skaidrs).

ASV Kongresa apakšpalāta paliks Republikāņu partijas rokās, bet, pirmkārt, no turienes pazudīs vairāki nudien traki cilvēki, tajā skaitā manā dzimtajā pilsētā Čikāgā radikāli konservatīvais Džo Volšs zaudēja Irākas kara veterānei Temijai Dakvortai.  Diemžēl viena no pašām apdauzītākajām kongresa loceklēm Mišela Bahmane no Minesotas, ir uzvarējusi.  Savu vietu Kongresā arī saglabās Romnija kandidāts viceprezidenta amatam Pols Raians (Amerikā cilvēks var vienlaikus kandidēt vairāk nekā vienam amatam, tā 2008. gadā Arizonas štata senators Džo Makeins i kandidēja uz prezidenta, i arī uz senatora amatu), viņš ir vislabāk pazīstams ar budžeta plānu, kas Amerikai un amerikāņiem būtu ļoti kaitīgs, un domājams, ka tā nav joma, kurā viņš padosies.  Taču otra lieta ir tāda, ka pagājušos divos gados republikāņiem Kongresā bija tikai viens mērķis -- nodrošināt, ka Baraks Obama netiek ievēlēts otrreiz.  Nu tas nav izdevies un jātur īkšķi, ka partijas obstrukcija tagad beigsies un politikāņi nopietni pievērsies ļoti nopietniem jautājumiem.

Prieks ir arī par atsevišķiem referendumiem Amerikā.  Mēnas štats kļuva par pirmo štatu, kurā geju laulību tiesības sabiedrība apstiprināja referendumā.  Tās pašas tiesības arī apstiprināja vēlētāji Merilendas štatā, savukārt Minesotā vēlētāji noraidīja štata konstitūcijas labojumu, kas viendzimuma laulības būtu aizliedzis.  Visos trīs gadījumos -- super.  Kolorado un Vašingtonas štatu vēlētāji nobalsoja par marihuānas lietošanas atļaušanu.  Arī tas ir liberāls virziens.

Ļoti ceru, ka Baraks Obama nākamajos četros gados kļūs daudz drosmīgāks savā darbā, jo zinās, ka nekad viņš vairs nebūs kandidāts.  Ceru, ka viņš slēgs apkaunojošo Gvantanamo līča cietumu.  Ceru, ka viņš vēl aktīvāk atbalstīs geju tiesības.  Ceru, ka viņam izdosies efektīvi ieviest jauno veselības apdrošināšanas plānu.  Ceru, ka viņam būs iespēja izvirzīt vismaz vienu, ja ne divus Augstākās tiesas tiesnešus, lai varbūt panāktu tiesu, kura tomēr neuzskata, ka uzņēmums ir cilvēks un tāpēc var ziedot tik vien daudz naudas politiskām kampaņām, cik gribas.  Nauda vispār šajā lietā ir ārprāts, Obama un Romnijs kopā izdeva gandrīz sešus miljardus (!!!) dolāru, un minētie uzņēmumi izdeva daudzus simtus miljonu dolāru.  Tas ir tuvu Latvijas kopbudžetam.  Ļoti steidzami Amerikā jādomā par šī procesa reformēšanu, jo seši miljardi -- tā tomēr ir prātam neaptverama summa.

Vienādi vai otrādi, vakar Amerikā bija laba diena.  Lai prezidentam veicas nākamajos četros gados!

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2012. gada 30. oktobris

Privātpersona Nils

Labdien, lasītāji!

Iespējams, būsit kaut kur padzirdējuši, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs ir nolēmis sūdzēt tiesā žurnāla Ir komentētāju Aivaru Ozoliņu un arī žurnāla izdevējus par to, ka kolēģis Ozoliņš kādā komentārā mēra vadīto domi ir aprakstījis ar vārdu "kleptokrāti."  Tas nu mūsu brašajam rātskungam nav pa prātam, un tāpēc viņš ir devies uz tiesu, jo nu viņa gods un cieņa esot aizskarti pat dikti un ļoti.

Protams, katram cilvēkam ir tiesības sevi aizstāvēt.  Taču šajā konkrētajā gadījumā ir pāris lietas, kas liek pārdomāt, vai minētā lēmuma pieņemšanas brīdī Nils Ušakovs gadījumā nebija kaut ko bija sadzēries vai sapīpējis, varbūt kāda ļaunā feja viņam bija uzbrukusi, varbūt vienkārši bija pilnmēness nakts ar visu no tā izrietošo.  Protams, nezinu, vai tas tā ir vai nav bijis, neko neapgalvoju, bet, pirmkārt, izrādās, ka cilvēks par savu tiesas prāvu ir visnotaļ kautrīgs puisēns.  Mēra preses sekretāre publiski ir stāstījusi, ka prāvu viņas boss esot iesniedzis nevis kā vēlēta amatpersona, bet gan kā privātpersona.  Tas par spīti tam, ka prāvā, kuras tekstu ir publicējis pats žurnāls Ir, cita starpā ir vārdi "raksts saturēja nepatiesas ziņas, kas attiecas uz mani kā uz Rīgas domes priekšsēdētāju."  Vēl viņš gari un plaši skaidro, ka nekad, lūk, neviens nav cēlis nekādas apsūdzības pret "mani, ne pret kādu citu Rīgas domes amatpersonu," kas liecinātu par kleptokrātijas klātbūtni galvaspilsētas darīšanās, un tāpēc vēl jo vairāk "Rīgas domes priekšsēdētāja" un "Rīgas domes amatpersonas" gods un cieņa ir aizskarta -- vien, kā jau minēts, privātā kārtā.

Nav jau Nils Ušakovs pirmā mūsu valsts vēlētā amatpersona, kura cenšas sevi sadalīt uz pusēm un izdevīgā brīdī vairs nebūt par amatpersonu.  Tāpat savulaik rīkojās premjerministrs Repše, kurš žurnālistiem stāstīja, ka premjerministrs viņš ir tikai līdz plkst. 17.00, pēc tam vairs ne.  Neviens viņam neticēja toreiz, neviens saprātīgs cilvēks neticēs Ušakovam arī šoreiz.  Vai tad viņš "privātpersonas" statusa laikā nav Rīgas mērs?  Ir.  Un vēl vairāk tiecas par tādu būt arī nākamos gadus pēc nākamajā gadā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām.  Nav tā privātpersona šī vārda klasiskajā izpratnē, nav un nav.

Taču, otrkārt, pirms kļūt par politikāni N. Ušakovs darbojās manā, proti -- žurnālistikas lauciņā.  No tā vajadzētu izrietēt divu veidu izpratnei.  Pirmkārt par jēdzienu "vārda brīvība."  Un, otrkārt, par to, ka vārdam tomēr var būt i burtiska, i arī pārnesta nozīme.  Tad, kad es raidījumā "Skats no malas" vienas politapvienības pārstāvjus nosaucu par "maukām," diez vai kāds padomāja, ka pēc darba Saeimā attiecīgie politiķi satērpjas zeķbiksēs, stileto kurpēs un īsos bruncīšos un dodas uz attiecīgajām ielām, lai meklētu "klientus."  Tāpat, kad mūsu rietumkrasta lielo aktīvistu es saucu par "Puzes ķeizaru," no tā neizriet, ka viņš patiešām ir ķeizars ar troni uz kura novietot rumpi un kroni, kuru uzbāzt galvā.  Vēl jo vairāk N. Ušakovam to visu vajadzētu atcerēties zinot, ka Aivars Ozoliņš jau reiz ir cīkstējies ar vēlētu amatpersonu tieši par šāda veida jautājumu.  Runa bija par kādreizējo ekonomikas ministru, un toreiz bija nepieciešams aiziet visu ceļu līdz Eiropas tiesai, lai pateiktu, ka viedoklis nav tas pats, kas fakts, un viedokļa paušana ir aizsargāta citā kategorijā nekā fakta apgalvojums.  Tas bija sen, laikā kopš tam arī Latvijā Temīda ir apguvusi jēdzienu "viedoklis" jēdziena "vārda brīvība" kategorijās.  Tiesāšanās par vārdu "kazas" prasīja daudzus gadus un Augstākās Tiesas Senāta iesaistīšanos, pirms mani attaisnoja.  Tiesāšanās par jēdzienu "īsts žurnālists tā nerīkojas" prasīja vienu tiesas sēdi, kuras laikā tiesnesei brīžiem bija grūti valdīt smieklus.  Jādomā, tieši tas pats gaida kolēģi Nilu, ja viņš tik tiešām domā tiesāties.  Kādā statusā viņš atradīsies tiesas zālē?  Vai tajā brīdī viņš noliks pilnvaras un tās atdos Amerikam, lai Nils pats nudien varētu būt "privātpersona"?  Un vai tiešām bijušais kolēģis žurnālistikā uzskata, ka ir prāta darbs, cīkstēties ar žurnālistu par komentāru?  Jo ir pat ļoti iespējams, ka tādējādi vēlētā amatpersona nonāks izsmiekla statusā.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa prāvā āža kāja ir pat ļoti liela.  Lūk, kas ir biedra Ušakova raize:  "[..] neapšaubāma ir masu mediju spēja ietekmēt valstī notiekošo.  Attiecīgi šādu nepatiesu ziņu publicēšana rada sabiedrībai viedokli par mani kā par politiķi, tādējādi tiek negatīvi ietekmēts ne tikai mana kā politiķa atbalstītāju loks, bet arī manis pārstāvētās Politisko partiju apvienības 'Saskaņas centrs' atbalstītāju loks."  Jādomā, ka mērs nav aptaujājis visu "Saskaņas centra atbalstītāju loku," lai nāktu pie šāda secinājuma, bet skaidrs te ir viens.  Ne jau kā privātpersona Ušakovs "pārstāv" "Politisko partiju apvienību Saskaņas centrs."  Ne jau kā privātpersona viņš rūpējas par tās "atbalstītāju loku."  To visu viņš dara kā politiķis un tomēr arī kā vēlēta amatpersona, kura pārstāv vienu konkrētu politisku spēku.  Protams, kā jau ierasts, Ušakovs prāvā arī ir devis mājienu, ka patiesībā visas šīs lietas pamatā ir "negodīgu politisko konkurentu cīņas," bet tādā gadījumā viens gan ir jāpiefiksē:  Nils Ušakovs nav privātpersona.  Bet Aivars Ozoliņš gan tāda ir.  Un neba jau Aivars Ozoliņš plāno kandidēt pašvaldību vēlēšanās un tādējādi Ušakovam radīt konkurenci, vai godīgu vai citādu.

Prāta darbs droši vien būtu Rīgas mēram tā paklusām savu prāvu no tiesas atsaukt.  Jo nudien negribas ticēt, ka vai nu amatpersonas vai arī "privātpersonas" statusā būdams, viņš nesaprot uguni, ar kādu viņš ir nolēmis spēlēties.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2012. gada 19. oktobris

Uz vecumdienām saprāts veidojas? Visiem acīmredzot ne.

Labdien, lasītāji!

Šorīt, kā allaž darba dienās, aplūkoju laikrakstus.  Uz vāka Ventspils trubas avīzei bija vēsts, ka laikrakstā būs atrodama intervija ar mūsu valsts galveno luterāni Vanagu, pie tam uz vāka bija šāds citāts:  "Ja Jaunais vilnis patīk, lai taču viļņo, mums ir dziesmu svētki."  Padomāju pie sevis, hmm, visnotaļ liberāla attieksme no cilvēka.  Tiesa, pašā intervijā par Jauno Vilni nav neviena vārda, kas liek padomāt par to, vai minētajā laikrakstā vispār strādā kāds lapu redaktors, bet ne par to šī lieta.

Pāršķīru lappusi un konstatēju, ka intervētāja šajā gadījumā būs neviena cita, kā tā, kura šķietami ir  kļuvusi par Ventspils trubas avīzes demagoģijas departamenta vadītāju, proti - Elita Veidemane.  Padomāju, nu tik būs.  Sieviete, kura kopš Tautas frontes laikiem šķiet esam pārkvalificējusies par vienu no aizspriedumainākajām būtnēm visā Latvijas Republikā, intervēs arhibīskapu, kuram arīdzan ar aizspriedumainu attieksmi ir pietiekami ciešas attiecības.  Pirmā no minētajām personām nepārsteidza.  Otra - pārsteidza gan.

Veidemane, tā vien liekas, ir konstitucionāli nespējīga veikt interviju, ja tajā kaut kādā brīdī nav runa par cilvēka seksualitātes lietām jeb, konkrētāk runājot, par tiem, kuriem patīk sava dzimuma ļaudis.  Grūti spriest, kāpēc viņai tas ir tik milzīgs fetišs.  Varbūt kādreiz kāds gejs viņai pāri kaut ko nodarīja. Kā zināms, cienītā kundze nav bijusi kautrīga, savu daiļumu dalīt ar visnotaļ daudziem vīriešiem, varbūt kāds atteica un viņai par to ir škrobe.  Nu, neprotu un negribu viņai līst galvā, bet dīvaini tas šķiet vienalga un visādi.  Šoreiz gejus Veidemane piesauc netieši.  Vispirms ir jautājums par abortiem, kura kontekstā arhibīskaps pauž baznīcas personai nepārsteidzošu viedokli:  "Aborts - lokies, kā gribi - ir cilvēka nogalināšana."  Pēc šī atzinuma nāk teksts no Veidemanes, kura nekad nekautrējas nākt ar vadošiem jautājumiem:  "Kā teiktu Zbigņevs Stankevičs [acīmredzot atšķirībā no manis Veidemane prot citiem līst galvā un zināt, ko viņi teiks], tā ir nāves civilizācija.  Tā nāk no Rietumiem, pārņem Latviju.  Kaut gan ... Latvija turas pretim.  Latvietis ir konservatīvs un nepieņem kaut kādus tur praidus."

