ceturtdiena, 2009. gada 26. februāris

Žēl, bet antireklāma par Lattelecom

Labdien, lasītāji!

Diemžēl, pienācis laiks antireklāmai. Nezinu, cik daudz manu lasītāju ir tajā pašā situācijā, kā es ar Apollo e-pasta "pakalpojumiem," kuri streiko nu jau ceturto dienu. Zvans uz 177 neko nedod -- ļaudis, kuri tur atbild uz zvaniem zina, ka kaut kas nav kārtībā, bet ar to arī viss ir pateikts. Tehniskajā dienestā pasaka, ka cer, ka drīz būs kārtībā, un arī ar to viss ir pateikts. Saprotu, protams, ja tehniķis tajā brīdī cenšas izpētīt, kas tāds ir noticis, viņš nevar momentā pateikt, vai risinājums atradīsies pēc piecām minūtēm, piecām stundām, piecām dienām vai piecām nedēļām.

Taču jautājums rodas par uzņēmumu. Nedz Apollo, nedz Lattelecom interneta lapā vismaz man neizdevās atrast pat vienu vārdu par to, ka patlaban pakalpojumi netiek sniegti un kāpēc tas tā notiek. Lattelecom savā mājas lapā lielās, ka "mēs ejam kopsolī ar izmaiņām tehnoloģiju tirgū un sabiedrībā." Acīmredzot ir nepieciešamas kaut kādas tehnoloģiskas izmaiņas, jo, kā teicu, patlaban šī problēma turpinās jau ceturto dienu, un man kā tulkotājam ir visai slikti, ja es pat nevaru apskatīt, kas man tiek sūtīts, kur nu vēl to saņemt. Rakstu plkst. 17.30, zinu konkrēti, ka sistēma ir bijusi nedarbīga kopš plkst. 14.00. Vēl lapā atrodams šāds atzinums: "Lattelecom grupa ir vadošais elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējs Latvijā, kas piedāvā elektroniskās saziņas risinājumus mājām, maziem un vidējiem uzņēmumiem, valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī lieliem korporatīviem klientiem." Patlaban nepiedāvā vis.

Protams, es saprotu, ka ar tehnoloģijām var gadīties visādas ķibeles, kam negadās? Un ne visas ķibeles var labot momentā. Bet uzņēmumam, kurš ar savu attīstību un modernitāti plātās tik aktīvi, kā Lattelecom, četru dienu garumā neiepīkstēt ne vārda par to, kāpēc patlaban sistēma iet pa dziļiem brikšņiem -- tas nav jauki.

Un vēl. Vai kāds nevarētu Lattelecom pačukstēt vēl citu lietiņu: Ja zvana uz 177 numuru un nākas pagaidīt, jo visi operatori ir aizņemti, ir bezgala uz nerviem krītoši, ja ik pa 20 sekundēm izklausās, ka zvana signāls, bet tad balss pasaka, ka joprojām visi operatori ir aizņemti. Varbūt tāds ir uzņēmuma mērķis -- bezgala uz nerviem krist, bet lielākoties jādomā, ka klienti ir pietiekami apķērīgi, lai saprastu -- ja neviens vēl nav pacēlis klausuli, tad acīmredzot visi operatori joprojām ir aizņemti.

Jauku visiem atlikušo dienu.

Par valdības veidošanu ideālā pasaulē: Sapnis

Labrīt, lasītāji!

Būtu taču jābūt Valdim Dombrovskim, kurš veidos nākamo valdību. Nav ne jausmas, par ko domā Valsts prezidents, bet iepriekšējā valdošā banda tik ļoti pamatīgi salaida lietas dēlī, ka dot tai blondīņu līmeņa "vēl vienu iespēju" nebūt nebūtu laba doma. Vēl jo vairāk "Tautas" partijai, kuras "stabilitātes garants" savārīja šīs ziepes.

Ja valdības veidošana notiktu absolūti ideālā pasaulē, notiktu ne vien V. Dombrovska izvirzīšana amatam ar pilnām tiesībām veidot savu komandu. Ideālā pasaulē V. Dombrovskis pieturēsies pie pārliecības, ka valdībā nav vietas LPP/LC, ja tā uzstāj, ka satiksmes nozare Latvijā obligāti jāatstāj triecienraķetes Šlesera alkatīgajās, nepotiskajās un bieži vien arī stipri nekompetentajās ročelēs. Vēl ideālākā pasaulē kādreizējais "Latvijas ceļš" sapratīs, cik ļoti tas sevi prostituēja, pārdodot dvēseli minētajai triecienraķetei, un no tā atšķelsies, tā dodot iespēju Ivaram Godmanim ieņemt to amatu, kurš viņam patlaban ir vispiemērotākais -- finanšu ministra amatu. Galu galā, viņš bija galvenais, kurš sarunāja lietas ar Starptautisko valūtas fondu. Vispār viņš droši vien bija vienīgais, kurš to darīja, jo pašgājējs jau Godmanis ir pavisam riktīgs, savukārt viņa "finanšu ministrs" droši vien vairāk nodarbojās ar angļu valodas un stila apgūšanu. Blakus priekšrocība šajā ziņā būtu arī cita -- Finanšu ministrijas vadībā nenonāktu Dombrovska partijas biedrs Repše, kura šeptēšanās premjerministra amatā lielā mērā bija precīzi tas, kas valsti noveda pie valdošās bandas, kura tai ir uz kakla joprojām -- vispirms izmisīgi nekompetentā Emša un pēc tam izmisīgi par daudz pašpārliecinātā Kalvīša izpildījumā. Vismaz es neesmu aizmiris Repšes visnotaļ ekstravaganto premjerēšanu ar savas algas trīskāršošanu, savdabīgajiem paziņojumiem par latviešu kino un ne to vien, gluži lielinieku garā ieturēto kadru tīrīšanu, kuras rezultātā ne vienā gadījumā vien nācās tiesāties, un nebūt ar pozitīvu rezultātu, u.tml.

Nedzīvojam mēs ideālā pasaulē. Bet patlaban ir ļoti laba iespēja valsts pārvaldes sistēmu vismaz mazliet pagriezt prom no smirdīgās vides, kādā tā atrodas. Pat Zalāns savā potenciālo ministru sarakstā nav uzdrīkstējies minēt nedz Slakteri, nedz Veldri, un paldies par to pašu -- finanšu un militārā pasaule var atviegloti uzelpot. Bet ar to vien nepietiek. Laiks ļaut labējai opozīcijai parādīt, ko tā prot. Bet arī ar rūpīgu apdomu.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 25. februāris

Par "manējo" -- pārdomas Pelnu trešdienā

Labrīt, lasītāji!

Šodien Dienā ir garš stāsts par "izmeklēšanu," kādu par Valsts prezidenta Valda Zatlera un viņa kundzes savstarpējiem darījumiem laikā pirms vīrs kļuva par valsts augstāko amatpersonu veikusi Valsts darba inspekcija. Reiz VDI inspektors konstatējis, ka Zatlera kundzes uzņēmuma juridiskā adrese patiesībā ir dzīvoklis, kurā viņu neielaida, viņš tālāk neesot zinājis "kā viņai piekļūt" -- tā ziņo Gunta Sloga. Ņemot vērā to, ka pašreizējā Zatleru pāra dzīves vieta ir pat ļoti, ļoti labi zināma, tā nu reiz šķiet kā norakstīšanās. Taču uzmanību piesaista arī cits G. Slogas atzinums, proti -- Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs aptaujāja kādreizējos V. Zatlera pacientus jautājumā par "aploksnītēm". Un tikai divas no 377 iztaujātajām personām atzina, ka dota nauda. "Nevar zināt, vai pacienti pateica visu līdz galam, jo neviens nevēlas iegāzt dakteri, kas viņiem darījis labu" -- tā KNAB secinājumus rezumējusi žurnāliste. Un te mēs nonākam pie iemesla, kāpēc arī pēc lielā skandāla, kāds Valsts prezidentu pavadīja viņa ievēlēšanas laikā, un arī pēc viņa visai skaļā solījuma, ka "aploksnīšu" lietai viņš tūlīt pat ķersies klāt ar mērķi, to iznīdēt, nekas nav mainījies. Padomiskā "blata" garā izaugusi sabiedrība gluži automātiski akceptē domu, ka par laba daktera pakalpojumiem jāmaksā papildus, turklāt slepeni. Un nav jau laikam vajadzīgs pat padomisks gars. Ja man tuvam cilvēkam būtu vajadzīga operācija, kura ir atkarīga no tā, vai dakterim tiek vai netiek samaksāta konkrēta summa zem galda (un nebūsim naīvi, šādas lietas tomēr Latvijā notiek joprojām), tad arī es to darītu. Ar smagām mielēm, bet tomēr. Tā ir tā pati sapuvusī "sistēma", kura liek pietiekami daudziem citādi saprātīgiem ļaudīm mūsu valstī uzskatīt, ka neviens valsti nevar labāk glābt, kā Lembergs. Jo viņš, lūk, ielas salaboja, parkus iestādīja, pensionārus svētku reizēs aplaimoja, un tāpēc arī viņš ir "manējais." Un tas nekas, ka cilvēkam inkriminēti visādi finanšu grēki, un ne vien Latvijā, bet arī ārvalstīs. "Manējais" ir manējais, un tāpēc neko sliktu par viņu domāt nevar. Tiesa, man varbūt tas liekas inčīgi -- kā ilggadējais pašvaldības vadītājs ar savu pašvaldības vadītāja algu ir kļuvis tik pasakaini bagāts, un man drusku uzmetas tās pašas mieles, kad dzirdu stāstām, ka viņam vienkārši ir paveicies ar dikti labiem draugiem, kuri viņam visu laiku dāvā mājās un naudu un visu ko. Bet "manējais" un tāpēc būtu laižams pie valsts stūres. Skumji.

Šodien ir Pelnu trešdiena, kristiešiem tas ir rituāls, kurš sauc atmiņā Bībelē stāstīto par pelniem, kuru kaisīšana sev uz galvas apliecina nožēlu par grēkiem (no Ījaba grāmatas 42. nodaļā: "Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos"). Mūsdienās tāpat, kā ļoti daudz kas cits, 46 dienas garais gavēnis ir trivializēts, ļaudis nereti runā par to, no kā viņi tā laikā atteiksies -- varbūt nepīpēs, varbūt šokolādi neēdīs. Tā ir tāda kā otra iespēja pēc Jaunā gada solījumiem, kuri februāra vidū varbūt jau ir mazliet pabālējuši. Bet kristietim gavēnis ir laiks, kad ieskatīties sevī un padomāt par to, kā viņš var dzīvot tuvāk savai ticībai. Mūsu politiskā "elite" Dievu piesauc visnotaļ bieži, dažādos svētkos baznīca no viņiem čum un mudž, un atsevišķi politikāņi pat piedalās trokšņainās "kristiešu" sektās, kuru galvenais mērķis ir no viņiem izsūkt naudu un piedevām vēl sludināt neiecietību. Pelnu trešdiena ir brīdis, kad arī politikāņi var ieskatīties sevī un varbūt padomāt par to, kas teikts šai dienai piemērotajā 51. psalmā: "Apžēlojies par mani, ak Dievs, savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus savā lielajā apžēlošanā. Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīsti mani no maniem grēkiem. Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā." Un Latvijas politikas kontekstā nav arī tālu jāmeklē tie grēki, par kuriem politikāņiem derētu padomāt: Tev nebūs zagt. Tev nebūs nepatiesu liecību sniegt. Tev nebūs sveša mantu iekārot. U.tml.

Jauku visiem dienu.

otrdiena, 2009. gada 24. februāris

Par pienu

Labrīt, lasītāji!

Vakar Latvijas universitātes gaitenī satiku politologu Jāni Ikstenu, kurš uz jautājumu "Kas tavuprāt būs nākamais premjerministrs?" atbildēja: "Man ir galīgi vienalga." Un taisnība jau ir -- patlaban notiek matemātiska Saeimas krēslu skaitīšana, un daudz mazāk uzmanības tiek pievērsts jautājumam par to, vai Edgars Zalāns, Valdis Dombrovskis, Jānis Urbanovičs vai pagaidām vēl mistiskā "bezpartejiskā" persona tik tiešām saprot ekonomisko situāciju, kādā atrodamies, tik tiešām zina, kas tās kontekstā ir jādara, un tik tiešām ir spējīgs to izdarīt. Piedevām vēl padomājot arī par to, ka sabiedrības uzticību politikāņi ir pazaudējuši pavisam, un butaforiska "jaunas" valdības sastādīšana to nekādi nerisinās. Tāpēc, šodien ne par politiku. Šodien par pienu.

Šorīt Dienā smaidu izraisīja šāds "precizējums": "Laikraksta Diena 13. februāra numurā rakstā Mazāk, bet muskuļotākus norādīts, ka vidējais izslaukums no vienas govs Igaunijā ir 7390 tonnas piena gadā. Pareizi jābūt 7390 kilogrami piena gadā. Atvainojamies par neērtībām." Nezinu, kādas neērtības bija padomā šī precizējuma autoram, bet man tūlīt prātā uzbūrās kūts, kurā latviešu govs sēž uz ķeblīša, lasa Dienu un pie sevis domā "Bļāviens -- 7390 TONNAS??!"

