sestdiena, 2011. gada 18. jūnijs

Veselā saprāta audits

Labrīt, lasītāji!

Grūti droši vien ir tiem cilvēkiem, kuri žurnālistikas pasaulē ir spiesti darboties ne pavisam ļoti brīvā vidē. Ir arī tādi kolēģi, piemēram, kuri darbojas tādā laikrakstā, kurā nereti ir nepieciešams melnu pasniegt par baltu vai, pareizāk sakot, mazpilsētas žuļiku prezentēt kā vistīrāko, jaukāko, skaistāko, gudrāko un visādā citādā ziņā ...ākāko politikāni visā Latvijā, par kuru ir neiespējami iedomāties, ka kaut viena no pret viņu vērstajām izmeklēšanām, kratīšanām un tiesāšanām būtu citādi uztverama, kā politisks pasūtījums, kuru ir vienpersoniski ir organizējis Džordžs Soross. Vai arī varbūt ļaunā feja no rietumiem.

Viens šāds censonis ir kolēģis Juris Paiders, kura radošā pieeja dzīvei nereti laikraksta lappusēs ir redzama koši, jo koši. Tā, piemēram, pirms pāris dienām viņš izkalkulēja, ka Viestura Dūles režisētie oligarhu "kapu svētki" bija "sātanisma rituāls." Taču tas ir tikai viens komentāriņš, cilvēks ir paradis arī grāmatas sacerēt. Jau pasen kādreizējais Dienas Biznesa galvenais redaktors izdeva grāmatu, kurā viņš centās pierādīt, ka Latvijai nevajadzētu iestāties Eiropas Savienībā. Varam visi būt laimīgi, ka šis viedoklis 2003. gadā neguva priekšroku, un referendumā sabiedrība bija krietni gudrāka, jo ir nudien bail domāt, kas mūsu valsts būtu, ja tā vienīgā no Baltijas valstīm būtu ārpus ES. Tas, kas notiek ar kādreizējām padumjās savienības republikām, kuras nav iestājušās rietumu apvienībās, ir ļoti skaidri redzams, piemēram, Baltkrievijā, kuras "tautsaimniecība" ir tik ļoti uz sabrukuma robežas, ka valsts diktators ir nolēmis, ka to baltkrievu tautības ļaužu, kuri ir aizmukuši uz citām valstīm, ģimenes turpmāk Baltkrievijā nedabūs nekādus valsts vai pašvaldības pabalstus. Vai arī Gruzijā, kuras teritorijas vienu daļu joprojām okupē Krievijas karaspēks tieši tāpat, kā kādreiz padumjās savienības karaspēks okupēja mūsu valsti.

Un te nu mēs nonākam pie jaunākā Jura Paidera sacerējuma, šoreiz tas ir bijis kopā ar "Saskaņas" centra latvisko seju Urbanoviču, kā arī ar personu vārdā Igors Jurgens, kurš tad, kad nenodarbojas ar grāmatu rakstīšanu, ir padomdevējs Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam. Grāmata saucas "Nākotnes melnraksti: 1934.-1941." Kāda ir tās centrālā doma? Citēsim kolēģi: "Attiecībā uz šo periodu termins 'okupācija', manuprāt, nav vēsturiski pareizs. Notikušo varētu skaidrot kā 'labprātīgu piekrišanu aneksijai'." Vismaz tā cilvēka pārdomas ir nocitējis krievu laikraksts Čas.

Te nu ir tā vieta, kur (tāpat, kā ar domu, ka Latvijai nevajadzēja iestāties Eiropas Savienībā) jādomā par veselā saprāta auditēšanu vai, visdrīzāk, pilnīgu aizmiršanu. Teikt, ka Latvija "labprātīgi piekrita" tam, kas notika pagājušā gadsimta 40. gados, ir apmēram tas pats, kas teikt, ka cilvēks, kuram ir uzbrukusi bruņota banda ar stroķiem, ir "labprātīgi piekritis" aplaupīšanai. Vai arī, ka jauna sieviete, kurai ir uzmeties rupjš tēvainis, ir "labprātīgi piekritusi" izvarošanai. Minētā krievu laikraksta pirmajā lappusē aizvakar bija bilde, kurā redzami ļaudis ar transparentu: "Mēs prasām Latvijas pievienošanu Padomju savienībai." Kas visvairāk par šo attēlu krīt acīs ir tas, ka attēlā nav redzams absolūti neviens smaids, neviena sajūsmas izpausme. Jo, raugi, toreizējā Latvijas politiskā elite (lasi -- viens pats Kārlis Ulmanis) "labprātīgi piekrita" procesam, kura kontekstā tomēr pavisam skaidri tika pateikts lūk, kas: No Jūsu piekrišanas vai nepiekrišanas te tomēr nekas nav atkarīgs. Nepiekritīsit, mēs vienalga savus bruņotos spēkus vedīsim Jūsu valstī iekšā, un viss." Tas tomēr ir pavisam skaidri zināms un dokumentos pamatots. It īpaši tajā dienā, kuras 70. gadskārtu Latvija vakar atzīmēja ar sēru lentēm, pilnīgi nekādas izvēles, vai labprātīgas vai citādas, Ulmaņa valdībai nebija. Jā, varam diskutēt par to, ka bēdīgi slavenā frāze par palikšanu savā vietā, turpmāk ļāva Kremlim radīt mītu, ka tas viss notika jauki un skaisti un laimīgi, bet mēs visi zinām, kas patiesībā sākās 1940. gada 17. jūnijā. Sākās Baigais gads ar visu no tā izrietošo.

