sestdiena, 2009. gada 31. janvāris

Bijušo amatpersonu slepenā saruna un "Tautas" partijas manevri -- pārdomas sestdienā

Labrīt, lasītāji!

Vakar uz tādu neformālu sapulci tikās abi iepriekšējie Latvijas Valsts prezidenti, kā arī visi bijušie premjerministri, izņemot "stabilitātes garantu" Kalvīti un Vili Krištopanu. Turpat bija arī pašrezējais premjers, Ivars Godmanis. Sapulces dalībnieki vienprātīgi pēc tam atzina, ka tāpēc, ka tā ir bijusi neformāla būšana, komentāru par to, kas runāts, nebūs. Žēl, ka tā. Sen jau gribējies dzirdēt plašākas pārdomas no Vairas Vīķes-Freibergas par to, kas patlaban valstī un tās politiskajā struktūrā darās. Arī bijušo premjeru starpā ir vairāki viedi cilvēki. Nav žēl, ka sapulcē nepiedalījās Krištopans, jo viņš jau ilgstoši par Latvijas politiku neinteresējas. Kalvītis, kurš joprojām, šķiet, ir pārliecināts, ka nekas kļūmīgs viņa laikā nenotika, arī tikpat labi varēja atrasties citur. Taču kaut ko saistošu noteikti pateica Guntars Krasts, būtu vērts ieklausīties Andrī Bērziņā, ja vien viņš nebūtu pārdevis dvēseli Šlesera korporatīvajam projektam, Valdis Birkavs daudz zina par valsts politiku un tautsaimniecību. Tiesa, ar to arī viss ir pateikts. Māris Gailis jau sen licis saprast, ka viņam ir citas intereses, Induļa Emša valdību ar labu vārdu pieminēt ir sarežģīti. Bet vienādi vai otrādi, joprojām neliek mieru, ka vismaz daži no minētajiem varētu nākt ar izvērstāku skatienu. Sliktāk taču nebūs.

Jo patlaban nudien Latvijas valdība atrodas uz ļodzīgām kājām. Godmanis it kā ir pateicis, ka valdība strādās tālāk, bet viena no tās vadošajām partijām, "Tautas" partija, arvien vairāk virzās valdības kraha virzienā. Raugi, partijas līderis Segliņš kārtējo reizi apgalvojis, ka valdība vairs nav rīcībspējīga. "Tautas" partijas Saeimas frakcijas vadītājs Kučinskis pateicis, ja nevar izveidot jaunu valdību, tad jācer, ka vairākums deputātu akceptēs TP priekšlikumu par Satversmes grozīšanu, lai Saeima varētu atlaist pati sevi. Tiesa, tas būtu konstitucionāli pat ļoti apšaubāms lēmums, it īpaši, ja pašreizējā Saeima to vēlētos attiecināt pati uz sevi. Mandāts tomēr ir dots uz četriem gadiem, un Satversme vismaz pagaidām ļauj tikai Valsts prezidentam to saīsināt. "Tautas" partijas pieteikums tomēr visvairāk šķiet kā politisks manevrs, jo, varu tikai atkārtot iepriekš rakstīto, tie, kuri valsti ir ieveduši bedrē, varbūt vēlas paši sevi padzīt, bet tikai līdz tam brīdim, kad atkal var censties ar televīzijas reklāmas un "pozitīvisma" kampaņu palīdzību apmāt pietiekami daudz ļaužu, lai Saeimā iekļūtu atkal.

Par jaunu valdību diez vai ir īpaši, ko domāt. "Jaunais laiks" Godmaņa negribīgajam priekšlikumam pamatoti pateica "nē," jo galvenais tomēr nav jauna valdība kā tāda, galvenā ir paradigmas maiņa valdības darbā. Vēl joprojām zirgā jūtas Šlesers, kuram politika ir hobijs un Satiksmes ministrija -- rūpala. Nupat notikušajā "Tautas" partijas paplašinātajā valdes sēdē "nasing spešal" ministrs Slakteris esot par savu darbu runājis tikai no aizstāvības pozīcijām. Aktu fotografētājs Roze spītīgi turpina nesaprast, ka sen jau laiks tīt makšķeres un, piedodiet jaukto metaforu, mest plinti krūmos. Sen nekas nav dzirdēts no zirgkopja Veldres, bet arī viņš turpina ruķīt un darboties. Nu, nesaprot šie cilvēkbērni, ka sabiedrības sašutums nav pret Ministru kabinetu un Saeimu kā iestādi, bet gan pret konkrētajiem cilvēkiem, kuri ir nodrošinājuši tās reputācijas absolūto sabrukumu. Ja visi pašreizējie valdošās "elites" pārstāvji liktu roku uz sirds un apzvērētos, ka nākamajā reizē, kad nāks laiks vēlēt Saeimu (vai, ja kas, arī pašvaldības), viņi no kandidēšanas atteiksies, tad labi, uz priekšu. Bet, kamēr viņi pasaka "a", bet nepasaka "b", vienīgais ieteikums tiem, kuri uzskata, ka tālāk vairs nav kur iet -- nolieciet mandātu, mīļie, un dodiet ceļu citiem. Sliktāk tik tiešām nevar būt.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 30. janvāris

Par latviešu valodas tīrību un policijas lietām - piektdien lasītais

Labrīt, lasītāji!

Šodien laikraksta Diena izcili interesantajā pielikumā "Kultūras Diena" ir izcili interesanta intervija, kurā viens latviešu valodas speciālists, Mārtiņš Zelmenis, intervē otru latviešu valodas speciālisti, Baibu Kangeri. Tēma ir tā, par kuru valodnieki mūsu valstī runā bieži: latviešu valoda ir apdraudēta. Intervijas virsraksts: "Divkultūrā un bezvalodībā." Kā vienmēr, kad lasu rakstus par to, kas ir pareiza un nepareiza latviešu valoda, vietumis jūtos pārsteigts. Tā, piemēram, pilnīgi garāmejot intervijas autors paziņo, ka vārds "vienbalsīgs" ir rusicisms. Gandrīz vai gribas izmantot citu rusicismu -- točna? Kādu vārdu tad lietot, ja, piemēram, visi Saeimas valdošās bandas locekļi balso vienādi, kā tas mēdz arī notikt? Man personīgi ar rusicismiem ir interesanti. Būdams aizjūrā audzis eksemplārs, es krievu valodu neesmu pratis nekad un neprotu arī patlaban. Ja manā valodā ir rusicismi, tad tie ir iezagušies viltīgi un paši no sevis. Ja būtu mazliet nacionālistiskāk noskaņots cilvēks, teiktu -- gluži tāpat, kā mūsu valstī savulaik iezagās attiecīgās valodas pārstāvji, bet tāds neesmu un tā neteikšu. Teikšu ko citu. Sarežģīti ir ar valodas pareizību, nudien. Citur intervijā B. Kangere paziņo, ka "latvieši ir baigi defētisti." Defētisti? Ja "defētisti" ir pareiza, bet "vienbalsīgi" -- nepareiza latviešu valoda ... vai, dieniņ! Gandrīz vai gribas rāpties atpakaļ gultā un dienu sākt no jauna.

***

Toties Dienas Biznesa izcili interesantajā pielikumā "Numurs" šodien ir izcili interesanta intervija ar kādreizējo likuma aizsardzības sistēmas grandu Aloīzu Blonski, un tajā ir diezgan daudz aiz auss liekamu pārdomu par to, kas mūsu valstī darās (arī "darās" droši vien ir rusicisms -- piedodiet, ja varat). Tajā skaitā (rusicisms?) ir arī doma, kura savā ziņā ir atbilde mūsu brašajam iekšlietu ministram un viņa pārdomām par to, ka policija jau neies meklēt ("neies meklēt" -- ?) katru, kurš nospēris zaptes (ģermānisms) burku (?). A. Blonskis: "Redziet, man kā cietušajam ir ļoti svarīga arī mazā nozagtā summa." Neapstrīdams fakts. Un otra, saistīta pārdoma: "Latvijā faktiski ir likvidēts iecirkņa inspektora postenis. Rīgā tādu faktiski vairs nav. Šāda inspektora pārziņā parasti bija ap 2 000 iedzīvotāju, un viņam bija jāzina, kurš kurā iecirknī dzīvo, kur mitinās agrāk sodītie, dzērāji, narkomāni, ar nosliecēm uz psihiskām problēmām. [..] Pavisam cita lieta ir Vecrīga. Aizejiet paskatīties, kas notiek uz tās ielas, kam tagad pa virsu ir stikla jumts -- tur sēž prostitūtas, dažādi hipiji, "bomži" utt. Viņi tur ir katru dienu. Būtu tikai normāli, ja Vecrīgai būtu savs iecirkņa inspektors, kurš zinātu, kas ir tie cilvēki, kuri tur apgrozās, kam būtu tur savi ziņotāji." Var jau strīdēties par to, vai ziņotājs ir labs vai slikts cilvēks, atcerēsimies, ka mūsu "gudrās galvas" Saeimas valdošajā kliķē ilgi tirinājās pret "stukačošanu" tad, kad "stukači" sāka apdraudēt viņu sponsorus un idejiski finansiālos papučus. Taču, manuprāt, A. Blonskim ir taisnība. Ja vieni un tie paši cilvēki vienās un tajās pašās vietās atkārtoti veic vienus un tos pašus pārkāpumus (un te der atcerēties policijas teikto, ka 13. janvāra grautiņa laikā aizturēto starpā 80 procenti bija ar "vēsturi"), tad vismaz man liekas, ka ir ļoti labi, ja policijā ir kāds, kas viņus uzrauga. Paldies A. Blonskim un intervijas autoram Andrejam Vaivaram.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 29. janvāris

J. Lagzdiņa grēksūdze un V. Muižnieces liekulība -- "Tautas" partija rullē tālāk

Labrīt, lasītāji!

Šodien Latvijas Avīzē ir garumplaša intervija ar vienu no tā dēvētajiem "Tautas" partijas disidentiem Jāni Lagzdiņu, to pašu, kura pirksti ne vienmēr veido kombināciju, kura ļaudīm īpaši labpatiktos. Kļūdas bijušas, jā, to J. Lagzdiņš ir gatavs atzīt. Tad, kad "Tautas" partijas orakuls no fermas Bērziņš izsakās "histēriski un ekstrēmi" (deputāta Lagzdiņa vārdi), tad tie neesot "Tautas" partijas vārdi un "Tautas" partijas ļaudīm tie nemaz netīkot. Kāpēc orakulam no fermas "Tautas" partijā tomēr ir tik liela teikšana? Izrādās, tāpēc, ka partijas līderis Mareks Segliņš ar visām savām pārdomām par zaptes burkām, cūcīgām tautām un karatē speciālistu lomu grautiņu remdināšanā ir pārāk aizņemts, lai partijā kaut ko īpaši kontrolētu, un tāpēc riktīgā ietekme lēmumu pieņemšanā "Tautas" partijā ir Mākoņtēvam ar Mākoņmāti, Rīgas domes deputātam Krastiņam, jau minētajam orakulam no fermas, kā arī (Dievs pasargi!) bijušajam "stabilitātes garantam." Vot, tā nu ir viena kompānija! Un laikam jāsaka žēl par Lagzdiņu, Ābiķi un citiem "Tautas" partijas pārstāvjiem Saeimā, kuri nav vēl pazaudējuši pēdējās sirdsapziņas paliekas, kā to ir izdarījuši tik ļoti daudzi viņu kolēģi, taču jāatzīst, ka viņi arī ir daļa no problēmas, un kamēr risinājums paliek tikai intervijās pausts, tas nav nekāds risinājums.

Aplūkojam, piemēram, J. Lagzdiņa partijas biedreni Muižnieci, kura jēra nevainībā tagad stāsta, ka vai dieniņ, vai, Valsts prezidenta paģērētos Satversmes grozījumus par tautas tiesībām atlaist Saeimu nemaz nevar pieņemt līdz 31. martam, jo, ak vai, manu debestiņ, Saeimas Kārtības rullis nemaz to nepieļauj. Nav nekādu problēmu pa fikso domāt par biedrenes Muižnieces kolēģu izlolotajiem Satvermes grozījumiem par pašas Saeimas tiesībām atlaist Saeimu, bet, nu skādi tavu lielu skādi, Valsts prezidents savus grozījumus iesniedza ar nokavēšanos. Nu, bļāviens, jopcik, popcik, bet tā nu tas ir. Muižniecei ir ļoti žēl.

Te nu ir kliedzoša šīs politikānes liekulība. Par Satvermes grozījumiem runāts jau kopā pagājušā gada augusta, kad vairāk nekā 600 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju biedrenei Muižniecei un viņas līdzgaitniekiem valdošajā bandā parādīja visīstāko "Lagzdiņa žestu." Attiecīgās apakškomisijas vadību valdošā "elite" uzticēja opozīcijas pārstāvei no "Jaunā laika" un tad pati sāka stiept gumju līdz brīdim, kad Muižniece varēja paziņot, ka Āboltiņas vadībā komisija strādājot neefektīvi. Ņemot vērā to, ka apakškomisijā, tāpat kā visā Saeimā, noteicošais vairākums ir valdošajai bandai, diez vai īpaši var vainot Āboltiņu. Muižniece un viņas līdzbiedri valdošajā bandā vienkārši nav gatavi tautai parādīt vidējo rokas pirkstu un pateikt "Ziniet, mīļie, jūs mūs ievēlējāt un līdz nākamajām vēlēšanām varat apsēsties uz īķšķa un rotēt." Nē, tā vietā mums ir rīcības imitācija, vismaz līdz brīdim, kad kāds (Valsts prezidents) nosaka termiņu. Tad pēkšņi izrādās, ka laika nepietiek. Kārtējais murgs no redzamas valdošās bandas spīdekles.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 28. janvāris

PAR KNAB direktora "meklēšanu" -- jautājumu vairāk nekā atbilžu

Labrīt, lasītāji!