Jā, jā, tas ir viens no Veidemanes dzīves galvenajiem postulātiem, ka Rietumi ir fui, pē, slikti, un mēs nabaga latvietīši no tiem ciešam dikti, dikti, dikti.  Nevaru neatcerēties brīdi pirms gadiem 20 un vairāk, kad viņa joprojām bija gaišs cilvēks un mēs abi divi Vašingtonā barojāmies ar garnelēm, kuras viņa nekad pirms tam nebija redzējusi.  Toreiz laikam tie Rietumi tik traki nemaz nelikās.  Ja kas, Veidemane tur apmeklēja Amerikas Latviešu apvienības kongresu - arī tie ir Rietumi.  Bet ko, domas laikam var mainīties.  Galvenais te ir šīs dāmītes pārliecība, ka viņai ir tiesības runāt visu latviešu vārdā.  "Latvietis ir konservatīvs."  Kurš latvietis, Elita?  Es nē.  Linda Freimane nē.  Kristīne Garina nē.  Juris Lavrikovs nē.  Pēdējie divi, ja kas, nav no Rietumiem.  Artis Pabriks nē.  Ilze Viņķele nē.  Ivars Godmanis nē (un Ivaram Godmanim, starp citu, paldies par interviju Latvijas Avīzē, kurā viņš baras par cita Ventspils trubas avīzes skribenta Jura Paidera veikumu "vēstures" jomā un secina, ka acīmredzot Paiders drīzāk grib dzīvot Kubā).  Tie visi trīs, ja kas, nav no Rietumiem.  Tādu ir daudz.  Ja Veidemane būtu teikusi "mana tipa latvietis ir konservatīvs," tad OK, lai gan pareizāk būtu teikt "mana tipa latvietis ir līdz kliņķim aizspriedumains," tas būtu precīzāk.

Bet tad nāk arhibīskapa atbilde, un jāsaka, te nu gan man žoklis mazliet atkārās:  "Jā gan, tikai man nepatīk agresīvas akcijas pret praidu un tamlīdzīgi.  Mēsli, ko met praidistam, trāpa Jēzum."  Tālāk runa ir par Labklājības ministrijas paspārnē izdotajām grāmatām:  "Ja skatām atsevišķi šīs grāmatiņas - vai tajās ir kaut kas slikts?  Nu, ne sevišķi, ja neskaita dažas tiešām slidenas vietas."  Nevaram no arhibīskapa sagaidīt pilnīgu apgaismību, tālāk viņš runā, ka tās esot tikai pirmais solis plašā sazvērestībā pret normāliem ļaudīm, bet tad atkal parādās Veidemane, kurai ir jābūt lielākai "dieva" meitenei nekā jebkurai citai.  Arhibīskaps saka, ka doma par viendzimuma laulībām "ir tikai mezgliņš garā pavedienā uz radikālām pārmaiņām, viena pietura ceļā uz kaut ko."  Arhibīskaps neprecizē, uz ko, bet Ventspils trubas taurētāja ir gatava ar savu variantu:

[Veidemane]:  ... uz elli, piemēram.  [Un vēl piebilst, ka arhibīskaps "smaida".  Ja kādam gadījumā nepielēca, cik Elita mums ir pagalam asprātīga.]

Grūti spriest, vai cienītā kundze tik tiešām tic jēdzienam "elle," cita starpā, ja tic, tad viņai steigšus derētu paskatīties tās bībeles nodaļas, kurās ir runa par laulības pārkāpšanu un šķiršanu, kā arī, ja kas, tās pietiekami daudzās vietas, kurās sievietes ir instruētas turēt muti un nejaukties sabiedrības lietās.  Bet te atkal ir šīs dāmas pārliecība par "žurnālistiku" - likt vārdus citiem mutē.  Laikam arī doma, ka tā nevajag, ir no Rietumiem ievazāta, bet par žurnālistiku to tomēr nesauc.  To sauc par propagandu.

Bet, kas attiecas uz arhibīskapu, jauki.  Tiesa, par to, ka mēsli trāpa Jēzum, viņš būtu varējis runāt tajā gadā, kad mēsli tapa mesti, tas bija pasen, un laikā kopš tam arhibīskapa vadītajai baznīcai attiecības ar Pārdaugavas sektu, kura bija galvenā maisiņu organizētāja, nav bijušas gluži tik atturētas, cik varētu cerēt, ja jau sekta meta mēslus Jēzus virzienā, bet labāk par vēlu nekā nekad.  Vien atliek cerēt, ka apgaismība pakāpeniski veidosies arī Veidemanes prātā.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2012. gada 15. oktobris

"Interesanta" konference paredzēta

Labvakar, lasītāji!

Saeimā rīt notiks konference, kura, tā ziņots no mūsu valsts parlamenta Preses dienesta, būšot "par tiesībām uz dzīvību kā universālu vērtību un sabiedrībā, kurā valda līdzjūtība un humānisms."  Cik jauki.  Tālāk mūs informē, ka diskusija arī būs par šo jauko jēdzienu attiecināšanu uz "fizisku personu pirms tās piedzimšanas."  Uzskaitīti dalībnieki, un ar to apmēram arī viss ir pateikts.

Protams, Saeimas Preses dienests nav tā instance, kurai paust viedokli par preses relīzēs saturēto informāciju, bet tā kā es Saeimas Preses dienestā nestrādāju, es gan sajūtos pavisam brīvs tā darīt.  Konference būs ļoti vāji maskēts centiens visnotaļ radikāli uzbrukt Latvijas sieviešu tiesībām.  Te runa ir par lielo morāles korifeju un vairāku sieviešu vienlaicīgu aplidotāju Imantu Parādnieku un viņa Demogrāfijas lietu apakškomisiju, un vērts ņemt vērā, kas uz konferenci ir uzaicināts, tā teikt, no ārpuses.  Pirms konkrēti runāt par konkrētu personu, atcerēsimies visi, ka Parādnieka veidotā darba grupa jautājumos, kas it kā ir saistāmi ar demogrāfiju, bet patiesībā tādi nemaz nav, bija tik nejēdzīga, ka no tās visnotaļ vienā solī aizgāja liels skaits sieviešu, kuras tieši ir speciālistes tādās jomās, kā sievietes un bērna veselība, dzimumu līdztiesība u.tml.  Protams, kad runa ir par kaut ko, kas ir nepārprotami un pilnībā reliģijas iedvesmots, par speciālistiem un faktiem var aizmirst pavisam, un tā tas acīmredzot notiek arī šajā reizē.  Bet mazāk nožēlojami tas nav nemaz.

Konkrētā persona, par kuru ir runa, ir no franču aristokrātijas cēlies cilvēks ar vārdu Gregors Pupinks.  Viņš pārstāv it kā ļoti nopietnu iestādījumu ar ļoti nopietnu nosaukumu, proti, tas ir Eiropas Likuma un tiesiskuma centrs.  Patiesībā tā ir visnotaļ radikāli konservatīvas Amerikas Savienoto Valstu iestādes filiāle Eiropā, un G. Pupinks ir regulārs viesis dažādās konferencēs tādās, kādu rīt rīkos Parādnieks un viņa ļaudis.  Cita starpā viņš ir viens no galvenajiem organizētājiem vienai no jaunajām Eiropas pilsoņu kustībām, kur miljons ES iedzīvotāju var pieprasīt rīcību no ES iestādēm.  Viņa mērķis ir tāds pats, kā Parādniekam un ko. -- it kā noteikt, ka tiesības cilvēkam sākas tajā brīdī, piedodiet, kad tēta sperma ir atradusi mammas olu un šīs divas šūnas ir apkampušās.

Šīs kustības centrā ir vadmotīvs "Ļauj man dzīvot!"  Izklausās jau skaisti.  Bet, pirmkārt, minētās divas šūnas nav, nav un vēlreiz nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes.  Otrkārt, arī tad, kad tās ir attīstījušās tālāk un šūnu jau ir daudz vairāk, tās vienalga nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes.  Tas tā, fiziski.  Bet ko vēl šī doma nozīmē?  Ja reiz divas šūnas ir "fiziska persona," tad tas acīmredzot nozīmē, ka tām ir tās pašas tiesības, kādas ir visām jau piedzimt paguvušajām "fiziskajām personām," tajā skaitā domājot par īpašuma tiesībām, mantojuma tiesībām, tiesībām sevi pārstāvēt tiesā u.tml.  Vai tas neizklausās visnotaļ absurdi?  Kur tas beigtos?  Vai viens auglis sūdzētu tiesā citu augli?  Vai viens embrijs censtos pārņemt otra embrija īpašumu?  Nu, ja.

Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas.  Pirmkārt, pieļaujot šīs konferences rīkošanu savās telpās, Saeimas prezidijs ir visnotaļ kliedzoši pārkāpis jēdzienu par valsts un baznīcas šķirtību, jo lai vai kā, bet visa šī "embrijs kā fiziska persona" lieta ir cēlusies pirmkārt no Romas katoļu baznīcas un otrkārt no mūsdienu pilnīgi nenormālajiem "evaņģēliskajiem kristiešiem" Amerikā. Un šajā kontekstā pilnīgi noteikti ir pamats jautāt, ko konferencē taisās meklēt Latvijas Republikas tieslietu (!) ministrs.  Par mūsu tiesībsargu laikam nav ko brīnīties, tas visnotaļ ir cilvēks, kuram acis sāk spīdēt katru reizi, kad kāds viņam austiņā iečukst par īstu vai iedomātu problēmu, bet tieslietu ministrs?!

Otrkārt, kāds ir šo ļaužu īstais nolūks?  Vai tas ir pateikt, ka divām šūnām, kādas atrodas mātes miesās, ir lielākas vai pat citādākas tiesības nekā pašai mātei?  Ja visas tiesības tiks attiecinātas uz šīm divām šūnām, kas notiks, ja mamma nogāzīsies pa kāpnēm un šūnas ies bojā?  Mamma būs par slepkavu uzskatāma?  Te nav absolūti un pilnīgi nekas cits, kā mēģinājums sievietes iegrūst atpakaļ viduslaikos, kad visu par viņām un viņu organismu noteica citi, vispirms vīrs un tad baznīca.  Tas ir pretīgi.

Un, ja par to reliģisko būšanu.  Šodien kā tulks biju konferencē, kurā ļaudis, kas nav uzaicināti uz Parādnieka tusiņu (tajā skaitā arī vairākas no tām sievietēm, kuras aizgāja no viņa darba grupas, jo tur procesi tomēr bija pārāk nenopietni), šausminājās par to, kas tur viss notiks.  Viesis no Eiropas instancēm pateica ļoti interesantu lietu, kas man lika aizdomāties, proti:  "Nevienam neinteresē, ko Romas katoļu baznīca domā par malārijas pacientu aprūpi."  Jebšu, citiem vārdiem sakot, sievietes reproduktīvā un seksuālā veselība ir vienīgais globālas veselības aprūpes jautājums, kurā Romas katoļu u.c. baznīcas jūtas brīvas iejaukties, tā teikt, pēc pilnas programmas.  Man jau liekas, ka laikā, kad esam pilnīgi nepārprotami uzzinājuši, ka Romas katoļu baznīca ir pedofilu sargātāja un naudas lietās līdz ārprātam korumpēta, visai baznīcai ar bijušo svētās "inkvizīcijas" līderi priekšgalā būtu laiks sakaunēties un uz pāris gadiem vai gadu desmitiem vai gadu simtiem vienkārši paklusēt.  Taču vairāk par visu Latvijas Republika ir parakstījusi veselu strīpu starptautisku dokumentu, kuros tā ir apzvērējusies, ka tā sargās tieši tās tiesības, kuras Parādnieks ar saviem bandiniekiem vēlas sievietēm atņemt.  Piedevām, tas tomēr notiek nevis viduslaikos, bet 21. gadsimta Eiropā.  Šodien konferencē dalībnieces rādīja lielas acis par to, kāpēc tie, kuri vēlas ierobežot sievietes tiesības, ir daudz redzamāki un dzirdamāki par tiem, kuri tās vēlas aizsargāt.  Es tur biju kā tulks, ne kā dalībnieks, bet es pateikšu, kāpēc.  Pirmkārt, organizētā reliģija daudzviet pasaulē ir kļuvusi pagalam satrakota, un tāpēc tā ir tik trokšņaina.  Tai fakti un zinātne nav vajadzīgi, ja Dievs tā ir "pateicis," tad nekas cits vairs nav jāzina.  It īpaši Eiropā, t.sk. arī Latvijā, baznīcā gājēju skaits samazinās un draudžu vidējais vecums krietni pieaug.  Kaut kas acīmredzot ir jādara, un ja tāpēc ir jāupurē sievietes pašnoteikšanās un veselības tiesības, tad uz priekšu.  Un, otrkārt, ļoti daudz no tiem, kuri būtu gatavi stāvēt kopā ar Papardes ziedu, sieviešu resursu centru Marta u.tml., patlaban dzīvo Īrijā, Anglijā, Vācijā, vai kaut kur pavisam citur nekā tepat Latvijā.  Un būsim godīgi -- vismaz viena daļa no tiem vismaz daļēji sapakoja koferus tāpēc, ka viņi nevēlas dzīvot aizspriedumainā un kašķīgā sabiedrībā, kurā viens spārns ļoti spītīgi atsakās atzīt, ka mēs dzīvojam modernā pasaulē.

Jauku visiem atlikušo vakaru!

sestdiena, 2012. gada 13. oktobris

Atkal dīvaina izvēle

Labrīt, lasītāji!

Vakar tapa zināms, ka Nobela miera prēmiju šogad nolemts piešķirt Eiropas Savienībai.  "ES stabilizējošā loma ir palīdzējusi lielāko daļu Eiropas pārvērst no kara kontinenta uz miera kontinentu" -- tā teikts prēmijas komitejas ziņojumā.