Un arī par pienu pārnestā nozīmē. Kinomīļi būs pamanījuši, ka viņdien Oskaru kā gada labākais aktieris saņēma Šons Penns par lomu filmā "Milks" (milk, protams, angļu valodā ir piens, un vismaz vienā avīžrakstā esmu filmas nosaukumu redzējis tā arī tulkotu, lai arī, tikpat protams, filma ir par personu vārdā Hārvijs Milks, nevis Piens). Ticu, ka lasītāji lielākoties zina, ka Hārvijs Milks, kļūstot par Sanfrancisko pilsētas domes locekli, vienlaikus kļuva arī par pirmo atklāto geju, kurš Amerikā ieguva vēlētu amatu. Tas bija 1977. gadā, tikai 11 mēnešus vēlāk viņu un Sanfrancisko mēru atentātā nošāva cits kādreizējais domes deputāts. Lieliskā kinokritiķe Dita Rietuma šodien par Š. Penna uzvaru ir rakstījusi šādus vārdus: "Faktu, ka to īsti nebija gaidījis arī pats Penns, apliecina viņa Oskaru runa, kura sākās ar tekstu 'Ak, jūs geju mīļotāji'." Patiesībā runa sākās ar mazliet plašāku tekstu: "Ak, jūs komunistiskie, gejus mīlošie malači!" Tā Š. Penns pasmaidīja pats par savu reputāciju -- Amerikas politikas kontekstā viņš ir pat ļoti liberāls. Taču tas, ko Š. Penns teica tālāk, ir kaut kas tāds, ko der dzirdēt arī Latvijā. Zinu, ka lasītāju starpā ir ļaudis, kuriem tēma "geji un viņu tiesības" uzdzen briesmīgas pumpas. Šona Penna runa ir domāta tieši jums:

"Ak, jūs komunistiskie, gejus mīlošie malači! Es to nemaz negaidīju, un es ļoti skaidri vēlos pateikt, ka saprotu, cik manis paša dēļ bieži vien ir grūti mani novērtēt. Taču mani aizkustina tas, ka esat mani novērtējuši, un man pietika cerības, lai pierakstītu dažus uzvārdus, ja nu gadījumā izrādītos, ka jūs patiesām esat komunistiskie, gejus mīlošie malači (seko pateicību saraksts). Vēl gribu pateikt tiem, kuri redzēja naidīgos transparentus tad, kad mēs šovakar te ieradāmies ... uzskatu, ka ir pienācis laiks tiem, kuri balsoja par geju laulību aizliegumu apsēsties un padomāt par to milzīgo kaunu, kāds būs viņiem un viņu mazbērnu acīs, ja viņi turpinās šo aizliegumu atbalstīt. Mums ir jānodrošina vienādas tiesības visiem cilvēkiem."

Jauku visiem dienu.

pirmdiena, 2009. gada 23. februāris

Partiju manevrēšana un nākamā valdība: Kurš būs pietiekami stiprs?

Labrīt, lasītāji!

Par savu premjerministra kandidātu izvirzot Edgaru Zalānu, "Tautas" partija kārtējo reizi demonstrē sava rezerves soliņa īsumu. Tiesa, cilvēks visai veiksmīgi tika galā ar piņķerīgo teritoriālās reformas plānu, lai arī laiks vēl rādīs, ko tas patiesībā nozīmēs Latvijas iedzīvotājiem, it īpaši tiem, kuri tagad atrodas kāda jaunradīta novada perifērijā. Taču, kas liek domāt, ka šis ir tas cilvēks, kurš tiešām saprot patlaban valstī notiekošo un zina, kas ir darāms? Zīmīgi, ka TP izvēlējusies nevirzīt pati savu priekšsēdētāju -- Segliņš droši vien premjerministra amatā ik pa brīdim nodrošinātu kādu komisku atpūtas pauzi ar savu reizēm nekontrolējamo mēli, lai arī der atcerēties arī Zalāna spārnoto frāzi par Jāni Domburu -- "tam džekam ir problēmas, točna es saku."

Būtība te ir vienkārša. Patiesībā jau neviens īpaši nevēlas kļūt par premjerministru valstī, kura ir iekritusi milzīgā aizā. Ivars Godmanis turpina purpināt, ka viņš visu saprata, visu zināja un visu gribēja darīt -- lūk, nākamais finanšu ministrs, ja jau visu zina. Ja absolūti par visu varu arī nākamajā valdībā ir vajadzīgs Šlesers, tad kaut ko jau viņam droši vien var piemeklēt, bet ir drastiski nepieciešams renacionalizēt Latvijas satiksmes nozari, kuru Šlesers ir padarījis par savu privāto, slepeno, necaurskatāmo un nepotisma pārpildīto hercogisti. Lai cilvēks iet par bērnu lietu ministru -- pašam bērni ir, apgalvo, ka partijai nekā svarīgāka nav. Satiksmes ministriju vajag atdot kādam, kas tur var ātri veikt pilnīgu auditu, lai atklātu visas Šlesera sastrādātās nebūšanas un tad ministriju vest pavisam citā virzienā.

Bet premjerministrs. Vismaz pagaidām pacentīsimies aizmirst par Ingūnu Sudrabu. Iespējams, viņa tik tiešām ir gudrākais un godīgākais cilvēks Latvijā, kā viņu šodien nodevējusi leģendārā aktrise Velta Līne. Bet tikpat droši var teikt, ka viņa ir pietiekami gudra, lai saprastu, ka patlaban viņas reputācijai nevarētu būt nekā sliktāka, kā līst tajā čūsku midzenī, kāda ir partiju politika Latvijas Republikā. I. Sudraba ir pareizais cilvēks pareizajā vietā, un visvairāk viņa var cerēt, ka nākamā valdība vairs nebūs tāda, kura nepārtraukti cenšas viņas darba ceļā mest visādus sprunguļus. Jaunais laiks runājis arī par Valdi Dombrovski -- pieci gadi Eiropas Parlamentā izkūpējuši, kaut kas tālāk būs jādara, turklāt cilvēks ir zinošs par finansēm un tautsaimniecības lietām. Zaļie zemnieki turpina bīdīt Lembergu, viņam ir pietiekami liels atbalsts arī tajā sabiedrības daļā, kura priecājas par sakopto Ventspili un štrunts par to, ka cilvēks nu ir apsūdzēts kriminālnoziegumos pat divās valstīs uzreiz. Katrā ziņā patlaban Puzes ķeizariņš ir pārāk aizņemts ar tiesāšanos un fizioterapiju, lai darbotos politikā, turklāt vismazāk Latvijai ir vajadzīgs salīdzinājums ar Itāliju un Berluskoni. Šlesera biznesa projektā ir cilvēks, kurš kādreiz bija visai veiksmīgs premjerministrs, tas ir Andris Bērziņš, bet tādā gadījumā visai garantēta būtu Šlesera hercogistes turpināšanās, un nav ne jausmas, vai A. Bērziņš vēlētos atkal kāpt tajā pašā upē.

Kādu jau Valsts prezidents izvirzīs. Cita starpā vērts ņemt vērā to, ka politiskas batālijas Ukrainā ir likušas Starptautiskajam valūtas fondam atturēt lielu daļu solītā aizdevuma. Nav ne mazākā iemesla domāt, ka SVF attiecībās ar mūsu valsti būs pielaidīgāks, jo mēs kaut kādā veidā esam "īpaši." Politikāņi tomēr nav pavisam stulbi, viņi labi zina, kuri no viņiem ir vistiešākajā veidā nodrošinājuši valdošās bandas reputācijas absolūto sagruvumu. Bet vai izdosies atrast kādu, kas ir pietiekami stiprs, lai tiem cilvēkiem pateiktu kategorisku nē? Un vēl vairāk -- kādu, kurš ir pietiekami stiprs, lai nākamajos mēnešos izdarītu to, kas ir nepieciešams, lai valsti glābtu no vēl lielākām problēmām? Vai tas ir Zalāns? Dombrovskis? A varbūt tas pats Godmanis, ja vien viņu varētu atraut no Šlesera lielās krūts?

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 22. februāris

Par nākamo valdību

Labvakar, lasītāji!

Ziņots, ka "Tautas" partija un Jaunais laiks vienojušies, ka nedēļas laikā jāveido jauna valdība, kurā abas partijas piedalīsies. TP līderis Segliņš teicis, ka sarunas būs arī ar zaļajiem zemniekiem, kā arī ar visiem pārējiem, izņemot PCTVL.

Gribas cerēt, ka nē. Kā jau esmu blogā rakstījis, Saskaņas centrs tomēr nav pelnījis kļūt par valdošās koalīcijas partneri, kaut vai tāpēc, ka partija joprojām izvairās no atziņas, ka Latvija 1940. gadā tika okupēta, nemaz nerunājot par domu, ka būtu vajadzīgas cita veida attiecības ar autoritāro diktatūru, kura mums atrodas kaimiņos. SC pārstāvis Urbanovičs apgalvojis, ka Latvija Krieviju nesaprotot. Ko daudz saprast par valsti, kura nekautrējas likt lietā visus iespējamos līdzekļus, lai savām interesēm pakļautu visas tā dēvētās "tuvās ārzemes," kurā galvenie energoresursu piegādātāji ir vistiešākās Kremļa un tā interešu filiāles?

Vēl Segliņš ir teicis, ka viņš nesaskata iemeslu, kāpēc noraidīt Aināru Šleseru. Galva griežas. Šofera dēls un vidusskolas izglītību ieguvušais preses sekretārs fantastiski atalgotā amatā? Pārliecība, ka valstij vajag atteikties no vides aizsardzības, jo putni traucē attīstību? Latvijas pasta nonākšana līdz bankrota robežām? Atlaides lidostā, kuras Eiropas komisijas konkurences komisāre ir nosaukusi par absolūti nepieņemamām? Pārliecība, ka Valsts kontroles audits nozīmē, ka Valsts kontrolierei attiecīgajā procesā ir personiski bīdāmas intereses? Segliņam tas neinteresē, bet arī nesakarīgi aizspriedumi, kurus Šlesera partija tur kā dārgumu. Deputāts Jaundžeikars, kurš sava dēla nepatikšanu kontekstā centās nopulgot visu Latvijas likuma aizsardzības sistēmu, kurš KNAB direktoru pasludināja par atbrīvojamu no amata tad, kad valsts izmeklēšana par to nebija pat sākusies. Nav ko noraidīt? Ai, Segliņa kungs! Ai, ai, ai!

Neesmu arī nekāds "zaļo zemnieku" fans, ja jau ļaudis tajā ir pietiekami apmāti, lai uzskatītu, ka Lembergam ir jākļūst par valsts premjerministru. Tas nu būtu absolūtākais meistarstiķis - premjerministrs, kuru izmeklē ne vien Latvija, bet arī Lihtenšteina un citas Eiropas valstis (un, starp citu, nupat ziņots, ka tā dēvētās banku slepenības paradīzes tomēr būs spiestas atklāt vairāk par to, kam tajās ir slēpti konti). Taču drīzāk ZZS nekā LPP/LC.

Un tāpēc. Tandēmam JL+TP+ZZS+TB/LNNK+Pilsoniskā savienība Saeimā ir 64 balsis. Tas ir ievērojams vairākums. Nākamā nepārprotami būs plākstera valdība, jo politiķiem priekšā stāv ne vien valsts tautsaimniecības glābšana, bet arī viss tas, ko Saeimai un valdībai paģērējis Valsts prezidents. Tajā skaitā arī KNAB vadītāja kandidāts, kurš Saeimā var iegūt divas trešdaļas balsu. Tajā skaitā Satversmes grozīšana. Un būtībā arī atteikšanās no valdošās bandas pārliecības, ka godīgums, ētika, tiesiskums un morāle ir bīdāmi un grozāmi jēdzieni. Joprojām ir vismaz 50:50 iespēja, ka Valsts prezidentam nāksies šo Saeimu padzīt. Bet tāpēc nav jāturpina visbriesmīgāko problēmu attīstīšana valsts pārvaldes sistēmā. Un arī Jaunajam laikam uz to būtu jāuzstāj.

Jauku visiem vakaru!

sestdiena, 2009. gada 21. februāris

17,5 gadi un 15 valdības: Kas notiks tālāk?

Labdien, lasītāji!

Septiņpadsmit ar pusi gados, kopš atjaunota Latvijas neatkarība, nu jau tiks veidota piecpadsmitā valdība, vidēji mums bijusi viena valdība uz katriem 16 mēnešiem. Taču reti kad bijusi tāda valdība, kura vairāk pelnījusi padzīšanu par to, kura no tālāka darba atteicās vakar, jo tā tomēr bija tā pati vecā "stabilitātes garanta" valdība, tikai bez paša "stabilitātes garanta." Un šī valdība Latvijai ir bijusi traģēdija jau kopš 2004. gada decembra, kad "stabilitātes garants" pirmo reizi kļuva par premjerministru. Bet tālāk?

Matemātika Saeimā ir nepielūdzama. Opozīcijas partijām nav pietiekami daudz balsu, lai izveidotu valdību bez jebkuras bijušās koalīcijas partijas, ja arī būtu filozofiski iespējamas partnerattiecības starp Jauno laiku un Saskaņas centru, nemaz nerunājot par politiski radioaktīvo PCTVL. Tas savukārt nozīmē, ka JL, kā arī Pilsoniskajai savienībai un Sabiedrība citai politikai partijai, būtu jāveido partnerattiecības vismaz ar divām un droši vien visām četrām valdošās bandas partijām. SCP redzamākie pārstāvji kādreiz bija "Tautas" partijas disidenti. Viss piedots? Tas vēl būtu mazākais jautājums, jo politikā alianses veidojas un sabrūk visādu aprēķinu dēļ, un personisks aizvainojums nav īpašs rādītājs. Lielākais jautājums ir par to, vai Jaunais laiks un tā partnerorganizācijas patiešām vēlas iet valdībā ar partijām, kuras tik masīvi ir ignorējušas, apspļaudījušas, samīdijušas un, piedodiet, apdirsušas tādus jēdzienus, kā godīgums, ētika un morāle. Šādas partnerattiecības ir iespējamas tikai tādā gadījumā, ja JL, PS un SCP tiešām tic, ka valdošās "elites" pārstāvji ir gatavi mainīt savu attieksmi pret valsti un sabiedrību. Savukārt, ja "elite" uzstās, ka nākamajā valdībā ir jābūt, piemēram, Šleseram (un ne tikai viņam), tad būs skaidrs, ka šeptēšanās turpināsies, vienīgi nu jau ar Jaunā laika netiešu sankciju.

Protams, var iztikt arī bez JL. Veselas 18 vietas Saeimā ir Saskaņas centram (SC). Te atkal nelaime. It īpaši "Tautas" partija vienmēr centusies izlikties, ka tā ir pati tautiskākā un latviskākā no visām partijām, arī tad, kad atsevišķi tās censoņi mēģina valstī pārdot Gazpromam. Alianse ar partiju, kura par savu cerīgāko Eiropas parlamenta kandidātu uzskata valsts vienīgo komunistu Rubiku -- tas nav kaut kas tāds, kas vēlētājiem varētu īpaši patikt. Protams, TP reitings patlaban ir tik zems, ka tālāk nav kur krist, un šāds eksperiments varētu likties ne pārmērīgi riskants, bet tomēr.