Pa starpu bezgalīgajai jezgai ap Saeimas atlaišanu vai neatlaišanu, Godmaņa aiziešanu vai neaiziešanu, prezidenta ultimātu vai neultimātu, Satversmes grozīšanu vai negrozīšanu, šis tas tomēr notiek. Tā, piemēram, valdošā "elite" beidzot ir nonākusi pie pēdējiem diviem kandidātiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja amatam. Viņi saucas Artūrs Zvejsalnieks un Normunds Vilnītis, pirmais ir 29 gadus vecs advokāts, savukārt otrs studē jurisprudenci Maskavā un, tā Dienā atzīst kolēģe Baiba Rulle, ir publiski pateicis, ka "austrumu tiesību tradīcijas" Latvijai esot tuvākas par "rietumu skolu."

Ministru prezidents ir paziņojis, ka nu ir pienācis laiks šo divu kungu publiskajai izvētīšanai ("Lai pierāda sevi, tagad viņiem jāiztur krustugunis.") Jau zināms, ka A. Zvejsalnieks kādreiz bijis daudzmaz periferāli iesaistīts tā dēvētajā "Rēzeknes burtnīciņu" skandālā. Redzēsim, kas cits tagad uzpeldēs, jo, lai man piedod Zvejsalnieka un Vilnīša kungi, viņus ir izvirzījusi politiska sistēma, kura joprojām daudzviet nav atteikusies no mākoņu klasiķa veidotā jēdziena par lielāko kretinu. Iespējams, abi kungi ir lieliski kandidāti amatam, bet mūsējā nav valsts un KNAB direktora "meklēšanas " process nav bijis tāds, kas viestu pārliecību par meklētāju godaprātu.

Tieši pretēji. Jo pretendentu sarakstā nav Jutas Strīķes. Nedrīkstam ne mirkli aizmirst, ka vienīgais iemesls, kāpēc J. Strīķe automātiski nekļuva par amata favorīti ir tas, ka Godmanis vienpersoniski -- uzsveru, vienpersoniski nolēma, ka KNAB darbinieki uz direktora amatu nedrīkst pretendēt. Šī mūsu ministru prezidenta indeve, uzskatīt, ka viņš vienīgais zina, kas un kā, ir pietiekami pretīga daudzos gadījumos, tajā skaitā arī šoreiz. Skaidrojot savu attieksmi, premjers ir pateicis, ka J. Strīķe ir piemērota pašreizējam amatam, ar kuru viņa tiekot galā pat ļoti labi. Protams, buldozera izglābtais politikāņu vecbiedrs lieliski zina, ka šis amats un J. Strīķes spēja ar to tikt galā ļoti labi vai ļoti slikti būs vistiešākā veidā saistīta ar nākamo KNAB direktoru. Ja KNAB galvgalī būs cilvēks, kurš uzskata, ka pie zivs galvas nevajag ķerties, tad zivs galva varēs turpināt dzīvot savu smirdīgi korumpēto dzīvi. Cita starpā, Godmaņa pārstāvētā politikāņu kliķe varēs cerēt uz maigāku attieksmi pret pārtērēšanos pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām. Protams, un Dievs pasargi, es nesaku, ka A. Zvejsalnieks un N. Vilnītis ir gatavi kļūt par politikāņu ielikteņiem, nedz arī, ka viņi paši to vēlas. Taču valdošās bandas attieksme pret KNAB tomēr ir bijusi pietiekami ... kā atrast pareizo vārdu un neiebraukt rupjībās? -- nu, tāda, kas par labiem nodomiem tomēr nespēj liecināt ne brīdi.

Nu abus kungus vērtēs Nacionālā Drošības padome, arī tas ir process, kurš dzima starp divām godmaniskām austiņām un īpaši sajēdzīgs nav, it īpaši tāpēc, ka NDP runātais ir valsts noslēpums (lūk, Godmaņa apzvērētā "atklātība"), kā arī tāpēc, ka tā sastāvā ir pietiekami daudz politikāņu, kuri ir kā reklāma visam tam, kas patlaban valsts politiskajā kārtībā ir pretīgi. Pēc tam valdība kādu izvirzīs apspriešanai Saeimā. Nebūs valdošās "elites" deputāti aizspērušies komandējumā, vairākumu droši vien varēs nodrošināt. Bet pirms tam man tomēr gribas dzirdēt divas lietas. No A. Zvejsalnieka un N. Vilnīša ļoti konkrētu paziņojumu par savu attieksmi pret KNAB un tā darbu. Un no valdošās "elites" pārstāvjiem atzinumu, ka cīņa pret korupciju mūsu valstī tomēr ir būtiski svarīga lieta arī tad, ja tā notiek, citējot kādreizējo ASV vēstnieci, "mākoņos un pie jūras." Uz pirmo var cerēt, uz pēdējo, Dievam žēl, ne. Taču tās ir lietas, par kurām jādomā brīdī, kad KNAB direktora meklēšanas maratons tuvojas beigām.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 27. janvāris

Par "profesionāliem" ministriem -- pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji!

Tā jau varēja padomāt. Pēc vakardienas konsultācijām Valsts prezidenta pilī, valdošās bandas pārstāvji lielākoties nemainījās ne domāšanā, ne attieksmē, un to jau laikam varēja sagaidīt. Varbūt tagad tiks pakoķetēts ar "Jauno laiku," lai gan ko "JL" meklētu korporatīvajā bedrē, kāda ir pašreizējā valdošā "elite" ir grūti pateikt. Taču nekāda saruna nebūs par tiem valdības ministriem, kuri ir hrestomātisks skaidrojums tam, kādēļ valdība patlaban ir apmēram tikpat populāra, kā klaburčūska nūdistu kolonijā. Lūk, zaļie zemnieki nav sadzirdējuši nevienu no tām ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzajām balsīm laukos, kuras izmisīgi aicina Zemkopības ministrijas vadībā likt kādu, kurš nav tik ļoti pilnīgi nogarlaikojies ar ministrēšanu, kurš tomēr varētu par laucinieku interesēm pacīnīties krietni vairāk un aktīvāk. (Tiesa, zaļo zemnieku "zaļais" spārns acīmredzot ir atjēdzies, cik neracionāla ir tā atrašanās vienā gultā ar zemniekiem, un ir sācis tirināties par Vides ministrijas saglabāšanu; tur vismaz darbojas ministrs, kurš nav ierindojams sarakstā "visu laiku sliktākie Latvijas valdības ministri.")

Toties kaut kur tuvu minētā saraksta galvgalī būtu politikānis, kurš vakar paštīksmināti un smaidoši grozījās politikāņu saietā pie Valsts prezidenta un vienā mierā paziņoja, ja nu gadījumā Ministru prezidentam izdotos atrast kādu, kas par viņu ir profesionālāks, tad viņa vietā varētu nākt arī kāds cits. Runa, protams, ir par mūsu Buldozeru ministrijas vadītāju, un te nu nelaime ir skaidra. Ministru prezidents var katru rītu mesties ceļos un pateikties Dievam tam kungam par to, kas Buldozeru ministrijas vadītājs reiz izglāba viņa politisko rumpi, ej nu tādu padzīt tikai tāpēc, ka viņš ar visu savu profesionālismu ir ļāvis Latvijas pastam gandrīz nobankrotēt, lauku sabiedriskā transporta sistēmu apgriezt kājām gaisā, un nebūt ne labākajā nozīmē, lidostā joprojām uzstājis uz atlaidēm, kuras tomēr ir un vēlreiz ir Eiropas savienības konkurences principu pārkāpums, kā tāds skolas bērns ir strīdējies ar Valsts kontroli tādā "pati tāda esi" līmenī (un patlaban, ja kas, cenšas slepenot VK atzinumus par to, kas lidostā darās), ir reklamējis pats sevi ne vien uz afišām, bet arī uz ES finansētām ceļu zīmēm. Lūk, attēls no laikraksta Diena (autors -- Raitis Puriņš), kurā abi džentlmeņi redzami Rīgas pilī. Nu, vai nav mīļi? Gluži vai rociņās sadevušies, turklāt -- vai tas var būt??! -- Godmanim uz sejas pat it kā smaidiņš rādās. Nu, itin kā radīti viens otram -- glābējs vienā gadījumā, jumts visām nebūšanām pēc kārtas otrā.



Nu, bet tomēr par šo "profesionālāko" no visiem ministriem. Lūk, kas mūsu Buldozeru ministrijas vadītājam viņnedēļ bijis sakāms Rīgas brīvostas padomes sēdē, kad runa bijusi par ostu attīstību: "Mums ir jācīnās ar visiem līdzekļiem. Un pret tiem muļķiem un stulbeņiem no vides, kuri grib aizsargāt kādus tur putniņus, kuru mums tāpat ir bezjēgā. Aizsargāt kaut kādas Spilves pļavas, kuras ir slapjas un kurās tāpat neko nevar būvēt bez dziļu pāļu iedzīšanas. Un IVN, lai piebūvētu vēl vienu sliedi jau esošam Krustpils dzelzceļam 6 km garā posmā, vai lai uzbūvētu dzelzceļa staciju jaunā vietā, tas ir idiotisms un noziegums."

Dabūjāt, vides aizstāvji? Tiesa, buldozeru ministram par putniem ir kaut kāds fetišs, ne pirmo reizi viņš baras par to, ka putnu vienkārši ir par daudz, bet vai viņa teiktais -- gan saturiski, gan arī valodas kvalitātes ziņā -- patiešām apliecina, ka šis ir pats profesionālākais no visiem iespējamiem ministriem? Acīmredzot cilvēkam joprojām nāk "no iekšām," bet no turienes var gāzties laukā visādas, un nebūt ne vienmēr patīkamas lietas.

Valsts prezidents vakar uzstājās Latvijas universitātes 90 gadu jubilejas konferencē un par politikāņiem teica šādus vārdus: "Latvijā ir ļoti izkopta korporatīva politika, proti, politiķi lepojas ar to, ka spēj pieņemt lēmumus par spīti cilvēku protestiem. It kā ar to būtu ko lielīties. It kā mēs vairs nedzīvotu demokrātiskā valstī. It kā šādas politikas dēļ mēs nebūtu nonākuši tik dziļā krīzē un pieļāvuši daudz kļūdas. Paštīksmināšanās ar "drosmi" pieņemt tā dēvētos "nepopulāros" lēmumus, turklāt prakse šos lēmumus pieņemt šaurā personu lokā, un neprasme runāt ar cilvēkiem, iesaistīt tos lēmumu pieņemšanā ir pagātnes atavisms, nevis mūsdienīga līderība."

Prātā nāk vēl cits politikānis, kura attieksme pret dzīvi bijusi līdzīga. Arī n jau aizgājušais Bušs jaunākais un mazākais īsi pirms amata termiņa beigām pastāstīja, ka, jā, arī viņš ir pieņemis nepopulārus lēmumus. "Varbūt daudziem tie nepatika," tā klārēja Bušs. "Bet neviens nevar noliegt, ka es tos pieņēmu." Jā, Džordž, paldies par to pašu. Prom ejot, neļauj durvīm uzklapēt pa pakaļu. Visi zinām, kas notika ar Bušu. Amerikāņi noraidīja visu viņa politiku, ievēlot Baraku Obamu un Demokrātu partiju arī Kongresā. Lai nu savairojas nepieciešamā sabiedrības gudrība un drosme, lai sētas durvis parādītu arī tai varzai, kura mums patlaban ir uzkundzējusies. Ja buldozeru ministrs un viņam līdzīgie patiešām ir paši "profesionālākie," kādus vien valsts var sameklēt, tad nudien bode jāslēdz ciet.

Jauku visiem dienu!


pirmdiena, 2009. gada 26. janvāris

Par prezidenta konsultācijām un izlīgšanu

Labrīt, lasītāji!

Šopēcpusdien Valsts prezidents Valdis Zatlers sēdinās Latvijas vadošos politikāņus pie viena galda, lai spriestu par jaunas valdības izveidošanu. Varbūt Godmaņpapus Japānā pietiekami neatpūtās, varbūt pārāk saguris ira. Tautai valdošā banda šķietami ir pieriebusies līdz visām iespējamām vīlītēm. Turklāt 14. janvārī prezidents tā arī pateica -- ir vajadzīga jauna, cita valdība, turklāt ar "jaunām sejām."