Šī nebūt nav pirmā reize, kad miera prēmija piešķirta nevis individuālai personai, bet gan organizācijai.  Gadu gaitā prēmiju saņēmušas Apvienoto nāciju organizācija, starptautiskā ārstu organizācija "Medicīna bez robežām," ANO miera uzturēšanas spēki, Sarkanais krusts, politieslodzīto glābējorganizācija Amnesty International u.c.  Taču šoreiz jāsaka tas pats, kas bija sakāms pirms trim gadiem, kad miera prēmiju piešķīra ASV prezidentam Barakam Obamam -- vai tiešām šis ir pareizais brīdis?  B. Obamas gadījumā runa bija par to, ka prēmijas piešķiršanas brīdī ASV turpināja karot Afganistānā, turklāt tieši tajā laikā ASV prezidents sprieda par papildu 40 tūkst. zaldātu nosūtīšanu uz jau ļoti sen kara plosīto zemi.

Savukārt, Eiropas Savienības gadījumā -- vai tiešām prēmijas komiteja nepamanīja, ka patlaban ES ir visnotaļ tālu no jēdziena "miers" šī vārda plašākā un nevis šaurākā kontekstā?  Ja vārdu "miers" salīdzina vienīgi ar vārdu "karš," tad nepārprotami ir taisnība, ka ES kā tādā karš laikā kopš tās dibināšanas nav noticis, vismaz ne tradicionālajā vārda "karš" nozīmē (protams, bija cīņas starp katoļiem un protestantiem Īrijā, bija teroristu uzbrukumi Vācijā un Itālijā, bija separātisma kustības Spānijā un citur, Itālijā bija nepārprotams karš starp Mafiju un likuma sargiem u.tml.).  Taču tajā pat dienā, kad Nobela prēmijas komisija paziņoja par lēmumu, prēmiju piešķirt ES, Grieķijā plosījās plaši nemieri par valsts taupības plāniem, demonstrācijas notika arī citur, un joprojām visnotaļ tālu no jēdziena "miers" ir arī ES ekonomiskā situācija, it īpaši savienības dienvidu valstīs.

Protams, šī nav pirmā reize, kad miera prēmijas piešķiršana radījusi jautājumus.  Piemēram, 1973. gadā prēmiju piešķīra toreizējam ASV ārlietu ministram Henrijam Kisindžeram un Ziemeļu Vjetnamas līderim Lī Duk To, it kā par pamiera dokumentu parakstīšanu, bet patiesībā laikā, kad karš Vjetnamā turpinājās aizgūtnēm vien.  Tas pats notika 1994. gadā, kad prēmiju saņēma palestīniešu līderis Jasirs Arafats kopā ar diviem smagsvariem no Izraēlas politiskās vides.  Miera tur nebija toreiz, miera tur nav joprojām.  1990. gadā prēmiju piešķīra Mihailam Gorbačevam, tas bija visnotaļ liels pliķis sejā visiem tiem, kuri 1990. gadā izmisīgi centās izmukt no PSRS lāča joprojām krietni niknajām ķepām -- balvas ceremonija tomēr notika tikai dažas nedēļas pirms gan Viļņā, gan arī Rīgā gāja bojā civiliedzīvotāji, un tas nebija nekas cits, kā nāves krampjos ieķertais PSRS režīms, kurš to izdarīja.  Kāda miera prēmija?!

Man personīgi nav šaubu, ka Eiropas Savienība ar visām tās likstām un nebūšanām ir vairāk laba nekā slikta institūcija.  Katrā ziņā Latvijā varam baudīt ļoti nozīmīgus attīstības augļus, kādus nodrošinājis tieši ES finansējums arī tad, ja pie mums ļaudis to saņem mazāk nekā citās valstīs.  Taču vai tiešām var teikt, ka šogad tieši Eiropas Savienība pasaulē vislabāk pārstāv jēdzienu "miers"?  Nu, diez vai.  Prēmijas komitejas darbs ir slepens, nezinām un nezināsim, kas palika kandidātu starpā, taču lēmums tā vai citādi šķiet ... dīvains.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2012. gada 11. oktobris

Jauna valdība: Vai tiešām?

Labdien, lasītāji!

Tā dēvētās "Nacionālās apvienības" (NA) arvien skaļākās prasības par demogrāfijas lietām cita starpā ir novedušas pie apvienības līderu apgalvojuma, ka gadījumā ja prasības netiks apmierinātas, NA politiķi nebalsos par nākamā gada nacionālo budžetu.  Ņemot vērā to, ka valsts budžeta noraidīšana nozīmē valdības krišanu, te ir pāris visnotaļ nopietnu jautājumu.

Protams, var teikt, ka nacionālisti vienkārši iet pa jau skaisti iemītu taciņu.  Iepriekšējā Saeimā Ventspils interešu pārstāvji Saeimā, tā dēvētie "zaļie zemnieki," it kā skaitījās valdošajā koalīcijā esam, bet balsojumos vienmēr rīkojās gluži pēc sava prāta, tajā skaitā pietiekami bieži balsojot kopā ar opozīciju.  Līdzīgi savulaik uzvedās nu jau pelnīti vēstures mēslainē ieslaucītā "Tautas" partija.  Taču vai to var saukt par atbildīgu attieksmi pret politiku?  Nevar.  Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka NA prasības demogrāfijas jomā, ja arī tās tiks pilnībā apmierinātas, diez vai sasniegs it kā paredzēto mērķi -- daudz, daudz vairāk latviešu bērnu, kas apmeklēs daudz, daudz vairāk bērnudārzu pēc tam, kad māmiņas būs saņēmušas daudz, daudz lielākas "māmiņu algas."  Ļaudis taču bērnus nedzemdē tikai tāpēc, ka valsts par to kaut ko samaksā,  patlaban valsts ekonomiskā situācija joprojām ir visnotaļ trausla un, ja ir latvieši, kas rada jaunus latviešus, tad pietiekami bieži viņi tā dara Īrijā vai Anglijā, bet ne tepat mājās.

Otrs jautājums ir par to, kas notiktu, ja Valda Dombrovska valdība tik tiešām taptu budžeta noraidīšanas dēļ gāzta.  Matemātika Saeimā ir nepielūdzama.  "Saskaņas" centram tur ir 31 mandāts, Reformu partijai ir 16, Vienotībai ir 20, nacionālistiem ir 14, "zaļajiem zemniekiem" ir 13, un tad vēl ir tie seši neatkarīgie deputāti, kuri aizmuka prom no RP aprindām.  Ja joprojām parlamentā saglabājas tā dēvētās "sarkanās līnijas", proti -- RP ar ZZS nekādi un NA ar SC pilnīgi un noteikti nekādi -- tad variantu īpaši daudz nav.  NA+V+ZZS = 47.  Tas ir vienīgais variants, kurā nav nedz RP, jo ar ZZS tā neietu, nedz arī SC, kuru pēc visas epopejas ap referendumiem diez vai vispār kāds īpaši grib redzēt pie teikšanas.  Protams, teorētiski minētais 47 mandātu variants varētu kalpot kā mazākuma valdība, ja tā dēvētie "olšteinieši" to atbalstītu, bet tur nu nekādu garantiju nav.  Teorētiski vairākums sanāktu SC+ZZS+V, bet tas gandrīz noteikti nozīmētu Vienotības šķelšanos, un tāpēc arī tas diez vai būtu uzskatāms par reālu variantu.

Tas, savukārt, ved pie nākamā jautājuma, proti -- ko šādos apstākļos darītu Valsts prezidents, kuram vienam ir tiesības izvirzīt kandidātu premjerministra amatam.  "Zaļo zemnieku" "premjerministra kandidāts" ir līdz kliņķim kompromitētais Puzes ķeizars, arī tad, ja pats prezidents ir cēlies no attiecīgajām aprindām, diez vai viņš būtu gatavs ieiet vēsturē kā prezidents, kurš premjerministra amatam ir izvirzījis cilvēku, kuru krimināllikuma kontekstā izmeklē ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritānijā un citur.  Nacionālistu vidū ir viens otrs cilvēks ar pietiekami lielu politisku briedumu, lai to varētu vismaz teorētiski uzskatīt par amata cienīgu, bet tādā gadījumā diez vai Vienotība uzvestos rātni un paklausīgi, it īpaši tandēmā ar ZZS.  Vienu vārdu sakot, ja kritīs šī valdība, tad politisks haoss būs visnotaļ reāla lieta, un tas nu reiz nav tas, kas patlaban Latvijai ir vajadzīgs.

Pašreizējais premjerministrs NA prasībām demogrāfijas jomā "nē" nav pateicis, viņš ir teicis, ja var atrast naudu bez deficīta paaugstināšanas, tad uz priekšu.  Taču viņdien viens no NA vadoņiem televīzijā pateica, ka esot arī citas, iespējams, tikpat ultimatīvas prasības.  Ja tam pamatā ir doma, ka tik tiešām šī valdība ir jāgāž, tad, pirmkārt, ir jājautā kāpēc, jo diez vai rūpes par "māmiņu algām" ir adekvāts iemesls, lai tā rotaļātos ar valsts politisko iekārtu un, otrkārt, diez vai pēc tam sanāktu kaut kas tāds, kas nacionālistiem būtu īpaši tīkamāks.  Bezatbildība politikā nav laba lieta.  Vai tiešām tas ir tas, ko NA vēlas nodrošināt?

Jauku visiem dienu.

piektdiena, 2012. gada 5. oktobris

Četras sievietes -- trīs jocīgas, viena gudra

Labdien, lasītāji!

Nu, ko.  Vēl viens ieraksts par Labklājības ministrijas paspārnē izdoto grāmatiņu par zēnu un meiteņu nodarbēm un identitātes jautājumiem.  Pavisam stulbo reakciju starpā kārtējo reizi jāierindo Rīgas domes deputāts Jānis Šmits, kurš ir aicinājis grāmatu aizliegt pavisam, tā apstiprinot savu atbalstu "principiem," kur bija augstā vērtē Vācijas nacistu un PSRS komunistu starpā, bet ārpus tā runa ir par četrām sievietēm - trīs ir nākušas ar muļķīgām, bet viena -- ar gudrām pārdomām.

Jocīga sieviete:  Elita Veidemane, kura Tviterī rakstīja, ka "Viņķele laikam atvadījusies no prāta, atbalstot homoseksuālismu propagandējošu grāmateli."  Par homoseksuālismu bērnudārziem domātai grāmatā nav absolūti ne vārda, to autore ir samurgojusi pati.  Piedevām, savu attieksmi pret "tikumību" šī censone demonstrēja, kopojoties ar daudziem vīriešiem pēc kārtas un pēc tam par to sacerot grāmatu "Vīrieši manā mūžā."  Laikā kopš tam kādreiz gaišā Tautas frontes spīdekle ir pārkvalificējusies par vienu no Latvijas galvenajiem homofobiem.  Cik nožēlojami.

Jocīga sieviete:  Ingūna Rībena, kura grāmatas kontekstā paguva paziņot, ka pret sievietēm Latvijā nekādas diskriminācijas neesot.  Tā ir tā pati sieviete, kura pirms pāris gadiem un par spīti konkrētiem pierādījumiem par pretējo, apgalvoja, ka nekādas diskriminācijas nav pret LGBT cilvēkiem.  Acīmredzot šī dāma dzīvo pati savā burbulītī, kuram ar īsto pasauli nav ne mazākā sakara, kaut vai ņemot vērā to, ka sievietēm joprojām Latvijā (un daudzviet citur pasaulē) par vienu un to pašu darbu maksā mazāk nekā vīriešiem.  Grib viņa būt nezinīte, Dievs ar viņu, bet diez vai tas ir piemēroti Saeimas deputātes statusam.

Jocīga sieviete:  Anda Līce, kura vakar Latvijas Avīzē rakstīja, ka "Dieva definētais jeb tradicionālais ģimenes modelis ir vienīgais cilvēces (arī Latvijas) ilgtspējīgas pastāvēšanas pamats."  Lai arī autore atzina, ka nav nepieciešams "medīt citādos," Dieva piesaukšana te ir pavisam garām, jo, ja Dieva gribu viņa ir interpretējusi no Bībeles, tad noteikti viņa būs konstatējusi, ka Bībelē bez nosodījuma ir arī runa par daudzsievību, dažos gadījumos vienam vīrietim precot pat ļoti, ļoti daudzas sievietes.  Piedevām, pietiekami daudzi vīrieši it kā Dieva iedvesmotajā grāmatā nodarbojas ar laulības pārkāpšanu u.c. grēkiem.

Gudra sieviete:  Monika Zīle, kura tajā pašā Latvijas Avīzē šodien rakstīja, "Nespēju beigt brīnīties par tām nevalstiskajām organizācijām, kas cēla skandālu, pieprasot labklājības ministres Ilzes Viņķeles demisiju.  Kāds pamats, saulīt balto?"  Un vēl, pievienojot domas par Saeimas deputāta Imanta Parādnieka centieniem, mūsu valstī ierobežot abortus un sievietes tiesības:  "Kurā civilizētā demokrātiskā zemē debates par valsts atbalsta programmu krīzes grūtniecības gadījumos atļautu diriģēt cilvēkam, kura sludinātais ģimenes modelis nav ne latviskajā, ne kristīgajā tradīcijā sakņots?  Tur, lūk, patiešām briest skandāls."  Jā, tas būtum tas "tikumības" aizstāvis, kuram ir divas sievas vai vismaz divas sievietes (daudzsievība mūsu valstī tomēr ir aizliegta), ar kurām viņš kopā audzina bērnus.  Paldies, Monika!

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2012. gada 28. septembris

Par kultūras trūkumu interneta portālos

Labdien, lasītāji!