Atliek jautājums par ārkārtas vēlēšanām. Kā jau rakstīju vakar, Valsts prezidentam būtu sarežģīti atlaist Saeimu laikā, kad nav valdības, jo diez vai atlaista Saeima, kura domā par ārkārtas vēlēšanām un sava siltā krēsla saglabāšanu, būs spējīga izveidot kaut vai puslīdz kompetentu valdību. No otras puses, ja tiks izveidota jauna valdība, tas it kā būtu nesmuki trīs dienas pēc tam pateikt "čau, mīļie." Nešaubos, ka šī atziņa bijusi fundamentāla "Tautas" partijas aprēķina sastāvdaļa. Pirmdien, otrdien un trešdien Valsts prezidents konsultēsies ar visiem Saeimā pārstāvētajiem spēkiem. Redzēsim, kas no šīm konsultācijām sanāks. Bet viens ir skaidrs jau tagad. Ja nākamajā valdībā vairums ministru būs tie paši vecie bandinieki, tad sabiedrības uzticība paliks minimāla. Protams, popularitāte nav galvenais mērķis, valdībai pirmām kārtām jābūt profesionālai un kompetentai. Bet arī tas tā nebūs, ja tajā atradīsies jau minētais Šlesers, bet ne tikai. Un vēl vairāk, nākamajā valdībā tomēr ir jābūt vairākumam ministru, kuri ir gatavi pilnībā atteikties no bijušās bandas filozofijas par to, ka valsts ir tās privātīpašums un tajā tā var rīkoties, kā vien tīk. Nejūtos optimistisks.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 20. februāris

Par šodienas notikumiem politikā

Labdien, lasītāji!

"Tautas" partijas un Lemberga biznesa projekta demaršs laikam nav nekāds pārsteigums, jo gluži apdulluši visi minēto partiju ļaudis nav, un skaidri var saprast, ka Godmaņa valdībai tomēr ir laiks pazust no skatuves un ieiet vēstures mēslainē, kurai tā vieta garantēta. Jau daudzas nedēļas turpinās valdošās bandas agonija, un nu varbūt tai tiks pielikts punkts.

Taču nebūt nav skaidrs, kas notiks tālāk. Cik var spriest, "Tautas" partija jau uzskata, ka tai garantēti tiks piedāvāts premjera krēsls, minēti kā iespējamie kandidāti ir Edgars Zalāns un Māris Riekstiņš. Pirmais ir attīstījies kopš dienām, kad oranžie pirmo reizi centās viņu izvirzīt par premjerministra kandidātu, nav pēdējā laikā no viņa dzirdēta tāda muldēšana, kāda bija toreiz, taču vienalga nav skaidrs, vai viņam ir nepieciešamā pieredze un zināšanas. Otrs ir tipisks "Tautas" partijas eksemplārs tādā nozīmē, ka viņam pieder celtne, kura ir ļoti apšaubāma rakstura un kuru viņš, brašulis tāds, ir paslēpis aiz sievas muguras. Bet vēl vairāk, kāpēc TP vispār būtu pat mazākās tiesības uz valdības vadīšanu, ja tā bija pie teikšanas tad, kad valsts iebrauca visdziļākajās auzās?

Sarosījies ir arī Jaunais laiks ar domu, ka nākamo valdību vajag veidot visām Saeimas partijām vienkopus izņemot PCTVL. Tātad -- kopā ar tām partijām, kuras līdz šim ir veidojušas politisko "eliti", gandrīz sagrāvušas valsts tautsaimniecību, pilnībā demonstrējušas atteikšanos no jebkāda veida morāles un ētikas, un piedevām vēl ir nodrošinājušas "savējo" būšanu visās iespējamās jomās. Ak, jā -- un vēl kopā ar partiju, kuras vienā galā ir Rubiks ar savu neizsmeļamo sapni par komunisma celšanu. Tā nu būtu viena lieliska kompānija, un tīri jābrīnās, vai JL tiešām nebaidās no reakcijas, kādu čupošanās ar visiem šiem radījumiem varētu radīt tās atbalstītājos.

Vēl ir arī jautājums par to, vai gadījumā TP šo lietu neuzskata par manevru, kurš liks Valsts prezidentam atteikties no Saeimas atlaišanas. Laikā, kad nav valdības, Saeimu atlaist diez vai varētu, jo tad būtu neskaidrs, kas paliek pie teikšanas valsts izpildvarā. Satversmē par to nav nekas pateikts -- Saeima paliktu uz vietas līdz nākamās sanākšanai, bet vai tāda Saeima būtu spējīga izveidot rīcībspējīgu valdību, zinot, ka tuvojas ārkārtas vēlēšanas? Diez vai. Gaidīsim tālākos notikumus.

Jauku visiem atlikušo dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 19. februāris

Paldies Segliņa kungs, bet nē

Labrīt, lasītāji!

"Tautas" partija pēdējā laikā kļuvusi itin aktīva un naska. Te viens no tās ļaudīm deklamē, ka Saeima vairs nav rīcībspējīga, te cits cītīgi gatavo valdības pārkārtošanas plānu, te cits stāsta, ka vajag iet ciemos uz Rīgas pili un papļāpāt ar Valsts prezidentu. Un nu vēl piedevām ir sākusies televīzijas kampaņa, kurā ļaudis tiek aicināti stāties partijās.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs jau paguvis pateikt, ka šī kampaņa būs pieskaitāma partijas aģitācijas uzdevumiem, labi, ka tā, bet ne par to šis stāsts. Šodien lasāmas arī partijas vadītāja Segliņa pārdomas par tēmu: "Vārds 'bezpartijisks' ir kļuvis par sinonīmu vārdam 'krietns', 'gudrs', 'godīgs', 'taisnīgs' utt. Nav brīnums, ka tā, jo partija kā sabiedriski politisks veidojums Latvijā ir ārkārtīgi, varētu šķist – pat mērķtiecīgi diskreditēta. Arī pašām partijām par to ir jāuzņemas liela daļa vainas. Jebkura partija nereti tiek uzskatīta par kaut kādas slepenas vienošanās rezultātu, slēgtu klubu, savtīgu interešu apvienību vai problēmu cēloni."

Nē, Segliņa kungs. Ne gluži jebkura partija. Bet jūsējā gan. Slepens jau nebija process, ar kura palīdzību savulaik lielajā politikā ienāca mākoņu valdnieks, taču no cerīgā sākuma ar laiku izveidojās monstrs, kuru saukt par "slēgtu klubu, savtīgu interešu apvienību vai problēmu cēloni" var pilnīgi noteikti. Vispār vārdnīcā blakus minētajiem jēdzieniem varētu ievietot "Tautas" partijas logo kā attēlu. Piemēram, vai tās nav pagalam savtīgas intereses, kuras mudinājušas partijas deputātu Leiškalnu Saeimā bīdīt veselu paketi likumprojektu, kuru visnotaļ skaidrais mērķis ir padarīt dzīvi ērtāku tiem, kuri vēlas būvēt pilis, namus, sievai it kā piederošas "klētis" un cita veida celtnes kāpās, kurās patlaban celtniecība vismaz teorētiski ir aizliegta? Un vai pašreizējo problēmu cēlonis visuzskatāmākajā veidā nebija kādreizējais "stabilitātes garants"? Palīdzēšu, Segliņa kungs: Jā, tās ir pagalam savtīgas intereses, lai gan godīgi atzīšu, ka šajā gadījumā tās pieder ne vien Jūsu, bet arī citu valdošās "elites" partiju grandiem. Un jā, "stabilitātes garants" ar savu pašpārliecināto smīnu un neizsakāmi uzpūtīgo attieksmi pret "kvaukšķiem" ir vistiešākajā veidā vainojams pie bedres, kurā patlaban atrodamies.

Un tāpēc paldies par aicinājumu, bet man neliekas, ka īpaši daudz ļaužu steigsies iestāties "Tautas" vai jebkurā citā patlaban valdošā partijā, iekams tās nebūs visai kardināli mainījušas attieksmi pret valsti, sabiedrību, politiku, godīgumu, tiesiskumu un visu pārējo, kas nāk buķetē ar jēdzienu "normāla demokrātiska valsts."

Un, Segliņa kungs, tikai viens vien piemērs. Varbūt pamanījāt, ka nesen Japānas finanšu ministrs publiski uzstājās ar runu, kuras dēļ bija kauns visai Japānas sabiedrībai. Ministrs momentā aizgāja no amata. Savukārt Jūsu partijas protežētais "nasing spešal" cilvēkbērns ...

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 18. februāris

Iespēju vairs nav daudz

Labrīt, lasītāji!

Latvijas politiskā "elite" nu mūs ir novedusi tik tālu, ka būtībā vairs ir atlikušas tikai divas iespējas. Viena ir valdošās bandas partijām sadūšoties pietiekami tālu, lai gāztu Godmaņa valdību un nonāktu pie visnotaļ bezcerīgas pārliecības, ka varbūt atradīsies kāds, kas var sastiķēt kopā kaut ko, kas ir vismaz mazliet mazāk pretīgs par pašreizējo varzu. Otra ir Valsts prezidentam sadūšoties pietiekami tālu, lai Saeimu padzītu ar vislielāko iespējamo mietu. Vai tiešām viņš un viņa padomnieki nesaprot, ka valdošā banda jau sen ir pilnībā aizmirsusi par visu, ko viņš no tās pieprasīja? Ka nekas no tā nenotiks līdz 31. martam? Ka gadījumā, ja viņš izsludinās Saeimas atlaišanu, referendumā viņa viedoklis tiks atbalstīts ar masīvu balsu pārsvaru?

Jā, tas nozīmēs haosa turpināšanos vēl vairāku mēnešu garumā, bet nedomāju, ka tas būs sliktāk, kā ļaut šai trupai valsti drupināt tālāk. Raugi, no budžeta būs jānogriež pusmiljards. Pareksa bankas glābšanai būs vajadzīgs vesels miljards. Tautsaimniecība šogad saruks par 10 un vairāk procentiem. Un tikmēr mūsu "gudrās galvas" agonizē par uzticības izteikšanu un neizteikšanu, par Zalāna sagatavoto plānu "Tautas" partijas hegemonijas nodrošināšanai (lūdzu, nebūsim neviens tik naivs, lai domātu, ka spīdīgo actiņu īpašnieks patiešām vēlas uzlabot valsts funkcionēšanu), u.tml. Padzīta Saeima nebūs nekas traģisks, jo valsts aparāts jau tāpēc neapstāsies. Sapratīsim vēl kaut ko -- Starptautiskā valūtas fonda aizdevuma administrēšana paldies Dievam nav tikai politikāņu uzdevums. Bail domāt, kas notiktu, ja par to vienpersoniski būtu atbildīgs Slakteris un viņa politiskie diedziņu raustītāji vai Godmanis, kura diedziņus rausta Šlesers. Mums taču ir vesela Finanšu ministrija, kurā, jācer, strādā visprofesionālākie finansisti, kādi vien valstī ir atrodami, un ne tikai politikāņu radi, draugi un paziņas. Galvenais tomēr ir vienreiz pielikt punktu šai absurdajai agonijai, kādā atrodas visa valsts politiskā iekārta, jo patlaban sāk likties, ka nebūtu pat par daudz prasīts, viņus visus kā vienu izraidīt no valsts kā valstij bīstamus elementus. Un viss.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 17. februāris

Teātris turpinās, bet lēnām pār tiltu!

Labrīt, lasītāji!

Ja šī būtu teātra izrāde, manuprāt, skatītāji lielākoties jau būtu aizgājuši mājās. Piektdien Godmanim izteicis neuzticību, pirmdien Zatlers nolēma, ka joprojām neuzticas, bet varbūt uzticību var atgūt, bet tomēr būs jāpārkārto valdība, Ivar, ko pagājušajā nedēļā tu neizdarīji un tāpēc es tev vairs neuzticos, bet jāpārkārto būs nevis tā, kā tu to biji iedomājies, bet gan tā, kā to ir iedomājusies "Tautas" partija, turklāt tas ir jāizdara tūlīt pat un līdz pusdienlaikam. Skaidrs? Citādi, kā par ampelēšanos to ir grūti nosaukt, un par Valsts prezidenta nopietnību nudien sāk rasties visnotaļ lielas šaubas.

Taču te ir arī zemūdens akmens, turklāt pietiekami bīstams. Izrādās, tā šorīt viens no "Tautas" partijas mirdzošo actiņu īpašniekiem Zalāns klārēja radio intervijā, partija savu plānu vēl tā pavisam nav izstrādājusi, lai arī Zatlers vakar paziņoja, ka tas esot pats labākais no visiem iespējamiem plāniem. Taču par "Tautas" partijas nolūkiem varam spriest pēc intervijas, kādu tas pats Zalāns pagājušajā nedēļā sniedza Latvijas Avīzei -- tur visā košumā un krāšņumā parādījās "Tautas" partijas pārliecība, ka tikai tai ir tiesības valstī kaut ko darīt un diktēt. Daudzi lēmumi, tā Zalāns, ir jāuztic individuālām ministrijām (tātad -- ministriem), nav Ministru kabinetam ko laiku deldēt. Citiem vārdiem sakot -- tādiem grandiem, kā Šlesers, Veldre, Slakteris un jā, arī pats Zalāns, ir jāļauj rīkoties ar vēl daudz lielāku patvaļu, nekā jau tagad. Un specifiski, "Tautas" partijas plānā ir paredzēta Vides ministrijas iekļaušana daudz lielākā veidojumā -- Attīstības ministrijā. Tā kā šīs valdošās bandas viens no principiem ir "gāzi grīdā" absolūti neskatoties uz to, kā dzīvo, teiksim, Šlesera nīstie putniņi, tas ir pat ļoti bīstami. Protams, mūsu valstī jau var visādi -- ministriju, kura attīsta vidi, apvienot ar ministriju, kura cenšas to pasargāt. Galu galā, viena no valdošās bandas partijām apvieno zemniekus, kuri apstrādā vidi, un zaļos, kuri visur citur pasaulē, bet tikai ne pie mums, cenšas to pasargāt.