Var jau saprast, kāpēc šo faktu cenšas revidēt "Saskaņas" centrs, jo tā elektorāts ir veidots no tiem ļaudīm, kuri katru gadu 9. maijā pulcējas pie tā dēvētā "Uzvaras" pieminekļa, lai pasērotu par aizgājušo godību. Bet ko šajā korī meklē, cik man zināms, latviešu tautības cilvēks, kuram ar "Saskaņas" centru nekādu sakaru nav? To, ka Latvija bija okupēta, ir atzinušas starptautiskas organizācijas, par to tomēr nekādu šaubu nav. Un teikt, ka tā bija "labprātīga piekrišana aneksijai"? Tas ir pliķis sejā visiem tiem, kuri gandrīz precīzi vienu gadu pēc 1940. gada 17. jūnija, tika salādēti lopu vagonos un nosūtīti uz Sibīriju. Pliķis sejā visiem tiem, kuriem nācās "paviesoties" tā dēvētajā Stūra mājā ar tās šaušalīgajiem pagrabiem. Pliķis sejā visiem tiem, kuri daudzu gadu garumā dzīvoja slēgtā valstī, kurā par to, ka Latvija kādreiz bija neatkarīga valsts, pat iepīkstēties nedrīkstēja līdz brīdim, kad aizliegto vārdu "okupācija" Rakstnieku savienības plēnumā pirmo reizi minēja Mavriks Vulfsons. Patiesībā tā pat nav veselā saprāta auditēšana. Tā ir veselā saprāta rupja samīdīšana zem kājām.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2011. gada 8. jūnijs

Kas vēl nebūs???!

Labdien, lasītāji!

Saeimas "gudro galvu" bezkaunībai absolūti nav ne gala, ne malas. Ziņots, ka "zaļo zemnieku" pārstāvis Jānis Klaužs ir ierosinājis domu, ka žurnālistus vajag izraidīt no Saeimas sēžu zāles, jo viņi "apgrūtinot" deputātu darbu. Konkrēti: "Viņi vienkārši ir jāmet ārā no turienes. Viņi kāpj uz galvas un pārsniedz elementāras pieklājības robežas." Un vēl: "Nekur nav tā, ka parlamentā aiz muguras stāv bars ar kamerām."

Muļķības. Pirmkārt, parlamenta sēdes televīzijā raida i Amerikā i Lielbritānijā, Londonā tas sākās jau pirms 20 gadiem. Tiesa, tās nav žurnālistu kameras, tā ir video sistēma, kuru ieviesis pats parlaments, bet tas lietas būtību nemaina. Piedevām, žurnālistiem abās valstīs ir visas tiesības atrasties sēžu zālē -- Amerikā tas ir balkonā, un žurnālistiem ar kongresa deputātiem un senatoriem ir jākontaktējas citur, nevis pašā zālē, bet tur viņi ir. Klaužs ir sašutis, ka kameras ir uzfilmējušas deputātu darba laikā sūtām īsziņu. Acīmredzot viņš nezina, piemēram, ka kameras Lielbritānijā reiz uztvēra bijušo premjerministru Gordonu Braunu urbinām degunu.

Ja Jānis Klaužs un viņa atbalstītāji vēlas parunāt par video kameru izslēgšanu no plenārsēžu zāles, par to var runāt, bet tikai tādā gadījumā, ja Saeima ievieš pati savu video sistēmu, no kuras televīzijas var ņemt attēlus. Deputātiem pašiem ir jārūpējas par to, ka sēdes laikā viņi neknosās, neguļ, neurbina degunu, nekasa pēcpusi, u.tml. Ja nebūs kameru, varam ticēt, ka to vienalga aprakstīs rakstošie žurnālisti. Jo viņus izslēgt no Saeimas zāles būtu absolūti kliedzošs tiesību pārkāpums, tajā skaitā preses brīvība netieši ir atrunāta Satversmes 100. un 101. pantā. Protams, deputātiem būtu daudz ērtāk, ja viņi varētu darboties pavisam slepeni, bet tas nav demokrātiskas republikas princips, un tas, ka šodien Saeimas Mandātu komisijā vairākums balsoja par to, ka žurnālisti no Saeimas zāles būtu izraidāmi, rāda cik ļoti daudz kretīnu tur darbojas. Vienkārši nožēlojami un, ja deputāti šajā jautājumā gūs virsroku, tad Satversmes tiesa var ļoti drīz gaidīt sūdzību, kuru tā pilnīgi noteikti apstiprinās. Labāk deputātiem būtu no šīs idiotiskās domas atteikties jau pašā iedīglī.