Šodien vien īsa piezīme par to, kas darās interneta portālos lasītāju atstāto komentāru līmenī.  Lasītāji zina, par ko te ir runa.  Runa ir par slikti audzinātiem tipiem, kuri uzskata, ka internetā viņi ir anonīmi un tāpēc var gānīties, cik vien uziet.  Raugi, pāris eksemplāru no "diskusijas" Delfos par Labklājības ministrijas paspārnē izdoto grāmatiņu, par kuru rakstīju vakar:

A pederasti ko, viens otru neklapē?

Eu, pederastijas atbalstītāji, pietiks runāt par dzimumnevienlīdzību Latvijā.

Pederastu petīcijām nav ne svara ne nozīmes!  Tās pat kauns lietot ķemertiņā uz nagliņas!

Un no Apollo par to pašu tēmu:

Tautai ir jāattīrās no kaku stūmējiem un bērnu drāzējiem.

Tavs tūplis un mutes dobums ir apdraudēts!!!  Savlaicīgi iesmērē tūpļa caurumu ar vazelīnu!

Latvijā pie varas ir pedofīļi un lesbietes.

Kā esmu rakstījis citreiz, visi portāli pēc kārtas dievojas, ka nudien, nudien, tie kontrolē saturu un dzēš rupjus komentārus.  Taču acīmredzot tas tā nav un, vēl vairāk, portālu īpašnieki ļoti labi zina, kāds ir kultūras līmenis lasītāju starpā.  Kā mēs to varam zināt?  Mēs to zinām tāpēc, ka katru reizi, kad portālā ir ziņa par kāda cilvēka aiziešanu mūžībā, komentēšanas iespēja vienkārši tiek atslēgta.  Tas ļoti skaidri pierāda, ka portālu īpašnieki zina, ka kretīnisms tajos sit jo augstu vilni, un vismaz šajā gadījumā tie neļauj cilvēkiem ālēties.  Ja tā, tad kāpēc ne citās jomās?

Jauku visiem dienu!




ceturtdiena, 2012. gada 27. septembris

Reliģijai veselo saprātu zaudējot

Labdien, lasītāji!

Par skandālu, kāds šajās dienās risinājies ap Labklājības ministriju un tās paspārnē izdoto grāmatiņu par dzimuma identitātes jautājumiem, masu informācijas līdzekļos un portālos jau rakstīts visnotaļ daudz.  No savas puses vēlos pieskarties šī jautājuma reliģiskajai pusei.

To organizāciju starpā, kuras parakstīja prasību, labklājībasministrei Ilzei Viņķelei aiziet no amata, bija arī vairākas konkrēti reliģiska rakstura organizācijas, t.sk. Latvijas Kristīgo skolotāju asociācija, organizācija "Luterāņi dzīvībai," kā arī Latvijas Evaņģēliskā alianse, kura apvienojot 27 dažādas organizācijas.  Savukārt, Rīgas domē bieži vien satrakotais mācītājs un deputāts Jānis Šmits kārtējo reizi ir sacēlis lielu jezgu, viņa kolēģis Dainis Turlais ir aizmurgojies līdz pārliecībai, ka grāmata liecina, ka "pediņi" (viņa rupjais vārds) tagad diktējot noteikumus.  Tāpat par grāmatu bļauj Saeimas nacionālistiskais spārns ar Raivi Dzintaru priekšgalā.  Taču lielākā kliegšana nākusi no dažādiem garīdzniekiem, vairāki no kuriem grāmatas saturu, kā jau vienmēr, saista ar homoseksuālismu.  Šī tēma atsevišķiem garīdzniekiem ir tik milzīgs fetišs, ka tīri brīnums, kāpēc tā viņiem ir tik ļoti interesanta, bet Dievs ar viņiem.

Kas tad ir minētajā grāmatā lasāms?  Grāmata ir par vienu puiku un vienu meiteni, kuri vienas dienas garumā mainās lomām, proti -- meitene nodarbojas ar tradicionāli zēniem domātām nodarbībām un otrādi.  Ar seksu tam nav pilnīgi un absolūti nekāda sakara, kur nu vēl ar homoseksuālismu.  Runa ir par to, ka ne vienmēr meitenes dara tikai to, kas ir "domāts" meitenēm un otrādi.  Sevišķi jautra ziņošana par šo tēmu šodien bija laikrakstā "Latvijas Avīze," kur pirmajā lapā bija atstāstīta jezga, kādu ap grāmatu ir sacēlušas minētās organizācijas (tostarp citējot luterāņu mācītāju no Skultes apgalvojot, ka grāmata "popularizēs bērnu vidū homoseksualitāti" -- saku atkal, grāmatā nav pilnīgi nekā no tā, saku atkal, ka attiecīgajam mācītājam šis acīmredzot šķiet fetiša jautājums esam), savukārt 13. lappusē lasāma šāda vēsts:  "Anastasija Grigorjeva bija nepārspējama starptautiskā brīvās cīņas turnīrā Baku."  Ja nu reiz ir nodarbe, kas tradicionāli nav domāta sievietēm, tad tā ir cīņas māksla.  Acīmredzot Anastasija tā nedomā, tā nedomāja arī ukrainiete Jūlija Ostapčuka, kura Anastasijai zaudēja attiecīgajā mačā.  Vai kāds no minētajiem garīdzniekiem arī Anastasijai vēlas teikt, ka viņa jauc dzimuma lomas un veicina homoseksuālisma izplatību mūsu valstī?  Diez vai.

Reliģijas veselā saprāta trūkumu var redzēt arī citos jautājumos, tajā skaitā masīvajos nemieros, kādi arābu valstīs rosījušies ap Amerikā ražotu filmiņu par pravieti Muhamedu.  Reliģija zaudēja veselo saprātu tajā cilvēkā, kurš ir atbildīgs par šo gara darbu, kā arī to starpā, kuri tāpēc nogalināja ASV diplomātu un daudzviet Tuvajos Austrumos un citur demolēja visu, kas pagadījās pa rokai esam.  Amerikā reliģija veselo saprātu ir zaudējusi to pietiekami daudzo cilvēku kontekstā, kuri uzskata, ka Zeme ir 7000 gadus veca tāpēc, ka Bībelē tā esot rakstīts, evolūcijas jēdziens ir noraidāms pavisam.  Un vispār reliģija zaudē veselo saprātu katru reizi, kad kāda armija dodas karot.  Vai nu tā pamatā ir reliģiski jautājumi, vai arī notiekošo "svētī" kāds garīdznieks.  Amerikas bruņotajos spēkos pēdējo gadu laikā izpletusies t.s. "evaņģēlistu" kustība, dzirdēts par zaldātiem, kuriem nikni uzbrukts tāpēc, ka viņi atsakās piedalīties attiecīgajos rituālos.  Jājautā, kur palika Bībeles centrālā vēsts par mieru?

Ir ļoti labs iemesls, kāpēc pasaules civilizētajās valstīs baznīca ir strikti atdalīta no valsts.  Krievijā Pareizticīgo baznīca tāpat ir zaudējusi veselo saprātu, tik aktīvi atbalstot cara Vladimira diktatūru.  Tur baznīca un valsts nebūt nav atdalīta.  Bet civilizētās valstīs tas notiek tāpēc, ka reliģijai tomēr politikā nav vietas, it īpaši, ja tā vēlas diktēt noteikumus visiem pēc kārtas.  Tas vēl jo svarīgāk ir mūsdienās, kad, piemēram, Romas katoļu baznīca ir pierādījusi, pirmkārt, ka tā ļoti, ļoti, ļoti daudzu gadu garumā slēpa baiso grēku, ko sauc par pedofiliju priesteru starpā un, otrkārt, kā redzams no Vatikāna nopludinātajos dokumentos, ir līdz kliņķim korumpēta.  Un šie ļaudis vēlas sevi prezentēt kā kaut kādus tikumības aizstāvjus?  Prātiņ, nāc mājās.

Arī Latvijā ir meitenes, kuras vēlas nodarboties ar "zēnu" lietām un otrādi.  Labklājības ministrijas piedāvātā grāmata vienkāršā valodā skaidro, ka tas ir pilnīgi iespējams.  Veselais saprāts diktē, ka tas nenozīmē, ka attiecīgā meitene automātiski ir lesbiete vai attiecīgais zēns ir gejs.  Ministres demisija nav vajadzīga, un apgalvojums, ka te veidojas kaut kādas perversijas -- tās vienkārši ir muļķības.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2012. gada 28. augusts

Paldies Rīgas domei

Labvakar, lasītāji!

Droši vien šī bloga cītīgie lasītāji zina, ka esmu riteņbraucējs.  Šurpu turpu, lielākoties ātrāk par cita veida satiksmi, viss kā nākas ... nu, izņemot pāris lietas.  Viena ir mikrobusu šoferi.  Ļoti bieži viņi attiecībās ar riteņbraucējiem ir visnotaļ bezkaunīgi.  Piemēram tur, kur pretī vecajam pastam ir mikroautobusu centrāle, tas, ka braucējiem pa Valmieras ielu ir pirmtiesības, viņus netraucē ne mirkli.  Bet ne par to šis stāsts.

Lielāka problēma riteņbraucējiem ir tas it kā metrs, kas mums pienākas ielu malā.  Protams, tā ir tā vieta, kur atrodas visas kanalizācijas lūkas un viss pārējais, kas ceļu padara mazāk nekā gludu.  Parasti ap tām apšmaukt nav lielu problēmu, bet gadās tās nepamanīt un tad zobi trīc.

Ilgu laiku viena no dziļākajām bedrēm, ar kādu nācies sastapties, bija Barona un Elizabetes ielas stūrī pie Vērmaņdārza ieejas.  Kaut kad pavasarī tajā ietriecos un, lai gan velosipēds nesalūza, tālu no tā, iespējams, nebija.  Arī šai bedrei es ātri vien iemācījos braukt apkārt.  Taču tad pienāca pagājušā ceturtdiena, un tā sanāca, ka es no Latvijas radio braucu mājās tieši tajā brīdī, kad debesis bija atvērušās ar paredzamajiem rezultātiem Rīgā, proti -- visas ielas bija kā upes.  Šādos apstākļos dažādas bedres, protams, piepildās pat ļoti ātri, un tā tas bija arī šajā gadījumā.  Dziļo bedri pie Vērmaņdārza es nevarēju ieraudzīt, un tikpat protams es atkal tajā ietriecos.  Šļakstīšanās bija pamatīga.

Kad pārbraucu mājās, pirmais, ko darīju, bija taisnā ceļā doties uz tualetes telpu un visu, kas man tobrīd bija mugurā, iemest žāvētājā.  Pats arī tur būtu kāpis iekšā, ja tas būtu bijis iespējams.  Bet, kad biju pārģērbies, piesēdos pie datora un Rīgas domei uzrakstīju lūk, kādu vēstuli:  "Sveicināti! Šoreiz rakstu Jums nevis kā žurnālists, bet gan kā riteņbraucējs. Lieta tāda, ka Elizabetes un Barona ielas stūrī, tieši pretī Vērmaņdārza ieejai, ielā ir ļoti, ļoti dziļš caurums vai bedre, kurā ar riteni iebraucot ir ļoti nepatīkami. Vakar, kad bija lielais lietus un es biju uz velosipēda, bedri vispār nevarēja redzēt, jo tā bija aizplūdusi, un tāpēc es tai trāpīju. Cik var spriest, ļaudis lielākoties to izmanto kā pelnu trauku. Varbūt būtu iespējams to aizpildīt? Paldies jau iepriekš."

Liels nav bijis mans brīnums, ka uz šo depešu neviens no Rīgas domes nav atradis par vajadzīgu atbildēt.  Taču liels bija mans brīnums, ka šovakar, kad atkal minos no LR uz mājiņām ... bedre bija smuki aizpildīta.  Iespējams, tas nebija konkrēti manas vēstules dēļ, bet prieks par to vienalga.  Un tāpēc iestādei, kuru nākas kritizēt biežāk nekā to slavēt ... šovakar paldies!

Jauku visiem vakaru!

otrdiena, 2012. gada 21. augusts

Stokholmas sindroms?

Labdien, lasītāji!

Pēc ilgāka pārtraukuma esmu gatavs atsākt blogošanu.  Pavadīju divas ļoti jaukas nedēļas Amerikā ciemos pie māsām.  Vecākais no sešiem bērniem triju māsu ģimenēs jau ir uzsācis universitātes gaitas.  Esmu viņu redzējis vien reizi gadā, tāpēc tas liekas kā pārsteigums.  It kā pirms pāris gadiem viņš bija maziņš, maziņš un es viņu stiepu rokās, kad viņš raudāja, un nu re -- viņš ir students.  Biju vakariņās ar apelācijas tiesnesi, par kuru esmu rakstījis citreiz -- Latvijā dzimusi, kā zīdainis no šejienes aizbraukusi, Amerikā lielas lietas sasniegusi, un sevi joprojām uzskata par Amerikas latvieti.  Katru dienu gaisa temperatūra bija +30 un vairāk, to nu gan baudīju un šodien, kad no rīta pie mums temperatūra bija +7 (tā skaitās vasara?!  tas skaitās augusts?!) to pieminēju ar sevišķu nostaļģiju.  Divu nedēļu laikā izlasīju padsmit grāmatas ... vārdu sakot, atvaļinājums lielisks.

