trešdiena, 2009. gada 30. septembris

Par politiku un īsto dzīvi -- Ivars Eiropā

Labrīt, lasītāji!

Pirms pāris dienām portālā Politika.lv diplomāts Eldars Mamedovs savā blogā pastāstīja par balsojumu Eiropas parlamentā, kurā deputāti ar pārliecinošu balsu vairākumu nosodīja mūsu kaimiņvalsti Lietuvu par tāda likuma pieņemšanu, kurā aizliegta "homoseksuālo, biseksuālo un poligāmo attiecību propaganda." Manu uzmanību par šo lietu piesaistīja pāris lietas, un ne jau Lietuvas muļķīgais likums (it īpaši par "poligāmām" attiecībām mūspusē derētu klusēt politikāņiem, kuriem nereti dzīvē ar vienu gultu un vienu sievieti nepietiek). Ieinteresēja lūk, kas cits.

Pirmkārt, Politikā.lv komentēšanas kultūra, atšķirībā no Delfiem un delfveidīgajiem portāliem Apollo, Diena.lv u.tml., saglabājas salīdzinoši augstā līmenī. Ik pa brīdim kā gremošanas traucējumu uzplūds portālā uzburkšķ antisemītiskais ultranacionālists no Latgales puses, kurš "slēpjas" zem nika "AG." Šad tad sevi kontrolēt nespēj arī kāds cits slikti audzināts vai garīgi nelīdzsvarots eksemplārs. Taču visā visumā process ir visnotaļ civilizēts. Lasot E. Mamedova rakstu, varēju tikai iedomāties, kāda reakcija tam būtu bijusi, ja tas būtu bijis publicēts kādā no absolūti nekontrolētajiem portāliem. Politika.lv gadījumā uzpeldēja dziesminieks, visu reliģiju pēc kārtas izprovētājs, kādreizējais laulības pārkāpējs un visa morālā un cilvēces cienīgā "aizstāvis" Dimiters ar nudien murgainu tekstu par "anglosakšu imperiālismu", seno Romu, Lielbritānijas karalieni, ebreju savērestībām, "nācijas apmutēšanu" un pats savu sievu. Acīmredzot tagad, kad pabeigts darbs pie Latvijas vienīgā diktatora slavināšanas ar sagrozītas vēstures, atklātu melu un Latvijas himnas apņirgšanas palīdzību, cilvēkam ir laiks sacerēt arī citus tekstus. Bet Dievs ar Dimiteru (ja vien arī Dievam viņš nav apnicis).

Daudz interesantāks ir to Eiropas deputātu saraksts, kuri minētās rezolūcijas gadījumā balsoja par vai pret. Konkrēti divos gadījumos. Krišjānis Kariņš balsoja pret. Kauns, Krišjāni! Rietumos augušam cilvēkam tomēr vajadzētu pārzināt tās iestādes, kurā viņš strādā, paģērētos pretdiskriminācijas principus. Bet vēl pārsteidzošāk ir tas, ka Ivars Godmanis balsoja ... par! Varbūt es kaut ko esmu palaidis garām, bet, manuprāt, Ivars Godmanis joprojām skaitās viens no Latvijas Pirmās partijas/Latvijas ceļa redzamākajām un vadošākajām personām. Vai no tā izriet, ka LPP/LC vairs neiebilst pret "homoseksuālo, biseksuālo un poligāmo attiecību propagandu"? Protams, tas būtu ļoti labi. Taču īstenība te ir cita, proti -- latviešu (vai šajā gadījumā lietuviešu) provincālisms plašākajā Eiropā neiet cauri. Kā jau teicu, Eiropas noteikumos diskriminācijas aizliegums ir atrunāts pietiekami konkrēti, vienalga, ko par to domā vai nedomā atsevišķi mūspuses politikāņi.

Un ir arī otra fundamentāla lieta. Kas īsti leišmales politikāņiem bijis padomā, ja runa ir par "homoseksuālu, biseksuālu un poligāmu lietu propagandēšanu" (starp citu, Lietuvas pietiekami eiropeiskā prezidente likumam uzlika savu veto, bet viena eiropiete, kā to esam redzējuši arī mūsu valstī, nav cīnītāja pret veselu mankurtu baru)? Par "poligāmām" attiecībām jau rakstīju -- Latvijas lielie "moralitātes" aizstāvji gan prot bļaustīties par gejiem, bet kaut kā nekad nešķiet atceramies, ka viņu visur piesauktajā Bībelē daudz vairāk runas ir par laulību un it īpaši tās šķiršanu. Lietuvā laikam nāksies aizliegt visus politiķus, kuri ir nonākuši jau pie otras vai trešās sievas vai vīra. Vai Lietuvā vairs neviens nedrīkstēs klausīties Džimija Samervila (gejs), Madonnas (vismaz imidža veidošanas kontekstā biseksuāla, piedevām ar vairākiem kādreizējiem vīriem), Melisas Eteridžas (lesbiete), Kanje Vesta (par seksualitāti nezinu, cilvēks vienkārši prasti uzvedas) u.c. mūziku? Vairs nedrīkstēs skatīties tās ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzās filmas un televīzijas raidījumus, kuros atzīts, ka jā, pasaulē ir arī homoseksuāli un biseksuāli cilvēki, nemaz nerunājot par tiem, kuri lēkā no gultas uz gultu? Te ir gluži un konkrēti tas pats provinciālisms, kurš viņdien lika kādreizējam vides aktīvistam Ulmem ierunāties par parakstu vākšanu par izstāšanos no Eiropas savienības. Paši labāk zinām, nekas cits mums nav jāzina, un nekas cits mums nav vajadzīgs. Īkšķa sūkāšana.

Bet paldies Ivaram Godmanim, nudien. Ivars Eiropā vairs nav Ivars Šlesera kabatā. Un tas nudien, nudien priecē.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 29. septembris

Ierindas deputāts

Labrīt, lasītāji!

"Tautas" partijai, izrādās, tagad ir ne vien "ierindas biedrs" mākoņos, bet arī pašidentificēts "ierindas deputāts". Šodien Latvijas Avīzē ir plaša intervija ar kādreizējo TP Saeimas frakcijas vadītāju, bet tagad tikai "ierindas deputātu" Māri Kučinski. Tajā uzmanību piesaistīja lūk, kāds atzinums:

"Es sēdēju dēla mūzikas skolas vecāku sapulcē, ierāvies krēslā, un domāju – kaut nu apkārtējie mani nesazīmētu kā deputātu Kučinski. It kā es nebūtu vainīgs pie līdzekļu apcirpšanas, jo daudz izvēles iespēju vis nebija, tomēr sajūta kā politiķim ir ļoti briesmīga – tu piedalījies skolu atņemšanā bērniem!"

Nezinu, vai citi vecāki minētajā sapulcē patiešām bija tik ļoti neinformēti par valsts sabiedriski politisko iekārtu, ka nekad nebija redzējuši cilvēku, kurš ilgu laiku tomēr bija partijas spicē un nereti grozījās arī televīzijas kameru priekšā, bet te nepārprotami ir solis uz priekšu -- beidzot, beidzot kāds TP pārstāvis ir vismaz mazliet praties kauna. Protams, M. Kučinskis varētu justies "briesmīgi" ne vien par piesaukto nepieciešamo lēmumu, bet arī par visiem ļoti nevajdzīgajiem un muļķīgajiem lēmumiem, kādus valdība un Saeima pieņēma laikā, kad TP bija zirgā, bet visu jau nevar vēlēties. Ja kas, tad viņš varētu justies "briesmīgi" arī par partijas lēmumu par nekustamā īpašuma nodokļa jautājuma pat nediskutēšanu, kur nu vēl akceptēšanu. Intervijā viņš zūdās, ka "šis nodoklis ir neizstrādāts un to nedrīkst steigā pieņemt. Domāju, agrāk vai vēlāk dzīvokļu īpašniekiem vajadzēs maksāt, taču, rūpīgi sagatavojot un izpētot nosacījumus, kā to darīt." Ar ko, tādā gadījumā, ir jānodarbojas paša Kučinska pārstāvētās Saeimas komisijām? Vai tā nav tā vieta, kur kaut ko "rūpīgi sagatavot un izpētīt nosacījumus"? Vai M. Kučinskis atzīst to, ka Saeimai vairs īpaši uzticēties nevar? Un vai jēdziens "agrāk vai vēlāk dzīvokļu īpašniekiem vajadzēs maksāt" salīmējas ar partijas apzvērēšanos par to, ka augstāki nodokļi tai vispār nav pieņemami?