***

Un vēl. Šajās dienās Valsts prezidents Valdis Zatlers ir Vīnē, kur viņš piedalās Pasaules ekonomiskā foruma pasākumos. Cita starpā viņš citiem valsts vadītājiem ir teicis, ka Latvija rādot piemēru par to, kā cīnīties pret korupciju un oligarhu ietekmi. Jādomā, ka prezidentam padomā bija tas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pagājušajā mēnesī veica ievērojamu kratīšanu un izmeklēšanu, bet teikt, ka Latvija šajā ziņā ir priekšzīmīga? Nu, nē. Jo tādā gadījumā valsts reitings, piemēram, starptautiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International pētījumos būtu daudz, daudz augstāks, un kamēr Saeimā vairākums "gudro galvu" tieši turpina cīnīties pret pretkorupcijas centieniem (piemēram, stiepjot gumiju jautājumā par kriminālatbildības noteikšanu partiju un kampaņu finansēšanas pārkāpumiem, kā arī par to, ka sabiedrībai tomēr ir tiesības zināt, kas ir ofšora kompāniju patiesie labuma guvēji), runāt par to, ka šajā ziņā Latvija kaut kā rāda piemēru? Absurdi!

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2011. gada 7. jūnijs

Te labi, te ne tik ļoti

Labrīt, lasītāji!

Šorīt laikrakstus lasot un īsteni vasarīgu gaisa temperatūru aiz loga baudot, atradu pāris tekstus, kuri liek padomāt par to, kas valstī darās patlaban un darīsies nākamajos pāris mēnešos, un no tā arī izriet šodienas bloga ieraksta virsraksts -- par šo to varam būt optimistiski, par šo to nemaz tik ļoti.

Pozitīvais ir tas, ka Saeimā "gudrās galvas" šķiet beidzot sapratušas, ka Valsts prezidenta lēmums par Saeimas atlaišanas ierosināšanu gluži bez pamata nebūs bijis. Ventspils trubas laikrakstā joprojām aktīvi tiek kultivēta doma, ka tas ir bijis dikti gļēvs lēmums, bet Dievs ar Ventspils trubas laikrakstu. Raugi, parlamenta tā dēvētajā valdošajā koalīcijā pat ir sākusies vairāksolīšana par to, cik ļoti Saeimas deputātus atbrīvot no imunitātes, ja runa ir par dažādiem grēkiem un nedarbiem. Vienotība nākusi ar domu, ka vēlreiz jāaplūko jautājums par deputātu imunitāti pret kratīšanu (atcerēsimies, tieši šajā kontekstā veidojās pēdējais piliens Valsts prezidenta pacietības kausā), savukārt "zaļie zemnieki" paziņojuši, ka viņi ir gatavi apsvērt arī atteikšanos no deputātu imunitātes pret administratīvo sodīšanu. Tas pēc tam, kad viņu Saeimas boss Brigmanis paziņoja, ka padomājot vēlreiz, droši vien arī iepriekšējā piegājienā vajadzēja balsot par buldozera izdošanu kratīšanai. Acīmredzot jāsaka -- labāk vēlāk nekā nekad, bet tikpat acīmredzot "zaļie zemnieki" ir sapratuši, ka viena daļa Latvijas elektorāta tomēr nav gatava balsot par kandidātiem, kuri nepārtraukti ir čupojušies ar opozīciju jautājumos par tiesiskuma (ne)nodrošināšanu mūsu valstī. Vispār Valsts prezidents Saeimā ir iesniedzis veselu kaudzi dažādu lēmumprojektu, ne vien par imunitāti, bet arī (vēlreiz) par kriminālatbildības noteikšanu tad, kad partijas un apvienības pārkāpj partiju un priekšvēlēšanu kampaņas finanšu noteikumus. Kā esmu rakstījis pēdējo dienu laikā, tas ir niķis, no kura atsevišķas politorganizācijas (lasi -- Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem) vienkārši nespēj atbrīvoties. Ja gaidāmās kampaņas ietvaros "gudrās galvas" tagad sacentīsies par to, kura var būt labāka un godīgāka un tiesiskāka par visām pārējām, tad tas būs tikai un vienīgi pozitīvi. Vēl labāk, protams, būtu, ja "zaļie zemnieki" atteiktos no domas, ka par premjerministru Latvijā jābūt cilvēkam, kuram ir aizliegts izbraukt no valsts un kuram katru nedēļu ir konkrēts laika posms jāpavada tiesas zālē, bet visu laikam nevar vēlēties. Uzmanīgs optimisms te ir vietā.