Šodien Dienas Biznesā ir interesanta aptauja, kurā uzņēmēji spriež par to, kuri politikāņi ir visvairāk vainojami pie pašreizējām valsts likstām. Pirmajā pieciniekā ir veseli trīs "Tautas" partijas pārstāvji -- pirmajā un otrā vietā attiecīgi "stabilitātes garants" Kalvītis un mākoņu apdzīvotājs Šķēle, un piektajā -- "nasing spešal" Slakteris (trešajā un ceturtajā vietā ir Šlesers un Godmanis). Kāds uzņēmējs par "Tautas" partiju teicis, ka tā "iedibināja pieņēmumu zagšanu uzskatīt par labu valsts pārvaldības praksi," bet par Šleseru kāds cits, ka viņš "rīkojas ar valsts resursiem kā ar savu rūpalu." Lūk, kam Zatlers tagad atkal laikam tomēr uzticas, lai arī ne gluži pilnīgi. Teātris turpinās, bet jau sen šovs ir kļuvis par kaut ko starp farsu un traģēdiju.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 16. februāris

Svētlaime par koncertu ... un cirks ir sācies

Labvakar, lasītāji!

Jūtos svētlaimīgs. Biju uz Džeimsa Blanta koncertu Rīgas Arēnā, un tas nu bija viens vareni jauks pasākums. Blants ir viens no tiem māksliniekiem, kuru klausoties der prast valodu, kādā viņš dzied, jo viņš lielākoties ir visai dziļdomīgs mākslinieks. Pēc pirmām pāris dziesmām viņš pateica, "Jautrās dziesmas dziedāsim vēlāk, patlaban dziedu skumjās dziesmas." Jāatzīst, ļoti jautru dziesmu nebija. Cita starpā Blants dzied arī par Kosovu, kur viņš pagājušā gadsimta 90. gadu beigās dienēja Lielbritānijas miera uzturēšanas spēkos. Tur viņš sakomponēja dziesmu "Drosmes vairs nav," uz liela ekrāna bija redzami sagruvušās Kosovas skati, kurus, ja pareizi saprotu, viņš pats arī ir filmējis. Protams, skanēja arī viņa masīvākie grāvēji, "You're Beautiful" un "Goodbye, My Lover," tās bija dziesmas, kuras publika sparīgi dziedāja līdz. Ja nemaldos, no pēdējās kāda vietēja telekompānija ir uztaisījusi reklāmu. Manuprāt tā ir zaimošana, bet tas nekas. Vakars bija vienkārši lielisks.

***

Un ... cirks ir sācies. Pats pirmais, ko šodien izdarīja Lembis ... pieteica noraidījumu prokuroriem. Iedomājieties! Lembim nepatīk prokurori! Tas ir apmēram tas pats, kas uz nāvi notiesātam cilvēkam pieteikt noraidījumu bendem. Lieki teikt, tiesa šajā ziņā Lembi pasūtīja trīs mājas tālāk. Nākamais bija lūgums tiesas sēdes sakārtot tā, lai no rītiem Lembis var nodarboties ar fizioterapiju. Acīmredzot cilvēks uzskata, ka ir kūrortā nonācis. Varbūt vēl pusdienas var pasūtīt, lai atnes uz tiesu un noliek uz galda. Te būs liels trādirīdi, mīļie, nedodu ne pieci, ka atkārtosies Laventa "stils" un arī te tiks atrasts dakteris, kurš būs ar mieru pateikt, ka pacients mēnešiem un gadiem ilgi vienkārši ir pārāk slims, lai piedalītos kaut kādās tur tiesas sēdēs. Ja tā, tad jāsaka tas pats, kas bija sakāms Laventa gadījumā -- tieslietu sistēmā ir vajadzīga neatkarīga un nekorumpējama ārstu komisija, kura izvērtē visus ar veselību saistītos jautājumus, tajā skaitā arī to, kas veidojas patlaban. Protams, šorīt Atkarīgā jau paguva paņirgāties, ka prokurori esot savākuši pārāk daudz papīru, ja tos visus noliks uz galdiem, tiesnesis un juristi cits citu nevarēšot redzēt. Tikpat protams, ka šī sacerējuma autori bija abi lielie Atkarīgās "žurnālisti", Rozenblats un Dreibergs vai kā nu viņus tur sauc. Saku vēlreiz. Cirks ir sācies.

Jauku visiem atlikušo vakaru!

Šodien divas svarīgas sarunas

Labrīt, lasītāji!

Šodien mūsu valstī notiks divas sarunas, kuras viena mazāk, bet otra daudz vairāk ir ar izšķirošu nozīmi. Pirmā ir saruna starp Valsts prezidentu un pagaidām joprojām premjerministru, kurš sakās piektdien Valsts prezidenta izplatītajā paziņojumā par uzticības zaudēšanu neesam sadzirdējis domu, ka viņam būtu jādemisionē. Piedodiet, bet gluži tizls Godmanis taču nav. Protams, Satversmē nav teikts, ka gadījumā, ja Valsts prezidents nolemj, ka premjerministrs vairs nav tiesīgs saņemt viņa uzticību, premjerministram tūlīt pat ir jātin makšķeres. Turklāt mūsu valstī ierastais valdības mainīšanas veids ir kādam no koalīcijas partneriem ņemt un uzmest. Taču cilvēkam, kura pārstāvēto politisko spēku Latvijā atbalsta kaut kur tā ap diviem procentiem aptaujāto vēlētāju un visu viņa vadīto koalīciju atbalsta ne īpaši daudz vairāk darba ļaužu, tomēr nevar nebūt skaidrs tas, ka patlaban tālāk vairs nav, kur iet. Nav jau pats Godmanis īpaši vainīgs, lai arī aizpērn decembrī, kad viņš uzņēmās valdības vadīšanu, viņam varbūt vairāk vajadzēja saprast, ka kolēģiem ir tikai un vienīgi viena interese -- "savējie." Raugi, arī tēvzemieši kārtējo reizi ir pierādījuši, ka ir šeptmaņi un nekas cits, Konkurences padomē ekonomikas ministrs grib iebīdīt personu, kura pati vaļsirdīgi atzīt, ka tam nav pilnīgi nekāda pamatojuma. Ja neskaita piederību "savējiem." Taču Godmanis ir vistiešākā veidā atbildīgs par aunpierīgo atteikšanos saprast, ka sabiedrības pacietības vazis ir tuvu lūzumam. Žēl, bet cilvēks, kurš tik ļoti daudz darīja, lai izveidotu neatkarīgo Latvijas Republiku, vēsturē tiks ierakstīts nevis kā "krāsniņu" autors, nevis kā atjaunotās valsts pirmais premjerministrs, nevis kā cilvēks, kurš toreiz pieņēma veselu strīpu sāpīgu, bet nepieciešamu lēmumu par cenu brīvlaišanu un visu pārējo -- bet gan kā cilvēks, kurš pabeidza Kalvīša iesākto valsts un valdības reputācijas sagraušanu. Cik apsveicami.

Un otra saruna šodien sāksies Rīgas apgabaltiesā, kur uz apsūdzētā sola sēdīsies Puzes ķeizars. Pirms teikt to, kas man par to ir sakāms, lūdzu, nepārprotiet -- absolūti saprotu, ka vainu mūsu valstī var pierādīt tikai tiesa, apelācijas tiesa, nākamā apelācijas tiesa, aiznākamā apelācijas tiesa un varbūt arī Eiropas tiesa. Taču. Nevar būt tā, ka visā tajā, ko par Puzes ķeizaru ir savākusi Ģenerālprokuratūra, nav nekā cita, kā ķeizara oponentu izdomātas pasaciņas, lai arī ko par to neteiktu pats stāsta varonis un viņa kabatas avīze Rīgā. Te tomēr ir runa par pirmo lielo zivi, kāda iepinusies mūsu valsts korupcijas apkarotāju tīklos. Te tomēr ir runa par cilvēku, kura labā viena no valsts galvenajām politiskajām partijām ir sevi diskreditējusi absolūti un pilnīgi, atkārtoti cenšoties labot krimināllikumu, lai mīkstinātu noteikumus par naudas atmazgāšanu. Par cilvēku, kura labā vesela strīpa ļaužu, tajā skaitā arī tādu, kuriem nu vajadzēja gan zināt, ka tā nevajag, centās pārliecināt sabiedrību, ka ir amnestējami gandrīz vai visi Latvijas iedzīvotāji pēc kārtas, bet pirmām kārtām jau viens un konkrēts, lai arī specifiski tas netika pateikts. Par cilvēku, kura lietvedībā rēgojas Zvaigznīšu brīdis, Pleskavas šoseja un viss pārējais, bet patiesībā figurē fakts, ka pagājušā gadsimta 90. gados politekonomiskā korupcija mūsu valstī sita ļoti, ļoti augstu vilni. Par cilvēku, kurš nepārprotami ilgus gadus ir vienlaikus bijusi vadošā pašvaldības amatpersona un intīmi iesaistīts tās pašas pilsētas biznesa būšanās un nebūšanās. Un te nudien nav svarīgi tas, ka Puzes ķeizars uzvarēja bezgala muļķīgajā lietā par Grinbergiem. Nudien nav svarīgi arī tas, vai vienlīdz tuvu tiesāšanai ir citi, kuri ir vistiešākā veidā atbildīgi par to, ka Pasaules banka jau izsenis pateica, ka Latvijā valsts vienkārši tiek nozagta. Saku vēlreiz -- tiesa spriedīs, bet piedodiet, atvainojiet ... man ir absolūti neiespējami ticēt, ka Puzes ķeizars ir nevainīgs balts jēriņš, kurš pilnīgi nejauši Ventspils pašvaldības vadītāja amatā kļuva par daudzkārtēju multimiljonāru. Un vēl vairāk, mani absolūti kaitina šis smīnīgi ņirdzīgais cilvēks, kuram kakls ir savainots tikai tad, kad ir jāsēž cietumā vai mājas arestā, bet ne pirms un ne pēc tam, kurš laikam ir pārliecināts, ka Ventspils bezgalīgajā ofšoru ķēdē viss ir tīrs un pēc naktsvijolītēm smaržojošs, un kurš acīmredzot arī uzskata, ka "konkurentu" rokas stiepjas pietiekami tālu, lai ietekmētu likuma aizsardzības spēkus Lihtenšteinā un citur. Raizes saistās ar to, ka pietiekami daudzas ķeizaram inkriminētās epizodes notika visai sen, ir jau arī tāda lieta, kā noilgums. Taču 150 sējumos nevar būt tikai pupu mizas un sēnalas. Nešaubīsimies ne mirkli, ka tiesā aizstāvības puse un pirmkārt jau pats ķeizars rīkos lielu jo lielu trādirīdi. Bet gaidīsim rezultātu. Nespēju ticēt, ka tas būs pilnībā attaisnojošs.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 14. februāris

Ķēmošanās valdošās "elites" izpildījumā

Labrīt, lasītāji!

Acīmredzot viņu ir nolaupījuši ļaundari no aizpasaules un viņa vietā ielikuši mutantu. Citādi absolūti nevar izskaidrot Ivara Godmaņa krampjaino turēšanos pie krēsla, kurā viņam nudien nevar būt viegla dzīve. Bet laikam jau ne. Laikam jau tomēr Godmanis ir izlēmis, ka zem viņa panākumiem Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā ir jānovelk liela, melna svītra, un tā vietā vēstures grāmatās ir jāieraksta, ka viņš ir turpinājis priekšteča "stabilitātes garanta" iesākto un darījis visu iespējamo, lai sagrautu Latvijas valsti sev un saviem sponsoriem vien zināmu mērķu dēļ.

Cik daudz tālāk šī ķēmošanās var turpināties? Sapulcējušies, lai runātu par kompromisu valdības reorganizēšanā, valdošās kliķes āksti nolēma, ka vispār nekāda reorganizēšana nav vajadzīga. Ruķīsim vien tālāk. Atradīsim nākamo "zaļo zemnieku," kurš var "pārraudzīt" lauksaimniecību, atradīsim nākamo "oranžo," kurš var darboties kultūras jomā ... un uz priekšu! Mēs esam paši labākie un kompetentākie! Protams, tas, ka no "reorganizācijas" nekas nesanāks, bija skaidri zināms. Raugi, šodien Latvijas Avīzē ir intervija ar "Tautas" partijas spīdekli Zalānu, kura notikusi dienu pirms lielajām "kompromisa meklēšanas" sarunām. Tajā Zalāns skaidro, ka TP negrib matemātisku "krēslu" samazināšanu, bet daudz plašāku pārkārtošanos, tajā skaitā arī ļaujot veselu strīpu jautājumu risināt nevis valdības, bet gan individuālu ministriju līmenī. Konkrēti: "Es saprotu, ka drozofila ir svarīga muša un kukainis, bet kāpēc tās sakarā jāpieņem MK noteikumi, vai nepietiek ar Zemkopības ministrijas nolēmumu? Ministriem uz valdības sēdi priekšā jāliek tikai tādas lietas, par ko vajadzīga kopīga nostāja un viedokļu saskaņošana."

Nu, re! Nu, re, nu re, nu re! Veldrem vajadzēja ļaut pašam lemt par to, vai krīzes apstākļos valsts aizsardzības sistēmai visvairāk ir vajadzīga zirgu gvarde. Demakova pati varēja lemt, ka krīzes apstākļos ir vajadzīgs daudzmiljonu līgums par koncertzāles projektēšanu. Ja kas, tad pats Zalāns varētu "savējiem" dot atļauju, kādreiz aizliegtajās teritorijās būvēt mājas, pilis, klētis un visu pārējo, kas ienāk prātā. Tas nu tagad it kā nebūtu izdevies, un labi, ka tā. Bet no tā jau situācija nemainās.

