piektdiena, 2010. gada 29. oktobris

Turcijgeita

Labdien, lasītāji!

Lieliskajā portālā Pietiek.com ir uzpeldējusi informācija, ka kādreizējā sabiedriskās politikas centra Providus un pretkorupcijas organizācijas Delna aktīviste Lolita Čigāne pirms trim gadiem ir Latvijā ievedusi preces no Turcijas un nav tās deklarējusi paredzētajā kārtībā. Radušies jautājumi, vai šīs preces viņa ir pirkusi pati savām vajadzībām, kas ir viena lieta, vai arī tās ir importētas, lai tās varētu tirgot viņas dzīves biedram daļēji piederošā veikalā, kas būtu pavisam cita lieta -- tā jau būtu kontrabanda.

Pati stāsta varone ir teikusi, ka preces absolūti nekādā gadījumā nebija domātas tālāk pārdošanai. Piedevām, jau toreiz viņai uzlikts administratīvs sods 50 latu ar daļēju ievesto mantu konfiskāciju, viņa nolēmusi to nepārsūdzēt, viņa to samaksājusi, un līdz ar to administratīvais process ir beidzies. Pietiek.com materiālā uzdots jautājums par to, kā šī informācija ir nonākusi atklātībā. Mājiens ir par to, ka Vienotības iekšienē ir notikusi atriebība par to, ka L. Čigāne ir aktīvi aicinājusi partijas kolēģi Silvu Bendrāti atteikties no mandāta sakarā ar viņas kādreiz slepenajām attiecībām ar Lembergu. Pati L. Čigāne ir teikusi, "Tāpēc, ja sabiedrībai ir pamatotas bažas par to, ka šis var mani novest kaut kādā atkarības situācijā [..] es patiešām esmu gatava nolikt to mandātu."

Man tādu bažu nav. Grūti spriest, kādā veidā "lakati – 54 gab., somas – 7 gab., somu aksesuāri – 95 gab., pildspalvas – 3 gab., bižutērija – 13 gab., papīra maisiņi – 100 gab., guašas krāsas – 2 gab. un dāvanu maisiņi – 20 gab." (tā attiecīgās preces aprakstītas administratīvajā protokolā) varētu politiskajā nozīmē radīt kaut kādu atkarību. Bendrātes gadījumā jautājums ir cits -- kā esmu rakstījis citreiz, nevaru zināt, vai viņa ir kaut kādā ziņā pārkāpusi likumu, taču Vienotība viņas kontekstā acīmredzot ir nolēmusi ieturēt Mafijas stila "omerta" principu -- neteikt neko, acīmredzot cerībā, ka sabiedrība aizmirsīs. Par šo lietu vakar manā radio raidījumā kādreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga teica lūk, ko: "Bendrātes kundzes situācija mani ļoti satrauc un argumenti, ko es dzirdu viņas aizstāvībai, mani nepārliecina. Es domāju, ka te ir principa jautājums par slēpto iespaidu redziet, tas jau ir tas. Nav būtiski, kurā gadā tas notika un cik liela tā summa bija, bet tas, ka cilvēks ir pieņēmis naudu, lai acīmredzot slēptā veidā un citiem par to nestāstot, darbotos kāda oligarha -- būsim atklāti, ja? -- interesēs, taču ne jau par zilām acīm. Acīmredzot tur ir bijusi kāda noruna un kāda vajadzība, un kad to slēpj -- ja tas viss būtu pateikts atklāti, tā būtu pilnīgi cita situācija, bet, kas ir tik rūpīgi slēpts tik ilgus laikus, tas princips kā tāds man tiešām rada nopietnas bažas par Vienotības spēju savās rindās piemērot tikpat stingrus kritērijus un prasības, kādas viņa kā nekā ienākot politikā visi bija publiski pauduši."

Tieši tā. Turklāt, ja Vienotības iekšienē patlaban notiek vistu un gāganu karš, arī tas ir iemesls pietiekami nopietnām bažām.

Jauku visiem dienu.

trešdiena, 2010. gada 27. oktobris

Fui, Dombrovski, fui, Vienotība!

Labdien, lasītāji!