Nelaime, manuprāt, te ir divējāda. Pirmkārt patlaban notiek mēģinājums apvienot divas ne īpaši viegli savienojamas lietas -- valdību ar krietni samazinātu ministru skaitu un valdību ar krietni paplašinātu dalībnieku skaitu. Valdošajā kliķē nekur nav pazudusi pārliecība, ka tā un tikai tā zina, kā valdīt un vadīt. Man, piemēram, ir pat ļoti, ļoti grūti iedomāties, ka LPP/LC īpašnieks kaut kādas tur sadarbības vai izlīguma vārdā varētu būt gatavs atteikties no rūpalas, kas saucas Satiksmes ministrija. Savukārt, tā kā viņš ir staigājoša afiša valdošās bandas bezkaunībai, nākamajā valdībā varēs sastūķēt cik vien jaunas sejas un viepļus, cik kāds vēlas tur redzēt, bet, ja paliks šī viena seja, tad nekas jauns vai labāks nebūs un nevarēs būt. Tas pats ir sakāms par aktu fotogrāfu Zemkopības ministrijā, par zirgkkopi Aizsardzības ministrijā un angļu valodas speciālistu Finanšu ministrijā.

Un tas savukārt demonstrē otru problēmu. Lai par kaut ko izlīgtu, ir vajadzīgas divas puses. Šajā gadījumā valdošā banda ir vienā pusē. Otrā pusē ir trīs vai varbūt četras opozīcijas partijas -- Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība, Sabiedrība citai politikai un, iespējams, arī Saskaņas centrs, ja izlīgšanas un kopmīlas reibonī valdošie pavisam zaudēs veselo saprātu un valdībā ieaicinās arī veidojumu, kura viens spārns joprojām sapņo par sociālisma gaišajām tālēm. JL un PS mazāk, bet SCP pavisam noteikti radās pateicoties neapmierinātībai ar valdošās bandas izrīcībām. Nu viss būs piedots, buča uz vaiga un strādājam tālāk? Savukārt, ko kaut kādā izlīguma valdībā meklēs JL un PS, ja tām tiks atmesta kaut kāda drupača, bet pretī tiks sagaidīta klusēšana par visām nebūšanām, kādas valdošie mēdz pieļaut? Koalīcijas partneris ta neies nepieklājīgi vāvuļot par šoferu dēliem, par "savējo" sabīdīšanu visos iespējamos amatos u.tml. Nezinu, bet man par šodienas pasākumu Rīgas pilī ir šaubas.

Un tad nu atliek kārtējā doma par ārkārtas vēlēšanām. Viņdien mākoņu projekta "vecbiedrs" kārtējo reizi nolaidās no saviem augstumiem kā omulīgs un pārbarots Buda un paziņoja, ka tuvākajā laikā gaidāmas pat divas Saeimas vēlēšanas, turklāt pēc tām pirmajām Rīgas pils saimnieks, ļoti iespējams, var zaudēt darbu. Varbūt, blakus pasakainai muldēšanai par attiecībām ar amerikāņiem Buda reizēm ir izrādījies visnotaļ precīzs prognozētājs. Taču kas cits gan ir skaidrs. Šī bezgalīgā politiskās "elites" ņemšanās ap sevi nozīmē, ka nepienācīga vērība tiek pievērsta visam citam. Piemēram, tam, ka piena nozare Latvijā ir absolūta bezdibeņa malā. Ka Latvijas radio draud bankrots. Ka daudzviet Latvijā vairs nav pieejami adekvāti sabiedriskā transporta pakalpojumi. Un, galu galā, ka valsts nupat aizņemas milzonīgi daudz naudas, un droši vien būtu prātīgi tā rūpīgāk padomāt, kas ar to tiks darīts un ... kā tā tiks atmaksāta.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 22. janvāris

Par cienījama profesora tālāku degradāciju -- NRTVP jaunākie notikumi

Labrīt, lasītāji!

Lai arī viņš pats apgalvo, ka tā tas neesot, šodien laikrakstā Diena rakstītais liecina, ka Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs, profesors Ābrams Kleckins, tomēr ir pieķerts melos. Runa ir par parādos ieslīgušo Latvijas radio un faktu, ka nupat kā par savu demisiju ir paziņojis radio ģenerāldirektors. Tā vai citādi, par iespēju kļūt par nākamo LR ģenerāldirektoru ir uzrunāts arī kādreizējais Saeimas deputāts, kā arī pirms tam, tad un pēc tam pazīstamais darbonis televīzijas lietās Edvīns Inkēns. Ā. Kleckins apgalvojis, ka viņš neesot Inkēnu uzrunājis pirmais. E. Inkēns, savukārt, atzīst, ka tieši Ā. Kleckins bijis tas, kurš ar viņu sazinājies. Turklāt, tā raksta kolēģe Vita Dreijere, E. Inkēns lēmumu par to, vai piedāvāt savu kandidatūru, "pieņēmis, metot monētu, ko pat aizņēmis no Ā. Kleckina." Par to NRTVP šefs teicis šādus vārdus: "Ja jūs gribat, uzskatāt, ka meloju, es tā neuzskatu." Bez komentāriem par šo "uzskatu," bet tāpat, kā pērn notikušajā "horizontālā taimkoda" skandālā, cienījamais Latvijas universitātes profesors sevi degradē, jo kārtējo reizi te smird pēc politikas.

Nav ne jausmas, vai Edvīns Inkēns būtu labs vai slikts LR ģenerāldirektors, bet temps, kādā viņu šajā amatā centās iebīdīt Ā. Kleckins un vinā vietniece, Dace Buceniece (kura V. Dreijerei uz jautājumu ir atcirtusi: "Es nesaprotu -- kas te šobrīd par izmeklēšanu notiek?), ne par ko īpaši labu neliecina. Cik man zināms, pagrimušās partijas "Latvijas ceļš" dibinātājs E. Inkēns patlaban vairs ar aktīvu politiku nenodarbojas. Taču bija absolūti nepieņemams tas laiks, kurā viņš bija Saeimas deputāts un vienlaikus televīzijas raidījumu "Nedēļa" izmantoja, lai nopulgotu konkurentus ("pedofīlijas" skandāls, Šķēles "podu lieta"). Tā ir pagātne. Bet vai tā ir pagātne, kuru tagad vajag aizmirst? Nezinu vis.

Ceru, ka LR izdosies izkulties no nepatikšanām neatkarīgi no tā, kurš kļūs par tā vadītāju (pagaidām amata izpildītājs ir kādreizējais LR šefs Dzintris Kolāts). Latvijas radio tomēr Latvijā spēlē ļoti būtisku lomu, kaut vai atceramies pagājušās otrdienas grautiņus Vecrīgā, kuru laikā LR piedāvāja operatīvu informāciju un analīzi par notikušo. Radio strādā ļoti talantīgi kolēģi, piemēram, Aidis Tomsons, un būtu pagalam žēl, ja LR pazustu. Taču kārtējo reizi NRTVP vadība ir pierādījusi, ka tai nevar uzticēties, un kārtējo reizi jākonstatē, ka šis ir viens ļoti bezjēdzīgs veidojums. Ar frekvenču piešķiršanu var nodarboties attiecīgais Satiksmes ministrijas departaments. LR (un arī Latvijas televīzijas) saturā toties un tomēr nedrīkst iejaukties personas, kuras lai nu kā, bet ir politiķu piemeklētas un politiķu ieceltas, turklāt procesā, kurš Saeimā nepārprotami saistās ar spēku samērošanu.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 20. janvāris

Par iešanu un neiešanu politikā -- pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji!

Šorīt laikrakstā Diena Latvijas Ārpolitikas institūta ilggadējais vadītājs Atis Lejiņš ir paziņojis, ka viņš ir nolēmis stāties politiķu aprindās. Tiesa, viņš nav pateicis, tieši kurās aprindās, taču ir paziņojis, ka "jānāk jaunai paaudzei politikā," turklāt jautājis: "Vai jauna Latvijas neatkarības paaudze ir gatava iet politikā? Ar šādiem cilvēkiem tad arī es vēlos strādāt politikā mūsu kopīgās nākotnes vārdā."

A. Lejiņa vadītais Brīvības un solidaritātes fonds jau izsenis veido partnerattiecības ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP). Pirms gada televīzijas raidījumā "Viss notiek," A. Lejiņš sociāldemokrātijai Latvijā paredzēja izaugsmes iespējas, jo "bagāti cilvēki nemaksā nodokļus." Blakus nepieciešamībai nodrošināt, ka arī bagāti cilvēki maksā nodokļus, šodien Dienā viņš ir paģērējis valsts finansējumu partijām, elektroniskās reklāmas ierobežošanu priekšvēlēšanu laikā, "lokomotīvju" principa atcelšanu, atteikšanos no ofšoru firmām "kur faktiski tiek atmazgāta valstī nozagta nauda," un spekulāciju ierobežošanu nekustāmā īpašuma jomā ar attiecīgi palielinātiem nodokļiem tad, ka nekustāmais īpašums tiek pārdots.

Domājams, ka pašreizējā situācija, kuru Dienas Bizness ir precīzi aprakstījis ar vārdiem "apnicīgi bezatbildīgais politiskais cirks," liek sarosīties visvisādiem ļaudīm. 9. Saeimas vēlēšanās piedalījās 19 partijas un partiju saraksti, tajā skaitā tas pats LSDSP, kurš ar 3,5 procentiem bija pirmais aiz svītras pēc tām partijām, kuras pārvarēja 5% barjeru. Un te nu atkal būs jādomā par jēdzienu par diviem latviešiem un trim partijām. Arī Sabiedrībai citai politikai sevi prezentē sociāldemokrātiskā kontekstā, turpat brīžos, kad domā nevis par izdabāšanu Krievijai, bet par valsts ekonomiku, sevi pozicionē arī Saskaņas centrs. (Tā līderis Urbanovičs, starp citu, vakar Latvijas Avīzē stāstīja, ka arī viņa partijai tuvākajā laikā taisoties pievienoties viens bars sociāldemokrātu, lai arī tie neesot "Dinēviča un Īvāna sociāldemokrāti.) Ja politiskajā kategorijā "viss, izņemot pašreizējo valdošo koalīciju," saradīsies liels bars pretendentu, tad dažam labam līdz tiem pieciem procentiem aizstiepties būs visai grūti. Pirmo reizi, iespējams, mēs redzēsim politikas pārdali klasiskajā Rietumeiropas variantā -- ekonomiski liberālas un ekonomiski konservatīvas partijas. Bet no tās lielās vienotības, par kuru valdošās koalīcijas kontekstā tagad runā pat valdošās bandas pārstāvji, diez kas nebūs. Protams, katram savs ceļš ejams, bet tomēr. Lūdzu, neaizmirsīsim, ka jaunas Saeimas vēlēšanas tuvākajā laikā būtu ļoti izdevīgas gan "Tautas" partijai, gan arī "zaļajiem zemniekiem," jo Latvijas rajonos tām ir ļoti daudz lietā liekamu "administratīvo resursu." Turklāt cerības var būt pat vislielākās, bet dažu mēnešu laikā partijām, kurām šo "resursu" nav, būs ļoti grūti iešūpoties.

Vakar atsevišķi bloga lasītāji piedāvāja arī šādu domu: Ja jau Streipam viss tik ļoti nepatīk, tad arī Streipam vajadzētu iet politikā. Nevajadzētu vis. Es visās savās šūnās esmu žurnālists, un žurnālistika demokrātiskā sabiedrībā ir tikpat svarīga, kā politika, jo žurnālistika ideālā variantā ir sabiedrības sargsuns. Turklāt, un tas ir būtiskākais, es būtu ļoti slikts deputāts tādā nozīmē, ka jēdziens "obligātais balsojums" man būtu pagalam svešs. Un vēl, lasītāji labi zina manu runāšanas/rakstīšanas stilu. Tas, kas ir piemērots blogam vai avīzei, nebūs tikpat piemērots Saeimas tribīnei, no kuras man arī gribētos teikt precīzi to, ko domāju par tiem kolēģiem deputātiem, kuri atbalsta naudas atmazgāšanas legalizēšanu, sistēmu, kurā šoferis un šofera dēls ir kvalificēti kļūt par valsts uzņēmumu vadītājiem, domu, ka nodokļu nemaksāšana ir atalgojama ar Valsts prezidenta amatu u.tml. Ja kāds gribētu mani redzēt deputāta amatā, tad paldies sirsnīgs jo sirsnīgs, bet nē, paldies.

Tikams, tad, kad Ivars Godmanis atgriezīsies no Dienvidkorejas (interesanti, ka cilvēks nolēmis doties uz ārzemēm tieši tajā brīdī, kad notiek galvenā saruna par valdības reorganizāciju), viņš varēs pievērsties domai par "izlīguma valdību." Te jāatceras, ka patlaban ir paredzēts krietni samazināt ministriju skaitu, un visiem "izlīguma" dalībniekiem šajā ziņā nebūs, ko piedāvāt. Galvenais būs atbrīvoties no tiem ministriem, kuri visvairāk ir vainīgi pie tā, ka valdību mūsdienās Latvijā vairs atbalsta tikai apmēram katrs sestais no visiem iedzīvotājiem. Ja "izlīguma" kontekstā būs saruna arī par profesionalitāti, tad nudien ardievas Ministru kabinetam būtu jāsaka Šleseram, kuram ministrēšana ir tāds kā ģimenes bizness un hobijs, Slakterim, kura angļu valodas zināšanas arī ir pietiekami labas, lai pateiktu "good bye," Veldrem, kura zirgi viņu gaida, Rozem, kuru lauksaimniecība jau sen vēlas redzēt aizejam, nevis atnākam. Un galvenais, jaunai valdībai tomēr ir un vēlreiz ir jābūt tādai, kura atsakās no šoferiem amatos, atbalsta Ata Lejiņa domu par ofšoru tīkla atšķetināšanu, lai arī kur tā pavedieni vestu, ir gatava godprātīgi iecelt profesionālu KNAB vadītāju, un nudien apņemas darboties tā, lai nebūtu pastāvīgas un nepārtrauktas aizdomas par nebūšanām.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 19. janvāris

Par Pēteri Šmidri un viņa radītām pārdomām

Labrīt, lasītāji!