Bet par Stokholmas sindromu.  Klasiskā nozīmē šis jēdziens attiecas uz nolaupītiem cilvēkiem, kuriem ar laiku viņu nolaupītājs un viņa mērķi sāk šķist simpātiski.  Apmēram tādās kategorijās nākas domāt par Rīgas domi un konkrēti par pilsētas pirmo personu Nilu Ušakovu.  Lasītāji zinās, ka pirms kļūt par politiķi, Nils bija žurnālists, tajā skaitā viņš arī piedalījās "Skatā no malas."  Pazīstu viņu, tātad, arī kā profesionāli.  Lieta tāda, ka, manuprāt, laikā kopš viņš bijis mērs, pilsētā noticis daudz kas labs.  Jā, Rīgas dome nepievērš pietiekami daudz uzmanības korupcijai, populisms tajā sit pat ļoti augstu vilni, un, kā esmu rakstījis citreiz, Saskaņas centra izdotajā žurnālā par notikumiem galvaspilsētā rodas iespaids, ka domē ir tikai Ušakovs un Ameriks un vēl varbūt arī Pulks, bet tikai tāpēc, lai pateiktu, cik Pulks ir stulbs un nejēdzīgs.  Taču prieku man kā riteņbraucējam dod veloceliņu attīstība (lai gan, ja te ieskatīsies kāda domes amatpersona, uz Elizabetes un Barona ielas stūra pie Vērmanes dārza ielā ir TĀAAAAAADS caurums, kurā, ja iebraukt, tad vakars uz ezera -- to varētu pielabot).  Rīgas svētki bija spilgti un spoži.  Jāņi krastmalā varbūt ir kičīgi (un vai nudien nevienam pat no tiem, kas tur tirgo ēdmaņu, nevar ienākt prātā, ka varētu piedāvāt kaut ko citu un nevis vienu un to pašu, kas tiek piedāvāts visos pārējos kioskos?), bet arī jauks pasākums.  Bērnu man nav, par to, ka bērni autobusā var braukt par velti, man ne silts ne auksts, piedevām zinu, ka tas attiecīgajam uzņēmumam ir radījis krietnas finanšu problēmas, bet noteikti ir pietiekami daudz vecāku, kuriem lēmums atvieglo maciņa stāvokli.  Protams, ne jau Ušakovs viens to visu ir izdarījis, bet viņa laikā tas ir noticis.  Ja godīgi, es varētu par viņu balsot konkrēti kā rīdzinieks.

Taču nelaime ir tāda, ka balsojot par Ušakovu ir jābalso par Saskaņas centru, un tas nu reiz ir krietni par daudz prasīts.  Joprojām Saskaņas centrs ir Kremļa interešu āmen koris mūsu valstī, tajā skaitā apvienībai nepietrūka kauna, Saeimas kandidātu sarakstā iekļaut cilvēku, kurš valsts valodu neprot vispār, tajā skaitā Urbanovičs ir piedalījies visnotaļ revizionistiskas grāmatas sacerēšanā par Latvijas vēsturi, tajā skaitā SC ir sadarbības līgums ar Kremļa diktatora partiju, tajā skaitā tas pats Ušakovs, ja kas, pierādīja, ka nav nekāds latviešu draugs, jo aktīvi piedalījās procesā, kas aicināja valstī nostiprināt nevis latviešu, bet gan krievu valodas stāvokli.  Vārdu sakot, visnotaļ jauks šis mērs, bet ne tā kompānija, kurā viņš uzturas.

Tas rada divus jautājumus.  Pirmkārt, vai Rīgā mēru nevajadzētu ievēlēt atsevišķi?  Londona pirms gadiem desmit pārgāja uz vēlētu mēru, gan Kens Livingstons, gan arī (un īpaši) Boriss Džonsons amatā bijuši itin spilgti savas pilsētas pārstāvji.  Rīga ir pietiekami liela, lai arī tai varētu būt atsevišķi vēlēts mērs, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka šogad šķiet, ka sacensība nudien būs par to, kas kļūs par pilsētas mēru un nevis par to, ko dome darīs turpmākajos četros gados.

Un tas, savukārt, rada otru jautājumu, proti -- kas nākamā gada pašvaldību vēlēšanās stāvēs pret Ušakovu un viņa apvienību.  Viens censonis šajā procesā būs Ameriks ar viņa "Gods kalpot Rīgai" partiju, bet ar SC šis veidojums ir kā Siāmas dvīņi, tur nekādu glābiņu nerast.  Kas cits?  Zaļie un zemnieki it kā ir pateikuši, ka pašvaldību vēlēšanās viņi startēs atsevišķi, un tādā gadījumā zemniekiem vispār nevajadzētu balotēties Rīgā, jo, piedodiet, bet ar lauksaimniecību galvaspilsēta nudien neizceļas.    Atliek Vienotība, bet arī tur ir jāsaka, ka galvenais tomēr nav tas, kurš, iespējams, varētu kļūt par mēru, galvenais ir tas, ko partija gatavojas nākamo četru gadu laikā darīt.  Protams, nav šaubu, ka kārtējo reizi uzradīsies strīpa sīkpartiju, kuru pamatā būs tikai un vienīgi atsevišķu cilvēku ne īpaši pamatotas ambīcijas.  Un rezultāts droši vien būs tāds, ka Saskaņas centrs atkal svinēs uzvaru.  Ja tā, tad ceru, ka Ušakovs turpinās uzlabot pilsētas iedzīvotāju dzīvi.  Bet par Kremļa interešu bīdītāju Latvijā pat pie visintensīvākā Stokholmas sindroma apstākļiem balsot?  Nu, nē.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2012. gada 5. jūlijs

Aktīvisms Lielbritānijā, tūļāšanas pie mums

Labdien, lasītāji!

Šodien medijos ziņots, ka Lielbritānijā tiesas ir apņēmības pilnas, likuma pārkāpumus pēc pāris nedēļām gaidāmo Olimpisko spēļu laikā risināt nekavējoties.  Londonas tiesas darbosies no astoņiem no rīta līdz pus astoņiem vakarā, lai visas ar spēlēm saistītās lietas izskatītu 24 stundu laikā pēc likumpārkāpēja aresta.

Šī nebūs pirmā reize, kad Lielbritānijas tiesas darbojas pat ļoti operatīvi.  Lasītāji, iespējams, atcerēsies nemierus, kādus pagājušā gada augustā Londonā un citur Lielbritānijā izraisīja tas, ka policija nošāva kādu civiliedzīvotāju.  Tam sekoja laupīšana, marodierisms, mašīnu un ēku dedzināšana un viss pārējais, kas saistāms ar nemieriem.  Arī toreiz tiesas darbojās ļoti ātri.  Vairums ar videokameru palīdzību atpazīto nemiernieku tiesas priekšā nonāca nekavējoties, un, lai arī apelācijas turpinās vēl šobaltdien, pirmais lēmums tika pieņemts nekavējoties.  Paredzams, ka tas pats notiks Olimpisko spēļu laikā, arī patlaban policija gatavojas iespējamiem nemieriem.

Par to rakstu tāpēc, ka tas tik ļoti kontrastē ar to, kā līdzīgas lietas tiek risinātas mūsu valstī.  Acīmredzamais salīdzinājums ir ar nemieriem Doma laukumā 2009. gada janvārī.  Pirmā atklātā tiesas sēde šajā jautājumā sekoja vien 2011. gada novembrī, tātad -- gandrīz divus gadus pēc notikušā.  Protams, ka process turpinās un turpināsies vēl ilgi un dikti.

Šajā kontekstā jāmin tas, ka šodien Saeima apstiprināja jaunu tieslietu ministru Jāni Bordānu.  Premjerministrs Valdis Dombrovskis ir teicis, ka viens no galvenajiem uzdevumiem jaunajam ministram būšot tiesu sistēmas stiprināšana, lai process kļūtu krietni ātrāks un saprotamāks.  Tas ir jautājums, kas ir būtisks ne jau 2009. gada nemierniekiem vien.  Pietiekami bieži dzirdamas sūdzības no uzņēmējiem, kuri tāpat nav mierā ar Temīdas ļoti, ļoti gauso un reizēm arī neparedzamo raksturu.  Neparedzamo lietu sakarā, piemēram, minams janvārī pieņemtais spriedums par veikalu IKI īpašnieka SIA Palink maksātnespēju, kuru tiesa pieņēma pēc vienas privātpersonas pieteikuma un par spīti tam, ka minētie veikali darbojās un darbojas veiksmīgi.  Savukārt, ja runa ir par ilgstošiem, bezgala ilgstošiem procesiem, varam aplūkot gan tā dēvēto digitalizācijas skandālu, gan arī, piemēram, Puzes ķeizara tiesāšanu.  Pēdējam nav pietrūcis kauna sūdzēties Eiropas tiesā par garo tiesāšanu, lai gan viņa paša aizstāvji šajā ziņā nebūt nav bez vainas.  Kaut vai pieteikumi par tā vai cita procesa dalībnieka noraidīšanu biruši no pārpilnības raga.  Līdzīga situācija savulaik bija ar bēdīgi slaveno baņķieri Laventu.

Redzēsim, ko jaunais tieslietu ministrs šajā ziņā paveiks.  Viens, kas pilnīgi noteikti ir jādara, ir atteikšanās no normas, kura paredz, ka gadījumā, ja viens no procesa dalībniekiem ir slims, "slims," citur nodarbināts, u.tml., tad viss process tiek atlikts, reizēm pat ļoti ilgi.  Sen esmu domājis, ka tieslietu sistēmā ir jānodibina ārstu padome, kas var izmeklēt tos, kas apgalvo, ka ir pārāk slimi, lai piedalītos procesā, daudz var darīt arī ar attālinātu līdzekļu palīdzību.  Mūsdienās videokonferences nav nekas neparasts, tādas var izmantot arī tiesāšanas procesos.

Vēlēsim visi jaunajam tieslietu ministram veiksmi!  Viņējā ir joma, kurā nudien ir daudz problēmu, daudz risināma.  Varbūt J. Bordānam vajadzētu aizbraukt uz Londonu un parunāt ar kolēģiem tur...

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2012. gada 28. jūnijs

Malace valsts sekretāre!

Labdien, lasītāji!

Šodien, kā jau zināt, Latvijā viesojas ASV valsts sekretāre (tātad -- ārlietu ministre) Hilarija Klintone.  Viņa tikusies ar mūsu valsts augstākajām amatpersonām, šodien viņa atklās ielu pie ASV jaunās vēstniecības, kura nosaukta viņas priekšteča Samnera Velsa vārdā (viņš bija tas, kurš izstrādāja ASV neatzīšanas politiku jautājumā par PSRS okupāciju Baltijas valstīs).  Un pēcpusdienā viņa apmeklēja Latvijas Universitāti, kur viņai bija saruna ar jauniešiem, kuri tur bija pulcējušies.  Ja skatījāties Latvijas televīzijā, dzirdējāt manu balsi to visu tulkojam, bet ne par to šis stāsts.

Valsts sekretāres teiktajā bija divas lietas, kurām vēlos pieskarties.  Pirmais ir jautājums par ebreju kompensācijām.  H. Klintone pateica, ka šis ir jautājums, kas nav saistāms ar privātpersonu, bet gan ar kopīpašumiem, kādi ebreju kopienai piederējuši laikā pirms 2. pasaules kara.  Viņa teica, ka tā nav lieta, kas ir aktuāla tikai Latvijā, bet piebilda, ka tās atrisināšana noteikti kalpos arī Latvijas interesēm, jo tas ļaus noslēgt pietiekami sāpīgu nodaļu mūsu valsts vēsturē.  Piekrītu.  Par detaļām var runāt, zināms, ka vairāki no tiem īpašumiem, par kuriem ir runa, ir atdoti vai pārdoti citiem, bet jautājums ir jāatrisina, patīk tas kādam vai nepatīk.  Nacionālās apvienības apgalvojums, ka tādā gadījumā būtu jāatver viss privatizācijas process visām tautībām, nav pamatots.  Tas, kas 2. pasaules kara laikā notika ar Latvijas ebreju tautības iedzīvotājiem, ir prātam grūti aptverams un tomēr nav salīdzināms ar citām tautām.  Pirms kāda pusgada Latvijā viesojās Latvijā dzimusī ASV apelācijas tiesas tiesnese ebrejiete Ilana Rovnere, viņa stāstīja, ka ārpus viņas vecākiem un viņu pašu, kuri jau laikus izspruka uz Ameriku, Holokaustā gāja bojā pilnīgi visa viņas lielā ģimene, dzīvs palika vien viens tēvocis, kurš 1941. gada 14. jūnijā tika deportēts uz Sibīriju.  Bijām spiesti konstatēt, ka viņam laimējās, un to nevar teikt par vairumu tolaik deportēto.  Interneta komentāros par šo lietu ir lasāmi raksturīgi antisemītiski mēsli no anonīmiem gļēvuļiem, bet politikas līmenī šis tomēr ir atrisināms jautājums.  Vai naudā, vai graudā -- tas ir atsevišķs jautājums, bet jārisina tas ir.

Te, starp citu, var arī piebilst kaut ko par jezgu, kāda sacēlās vienā sabiedrības daļā, kad uzzinājām, ka Hilarija Klintone tomēr neapmeklēs ebreju glābēja Žaņa Lipkes pieminekļa atklāšanu.  Konkrēti nevaru zināt, bet valsts sekretāres kalendārs ārvalstu vizītēs mēdz būt visnotaļ piesātināts, iespējams, viņai tam vienkārši nebija laika, un tas būtu saprotams.  Katrā gadījumā par ebreju lietām viņa runāja i Latvijas universitātē, i arī tiekoties ar valsts amatpersonām.

Bet ir arī otra lieta.  Pasākuma laikā Latvijas Universitātē moderators Jānis Geste vārdu deva Mozaīkas pārstāvim Kasparam Zālītim, kurš uzdeva jautājumu par geju un lesbiešu tiesībām.  H. Klintone atbildēja, ka cilvēka tiesības ir universālas, un 2012. gadā nav pieņemama situācija, kurā tiek noraidīta vai diskriminēta jebkura grupa sabiedrībā, vai tās būtu seksuālās minoritātes, invalīdi, sievietes vai jebkuri citi.  Arī Amerikā ir bijis vajadzīgs laiks, lai līdz šai pārliecībai nonāktu, lasītāji zina, ka vēl ļoti daudzu cilvēku atceramā pagātnē ar briesmīgu diskrimināciju bija jārēķinās ASV tumšādainajiem iedzīvotājiem, it īpaši valsts dienvidu štatos.  Vergu brīvlaišana vispār notika tikai pirms pusotra gadsimta.  Arī geju un lesbiešu jomā tiesību atzīšana nav bijis viegls process, bet esmu lepns par to, ka par to pozitīvi nu jau ir runājušas manas valsts pirmā, otrā un piektā amatpersona (attiecīgi prezidents Obama, viceprezidents Baidens un pati Klintone).  Paldies Kasparam par jautājuma uzdošanu, un paldies Hilarijai Klintonei par atbildi.  Saku vēlreiz -- malace valsts sekretāre!