Nu, ko. Kārtējā prieka vēsts. Starptautiskā pretkorupcijas organizācija Transparency International ir konstatējusi, ka pēdējā gada laikā situācija ar korupciju Latvijā ir nevis uzlabojusies, bet gan pasliktinājusies. Lasītāji zinās, ka uz 10 punktu skalas, kurā 10 punkti ir korupcijas absolūts trūkums un 1 punkts ir korupcijas universālā klātbūtne, Latvija ir ieguvusi 4,3 punktus. Pērn bija labāks rezultāts.

Protams, nav jau tālu jāskatās, lai konstatētu, kāpēc TI pie šāda secinājuma ir nonākusi. Skandāls bērnu slimnīcā. Skandāls Latvenergo. Skandāls vienā valsts iepirkumā pēc nākamā. Skandāls ar prokuroru, kurš it kā piesavinājis citam prokuroram domātu kukuli. Digitalizācijas skandāls. Dienvidu tilts ar tā pasakainajām izmaksām. Kukuļdošana Rīgas domē. Taču galvenais TI aptaujā ir uzņēmēju vērtējums par to, cik liels valstī varētu būt korupcijas līmenis. Tā dēvētie 10 procenti pa virsu visiem iepirkumiem jau sen ir bijusi pilsētas leģenda, bet nav dūmu bez uguns, un privātās sarunās uzņēmēji vēl arvien runā par to, ka Latvijā korupcija joprojām sit augstu vilni.

Kāda pret to visu ir bijusi politikas reakcija? Godīgi sakot, nekāda jau īpašā. TI reitings Latvijai ir ļoti liels kauns, vēl jo vairāk, ja ņemam vērā, ka kārtējo reizi Igaunija mūsu valsti ir apsteigusi, pie tam pamatīgi. Taču Valda Dombrovska un viņa pārstāvētās Vienotības attieksmi pret korupciju patlaban visskaidrāk var redzēt jautājumā par Silvu Bendrāti. Nekāds izvērtējums par to, ka viņas darījums par Puzes ķeizaru nekad astoņu gadu garumā nav parādījies viņas kā Saeimas deputātes amatpersonas deklarācijā. Šorīt LNT Dombrovskis teica, ka partija viņai pilnīgi uzticoties un protams, viņa var turpināt darbu Saeimā. Tas pēc tam, kad par viņas demisijas vēlamību izteicās cits Vienotības pārstāvis, bijušais KNAB direktors Aleksejs Loskutovs. Manuprāt, te ir ļoti skaidra situācija, it īpaši ņemot vērā to, kā Vienotība laikā pirms vēlēšanām izrēķinājās ar Rīgas domes deputātu Šiliņu, kurš trafaretās mašīnās braukāja pa naktsklubiem. Priekšvēlēšanu laikā ir jāizskatās labi. Šiliņa Rīgas domē vairs nav. Bet tagad, lūk, Vienotība ir iekļuvusi Saeimā, un acīmredzot tā ir gatava akceptēt tieši to pašu attieksmi, kāda pirms četriem gadiem bija Kalvītim un viņa bandai -- mūs ievēlēja, mēs varam darīt da jebko, un sabiedrība var iet uzsēsties uz īkšķa un rotēt. Vēl tikai Dombrovskis nav pateicis vārdu "vaukšķi," bet attieksme ir pietiekami skaidri iezīmēta. Fui Vienotībai, citu neko es nevaru pateikt. Iespējams, Silva Bendrāte pret likumu nav nogrēkojusies. Bet tādā gadījumā, lūdzu, lai viņa noorganizē preses konferenci un skaidri pasaka, kāpēc ilgstošais darījums, kuru viņa pati sakās "atstrādājusi" esam, nekad nav parādījies viņas amatpersonas deklarācijā. Un vēl jo vairāk, kā tas var būt, ka stājoties partijā, kura kā karogu pirmām kārtām pacēla cīņu pret oligarhiem, viņai nevienā brīdī neienāca prātā, ka varbūt kolēģiem vajadzētu pateikt, ka viņai ir personīgas biznesa attiecības ar vislielāko oligarhu no visiem?

Pagāja diezgan ilgs laiks, pirms es sāku likt pēdiņas ap vārdu "Tautas" savienojumā "Tautas partija." Vienotība acīmredzot ir gatava tos, kuri par to balsoja tāpēc, ka cerēja, ka beidzot Latvijas politikā parādīsies godīgums, pievilt jau pirmajās nedēļās. Fui. Vēlreiz fui. Un, ja Dombrovska lielā "uzticība" ir pamatota tajā, ka viņš cer, ka Puzes ķeizars netraucēs viņa valdības darbam, tad vēl jo lielāks fui. Atkarība no oligarha -- ļoti labi, Dombrovska kungs. Tas ir tieši tas, kā dēļ Jums vēlētāji salika tik daudz krustiņu.