Šorīt kādā no mūsu masu informācijas līdzekļiem lasīju plašu interviju ar uzņēmēju Pēteri Šmidri, kurš visnotaļ atklātā tekstā pateica, ka valdība ir pilna ar nekompetentiem ļaudīm, un pavisam precīzi visas mūsu valsts ekonomiskās lietas salika pa plauktiņiem -- nodokļus vajag nevis paaugstināt, bet samazināt u.tml. Taču intervijā nesameklēju citu domu, proti -- "Es, Pēteris, zinu, kā šīs lietas jādara, un tāpēc nākamajās vēlēšanās, vai tās būtu šogad vai pēc pusotra gada, manu uzvārdu kandidātu sarakstā jūs atradīsit."

Vispār Latvijā esam apdāvināti ar ļaudīm, kuri biznesa un finanšu lietās ir zinoši. Uldis Osis, Ojārs Kehris, Ingrīda Blūma, Inguna Sudraba, Ilmārs Rimševics, Nils Melngailis -- bet tie visi ir ļaudis ārpus elektorālās politikas (lai arī pirmie divi kādreiz ir bijuši valdības ministri). Par to ir jādomā ne vien kontekstā ar pagājušajā nedēļā izskanējušām pārdomām par profesionāliem ministriem no ārpus partiju loka, bet arī plašākā ziņā -- pašreizējā valdošā "elite" savu nekompetenci finanšu situācijas risināšanā ir pierādījusi jau ļoti sen, ja arī tās uzskatos situācija ir "nasing spešal," bet ekonomiskā krīze valstī rīt un nākamnedēļ nebeigsies. Ja gadījumā mēs tomēr šovasar nonāksim līdz ārkārtas vēlēšanām, tad no pašreizējās bandas nekādus konkrētus risinājumus pilnīgi noteikti nedzirdēsim. Vairākas no valdošajām partijām noteikti veltīs lielākos pūliņus "administratīvo resursu" paslepenai izmantošanai un pārdomām par to, kā apiet arī jauno aģitācijas finansēšanas likumu, vēl cita būs spiesta domāt par savu slavenāko bezdarbnieku, kuru kādreiz tā centās prezentēt iespējama premjerministra lomā. Un, protams, tie, kuri ir nodedzinājuši māju -- no tiem sanāk ļoti švaki pažarnieki un uguns drošības eksperti.

Gribas tādiem ļaudīm, kā Pēteris Šmidre teikt: "Cienītais, laiks iet politikā!" Cerams, ne kādā no valdošajām partijām, jo tās nu ir līķis, kurā jau ir sākusies trunēšana un smaka. Varbūt kādā no opozīcijas vai jaunveidotajām partijām, varbūt pavisam jaunā. Ne no katra sanāk politiķis vai pat politikānis. Gribas cerēt, ka mūsu valstī joprojām ir ļaudis ar pietiekami rafinētu sirdsapziņu, lai viņi nekad nevarētu piedalīties tajā kompromisu bedrē, kāda ir politika. Bet tie, kuriem ir stiprāki nervi un, pats galvenais, patiešām konkrēti uzskati par to, kā valsts būtu jāvada, tomēr varētu padomāt par sevis upurēšanu uz tautas interešu altāra un vismaz uz vienu sasaukumu centies nokļūt Saeimā. Un tas, starp citu, attiecas ne tikai uz tiem, kuri saprot ekonomiku, bet arī uz tiem, kuri tomēr zina, ka valsts vadībā nedrīkst būt "sistēma," kuras centrālie principi ir korupcija un "savējo" glābšana visos iespējamos veidos.

Taču joprojām māc šaubas par ārkārtas vēlēšanu gudrību vispār. Nepārprotami izdevīgas tās būtu pirmkārt jau "Saskaņas centram," kurš vienīgais patlaban vairs bauda puslīdz normālu reitingu. Savukārt nosacītajā "latviešu spārnā," kā jau vienmēr, kur ir divi latvieši, tur ir trīs latviešu luterāņu baznīcas (partijas). Cik man zināms, nupat pagājušajās brīvdienās notikušas visai intensīvas konsultācijas atsevišķu labā spārna opozīcijas partiju starpā. Varu iedomāties, ka tajās valda arī netīkamas emocijas, galu galā, "Pilsonisko savienību" lielākoties izveidoja ļaudis, kuri, tā teikt, uzmeta "Jauno laiku." Taču nupat situācija ir biedējoša. Un vēl biedējošāku to dara tas, ka man ir grūti iedomāties, kā PS un JL, nemaz neko nesakot par organizāciju "Sabiedrība citai politikai," varētu runāt ar pašreizējām valdošajām partijām. Tas būtu tas pats, kas zaķīšiem, caunām un pūcēm censties ar sesku sarunāt, ka turpmāk mežā smaka būs mazāka. Veidot kopējus sarakstus ar tiem, kuri ir vistiešākā veidā vainīgi pie valsts sagraušanas? Nu, nē. Un tāpēc vēl jo svarīgāk ir attiecīgajā jomā pārvarēt aizvainojumu un tomēr domāt par nākotni. Un, jā -- censties arī aktīvi piesaistīt tos, kuriem par patlaban vajadzīgo ir skaidrs, neaizmiglots skats.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 17. janvāris

Stāsts par piekrāpto sievu un Mareku -- pārdomas sestdienā

Labrīt, lasītāji!

Viņš krāpa sievu pirmdien. Viņš krāpa sievu otrdien. Un arī trešdien un ceturtdien un piektdien. Sestdien ne, jo bija pohains. Dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada. Sieva to zināja, bet cieta klusu, jo viņš bija naudas pelnītājs. Tikai tad, kad viņš bija nodzēries, noplucis un nožēlojams, viņa kādā vakarā, vairs neko nevarēdama izturēt, viņam iedeva pa ņuņņām tā, ka norībēja visa māja. Un viņam notecēja pāris asaras, un viņš pie sevis noņurdēja, "Bet es taču mīlu šo sievu." Bet tad viņā kaut kas atmodās, un viņš pateica sievai: "Labi. Es aizeju, lai strādātu." Taču jau tūlīt pat viņš sāka kalt plānus par to, kā sievu atgūt un šoreiz viņu padarīt par visīstāko verdzeni.

Nezinu, ko es šorīt būtu vēl mazāk gribējis redzēt, ielūkojoties laikrakstos, kā mazo, jauko Mareku, rokas izpletušu un skaidrojot, ka viņa vadītā "Tautas" partija piepeši ir apjēgusi, ka sabiedrības uzticības vairs nav un tāpēc ir vajadzīgas ārkārtas vēlēšanas. Jo mazais, jaukais Mareks nav pateicis, ka viņš, reiz Saeima būs atlaista, rātni dosies mājās, rātni noskūpstīs sievu, rātni apčubinās bērnus un pilnīgi noteikti garantēs, ka viņu mēs politikā neredzēsim vairs nekad. Un pēc tam vēlreiz un vēlreiz nekad. Pagājušajā otrdienā, kad ļaudis Doma laukumā brēca "Atlaist Saeimu," es nebrēcu, un nebrēcu es arī 2007. gada novembrī. Jo pati briesmīgākā traģēdija, kāda varētu piemeklēt šo valsti, būtu ārkārtas vēlēšanas, kurās vietas Saeimā atkal nopērk mazā, jaukā Mareka pārstāvētā partija (kā arī nebūt ne mazā un pilnīgi nekādā vīzītē ne jaukā Aināra partija), bet šoreiz ar pilnām tiesībām paziņot, "Jā, mēs esam pēdējie maitas, bet jūs, mīļie vēlētāji, mūs vienalga ievēlējāt ." Ciniķis teiktu, ka tieši to ir saprastis arī mazais, jaukais Mareks. Esmu ciniķis.

Viņdien Saeimas apstiprinātajā priekšvēlēšanu aģitācijas likumā tika noteikts, ka viena "trešā persona" aģitācijas vajadzībām drīkstēs izdot ne vairāk, kā 2700 latus. Taču, ja pareizi saprotu, tajā nav noteikts, cik daudz dažādu "trešo personu" ar šo lietu drīkstēs nodarboties, jo pie mums taču ir demokrātija. Valstī ir naski ļaudis, var jau būt, ka kāds varētu saorganizēt veselu "trešo personu" pleijādi. Tiesa, tas būs ķēpīgāk, nekā uzreiz iedot 300 tūkstošus latu premjerministra biroja vadītājam, bet tā jau nav nepārvarama problēma. Mazais, jaukais Mareks rokas var plātīt, cik vien viņam tīk, bet, kas viņam liek domāt, ka viņa paša partijas sagrautā uzticība tiks atjaunota, ja viņš un pārēji "Tautas" partijas spīdekļi uz kādu brīdi pārkvalificēsies un no deputātiem un ministriem atkal kļūs par kandidātiem? Vai "Tautas" partija atkal piedāvās lielu baru kandidātu, kuri, maigi sakot, ir "nasing spešal?"

Protams, mazais, jaukais Mareks kopā ar kolēģiem vēlas apsteigt Valsts prezidentu, jo aģitējot par jaunām vēlēšanām viņš un viņi var ignorēt visu, ko prezidents no Saeimas ir prasījis. Vēl vairāk, viņš un viņi var novērst situāciju, kurā vairākiem no viņiem nāksies atteikties no siltām vietiņām Ministru kabinetā. Viņš un viņi var nodarboties ar priekšvēlēšanu kalkulācijām (vien skāde, ka viņš un viņi ir apriebušies arī kādreizējam pelēkajam kardinālam Liepniekam). Viņam un viņiem valsts ekonomiskā krīze ir pie vienas kājas, jo ir jau mūsu pusē arī viens otrs, kuram krīze dzīves stilu nekā īpaši nav mainījusi. Viņš un viņi joprojām melo, kad saka, ka mīl "šo valsti," jo mīlēt savu un draugu naudas maku tomēr ir kaut kas cits.

A, ko darīt? Ja varētu labot Saeimu, lai noteiktu, ka no politikas un, ja tas nebūtu pārāk liels cilvēka tiesību pārkāpums, arī no valsts un, tehnoloģijām pieļaujot, no pasaules kosmosā tiek izraidīti visi tie, kuri patlaban ir Ministru kabinetā un Saeimas valdošajā koalīcijā, tad es būtu ar visām rokām par. Bet, diemžēl, tā laikam nesanāks. Un te nu mēs esam. Pati ciniskākā no visām Latvijas politiskajām partijām ir apgriezusi kažoku uz otru pusi un vēlas sievu pārliecināt, ka ir labojusies. Lūdzu, mīļie lasītāji -- neticēsim.

Jauku visiem, izņemot valdošās kliķes pārstāvjus, dienu!

piektdiena, 2009. gada 16. janvāris

Par latviešu valodas kvalitāti vietā un nevietā

Labrīt, lasītāji!

Šorīt ļoti erudītajā izdevumā Kultūras Diena ir izcili interesanta intervija ar kādu britu tautības lingvistu par valodu un tās lietošanu. Cita starpā speciālists piedāvājis šādu atzinumu: "Latviešu jaunietim, ejot uz darba interviju, ir jāzina, kad lietot 'ka' vai 'kad', bet, sarnājoties ar draugiem krodziņā, tam nav nozīmes."

Hm. Šī tēze lika padomāt, jo man kaut kā liekas, ja jaunietis krodziņā "ka" vietā saka "kad," tad ir maz ticams, ka viņš intervijas laikā, katru reizi, kad ir vajadzīgs vārdiņš ka un nevis kad, nepiepauzēs ar domu, ka tagad gan nu nevajadzētu. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā, ka kadošana ir sērga, kura piemit ļoti daudziem ļaudīm, kuriem darba intervija vairs nav aktuāla lieta, tajā skaitā ievērojamam skaitam mūsu tautas pārstāvju un uzņēmējdarbības zvaigžņu. Taču kaut kā tomēr nemierīgu dara doma, ka āpus "oficiālās" vides mēs visi varam runāt, kā vien pagadās. Atzīstos, manā valodā ir gan OK, gan davai, gan nu vot, gan arī četru burtu vārdiņš vai nu angļu, vai krievu valodā, kuru izmantot tad, kad ar āmuru trāpīts par īkšķi, jo latviešu valodā, piedodiet, tādā situācijā adekvāta vārda vienkārši nav, un viss. Zinu, ka šos vārdus televīzijā lietot nu gan nevajadzētu, lai gan vismaz OK tur pasprūk ne vien man, bet arī citiem. Taču vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka, domājot par latviešu valodu tās pareizajā variantā, OK, davai un "ka" vietā "kad" ir vienkārši nepareizi, un visiem latviešiem, kuri nav Ausma Cimdiņa (jo viņai latviešu valoda ir vienkārši nevainojama), pie tā ir jāpiestrādā.