Jauku visiem atlikušo dienu!

otrdiena, 2012. gada 12. jūnijs

Par pļāpīgumu un tiesiskuma izpratni politikāņu vidū un žurnālistikā

Labrīt, lasītāji!

Kā jau katru rītu, arī šorīt esmu dzēris tēju un lasījis laikrakstus, un šorīt laikrakstos esmu atradis šo to tādu, par ko var padomāt.  Tā, piemēram, Dienā ir intervija ar Saeimas deputātu Andreju Elksniņu, kurā deputāts visnotaļ sašutis stāsta par to, ka ļaunā valsts viņam nedod pielaidi valsts noslēpumam un nestāsta viņam, kāpēc viņam nevar būt pielaide valsts noslēpumam un vispār uzvedas tik draņķīgi, ka droši vien būs jāskrien uz Eiropas tiesu pēc taisnības.  Deputāts arī konstatē, ka likstas ar pielaidēm ir nozīmējušas, ka "visā 11. Saeimas laikā neviens no parlamenta lielākās opozīcijas frakcijas Saskaņas centrs pārstāvjiem vēl nav piedalījies Saeimas Nacionālās drošības komisijas darbā, kaut gan tur ir tikuši pieņemti ļoti svarīgi lēmumi."

Manuprāt, te galvenais ir ņemt vērā seno krievu parunu par to, ka nav spogulis jāvaino, ja ģīmis ir greizs.  Protams, es nevaru zināt, kāpēc konkrēti Satversmes aizsardzības birojs ir liedzis pielaidi Andrejam Elksniņam (un ne tikai viņam no SC plejādes), bet, kā cilvēks, kurš politiku mūsu valstī ir novērojis jau sen, varu minēt gan:  Pilnīgi pieļauju, ka SABs nav gluži mierā ar to, ka A. Elksniņa pārstāvētajai SC plejādei ir mīļš un draudzīgs sadarbības līgums ar Kremļa diktatorpartiju, vēl jo vairāk tagad, kad minētā diktatorpartija ir kārtējo reizi pierādījusi, ka tā spēj saglabāt diktatorpartijas statusu tikai krāpjoties vēlēšanās.  Intervijā ar Dienu A. Elksniņš nācis ar šādu domu:  "Zināmā pakāpē pļāpīgums piemīt ikvienam cilvēkam."  Nu, jā.  Skatoties, ar kuru katrs pļāpā.  Ja kas, tad A. Elksniņa pārstāvētajai SC plejādei arī ir mīļš un draudzīgs sadarbības līgums ar Pekinas diktatorpartiju, kurai arī nepārprotami var būt pietiekami konkrētas intereses mūspusē.  Velti deputāts sūrojas par to, cik daudz labāk šajā jomā klājas viņa kolēģiem Vācijā.  Vācijas parlamentā nav frakcijas, kura tik ļoti uzskatāmi darbojas citas valsts interesēs.  Grūti iedomāties, piemēram, kādu Vācijas parlamenta deputātu parakstāmies par to, ka Vācijā ir vajadzīga otra valsts valoda.  Kā to ir darījis vismaz viens no A. Elksniņa kolēģiem SC plejādē.  Protams, drošības dienestu darbs nedrīkst būt nekontrolēts, bet man vismaz nekas neliecina, ka tas patlaban būtu ārpus kaut kādiem rāmjiem, ja arī A. Elksniņš tajā visā saskata "policejiskas valsts" iezīmes (tiesa, piebilstot, ka tā teikt būtu "pārāk skaļi").

Ja par pļāpīgumu un attiecībām ar Krieviju.  Latvijas Avīzē, savukārt, šorīt ir intervija ar kaimiņvalsts ilggadējo vēstnieku Vešņakovu, un gluži vai jūsmīgs biju konstatējot, ka intervētājs nav neviens cits, kā LA visa tautiskā un latviskā lielmeistars Krustiņš.  Nu tik būs!  Lika drusku pagaidīt.  Varbūt lielmeistaram zobs sāpēja un viņš nespēja sakoncentrēties uz to, ko vēstnieks viņam stāsta, bet man vismaz liekas, ka vismaz mazītiņš iebildums būtu varējis būt tur, kur Vešņakovs stāsta par to, cik lieliskas viņa valstī ir bijušas parlamenta un prezidenta vēlēšanas un cik lieliska sistēma tur tagad un tāpēc ir iedibināta.  Tiesa, intervija notikusi tā dēvētās "Krievijas dienas" kontekstā, tie ir visnotaļ jauni svētki, kurus kādreizējais Krievijas boss Jeļcins noteica, lai atzīmētu to dienu 1990. gadā, kad Krievijas parlaments akceptēja suverenitātes deklarāciju, un varbūt lielmeistars tāpēc vēlējās būt smalkjūtīgs, bet tomēr.  Vēl jo vairāk tad, kad Vešņakovs nāca ar šo visnotaļ elpu aizraujošo paziņojumu:  "Gan jūs, gan mēs dzīvojam demokrātiskās valstīs, kur ir brīv izpausties."  To, cik ļoti mūsu kaimiņvalsts ir "demokrātiska valsts, kur ir brīv izpausties," mēs redzēsim jau šodien, kad "brīv izpausties" centīsies Kremļa opozicionāri.  Viņu vadoņu mājās jau ir notikusi kratīšana, tajā skaitā no populārā blogotāja Aleksandra Navaļņija mājas drošībnieki aiznesa, kā pats teicis, it visus elektronisko datu nesējus, tajā skaitā tos, kuros atradās viņa bērnu fotogrāfijas.  To nu būtu grūti uztvert, kā "brīvu izpaušanos," ja nu vienīgi no Kremļa drošībnieku puses.  Vai Latvijas Avīzes tautiskuma lielmeistars uz to būtu varbūt norādījis?  Nē.  Lūk, kas tautiskuma lielmeistaram bija sakāms tad, kad vēstnieks bija pastāstījis par to, cik Krievija ir demokrātiska valsts un cik ļoti tur visi var "brīv izpausties":  "Paldies jums par pirmssvētku sarunu, novēlam, lai svētki izdotos,un turpmākos panākumus pēc Krievijas dienas nosvinēšanas." (!!!!)  Varbūt uz interviju vajadzēja sūtīt Ināru Mūrnieci, viņa arī intervijās vienmēr prata būt gana kareivīga.  Bet, ak Tavu nelaimi.  I. Mūrniece tagad ir Saeimas deputāts.  Nezinu, vai viņai ir pielaide valsts noslēpumam, bet intervijas veikt laikam viņa vairs nedrīkst.

Vēl sabiedriski politiskajos apcirkņos veidojies stāsts par Saeimas deputātu Dzintaru Zaķi un viņa spēkratiem.  Nu nācis zināms, ka Dz. Zaķis spēkratus pats nopirks no uzņēmuma, zem kura vārda tie sākotnēji tika noformēti tā, lai nebūtu jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis.  Tas, protams, ir labi un jauki, un vēl jo jaukāk ir tas, kā Dz. Zaķis cer, ka tādā gadījumā atrisināsies, kā pats teicis "morālā un ētiskā" problēma.  Taču tā ir un paliek kārtējā nagla "tiesiskuma" koalīcijas zārkā.  Būsim te ļoti precīzi:  Konkrēti noziedzies, cik var spriest, Dz. Zaķis nav.  Taču kārtējo reizi nākas no ķešas vilkt laukā stāstu par kādreizējo Zviedrijas tieslietu ministri Lailu Freivaldi un viņas pavisam likumīgi privatizēto dzīvokli.  Reiz sabiedrība uzzināja, ka viņa dzīvokli ir privatizējusi veidā, kas vienkāršajiem mirstīgiem ir krietni sarežģītāks, L. Freivalde, lai arī nebija noziegusies, atkāpās no amata un viss.  Jo tas slikti izskatījās.  Tieši šī aunpierīgā atteikšanās jebkad padomāt par jautājumu "kā tas izskatās" mūsu valsts politikāņiem ir bijusi raksturīga jau ļoti, ļoti, ļoti sen.  Vien žēl, ka to šķiet nesaprotam arī tie politikāņi, kuri tik ļoti sakās mūsu valstī pārstāvam tiesiskumu, godīgumu un atklātumu.  Nekāds pārsteigums tas laikam nav, bet žēl vienalga.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2012. gada 4. jūnijs

Kašķīgums

Labrīt, lasītāji!

Ceru, ka visiem bija jaukas brīvdienas, ja arī Dabas māte mūs ar vasarīgiem apstākļiem īpaši nelutināja.  Brīvdiena tomēr ir brīvdiena, un brīvdienu, protams, pietiekami daudz ļaužu vēlas pavadīt pie dabas krūts, tajā skaitā arī pie pilsētvides dabas krūts.  Piemēram, parkos.  Un par to šorīt pāris pārdomas.

Laikrakstā "Latvijas Avīze" katru dienu pēdējā lappusē ir sleja, kurā kāds no laikraksta līdzstrādniekiem pastāsta, ko ļaudis ir teikuši, kad viņi avīzei ir piezvanījuši.  Sakāmo LA sadala kategorijās -- "Ierosinājumi," "Prieks," "Nesapratne" un arī "Dusmas" vai reizēm "Sašutums."  Šorīt kategorijā "Dusmas" uzstājas dāma vārdā Aina Ozoliņa Rīgā, un viņai ir sakāms lūk, kas:  "Braucu trolejbusā gar skaistajiem Latvijas Nacionālās operas un Vērmanes dārza apstādījumiem un galvu griežu uz otru pusi; šķebina gulšņāšana, kailie ķermeņi, ēšana, dzeršana, velosipēdisti, bērnu ratiņi -- viss nobradāts, sabojāts."

Sēdēju savā klubkrēslā un pārdomāju, kas kundzei bijis sakāms, jo arī man gadās itin bieži atrasties minētajā teritorijā, tiesa, ne trolejbusā, un man kaut kā nebija licies, ka tur viss ir savazāts pilnīgi līdz kliņķim un ārprātam.  Vispār, visnotaļ smuki tur izskatās.  Protams, ja kāds tur atstāj savu makdonalda maisiņu vai izsmēķi, tad tas ir lops, ne cilvēks, bet minētajos parkos, šķiet, rosās arī apkopēji.  Taču galvenais man likās "Latvijas Avīzes" lasītājas uzskaitītais grēcinieku saraksts.  Piekrītu, ka kailiem ķermeņiem parkā nevajadzētu atrasties, lai gan man personīgi nekad nav gadījies pliku cilvēku parkā redzēt, un tāpēc rodas šaubas, vai godātā Ozoliņa kundze tā kaut ko ir redzējusi pati.  Varbūt nevajag galvu griezt otrā virzienā.  Gulšņātājus parkos esmu redzējis divās kategorijās.  Ir tie, kas ir tā piedzērušies, ka tālāk vairs netikt.  Tie nu nav dekoratīvi elementi.  Ir arī tie, kuri sauļojas vai pikniko.  Tie var būt dekoratīvi elementi.  Dažas personas tomēr ir glītākas par citām.

Bet galvenais:  Dabūjāt, māmiņas, no Ainas Ozoliņas?!  Lūk, bērnam svaigs gaiss ir kā ēst, bet nedomājat ar saviem ratiņiem vazāties uz Nacionālās operas apstādījumiem, jo tur A. Ozoliņa Jūs negrib redzēt (lai gan tagad, kad viņa ir galvu pagriezusi uz otru pusi, iespējams, Jūs varat apstādījumiem izcilpot cauri tā pa fikso, varbūt nepamanīs).  Tāpat arī velosipēdisti - Jūs esat zaļi, Jūs neizpūšat izpūtgāzes, bet nekādu braukāšanu pa Vērmaņdārzu!  Ainai Ozoliņai tas nepatīk.  Lai gan, ja padomā konkrēti par Vērmaņdārzu, tur taču visapkārt ir krūmi, un grūti iedomāties, kā Aina Ozoliņa pamanīs velosipēdistu parkā, ja arī blenzīs tieši attiecīgajā virzienā.  Bet ne par to šis stāsts.  Stāsts ir par to, ka reizēm gadās no rīta piecelties pagalam kašķīgā omā, un tad varbūt nevajag zvanīt uz laikrakstu.

Par parkiem un kašķīgumu nākas domāt arī viņdien notikušā Baltijas praida kontekstā.  Sākšu ar to, ka pasākums šķiet esam pavisam jauks bijis (ja arī ar ļoti daudz lietus).  Protestētāji bija mazumā.  Vien viens kungs acīmredzot kunga prātā bija nolēmis, ka amerikāņu delegāciju gājienā vajag ar olām apmētāt, bet viņu drošībsargi ātri pievāca.  Vērmaņdārzā bija dziesmas un dejas un uzrunas, t.sk. no Amerikas vēstnieces.  Parkā pabija Latvijas ārlietu ministrs, parka kontekstā pozitīvas lietas teica aizsardzības ministrs un labklājības ministre.  Dienu pirms parka pasākuma bija pieņemšana, tur ar uzrunu uzstājās Rīgas mērs.  Vienu vārdu sakot, tāds priecīgs un jestrs pasākums, šogad bez ierastās bļauru piedalīšanās.