Un intervijā ir vēl viens interesants atzinums par "Tautas" partijas nākotni: "Kā teicu, ir divi ejami ceļi. Ja izvēlas no pašiem sākumiem ieto, kurā no TP baidījās un ienīda, kurā TP mīlēja un dievināja, tad es esmu par Šķēles atgriešanos. Pa šo ceļu var virzīties tikai viņa vadībā." Te nu ir jāsaka visnotaļ skaidri, ka jautājums nav par baidīšanos, ienīšanu, mīlēšanu vai dievināšanu. Runa ir par to, ka TP vairāku gadu garumā valsti padarīja par savu privātīpašumu ar visu no tā izrietošo. Drošības likuma graušana, nodokļu nemaksāšanas apbalvošana ar prezidenta amatu, pilsonības apstākļu ignorēšana jautājumā par Augstākās tiesas priekšnieku, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vārdzināšana, valststiesību nepārzinātāju bīdīšana Satversmes tiesas virzienā, visa mutatis mutandis epopeja, valsts tautsaimniecības sagraušana, "nasing spešal" attieksme, zirgu gvarde Aizsardzības ministrijā, niķošanās par SVF vēstuli, visas britu tautas nosaukšana par "cūkām." Vai nepietiek? Latvijas Avīzes grands Krustiņš intervijā gan apgalvo, "Ja vadās pēc elementāras loģikas, tad pasaulē jāsaglabā visi dzīvnieki. Nevar ļaut dažiem dzīvniekiem apēst citus, mazākus vai neveiklākus. Tāpēc diez vai būtu svētīgi, ja Tautas partija pavisam pazustu no zemes virsas." Atļaušos nepiekrist. Ir arī tāda lieta, kā evolūcija, kuras kontekstā dzīvnieki pazūd no zemes virsas, bet tā nesaistās ar citu dzīvnieku "apēšanu." Gribot vai negribot, "Tautas" partija" ir kļuvusi par politkorporatīvi korumpētās pārvaldes iekārtas simbolu un karognesēju, un tā tomēr ir pelnījusi pazušanu no zemes virsas. Vai vismaz pazušanu no politiskās vides, kā tas ir noticis ar pietiekami daudzām partijām Latvijā, kuras sevi nav varējušas piedāvāt pozitīvā gaismā. Turpinu ticēt, ka arī TP ir ļaudis, kuri to saprot, un pretšleserušakovkisās konsolidācijas kontekstā zina, ka nākotne ir meklējama citur, jo ar partiju, kura tā arī nevar un nevar tikt vaļā no imidža, ka tās intereses vienīgi saistās ar pašas un "savējo" kabatām (redzēsim, cita starpā, kas par šo tēmu ir sakāms Valsts kontroles ziņojumā par Pareksa bankas epopeju), konsolidēties tomēr kāds diez vai gribēs.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 23. septembris

Valsts kā auklīte

Labrīt, lasītāji!

Saeimā ir arī tādi ļaudis, kuri prot domāt ne tikai par ekonomisko krīzi un ar to saistītām problēmām un batālijām, bet arī par citām lietām, šajā gadījumā, proti -- par alkohola patēriņu mūsu valstī. Parlamenta Tautsaimniecības komisija ir nobalsojusi, ka alkohola tirgošanu vakaros vajag pagarināt no 22:00, kā tas ir patlaban, līdz 23:00. Sākotnējais priekšlikums no kāda "Saskaņas" centra deputāta bija, no aizlieguma atteikties pavisam. Šis esot kompromiss.

Personīgi piekrītu SC deputātam. Latvijas iedzīvotāji tomēr nav bērnudārznieki, kuriem ir nepieciešama auklītes pieskatīšana, lai jau laikus bērniņi būtu gultā un miers mājās. Mediķiem, kuri šajās dienās ir protestējuši pret komisijas lēmumu, protams, ir taisnība, ka jauniešus nevajag mudināt dzert, bet viņi drusku iebrauc auzās ar domu, ka gadījumā, ja alkoholu veikalos pārdos stundu ilgāk, tas nozīmēs mudinājumu veselas papildu stundas garumā. Te tomēr runa ir par ģimenēm un vecākiem. Pirmkārt, jauniešiem alkoholu nevajag pārdot nevienā brīdī, nedz no rīta, nedz vakarā. Un, otrkārt, tiklīdz jaunietis sasniedz vecumu, kurā viņš drīkst vēlēt, karot, vadīt automobīli un nodarboties ar seksu, viņš ir pietiekami vecs arī, lai lemtu par apreibinošo vielu patēriņu. Protams, protams, ne katrs 18 gadus vecs cilvēks ir ar visu nepieciešamo apziņas bagāžu, taču tikpat labi to var teikt par jebkura vecuma cilvēku. Slikti audzināts ir slikti audzināts, no tā, vai alkoholu tirgo līdz 22.00 vai 23.00, tas nemainās, piedevām tas, kurš ļoti grib alkoholu atrast pēc 22.00, to var izdarīt arī tagad, un, ja mainīs noteikumus, tas, kurš ļoti gribēs alkoholu atrast pēc 23.00, to atradīs arī vēlāk. Un ne jau vienmēr pašas augstākās kvalitātes padzērienu.

Runa šajā gadījumā nav par alkoholiķiem, runa ir arī par citiem iedzīvotājiem. Protams, protams, apzinīgs cilvēks prot saorganizēt savu dzīvi tā, lai alus pudeli nopirktu plkst. 21.58. Taču, kāpēc te ir jābūt valsts noteikumiem? Ja alkohols ir slikts, tad tas ir slikts arī pēcpusdienā. Ja plkst. 22.00 valsts uzņemas auklītes lomu, tad vajag plkst. 22.00 arī aizliegt cigarešu pārdošanu, jo arī cigaretes ir kaitīgas. Varbūt vajadzētu pēc 22.00 aizliegt arī privāto autosatiksmi. Tā teikt -- vairs ne pēdējais autobuss, bet pēdējā mašīna. Arī autovadīšana var būt sabiedrībai bīstama. Un, ja jau rūpes ir par ļaužu prāta skaidrību vai tās trūkumu pēc plkst. 22.00, tad kāpēc alkoholu joprojām drīkst tirgot krogos un citās izklaides vietās līdz pat rīta gaismai? It īpaši ņemot vērā, ka jebkurš tirdzniecības aizliegums patlaban krīzē esošiem veikaliem un veikaliņiem nozīmē zaudētus ienākumus, šie ir noteikumi, no kuriem tomēr vajadzētu atteikties, un par alkohola radītām nelaimēm un traģēdijām atbildība ir jāuzņemas nevis Saeimai, bet gan ģimenēm. Latvijā tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuri pret grādīgajiem izturas apzinīgi.

Un pēdīgi, šodien avīzes materiālā par šo lietu viena mediķe nāca ar domu, ka ne vien jāsaglabā pašreizējais aizliegums, bet tas ir jāpagarina līdz plkst. 10.00 no rīta. "Nu kuram no rīta 8 ir jāpērk alkohols?" -- tā viņa jautājusi. Pirmkārt, tas var būt cilvēks, kurš agri no rīta dodas uz pludmali, lai ieņemtu labāko vietu. Otrkārt, tas var būt cilvēks, kuram ir jāpērk vīns rīta dievkalpojuma vajadzībām. Un treškārt, tā tomēr nav valsts darīšana.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 22. septembris

Par partijām un vadoņiem

Labdien, lasītāji!

Nu, ko -- tas ir noticis. "Tautas" partija no savām aprindām ir izslēgusi deputātu Dzintaru Ābiķi. Cik viņš pats ir teicis, viņam par to nezinot, bez viņa klātbūtnes. Tāpat, kā kādreiz partija izslēdza Aigaru Štokenbergu brīdī, kad viņš bija ārzemēs. Tipiska uzvedība. Protams, jebkurai partijai ir visas tiesības savās aprindās pieprasīt disciplīnu. Taču, vai šis bija tas gadījums? Dz. Ābiķim ir absolūta taisnība sakot, ka viņš nebalsoja par nodokļa ieviešanu, viņš balsoja par jautājuma iesniegšanu Saeimas komisijām. Citiem vārdiem sakot, viņš balsoja precīzi par to, ko pāris nedēļas pirms tam pati "Tautas" partija bija pieprasījusi -- jautājumu par mājokļa nodokli skatīt atsevišķi un trīs lasījumos. Un par to nu viņš no partijas ir izslēgts.