Nekāda jauka diena šodien pateicoties Valdim Dombrovskim un Vienotībai nav.

otrdiena, 2010. gada 26. oktobris

Vienotība. Nē, patiesībā "Vienotība." Žēl.

Labrīt, lasītāji!

Šķiet, tas bija politologs Ivars Ījabs, kurš pirms kāda brīža teica, ka 10. Saeimas valdošā koalīcija bija tikpat skaidra mirkli pēc 2. oktobra vēlēšanām, kā 9. Saeimas valdošā banda (atvainojiet, Zemīša jaunskungs un Kolātes jaunkundze, bet nu priekšvēlēšanu laiks ir beidzies un atgriezīsimies pie piemērotās leksikas) bija skaidra mirkli pēc 2006. gada vēlēšanām (esmu kolēģi Ījabu pārfrāzejis, par ko atvainojos un, ja tas patiesībā nebija viņš, bet kāds cits, tad atvainojos vēlreiz). Otrās vēlēšanās pēc kārtas uzvarēja tie, kuri bija pie teikšanas pirms tam. Loģiski, kā tajā pašā naktī stāstīja viens politikānis pēc nākamā, esošā koalīcija var turpināt darbu, piedevām nu jau ar lielāku balsu skaitu Saeimā.

Tālākā epopeja visiem ir zināma. Lielais samierinātājs Dombrovskis nolēma, ka vajag pie galda sasaukt visus pēc kārtas (izņemot tos, kuri tik ļoti bija sasmērējušies, ka smaka no viņiem bija jūtama jau no liela gabala, tāpēc viņus labāk atstāt aizdurvē). Notika ideoloģiska pozēšana, lūpu uzmešana, flirtēšana un klīrīgums, un galu galā valsts, kā jau tas mēdz notikt tad, kad lietas lemj mūsu "gudrās galvas," palika pie sasistas siles. Pie koalīcijas, kurā būs tikai "Vienotība" (diemžēl, tāpat kā ar vārdu "Tautas" Šķēles biznesa projekta gadījumā, acīmredzot turpmāk vārds "Vienotība" būs jāliek pēdiņās) un Lembergs.

Protams, tie divi precinieki, kuri brūtei Dombrovskim piedāvāja savas kamanas, nekādi staltie nebija. "Saskaņas" centrs (tās pašas pēdiņas to pašu iemeslu dēļ) ... kā vakar teicu raidījumā, nav liela muiža tas, vai kādreizējais kolēģis Ušakovs sadūšosies tik tālu, ka reiz atļausies vārdu "okupācija" pārspļaut pār lūpām. Lielāka muiža ir tā, ka "Saskaņas" centrs ir bijis pietiekami bezkaunīgs, lai ļautu Saeimā ievēlēt darba ļaudis (šī vārda vispadomiskākajā nozīmē), kuri latviešu valodā nudien neprot vairāk, kā "Labdien." Par vienu šādu eksemplāru šodien Atkarīgajā ir rakstījusi kādreizējā Atmodas redaktore Veidemane. Šķiet, ne vien biedrs Kravcovs neprot latviešu valodu, bet arī pilsonību naturalizācijas kārtā viņš varētu būt ieguvis tādā, nu, teiksim ... pagalam nelikumīgā veidā. Tā ir attieksme ne vien pret Saeimu, kura nav tā iestāde, kura pēdējo četru gadu laikā ir pelnījusi īpašu cieņu (ļoti maigi teikts), bet pret visu Latvijas Republiku. Un, kas attiecas uz otru precinieku "Visu Latvijai (vai, pareizāk sakot, Visu tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir pamanījušies piedzimt etniski latvieši, izņemot Dmitriju Mironovu)," ir arī pietiekami konkrēti jautājumi par atsevišķu VL censoņu dzīves uzskatiem, tajā skaitā par personu, kura nonāktu Saeimā, ja no VL/TB/LNNK kāds ieietu valdībā, Jāni Iesalnieku. Reizēm visnotaļ radikālā grupējumā tieši viņš ar savu daiļradi interneta vidē ir spējis izcelties pat ļoti. Cepuri nost viņa priekšā par to, ka viņš, atšķirībā no ļoti daudziem interneta skribentiem, vismaz lielākoties savas pārdomas par "inteliģentu antisemītismu" u.tml. ir publicējis zem sava vārda un uzvārda. Tādā ziņā malacis. Bet joprojām man ir noraidāma doma, ka latvietis var just pašlepnumu tikai uz kāda cita rēķina.