Savukārt tas "ne tik ļoti" elements virsrakstā ir par pētījumu laikrakstā Diena, kurā konstatēts, ka kontrabanda uz Latvijas austrumu robežas joprojām sit ļoti augstu vilni. Laikrakstam kāds kontrabandists stāstījis, piemēram, ka Viļakas robežkontroles punktā esot tikai viens robežsargs, ar kuru neko nevar "sarunāt," visi pārējie esot gatavi "sarunai." Dažam labam robežas sargam esot lepnas dzīves vietas, kuras it kā neatbilst robežsargu algai. Un austrumu apdzīvotajās vietās kontrabandas preces varot atrast pilnīgi bez problēmām. Kad žurnālistam neizdodas ar pirmo piegājienu, viņš sāk taujāt apkārtējiem iedzīvotājiem, kur var atrast kontrabandas cigaretes. "Ātrā solī tiekam pievesti pie vienas no puķu pārdevējām turpat pie tirgus ieejas, kurai mūsu pavadonis ar pirkstu gandrīz sejā iebaksta, norādot, ka šeit esot tā īstā vieta." Un, nudien, "tante pirmajā brīdī šķiet pārsteigta, bet tad īsi noprasa: 'Zilās vai sarkanās?'" Runa, protams, ir par More cigaretēm. Darījums darīts. Un ne jau vienīgais.

Pirmais, kas te būtu konstatējams ir tas, ka kopš vakardienas Latvijas Republikai nav iekšlietu ministra. Linda Mūrniece beidzot ir aizgājusi, bet viņas vietā neviens cits vēl nav atrasts. Runāts, tas varētu būt pašreizējais tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs, bet lēmums nav pieņemts, un tas liek jautāt, cik nopietni pašreizējā valdība izturas pret likuma aizsargāšanu. Tāpat tas liek jautāt, cik ilgi pašreizējā valdība domā saglabāt un pieciest situāciju, kurā kontrabanda uz Latvijas robežas, kā šorīt laikrakstā rakstījis Guntis Bojārs, "robežojas ar totālu bezpreģelu." Piemēram, kāds no valdošajām aprindām varētu sazināties ar kolēģiem Gruzijā, kur, kā man viņdien radio raidījumā stāstīja Baltijas-Melnās jūras alianses vadītājs Rihards Berugs, kaut kā ir izdevies pilnībā no korupcijas attīrīt valsts policijas iestādes. Varētu pajautāt -- kā. Gruzija pēdējā laikā no katra pasaules stūra ir baurojusi, ka tieši tur, lūk, ir izdevies ar korupciju tikt galā, un tāpēc investori var nākt uz Gruziju pilnīgi bez jebkādām bailēm. Nav dzirdēts, ka kāda nopietna pasaules organizācija būtu šo domu noraidījusi. Piedevām pērn decembrī starptautiskā pretkorupcijas organizācija Transparency International konstatēja, ka ne mazāk, kā 78 procenti Gruzijā aptaujāto respondentu uzskata, ka pēdējo trīs gadu laikā korupcija valstī ir samazinājusies, vien deviņi procenti -- ka tā ir palielinājusies. Salīdzinoši Latvijā tikai deviņi procenti respondentu uzskatīja, ka korupcija ir samazinājusies, bet 55 procenti -- tā ir palielinājusies (pārējie -- ka nav mainījusies, kas tāpat ir slikts rādītājs). 77 procenti Gruzijas iedzīvotāju uzskata, ka valsts valdība ir bijusi efektīva cīņā pret korupciju. Latvijā to pašu saka vien 11 procenti ļaužu. Viela pārdomām. Un it īpaši viela pārdomām jautājumā par to, ko tad īsti amatā dara tādas personas, kā Valsts robežsardzes komandieris, Muitas kriminālpārvaldes vadītājs, Galvenās muitas pārvaldes direktors, un Valsts ieņēmumu dienesta attiecīgās amatpersonas. Te nu šķiet, ka ir viena otra galva, kurai būtu jāripo, bet vai mūsu "gudrās galvas" uz tā kaut ko būs spējīgas?

Bet arī te ir manāms zināms iemesls optimismam, un blogu pabeigsim ar kaut ko jaukāku. Proti, tas pats Augusts Brigmanis šorīt arī ir citēts sakām, ka gadījumā, ja komisija spriedīs, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs Normunds Vilnītis nav piemērots amatam, tad arī "zaļajiem zemniekiem" vajadzētu atbalstīt viņa atstādināšanu. Prieks, kur tu rodies? Arī KNAB pilnīgi noteikti ir līdzatbildīgs par to, kas darās uz Latvijas robežām, būtu pat ļoti labi, ja beidzot tam izdotos atrast direktoru, kurš nav gluži tik kūtrs un laisks attiecībā uz korupciju, kā pašreizējais direktors. Tiesa, optimisms var pazust pavisam pēc 17. septembra vēlēšanām, ja Latvijas iedzīvotāji turpinās balsot par politikāņiem, kuru īstais mērķis ir glābt sevi un savējos, bet pagaidām šķiet, ka politikā veidojusies ļoti auglīga augsne, lai nākamajos pāris mēnešos tiesiskumu Latvijā uzlabotu pat ļoti. Darbojieties, deputāti, it īpaši no "Vienotības" un ZZS! Parādiet, ka visi skaistie lozungi par godīgumu un tiesiskumu nav tikai butaforijas! Neiespējami tas nav.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2011. gada 6. jūnijs

Atkal žuļicība no "gudrajām galvām"

Labdien, lasītāji!