Vispirms par partiju. Ja tā tagad ir pateikusi, ka partijas līdera parakstītā vēstule Starptautiskajam valūtas fondam ir aizmirstama (partijai, kā zināms, ir ļoti, ļoti īsa atmiņa), un patlaban valstī nav ceļami nekādi nodokļi, tad ko tā piedāvā vietā? Jau mēnešiem ilgi runa ir par kaut kādu mistisku "Zalāna plānu," šodien presē lasāms, ka tas nemaz vēl nav gatavs. Piedevām, ja arī partija par SVF vēstuli ir aizmirsusi, varam būt pavisam droši, ka starptautiskie aizdevēji par to nav aizmirsuši. Ne velti šurpu steidzas Eiropas komisijas monetāro lietu komisārs Almunija. Jādomā, ka viņš Latvijas politikāņiem lasīs ļoti stingru morāli -- redziet, puiši un meitenes, ja jūs vēlaties uzvesties kā niķīgi bērnudārza audzēkņi, tad par tālākiem aizdevumiem gan nedomājiet, jo haotiski pārvaldītā valstī mest iekšā papildus naudu? Nu, nē. Un pie tā, ka patlaban šādas šaubas rodas, vainīga ir tieši "Tautas" partija ar visu savu bezgalīgo ampelēšanos, nemaz nerunājot par to, ka tieši tā bija pie teikšanas tad, kad Latvijas tautsaimniecība gandrīz tika sagrauta. Partijas valdē ir divi TP ministri -- ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un reģionālās attīstības ministrs Egars Zalāns. Manuprāt, nebūtu par daudz prasīts no premjerministra Valda Dombrovska, ja viņš pieprasītu abu ministru demisiju, ja jau arī viņi balsoja par to, ka no partijas ir jāizraida cilvēks, kurš vienkārši darīja to, ko partija jau laikus valdībai bija apsolījusi. Protams, tas nozīmētu valdības krahu, bet kāds labums ir no valdības, kurā viena no lielākajām partijām nepārtraukti darbu vienkārši sabotē? Tad jau gandrīz labāk būtu "Tautas" partijas vietā ņemt Saskaņas centru, vismaz tādā gadījumā Rīgā un valsts valdībā būtu vieni un tie paši teicēji. Protams, uzticēt ārlietas partijai, kurā pietiekami daudzi censoņi joprojām noliedz Latvijas okupāciju -- to ne, bet, piemēram, reģionālā attīstība nav kaut kas tāds, kurā etniskums ir būtisks. Valsts prezidents patlaban ir Ņujorkā, pārbraucot viņam būtu par to jāpadomā gan.

Kas attiecas uz pašu Ābiķi, vakar televīzijā viņš teica, ka vēl nav nolēmis, vai pievienoties kādai citai partijai, turklāt Saeimā viņš nekāds opozicionārs nebūšot. Personīgi ceru, ka viņš piesliesies Pilsoniskajai savienībai. Dzintars ir gaišs cilvēks, viņu pazīstu jau kopš atmodas laikiem. Viņš vairāk nekā jebkurš cits visu laiku bijis gatavs "Tautas" partijai pateikt, ka tā alojas. Tiesa, viņam arī jāuzņemas atbildība par visiem muļķīgajiem lēmumiem, kādus "stabilitātes garanta" laikā partija iniciēja. Bet labāk vēlāk, nekā nekad. Tāpat ļoti ceru, ka viņa izraidīšana liks vairākiem citiem TP pārstāvjiem no partijas aiziet. Kuluāros runā, ka neapmierinātība partijā rūgstot arī par Oskaru Spurdziņu. Sašķelšanās partijā būtu svētīga lieta, jo nudien gribu ticēt, ka tajā tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuri saprot, ka melošana starptautiskajiem aizdevējiem nav prāta darbs, un valsts tālāka sagraušana tomēr nedrīkst būt par mērķi, vienalga, cik ļoti tas varbūt kalpotu atsevišķiem partijas vadoņiem.

***

Un, starp citu, ja par vadoņiem. Šodien Dienā ir divas absolūti iznīcinošas recenzijas par Zigmāra Liepiņa sakomponēto un demagoga Dimitera it kā sacerēto balagānu par Kārli Ulmani. Silvija Radzobe raksta, ka viņa vispār to nevarot vērtēt, jo pasākums ir domāts sabiedrības "zemiskāko instinktu" uzkurbulēšanai. Savukārt Normunds Naumanis raksta, ka balagāna vērtēšana no mākslas viedokļa būtu "smieklīga." Paldies abiem. Kā esmu teicis citreiz, es "Vadoni" neapmeklēšu, jo man nav nekādas vajadzības likt naudu Dimitera kabatā. Taču Nacionālajam teātrim Ojāra Rubeņa personā nudien būtu jāpadomā, kas tiek likts uz skatuves. Doma, ka valstij ir vajadzīga "stiprā dūre," ir bīstama, vienalga, vai tā rodas politikā vai teātrī. Vēl jo vairāk, ja cita starpā "Vadonī" tiek apņirgta Latvijas valsts himna.

Jauku visiem dienu. Izņemot TP valdes locekļiem. Viņi to nav pelnījuši.

piektdiena, 2009. gada 18. septembris

Par "Tautas" partijas īso atmiņu

Labrīt, lasītāji!

Atkal šī "Tautas" partija, atkal šī partija. Vakar tā nobloķēja likuma par nekustāmā īpašuma nodokli nodošanu komisiju apspriešanai. Vien deputāts Dzintars Ābiķis balsoja par, un nu partijas Saeimas frakcijas vadītājas vietnieks uzskata, ka viņš no partijas būtu izslēdzams.

Te sakāmas divas lietas. Pirmkārt, jau sen man licies, ka tie daži TP deputāti, kuri nav gatavi darīt neko citu, kā vien spaidīt balsošanas podziņas atbilstoši partijas īpašnieka vēlmēm, varētu no tās tīties prom. Tas attiecas ne vien uz Dz. Ābiķi, bet arī uz Vairu Paegli, Jāni Lagzdiņu (par spīti viņa pirkstu kombinācijai Valsts prezidenta vēlēšanu dienā). Partija ar domu par Dz. Ābiķa izslēgšanu, kārtējo reizi pierāda, ka tajā brīvdomība nebūt nav vēlama. Jau vēsturē ir Aigara Štokenberga izraidīšana no partijas, piedevām brīdī, kad viņš pats, ja atmiņa neviļ, bija atvaļinājumā, un tāpēc tas viss notika aizmuguriski. Nekas nav mainījies.

Taču otrs jautājums ir par partijas uzvedību kā tādu. Frakcijas vadītāja Muižniece vakar klārēja, ka partija savu viedokli par nodokli esot paziņojusi jau sen. Tas neņem vērā apstākli, ka partijas vadītājs jau pat visai sen parakstīja vēstuli Starptautiskajam valūtas fondam, kurā nodoklis tika apsolīts. Vēl vairāk, jau pat ļoti sen to pašu citā vēstulē apsolīja toreizējais finanšu ministrs, "nasing spešal" varonis Slakteris. Īsa gan partijai tā atmiņa. Protams, pats nodoklis tomēr nav pati labākā doma -- ekonomiskas krīzes laikā celt nodokļus nebūt nav prāta darbs. Kā, piemēram, to maksās tie daudzie skolotāji, par kuriem šodien Dienā ir stāstīts pēkšņa bezdarba kontekstā? Taču krīze ir kaut kas tāds, kas valdībai jārisina solidāri. TP it kā vēlas budžeta caurumu aizlāpīt ar Eiropas naudu, kas domāta tālākam laika posmam, un tā jau ir viendienas mušas attieksme, jo budžetā būs 500 miljonu samazinājums jāatrod ne vien šogad, bet arī nākamajā gadā. Diemžēl, kārtējais pierādījums par to, ka Saeimas pagaidām lielākā frakcija par valsti kopumā nedomā. Un stāsts par Ābiķi, kurš vienīgais acīmredzot vakar saprata, ka lieta tomēr ir nopietna, uzskatāmi parāda, ka valstiskums šai partijai ir pagalam svešs. Ļoti žēl.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 16. septembris

Par Lietuvu

Labrīt, lasītāji!

Kaimiņvalsts Lietuva šorīt piesaista uzmanību divu iemeslu dēļ. Viens no tiem: tikai otru reizi kopš senseniem laikiem kādā Eiropas Savienības dalībvalstī ieradies tā dēvētais "Eiropas pēdējais diktators" Aleksandrs Lukašenko. Par šo faktu satraukumu paudušas cilvēka tiesību organizācijas, kā arī Baltkrievijas visnotaļ novārdzinātā opozīcija. Pats stāsta varonis par to neuztraucas. "Lukašenko tiek dēmonizēts Lietuvā tāpat, kā jebkurā citā Eiropas valstī" -- tā viņš stāstījis kādam Lietuvas laikrakstam. Šodien paredzēta tikšanās ar Lietuvas prezidenti, par to diktators priecājas: "Mums būs daudz, par ko parunāt. Neesam jau īpaši kautrīgi ļaudis, mēs zinām, ko tauta no mums sagaida." Laikam viņš īpaši nedomāja par to savas tautas daļu, kura pieredzējusi tikpat lielas represijas Lukašenko izpildījumā, kā kādreiz PSRS laikos -- tie ir cilvēki, kuru radinieki opozicionāri tā vienkārši ir pazuduši. Viņi par šodienas vizīti nebūt nav laimīgi: "Mūsuprāt, Lukašenko kunga vizīte nozīmē tikai vienu -- Lietuvas Republika atzīst pastāvošā valdošā režīma leģitimitāti, tas ir režīms, kuru joprojām tur aizdomās par drausmīgiem noziegumiem." Savukārt Eiropas Komisijas viceprezidents par šo jautājumu izteicies sausi: "Manuprāt, Baltkrievija no Lietuvas nav tālu, viņam nebūs sarežģīti šeit ierasties." Komentēt vizīti politiskā kontekstā EK pārstāvis nav vēlējies.