Fantastiska lieta -- Valsts prezidents pasaka, ka premjerministrs vairs nebauda viņa uzticību, bet premjerministrs parāda izstieptu rokas vidējo pirkstu. Pirmdien viņš ar prezidentu patērzēs un tad jau redzēs -- tā Godmanis. Protams, problēma šeit daļēji saistās ar uzticības līmeni, kādu bauda vai nebauda pats prezidents. Lai arī ko viņš darītu vai nedarītu, nav aizmirsts tas, kādā veidā viņš kļuva par prezidentu, un katrā gadījumā pārliecību par viņa statusu neveicina šajās dienās izskanējusī ziņa, ka Valsts prezidents personīgi nodarbojas ar ārsta sameklēšanu sasirgušajai Helēnai Demakovai. Atļaušos prognozēt, ka mums mirstīgajiem saslimšanas gadījumā nav lemts piezvanīt uz prezidenta kanceleju un bijušais slimnīcas vadītājs tūlīt metīsies apzvanīt kolēģus. "Tautas" partijas viedokli par prezidentu droši vien viskonkrētāk pauž "vecbiedrs" no laukiem ar visu vaukšķēšanu par paklājiņiem un intelekta trūkumu. Taču galu galā laikam sanāk, ka valdošā "elite" ir nolēmusi, ka prezidentu var neņemt vērā.

Ir tomēr pienācis laiks Valdim Zatleram sadūšoties vienu reizi pa visām reizēm un Saeimu patriekt ar vislielāko iespējamo mietu. No kā viņš baidās? Nedomāju, ka ir pat mazākā iespēja, pašreiz Saeimā atrast divas trešdaļas balsu, lai viņu atlaistu no amata. Protams, ja Rubika rehabilitētāji "Saskaņas centrā" neizdomā, ka arī viņiem viņš nav vajadzīgs. Savukārt referendumā par Saeimas atlaišanu nebūtu absolūti ne mazāko šaubu, ka parlaments tiktu padzīts ar pompu, mūzigu, karogiem, dziesmām un gavilēm. Valdošajai bandai zināmā mērā ir taisnība, ka ekonomiskas krīzes laikā nav labi radīt lielāku politisku nedrošību, taču patlaban vēl sliktāk ir amatā atstāt šo savtīgo "aktīvistu" baru, kurš ne vien nezina, kā izkļūt no krīzes, bet būtībā smīn par to. Diez vai kādam no "elites" patlaban nākas skaitīt katru santīmu un bažīties par to, vai spēs nomaksāt gāzes rēķinu un vēl pabarot bērnus. Vēl vairāk diez vai tā ir jādara politiskās "elites" tēviem un krusttēviem no tā dēvēto "oligarhu" vides. Krēsls svarīgāks par kompetenci, jo kompetence ir "nasing spešal." Krēsls svarīgāks par tiesiskumu, legalizēsim naudas atmazgāšanu un aizliegsim žurnālistiem par to rakstīt! Krēsls svarīgāks par godīgumu -- godīgums taču ir tik ļoti gaisīgs jēdziens. Krēsls milzīgi daudz svarīgāks par savu reputāciju. Pēc mums kaut vai plūdi. "Savējos" mēs pasargājām tik vien ilgi, cik tas bija iespējams.

Jauku visiem dienu. Sevišķi tiem, kuri šodien paredzējuši ar savu iemīļoto personu atzīmēt Valentīna dienu.

piektdiena, 2009. gada 13. februāris

Par sliktu domu no TM un negramatiskiem nigēriešiem -- pārdomas piektdienā

Labrīt, lasītāji!

Pavisam ne laba doma piepeši uzradusies no Tieslietu ministrijas puses -- pilnībā aizliegt kriminālprocesu materiālu publicēšanu līdz brīdim, kad stājies spēkā galīgais tiesas spriedums. Sevišķi bažīgi būsim par to, ka te ir kārtējais gadījums, kad jauna priekšlikuma it kā autors no tā kratās nost -- grozījumus ir parakstījis Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, bet viņš jau tagad saka nē, nē, nē, patiesībā tie nāk no Ģenerālprokuratūras. Ģenerālprokuratūra saka, ka nē, nē, nē, tie nāk no TM darba grupas. Nevaram neatcerēties gadījumu pērn, kad piepeši vārdā nenosaukta grupa juristu piedāvāja pēc būtības amnestēt visus Latvijas kriminālnoziedzniekus pēc kārtas. Arī toreiz neviens nevēlējās atzīt fundamentāli pretīgas domas autorību.

Šajā gadījumā jāsaka pavisam skaidri: Tiesas, tāpat kā Dieva dzirnas, mūsu valstī maļ ļoti, ļoti, ļoti lēni, it īpaši, ja runa ir par galīgo tiesas spriedumu. Ja visā procesa laikā nedrīkst publicēt neko, kas par procesu ir uzzināts ... nu, tādā gadījumā presē nebūtu nonākušas Jūrmalgeitas sarunas, ar Puzes ķeizariņu saistītais līgums ar LSDSP un vēl daudz kas cits. Vai sabiedrības interesēm būtu kalpots, ja tas tā nebūtu? Nu, nē. Un vēl vairāk. Krimināprocesa materiālu slepenība tomēr ir attiecīgo instanču atbildība. Ja kāds šīs ķēdes dalībnieks nolemj, ka tāda vai cita iemesla dēļ materiāli ir nopludināmi tam vai citam žurnālistam, tā nudien nav žurnālista problēma. Jo mūsējā tomēr ir valsts, kurā pietiekami bieži rodas jautājumi arī par šādu procesu leģitimitāti, ja jau zinām, ka šad tad kāda tiesnesīte tiek pieķerta ar rociņu kukulīša aploksnītē.

Visuzjautrinošākais šajā stāstā ir kādas Tieslietu ministres ekspertes stāstītais -- ja arī izdosies aizliegt kriminālprocesu materiālu publicēšanu, tas nenozīmēšot, ka to saturu nedrīkstēs atstāstīt. Tiesa, viņa negribētu redzēt "brutāli nocitētus" materiālus, un te nu mēs iebrauksim ļoti dziļā un neizbēgamā subjektivitātē jautājumā par to, kāda citēšana ir "brutāla" un kāda -- ne. Šis no ministrijas puses ir pat ļoti nepārdomāts priekšlikums, tas ož pēc iepriekš noteiktas cenzūras, un tas būtu ieliekams atpakaļ atvilktnē, no kuras tas izvilkts.

***

Un vēl. Šorīt man pienāca kārtējais e-pasts no kāda "nigērieša," kurš pastāstīja, ka esmu laimējis trīs miljonus dolāru. Konkrētais teksts: "Jūs esat taisnīgu tika apstiprināts ar ($3000000,00) attiecībā notiekošo ATM CARD PIEŠĶIRŠANAS paziņojumu no centrālā banka NIGĒRIJA." Laikam jau šī "Nigērijas naudas" būšana kādam ir ienesīga, ja jau šādi e-pasti turpina klejot pa pasauli atkal un atkal un atkal un atkal. Taču tas šķiet pat mazliet aizvainojoši, ka vēstules noziedzīgais autors nav pat pacenties, izmantot labu latviešu valodu. Nav nekādu šaubu, ka mūsu valstī atrastos dažs labs cilvēciņš, kurš par vienu daļu peļņas būtu gatavs izlasīt korektūru. Taču gluži vienalga, visiem Latvijas iedzīvotājiem vienkārši atliek atcerēties dzīvu patiesību: Nauda no debesīm nekrīt. Un nav iespējams laimēt naudu loterejā, kurā cilvēks pats nav pieteicies.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 12. februāris

Par buldozeriem un aizvakarējiem rēgiem -- jaunākais politikāņu izdarībās

Labrīt, lasītāji!

Iznira viņš no Valsts prezidenta kabineta un braši paziņoja, ka valdības restrukturēšanas plāns ir gatavs. Valsts galvenais tehnokrāts ir izkalkulējis, ka valstī varētu būt nevis 16, bet gan 12 ministrijas. Lauvas tiesu kontrolētu "Tautas" partija, četras ministrijas tiktu atdotas zaļajiem zemniekiem, tikai viena paliktu tēvzemiešiem, un tikai viena būtu Šlesera biznesa projektam (protams, kā piebilda tehnokrāts, kopā ar viņu kā "pazemīgu kalpu" -- nu, jā, Godmanis īpaši izceļas ar pazemību, tāpat, kā gliemezis izceļas ar ātrumu).

Tūlīt pat sāka arī iezīmēties šādas pārstrukturētas valdības specifika. Kā jau vienmēr, Godmanim pats pirmais darbiņš ir sargāt savas politiskās pakaļas glābēju -- jā, tā valdības vadītājs, Satiksmes ministriju arī turpmāk vadīs buldzoers, turklāt tagad tajā arī būs ielocīts E-lietu sekretārs. Buldozera pārraudzītais Latvijas pasts allaž bijis lielā mērā atbildīgs par elektronisko parakstu, bet šī paraksta būtībā kā nav tā nav, atšķirībā no Igaunijas, kur tautieši ar savu elektronisko identitāti dara ļoti daudz ko, tajā skaitā balso vēlēšanās. Cik jauki, ka vēl vairāk šī lieta tiks uzticēta tieši buldozeram -- acīmredzot ar esošo nekompetenci vēl nepietiek, ir jāpieliek vēl kaut kas klāt. Vismaz varam sevi mierināt, ka elektroniskās lietas putni nemēdz traucēt, vismaz šajā jomā lielajam putnu ienaidniekam Šleseram nebūs ko vāvuļot. Toties būs atkal jaunas jomas, kurās sabāzt visus radus, draugus un partnerus, pieņemot, ka buldozeram vēl daži tādi ir, kuriem nav atrasta vieta kādā padomē vai valdē. Cita starpā Godmanis arī ir pateicis, ka tāpēc, ka buldozeram tagad būs vēl lielāka ministrija, viņam nešķietot "loģiska" doma, ka buldozers varētu kļūt par kandidātu Rīgas domes vēlēšanās. Tiesa, nekādas lielas "loģikas" nav arī viņa ministrēšanā, bet tik tālu tehnokrāta prāts laikam neaizstiepjas.

Tikmēr "Tautas" partija likusi saprast, ka ardievas amatam būs jāsaka nasing spešal autoram Slakterim, viņa vietā varētu nākt cilvēks ar mirdzošām actiņām Edgars Zalāns. Viņš pēdējā gada laikā bijis atbildīgs par administratīvi teritoriālu reformu, kura daudzmaz novesta līdz beigām, nu, iespējams, viņam tiks uzticētas visas valsts finanses. Vismaz pagaidām vēl nekas nav pateikts par zirgmīli Aizsardzības ministrijā. "Tautas" partijai klāt nāktu arī Tieslietu un jaunveidotā Ģimenes, veselības un sociālo lietu ministrija, taču tā zaudētu Kultūras ministriju, kura tiktu atdota Ventspils projektam. Varbūt arī šim darbiņam ZZS var pa fikso piemeklēt kādu, kurš nav gatavs Latviju pārstāvēt plašākajā pasaulē, kadru politikas nozīmē te nu reiz ir veidojums, kurš vēsturiski ir bijis gatavs pilnīgi uz jebko. Pilnīgi apdalīti var justies tēvzemieši, kuriem Godmanis paredzējis tikai Ekonomikas un reģionālās attīstības ministriju. Protams, te vēl nav uzrakstīts pēdējais vārds, nu sāksies tirgošanās -- vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka arī Zalānam ir pašam savs restrukturēšanas plāns. Tajā cita starpā ir iekļauta arī Vides ministrijas pakļaušana lielākai superstruktūrai. Zinot "Tautas" partijas attieksmi pre būvceltniecības jautājumiem pie jūras krasta, varam visai droši teikt, ka iecere ir vides lietas vienkārši neitralizēt.

Tikams kā aizvakarējais rēgs ir atkal uzpeldējis kādreizējais premjerministrs Repše, kurš šorīt Latvijas Avīzē klārē, ka ir gatavs premjerēšanu uzņemties vēlreiz. Dievs pasargi! Viena lieta ir cerēt, ka valdību var veidot sakarīgāki spēki par pašreizējiem, bet pilnīgi cita ir domāt par ekstravaganto nekustāmā īpašuma magnātu, laivu un jaunu meiču mīļotāju, savas algas trīskāršotāju, latviešu kino nīdēju un pašaprakstīto marsieti. Lai arī, citējot klasiķi, pēc Repšes nāca plūdi, tā nu gan nav laiva, kurā būtu vēlams kāpt iekšā vēlreiz. Tiesa, Godmanis žurnālistiem nav ne tuvu tikpat uzjautrinošs, kā Repše, no kura mutes premjerēšanas laikā varēja gaidīt visvisādas domu pērles, bet tomēr. Repšes pārstāvētais Jaunais laiks daudz ir runājis par jaunām sejām valdībā. Šī nu nebūtu jauna seja.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 11. februāris

598 dienas

Labrīt, lasītāji!

Pēc pieci simti deviņdesmit astoņām dienām būs 2010. gada 2. oktobris. Tā, savukārt, ir tā diena, kad paredzētas nākamās, tātad -- 10. Saeimas vēlēšanas. Protams, ja starplaikā nenotiks nekas tāds, kas vēlēšanas pabīdīs mazliet uz priekšu.

Šo ciparu šorīt saskaitīju tāpēc, ka arvien vairāk rādās, ka valdošā "elite" nav īpaši noskaņojusies ne uz ātru aiziešanu, ne arī uz sava darba "stila" labošanu. Ne pat tā īsti nepajautājis, valsts vadošais tehnokrāts ir nolēmis, ka neviena opozīcijas partija nevēlas kāpt viņa smilšu kastītē, tāpēc koalīcijai būs vien jāstrādā tālāk. Valdošo bandu veidojošās partijas viņdien sanāca kopā un koleģiāli nolēma, ka ministriju skaits ir jāsamazina līdz 10, 12, 13 vai varbūt 14, grūti spriest, pēc kāda laiciņa runāsim tālāk, bet jau tagad visai skaidrs ir tas, ka lielākais klupšanas akmens saistās ar to, vai katrai partijai sanāks pietiekami daudz "savu" ministriju, it kā ministrija būtu politbiznesa īpašums un nevis konkrētām funkcijām paredzēta iestāde. Šo "stilu," starp citu, ir pārņēmusi arī Rīgas dome, arī tur ar restrukturēšanu un pārkārtojumiem iet klupšus, krišus, jo pirmais jautājums ir par to, kura partija "kontrolē" katru iestādi, nevis par to, ko iestāde dara. Politikāņu izdarības, te nav nekā jauna.