Speciālists no Lielbritānijas atzīmē, ka dzīvē ir dažādi valodas "reģistri" -- viena līmeņa valodu mēs lietojam sarunā ar bērnu, citu -- ar pieaugušo, citu -- ar Romas pāvestu, citu -- zinātniskā konferencē, citu -- "čatojot" internetā u.tml. Katrā ziņā tas, kas mūsdienās darās Draugos, Skaipā un tamlīdzīgā vidē, ir visnotaļ attālu no akadēmiski perfektas latviešu valodas. Te jāatgriežas pie minētā jaunieša krodziņā. Ja viņam ir pietiekami labi attīstīts valodas reģistrs, lai darba intervijas laikā pareizi izvēlētos starp "ka" un "kad", tad diez vai tas pazudīs krogā, ja nu cilvēks nebūs pilnīgā pālī (ai, vēl viens neendzelīnisks vārds). Toties cilvēks, kura lingvistiskā pasaule ir veidojusies tandēmā mamma-pamatskola-draugi-internets-internets-internets-internets varbūt nemaz nezina par pareizās valodas "reģistru." Katrā gadījumā zinu, ka kolēģi gan universitātē, gan arī masu informācijas līdzekļos sūdzas par visnotaļ katastrofālu runātprasmes un rakstītprasmes samazināšanos mūsdienu jaunatnē. Es gan nebūšu tas, kurš to visu labos. Tie bloga lasītāji, kuri man ir vislielākie "draugi," mēdz pieminēt ne tikai to, ka esmu pederasts, amerikānis ar amerikāņa domāšanu, sorosietis, kosmpolīts u.tml., bet arī to, ka manos rakstos mēdz būt vairāk kļūdu, nekā pareizi uzrakstītu jēdzienu. Tiesa, šie nav ļaudis, kuriem domāšana mēdz aizstiepties pietiekoši tālu, lai norādītu kādu no daudzajām kļūdām, jo arī man gribas mācīties ko jaunu, bet tā nu lielākoties būs šo censoņu problēma.

Katrā gadījumā, ļoti iesaku iegādāties Kultūras Dienu un izlasīt interviju ar D. Glinnu. Turklāt, ja ir nopirkta Kultūras Diena, tas būs tandēmā ar Dienu, kurā, savukārt, ir tikpat ļoti interesanta intervija ar Starptautiskā valūtas fonda pārstāvi Latvijā. Tajā skaitā sevišķi uzjautrinoši ir lasīt to, ko viņs saka, atbildot uz kolēģa Paula Raudsepa jautājumu par sadarbības kvalitāti ar mūsu "nasing spešal" finanšu ministru.

Jo finanšu ministrs, lūk, ir piemērs par cilvēku, kuram valodas reģistrs acīmredzot nebūt nav nozīmīgs, vismaz angļu valodā nē. Taču mūsu valstī ir arī ļaudis, kuriem neatkarīgi no valodas reģistra kvalitātes nevajadzētu runāt vispār. Piemēram, mūsu tīniskais iekšlietu ministrs, kurš, jautāts, kur viņš ir bijis Vecrīgas grautiņu laikā, ir atcirtis, ka tā nav žurnālistes darīšana, kur viņs atrodas "no darba brīvajā laikā." Vēl pirms tam ministrs, kurš tomēr ir vistiešākā veidā atbildīgs par to, ka otrdien ļaudis visnotaļ netraucēti varēja demolēt mašīnas, lauzt logus un izlaupīt šņabja veikalu, atļāvās pastāstīt, kam tas vispār būtu bijis jānovērš. Artim Pabrikam, lūk, esot melna josta karatē, un viņš esot bijis gļēvs, jo tā vietā, lai risinātu jautājumu par nemieriem, viņš ir uzstājies televīzijā! Lūk, ko domā Latvijas Republikas iekšlietu ministrs: Ar grautiņa novēršanu ir jānodarbojas tām civilpersonām, kurām ir panākumi karatē. Viens piemērs par cilvēku, kuram neatkarīgi no valodas reģistra būtu vienkārši jāaizpogā lūpa.

Vēl viens piemērs. Viena no pašām "gudrākajām" no Saeimas 100 "gudrajām" galvām, piensaimnieks Dzintars Jaundžeikars, ir izkalkulējis, kas bija vainīgs pie tā, ka otrdien Vecrīgā izcēlās grautiņš. Masu informācijas līdzekļi ir vainīgi, jo tie tikai raksta par sliktām lietām. Lūk, vēl viens cilvēks, kuram valodas reģistrs nav svarīgs, jo valodas idejiskais saturs jau pats par sevi ir pietiekami ... nu, teiksim neadekvāts. Un ne pirmo reizi.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 15. janvāris

Malacis prezidents, un vēlreiz par otrdienu -- pārdomas ceturtdienā

Labrīt, lasītāji!

Nu, lūk -- izrādījās cilvēkam mugurkauls. Vakar Valsts prezidents Valdis Zatlers visnotaļ ultimatīvā tonī valdošajai bandai pateica priekšā, kas jāizdara līdz 31. martam -- jānodrošina Satversmes grozījumi, jāmaina vēlēšanu likums, jāizveido ekonomikas attīstības plāns, kā arī padome, kura uzraudzīs to un arī valsts saņemtos aizdevumus. Tehnokrātam un "tiesīguma" uzraugam Godmanim ir jāpiedāvā skaidrs valdības reorganizācijas plāns un valdībā jāieved jauni profesionāļi, kā arī, it kā starp citu, bet nebūt ne starp citu, beidzot jāpārtrauc bezgalīgā muļļāšanās ap KNAB direktora jautājumu. Netiks šīs prasības izpildītas, tā prezidents, viņš rosinās Saeimas padzīšanu.

Malacis, ja tā drīkst teikt par valsts augstāko amatpersonu, lai arī šajā gadījumā jālieto arī jēdziens "labāk ar nokavēšanos, nekā vispār ne." Būtība te ir vienkārša. Prezidents ir nolēmis pieslieties tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri tomēr nevēlas dzīvot valstī, kuru pārvalda savu nabu un neko citu neredzoša, savu interešu un nekā cita apmierinoša, līdz vēmienam par sevi pārliecināta un uzpūtīga un caurcaurēm godīgumu un ētiku ignorējoša varza. Runāt smuki jau prot. Lūk, šodien "Tautas" partijas līderis Saeimā Kučinskis: "Ja šoferu bērnus neliksim padomēs un nebūs dīvainu līgumu par lielām celtnēm, tad ir izredzes atgūties." Bet ar to nepietiks, mīļais Māri! Kur bija Kučinskis tad, kad Šlesers iecēla šofera bērnu padomē? Demakova ta pati pratās tīties, un runāt par "dīvainiem līgumiem" un "lielām celtnēm" tagad ir analogs sliktai runāšanai par aizgājēju -- bet nedzirdēju Kučinski kaut ko ar to sakām tad, kad informācija par "dīvaniem līgumiem" nāca gaismā, kur nu vēl tajos ļoti, ļoti daudzajos brīžos, kad Šlesers (un ne tikai viņš) valsts uzņēmumu valdes un padomes sastūķēja pilnas un pārpilnas ar "savējiem". Prezidenta lūzuma punkts pilnīgi noteikti ir saistāms ar to, ka valdošā "elite" allažiņ runā vienu, bet dara pavisam kaut ko citu. KNAB direktora meklēšanas process būs atklāts, bet patiesībā tas atrodas gandrīz tikai un vienīgi starp Godmaņa ausīm. Tiesiskums ir svēta lieta, bet visi kopā draudzīgi nobalsosim par "zaļo zemnieku" centieniem, legalizēt naudas atmazgāšanu. Latvijas daba ir viena forša lieta, vajag to pasargāt, bļāviens -- bet Riekstiņam ļausim ne tajā vietā uzcelt māju, nosaukt to par kūti, un pēc tam visu vainu uzvelt sievai. Valdībai jābūt vienai nopietnai būšanai, bet ignorēsim Slaktera izgāšanos visas pasaules priekšā, ļausim Rozem iet atvaļinājumā, kad vien viņam tas liekas tīkami, un tas nekas, ka Šlesers uzņēmuma valdē liek šofera dēlu, pats savu preses sekretāru un bezmaz vai Ļeņina piesaukto ķēkšu, jo ej nu nost, ko tu tādai mēbelei, kā Šlesers padarīsi, nu ko? Patiesā seja valdošajai bandai parādās tad, kad tā rūc -- sabiedrība nav tiesīga prasīt Saeimas atlaišanu, sabiedrība nav tiesīga komentēt valdošās kliķes darbību, Valsts kontrolierei acīmredzot ir kaut kādas personīgas biznesa intereses, sabiedrībai nav nekādu tiesību zināt, ko Godmanis domā un dara, Sorosa fonds ir ļaunprātīga sazvērestība, sabiedrība kļūdījās, pulcējoties Doma laukumā, sabiedrība kļūdījās, piedaloties pagājušā gada referendumā u.tml.

Būs interesanti redzēt, kā valdošie uz prezidenta izaicinājumu reaģēs, jo noteikti pirmais gājiens būs izkalkulēt, vai viņam būtu izredzes paredzētajā referendumā uzvarēt, jo pretējā gadījumā, kamēr Satversme vēl nav grozīta, neizodšanās gadījumā Zatleram pašam būtu jāiet prom, un vai nebūtu jauki atbrīvoties no personas, kura tika darbā pieņemta kā nekaitīgs zaķītis, bet izrādās tomēr esam ar zobiem? Kas attiecas uz pašiem likumiem, Satversmi var grozīt un tā apmierināt prezidenta vēlmes, bet noteikumus par sabiedrības tiesībām vienalga var padarīt tādus, ka tie ir nereāli. Vēlēšanu likumu var grozīt, lai viens kandidāts varētu kandidēt tikai vienā apgabalā un nevis visos pēc kārtas, bet daudz svarīgāks ir šodien paredzētais balsojums par priekšvēlēšanu aģitāciju un it īpaši tas, kā nākamajos mēnešos līdz pašvaldību un EP vēlēšanām partijas (it sevišķi tās, kurām patlaban ir pieejami "administratīvie resursi") to ievēros. Un jēdziens "jauns profesionālis" valdības ietvaros nav tas pats, kas "labs profesionālis," jo no laba biznesmeņa ne par visu varu sanāk labs ekonomikas ministrs, tāpat, kā no laba aktiera (vai, ja kas -- komponista) ne par visu varu sanāk labs kultūras ministrs. Visos šajos jautājumos fundamentālā nepieciešamība ir pēc lūzuma valdošās bandas attieksmē pret Latviju, vajadzīga skaidra sapratne, ka tās uzdevums tomēr nav apmierināt Mākoņu prasības, glābt Puzes ķeizariņu, un nodrošināt labas algas visām Šlesera paziņām pēc kārtas. Ļoti baidos, ka valdošie, iespējams, izkalkulēs kaut ko citu -- nedarīsim to, ko Zatlers vēlas. Metīsim kauliņus. Jo ar nelabotu likumu par vēlēšanu kārtību mums tomēr varētu būt izredzes paredzētajā referendumā nezaudēt, turklāt šodien mēs apstiprināsim aģitācijas likumu, kurā būs gan noteikts, ka "trešās personas" drīkstēs izdot tikai 2700 latu, bet nebūs pateikts, ka, teiksim, 200 "trešās personas" nevarēs sanākt vienkopus un katra izdot 2700 latu...

Jo vienu gan sapratīsim, mīļie. Ja Saeima galu galā tiks atlaista un pēc tam notikušajās vēlēšanās atkal uzvarēs šie paši censoņi, tad gan bodi varēsim slēgt ciet, jo tad nudien nepārprotami būs uzvarējusi oligarhija, slepenība, negodīgums, korupcija un, jā -- arī sabiedrības apātija. Šur tur sabiedriskajā apritē pavīd doma, ka patlaban neviena alternatīva valdošajai bandai nav īsti reāla, tāpēc būtu jādibina viena tāda riktīga letiņu partija. Bet partija nav vienā dienā vai mēnesī radāms projekts, un ar dzirkstošām ačtelēm un tēvzemes mīlestību, kā to uzskatāmi 2006. gadā demonstrēja projekts "Visu Latvijai!", nepietiek. Ir arī senā patiesība par diviem latviešiem un trīs baznīcām. Optimists tomēr cerēs, ka valdošajā "elitē" atradīsies pietiekami daudz cilvēku ar sirdsapziņu, lai labotos, jo nebūt neesmu pārliecināts, ka sabiedrība būtu gatava, teiksim, 6. jūnijā kopā ar pašvaldību vadītājiem ievēlēt arī kvalitatīvi jaunu Saeimu.

Bet vienalga. Malacis mūsu prezidents, un paldies viņam par to.