Protams, diktatoru rehabilitācija mūsdienu pasaulē nav nekas nepieredzēts. Patlaban laipnāku seju pasaules virzienā demonstrē Lībijas ilggadīgais diktators Muamārs Kadafi, lai arī ģeopolitisko apkampšanos stipri pabojāja lībiešu milzīgā un uzstājīgā sajūsma par Lielbritānijas lēmumu, no cietuma atbrīvot cilvēku, kurš bija notiesāts sakarā ar 1988. gada decembrī notikušo lidmašīnas uzspridzināšanu virs Skotijas pilsētiņas Lokerbijas. Pašam Lukašenko aizliegumu ceļot Eiropas Savienībā uzlika 1999. gadā, bet atcēla šī gada aprīlī, cerot, ka par spīti ļoti smagai vēsturei, cilvēks mainīsies uz labo pusi. Protams, runa ir arī par reālpolitiku un ekonomiskām saitēm, kuru dēļ pasaule pietiekami bieži bijusi gatava pievērt acis un "nemanīt" pat elpu aizraujošus cilvēka tiesību pārkāpumus. Būs interesanti redzēt, vai par tiem šodien ierunāsies arī Lietuvas pārstāvji.

Otrs interesantais apstāklis saistās ar Lietuvas iekšpolitiku un valsts parlamenta spīkera likstām. Lasītāji būs dzirdējuši, ka Seims vakar viņam izteica neuzticību pēc tam, kad presē parādījās fotogrāfija, kurā spīkers sarokojas ar redzamu kriminālās pasaules pārstāvi. Kolēģus politiķus nepārliecināja cilvēka apgalvojums, ka, pirms kļūt par politiķi, viņš bijis televīzijas šova vadītājs un pazinis "pusi Lietuvas." Taču te visvairāk redzams tas, kas notiek, kad vēlētāji uzticas absolūti nepārbaudītām politorganizācijām tikai tāpēc, ka tajās ir tādā vai citā nozīmē populāri ļaudis. Spīkers pārstāv partiju, kuru veidoja šovbiznesa ļaudis un kura pagājušajās Seima vēlēšanās ieguva 15 procentus balsu. Gandrīz precīzi tikpat daudz balsu, cik 1995. gadā mūsu valstī ieguva šovmenis Joahims Zīgerists ar savu komandu. Abos gadījumos partija īsi pēc ievēlēšanas sašķēlusies, abos gadījumos vēlētājiem nācies kost pirkstos. Partijām tas var būt pietiekami liels kārdinājums, vēlēšanu sarakstos salikt dažādas slavenības. Reizēm izrādās, ka tās kļūst par veiksmīgiem politiķiem, biežāk gan ne (Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Viktors Ščerbatihs...).

Protams, arī ar it kā profesionāliem politiķiem pietiekami bieži tā ir, kā ir. Vakardienas Ministru kabineta "ārkārtas" sēdē, piemēram, nepiedalījās divi "Tautas" partijas ministri, jo viņiem svarīgāks bija atvaļinājums. Pat TP deputāts Dzintars Ābiķis to ir aprakstījis ar vārdu "bezatbildīgi." Taču, domājot par to, ko nākamā gada vēlēšanās likt TP (un arī ZZS un arī LPP/LC un arī TB/LNNK) vietā, jācer, ka nevienam neienāks prātā veidot sarakstu ar ļaudīm, kuru galvenā "kvalifikācija" ir skaisti zobi, lieliska frizūra, vai panākumi uz skatuves.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 12. septembris

Par partijām, beisbolu un horoskopu -- pārdomas sestdienas rītā

Labrīt, lasītāji!

Vakar noskatījos kolēģes Ivetas Elksnes vadīto "Preses klubu." Pagājušās nedēļas raidījumu neredzēju, vien pēc tam no daudziem cilvēkiem dzirdēju, ka tas ir bijis viens kārtīgs balagāns, jo studijā sapulcējušies žurnālisti acīmredzot vairāk tīksminājās paši par savu balsi, nekā par domu, ka būtu jāuzklausa uzaicinātie politiķi. Vakar bija citādi. Žurnālisti lielākoties bija pieklājīgi (tie bija Aivars Ozoliņš no Dienas, Juris Paiders no Atkarīgās un Māris Zanders no pana Klekša karaļvalsts), bet nebija īpaši ko klausīties no "Tautas" partijas spīdekļiem Vinetas Muižnieces un Venta Kraukļa. Apmēram septiņpadsmit reizes žurnālisti centās no viņiem izdabūt skaidrojumu, kā tad viņi plāno nodrošināt valsts finanses, ja reiz ir pateikuši stingru "nē" nodokļu paaugstināšanai, bet velti. Notika liela vāvuļošana ap tēmu, bet par tēmu ne īpaši.

Tas uzrādīja dzīvu patiesību. "Tautas" partijai nekas nav jāskaidro, jo patlaban tai ir tikai viens mērķis -- būt pašai par sevi, vai lūst vai plīst. Tas skaidri ir redzams epopejā ap Antu Rugāti un partijas vēlmi viņu iedabūt Saeimas prezidijā. Šodien presē lasāms, ka pati A. Rugāte acīmredzot ir sapratusi, ka divos balsojumos iegūtās 25 un pēc tam 20 balsis nozīmē, ka vieta prezidijā viņai nespīd, un tāpēc viņa ir vēlējusies savu kandidatūru atsaukt. Bet, nē -- frakcija to neesot pieļāvusi, lūk, jo, V. Kraukļa vārdiem runājot, "viņa ir izcila kandidāte, un tagad mēs gaidīsim, kad Dombrovskis nodrošinās balsis." Citiem vārdiem sakot -- mēs gaidīsim, kad kāds Saeimas deputātus piespiedīs balsot pret savu pārliecību. Protams, "Tautas" partijai tas nav nekas jauns -- tur ne reizi vien ir bijis tā, ka partijas īpašnieku un bosu nolemtais visiem kļūst par kaut ko obligātu, piemēram, toreiz, kad visiem TP deputātiem obligāti bija jābalso par homofobijas ieviešanu Satversmē. Tagad, lūk, partijai svarīgāka ir Anta Rugāte, nekā viss pārējais, par ko Saeimai ir jāspriež.

Tikām Šlesera biznesa projektam Saeimā svarīga ir kalendāra revidēšana. Turpmāk septembra otrā svētdienā Latvija atzīmēs tēvu, bet 1. oktobrī -- veco ļaužu dienu. Laikam jau kāpēc ne, lai gan it īpaši veciem ļaudīm Latvijā patlaban nav liela iemesla svinēt nedz 1. oktobrī, nedz jebkurā citā datumā, bet kāpēc apstāties tur? Ņemot vērā Latvijas reālijas, varētu būt šķirteņu diena, trešās sievas diena, vientuļo māšu diena, nogalināto zīdaiņu diena, sievas krāpšanas diena u.tml. Tas būtum no partijas sen kūrētās "ģimeņu" jomas.

Taču šodien ir arī šis tas gaišāks. Šodien sāksies Latvijas beisbola čempionāta finālsērija. Es par to uzzināju ne tāpēc, ka par to būtu kaut kas ziņots medijos, bet tāpēc, ka mani pasākumu komentēt uzaicināja viens no procesa organizētājiem. Izrādās, Latvijā ir vesela beisbola līga, kura ir spēlējusi visu vasaru. Varētu padomāt, ka kādam sporta žurnālistam būtu ienākusi prātā doma, ka par to varētu kaut ko uzrakstīt. Varbūt, piemēram, Sporta Avīzē par to ir bijusi vesela rakstu sērija. Bet Dienas sporta lappusē, cik atceros -- ne vārda. Tas ir skumji.

Piedevām man šodien horoskops ir lielisks. Tur ir teikts, ka man šonedēļ būtu jāatrod iespēja nodarboties ar mūziku vai to klausīties. Ar nodarbošanos tā būs, kā būs -- mūziķis neesmu, bet klausīties mūziku nav problēma. Paldies horoskopa sastādītājiem, ka šoreiz man ir pateikts priekšā darīt kaut ko tādu, ko varu izdarīt pat ļoti viegli.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 11. septembris

Vienpadsmitais

Labdien, lasītāji!

Ciparu savienojums 9/11 pirms astoņiem gadiem uzņēma jaunu nozīmi, kura, šķiet, joprojām īpaši nav mainījusies. Atceros, kā šodien. Sēdēju pie datora un strādāju. Zvanīja draugs: Vai skaties CNN? Kādu CNN? Darba diena taču! Pasaules tirdzniecības centrā ietriekusies lidmašīna. Ko?! Kāda lidmašīna? Varbūt mazas, privātas lidmašīnas pilots cietis infarktu? Un tad es ieslēdzu CNN. Un tad es burtiski pusstundu stāvēju ar televizora pulti rokā un atkārtu žokli skatījos, kā sabruka viens un pēc tam otrs tornis. Tad zvanīja Latvijas televīzija un teica, lai es dodos turp cik ātri vien iespējams. Tajā vakarā un nākamajā rītā es notiekošo komentēju gan LTV, gan arī Latvijas radio. Nakti īpaši negulēju. Pēc divām dienām skatījos CNN, kā bojā gājušo un bez vēsts pazudušo radinieki izmisīgi viņus meklē. Tad man beidzot trāpīja sirds instinkts, kuru divas diennaktis biju apslāpējis žurnālistikas kontekstā. Raudāju un kaucu vismaz 15 minūtes.