Un tad vēl ir jautājums par KNAB direktoru. Nacionālās drošības padomes loceklis Godmanis starojošām actiņām pateica, ka jā, viņš direktora amatā var iedomāties sevis un pārējo NDP locekļu slepeni izvēlēto kandidātu Normundu Vilnīti. Tagad par to būs jālemj premjerministram Godmanim, kurš ir pieļāvis, ka balsojumā par N. Vilnīti viņš varētu parādīt visas iespējamās pigas Valsts prezidentam un viņa labsirdīgi naivajam "Adventes" dokumentam, kurā it kā ir paģērēts kandidāts, par kuru balsos divas trešdaļas Saeimas deputātu. Tā kā direktora izvēles process bijis visnotaļ balti godmaniskiem diegiem šūts, grūti iedomāties, ka par tā rezultātu īpaši priecājas opozīcijā, un varbūt pat ne visur valdošajā bandā. Taču premjeram Godmanim tas ir pie vienas vietas -- ja vajadzēs, N. Vilnīti amatā ieliks ar koalīcijas balsīm vien. Tiesa, kādreiz tas pats Godmanis ir stāstījis, ka sabiedrībai par KNAB direktora kandidātu ir jāzina viss kas pēc kārtas, viņam jāizcieš "krustugunis." Nu, redzēsim. Godmanis uzskata, ka N. Vilnītim ir operatīva pieredze, informācija par biznesu, "absolūta neangažētība." Tas par cilvēku, kurš kādreiz skaitījās sociķis, konkrēti -- Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pārstāvis, kurai kādreiz bija "sadarbības līgums" ar Ventspils trubniekiem. Tā ietvaros partija no trubniekiem par sniegtajiem pakalpojumiem saņēma 70 tūkstošus latu. Jautāts, vai tas neož pēc korupcijas, N. Vilnītis laikrakstam Diena ir pateicis šādus vārdus: "Jāsēž pie tā formulējuma, stipri jāapskatās, kas tur ir. Bet es saprotu, ka šajā gadījumā, ja mēs ņemam tieši šī noziedzīga nodarījuma sastāvu, jāskatās, kuru pantu mēs domājam, vai tā ir kukuļdošana. Man liekas, ka tā nav." Uzņēmums politiķim samaksā summu naudas, un politiķis uzņēmuma interesēs kaut ko izdara. Tā nav kukuļdošana??! Varbūt te izpaužas tas, ko N. Vilnītis ir mācījies Maskavā, kur, cik var spriest no ziņām, viņš studē aspirantūrā. Atliek cerēt, ka gadījumā, ja valdošā banda nudien atgriezīsies pie vecajiem netikumiem un N. Vilnīti iebīdīs amatā bez jebkādām īpašām diskusijām, N. Vilnītis valdošajiem izrādīsies tikpat "patīkams" pārsteigums, kā savulaik Loskutovs. Galu galā, nākamajam KNAB direktoram tomēr būs zivij jāķeras klāt arī pie galvas, un varbūt, reiz nonācis birojā, N. Vilnītis mainīs viedokli par to, kas ir kukuļdošana. Un partiju finansēšanas likuma pārkāpšana. Un valsts sagrābšana.

Tiesa, KNAB direktors, kurš iecelts ar 51 balsi, neapmierinās Valsts prezidenta prasības. Vai tad stāsies spēkā viņa teiktais, ka Saeima tad tiks padzīta? Ja tā, tad mums jādomā par datumu kaut kad starp jūnija beigām un augusta beigām, tad varētu kopā sanākt jauna Saeima, kura ievēlēta pēc prezidenta paģērēta referenduma. Nedomāju, ka kāds īpaši šaubīsies, ka referenduma gadījumā "gudrās galvas" varēs sākt kravāt koferus jau attiecīgās dienas rītā, jo šādā referendumā kvoruma nav, un diez vai Latvijā atradīsies milzīgi liels skaits cilvēku, kuri uzskata, ka pašreizējai "elitei" vajag ļaut ruķīt tālāk. Taču vienalga, vai runa ir par 201 dienu (augusta beigas) vai 598 dienām, katru mīļu dienu mums joprojām ir tā pati pagalam nekompetentā "elite," kāda mums uz kakla bijusi jau sen. Nu jau pat Eiropas Komisija ir saausījusies par to, ka valdošajai bandai nav īsti skaidrs, kā tiks izmantota tās un Starptautiskā valūtas fonda sniegtā naudiņa. "Mēs esam bijuši liecinieki satraucošām publiskajām debātem, kurās tiek izteikta prasība daļu finansiālās palīdzības izmantot, lai atbalstītu eksporta nozares vai stimulētu ekonomiku, palielinot patēriņu. Ir svarīgi aktīvi rīkoties, lai nepieļautu šādu kļūdainu izpratni" -- tā EK pārstāvis. Droši vien Slakteris uzskata, ka arī tas ir nasing spešal, bet tikmēr izrādās, ka pagājušā gada pēdējā ceturksnī valsts tautsaimniecība tomēr saruka par veseliem 10,5 procentiem (!!). Šādos apstākļos tomēr gribas, lai pie valsts stūres būtu kāds, kas kaut minimāli zina, kas ir noticis un kas ir jādara tālāk. Dievam žēl, bet Latvijai ir lemts vēl 201 vai 598 dienas dzīvot ar tiem, kuri par to nudien nepārliecina.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 10. februāris

Par sakāpšanu galvā -- divi piemēri

Labrīt, lasītāji!

Pirms kāda brīža Valsts prezidents Valdis Zatlers pauda īstu patiesību. Latvijas politiskajai "elitei," tā paziņoja prezidents, ir "sakāpis galvā." To, protams, varēja pamanīt jau ļoti, ļoti sen, tajā skaitā brīdī, kad "elitei" galvā sakāpa doma, ka Vairas Vīķes-Freibergas vietā vajag dakteri ar apšaubāmu nodokļu vēsturi, bet labāk vēlu, nekā nekad, un šodien mums atkal ir divi piemēri, kuri apliecina valsts augstākās amatpersonas teiktā viedumu.

Pirmais ir visnotaļ hrestomātisks piemērs. To ļautiņu starpā, kuri mūsu valsts valdošajās aprindās mēdz atvērt muti, pirms pienācīgi iesilušas smadzenes, pati lielākā zvaigzne ir iekšlietu ministrs un "Tautas" partijas vadonis Mareks Segliņš. Viņa jaunākais prātuļojums liek domāt par zivīm mucā, kuras nošaut ir pat ļoti, ļoti viegli. Jautājumā par ministru algām, kuru samazināšana ir paredzēta valsts galvenā tehnokrāta izstrādātajā ekonomiskas "stabilizācijas" plānā, M. Segliņš ir neapmierināts ar to, ka Valsts kanceleja ministriem liek rakstīt iesniegumu par savas algas samazināšanu, jo Valsts kanceleja, loģiskā kārtā, par to nevar lemt pati. Šādus iesniegumus jau uzrakstījis minētais tehnokrāts, kā arī viņa galvenais sponsors satiksmes ministrs, kā arī vēl daži ministri. Bet Mareks, lūk, negrib rakstīt iesniegumu. "Valsts kanceleja uztaisa ministrus par idiotiem" -- tā brašais partijas līderis. Un te ir tā zivs un tā muca. Nu, nav, Segliņa kungs, kanceleja tāpēc vajadzīga, šajā ziņā atsevišķi ministri ir absolūti spējīgi paši to nodrošināt. Tajā skaitā arī nenoskaitot līdz 10, pirms nākt ar skaļiem paziņojumiem.

Otrs piemērs ir mazāk konkrēts, jo attiecīgā persona vismaz pēc idejas ar politiku nenodarbojas jau sen. Runa ir par Andri Šķēli, kurš, reportieres jautāts par to, vai viņš joprojām izmanto advokāta Jāņa Lozes pakalpojumus, ir atsūtījis lūk, kādu īsziņu. "Jūsu uzdotais jautājums Dienas dzeltenumu apliecina visā košumā. Par ārstiem un advokātiem neviens komentārus nesniedz." Acīmredzot, A. Šķēle pēdējos gadus, kamēr dzīves biedre piedalās "Tautas" partijas vadīšanā, ir pētījis žurnālistikas principus un nonācis pie skaidrojuma par to, kas ir dzeltena žurnālistika. Man personīgi nekad nav licies, ka jautājums "Kas jūs šajā lietā pārstāvēs?" ir īpaši "dzeltens." Varbūt A. Šķēle ir sajaucis divas lietas -- advokāta noslēpums liedz advokātam stāstīt par attiecībām ar klientu, bet, ja pastāv arī tāds jēdziens, kā "klienta noslēpums," man tā ir pirmā dzirdēšana. Un katrā gadījumā reportieres uzdotais jautājums par dzeltenu nav uzskatāms. Ja nu vienīgi cilvēkam nav sakāpusi galvā doma, ka nevienam nav tiesību interesēties par viņa finanšu un nekustamā īpašuma darījumiem.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 9. februāris

Fakti salīdzināšanai: Sociālists, KNAB un hokejs

Labrīt, lasītāji!

Salīdzinājumam divi fakti:

1) Daži valdošās bandas pārstāvji nekautrējoties ir stāstījuši, ka viņuprāt, labs partneris jaunā valdībā varētu būt "Saskaņas centrs." Šo attieksmi it kā var saprast, jo citas opozīcijas partijas, šķiet, ir likušas saprast, ka pašreizējam "pārvaldes modelim" tās netaisās pievienoties nekādi, un pareizi, ka tā. Piedodiet varbūt pārāk aktīvu tēlainību, bet strutojošu un smirdīgu brūci pārklāt ar maziņu plāksterīti -- tas neder. Šajā gadījumā tomēr būs vajadzīga amputācija.

2) Savukārt "Saskaņas centrs" ir licis saprast, kam būs pirmais numurs partijas Eiropas Parlamenta kandidātu sarakstā. Tas būs ... Alfrēds Rubiks. Tas pats, kurš joprojām pagalam naivi cer uz sociālisma uzvaru Latvijā un pasaulē. Un tas varētu būt partneris, piemēram, "Tautas" partijai, kura ik pa brīdim skaļi bazūnē, ka tā esot viena dikti tautiska un nacionāla partija? Vai izdzīvošanas instinkts "oranžajos" tiešām ir tik histērisks?

Salīdzinājumam divi fakti:

1) Ministru prezidents Ivars Godmanis negurstoši ir stāstījis, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja meklēšanas process bijis pats atklātākais, profesionālākais, pārdomātākais, perfektākais un daiļi pēc vijolītēm smaržojošākais, kāds vien jelkad pasaules vēsturē ir bijis izdomāts.

2) Valsts prezidents par abiem kandidātiem, kuri šī procesa dēļ viņdien nonāca Nacionālajā drošības padomē: "Mēs redzējām tos cilvēkus pirmo reizi. Mums bija divas sēdes. Nonācām pie slēdziena, ka mēs viņus gribam redzēt vēl trešo reizi. [..] Lēmums būs nopietns un izsvērts, un tā viena nedēļa, ja ir pavadīti septiņi mēneši, neko vairs nenozīmē." Laikam jau tā ir, ja nu vienīgi nesanāk tā, ka "tie cilvēki" tomēr izrādās nepiemēroti esam, tad process būs jāsāk no gala. Tiesa, valdošajiem varbūt padomā ir kāds konkrēts personāžs -- Diena šorīt ziņo, tas varētu būt Valsts policijas šefs Lieljuksis. Bet tomēr -- vai tiešām viss lielais trādirīdi bija vajadzīgs? Jo te nu, diemžēl, laikam sanāk, ka valdības vadītājs kārtējo reizi ir fleitējis.

Vēl divi fakti:

1) Malači hokejisti!

2) Šodien sākas jaunais semestris Latvijas Universitātē (ak, cik ļoti daudz pieticīgāks nosaukums par kādreizējo -- ar Darba sarkano karogu apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas valsts universitāte!), šorīt pirmo reizi satikšu jaunos censoņus, kuri cer kļūt par žurnālistiem. Lai viņiem veicas!

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 6. februāris

Par bremzēm Saeimā: Kalniņš, Rasnačs, Lācis (ar informatīvu atbalstu no Brigmaņa)

Labrīt, lasītāji!

Amerikā ir kantrī mūzikas dziedātājs Kriss Keigls, kurš vienā dziesmā dzied: "My love goes on and on and on and on and on and on and on and on," -- tātad, "Es tevi mīlu vēl un vēl un vēl ..." u.tml. Šī vēl un vēl un vēl būšana, tiesa, ne mīlestības kontekstā, nāk prātā attiecībā uz mūsu tā dēvētajām "gudrajām galvām," kuru starpā ir ļautiņi, kuri bremzes statusu pierāda vēl un vēl un vēl. Šodien Dienā ir atgādināts par tiem deputātiem, kuri joprojām, neskatoties ne uz kādiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja iebildumiem, ne uz kādiem ētikas principiem, ne vispār uz ko, turpina nodarbināt radiniekus. Viens šāds spīdeklis ir vecais īgņa Imants Kalniņš, kurš joprojām nesaskata nekā slikta tajā, ka viņš dod darbu dzīves biedrei. Varbūt ķēpājoties ar nošu lapām deputāts ir bojājis redzi, tāpēc varu viņam atgādināt to, kas ir rakstīts melns uz balta likumā par interešu konflikta novēršanu, un varbūt kāds cits, kuram nav bojāta redze, Kalniņam to var nolasīt priekšā: likumā aizliegtais interešu konflikts ir "situācija, kurā valsts amatpersonai, pildot valsts amatpersonas amata pienākumus, jāpieņem lēmums vai jāpiedalās lēmuma pieņemšanā, vai jāveic citas ar valsts amatpersonas amatu saistītas darbības, kas ietekmē vai var ietekmēt šīs valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās intereses." Varbūt Kalniņš, kurš tomēr ir attīstījies brīvdomāšanas laikos pagājušā gadsimta 60. gados, neuzskata, ka sieva ir radinieks. Grūti spriest.