Un tāpēc bijis interesanti šorīt paskatīties, kas par to visu ir bijis sakāms mūsu valsts medijiem.  Par internetu šoreiz nerunāsim, komentāru līmenis lielajos portālos bijis ierastā kretīnu līmenī, Dievs ar šiem dabas bērniem (tajā skaitā tiem, kuri braukā no viena portāla uz nākamo un tad trešo un tad ceturto un piekto, lai visur atstātu vienus un tos pašus tekstus - briesmīgi, ja cilvēks ir tik izolēts un vientuļš, ka vienīgi tā viņš sev spēj piesaistīt vismaz mazliet uzmanības).  Laikrakstos par praidu atrodams viss tas, kas atbilst katra laikraksta štampiem.  Dienā ir Māra Zandera pārdomas par to, vai tiešām ir iemesls tam visam tik ļoti iebilst, vai nav pasaulē svarīgākas lietas, pret kurām iebilst.   "Latvijas Avīze" kā savu "spilgto citātu" ir izvēlējusies Romas katoļu galvenā pārstāvja mūsu valstī sakāmo par nāves kultiem un sazini vēl ko, kas cilvēkbērnam prātā ienācis attiecībā uz gejiem.  Būtu vispār jākonstatē, ja Romas katoļu galvenajam pārstāvim mūsu valstī tik ļoti rūp demogrāfiskās lietas, tad laiks nolikt arhibīskapa mantiju, jo cilvēks, atšķirībā no vairuma viņa kolēģu Romas katoļu baznīcas augšgalā, vēl tāds visai jauns un sprigans, droši vien vēl pāris bērnu varētu pagūt uztaisīt.  Bet arī bez tā, jākonstatē, ka te galvenokārt ir kašķīgums.  Katolisks kašķīgums.  Dzirdēts arī politisks kašķīgums, Raivis Dzintars atradis par vajadzīgu papriecāties par to, ka praida pasākumos nav piedalījies īpaši daudz politiķu.  Ņemot vērā to, ka iepriekšējās reizēs praidā nav piedalījies neviens pat politiķis, konstatējams, ka šoreiz pasākumā piedalījās pat trīsreiz vairāk politiķu nekā citreiz (300% pieaugums!), un tas ir jauki.  Vien acīmredzot ne Raivim Dzintaram, jo viņam laikam nav interese dzīvot valstī, kurā arī politiķi atzīst, ka cilvēka tiesības nav dalāms jēdziens.  Politisks kašķīgums.

Un tad vēl Ventspils trubas avīze.  Kādu virsrakstu Ventspils trubas avīze izvēlējās, lai piedāvātu informāciju par krāšņu pasākumu, kurā bija krietni vairāk cilvēku nekā citreiz, piedevām cilvēku būtībā no visas pasaules, kurš bija jautrs un muzikāls un gaišs?  "Praids cilvēkus nepiesaista."

Bez komentāriem.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2012. gada 23. maijs

Par sportu un cilvēka seksualitāti

Labvakar, lasītāji!

Man šovakar bija interesanta saruna ar vācu tautības studentu, kurš patlaban studē žurnālistiku Latvijas universitātē un raksta darbu zem virsraksta "Vai hokejs ir tikai īstiem vīriešiem?"  Runājām par sportu un homoseksuāliem cilvēkiem.  Teicu viņam, ka nešaubos, ka Kontinentālajā hokeja līgā, kurā piedalās arī Rīgas Dinamo, noteikti ir geji, ja arī slēpti.  Tas ir statistikas jautājums.  Teicu, ka aizture sportistu vidū var būt saistīta ar sabiedrības homofobiju.  Teicu, ka tas noteikti mainīsies gan tāpēc, ka Latvija tagad ir Rietumeiropas valsts, un Rietumeiropā tolerance ir ļoti nozīmīga lieta, gan arī tāpēc, ka jaunākā paaudze aug bez vecākās paaudzes aizspriedumiem.  Students, savukārt, teica, ka viņš ir intervējis kādu Rīgas Dinamo pārstāvi, kurš viņam esot teicis, ka būt gejam hokeja komandā ir absolūti aizliegts.  Nu, jā -- tikpat labi varētu aizliegt zilas vai zaļas acis.  Nezinu, vai Dinamo ir kāds gejs, bet, ja ir, tad pārstāvja teiktais viņam ir duncis sirdī.

Par sportu un gejiem vispār ir interesanti.  Cilvēks savu seksuālo identitāti lielākoties apjauš pusaudža vecumā.  Tajā brīdī viņš jau zina, kas viņam dzīvē ir interesanti un neinteresanti.  Ja tas ir sports, tad interese saglabāsies arī pēc tam, kad cilvēks sevī būs atpazinis geju vai lesbieti.  Tiesa, tāds sporta veids, kā hokejs, var būt gana mačo, un tur atklātam gejam varētu klāties pat ļoti grūti.  Taču par to, ka arī Latvijā hokejā tādā vai citā līmenī piedalās geji, nav nekādu šaubu.  Cita starpā vācu students man jautāja, ko es teiktu Dinamo spēlētājam, kurš pie manis atnāktu un jautātu, vai viņam būtu jāatklāj sava seksualitāte.  Atbildēju, ka gadījumā, ja tas nozīmētu viņa karjeras beigas, es teiktu nē, bet ar divām piebildēm.  Pirmkārt, grūta ir dzīve slēptiem gejiem, jo visu laiku un bez pārtraukuma ir jāmelo, ir jāatceras, kas kam ir stāstīts, ir jāsacer pasaciņas par to, ko cilvēks dara brīvajā laikā, un, vistrakāk, iespējams, ka cilvēks veidos attiecības ar sievieti, kuras dzīve līdz ar to būs krietni bojāta.  Un, otrkārt, noteikti cilvēkam būtu "jāiznāk no skapja" tad, kad viņam profesionālā karjera ir beigusies.

Ja par hokeju kā tādu, Rietumos ir arī geju un lesbiešu hokeja komandas, un tajās spēle notiek gluži tikpat raiti un reizēm arī brutāli, kā "lielajā" hokejā.  Lūk, piemērs:  http://www.bladeshockey.com/.  Taču geji un lesbietes ir piedalījušies visādos sporta veidos.  Viens no leģendārākajiem tenisa spēlētājiem visā vēsturē Bils Tildens bija gejs, lai arī profesionālā sporta laikā ne atklāts.  Viena no leģendārākajām tenisa spēlētājām visā vēsturē Martina Navratilova ir lesbiete, lai arī profesionālā sporta laikā ne atklāta.  Noteikti leģendārākais nirējs visā vēsturē ir Gregs Luganiss, lai arī viņš profesionālā sporta laikā nebija atklāts.  Taču pēdējo gadu laikā arvien biežāk sportisti ir atklājuši savu seksualitāti arī karjeras laikā, it īpaši Eiropā un Austrālijā, kur sabiedrība ir krietni tālāk attīstījusi spēju būt tolerantai nekā tas ir mūsu postsovjetiskajā vidē.  Te, lūk, var atrast sarakstu ar profesionāliem sportistiem, kuri savu statusu ir atklājuši vai nu karjeras laikā vai arī pēc tam:  http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_lesbian,_gay,_bisexual,_and_transgender_sportspeople.

Būtība te ir ļoti vienkārša.  Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc gejs vai lesbiete nevar darīt pilnīgi visu to pašu, ko jebkurš cits cilvēks.  Tie ir tikai sabiedrības aizspriedumi, kuri apgalvo citādi.  Latvijas LGBT organizācija Mozaīka jau sen atbalsta sieviešu basketbola komandu, kurai ir bijuši ļoti labi panākumi Eiropas līmenī.  Vieglatlēte Līga Kļaviņa ne bez rezultātiem piedalījās Sidnejas Olimpiskajās spēlēs, viņa ar savu dzīvesbiedri Evitu tagad audzina bērnu.  Pilnīgi noteikti Latvijā ir arī geji vīrieši, kas nodarbojas ar sportu.  Tikai laika jautājums, kad viņi par sevi būs atklāti.

Un, ja vēlreiz par hokeju, tad pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā kādā Kanādas radio stacijā uzstājās ne viens, bet divi NHL spēlētāji geji, lai gan viņu balsis tika maskētas.  Pirms pāris gadiem telekanāls ESPN (sporta kanāls) veica aptauju, kurā 50 NHL spēlētājiem jautāja, vai viņu komandā spēlē arī geji.  42% atbildēja, ka jā.  Gejs, kurš neslēpa savu seksualitāti un spēlēja hokeju, bija nelaiķis Brendans Berks, kas gāja bojā autokatastrofā.  Viņa brālis laikā kopš Brendana nāves ir aktīvi atbalstījis atklātību hokejā, viņš ir veidojis organizāciju "Arī tu vari spēlēt."  Viņš darbojas hokeja komandā Philadelphia Flyers kā izlūks un ir teicis, ka viņaprāt nākamo divu gadu laikā NHL būs atklāti geji.  "Manuprāt mūsu sportisti ir skaidri pateikuši, ka viņi atbalsta savus komandas biedrus," viņš ir teicis.  "Manuprāt, to pašu skaidri ir pateikuši menedžeri, jo viņi atbalsta 'Arī tu vari spēlēt' kustību.  Manuprāt, to pašu ir skaidri pateikuši fani.  Manuprāt, to pašu ir pateicis hokeja komisārs.  Manuprāt, to pašu ir skaidri pateicis līgas birojs.  Visi tagad zina, ka NHL šajā procesā piedalās."

Kad to pašu varēsim teikt par Kontinentālo hokeja līgu?

Jauku visiem atlikušo vakaru!

ceturtdiena, 2012. gada 17. maijs

Pašreklāma

Labdien, lasītāji!

Šodien man pastkastītē bija divi žurnāli.  Abiem nosaukums -- "Tava Rīga."  Viens latviešu, otrs krievu valodā.  Krievu valodas variants ieslīdēja atkritumu kastē, jo krievu valodu nepārvaldu.  (Lai gan būtu interesanti papētīt, vai abos variantos top stāstīts viens un tas pats, jo, kā dzirdēts, Rīgas mēra Nila Ušakova pārstāvētais "Saskaņas centrs" iepriekšējā priekšvēlēšanu laikā latviešu valodā un krievu valodā stāstīja visnotaļ dažādas lietas - varbūt to var papētīt kāds cits.)

Atverot žurnālu, pirmais, kas lasāms, ir tas, ka tas ir "apvienības Saskaņas centrs informatīvais buklets."  Lai nevienam par to nebūtu šaubu, jau nākamajā lapā Ušakovs skaidro, ka "šis buklets izdots tikai un vienīgi par Saskaņas centra nevis pašvaldības līdzekļiem, kaut gan izdevums pilda tīri pašvaldības funkciju.  Vienkārši mēs nevēlamies izraisīt kārtējos tukšos, toties skaļos apvainojumus par administratīvā resursu izmantošanu.  Jo nez kāpēc mums ir aktīvi "eksperti," kuri uzskata, ka ikviens domes labais darbs tiek paveikts tikai saistībā ar vēlēšanām."

Labi.  Pieņemsim, ka šoreiz administratīvie resursi netiek izmantoti.  Tas ir jauki.  Taču kāds ir žurnāla saturs, ja reiz tas "pilda tīri pašvaldības funkciju"?  Pēc Ušakova skaidrojuma par to, cik ļoti noraidāmi ir apgalvojumi par domes darba saistību ar politikāņu interesēm, mēs atrodam materiālu, kurā vicemērs Andris Ameriks lielās par to, ka šīgada pilsētas budžets esot "taisnīguma budžets."  Nenorādot autoru ir apgalvojumi par to, cik ļoti dome palīdz "vecajiem ļaudīm" un veic "karu" pret graustiem.  Seko atzinums, ka pilsētas budžets pirmajā ceturksnī ieguva 7,5 miljonus latu vairāk naudas nekā bija paredzēts, tāpēc naudu dome varējusi veltīt latviešu valodas kursu organizēšanai, ielu remontam, bērnudārziem, sociālo māju renovācijai u.c.

Tālāk ir vēl viens mēra rakstīts materiāls, un tas ir vienīgais, kurā vispār top atzīts, ka Rīgas domē darbojas ne tikai Saskaņas centrs un Amerika veidojums.  Teksts ir par visu "nepareizo," ko ir teikusi un darījusi domes opozīcija ("būtībā par katru tādu paziņojumu var vērsties tiesā kā par apmelošanu, taču tas būtu pārlieku liels gods maniem opozīcijas kolēģiem").  Nākamajā lapā ir fotogrāfijas, kurās redzams Ameriks un Ušakovs, Ameriks upē, Ameriks ar Uljanu Semjonovu, Ušakovs talkā, Ušakovs ar Raimondu Paulu un Ušakovs ar kultūras ministri.  Atkal -- "tavas Rīgas" pašvaldībā acīmredzot darbojas šie divi kungi vien.  Žurnālā ir apraksti par Latgales priekšpilsētu un Maskavas forštati, materiāls par Rīgas pašvaldības policijas darbu, notikumu saraksts - vārdu sakot, viss pēc kārtas.

Bet ārpus tā, ka žurnāls "Tava Rīga" sit tikai un vienīgi vienos vārtos, būtu vērts padomāt par tiem "tukšajiem un skaļajiem" apgalvojumiem par lēmumu saistību ar vēlēšanām.  Protams, Rīgas dome arī dara labus darbus, šajās dienās ārpus mana loga ļaudis kaut ko dikti rosīgu dara zem Čaka ielas asfalta, ir minētais finansējums latviešu valodas kursiem un visam pārējam.  Taču ir divas citas lietas.  Pirmkārt, rakstot par "secinājumiem," kādi radušies pēc visu domes opozīcijas nedarbu uzskaitīšanas, mērs raksta lūk, ko:  "Es pat nepievērsīšos jautājumam par ētiku, godprātību vai ko tamlīdzīgu."  Jā, Dievs pasargi!  Kāpēc gan vadītājam pašvaldības iestādē, par kuru jau sen KNAB pateica, ka korupcija tajā ir "sistēmiska" un kurā vicemērs ir pazīstams ar iesauku "misters 20 procenti," būtu jādomā par "ētiku, godprātību vai ko tamlīdzīgu"?