Jāatzīst, ka vienam cilvēkam 2001. gada 11. septembris bija laimīgākā diena mūžā. Tas bija ASV "prezidents" Džordžs Bušs (pēdiņās tāpēc, ka 2000. gadā viņš neuzvarēja, viņa pārstāvētā Republikāņu partija vēlēšanas nozaga). Atceramies, ka labu brīdi pēc tam, kad viņš uzzināja, kas Ņujorkā noticis, ASV prezidents turpināja tērzēt ar bērniem kādā pamatskolā, kurā viņš viesojās. Tas bija zināmais Dž. Bušs -- visnotaļ dumjš, ne īpaši pieslēgts pasaulei. Taču pēc tam cilvēks sevi varēja pārvērst par kara vadoni, un mēs visi zinām, kas notika tālāk. Labi zinot, ka tādu nav, Buša administrācija vienalga piemeklēja "pierādījumus", kas bija vajadzīgi, lai iebruktu Irākā. Bušs "uzvaru" karā pasludināja laikā, kad tas patiesībā vēl bija tikai sācies, jo beidzies tas nav joprojām. Valdība pilnībā atteicās no jebkādiem cilvēka tiesību principiem Gvantanamo līcī, Abu Grahības cietumā Irākā un, jā, zināmā mērā arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas sākās ar mazām neērtībām (lidostā jānovelk kurpes un josta, visnotaļ bezjēdzīgie paziņojumi, ka tagad drošības stāvoklis ir "kods sarkans" un tagad atkal "kods dzeltens") un beidzās ar nopietniem pilsoniskās sabiedrības principu pārkāpumiem -- neierobežotas valdības tiesības noklausīties sarunas, atvērt vēstules un pārtvert interneta komunikācijas, nemaz nerunājot par prezidenta apstiprinātu atļauju, cilvēkus arī spīdzināt. Septiņu gadu garumā pēc 11. septembra Bušs varēja rīkoties, kā vien tīk. Tas nāca par sliktu Amerikai, tas nāca par sliktu pasaulei, bet tas nāca par labu Džordžam Volkeram Bušam. Bez 11. septembra notikumiem viņš gandrīz noteikti būtu bijis vārgs, nezinošs, neinformēts un visai bezcerīgs valsts vadītājs, un 2004. gadā Amerika viņam būtu pateikusi čau. Gandrīz pateica -- daudz netrūka.

Astoņi gadi pagājuši. Osama Binladens joprojām, cik var spriest, dzīvo kaut kur kādā alā. Irāka joprojām ir nemierīga, un tas ir maigi teikts. Sākotnējais uzbrukuma mērķis Afganistāna -- arī tur gludi neiet, patlaban ASV jaunā administrācija apsver dažādus variantus par to, ko tur darīt tālāk. 2001. g. 11. septembrī pasaule pārmainījās uz neatgriešanos. Iespējams, ka visu saskaitot kopā, sanāk, ka tagad tā ir drošāka, nekā tā bija tad, kad Irākā valdīja maniaks Huseins un Afganistānā valdīja haoss ar ultrareliģiskiem maniakiem priešgalā. Daudz asiņu izliets. Daudz naida piedzīvots. Tāds nu bija tas vienpadsmitais.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 10. septembris

Par projām iešanu NRTP izpildījumā

Labrīt, lasītāji!

Šorīt ziņu aģentūra BNS citē Nacionālās Radio un televīzijas padomes šefu Kleckinu apspriežam savu, savas iestādes un tās parraudzīto iestāžu nākotni. Ja valsts nepratīsies un tam visam nedos adekvātu finansējumu, tā Kleckins, tad būtu no amata jāaiziet ne tikai viņam, bet arī Latvijas televīzijas ģenerāldirektoram, Latvijas radio ģenerāldirektoram, un visiem pārējiem NRTP locekļiem. Precīzais teksts: ""Es jau uzskatītu, es gan uz to neprovocēšu nevienu, ka gadījumā, ja nekas netiks izdarīts ar nākamā gada finansēšanu, ja mēs vēlreiz pārliecināsimies, pārskaitīsim visu, ka tādā veidā nevar pildīt savus uzdevumus un jēga nav tam visam. Tad vajadzētu iet un atsaukt savu līdzdalību visai padomei kopā un ģenerāldirektoriem. Es domāju, ka tas būtu ļoti pareizi."

Te ir jāatdala divas lietas. Viena ir tā, ka Latvijas politikāņi jau gadiem ilgi ir bijuši pārāk gļēvi vai neprasmīgi, lai abiem sabiedriskajiem medijiem atrastu pienācīgu finansēšanas modeli, kā tas ir visur Eiropā, bet tikai ne mūsu "īpašajā" banānu republikā. Kā jau vienmēr. Protams, patlaban ir krīzīgi apstākļi, grūti iet visiem, taču tas vēl jo skaudrāk ilustrē nejēdzības -- piemēram, apstākli, ka valsts LTV personā maksā naudu valstij televīzijas torņa personā. Vai arī to, ka LTV joprojām mitinas celtnē, kura bija morāli novecojusi piecas minūtes pēc tam, kad to uzcēla un kuras ekspluatācijas izmaksas ir vienkārši nenormālas.

Taču par to prom iešanu. LTV un LR tomēr ģenerāldirektors ir vajadzīgs, neskatoties, vai tas ir tāds riktīgs ģenerālis vai tikai p.i. Kādam tas darbs būs jāveic neatkarīgi no tā, ko valsts dara vai nedara finansēšanas jomā. Protestējot aizies viens, bet ko darīs nākamais? Finanšu situācija jau nemainīsies no tā, vai Edgars Kots un Dzintris Kolāts dzīvē nolems darīt kaut ko citu. Un spaidīgos finanšu apstākļos varbūt nudien nav pati labākā doma -- iecelt kādu, kuram viss jāapgūst no jauna.

Toties pavisam labi būtu, ja pats Kleckins no amata aizietu nevis tad, kad ir nolemts par 2010. gada budžetu, bet jau tagad. Intervijā ar BNS viņš pats gaužas: "
"Es esmu vecs cilvēks, man tūlīt būs 76 gadi. Man nav daudz laika, man ir daudz visādu plānu, tīri personisku. Man vajag uzrakstīt daudz ko, izdot. Daudz kas man ir, ir tādi sapņi nerealizēti, kurus man vairs nav kur atlikt. Lūk, un tāpēc man ir tāda riebīga sajūta, ka es sev bendēju laiku, kaut es cenšos turēties, es nedzenu cilvēkus izmisumā, es cenšos kaut ko darīt un dot cilvēkiem sajūtu, ka viņi arī kaut ko dara, ne tikai sēž un nodarbojas ar vells viņu zina ko, lai tikai kādam uzrakstītu papīru atkal kādu." Nu, tad nebendējiet sevi, Kleckina kungs. Jums vajadzēja no amata aiziet tad, kad Jūs nolēmāt kļūt par Krievijas federācijas Vēlēšanu komisijas partorgu Latvijā, bet labāk vēlāk, nekā nekad. Te velkamas paraleles ar vēl vienu "vecu cilvēku" Latvijas politikā Raimondu Paulu, kurš nepārtraukti kreņķējas par to, cik ārprātīgi viņam netīk politika un cik ārprātīgi sašutis viņš ir par to, ka kāds vispār uzdrīkstas viņu attiecīgajā kontekstā kritizēt, bet ... pie krēsla ir pielipis vēl joprojām.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 8. septembris

Anta, osta, bonusi un hokejs -- tik greizi, tik greizi

Labrīt, lasītāji!

Tik daudz, tik daudz šorīt no tā, kas apliecina visu to, kas mūsu valsts politekonokorumpētajā pārvaldes sistēmā iet greizi, greizi.

Raugi, 80 Saeimas deputātu iebildumi nav iemesls "Tautas" partijas šefam Segliņam atteikties no Antas Rugātes kandidatūras amatam Saeimas prezidijā. Gadījumā, ja deputāti nemainīs attieksmi par to, kas presē aprakstīts, kā A. Rugātes "nešpetnais" raksturs, TP turpmāk visos balsojumos rīkosies pavisam brīvi. Kāpēc Anta Rugāte, tikai Anta Rugāte un vienīgi Anta Rugāte? To TP nav paskaidrojusi, un taisnība ir tiem, kuri saka, ka partija patlaban uzvedas kā gražīgs bērns, kuram mamma veikalā nepērk kāroto konfekti. Kārtējais pierādījums tam, ka TP valsts neinteresē nemaz. Interesē tikai partijas šauri zīmētās intereses.