***

Un vēl par aizvakardienas grautiņiem. Sāk it kā rādīties, ka varbūt policijas vadībā kādam ienāca prātā, ka radusies laba iespēja valdībai parādīt, ko policijā nozīmē budžeta apcirpšana, jo šodien presē jau citēti augsti stāvoši likuma sargi, kuri runā par virsstundām u.tml. Citēti ir arī ierindas policisti, kuri stāsta, ka ilgstoši otrdienas vakarā neviens viņiem nekādas pavēles vai instrukcijas nedeva. Te ir jātiek skaidrībā, un steigšus -- saku vēlreiz paldies katram policistam, kurš procesā piedalījās, bet kopumā par augstu profesionalitātes līmeni un, vēl vairāk, par to, ka kāds bija lietas kursā no sākuma līdz pašām beigām, gan nekas īpaši neliecina.

Toties par pūli, kurš izdauzīja Saeimas logus un izdemolēja šņabja veikalu, manuprāt, visdaiļrunīgāk runā viens cipars -- 80 procenti aizturēto netika aizturēti pirmo reizi mūžā. Ir zināms kontingents jebkurā sabiedrībā, kuru var aprakstīt ar vārdiem "profesionāls huligāns." Lai pasēž kādu laiku ķurķi un nožēlo grēkus. Bet vēl joprojām gaidu uzzināt, kas tad īsti bija šo huligānu virsrežisors un kur šis režisors otrdien (un arī pirms tam) atradās.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 14. janvāris

Un vēl -- par šallēm

Pie vakar vakara bloga kāds lasītājs citēja cilvēku, kurš pastāstīja, kur viņš ir dabūjis bruģakmeņus. Lai nu paliek uz lasītaja sirdsapziņas tas, vai viņš par šo cilvēku pastāstīja arī policijai. Taču cilvēku viņš citēja arī citā kontekstā -- nevis kāds esot bijis maskā, bet gan ļaudis ir pāri sejai likušas šalles. Droši vien varēju lietot vārdus "maskēja seju", nevis "maskas" -- piedodiet. Bet tajā pašā laikā, lūk, trīs fotogrāfijas, kurās ir redzamas šalles un "šalles." Attēlu autors ir Romualds Vombuts no portāla esports.lv, ceru, ka viņš neiebildīs, ka šeit tos izmantoju ilustratīvām vajadzībām.



Par vakardienas notikumiem, "tiesīgo" Godmani un valdošās "elites" reakciju -- pārdomas trešdienā

Labrīt, lasītāji!

Vakar vakara notikumi man sirdī joprojām veido mieles. Pie Saeimas atradās ļaudis maskās un ļaudis, kuri brēca "Rossija, Rossija!" Tie nu nebija cilvēki, kuri protestēja vecmāmiņas zemo pensiju. Vainīgie ir jānoskaidro, cik noprotams, likuma aizsardzības instancēm ir pietiekami daudz video materiālu un citas informācijas, katrā gadījumā vakar vakarā notikušo redzēja ļoti daudz aculiecinieku. Lai arī kādas nebūtu sabiedrības dusmas par mūsu pagalam izkurtējušo valdību, nav aizbildinājuma logu laušanai, šņabja bodes izlaupīšanai (tas, starp citu, par vakar vakara "cēloņiem" pasaka ļoti daudz), un policijas apmētāšanai ar akmeņiem un citiem priekšmetiem. Sodam jābūt, un bargam. Turklāt runai ir jābūt arī par augstāk stāvošu atbildību par to, ka policijas reakcija vismaz sākotnēji bija tik vārga. Tā dēvetās "Leģionāru dienas" un, ja kas, arī geju un lesbiešu Draudzības dienu pasākuma laikā likuma sargi spēja nodrošināt pat ļoti dzelžainu kārtību. Kas notika vakar? Uz to pirmkārt būtu jāatbild iekšlietu ministram Segliņam un premjerministram Ivaram Godmanim, un nebūt nedomāju, ka būtu par daudz prasīts, lai abi kungi šajā situācijā lemtu par demisiju. Un tas pats ir sakāms arī par policijas vadību, jo vienalga, ko dara politikāņi, policisti tomēr ir profesionāli ļaudis, un tas, kas notika vakar, tomēr nebūtu aprakstāms ar vārdu "profesionāli."

Bet diez vai. Jo ārpus vakardienas notikumiem ierastā politiskās "elites" uzvedība mierīgi rullē tālāk. Saeimas spīkers Daudze acīmredzot uzskata, ka sabiedriskas izpausmes nav vajadzīgas vispār, tāpat kā viņš pagājušā vasarā teica, ka nav vajadzīgs nekāds referendums, arī šoreiz viņš pateica, ka demonstrāciju vispār nevajadzēja rīkot. Āksts tāds. Savukārt pats Godmanis no notikušā ir nonācis pie viena secinājuma -- partijas Sabiedrība citai politikai līderis Štokenbergs neesot "tiesīgs" būt par politiķi. Godmanis ir dikti nasks ar dažādiem paziņojumiem par to, kas ir un nav "tiesīgs." Atcerēsimies, ka pēc tam, kad Saeima triecientempā un bez īpaši plašām zināšanām maratonsesijā apstiprināja veselu strīpu likumprojektu bez jelkādām vērā ņemamām debatēm, Godmanis paziņoja, ka neviens neesot "tiesīgs," pieprasīt Saeimas padzīšanu. Vārdu sakot, divas no valsts trim augstākajām amatpersonām uzskata, ka sabiedrības vienīgais pienākums ir sēdēt klusu un "netraucēt" valdošajiem. Atradies "tiesīguma" noteicējs!

Un nesanāks. Jo sabiedrībai ir ko teikt par pietiekami daudz no tā, ko valdošā banda turpina pastrādāt. Piemēram, ir doma par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja apvienošanu ar Drošības policiju. Tas nekas, ka KNAB un DP funkcijas ir fundamentāli atšķirīgas. Tas nekas, ka DP darbojas Iekšlietu ministrijas -- tātad politiskas struktūras -- ietvaros, savukārt KNAB ir atbildīgs par politiskās struktūras ētikas un tās kliedzošā trūkuma uzraudzīšanu. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka patiesais "mērķis" ir KNAB neitralizēšana.

Un Kultūras ministrija. Izrādās, ka promejošā ministre Demakova, gluži kā cars Putins ar lelli Medvedevu, ir paģērējusi arī savu pēcteci, aktieri un uzņēmēju Juri Žagaru. Acīmredzot savu ministrijas consigliere* Mārtiņu Vanagu ministre neuzdrīkstējās izvirzīt, vai varbūt viņš arī to nemaz nevēlējas, bet arī par Žagaru ir uzdodami konkrēti jautājumi. Pirmkārt, vai ministrs var būt cilvēks, kura brālis vada vienu no valsts redzamākajām kultūras institūcijām, proti -- Latvijas Nacionālo operu? Vai no tā nesanāk pat ļoti redzams iespējams interešu konflikts? Otrkārt, vai visiem no amata aizejošiem ļaudīm tagad būs tiesības noteikt savu pēcteci? Tā nu gan būtu "lieliska" savējo būšana. Iespējams, ka J. Žagars būtu ļoti labs kultūras ministrs, bet šie tomēr ir pietiekami nopietni jautājumi.

Un Satiksmes ministrija. Nedomāsim, ka tas nav saistīts ar to, ka tuvojas pašvaldību vēlēšanas un cilvēks, kurš ir paziņojis, ka nākamā viņa Dieva tā kunga noteiktā sūtība ir kļūt par Rīgas mēru, vēlas atrast pašus populistiskākos solījumus, bet hiperaktīvais ministrijas boss Šlesers nu ir nācis ar domu, ka bankām ir jāaizliedz vērsties pret ļaudīm, kuri ir nonākuši kredītu problēmās. Tā nu būtu viena varena valsts intervence uzņēmējdarbības sektorā, turklāt kredītu lietā tomēr ir divas puses. Jā, bankas pēdējo gadu laikā ir bijušas pat ļoti gatavas izsniegt kredītus pa labi un pa kreisi, ar to saistītais biznesa risks ir banku jautājums, bet jādomā arī par ļaudīm, kuri ir gatavi ņemt kredītu zinot, ka ar to atmaksāšanu varētu rasties problēmas. Te būtībā ir tā pati situācija, kāda pirms 10 un vairāk gadiem bija ar Banku Baltija. Cilvēks, kurš par tās solījumiem padomāja vairāk, kā divas minūtes, saprata, ka tiek piedāvāta klasiska piramīdu shēma, neviena nopietna banka pasaulē nevar piedāvāt 80 procentus un vairāk uz depozītiem un šādu sistēmu uzturēt ilgstoši. Te jādomā par jēdzienu "pats vainīgs," un, lai arī valsts var darīt daudz ko, lai palīdzētu ļaudīm, kuriem šajā jomā ir radušās nepatikšanas (piemēram, pilnveidojot likumu par personīgo bankrotu), noteikt, ka bankas nedrīkst veikt normālas operācijas un tāpēc garantēt tām zaudējumus pilnīgi noteikti nav laba doma, vēl jo vairāk tāpēc, ka Šlesera paģērētais aizliegums tiklab attiektos gan uz tiem, kuriem patiešām ekonomiskā krīze ir radījusi lielas problēmas, gan arī uz ļaudīm, kuri šādā situācijā vienkārši nolemtu ļauprātīgi neko vairs nemaksāt. Ja nedraud nepatikšanas, kāpēc vispār kādam kaut ko maksāt?

Vakardienas notikumi tomēr kārtējo reizi pierādīja, ka valdībai maigi sakot nav adekvātas reakcijas pret sašutumu, kādu sabiedrībā radījusi tās mazspēja, negodīgums, melīgums un patmīlība. Un, lai arī cik tas nebūtu briesmīgi, valdošajai "elitei" tomēr ir jāsaprot, ka vadzis reiz var arī salūzt, jo izmisis cilvēks ir gatavs uz daudz ko.

Mierīgu visiem dienu!

* Consigliere -- no itāļu valodas ar nozīmi "padomdevējs," konkrēti -- itāļu Mafijā

otrdiena, 2009. gada 13. janvāris

Par demonstrāciju

Labvakar, lasītāji!

Cik jauka bija šovakar notikusī demonstrācija pret valdošās kliķes nebeidzamo patvaļu un kretinismu, tik pretīgi bija tas, kas notika pēc tam. Pēc pašas demonstrācijas, viena grupa ļaužu devās uz Saeimu. Tur bija paši demonstrētāji, kuriem droši vien došanās uz Saeimu likās loģiska, jo protams Saeima pati ir vainīga pie tā, ka patlaban Latvija ir tajā krīzē, kādā tā ir. Taču tur bija arī citi cilvēki. Cilvēki melnās maskās. Cilvēki, kuri acīmredzot procesam bija "labi" sagatavojušies, jo pret Saeimu tika vērsts ledus no palikušajām sniega kaudzēm, bet arī bruģis no ielas. Es personīgi varētu uz bruģa stāvēt līdz aiznākamajām Lieldienām un nezināt, kā vienu bruģakmeni no turienes dabūt laukā. Acīmredzot kāds bija paņēmis līdz lauzni. Ja nu gadījumā ievajadzēsies. Dzirdēju kolēģi žurnālistu sakām, ka barā bija arī ievērojams skaits tā dēvēto osipoviešu no Liepājas un citām vietām. Vārdu sakot, nebūt ne Latvijas draugi. Pilnīgi noteikti Latvijas ienaidnieki.

Mūsu brašais valdības vadītājs pēcāk paguva pastāstīt, ka acīmredzot patlaban vairs nav dziesmotā revolūcija. Tas, kas notika šovakar, īpaši dziesmoti nudien nebija, bet te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, kāds bija vajadzīgs, lai grupu pārvērstu par pūli. Normāls cilvēks tomēr arī protesta kontekstā nesviež bruģakmeņus un nemēģina cīnīties ar specvienībām no policijas. Taču mūsdienās, kad visiem ir mobilais telefons, notiekošais ļoti ātri piesaistīja citu kontingentu -- jauniešus, kuriem tas likās inčīgi. Vecrīgā plūda iekšā krietni vairāk jauniešu, nekā ļaudis no tās gāja prom, un dažs labs, kuru redzēju pats, bija pavisam kunga prātā. Cita starpā dzirdēju vienu censoni nākam ar šādu atzinumu: "Oi, kā gribu tur mesties iekšā." Cita starpā redzēju meiteni, kura bija pietiekami piedzērusies, lai domātu, ka tas ir jautri, bāzties iekšā kadrā, kamēr žurnālists veido reportāžu. Cita starpā ļoti priecājos, ka kolēģis žurnālists bez nekādām ceremonijām piedzērušos meiteni spēcīgi pagrūda sāņus. Šovakar, manuprāt, notika divas lietas -- organizēts uzbrukums Saeimai (un es ļoti ceru, ka organizētāji tiks atklāti un pamatīgi, pamatīgi sodīti), kā arī huligānu ālēšanās, kura dara kaunu absolūti katram un katrai, kura tajā piedalījās.