Cita problēma ir vēl vienam spīdeklim no tās pašas partijas Dzintaram Rasnačam. Viņš nepiekrīt iebildumiem par to, ka pie viņa strādā sieva tāpēc, ka KNAB interešu konflikta novēršanas likumu interpretējot "gramatiski." Rasnača kungs! To var interpretēt arī leksiski, morfoloģiski, arhaeoloģiski, diskursīvi, kontentanalītiski vai jelkā citādi, bet sieva Jums tomēr ir radinieks, un viņas alga tomēr skar personiskas un mantiskas intereses. Jā, darba līgums viņai ir ar Saeimas kanceleju, nevis ar Jums personīgi, bet, ja likuma interpretāciju Jūs uzskatāt par "gramatisku," tad šo argumentu es tomēr atļaušos nosaukt par liekulīgu, jo diez vai Kancelejas amata pieteikumos ir teikts, ka vēlama rakstura īpašība kandidātiem ir pārgulēšana ar deputātu, pie kura viņi strādās. Šajā kontekstā ir jādomā arī par neatkarīgo deputātu Visvaldi Lāci, kura gadījumā runa nav par sievu, bet gan par meitu. Kāpēc meita pie viņa strādā? "Ļoti daudz intīmu jautājumu Saeimas deputātam ir jārisina, un ar meitu es to varu izrunāt vislabāk." Bez komentāriem.

Mēraukla te laikam ir zaļo zemnieku boss Brigmanis, kurš pats atteicās no sievas pakalpojumiem Saeimā, bet viņa tika pārbīdīta un kļuva par cita deputāta palīdzi. "No likuma viedokļa tas ir atrisināts, te ir jautājums par ētiku" -- tā kādreizējais rajona kompartijas vadītājs. Labi, ka starp ausim ir iedegusies gaismiņa! Jā, te tik tiešām ir jautājums par ētiku. Protams, ētika valdošās kliķes pārstāvjiem (un arī atsevišķiem neatkarīgajiem deputātiem) acīmredzot ir eksotisks svešvārds, kuram ar dzīvi Latvijā nav nekāda sakara. Tas ļauj rīkoties tā, kā viņi ir ieraduši rīkoties -- pilnīgi pa savam, un štrunts ar jebko citu. Taču banānrepubliski tas ir vienalga un joprojām. Un šajā jautājumā Kalniņš, Rasnačs un Lācis (un ne viņi vien) ir staigājošas afišas.

Un, jā, starp citu -- par rīkošanos pilnīgi pa savam. Brigmaņa banda ir piemeklējusi nākamo zemkopības ministru, tas ir uzņēmējs un alus darītājs Jānis Dūklavs. Kandidāts ir solījies kādu nedēļu apdomāties, un tas ir gudri darīts, jo patlaban valdošais tehnokrāts joprojām bīda uz priekšu visādus reorganizācijas plānus, un maz kas var gadīties, iespējams, pēc nedēļas Zemkopības ministrija būs pievienota Pienslaucēju un māšu varoņu piemiņas organizācijai un nekāda ministrēšana vairs nebūs vajadzīga. Taču J. Dūklavs ir arī atzinis kaut ko pavisam godīgi: "Angļu valodā neesmu tik stiprs, lai risinātu izvērstas sarunas Eiropas Savienības līmenī." Protams, nopietnā valstī varētu padomāt, ka tas būtu kaut kas tāds, par ko zaļie zemnieki būtu padomājuši vēl pirms kandidāta uzrunāšanas. Tiesa, priekštecis Roze no "izvērstām sarunām" Eiropā reizēm izvairījās, vienkārši tajās neierodoties, bet tas nav pats labākais variants. Risinājums ir skaidrs: Vajag pa fikso aptaujāt deputātu sievas un/vai mīļākās. Varbūt tur atradīsies kāda, kura angļu valodu prot pietiekoši labi, lai risinātu sarunas Briselē vai Strasbūrā. Uz priekšu!

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 5. februāris

Par laikraksta Diena degradāciju

Labdien, lasītāji!

Piedodiet, ka šodien divas reizes, bet nupat esmu uzzinājis kaut ko, kas liek rakstīt vēlreiz. Runa ir par laikrakstu Diena. Joprojām tas ir mans laikraksts, joprojām tas ir galvenais laikraksts, kuru no rīta lasu, bet avīzes degradācija laikā kopš no turienes aizgāja Sarmīte Ēlerte ir bijusi visai kliedzoša, tajā skaitā ar manis sen aprakstīto anonīmu komentētāju anonīmo komentāru celšanu "informācijas" godā. Bet jaunākais piemērs par to ir redakcijas atteikšanās no korespondenta Krievijā Pāvela Širova. Pāvels par notikumiem mūsu tomēr būtiski svarīgajā kaimiņvalstī ir rakstījis ļoti sen, ļoti kompetenti un ļoti interesanti, un nu Dienas lasītāji acīmredzot par Krieviju būs spiesti lasīt atgremotas ziņas no ziņu aģentūrām. Saprotu jau -- laiki grūti, laiki smagi, bet tomēr, tomēr. Arī Latvijas televīzijas "Panorāma" ir atteikusies no reportieriem Briselē un Krievijā. Protams, televīzijas korespondents ir dārgāks prieks, jo tam nāk klāt visa televīzijas tehnika. Nezinu, cik Diena maksāja Pāvelam, bet gandrīz vai liekas, ka ir jāizveido 900-sērijas numurs, lai viņu glābtu tāpat kā "Neprāta cenu" un Latvijas radio, jo, lai nu kā, bet viņš Krieviju varēja aplūkot konkrēti no Latvijas lasītāju interešu viedokļa, savukārt Reuters vai AP cilvēki tā, protams nedara.

Dienā vispār ar ārzemju ziņām ir savdabīgi. Pirms kāda laiciņa uz Lielbritānijas pilsētu Londonu pārcēlās mana laba draudzene Rita Ruduša, kura tagad Dienā parādās zem jēdziena "Rita Ruduša Londonā." Šodien Rita Ruduša Londonā raksta par Amerikas Savienoto Valstu valdības lēmumu par algu griestiem. Savukārt par sniegu, kurš nedēļas sākumā paralizēja visu Londonu un cita starpā nozīmēja, ka Ritas Rudušas Londonā sešus gadus vecais dēls negāja skolā un tāpēc bija izklaidējams mājās, raksta Uldis Ķezbers ... Rīgā. Ja kas, tad Uldis Ķezbers Rīgā raksta arī par Krievijas attiecībām ar Kirgizstānu. Jādomā, ka citādi to būtu darījis Pāvels Širovs, kuram, lieki teikt, Krievijā ir daudz, daudz, daudz, daudz labāki avoti, nekā kādam, kurš sēž Mūkusalas ielā, vienalga, cik tas būtu labs vai slikts reportieris. Protams, nedz algas Amerikā, nedz sniegs Londonā Latvijas lasītājiem nav būtisks, ja nu vienīgi tiem, kuri šajās dienās ir paredzējuši doties uz Angliju. Bet dīvaini tas liekas vienalga. Un katrā gadījumā atteikšanās no korespondenta Maskavā ir vairāk nekā dīvaina, tā jau velk uz traģēdiju. Provinciālisms tomēr nav kaut kas tāds, ko es no sava laikraksta gribu sagaidīt.

Vēlreiz jauku visiem dienu.

Par savdabīgo TP, divkosīgo Muižnieci un valsts glābšanu -- pārdomas ceturtdienā

Labrīt, lasītāji!

Interesanta gan ir mūsu "Tautas" partija, kura vakar būtībā vienlaikus pateica, ka pašreizējā valdība ir saglabājama, bet no pašreizējās valdības ir jāatsakās. Paziņojums, ka gadījumā, ja Ministru prezidents nesāks aktīvi domāt par valdības pārkārtošanu, jaunu valdību sāks veidot tieši "Tautas" partija, būtu gana komisks, ja tas patiesībā nebūtu visnotaļ atbaidošs. Jo "Tautas" partijas deklarētais princips ir, ka partijas kandidāts premjerministra amatam ir partijas vadītājs. Protams, no šī principa bija jāatkāpjas tad, kad partijas vadītājs premjerministra amatā izrādījās gaužām nederīgs esam, un tad partija uz rezerves soliņa atrada "mirdzošo actiņu" īpašnieku Zalānu, kuram, kā izrādījās, ārpus mirdzošajām actiņām arī nekādu īpašu kvalifikāciju nebija. Taču tagad partijai ir jauns līderis. Protams, tas būtu uzjautrinoši, ja mums būtu valdības vadītājs, kurš regulāri cieš no verbālas caurejas. Tas būtu ar daudz lielāku ietekmi, ja veselu tautu par cūkām nosauktu valsts trešā augstākā amatpersona, ne tikai viens ministriņš. Taču ir un paliek fakts, ka tieši "Tautas" partija ir vistiešāk vainīga pie kraha, kādā Latvija patlaban atrodas, un, ja nu reiz ir partija, kura ir pelnījusi padzīšanu, tā ir tā. Nelaime, protams, ir tāda, ka arī citur valdošajā "elitē" neko labāku negaidīt. Naftas projekts, cik var spriest, joprojām par savu "premjerministra kandidātu" uzskata Puzes ķeizariņu. Šlesera biznesa projektam premjerministra portfelis pieder jau tagad. Tēvzemiešiem Saeimā ir tikai piecas balsis. Un, ja arī opozīcija varbūt varētu piedāvāt kādu, kas ir jēdzīgāks, diez vai tā vēlas uzņemties atbildību par situāciju, kuru ir radījusi valdošā banda ar tās nebeidzamo un kretinisko pašpārliecinātību un "savējo" bīdīšanu visos iespējamos virzienos.

Piemērs. Valdošās kliķes viens no divkosīgākajiem eksemplāriem Vineta Muižniece. Komisija viņas bīdītajai domai, ka Saeimai vajadzētu dot tiesības atlaist pašai sevi, pateica nē. Bet tas, lūk, netraucē lielo juridsko lietpratēju Muižnieci. Viņa uzstāj, ka komisijas "nē" nenozīmē, ka pati Saeima nevar vēl pateikt "jā." Tā ir tā pati Muižniece, kura jau ļoti sen ir darījusi visu iespējamo, lai noraktu opozīcijas un Valsts prezidenta iesniegtos Satversmes grozījumus, pēdējo gadījumā viņa ir paziņojusi, ka Saeimas Kārtības rullis neļaušot tos apsvērt jelkādā operatīvā veidā. Taču pati savas interešu grupas veidotos pārkārtojumus viņa ir gatava grūst uz priekšu pilnīgi neskatoties ne uz Kārtības rulli, ne uz ko citu. Citiem vārdiem sakot, kā jau vienmēr -- "savējie" uz priekšu, pārējie ejiet bekot.

Kur meklējams glābiņš? Jau labu laiku portālā www.glabvalsti.lv notiek balsošana par ļaudīm, kuri varētu uzņemties, tā tur teikts, "potenciālo valsts vadību." Kritēriji: Izvirzītajai personai jābūt īstai, dzīvai un ar Latvijas pilsonību. Balsojuma galvgalī ar 5279 balsīm patlaban ir Vaira Vīķe-Freiberga, bet zemgalī, ar divām balsīm, ir "dižģimeņu" aktīvists Marģers Martinsons un vismaz man nezināmas personas Pēteris Leičmanis un Jānis Teivāns-Treinovskis. Tai 621 personai, kura ir balsojusi par mani, vēlos teikt, ka mani politikā neredzēt, jo es nudien nebūtu labs deputāts, bet paldies. Interesanti, ka minētajā lapā ir balsojuši tik daudz cilvēku. Tiesa, tur šķiet minēti vai visi Latvijas sabiedrībā redzamie cilvēki pēc kārtas, tajā skaitā, piemēram, tusiņu karaliene Anete Sončika. Iespējams, viņai ir ļoti daudz labu domu par to, kā sakārtot valsti, bet vismaz pagaidām neesam tās dzirdējuši. Taču kopumā uzmundrina, ka sabiedrība ir gatava diskutēt pārmaiņas, ja arī par ne īpaši lielām pārmaiņām acīmredzot domā tie ļaudis, kuri iepriekšminēto Puzes ķeizariņu balsojumā ir izvirzījuši ceturtajā vietā. Vēl mazāk par tām domā daudz, daudz mazākais skaits cilvēku, kuri "glābēja" lomā saskata Kalvīti vai Šleseru. Paldies lapas www.glabvalsti.lv veidotājiem. Nu atliek redzēt, cik daudzi no paģērētajiem glābējiem patiešām būtu gatavi atteikties no tā, ko viņi dara patlaban, un iet politikā. Ļoti daudz balsu cita starpā ir ieguvuši kolēģi Zanders un Domburs...

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 4. februāris

Par ministru "atšaušanu" -- godmaniska iztēle

Labrīt, lasītāji!

"Mūs pa vienam atšauj" -- tā valdības vadošā persona ir reaģējusi uz faktu, ka par savu demisiju ir paziņojis zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Jā, viņš ir jau otrs ministrs, no kura sabiedrība pēdējo mēnešu laikā ir paguvusi atbrīvoties, atceramies, ka pirms kāda laiciņa no amata aizgāja arī kultūras ministre Helēna Demakova. Ja kāds ir ar ļoti spilgtu iztēli, tad varbūt var arī runāt par "atšaušanu." Katrā ziņā abi censoņi nonāca kritikas krustugunī -- Demakova par nebeidzamu augstprātību un dažādām šmucēm viņas dārziņā (paslepenais līgums par koncertzāles projektēšanu, naudas skandāls Kultūras fondā), Roze par visnotaļ nevīžīgu (maigi teikts) attieksmi pret savu jomu. Taču abos gadījumos, kā arī Godmaņa teiktajā, ir redzama viena no pašreizējās valdošās "elites" lielākajām kļūmēm -- runa ir par absolūtu un kliedzošu paškritikas trūkumu. Jo i Demakova, i Roze aizejot pateica, ka kļūdas nekādas īpašās nav bijušas, Demakova demisionēja veselības dēļ, bet Roze -- tāpēc, ka lauksaimnieku prasības esot kļuvušas pārāk "politiskas," un tas, lūk, valdības pārstāvim neesot pieņemami.