Lūk, Rīgas domes buldozers sapriecājies, ka nu dota "zaļā gaisma" Rīgas brīvostas attīstībai ar pilnu klapi un ar pilnu "gāzi grīdā" filozofiju, jo nu reiz esot novākti visi nevajadzīgie "administratīvie šķēršļi." Te der atcerēties divas lietas. Pirmkārt, šie "administratīvie šķēršļi" cita starpā iekļauj arī Satversmes tiesas atzinumu par to, ka brīvostas attīstības plāni ir izstrādāti bez nepieciešamās vides ietekmes analīzes. Protams, tas buldozeram ir pilnīgi pie vienas pakaļas -- leģendāri kļuvuši viņa atzinumi par "putniņiem" un "muļķiem un stulbeņiem," kuri viņus aizsargā. Tiesa, aizvakar buldozers solīja, ka brīvostā arī pēc grandiozās attīstības varēšot dzīvot "putni un cita veida visdažādākie zvēri." Taču tas mūs noved pie otra jautājuma, proti -- šo "visdažādāko zvēru" starpā ir arī cilvēki. Un problēma ar šiem "zvēriem" bija kā uz delnas redzama tad, kad brīvostā draudēja uzsprāgt acetona ciānhidrīna konteiners.

Savukārt te mums ir atzinums no Valsts kontroles, ka par spīti visāda veida bonusu un citu materiālu stimulu aizliegšanai, valsts iestādes tomēr pērn pamanījušās šādos labumos izdāļāt veselu miljonu latu un vairāk. Premjerministrs šorīt televīzijā teica, ka vainīgie tikšot sodīti. Ņemot vērā to, ka "dāsnumu" šajā gadījumā iazrādījušas astoņas valdības ministrijas, jācer, ka viņam ir taisnība, jo lielo zivju ķeršana mūsu valsts nelikumību jomā nekad nav bijusi īpaši veiksmīga.

Tad vēl stāsts par Dinamo hokeja klubu. Šodien Dienā tā šefs atklātā tekstā paziņo, ka plāns vienmēr ir bijis komandu pārdot valstij. "Saprotu, ka daudziem 10 miljoni eiro liekas nenormāli liela nauda, bet tautai un sevišķi valstsvīriem jāsaprot, ka sportam noteikti jāatvēl nauda" -- tā viņš skaidrojis, vēl piebilstot, ka citādi valstij nākšoties daudz vairāk maksāt par medicīnu, noziedzības apkarošanu utt. Man personīgi nav īsti skaidrs, kā šīs lietas līmējas kopā -- vai no tā izriet, ka bez finansējuma, neveseli vai noziedzīgi kļūs hokeja spēlētāji? To nu nezinu, bet Dinamo dzīvi uzsāka kā privāta instance, akcionāru vidū ir arī kādreizējais "stabilitātes garants" Kalvītis un kādreizējais prezidents Ulmanis. Un ir pilnīgi skaidrs, ka krīzes apstākļos valstij hokeja klubs nu reiz ir vajadzīgs apmēram tikpat daudz, kā vetārsta Veldres reiz izlolotais sapnis par ceremoniālu zirgu gvardi bruņoto spēku vajadzībām. Te atkal ir redzama ierastā šeptēšanās. Iepriekš minētais buldozers ir solījis, ka Dinamo varot rēķināties ar naudu no Rīgas brīvostas -- tas nekas, ka tai ar likumu ir aizliegts kaut ko sponsorēt, jo sponsorēšana, lūk, tikšot pārkvalificēta kā "reklamēšana." Acis tiek mestas arī citu uzņēmumu virzienā. Galvenais akcionārs stāstījis, ka, piemēram, savu artavu varētu piemest "trīs četri lielie valsts uzņēmumi -- tādi kā Latvenergo, Lattelecom, Latvijas dzelzceļš, Latvijas valsts meži. (..) Ko tādiem uzņēmumiem nozīmētu katram 3 miljoni? Ir stulbi šo naudu vienkārši noēst." It kā minētajiem uzņēmumiem nebūtu nekā cita, ko ar šo naudu darīt. Piemēram, ziņots, ka Latvenergo šoziem plāno 100 tūkstošiem ģimeņu katrai uzdāvināt elektrību 37 latu vērtībā. Un kāda sakritība! Tur sanāk ... 3,7 miljoni latu. Palīdzēt trūcīgām ģimenēm vai sponsorēt hokeja klubu. Hmm. Ļoti sarežģīta izvēle.

Dzīvojam tālāk. Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 6. septembris

Par takšiem

Labdien, lasītāji!

Vakar vakarā biju uz Andrea Bočelli koncertu. Tas bija ļoti jauks, kā jau to varēja gaidīt. Cilvēks prot dziedāt, un tur bija arī Nacionālās operas orķestris, lielisks koris, un vēl pāris solistu, tajā skaitā izcilā soprāne Inese Galante. Sevišķi priecēja pats Mežaparks, kurā sen nebiju bijis. Bija padomāts gan par atspirdzinošām vielām, gan arī par pietiekami lielu tualešu skaitu, lai nevienam īpaši mokoties nebūtu jāgaida rindā. Tiesa, man gan liekas, ka kaut kur tur vajadzētu tomēr ierīkot stāvvietu. Piebraukt Mežaparkam jau tā ir sarežģīti, un pēc tam garais sirojums, lai tiktu līdz estrādei. Mani tas īpaši netraucēja, bet ne jau visi ir vingri. Taču tas nekas traks nebija -- vakars bija skaists.

Bet pēc tam. Pēc tam, pēc tam, pēc tam. Gājām mēs ar draugu meklēt taksi. Takšu tur bija pat ļoti daudz. No daudzām un dažādām firmām. Sākās. Vai brauksim ar skaitītāju? Nu, ja ļoti vajag. Vai skaitītājam ir aizlīmēti kādi lodziņi? Mmmm. Viens šoferītis pateica, ka viņaprāt ceļš no Mežaparka uz centru varētu maksāt tā ap 10 latiem. Nu, nē. Jo tad, kad atradām taksi, kura šoferis ne vien lietoja skaitītāju, bet tam nekas aizlīmēts nebija, summa sanāca ... seši lati.

Šī ir lieta, par kuru esmu rakstījis arī citreiz, bet absolūti nepārprotami ir tas, ka tā ir joma, kurā Rīgas pašvaldība ir izrādījusi vienkārši elpu aizraujošu bezzobainību. Takšu firmu mūsu pilsētā ir pat ļoti daudz, un ir vairāk nekā skaidrs, ka pietiekami daudzos gadījumos tās ir negodīgas, lai neteiktu krietni, krietni vairāk. Vakar Dienā kolēģis rakstīja par krāpnieciskiem bāriem, kuros, piemēram, kastīte Rafaello konfekšu tiek pārdota par 40 latiem (!). Murgs un marasms. Taču viņš arī minēja vācu tūristus, kuriem par ceļu no Bolderājas uz centru šoferis pieprasīja 290 (!!!) latu.

Neticu, ka te neko nevar darīt lietas labā. Saprotu, arī taksometru jomā ir vēlama konkurence, monopols nav laba lieta nevienā jomā. Bet ir taču noteikumi par skaitītājiem. Ir pavisam konkrēti noteikumi par tarifiem. Pašreizējais Rīgas domes tandems rādās esam uz reidiem nasks. Pirms nedēļas Šlesakovs devās reidos pa minētajiem krogiem, lai gan ņemot vērā to, ka viņiem līdz bija liels bars žurnālistu, īpaši slepens tas nu gan nebija. Kas traucētu kādus četrus vai piecus ļaudis vienkārši katru dienu sūtīt braukt ar taksi? Un piereģistrēt to, kas tur notiek. Un gadījumos, kad notiek krāpšanās, vispirms brīdināt šoferi, tad brīdināt visu firmu, un tad bez absolūti jebkādām ceremonijām firmai atņemt licensi un viss. Tas, ka ienākot jaunai firmai, kuru radīja airBaltic tāpēc, ka tā pasažieriem bija apnikusi krāpnieciskā attieksme pret tūristiem, kāds jau ir paguvis šaut virsū -- tas liecina, kāda rakstura ir šī rūpala. Dikti Šlesakovs solīja rīdziniekiem un viņu viesiem dzīvi padarīt labāku. Līdz Ziemassvētkiem, tā mums solīts, neviena krāpnieciska kroga vairs Vecrīgā nebūs. Lūdzu, kungi -- to pašu nodrošiniet arī takšu jomā. Tā nevar.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 4. septembris

Par kredītņēmējiem, klibiem zirgiem un režisoru -- pārdomas piektdienā

Labrīt, lasītāji!

Vakar vakarā noskatījos kolēģa Gundara Rēdera debiju raidījumā "Aktuālā ceturtdiena." Raidījums pieteikts kā problēmu risinātājs. Vakar runa bija par kredītņēmējiem, kuri patlaban ir ievērojamās sprukās. Stāsta centrā -- kāda skolas direktore, kuras fabula ir pazīstama -- "treknajos gados" sagrābās kredītus, tad vīrs zaudēja darbu, tad sieva, kā jau izglītības darbiniece, piedzīvoja algas samazināšanu, un nu ir grūti. Ar divām bankām izdevies sarunāt citu maksājumu grafiku, bet trešā banka parādu jau ir paguvusi cedēt parādu iekasēšanas firmai.