Taču ir arī otra lieta. Godmanis acīmredzot nav sapratis vienu. Ja viņa vadītā valdība nebūtu tik pašpārliecināta, tik nekompetenta, tik uzpūtīga, tik noslēpumaina, tad šovakar nekāda demonstrācija vispār nebūtu notikusi. Ja Godmanis nevadītu valdību, kurā ir kliedzoši nekompetentais Slakteris, izsmiekla un nekā cita vērtais Veldre, acīmredzot amatā pārāk ilgi nosēdējušais Roze, un vārdiem vienkārši neaprakstāmais Šlesers, tad nebūtu bijusi demonstrācija. Ja Godmanis nebūtu cilvēks, kura dēļ sešarpus mēnešu laikā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam nav direktora (un nepārpratīsim -- tā ir vistiešākā veidā Ivara Godmaņa vaina), tad nebūtu bijusi demonstrācija. Ja Godmaņa vadītā valdošā banda nestieptu gumiju par Satversmes grozījumiem, nestieptu gumiju par partiju finansēšanas likuma grozījumiem, necenstos legalizēt naudas atmazgāšanu, neļautu komisijas vadīt cilvēkiem, kuri attiecīgajam amatam ir kliedzoši acīmredzami nepiemēroti, neizliktos, ka viņiem vienīgā problēma ir tā, ka nav pietiekami labs pīārs, un neuzvestos tā, it kā, piedodiet, viņiem vienīgajiem uz pasaules virsas sūdi nesmird -- tad NEBŪTU BIJUSI NEKĀDA DEMONSTRĀCIJA, johaidī!

Un vēl pēdējā doma. Godmanis radio arī stāstīja, ka neesot bijis iespējams atrast visus tos interneta serverus, kuros tika pārrunāts tas, kas bija paredzēts šovakar. Kaut kā neticas, ka Drošības policijai nav nepieciešamie resursi, lai šādas lietas izsekotu. Bet, ņemot vērā to, ka pūlim virzoties Saeimas virzienā nekāda īpaša pretspēka nebija, acīmredzot kāds kaut ko nezināja. Varbūt kāds kaut ko būtu varējis izsecināt no tā, ka pašas demonstrācijas laikā no publikas kora virzienā tika mestas olas. Varbūt no tā, ka kamēr mēs visi dziedājām "Dievs, svētī Latviju!", atskanēja sprādziens. Vienādi vai otrādi, acīmredzot te ir vajadzīgs drošības audits, lai izsecinātu, kā tas īsti notika, ka Saeimas mājai tika izsisti daudzi logi. Kā tas īsti notika, ka veselu divarpus stundu garumā policijai bija jācīnās gan ar organizētiem diversantiem, gan arī ar lielu baru idiotisku huligānu. Diemžēl, diemžēl, drošības auditus mūsu valstī veic organizācijas, kurās vadošā teikšana ir valdošajai kliķei, kurai šovakar notikušais, protams, ir absolūtākā medus maize -- re, kā opozīcija izgāzās. Taču šī vakara notikumi atbalsosies vēl ļoti ilgi, un jācer, ka attiecīgās personas un instances nonāks pie konkrētiem un pamatotiem secinājumiem. Cita starpā Godmanis un viņa varza -- ka varbūt tomēr vairs nevajadzētu izturēties tā, it kā Latvijas Republikas galvenās vajadzības ir apkalpot Mākoņu intereses, izglābt Puzes ķeizaru, un ļaut satiksmes ministram rīkoties pilnīgi tā, kā viņam pašam galviņā tas šķiet pareizi esam.

Visu labu.

Bet nē, vēl viena pēdējā doma -- paldies absolūti ikkatram policistam, kurš šovakar darīja savu darbu. Daudzi viņiem droši vien paldies neteica, vispār Vecrīgā cilvēki uz viņiem kliedza "Nodevēji!" Bet es saku paldies. No visas sirds -- paldies.

Ardievas Demakovai, bet tas ir tikai procesa sākums!

Labrīt, lasītāji!

Nu tas ir noticis. Kultūras ministre Helēna Demakova ir paziņojusi, ka viņa atteiksies no minētā amata. Vēl vairāk, viņa neatgriezīsies Saeimā (tā ir laba vēsts Vairai Paeglei, kurai ir viens no "Tautas" partijas tā dēvētajiem mīkstajiem mandātiem), un viņa nekandidēs pavasarī gaidāmajās pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanās. Premjerministrs H. Demakovas demisiju ir akceptējis.

Savā skaidrojumā, ministre teica, ka demisijas pamatā ir veselības problēmas, kuru risināšana varētu prasīt vairākus mēnešus. Lai viņai veicas ārstniecības procesā, lai arī viņas pārstāvētās valdības "veiksmes" Latvijas vadīšanā (viņa par kultūras ministri kļuva 2004. gada martā) ir daļēji redzamas apstāklī, ka ārstniecības risinājumu viņa meklē nevis tepat Latvijā, bet gan Parīzē. Taču ne vārda viņa neteica par pēdējo lielāko šmuci viņas dārziņā -- pagājušā gada beigās paslepus parakstīto līgumu par koncertzāles celtniecību. Tāpat viņai nekas īpašs nav bijis sakāms par nekārtībām Latvijas Kultūras fondā, kura vadītājs, Pēteris Bankovskis, ir bijis pagalam mīklains par to, kāpēc fonds nepilda savas saistības un solījumus. H. Demakova bijusi raksturīgs eksemplārs "Tautas" partijas augstprātībā, denunsējot jebkuru, kuram bija kaut kādi iebildumi par jebkuru no viņas ambiciozajiem plāniem, kā arī nesen radio skaidrojot, ka divi no valdības nekompetentākajiem ministriem, proti -- Slakteris un Veldre -- neesot nekompetenti, viņiem vienkārši nav pietiekami labas sabiedriskās attiecības. Sak', ja ir gana labs PR padomdevējs, tad acis varam aizmālēt visiem Latvijas iedzīvotājiem tāpat, kā to centās darīt "Tautas" partijas kādreizējais līderis ar apgalvojumiem par "stabilitātes" garantēšanu.

Lūk, kam, manuprāt, šovakar Doma laukumā jākļūst par galveno prasību. Nevis Saeimas atlaišana ir galvenais jautājums, jo pagaidām tā ir iespēja vienīgi Valsts prezidentam, kurš ir teicis, ka Saeimas atlaišanai vismaz patlaban pamatu neredz. Viņš, starp citu, šodien ir Strasbūrā, un negribot ir jāvelk paraleles ar to, kā viņš bija Ķīnā tad, kad Gruzija dega kara liesmās. Uzrunāt Eiropas Parlamentu, protams, ir būtiska lieta, bet cilvēks, kurš ir atkārtoti teicis, ka vēlas būt "tautas prezidents," arī šoreiz varētu būt kopā ar šo tautas daļu, turklāt ar labāk sagatavotu uzrunu nekā to, kuru viņš pasniedza aizpērnā gada novembrī. Bet tas nu tā. Galvenajam uzsvaram šovakar ir jābūt uz pašu nekompetentāko ministru nomainīšanu. Patlaban Godmanis ir izplatījis dažādus plānus par valdības restrukturizāciju. Raksturīgi šai politiskajai "elitei" ir viņa paziņojums, ka viņš nevienam neko par tiem nestāstīs, iekams nebūs pārliecinājies, ka tos atbalsta koalīcijas partneri. Tipiski -- mēs visu izdomāsim un pēc tam sabiedrībai to pasniegsim kā fait accompli. Taču, ja notiek reorganizācija, tad ir jādomā arī par personālijām, un te nu būtu pareizais brīdis atbrīvoties no Slaktera, Veldres, Rozes un it īpaši Šlesera. Jaunākais piemērs par šī cilvēkbērna attieksmi ir viņa paziņojums, ka būtu "jāpiestāda rēķins" Skandināvu bankām, uz kuru reklāmām Latvijas iedzīvotāji esot "uzķērušies." Tas nu ir viens varens paziņojums no cilvēka, kura pārstāvētā partija Saeimā iekļuva vismaz daļēji pateicoties maldinošai reklāmai, kuras sagatavošanā turklāt partija krietni pārkāpa priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanas noteikumus. Armiju pilnīgi noteikti var vadīt kāds, kurš par militārām lietām zina vairāk, nekā lopkopis. Finanses jāvada kādam, kurš nav pārliecināts, ka ekonomikā ir noticis "nasing spešal." Lauksaimniecībā ir vajadzīga jauna pieeja, process jāvada kādam, kuram Eiropas lauksaimniecības noteikumi tomēr ir svarīgāki par atvaļinājumu un aktu fotografēšanu. Ja vien Godmanim joprojām svarīgākais dzīvē nav koalīcijas "stabilitāte," tad nepārprotami ir laiks pateikt "Tautas" partijai, "zaļajiem zemniekiem" un jā, arī savai partijai, ka ir laiks piemeklēt citus un labākus ministrus. Ja rezerves soliņš ir pārāk īss, laiks raudzīties arī ārpus politiskās "elites."

Derētu aplūkot arī Saeimas komisiju vadību. No Šmita mēs, paldies Dievam, esam atbrīvojušies, bet, piemēram, Nacionālās drošības komisiju noteikti vajag uzticēt kādam citam, nevis Jaundžeikaram, kurš atļāvās ar dubļiem apmētāt visu Latvijas tiesu sistēmu tad, kad atvase iekūlās nepatikšanās, un Loskutova jautājumā izbazūnēja savu viedokli ilgi pirms attiecīgā komisija bija pabeigusi savu darbu. Instance, kura izmeklē korupciju tieslietu sistēmā, noteikti ir jāvada kādam, kurš Lato Lapsas grāmatu par šo tēmu neuzskata par "beletristiku," kā to uzskata Dobelis. Vai pilsonības likuma uzraudzīšana patiešām ir jāuztic Tabūnam, kurš par naturalizācijas procesu ir klaji skeptisks? Nu, nē.

"Pārskatīt attieksmi pret ministriem un komisiju vadītājiem!" -- tas nav gluži tikpat vienkāršs lozungs, kā "Atlaist Saeimu!", bet patlaban tas ir reālāks.

Uz redzēšanos šovakar Doma laukumā un jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 12. janvāris

Rītvakar -- Doma laukumā!

Labrīt, lasītāji!

Rīt es došos uz Doma laukumu. Ne ar īpaši lielām cerībām, bet ar apņēmību pievienot savu balsi tiem, domājams daudziem tūkstošiem cilvēku, kuri rītvakar skaļi pateiks, ka tālāk tā vairs nevar. Ka tiem, kuri valstij un sabiedrībai ir uzkundzējušies, ir obligāti jāmaina attieksme pret savu darbu. Ka valdības vadītājam Godmanim tomēr ir jāsasparojas tik tālu, lai tiktu galā ar savas valdības nepieņemamākajiem ministriem -- ar angļu valodas speciālistu Slakteri, ar militāro aprindu ņirgu objektu Veldri, ar ļoti lielā mērā par sevi pārāk pašpārliecināto Demakovu, ar valdības nerezultatīvo mēbeli Rozi, un pirmām kārtām ar vidusskolu un tikai vidusskolu pabeigušo Šleseru, kura attēlu varētu ievietot vārdnīcā blakus šķirklim "nepotisms." Ka valdošajā "elitē" darbojošās personas varētu beidzot sameklēt sakurtējušo sirdsapziņu un arī pieprasīt pārmaiņas, jo ir neiespējami saprast, kā tādi cilvēki, kā Dzintars Ābiķis, Vaira Paegle, Kārlis Leiškalns, Jānis Lagzdiņš, Ilmārs Līdaka un Karina Pētersone, spēj mierīgi noskatīties, kā valsti vada ļaudis, kuri pietiekami bieži ir vienkārši nekompetenti, lai neteiktu vairāk. Un vēl vairāk, ir gatavi piedalīties šīs nekompetences nodrošināšanā. Balsot par apšaubāmiem lēmumiem. Nepieprasīt, lai pirms balsošanas viņi tiktu iepazīstināti ar to, par ko tiks balsots, kā tas uzskatāmi bija redzams maratonsēdes laikā pagājušā gada decembrī, kad triecientempā valdošā "elite" apstiprināja veselu sēriju ļoti nopietnu un nozīmīgu likumu bez jebkādām vērā ņemamām debatēm. Tas, ka valstij ir vajadzīgi steidzīgi risinājumi problēmām, kuras radījusi "stabilitātes garanta" un viņa kolēģu neapdomība, nenozīmē, ka neapdomībai ir jāturpinās. Pareizi par to pirms pāris dienām rakstīja Atkarīgās Rīta Avīzes skribents Paiders -- ASV Kongress nebija gatavs atteikties no savām funkcijām tad, kad aizejošais prezidents Bušs pieprasīja momentānu apstiprinājumu finanšu paketei, kura maksāja daudzus simtus miljardus dolāru. Ar ko mūsu parlaments ir sliktāks? Diemžēl ar to, ka tajā ir vesela rinda deputātu, kuri ir gatavi nedomāt, piespiest balsošanas podziņu arī tad, ja attiecīgais likumprojekts nav pat redzēts, kur nu vēl izlasīts un komisijās izdebatēts, un valdošās bandas -- tātad, savējo "stabilitāti" uzskatīt par pašu svarīgāko jautājumu.