Jau atkal atsevišķas mūsu valsts "gudrās galvas" ir pierādījušas to, ka tām interesē tikai un vienīgi savas un nevis valsts un sabiedrības intereses. Runa ir par Tieslietu ministrijas piedāvāto domu, ka Latvijas sabiedrībai būtu tiesības zināt, kam pieder visi uzņēmumi, kuri tādā vai citādā veidā darbojas mūsu valstī, tajā skaitā arī atklājot patiesos labuma guvējus tā dēvētajos ofšora vai ārzonas uzņēmumos. Lasītāji var trīs reizes minēt, kuri no mūsu politikāņiem pret šo domu ir iebilduši. Ja minējāt, ka to dara "gudrās galvas" no apvienības Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem, kā arī no tā dēvētajiem "zaļajiem zemniekiem," tad pareizi būs minēts.

Raidījums "Nekā personīga" brīvdienās ziņoja, ka TM likumprojekts ir iestrēdzis Saeimas Tautsaimniecības komisijā, kuras priekšsēdētājs ir neviens cits, kā nesen par Valsts prezidentu ievēlētais Andris Bērziņš. Vēl raidījums vēstīja, ka konkrēti iebildumi pret to esot "Tautas" partijas dibinātājam un pašreizējam deputātam Andrim Šķēlem, kurš uzskata, ka tas "diskriminēšot biznesmeņus un aizbaidīšot investorus." Tāpat ziņots, ka šim viedoklim piekrīt Šķēles pārstāvētā apvienība, kā arī -- kāds pārsteigums! -- "zaļie zemnieki." Vārdu sakot, tās divas kustības, kuru nosacītajā vai īstajā priekšgalā ir personas, par kurām ir viss iespējamais iemesls domāt, ka arī tās ir iesaistītas ārzonas uzņēmumos, ja arī pašas to noliedz.

Šķēles kungs, ministrijas likumprojekts varbūt "diskriminēs" biznesmeņus un "aizbaidīs" investorus, bet ne jau visus. Tikai tos, kuriem acīmredzot ir kaut kas slēpjams. Vai tādi uzņēmumi Latvijā ir patiešām vajadzīgi? Nē. Jo uzņēmums, kura patiesie īpašnieki un labuma guvēji ir slēpti, ir uzņēmums, kurš darbojas slēptā veidā. Protams, mūsu valsts politikāņiem slepenība ir ierasta lieta un atklātība -- nekas labs vai akceptējams, bet sabiedrībai ir visas tiesības domāt citādi. Piedevām, kārtējo reizi Šķēle rīkojas neatbilstoši valsts ilgtermiņa un starptautiskajām interesēm. Redziet, pasaulē ir tāda organizācija, kā "Moneyval," kura reizi četros gados apkopo datus par to, kā valstis apkaro noziedzīgi iegūtās naudas legalizēšanu. Patlaban Latvija tās reitingos ir ļoti, ļoti zemā vietā -- vienā no pēdējām vietām visā Eiropā. Vai tas ir kaut kas tāds, par ko valsts likumdošanas pārstāvji priecājas? Varbūt viņiem tas ir pie vienas pakaļas, ka tik var šeptēties? Pareizi par šo lietu ir runājis Tieslietu ministrs Štokenbergs: "Mēs tikko viņiem esam solījuši, ka parlamentā ir likums un izrādās, ka ir deputāti, kam viņš nav vajadzīgs. Un diemžēl šiem deputātiem ir virsroka Saeimas tautsaimniecības komisijā." Ja Saeima nerīkosies, nākamais "Moneyval" ziņojums būšot "nedraudzīgs," bet lēmumam būtu arī starptautiskas sekas, jo "Moneyval" datus ņem vērā starptautiskas reitingu aģentūras, ārvalstu analītiķi, kā arī tās bankas, no kurām Latvijas valdība drīz vien prasīs starptautiskā aizdevuma pārfinansēšanu. Labi nebūs. Un sabiedrībai ir visas tiesības jautāt, kāpēc valsts priekšgalā ir personas, kurām tas ir gluži vienaldzīgi. Vai tiešām spēja, savas personīgās intereses apmierināt ar ofšora uzņēmuma, kurš pieder ofšora uzņēmumam, kurš pieder ofšora uzņēmumam, kurš pieder ofšora uzņēmumam, ir svarīgāka par Latvijas Republikas starptautisko reputāciju? Un vai tiešām Andris Šķēle nesaprot, ka pasaulē ir pietiekami daudz biznesmeņu un investoru, kuri tieši nevēlas darboties valstī, kurā nevienlīdzīgu konkurenci nodrošina specifiski tas, ka viena daļa uzņēmēju darbojas ēnā? Galu galā, cilvēks taču skaitās veiksmīgs uzņēmējs esam. Vai viņam tiešām viss pārējais ir pie kājas? Cik ļoti nožēlojami! Cik liela un kārtēja žuļicība!