Raidījuma laikā bija arī domburveidīga aptauja, kurā ļaudis tika aicināti balsot par to, kas tad īsti pie šīs situācijas visvairāk ir vainīgs -- valsts, bankas vai kredītņēmēji. Mani patīkami pārsteidza tas, ka lielākā balsotāju daļa sniedza, manuprāt, pareizo atbildi. 465 teica, ka lielākoties vainīgi ir paši kredītņēmēji, 315 -- ka valsts, bet 166 -- ka bankas. Patreizējā situācija ar kredītiem ir līdzīga Bankas Baltija epopejai. Abos gadījumos cilvēki, vai nu aiz lētticības vai alkatības, ir rīkojušies veidā, kas nebūt nebija prātīgs. Valsti var vainot tik daudz, cik abos gadījumos valdība ignorēja pietiekami skaļus un skaidrus signālus -- BB gadījumā par to, ka tā bija nekas cits, kā prasta piramīdas shēma, pašreizējās krīzes gadījumā par to, ka tautsaimniecība pārkarst, un "gāze grīdā" filozofija ved uz krahu. Taču kopumā jāsecina, ka ne jau visi Latvijas iedzīvotāji neapdomīgi ņēma kredītus. Parāds nav brālis -- tā ir laba aksioma jebkurā laikā, arī "treknajos gados." Protams, ir žēl skolas direktores (kura, starp citu, teica, ka ļoti iespējams, ka viņa emigrēs "uz valsti, kurā cilvēks ir vērtība"), bet vainot valsti un it īpaši bankas (bizness dara to, ko bizness dara -- pelna naudu) šajā gadījumā nebūs pareizi.

Raidījuma laikā nācās domāt arī par latviešu valodas kvalitāti. No tieslietu ministra mutes skanēja "kad" tad, kad vajadzēja "ka", kā arī jēdziens "runa iet." Kredītņēmēju asociācijas pārstāvis atkārtoti lietoja frāzi "dotajā brīdī." "Ka" un "kad" juka arī juristam. To pašu pārdomāju arī aizvakar, kad skatījos Dombura šovu. Skaisti un pareizi runāja nevalstiskas organizācijas pārstāve ar uzvārdu, ja pareizi atceros, Baumane, bet citādi arī tur bija kadošanās un viss pārējais. Tas ir visnotaļ traģiski.

***

Amizē, bet traģikomiskā nozīmē, "Tautas" partijas nepārtrauktā ampelēšanās. Vakardienas balsojumā par to, vai Antai Rugātei kļūt par Saeimas prezidija locekli, pirmajā piegājienā viņa saņēma tikai 25 balsis (TP Saeimā ir 21 mandāts). Vajadzēja prasties, bet nē. TP pieprasīja vēl vienu balsojumu. Tikai 20 balsis. Vajadzēja prasties vēlreiz, bet vēlreiz nē. TP draud A. Rugāti jaunnedēļ izvirzīt vēlreiz, un partijas līderis visu vainu cenšas novelt uz "Jaunā laika" pleciem, sakot, ka tas neprotot nodrošināt "disciplīnu." Ja "disciplīna" nozīmē bezierunu piekāpšanos visām TP mākoņos sagrābtajām iegribām, kā tas bija laikos, kad pie teikšanas bija "stabilitātes garants," tad tāda disciplīna Saeimai nav vajadzīga. Gandrīz vai sametas žēl kādreiz varenās TP. Patlaban tā ir kā klibs zirgs, kuru žēlsirdības labad vajadzētu izvest aplokā un nošaut. Jo nopietns strādātājs tas vairs nav nudien. Partija jau sen ir kļuvusi par radikāli destruktīvu spēku. Ļoti ceru, ka nākamgad vēlētāji tai parādīs durvis, bet līdz tam brīdim tikpat ļoti ceru, ka tā nedarīs neko, lai valsti grautu vēl tālāk, lai arī cik ļoti tas nekalpotu atsevišķu partijas senbiedru interesēm.

***

Un pēdīgi -- viedi vārdi šodien laikrakstā Diena no fenomenālā teātra režisora Alvja Hermaņa par politiku, kultūru un Latviju. Iesaku izlasīt.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 3. septembris

Par komunisma rehabilitāciju

Labrīt, lasītāji!

Šorīt Latvijas Avīzē kolēģs Ģirts Zvirbulis ziņo, ka Latvijas Uzņēmumu reģistrs ir liedzis reģistrāciju jaunai organizācijai, kas saucas "Komunisma atbalsta kustība Latvijā." Kustība, gluži loģiski, ar šo lēmumu nav mierā un ir solījusies vērsties Eiropas Cilvēka tiesību tiesā. Un te nu ir pāris lietas, par kurām padomāt.

Pirmkārt, kustības pamatā acīmredzot ir nostaļģija par aizgājušajiem laikiem. Viņdien Latvijas radio man atrakstīja kāda jauniete, latviete, kura nosodīja mani par kritiku, kādu esmu paudis par padomju laiku. Viņas vecāki, tā jaunkundze, tajā laikā ieguva labu bezmaksas izglītību un pēc tam labu darbu. Es par to neko nezinot, un tāpēc man neesot tiesību runāt par "krievu laikiem." Atbildē es rakstīju -- ja viņa tik tiešām ir tik jauna, ka tikai tagad grasās stāties universitātē, kā pati apgalvoja, tad tieši viņa ir tā, kas nav dzīvojusi "krievu laikos", un tāpēc acīmredzot neatceras, ka vecāki ar visu izglītību un darbu nedrīkstēja runāt, ko domā, viņu telefona sarunas kāds noklausījās (ja viņiem vispār bija telefons), viņi no valsts drīkstēja izbraukt tikai ar čekas atļauju, viņi droši vien dzīvoja komunālā dzīvoklī ar svešiniekiem, u.tml. Taču nedz jauniete, nedz minētā kustība nav viena -- šādas pārdomas esmu dzirdējis arī no citiem radio klausītājiem, un ne tikai. Acīmredzot centrālā doma -- kaut vai nebrīve, ja tik vēders pilns. Mūslaikos, kad krīze sit augstu vilni, šādu attieksmi laikam var saprast, lai arī ne pieņemt. Padumjā savienība tomēr bija totalitāra diktatūra ar visu no tā izrietošo, un tas pilnais vēders tomēr pietiekami bieži tik pilns ar tikai to, ko varēja atrast, nevis to, ko cilvēks gribēja. Atšķirībā no minētās jaunkundzes es esmu dzīvojis "krievu laikos" -- Latvijā esmu jau kopš 1989. gada un ļoti labi atceros Centrāltirgu ziemā, kad bietes, kartupeļi un kāposti bija vienīgā zaļbarība, un banāns un apelsīns bija attāls sapnis.

Taču te ir arī cita lieta. "Komunisma atbalsta kustības Latvijā" pārstāve Latvijas Avīzei ir teikusi, ka "citās demokrātiskās valstīs komunistiskās partijas un komunistisko ideju paušana ir atļauta," un tur nu viņai ir taisnība. Komunistu partijas, piedevām daudzās valstīs ne viena vien, ir Austrijā, Dānijā, Īrijā, Itālijā, Šveicē, Nīderlandē, Somijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Portugālē, Vācijā, Norvēģijā, Francijā, Spānijā ... pat Farēru salās. Būs interesanti redzēt, ko par šo lietu teiks Eiropas Cilvēka tiesību tiesa, ja lieta tik tālu nonāks. Citos gadījumos tā ir atļāvusi partiju aizliegšanu, piemēram, Spānijai tā ļava aizliegt basku tautības partiju, kuru Spānijas valdība bija aprakstījusi kā teroristisku. Tiesa lēma, ka demokrātiskā sabiedrībā tas ir pieļaujami. Patlaban "Komunisma atbalsta kustība Latvijā" nav partija, lai arī viens no tās vadītājiem Latvijas Avīzei teica, ka partijas veidošana ar laiku varētu būt iespējama. Kustības gadījumā visticamāk eventuālais spriedums varētu grozīties ap pulcēšanās brīvību, kas ir paredzēta arī Latvijas Satversmē.

Katrā ziņā vienu gan varam teikt droši. Komunisms kā ideoloģija 20. gadsimtā sevi diskreditēja pilnībā un pavisam. Cilvēks nav radīts komunists ar pārliecību, ka visiem jābūt vienādā ekonomiskā vai sabiedriskā līmenī. Cilvēks sev un savai ģimenei vēlas nodrošināt pašu labāko, kāds vien ir iespējams. Vēsturski valstis, kurās pārvaldošā ir bijusi tieši komunistiskā ideoloģija, tāpēc neizbēgami ir bijušas diktatūras. Arī tās valstis, kuras mūsdienās sevi sludina par komunistiskām, mēdz būt ar stipri nekomunistisku tautsaimniecību (redzamākais piemērs -- Ķīna). Tomēr galu beigās varu saprast, kāpēc UR pieņēma minēto lēmumu, bet neesmu pārliecināts, ka tas atbildīs Eiropas cilvēka tiesību principiem.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 2. septembris

Neērtais un bīstamais biedrs

Labrīt, lasītāji!

Sakiet, ko gribat, bet ar katru dienu kļūst skaidrāk saprotams, ka lielākā problēma Valda Dombrovska valdībai ir koalīcijas partneri un, specifiski, "Tautas" partija. Pašreizējā TP pleijāde Saeimā ir ieradusi rīkoties ar tik plašu visatļautības sajūtu, ka tās pārstāvji no šīs indeves nespēj atteikties arī tagad, kad TP ievārītajā putrā valsts, tēlaini izsakoties, ir iegrimusi jau līdz krūtīm.