Taču abos gadījumos runa tomēr ir par salīdzinošiem sīkumiem, ja biedra Kravcova latviešu valodas neprasmi un bāleliņa Iesalnieka vecmodīgos un ļaunprātīgos aizspriedumus salīdzinām ar tādu sīkumu, kā nākamā gada valsts budžets un vispār Latvijas Republikas tautsaimniecības un sabiedrības nākotne. Nevienā brīdī brūte Dombrovskis netaisījās valdībā aicināt biedru Kravcovu vai bāleliņu Iesalnieku. Taču it īpaši "Saskaņas" centra gadījumā, manujoprojāmprāt, būtu vērts ņemt to valdībā, lai sabiedrība beidzot var redzēt, kas lācītim ir vēderā. SC galma latvietis Urbanovičs jau sen ir lielījies, ka viņa partijai ir pats labākais budžeta plāns un viss pārējais. Protams, finanšu ministra posteni neviens pat murgos partijai nedos, bet iekļaušana valdībā tomēr liktu partijai parādīt, kas tā ir kā valdības locekle, ne vairs, kā mūžīgā opozicionāre. Un, ja reiz ne SC, tad tomēr VL/TB/LNNK, lai vismaz Ministru kabinetā pie galda ir kāds cits, izņemot "Vienotību" un Lembergu. Vismaz tik daudz.

Jo "Vienotība" ar savu bezgalīgo ampelēšanos par krēsliem, krēsliem, krēsliem un acīmredzot pašu būtiskāko no visiem jautājumiem -- kuru krēslu dot Kristovskim -- jau tagad, tikai trīs nedēļas pēc vēlēšanām, ir sākusi pievilt, un krietni. Ir skaidri acīmredzams, ka arī šis reiz ir politveidojums, kurā sīkmanība ir pārāka par pilnīgi visu. Par to, kas notiek, ja katram organizācijas biedram tiek dots automātisks veto, laika gaitā ir nācies domāt arī nopietnākām struktūrām par Latvijas politisko "eliti," piemēram, Eiropas Savienībai, kura no individuālo dalībvalstu veto ir atteikusies. Būtu prāta darbs to pašu darīt arī mūsu valsts "gudrajām galvām," jo nudien nākamajos mēnešos būs risināmi būtiskāki jautājumi par to, vai Ušakovs spēj pateikt "okupācija" un vai Iesalnieks nesāks Saeimā izģērbties puspliks, lai protestētu pret aizgājušo vilcienu, kas saucas Abrene. Cita starpā tāpēc, ka Latvija tomēr ir parlamentāra republika, un būdams dzimis optimists, es gribu cerēt, ka kaut kad ... varbūt 2014., varbūt 2018., varbūt 2022., varbūt 2026., varbūt 2030., varbūt 2034. gadā (kad es jau būšu vecs), tautai izdosies parlamentā ievēlēt vairākumu, kuram krēsla ambīcijas nav lielākas par valsts un sabiedrības interesēm. Un, kas attiecas uz to, kas tapa ievēlēts šogad -- ja man ir jāizvēlas starp partiju, kura ļauj Saeimā darboties latviski nerunājošam proletariāta pārstāvim (un, būsim godīgi, ne jau tikai vienam, piedevām ne jau SC šajā ziņā ir vienīgā), partiju, kura uzstāj, ka par premjerministru ir jābūt cilvēkam, kuram visa dzīve ir paslēpta aiz septiņpadsmit ofšoriem, partiju, kuras vadībā ir aizvakarējā zupa ar sliktu smārdu, kas saucas Jūrmalgeita un viss pārējais, un partiju, kurai vienā galā gruzd pretīgais un riebīgais process, kas saucas antisemītisms (un ne tikai), tad gribot negribot man jānonāk pie "Vienotības." Un ļoti, ļoti gribu uzsvērt, ka šī politveidojuma atbalstītāji diez vai ir nonākuši tikai un individuāli pie kaut kāda Štokenberga vai kaut kādas Čepānes vai kaut kādas Druvietes. Nemaz nerunājot par kaut kādu Bendrāti. Patlaban notiekošais kārtējo reizi nekādu optimismu nevieš, it īpaši, ja runājam par tādu "gudrajām galvām" pagalam svešu jēdzienu, kā "tiesiskums."