Bet nav jau pārsteigums, no kurienes šie iebildumi nākuši. Šķēle pārstāv to pašu politorganizāciju, par kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs jau atkal ir pateicis, ka 2010. gada Saeimas priekšvēlēšanu laikā tā rīkojās neatbilstoši likuma prasībām. Šoreiz partijām un apvienībām bija tik daudz naudas, ka būtu jābūt brīnumam, ka kāda no tām tomēr izlēma rīkoties negodīgi, bet mūsu banānu republikā nekas tamlīdzīgs nav pārsteidzošs. Kārtējo reizi būs tiesas, kārtējo reizi tiesas pateiks, ka nē, tā nedrīkstēja, kārtējo reizi būs pārsūdzēšana. Vai daudz, daudz vieglāk tomēr nebūtu rīkoties tā, lai KNAB iebildumu vispār nebūtu? Latvijā ir pietiekami daudz partiju un apvienību, kurām tas ir pilnīgi iespējams.

Lūk, iemesls, kāpēc turēt visus īkšķus par to, ka PLL rudenī gaidāmajās vēlēšanās tiks aizslaucīts vēstures mēslainē, kur tam pienākas būt. Viens no PLL ļaudīm Edgars Zalāns ir nācis ar domu, ka katrai PLL partijai vēlēšanās vajadzētu startēt atsevišķi. Laba doma, jo tad būs vēl jo vairāk ticams, ka ne viena, ne otra nesasniegs piecus procentus balsu. Taču galvenais tomēr ir cits: Kāpēc kāds gribētu balsot par partiju, kuras pārstāvji ir tik ļoti institucionāli negodīgi? Kuri noraida atklātību politikā, kuri allaž vēlas šeptēties tikai un vienīgi pa savam, kuriem tiesiskums ir pilnīgi un absolūti abstrakts jēdziens? Kaut kādā brīdī tomēr šādai žuļicībai ir jāpieliek punkts.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2011. gada 3. jūnijs

Politika rullē uz priekšu

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Š.g. 8. jūlijā amatā stāsies jauns, pēc kārtas septītais (vai astotais, ja skaita Kārļa Ulmaņa patvaļīgi sagrābto amatu) Latvijas Valsts prezidents. Pirmais, ko gribu teikt -- vēlu Andrim Bērziņam veiksmi. Veids, kādā viņš kļuva par kandidātu, bija pietiekami savdabīgs -- atnāca cilvēks un pateica "gribu," atradās pieci "zaļi zemnieki," kas bija gatavi viņu izvirzīt, un gatavs. Protams, savu lomu nospēlēja arī pašreizējā Valsts prezidenta lēmums, Saeimu padzīt ar mietu. Ar paškritiku mūsu "gudrās galvas" pilnīgi noteikti neizceļas, un nešaubīsimies ne mirkli, ka vakar viens otrs deputāts balsoja ar uzmestu lūpu par to, cik "nesmuki" prezidents pret viņu bija izturējies. Taču darīts ir darīts, un nu atliek no visas sirds cerēt, ka A. Bērziņš būs amata cienīgs prezidents, pirmkārt jau stingri jo stingri stāvot pret politikāņu patvaļu, kura nekur nav pazudusi. Vispār ir viss iemesls jautāt, vai šis sasaukums pēc lēmuma par tā atstādināšanu bija morāli tiesīgs vēlēt Valsts prezidentu, bet, ja nu reiz tas ir izdarīts, tad jāraugās uz priekšu. Ja reiz cilvēks ir pateicis, ka nav viņš nekāds oligarhu ieliktenis, tad lai pierāda, ka tas tā ir un neļauj politikāņiem turpināt valsts sagrābšanu. Tajā skaitā skaidri liekot saprast, ja pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām (un nešaubīsimies, ka tādas būs -- referendumā pilnīgi noteikti sabiedrības vairākums pašreizējai Saeimai pateiks nē, jo, lai vai kā, bet sabiedriskās domas aptaujās to atbalsta vien katrs desmitais valsts iedzīvotājs) -- ja pēc nākamajām vēlēšanām parlamentā būs tikpat daudz ļaužu, kuriem tiesiskums ir pie vienas kājas, tad Satversmes 48. pants ļoti noteikti var tikt likts lietā vēlreiz. Kaut kad tomēr mūsu "gudrajām galvām" ir jāiemācās, ka nevar rīkoties kā vien tīk, nedomājot par tiesiskumu nemaz.