Jaunākais piemērs -- viņdien notikusī tiltu bloķēšana Bauskā. Protests bija par Bauskas slimnīcas reorganizāciju, kuru pietiekami daudz vietējo iedzīvotāju būtībā uzskata par tās slēgšanu. Viena no prasībām? Saruna ar veselības ministri Rozentāli. Bet, še tev! Ministre uz 66 kilometrus attālo Bausku vienkārši nevarēja paspēt. Kāpēc? "Tas nāca kā zibens no skaidrām debesīm -- divos man bija jābūt Saeimā uz frakciju, man piezvanīja bez piecpadsmit divos, teica, ka viss ir nobloķēts, tur ir cilvēki" -- tā situāciju ir raksturojusi pati stāsta varone. Šķiet, es pats par paredzēto protestu un tiltu bloķēšanu dzirdēju jau iepriekšējā dienā. Varbūt tas ir tāpēc, ka man Bauskā ir draugs, un ministre tur nevienu nepazīst, bet jādomā taču, ka kādam Bauskas pašvaldībā ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu piezvanīt par veselības nozari atbildīgākajai personai. Tāpat jādomā, ka Bauskas pašvaldība protestu tomēr neuzskatīja par "zibeni no skaidrām debesīm." Piedevām aplūkosim vēlreiz ministres skaidrojumu par to, kāpēc viņa nevarēja doties uz Bausku. Vai partijas biedri būtu izrādījuši neizpratni, ja viena biedrene būtu bijusi tur, kur viņai bija jābūt, un tāpēc nebūtu ieradusies uz frakcijas sēdi? Un vai no tā neizriet, ka ministrei Rozentālei partija ir svarīgāka par nozari? Un vai tas nav kārtējais piemērs par to, ka TP valsti uzskata par savu privātīpašumu? Jācer, ka nebūtu. Izriet. Ir.

Vēl viens piemērs ir pašvaldību lietu ministrs ar spīdīgajām ačtelēm Edgars Zalāns. Šajā gadījumā stāsts ir par Latvijas Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča pilsonību. Jau tad, kad valdošā banda viņu virzīja amatam, radās jautājumi par to, vai 1992. gadā viņš pilsonību saņēma likumīgi. Naturalizācijas pārvalde nolēma, ka nē, un grasījās lietu virzīt uz tiesu, jo tiesas mūsu valstī ir tās, kuras par šādām lietām lemj. Taču tad -- un šoreiz tas nudien bija zibens no skaidrām debesīm -- Zalāns kā tieslietu ministra aizvietotājs laikā, kad tieslietu ministrs bija atvaļinājumā, lietai uzlika konfidencialitātes statusu un to atņēma tiesai vispār. Sarunu par šo tēmu pats tieslietu ministrs Segliņš aprakstīja šādi: "Man sajūta radās, ka viņa taustīja manu viedokli, un tā kā šaubījās, kā rīkoties -- tas bija pilnīgi noteikti." Uz ko toreiz vēl Naturalizācijas pārvaldes vadītājas amatā esošā un it kā "taustošā" Eiženija Aldermane atbildēja, ka tie esot "izdomājumi un pieņēmumi." Tā vai citādi, te veidojas kārtējā ar TP saistītā šepte. Jo "konfidenciāls" te izrādās jautājums par vienu no valsts tieslietu sistēmas galvenajām personām, par kuru sabiedrībai varētu būt visnotaļ liela interese. Un kārtējo reizi rodas pierādījumi, ka valdošās bandas pārliecība, ka tā var izvirzīt un apstiprināt amata kandidātus pilnīgi neskatoties uz jautājumiem, kādi par viņiem radušies. Tas tikpat labi attiecas uz šo gadījumu, kā uz nodokļu nemaksāšanas leģitimizēšanu Valsts prezidenta vēlēšanās. Un abos gadījumos TP attieksme bijusi skaidrāka par skaidru -- pie pakaļas likums un tiesiskums, kā gribam, tā darām.

Un šie, lūk, ir tie ļaudis, no kuriem -- visticamāk līdz pat nākamā gada oktobrim -- ir atkarīga Latvijas atkopšanās no krīzes. Bail domāt.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 1. septembris

Par 1. septembri

Labrīt, lasītāji. Jau no paša sākuma vēlos sveikt visus gados jaunos Latvijas iedzīvotājus, kuriem šodien ir pirmā skolas diena, neatkarīgi, vai viņi šodien apmeklē pirmo vai 12. klasi. Mācieties kārtīgi, visi skolēni un, jā, arī studenti -- izglītība mūsdienu pasaulē ir svarīgāka par gandrīz jebko citu, tā veiksmi dzīvē pati par sevi vien negarantē, taču neizglītotam cilvēkam dzīvē izsisties ir nesalīdzināmi grūtāk.

Taču vienalga šorīt es tomēr nevaru sekot izglītības ministres Koķes aicinājumam, dienu uztvert tikai ar prieku. Šorīt Dienā ir stāsts par ģimeni, kura tā arī no pašvaldības nav saņēmusi paziņojumu par to, ka vietējā skoliņa, kurā mācās ģimenes atvase, šogad būs slēgta. Turpat Dienā ir apcere no angļu valodas skolotājas Ludmilas Sočnevas par ļoti daudzajām skolotājām, kuras šodien ir bezdarbnieces, par ģimenēm, kuras ir izmisušas, jo vietējās skolas vairs nav, bet nākamā ir krietnā attālumā, un, jā, arī par tiem izglītības darbiniekiem, kuriem darbs vēl ir, bet alga ir labākajā gadījumā minimāla. Tāpat šorīt nevaru nedomāt par man pazīstamu jaunieti Bauskā, kurš šodien uz skolu iet bez mācību grāmatām, jo pašvaldība šogad ir atteikusies tās finansēt, bet puiša vientuļā māte bezdarbniece tās atļauties nevar.

Te nu visos gadījumos ir jādomā pirmkārt un vienīgi par mūsu valsts politikāņu un birokrātu neizdarību. Latvijas demogrāfiskā situācija taču neradās pagājušajā nedēļā vai mēnesī, par to ir runāts jau gadiem ilgi. Kas traucēja Izglītības ministriju jau laikus paredzēt tik lielu skolēnu skaita samazināšanos, lai izplānotu to, ko darīt ar skolotājām, kuras ar laiku vairs nebūs vajadzīgas? Neizdarība un slinkums, mīļie, neizdarība un slinkums. Kāpēc valstī mācību grāmatu izdošana nav centralizēta? Te nu reiz nav tā joma, kurā stingri ievērot brīvā tirgus principus. Vēsture no gada gadā nemainās, angļu valoda un fizika -- arī ne. Kāpēc ministrija nevar noorganizēt VIENAS mācību grāmatas centralizētu izdošanu, šo grāmatu nodrošināt visiem bērniem, un gada beigās to atkal savākt, lai nākamajā gadā to var izmantot nākamie skolēni? Kārtējā tēma pārdomām tiem vēlētājiem, kuri joprojām apsver iespēju, nākamgad balsot par tām partijām, kuras bija pie varas tā dēvētajos, bet patiesībā traģēdiju veidojošajos "treknajos gados." Tās nav to pelnījušas. Un it īpaši tas ir sakāms par zaļajiem zemniekiem, kuru pārziņā izglītības sistēma ir bijusi kopš 2006. gada aprīļa.

***

Un vēl. Vakar raidījuma "Skats no malas" beigās es uzslavēju tos cilvēkus, kuri Bauskā vakar bloķēja ceļus, lai protestētu pret Bauskas slimnīcas slēgšanu. Nebija laika precizēt, tāpēc tagad vēlos pateikt, ka uzslava nebija domāta tiem četriem cilvēkiem, kuri dienas vidū bija piedzērušies un tāpēc tika aizturēti. Tāpat ar uzslavu nekādi nevēlos kritizēt policistus, kuri darīja savu darbu un, jādomā, to darīja godām. Taču vakar notikušais bija lielisks piemērs par to, kā pilsoniskā sabiedrība var organizēties savu tiesību aizstāvēšanai. Nekāds liels labums droši vien no protesta nesanāks. Slimnīca tiek reorganizēta, un diez vai protesta dēļ šis lēmums tiks pārskatīts. Taču labi, ka cilvēki protestēja. Man jau sen ir bijis jautājums par to, kāpēc, piemēram, Francijā arodbiedrības u.c. aktīvisti var nobloķēt visu Parīzi, bet pie mums reti kad kāds var nobloķēt jebko. Protams, cita valsts, citas tradīcijas, bet tomēr. Sacre bleu!

Jauku visiem dienu! Vēlreiz saku -- it īpaši tiem, kuriem šodien ir pirmā diena skolā. Man pašam pēdējā pirmā diena skolā bija visnotaļ sen, bet atceros, ar kādu apņēmību katru gadu sāku jaunu mācību gadu. Un atkārtoju -- izglītība cilvēka dzīvē ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs.
 

free counter