Droši vien būtu par daudz prasīts no ļaudīm, kuri ir ieraduši darboties pilnīgi brīvi, ar "gāzi grīdā" un ar piemēru, kuru radījis kādreizējais "stabilitātes garants," atzīt, ka dažos gadījumos tā nu droši vien nevajadzēja, ka kļūdas tomēr ir bijušas, un tās ir bijušas gana, gana nopietnas un graujošas. Bet Godmanim derētu pacelt galvu no papīriem, palūkoties sev apkārt, un nokonstatēt, ka pie valdības galda (un, ja kas, arī Saeimā) ir vēl viens otrs tips un tipiņš, kuru derētu "atšaut" (un vārdu "atšaut" es, protams, lietoju tikai metaforiskā nozīmē, Dievs pas'). Arī "nasing spešal" ministrs ar mazo smaidiņu uz lūpām nekad nav pateicis, ka nevajadzēja piekrist intervijai valodā, kuru viņš neprot, nemaz nerunājot par atbildību, kāda būtu jāuzņemas par valsts novešanu līdz bankrota robežai. "Buldozers" ministrs par sevi ir pašpārliecināts arī tad, ja viņam oponē Valsts kontrole, Eiropas komisija, visa vides aizsardzības pasaule, pat pats Godmanis, kā arī veselais saprāts.

Arī jaunākie piemēri nav tālu jāmeklē. Nupat kā abi LPP/LC spīdekļi ir nosprieduši, ka liela problēma ir tā, ka Rimi un Maksima veikaliem ir pārāk liela tirgus daļa un tāpēc ir jānosaka, ka neviens mazumtirgotājs nedrīkst kontrolēt vairāk, kā 10 procentus tirgus. Derētu abiem džentlmeņiem aizčāpot uz bibliotēku un atrast kādu grāmatu par jēdzienu "tirgus ekonomika." Turpat blakus varētu būt kāds traktāts par jēdzienu "starptautiskas saistības," jo Rimi un Maksima tomēr nav pilnīgi pašmāju ražojums. Protams, ja minētie veikali sazvērējas, lai mākslīgi uzturētu cenas, pret to ir jācīnās Konkurences padomei. Bet pateikt, kā to ir darījis ministrs "kombains," ka ir nejēdzīgi maksāt lauksaimniecības pabalstus, ja veikalu iepirkumu cenas ir zemas? No tā laikam izriet, ka ministrs "triecienraķete" uzskata, ka par pārtiku Latvijas iedzīvotājiem būtu jāmaksā vēl vairāk, nekā patlaban. Un vēl vairāk, kā to šorīt atzīmē Dienas Bizness -- ja abiem tirgus spečukiem izdosies uzlikt šādus noteikumus mazumtirgotājiem pārtikas preču jomā, tad kas liegs to pašu darīt arī citās jomās, piemēram, telekomunikācijās, kuģošanā, naftas tranzītā, nemaz nerunājot par elektrības un gāzes piegādi...

Vispār šiem ļaudīm vajag rīkoties tā, kā to dara mūsu visu iemīļotais Maestro. Maestro, kurš Saeimā tagad ir nosēdējis jau daudzus gadus un gandrīz nepārtraukti ir zūdījies, ka viņu neviens nesaprot un visi dauza no visām pusēm, jo arī viņš, lūk, nekad un nekur un nekādīgi nav kļūdījies, tagad ir pateicis viss, vairāk viņš nekandidēs ne uz pašvaldību, nedz arī uz Saeimu. Kā esmu rakstījis citreiz, ja reiz cilvēks ir tik ļoti noguris un sašļucis, vēl pareizāks variants būtu vienkārši nolikt mandātu un ļaut vietā nākt kādam citam. Taču solījums atteikties no politikas vispār ir cēla lieta. Arī tiem, kuru darbs patiešām ir "nasing spešal."

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 3. februāris

Neizdarības cena, briesmīgā cena: Radio un TV

Labrīt, lasītāji!

Neesmu to ļaužu starpā, kuri vakar no rīta uz klusuma brīdi Latvijas radio reaģēja ar sašutumu, ne mazumis tāpēc, ka es pa dienu radio neklausos, bet arī principa pēc. Šodien Radio un TV padomes šefs Kleckins avīzē skaidro, ka tā nevajadzēja, jo klausītāji nav ne pie kā vainīgi. Gribētu bilst, ka vajadzēja gan, jo arī radio ļaudis lielākoties nav ne pie kā vainīgi. Atbildība ir jāmeklē tur, kur tai pareizi ir jāatrodas -- Latvijas radio vadībā, kura pieļāva savas iestādes nokļūšanu ne vien bezdibeņa malā, bet jau pašā bezdibenī. Un gluži loģiski, ka cilvēki, kuri LR ir strādājuši vienu, piecus, 10 vai visus 30 gadus tagad jūtas bezpalīdzīgi, it īpaši dzirdot, ka no sabiedrības tagad tiek sagaidīts glābiņš 900-sērijas telefona numura veidā.

Cita veida glābiņu atradušas citas instances. Ziņots, ka Latgales radio vairs neraidīs latgaliešu valodā, kā to jau ilgstoši ir nodrošinājis Latgales patriots un mans kādreizējais klases biedrs Minsteres latviešu ģimnāzijā Valdis Labinskis, jo viņš vairs nevar atļauties to visu apmaksāt pats no savas kabatas. Latgales radio tagad lielākoties raidīs krievu valodā, jo tā kontrolpaketi ir nopircis krievu valodā raidošā Radio Alise Plus komercdirektors, un viņš (neteiksim, ka neloģiskā kārtā) uzskata, ka latgaliešu dialekta saglabāšana ir valsts, nevis komerciālas radio stacijas uzdevums.

900-sērijas telefona numurs neglāba Latvijas televīzijas ļoti populāro raidījumu "Neprāta cena," cik noprotams, tas tagad (citējot kinoklasiķi Gaju Ričiju) ar visām kārtīm, naudu un diviem stroķiem pārcelsies uz TV 3. Tas nu nešķiet īpaši korekti, un LTV šefam Kotam noteikti ir visas tiesības uz jautājumu, vai viņa vadītā televīzija konkurentiem atdos arī raidījuma dekorācijas, noņurdēt "nu, nē." Man grūti iedomāties, ka tiesības ļaus raidījumam arī turpmāk saukties "Neprāta cena," bet būdams tā atbalstītājs varu nākt ar ieteikumu, kurš jēgu nemainīs, bet tomēr būs cits: "Oi, kādas izmaksas krīzes laikā, kad cilvēks ir vienkārši kreizīīīīīī!" Freimanis noteikti var uzrakstīt dziesmu arī ar šādiem vārdiem. Taču nepārprotami labāk tomēr būtu savākties arī lielajā melnajā tornī uz Zaķu salas un ar to saistītajās instancēs Latvijas politiskajā sistēmā.

Te ir redzama neizdarības cena. Var, protams, ar nosodošu pirkstu rādīt LR, LTV un Latgales radio tagadējās un pagājušās vadības virzienā, taču vismaz abu lielo sabiedrisko raidorganizāciju gadījumā vēl lielāks nosodošs pirksts ir jārāda valdības virzienā. Jo visus šos garos gadus tā nav spējusi abiem sabiedrības informācijas vaļiem nodrošināt nepieciešamo drošību par savu nākotni, turklāt liekot tiem piedalīties reklāmas tirgū uz nevienlīdzīgiem nosacījumiem ar komercorganizācijām. Var jau apgalvot, ka cilvēks ne vienu, ne otru nekad neizmanto, bet šaubos, vai īpaši bieži tā ir taisnība. It īpaši Latvijas radio 2. programmu klausās daudz ļaužu, savukārt arī tie, kuri Interneta mēslu izgāztuvēs apgalvo, ka LTV nekad nav nekā ko skatīties, visticamāk tomēr aci uzmet arī Olimpiskajām spēlēm, Eirovīzijai, 100. pantam, Dombura raidījumam, Sporta studijai, 100 g kultūras, Panorāmai, Viss notiek, Zini vai mini un, jā, arī Skatam no malas.

Sabiedriskos medijus var uztvert kā luksusa lietu, ja jau patlaban ir jāglābj zemnieki, Alūksnes pansionāts, Pareksa banka, sabiedriskā transporta sistēma, četrgadīgais Gustavs, Godmaņa nervu sistēma un vēl daudz, daudz kas cits. Arī minētajās jomās runa ir par neizdarības cenu. Taču sabiedriskās raidorganizācijas tomēr nevar vērtēt tikai un vienīgi merkantīlā nozīmē. Jā, ja kāds vēlas meklēt interešu konfliktu, ar LTV esmu un ar LR kādreiz esmu bijis darba attiecībās. Vienalga, esmu pārliecināts, ka bez abām raidorganizācijām būtu skumji. Un absolūti cilvēciski man ir ļoti, ļoti žēl kolēģu, kuriem neizdarības cena tagad maksā bargi, jo bargi.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 2. februāris

Brašais kapteinis Godmanis un brašā valsts

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Pabārās cilvēks. Paņurdēja. Pat atļāvās savas politiskās pēcpuses glābēju pakritizēt. Un tad salīdzināja sevi laikam jau ar kuģa Titāniks kapteini, kuram pēc sadursmes ar ledus kalnu ir jāpaliek uz klāja un jāgrimst kopā ar savu laivu. Vien nelāgi, ka Titānika un tamlīdzīgu traģēdiju gadījumā kopā ar brašo kapteini mēdz iet bojā arī ievērojams skaits citu cilvēku.

Vienu nu gan Ivaram Godmanim nevarētu pārmest -- nevar viņam pārmest pašpārliecinātības trūkumu. Vakar vakara izrāde televīzijā to apliecināja jau kārtējo reizi, lai gan no otras puses, nevarēja jau neko citu no brašā kapteiņa gaidīt, kā apgalvojumu, ka valdība joprojām ir rīcībspējīga. Formāli viņam ir taisnība. Ministri nāk uz sapulcēm, viņi darbojas. Lēmumi, tādi vai citādi, tiek pieņemti. Papīri tiek bīdīti šurpu, turpu. Bet cik tas ir nopietni? Perversi asociētie zaļie un zemnieki buntojas, ka valsts nedarot pietiekami daudz, lai palīdzētu lauksaimniekiem (protams, tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un ZZS acīmredzot turpinās apgalvot, ka tā ir fermeru galvenā aizstāve, lai arī tas ir visnotaļ apšaubāms apgalvojums, ja ņemam vērā pilnīgi apātisko pieeju, kādu minētajā jomā ir demonstrējis Ministru kabineta mēbele Roze). "Tautas" partija apgalvo, ka neviens valdībai un Saeimai vairs netic, un tāpēc bode jāklapē ciet pēc iespējas drīzāk, jāveic jauns brendings un jāsāk no jauna. Sarunas ar opozīciju par "izlīguma valdību" beidzās vēl nesākušās. Ja tā ir rīcībspēja, tad jāsaka, ka arī klauni cirkā rīkojas, un ne bez rezultātiem. Un "klaunāde" nav slikts vārds tam, kas patlaban mūsu valsts galvgalī darās.

Pats interesantākais vakardienas performancē tomēr bija tas, ka Godmanis atļāvās sabārt arī mūsu buldozeru ar atzinumu, ka buldozera šofera atvases iekārtošana darbā, kur atvase pelna krietni vairāk, nekā pats Godmanis, esot ļaudis "aizkaitinājusi." Tiesa, kaptenis arī paslavēja sava kuģa bocmani par lieliskiem panākumiem ostās (ja vien nebūtu visi tie briesmīgi kretiniskie putni!), transportā (tas nekas, ka sabiedriskais transports laukos no jaunā gada ir pasliktinājies, nevis uzlabojies), aviācijā (sasodītā Eiropas Savienība un tās sasodītie konkurences noteikumi!), un citās jomās, kādās buldozers ir darbojies un ņēmies jau kopš 2004. gada. Taču bija jauki vismaz vienreiz no valdības vadītāja mutes dzirdēt atzinumu, ka buldozera "personāla politika" tomēr nav pati labākā. Protams, būtu bijis vēl labāk, ja Godmanis būtu pateicis, ka arī viņš ir viens no "aizkaitinātajiem" Latvijas iedzīvotājiem, bet tas, iespējams, būtu par daudz prasīts.

Nu, ko? Godmanis turpinās strādāt, bet kuģis -- grimt. Trešdien paredzēts uzticības balsojums Saeimā. Vai tiešām tur esošie uzskata, ka patreizējais modelis ir labākais, uz kādu var cerēt? Diemžēl, laikam jā, un vēl diemžēlāk var piekrist. Ar visu to, ka valdībā ir ne mazums ļaužu, kurus sabiedrība labprātāk redzētu aizejam (vēlams mērkaķa ātrumā un tālu, tālu prom), valdošā banda tāpat kā tās spīdeklis buldozers ar personāla politiku nav izcēlusies, un vienu "nasing spešal" ministru nomainīt ar citu "nasing spešal" ministru tikai tāpēc, lai imitētu rīcību -- nu, nē.

***

Un arī valsts ir bijusi braša. Valsts ir piekāvusi četrus gadus vecu puiku Gustavu, kurš cieš no retas slimības, un valsts ir aizstrīdējusies visu ceļu līdz Administratīvajai Apgabaltiesai, lai Gustavam un viņa ģimenei pateiktu, ka nē, valsts par Gustava ārstēšanu nemaksās. Bravo! Bravo, valsts! Bravo, "Veselības" ministrija! Bravo!

Jauku visiem dienu!
 

free counter