Jo raugi, no politikāņu nedarbiem pietiekami lielas atraugas turpinās vēl un vēl. Batālijās ap Valsts prezidenta ievēlēšanu, iespējams, paslīdēja garām tas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir konstatējis, ka par spīti tam, ka pagājušajā gadā partijām un to apvienībām bija pat ļoti daudz naudas priekšvēlēšanu kampaņas vajadzībām, atsevišķas partijas un to apvienības kārtējo reizi nespēja atturēties no nešķīsta kārdinājuma. Nevienam nebūs pārsteigums par to, kura apvienība jau atkal šajā nozīmē kļuva par "spīdekli." Jā, tā bija apvienība Par Labu Latviju mums un mūsu sponsoriem -- tā pati, kuras pamatā ir tās divas partijas, kuras 2006. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā "izcēlās" ar sevišķi vērienīgu, runāsim atklāti -- krāpšanos. Tajā skaitā "Tautas" partija, kurai visticamāk kaut kad nākotnē nāksies maksāt pat ļoti, ļoti lielu naudu, un tas ļoti noteikti varētu nozīmēt partijas pelnītās beigas.

Tāpat varbūt paslīdēja garām tas, ka Ģenerālprokuratūra ir uzsākusi kriminālprocesu par pašreizējās Satversmes tiesas tiesneses Vinetas Muižnieces (tā nav sakritība, ka arī viņa bija "Tautas" partijas pārstāve) rīcību Saeimas Juridiskās komisijas vadītājas amatā, kad, cik var spriest, apzināti nobēdzināts tika jautājums par kriminālatbildības noteikšanu partiju un priekšvēlēšanu finansējuma noteikumu pārkāpšanā. Redzēsim, kas ar to notiks tālāk, bet jau tagad varam pateikt, ja pret V. Muižnieci tiks izvirzīta kriminālapsūdzība, tad būs ļoti nopietni jautājumi par to, vai viņa ir tiesīga turpināt darbu valsts konstitucionālajā tiesā, nemaz nerunājot par to, kas notiks, ja viņa tiks notiesāta.

Ļoti daudz būs atkarīgs no tā, kādu Saeimu mēs ievēlēsim septembrī. Kā pirmdien teicu "Skatā no malas," es vienkārši nevaru saprast, kāpēc darba ļaudis atkal un atkal un atkal balso par cilvēkiem, kuri viņiem atklātā tekstā un nepārtraukti melo. Ja tikai 10 procenti Latvijas iedzīvotāju atbalsta Saeimu, tad šķiet visnotaļ acīmredzams, ka ir vajadzīga kvalitatīvi jauna Saeima. Vai vismaz attīrīta un iztīrīta Saeima. Nav šaubu, ka vēlēšanās labu rezultātu var gaidīt "Saskaņas" centrs -- tā elektorātam ir visas cerības nodrošināt, ka viņu mīluļi, tajā skaitā tie, kuri neprot latviešu valodu, tiks pie varas. Tāpat savs elektorāts ir "zaļajiem zemniekiem," un te nu rodas jautājums par to, vai šīs divas apvienības spēs iegūt 51 vietu Saeimā. Jo tādā gadījumā sapratīsim ļoti, ļoti skaidri, kādā virzienā Latvija tiks pagriezta: Prom no Eiropas un Krievijas virzienā. Tas ir "zaļo zemnieku" ministrs, kurš bīda dzelzceļa savienojumu ar Maskavu uz Eiropas Savienības Rail Baltica projekta rēķina. Tas ir "Saskaņas" centrs, kuram ir sadarbības līgums i ar Krievijas, i ar Ķīnas diktatoriem. Tas ir no šī politikas gala (plus vēl PLL), no kura nāca lielā zākāšanās par Latvijas starptautiskajiem aizdevējiem, no šī politikas gala doma, ka kodolspēkstaciju vajag būvēt tandēmā nevis ar Lietuvu, bet gan ar Krieviju.