Var jau teikt, ka rītvakara sapulce neko nemainīs. Godmanis ir skaidri licis saprast, ka viņa valdības ministri var rīkoties, kā vien viņiem tīk, un viņam par to nekas nebūs sakāms. Valsts prezidents tā arī nav varējis sasparoties nedz Saeimas atlaišanas, nedz arī likumprojektu iesniegšanas jomā. Un sabiedrība mums ir tāda, kurā jaunākā aptauja rāda, ka ne mazāk, kā 55 procenti valsts iedzīvotāju patlaban vai nu nebūtu gatavi piedalīties Saeimas vēlēšanās, vai arī nezinātu, par ko balsot. Jā, tas nozīmē, ka vairākums valsts iedzīvotāju neatbalsta pašreiz Saeimā esošās partijas un citu variantu neredz. Taču tas nenozīmē, ka visiem ir jāsēž mājās un jāignorē tas, kas valstī patlaban darās. 2007. gada novembra lietussargu manifestācijā izskanēja arī pietiekami konkrētas prasības, ne vien doma, ka ir jāatlaiž Saeima. Ceru, ka tāpat tas būs arī rītvakar. Un, ja arī valdošā "elite" savā uzpūtīgajā pašpārliecībā par to, ka tā vien zina, kas būtu darāms, neko nedzirdēs, tas vismaz tiks pateikts. Jo skaidrāk par skaidru ir tas, ka Latvija patlaban krīzē atrodas ne vien tāpēc, ka visā pasaulē patlaban ir grūti laiki, bet arī tāpēc, ka mūsu valstī tie, kuri ir pie teikšanas, krīzi nesaprata un nesaprot, un viņiem acīmredzot nav nevienas labas idejas par to, kā tā būtu risināma. Un kamēr šie ļaudis ņemas, slimnīcas un skolas tiek slēgtas, policija ir spiesta ņemt talkā Zemessardzi, bet zina, ka tāpat nekas labs nav gaidāms, jo budžets degvielai ir nepietiekams, lai policisti varētu darīt savu darbu, lauksamnieki ir izmisumā, tūrisma industrija tiek sagrauta, sabiedrība ir spiesta maksāt ievērojami lielākus nodokļus un, pārfrāzējot klasiķi, Godmanis spēlē vijoli, kamēr Rīga, un ne tikai Rīga deg.

Rītvakar es būšu Doma laukumā. Ceru, ka tur būsit arī visi jūs.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 10. janvāris

Nabaga, nabaga Ivars Godmanis -- pārdomas sestdienā

Labrīt, lasītāji!

Man nudien ir žēl Ivara Godmaņa. Nudien. Pazīstu viņu kopš Tautas frontes laikiem. Biju biroja vadītājs Ārlietu ministrijā laikā, kad Godmanis vadīja savu pirmo valdību. Tas bija pavisam, pavisam grūts laiks. Padumjā savienība bija sabrukusi kopā ar padumjo "tautsaimniecību," kāda tajā pastāvēja. Valsts tikai pamazām sāka atjaunot neatkarīgas valsts atribūtiku -- ar karogu un himnu viss bija kārtībā, taču Latvijā joprojām cirkulēja rublis ar visu no tā izrietošo, PSRS (tagad Krievijas) karaspēks nekur nebija pazudis un vēl ilgi nepazudīs. To visu Godmanis uzņēma ar stoisku mieru, taču toreiz jau kļuva skaidras tās viņa rakstura iezīmes, kuras viņam radīja problēmas toreiz un problēmas rada joprojām. Atceras Sandra Kalniete: "Viņš ar lielu apsēstību turpināja iedziļināties detaļās, lai visu zinātu un kontrolētu pats, tā zaudēdams laiku un enerģiju, kas būtu vēlama procesa pārskatīšanai un virzīšanai. Kā spilgtu piemēru atceros Ivara interviju televīzijā 1991. gada 3. janvārī, kurā viņš skaidroja cenu brīvlaišanu. Cik detalizēti viņš stāstīja par gaļas kautķermeņiem un to kvalitātes kategorijām!" (S. Kalniete. Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza, 226. lpp.). Šis cilvēks premjera amatā nostrādāja no 1990. gada 7. maijam līdz 1993. gada 3. augustam -- trīs sarežģītus gadus un gandrīz trīs sarežģītus mēnešus. Manuprāt, ja ar to viņa politiķa karjera būtu beigusies, Ivars Godmanis Latvijas vēsturē ieietu ar pozitīvu tēlu, lai arī pietiekami daudziem viņš saistās ar pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā radušos haosu ar visām "godmaņkrāsniņām" un visu pārējo, jo darbs toreiz nudien bija nepateicīgs, lai neteiktu krietni vairāk.

Bet nē. Tagad Ivars Godmanis ir premjerministrs atkal, un šoreiz viņa darbs gan salīdzinās, gan arī atšķiras no tā, kuru viņš veica pirms 18 gadiem. Arī patlaban viņš, S. Kalnietes vārdiem runājot, turpina "iedziļināties detaļās, lai visu zinātu un kontrolētu pats." Tas bija jo spilgti redzams laikā, kad tapa spriests par tautsaimniecības stabilizācijas plānu. Zinām, ka ne visi ministri to pat bija redzējuši tad, kad rātni pacēla rociņu, lai pateiktu "jā," zinām, ka ne visi Saeimas deputāti to pat bija redzējuši tad, kad maratonsesijas laikā tikpat rātni piespieda vajadzīgās podziņas. Reti piekrītu jebkam, kas rakstīts Atkarīgās Rīta Avīzes komentāru lappusē, bet pilnīgi jāpiekrīt Jura Paidera viņdien rakstītajam, ka tas labākajā gadījumā nozīmē demokrātijas imitāciju. Tāpat Godmanis ir vēlējies vienpersoniski kontrolēt KNAB direktora meklēšanu, un tas varbūt ir galvenais iemesls, kāpēc kopš Alekseja Loskutova padzīšanas nu ir pagājuši seši mēneši un 12 dienas un meklēšanas process vēl pat tuvu nav beigām.

Taču šoreiz liktenis, diemžēl, Godmanim ir lēmis pildīt ne vien visuzinošā tehnokrāta, bet arī citu lomu. Šoreiz, pateicoties partijas biedram un Godmaņa glābējam Šleseram, viņam arī piespriesta tā cilvēciņa loma, kurš parādē čāpo pakaļ zirgiem un ziloņiem un savāc izkārnījumus, kādus tie atstāj uz ielas. Čupa tā pati, smird tāpat, bet kādam tas viss ir jāaizvāc, lai netraumētu vienkāršos iedzīvotājus. Par to nevar nedomāt, kārtējo reizi uzzinot, ka Godmanim par sava transporta ministra jaunākajām izdarībām (šoreiz iebīdot šofera dēlu amatā ar lielu algu) nekas nebūs sakāms. Un tāpēc Ivara Godmaņa otrs valdīšanas laiks būs tāds, kuru ļaudis atcerēsies šādi: Visu redzēja Ivars. Visu dzirdēja Ivars. Visu zināja Ivars. Bet Ivars izvēlējās neko nedarīt, lai samazinātu Latvijas Republikas slavu kā valsti, kurā politikāņiem ir atļauts rīkoties kā vien viņi paši vēlas, savukārt valdības vadītājs un tātad satiksmes ministra tiešais priekšnieks ir vai nu tik dziļi iekšā šajā visatļautībā, vai arī tik ļoti bezspēcīgs, ka viņs neko nespēj glābt. Orķestra diriģents uz Titānika klāja. Džeks ar slotiņu un lāpstiņu aiz begemota. Cilvēks, kuru -- diemžēl, diemžēl -- tas viss ne mirkli netraucē. Nabaga, nabaga Ivars Godmanis.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 9. janvāris

Nepotisms šleseriskā izpausmē -- paralēles ar Viduslaikiem

Labrīt, lasītāji!

Pirms nu jau visai daudziem gadiem, biju kādā pasākumā ar vienu no tiem diviem politiskajiem smagsvariem mūsu valstī, kuriem iniciāļi ir "A.Š." (paši varat minēt, kurš no tiem tas bija). Smaidot es vaicāju, kā iegūt vienu no tiem pat ļoti labi apmaksātajiem darbiem, kādi ir valsts un pašvaldību uzņēmumu valdēs un padomēs, un smaidot viņš teica, ka vispirms jāiestājas partijā. Tā kā es visticamāk drīzāk nogrieztu labās kājas īkšķi, nekā stātos iekšā vienā vai otrā no tām divām partijām, kuras vada (kādreiz vadīja) personas ar iniciāļiem "A.Š.," ar to arī process beidzās.

Ak, nolādētā sirdsapziņa! Ak nolādētā pārliecība, ka žurnālistika un politikānisms ir kā eļļa un ūdens, ja arī atsevišķi manas profesijas kādreizējie pārstāvji šķietami tajā jūtas pavisam omulīgi! Es taču arī varētu pāris reizes mēnesī pasēdēt kādā valdē vai padomē. Man ir augstākā izglītība, protu valodas, varētu būt pat ļoti apzinīgs. Bet oi, kāda nelaime. Es neesmu Aināra Šlesera bijušā šofera dēls. Tas, lūk, ir tas kritērijs, kāds ir vajadzīgs, lai, kārtējo reizi acīmredzot bez pat pieklājības reveranses tāda jēdziena, kā "konkurss" virzienā, cilvēks ir iekārtots amatā. Šoreiz tā ir uzņēmuma Pasažieru vilciens valde, un alga Aināra Šlesera bijušā šofera dēlam būs Ls 4000 mēnesī. Pats Šlesers ir stāstījis, ka bijušā šofera dēls pārraudzīs mārketinga lietas. Pasažieru vilciena padomes priekšsēdētājs Ģirts Dripe (ak tu manu dieviņ, kāda sakritība -- viņš ir Šlesera preses sekretārs!!!) ir teicis, ka bijušā šofera dēls nodarbosies ar huligāniem, kuri demolē vilcienu vagonus. Acīmredzot kārtējo reizi kāds melo. Un pats bijušais šoferis, kurš arī kādu brītiņu pasēdēja vienā ar Šleseru saistītā padomē, bet acīmredzot nokaunējās un no darba aizgāja pēc tam, kad šim kliedzošajam nepotismam tika pievērsta mediju uzmanība, ir paziņojis, ka šī esot "ģimenes lieta."

Te nu ir Šlesera plaši bazūnētās "ģimenes vērtības." Ģimenes vērtībās ietilpst politikānis, kurš lakstojas ar blondīnēm brīžos, kad sieva ir laukos, bet vēl vairāk tajās ietilpst ģimenes locekļu apdāvināšana ar visu pēc kārtas. Diena ziņo, ka Pasažieru vilciena valdē un padomē no deviņiem pārstāvjiem, veseli septiņi ir saistīti ar Šleseru vai arī ar viņa biznesa projektu LPP/LC.

Godīgi sakot, rokas nolaižas. Par šo valsts un pašvaldību amatu bodīti esmu rakstījis arī citreiz un droši vien rakstīšu arī turpmāk, bet pats trakākais ir tas, ka nav neviena, kurš šai patvaļai varētu pielikt punktu. Katrā gadījumā ne tas tehnokrāts, kurš patlaban vada Ministru kabinetu un, cik var spriest, zina arī, cik tualetes papīra gabaliņu katru dienu patērē valsts aparāts, jo viņa politisko pēcpusi, lūk, lielais "ģimenes vērtību" aizstāvis izglāba pavisam konkrēti. Un katrā gadījumā ne "gudrās galvas" Saeimā, kuru starpā ir pietiekami daudz ļautiņu, kuri nesaprot, ka sieva vai meita var būt pat ļoti jauka mājās, bet tas nenozīmē, ka valstij būtu jāmaksā nauda, lai viņa kļutu par vīra vai tēva sekretāri vai palīgu. Noteikumi par nepotismu pasaulē nav izstrādāti prieka pēc. Tie ir vajadzīgi konkrēti tāpēc, ka politiskajā šķirā ir tādi aunpieres, kuri ir gatavi amatos sabīdīt visus pēc kārtas, ja vien tie ir "savējie."

Vārds "nepotisms" cēlies no latīņu valodas, kurā vārdiņš "nepos" attiecas uz mazdēlu vai arī māsas (brāļa) dēlu. Tas veidojies Viduslaikos un par to, tāpat kā par tik ļoti daudz ko, varam būt "pateicīgi" Romas katoļu baznīcai. Viduslaiku baznīcas vadoņi vismaz pēc idejas ievēroja celibātu, tāpēc pašiem bērnu vismaz pēc idejas nebija, un augstos amatos viņi tāpēc bīdīja radiniekus. Piemēram, Pāvests Pāvils III (1458.-1549.) bija sava priekšteča mīļākās (!!) brālis. Gribu cerēt, ka Viduslaikos bija katoļi, kuri šo lietu uzskatīja par tikpat smirdīgi sapuvušu, kā atsevišķu baznīckungu uzmākšanos bērniem jaunākajos laikos, un, jā, arī mūsu pietiekami konkrēti banāniskās republikas pārvaldītāji. Taču gluži atbilstoši ministriem, šoferiem un dēliem mūsu valstī, arī toreiz sabiedrības sašutums, cik nu Viduslaikos tāds varēja būt, neko nenozīmēja -- pāvests Pāvils III drīz vien kardināla mantiju piešķīra pats saviem mazdēliem. Viņi tobrīd bija 14 un 16 gadus veci. Šlesera bijušā šofera dēls nav pusaudzis. Bet paralēles varam atrast vienalga.

Jauku visiem dienu!
 

free counter