Cerēsim, ka kādreiz būs kāda jauka diena arī Jēkaba ielā!

pirmdiena, 2010. gada 25. oktobris

Brīdinājums Citadeles bankas klientiem

Labdien vēlreiz, lasītāji. Šoreiz vēršos konkrēti pie tiem no Jums kuri, tāpat kā es, esat Citadeles bankas klienti.

Pieņemu, ka neesmu vienīgais šāds klients, kuram pirms pāris mēnešiem kāds no bankas zvanīja un visai uzstājīgi teica, ka vajag pilnīgi noteikti atteikties no esošās kartes par labu American Express kartei, jo American Express karte ir daudz prestižāka, krutāka, jaukāka un visādā veidā daudz, daudz, daudz, daudz, daudz labāka nekā acīmredzot neprestižā, nekrutā, nejaukā un visādā veidā daudz, daudz, daudz, daudz daudz nelabākā karte, kāda bija pirms tam. Dāma, kura zvanīja, garumplaši stāstīja par visām ļoti, ļoti, ļoti daudzajām priekšrocībām, kādas ir American Express kartei. Pēc tam, kad uz to visu parakstījos un savu karti saņēmu, zvanīja vēl viena dāma, kura arī garumplaši stāstīja par visām ļoti, ļoti, ļoti daudzajām priekšrocībām, kādas ir American Express kartei.

Taču vienu abas dāmas "piemirsa" pateikt, proti -- American Express kredītkarti Latvijā pieņem krietni mazāks skaits uzņēmumu nekā MasterCard, kura bija pirms tam. Konkrēti manā gadījumā tas saistās ar veikaliņu, kas atrodas netālu no manas dzīvesvietas un kurā es iepērkos ļoti regulāri. Tur man pateica, ka tirgotājiem American Express ir visai ķēpīga būšana. To atzina arī Citadeles bankas dāma, kurai es šodien par šo lietu zvanīju -- izmaksas, tā viņa, ir augstākas. Protams, var teikt, ka veikaliņā pie manām mājām es varu iepirkties arī skaidrā naudā, ja kas, tad turpat ap stūri ir Citadeles bankas ATM. Taču drošība vienmēr saka, ka skaidru naudu nevajag īpaši nēsāt, bet vēl vairāk, Citadelei, tāpat kā jebkuram pakalpojumu piedāvātājam, tomēr būtu jāpadomā arī par to, vai tā pakalpojumi klientam neradīs neērtības. Tāpēc, brīdinājums tiem lasītājiem, kuriem Citadele (nevienai citai bankai Latvijā ar American Express attiecību nav) ir piedāvājusi šo karti. Vispirms, aplūkojiet tās vietas, kurās Jūs visbiežāk iepērkaties. Ja tās American Express karti neņem, tad iesaku no piedāvājuma atteikties. Man droši vien atteikties no AE un atgūt MasterCard būtu lielāka ķēpa nekā tas ir tā vērts, bet varbūt kādam citam vēl ir izdevība tik tālu nenokļūt.

Jauku visiem dienu!

Secinājums: Pagaidām neapmierinošs

Labdien, lasītāji!