Bet, otrkārt, ir arī jautājums par brīvbiļetēm Rīgas sabiedriskajā transportā.  Lēmumu par to, ka par velti var braukt visi pilsētas nestrādājošie pensionāri, dome pieņēma vienu mēnesi pirms 10. Saeimas vēlēšanām.  Ja kāds grib ticēt, ka šīm divām lietām nebija absolūti nekāda sakara, tad man ir zemes gabals uz Marsa, kuru es labprāt tam cilvēkam pārdošu.  Nu ir lemts, ka par brīvu varēs braukt arī visi pilsētas skolēni (lai gan ne tehnisko skolu skolēni - tas nu gluži godīgi nešķiet).  Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām kāds sprīdis laika vēl ir, tāpēc varbūt nav nepamatoti teikt, ka šim lēmumam ar tām nav nekāda sakara.  Taču acīmredzot mēram nekādi neinteresē pašvaldības uzņēmuma Rīgas satiksmes finanses.  Kādus rezultātus tas prognozē šim gadam?  12,8 miljonus latu ... zaudējumos.  Tas nozīmē, ka visas šīs brīvbiļetes tomēr sponsorē visi rīdzinieki pēc kārtas.  Tiesa, bezatbildība domes finansējumā nav nekas neparasts.  Jā, pirmajā ceturksnī ieņēmumi palielināti par 7,5 miljoniem latu, bet šajā sakarā dome apstiprināja izdevumus par ... 28,9 miljoniem latu.  Tas nozīmē lielāku pašvaldības budžeta deficītu.  Un tas nozīmē parādu.  Un tas nozīmē, ka kādam tas būs jāatmaksā.  Nu, ko, rīdzinieki?  Vismaz izdevums, kas "pilda tīri pašvaldības funkciju," ir partijas, ne mūsu visu apmaksāts. Taču par Ušakova populistiskajiem tēriņiem tomēr nāksies maksāt mums visiem.  Par to būs vērts padomāt nākamgad, kad pienāks laiks pašvaldību vēlēšanām un, jā, arī tad, ja visu gadu bērni sabiedriskajā transportā būs braukuši par pliku velti.  Jo nekas pašvaldības darbā patiesībā "par velti" nav un nebūs.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2012. gada 16. maijs

Par valodas lietām

Labdien, lasītāji!

Pirms pāris dienām man Latvijas radio bija saruna ar uzņēmuma Pasažieru vilciens valdes priekšsēdētāju Nilu Freivaldu.  Protams, lielākoties mēs runājām par gana absurdo situāciju, kurā valdība ļāva uzņēmumam slēgt līgumu ar ārvalstu firmu par jaunu vilcienu būvēšanu un tikai tad sāka pārdomāt, kā to šodien trāpīgi raksta Dienas Bizness, "ko tā īsti ir atļāvusi."  Taču valdes priekšsēdētājs arī pateica kaut ko tādu, par ko kopš tā brīža esmu daudz domājis.  Proti, mūsu valsts galvenie valodas sargi Pasažieru vilcienam ir aizlieguši vasaras laikā Jūrmalas vilcienos informāciju sniegt arī angļu valodā.

Kur te ir veselais saprāts?  Latvija taču sevi uzskata par tūrisma zemi, tam veltītas vairākas valsts un pašvaldību programmas, notiek aktīva gatavošanās 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta.  Par tūristiem priecājas ikkatrs uzņēmējs, kurš tiem var pārdot preces un pakalpojumus.  Bet vai no tā izriet, ka valsts uzņēmumi tūristus var informēt viņu valodā?  Acīmredzot ne.  Tas ir prātam neaptverams absurds.  Kādam gabals nokritīs, ja vilcienā arī angļu valodā tiks pateikts, ka nākamā, lūk, būs Lielupes stacija, un tur vajag izkāpt tiem, kas vēlas apmeklēt Akvaparku?  Vai arī, ka izkāpjot Majoros, var apmeklēt tādu vai citu muzeju vai citu iestādi?  Otrā virzienā dodoties, nevar pateikt, ka tuvojas Sigulda ar tās krāsainajām lapām?  Man pašam tālajā 1990. gadā atgadījās līdzīga situācija, kad braucu ciemos pie radiem Saulkrastos.  Tolaik vēl visa informācija vilcienā bija krievu valodā.  Dzirdēju tekstu "krievu vārds, krievu vārds, krievu vārds, krievu vārds, Saulkrasti," un kāpu laukā.  Tikai, kad biju izkāpis sapratu, ka krievu valodā bija pateikts, ka nākamā stacija būs Saulkrasti, bet pats esmu Pabažos.  Nācās zvanīt radiniekam un pēc tam distanci no Pabažiem līdz Saulkrastiem mērot kājām.

Nākas domāt par Londonu.  Tur metro vagonos ir displejs, kurā rādīts, kāda būs nākamā stacija, cik drīz tramvajs pie tās piebrauks u.tml.  Informācija sniegta ne vien angļu, bet arī daudzās citās valodās, tajā skaitā arī, ja atmiņa neviļ, krievu valodā, jo Londonā ir pietiekami daudz krievu.  Lūk, pilsēta, kura tūristiem vēlas sniegt visu informāciju, kas tiem ir vajadzīga.  Protams, angļu valoda ir krietni "lielāka" valoda par latviešu valodu, taču arī latviešu valodas aizsargāšanā tomēr nevajag pārcensties.  Nāk prātā situācija Rīgas lidostā (kur, starp citu, informācija tiek sniegta arī angļu valodā, nemaz nerunājot par lidmašīnām, kur tā ir starptautiska prasība), kur nevienā vārdā ārpus latviešu valodas nebija pateikts, ka kāpjot autobusā par koferi ir jāmaksā "pasažiera" maksa.  Zinu vairākus tūristus, kuri tā "iekrita," un diez vai viņi no Latvijas aizbrauca ar pašām jaukākām domām par to, kas te darās (kopš tā laika, šķiet, situācija ir labota un informācija par koferi ir arī citās valodās).

Kā esmu rakstījis citreiz, pirmkārt, latviešu valodai tomēr nekas nedraud, jo, ja kāds grib vaimanāt par ar   pazušanu apdraudētu valodu, vajag tik paskatīties uz lībiešiem un viņu valodu un, otrkārt, par valodas pasargāšanu ir atbildīgi tikai un vienīgi latvieši.  Taču no tā neizriet un nevar izrietēt aizliegums pret citu valodu lietošanu tur, kur tas ir vajadzīgs, un tūrisms tomēr ir visnotaļ starptautisks process.  Pasažieru vilcienam no valodas inspektoriem vajag pieprasīt rakstisku slēdzienu, jo tas būs administratīvs akts, kuru var pārsūdzēt.  Tad tas jāpārsūdz.  Jo saku atkal -- gabals nevienam nenokritīs, ja arī vilcienos informācija būs pieejama angļu valodā.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2012. gada 9. maijs

Atgriezīsimies aizvēsturē?

Labdien, lasītāji!

Manā rīcībā ir nonākusi vēstule, kuru Latvijas augstākajām amatpersonām pagājušajā mēnesī nosūtīja vairākas nevalstiskas organizācijas, aicinot tās grozīt valsts likumu par Bērnu tiesību aizsardzību, lai paplašinātu jēdzienu "bērns," bet nebūt ne tā, lai to attiecinātu uz vecākiem jauniešiem.  Tā vietā šie ļaudis paģēr likumu, kurā būtu noteikts, ka "nedzimis bērns ir tiesību subjekts."  Konkrēti runājot, viņi vēlas pieprasīt, lai grūtniece un viņas partneris obligāti apmeklē "speciāli sagatavotu grūtniecības krīzes speciālistu," lai "apdomu laiks" starp vizīti pie ginekologa un nosūtījumu uz abortu ilgtu divas nedēļas, kā, arī, lai skolās taptu sniegta "nesagrozīta informācija par to, kas notiek ar bērnu un sievieti aborta laikā (un) tā sekām."   Aborts valsts medicīnas iestādēs būtu aizliegts, kriminālatbildība iestātos tajos gadījumos, kad nav apmeklēts minētais "grūtniecības krīzes speciālists," kā arī masu informācijas līdzekļu prioritātēs būtu iekļaujamas "izglītojošas programmas, kas veicina izpratni par cilvēka intimitāti, bērna attīstību mātes organismā, ģimeni un laulību kā savienību starp sievieti un vīrieti, kas ir drošākā vide bērna piedzimšanai."

Kopējais secinājums:  "Kopīgiem spēkiem jāpanāk, lai neiznēsātu bērnu vardarbīga nogalināšana mūsu sabiedrībā kļūtu par morāli nepieņemamu rīcību."  Vēstuli parakstījuši cilvēki no vismaz man nezināmām organizācijām, proti -- J. Čakstes Demokrātijas un ilgspējas attīstības biedrības, Latvijas Ordeņu brālības un fonda "Moral Revolution."  Pirmās organizācijas vārdā vēstuli ir parakstījis Juris Putriņš, viņš kādreiz kandidēja uz Saeimu Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas sarakstā un citreiz ir publicējis tekstu, kurā ir apgalvots, ka kremācija esot "nehumāna."  Otru organizāciju pārstāv Jānis Rožkalns, kurš ir publiski runājis par "homoseksuālisma propagandu," savukārt trešās vārdā parakstījās Natālija Lazukina, arī viņa ir geju oponente un ir publiski apgalvojusi, ka viendzimuma laulību legalizācija būtu "antikonstitucionāla."  Ne īpaši raiba buķete.

Šoreiz lai paliek jautājums par LGBT lietām.  Aborta gadījumā te sakāmas vairākas lietas.  Pirmkārt, doma, ka tajā brīdī, kad sieviete kļūst grūta, viņai vēderā ir "tiesību subjekts," ir savdabīga.  Divu vai piecu mēnešu vecumā auglis nav dzīvotspējīgs ārpus mātes miesām, tāpēc kāds tur tiesību subjekts?  Otrkārt, no kurienes nāktu "speciāli sagatavotie grūtniecības krīzes speciālisti"?  Diez vai vēstules autoriem ir padomā jebkurš ginekologs, un kā var "speciāli sagatavot" speciālistu, lai tas atbalsta tikai un vienīgi autoru viedokli?  Taču treškārt un galvenokārt, šis nav, nav un vēlreiz nav jautājums likumdošanai.  Grūtniecības pārtraukšana ir jautājums tikai un vienīgi pašai grūtniecei.  Jā, savs vārds ir sakāms arī nedzimušā bērna tēvam, bet galu galā jautājums ir par sievietes organismu, un jebkuram cilvēkam tomēr ir tiesības spriest pašam par savu ķermeni un to, kas ar to notiek.

Manuprāt, šie ļautiņi ir saskatījušies to, kas pēdējo gadu laikā darās Amerikā.  Tur Republikāņu partiju ir pārņēmuši radikāli noskaņoti "kristieši," par kuriem reiz kāds asprātis trāpīgi pateica, ka par cilvēka dzīvi viņi interesējas tikai no brīža, kad ieņemts auglis, līdz brīdim, kad piedzimst bērns.  Vienā štatā aktīvisti aizgājuši pat tik tālu, lai pieteiktu likumprojektu, kurā noteikts, ka cilvēka dzīve sākas nevis augļa ieņemšanas brīdī, bet gan divas nedēļas pēc tam, kad attiecīgajai sievietei bijusi mēnešreize (!!).  Šie ir cilvēki, kuri iebilst pret abortu absolūti jebkādā gadījumā, tajā skaitā arī tad, ja grūtniecība ir iestājusies asinsgrēka vai izvarošanas gadījumā.  Pirms pāris mēnešiem nu jau izkritušais kandidāts ASV prezidenta amatam Riks Santorums aizrunājās pat tik tālu, lai pateiktu, ka izvarotai sievietei, kura izvarošanas rezultātā ir tapusi grūta, būtu "šajā sliktajā situācijā jāsaskata tas, kas ir labs."  Galva griežas.

Eiropas gadījumā Eiropas Cilvēka tiesību tiesa pirms pāris gadiem vienbalsīgi nosprieda, ka Īrijas aborta aizliegums pats par sevi nav neatbilstošs cilvēka tiesību prasībām, bet nav akceptējams tas, ka minētā valsts neparedz nekādu aizsardzību grūtniecei, kuras grūtniecība apdraud viņas pašas dzīvi.  Citiem vārdiem sakot, jā, tas ir jautājums katrai dalībvalstij atsevišķi.  Bet mūsu valsts gadījumā te nudien jāsaka, ka minētie aktīvisti vēlas valsti iegrūst senatnē.  Jo, kā teicu, grūtniecība un tās pārtraukšana nav valsts, bet ir ļoti personisks jautājums, piedevām, ja aborti būtu aizliegti, tad aborti aizietu pagrīdē (Amerikā ir gana daudz pierādījumu par to), un tas grūtniecei būtu vēl jo bīstamāk.  Jā, var teikt, ka aborts jebkurā gadījumā ir smaga lieta, piedevām absolūti nepieņemama ir aborta izmantošana kā kontracepcijas līdzekli.  Taču jau tagad Latvijā likums prasa, lai ginekologs sievieti, kura vēlas abortu, informētu par "grūtniecības pārtraukšanas būtību un ietekmi uz veselību," un ar to arī pilnībā pietiek.  Jo pateikt izvarotai sievietei, ka viņai obligāti ir jāiznēsā attiecīgais auglis -- lūk, kam vajadzētu būt kriminālnoziegumam.  Un jebkurai sievietei pateikt, ka viņa nav tiesīga spriest par savu organismu -- laba doma tā nav un nebūs.

Jauku visiem dienu!
 

free counter