Un tas, savukārt, nozīmē pat ļoti lielu atbildību Vienotībai. Buldozers jau var sacerēties, ka oktobrī Saeimā nekādas Vienotības vairs nebūs, bet ticamāk ir tas, ka oktobrī Saeimā nekāda buldozera nebūs, jo diez vai kādam izdosies sabiedrību pārliecināt, ka PLL astoņi deputāti šajā piegājienā ir darījuši jebko konstruktīvu, un pieci procenti, ļoti iespējams, apvienībai šoreiz izrādīsies pārāk ciets rieksts -- ja vien kārtējo reizi nenotiks "radoša" pieeja kampaņas finansēšanai. Bet vai Vienotība ir pietiekami spējīga? Nezinu. Vēl viens "sīkums," kas varbūt lasītājiem ir paslīdējis garām, ir visnotaļ apbrīnojami atklāts teksts, ar kādu šajās dienās ir nācis Vienotības pārstāvis Jānis Mārtiņš Skuja Rīgas domē. Intervijā portālam Bizness.lv viņš pateica, ka vienotības ideja Vienotībai esot sabojāta, tikai pašnāvnieks tagad būtu gatavs kustībā iesaistīties, Jaunais laiks ir "kā enkurs, kas noraus dibenā Pilsonisko savienību," ekonomikas ministru Kamparu "jau sen vajadzēja padzīt" u.tml. Kā teicu, ar paškritiku mūsu "gudrās galvas" nav ieradušas sadzīvot, un J.M. Skuju Vienotība ... izslēdza. Vārdu sakot, nekādu kritiku, mēs paši labāk zinām. Bet Vienotība to vairs nevar atļauties. Seši, septiņi mēneši, kuru laikā visi Vienotības deklarētie principi tika upurēti uz "stabilitātes" altāra, ļoti noteikti lika pietiekami daudziem Vienotības atbalstītājiem no apvienības novērsties. Vienotībai vairāk par visu ir vajadzīga pašsattīrīšanās, Jaunais laiks, diemžēl, jau izseni ir kļuvis par siles partiju.

Vai būtu jācer uz jaunu partiju, kuru veidotu Valdis Zatlers vai kāds cits? Diez vai. Laika maz, naudas maz, personāliju saraksta sastādīšanai laika maz. Visticamāk šāda jauna partija gūtu ievērojamus panākumus, vēlme atrast baltu varoni uz balta zirga no sabiedrības nav pazudusi, bet no kurienes tā ņemtu balsis? Galvenais tomēr septembrī būs nodrošināt, ka vairākums Saeimā ir cilvēkiem, kuri tiesiskumu un godīgumu redz kā patiesu principu, nevis tikai kā lozungu. Un te nu jāņem vērā kaut kas, ko par Latvijas politisko iekārtu nesen ir rakstījis erudītais britu komentētājs Eduards Lūkass: "Latvijas galvenais vājums ir nevis tas, ka sliktie puiši ir spēcīgi, bet gan tas, ka labo puišu ir maz un viņi ir vāji. Politiskā šķira ir sekla, un daudzi no valsts labākajiem un saprātīgākajiem pārstāvjiem politiku uzskata par bezgaumīgu un bezjēdzīgu cirku. Kamēr nemainīsies šis uzstādījums, nemainīsies arī Latvija."

No viņa mutes Dieva ausī. Un pabeigšu šo bloga ierakstu ar to pašu, ar ko sāku. Lai Dievs stāv klāt Andrim Bērziņam un ļauj viņam kļūt par patiesu Latvijas Republikas Valsts prezidentu, par cilvēku, kuram galvenais ir un paliek valsts un sabiedrības labklājība, tās reputācija ārvalstīs un visās aliansēs un organizācijās, kurās Latvija ir iestājusies, kā arī minētais tiesiskums un godīgums Latvijas politikā. Cerēsim, ka viņš aktīvi izmantos visas tiesības, kādas viņam dotas Satversmē, tajā skaitā un it īpaši likumdošanas jomā. Arī pēc 8. jūlija Rīgas pilī būs vajadzīgs stingrs bastions pret politikāņu pārliecību, ka Latvijas Republika ir privātuzņēmums, kas pieder tikai un vienīgi viņiem. Vēlme sagrābt valsti nekur nav pazudusi. Cita starpā pēc pāris gadiem nāks laiks pārvēlēt Satversmes aizsardzības biroja vadītāju, un pēc visa tā, kas ar politikāņu "gādību" ir noticis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Satversmes tiesā un Tiesībsarga birojā, tā nu reiz ir iestāde, kurā nedrīkst un vēlreiz nedrīkst būt cilvēki, kuri mūsu republikas politkorumpēto vidi uzskata par pašsaprotamu un akceptējamu.

Un sabiedrība -- gudra pieeja gaidāmajām vēlēšanām, ļoti gudra. Vai tiešām mēs vēlamies dzīvot valstī, kura ir pavērsta ar seju pret Krieviju un kuras likumdošanas iestāde ir tik ļoti ierāvusies sevī, ka neko aiz Jēkaba ielas nama mūriem neredz un izliekas neredzam? Valstij ir vajadzīga pārvaldes iekārta, kura ir godīga, kura ir sakarīga, kura ir vieda, kura nedara visu iespējamo, lai pēc iespējas lielāks skaits Latvijas republikas pilsoņu tomēr nepārceltos uz ārzemēm. Laiks vētīt, un kā vēl! Nav Latvijai jābūt korumpētai banānu republikai. Nav.

Jauku visiem dienu!
 

free counter