Brīvdienas mūs ar īpaši smuku laiku nelutināja, taču kādu brīdi gribējās izrauties no mājām un tāpēc aizčāpoju paskatīties, kā tad īsti izskatās viņdien ar mūziku un lielu pompu atvērtais mūsu galvaspilsētas jaunākais šopinga centrs. Pirmais secinājums: Pagaidām neapmierinošs. Gluži vai gribētos kādam no projekta autoriem pajautāt, kāda velna pēc šo iestādījumu vērt vaļā brīdī, kad tas ne tuvu nav gatavs? Viss liecina, ka centrs ar pagalam "latvisko" nosaukumu Galleria Riga būs pat ļoti smalks. Stikla griesti, strūklaku priekšnesumi -- viss kā nākas. Taču elegances sajūtu ļoti pamatīgi bojā zāģu un āmuru skaņa, kāda skan no tām pat ļoti daudzajām tirgošanas vietām, kuras patlaban vēl tikai tiek veidotas un remontētas. Septītajā stāvā, kur top solīta ēdināšana, sapriecājos par to, ka tur cita starpā ir britu paba tipa vieta. Sacerējos uz fišiem un čipsiem. Oficiants piedāvāja padzerties -- ūdeni, sulu, varbūt kaut ko grādīgu? Teicu, ka vispirms apskatīšos ēdienu karti un tad lemšu. Piedodiet, atvainojiet, bet šodien mums vēl ēdiena nav. Tātad -- pasākums, virs kura durvīm ir skaidri rakstīts vārds "restorāns," bet ēdiena nav. Secinājums: Vajadzēja vēl kādu nedēļu, divas pagaidīt. Galu galā, mākslinieks taču savu gleznu nepārdod brīdī, kad puse audekla vēl ir tukša un balta.

Ja reiz tas pateikts, tad jāsaka arī, ka tualetes telpa (visos astoņos stāvos, tiesa, tikai viena) ir ļoti smalka un eleganta, piedevām par to nav jāmaksā, kā tas ir citos it kā smalkos Rīgas veikalos (Galerija Centrs -- tas būtum par Jums). Savukārt, ja reiz pateikts arī tas, tad prieks, ka jaunajā Galleria Riga ir jumts, pa kuru var pastaigāties (ziemā tur būšot slidotava), bet pārsteidz, cik patiesībā neglīts skats no turienes atveras -- netīri jumti un desmitiem satelīta šķīvju. Diez kas nav.

***

Citāts no avīzes, kuru vajag izdrukāt un pielīmēt pie sienas, lai redzētu, cik lielā mērā tas izrādīsies patiess esam. Stāstītājs ir Rīgas mēra vietnieks, kurš tagad pārcelsies uz Jēkaba ielu kā ierindas deputāts, piedevām opozīcijā, un jautājums, uz kuru viņš ir lūgts atbildēt, ir par Mākoņu saimnieku Šķēli: "Vai viņam tika uzdots jautājums -- vai viņš domā četrus gadus Saeimā sēdēt?" Mēra vietnieka atbilde: "Šķēle skaidri pateica, ka viņš nākamos gadus strādās aktīvajā politikā, darbosies parlamentā, un tur nav nekādu šaubu. Visi ievēlētie deputāti plāno nopietni strādāt. Gan Andris Šķēle, gan Guntis Ulmanis." Pats sevi sev ierastajā trešajā personā (citur intervijā: "Neatkarīgi no tā, kādu amatu Šlesers ieņem, viņš no politikas nekur neaiziet") cilvēks nav minējis, droši vien tāpēc, ka pirms paies tie četri gadi, būs pašvaldību vēlēšanas un viņam nieze droši vien atkal niezēs, taču redzēsim, redzēsim, vai Šķēle tik tiešām visus nākamos četrus gadus darbosies Saeimā. Mani māc šaubas, lielākoties tāpēc, ka privātpersona var klīrēties par to, piemēram, kas ir uzņēmums Kempmayer un kādas privātpersonai ar to ir attiecības, bet valsts amatpersona vairs gluži tik brīva šādos un līdzīgos jautājumos nevar būt. Kaite tāda, ka valsts amatpersonas deklarācijā ir visādas lietas jāstāsta, un vismaz pagaidām šoreiz nav dzirdēts, ka cilvēks savu mantu taisās trastā vai vekselī likt, kā tas bija iepriekšējā reizē, kad viņš darbojās politikā (tas bija pirms tam, kad viņš nolika savu ierindas deputāta mandātu un paziņoja, ka no politikas aiziet "uz visiem laikiem"). Protams, cita lieta, ka ir izdevies neitralizēt to vienu laikrakstu, kurš kādreiz mēdza uzdot nepieklājīgus jautājumus par tādām lietām, kā Kempmayer, jo tagad avīze, Rīgas mēra vietnieka vārdiem runājot, būšot "pragmātiskāka." Taču galvenā persona šīs nepieklājības kontekstā tagad ir pārcēlusies uz portālu Pietiek.com un jautājumus uzdod joprojām. Labi, ka tā. Vien žēl par avīzi. Tagad mēs par pensionāriem Francijā no tās uzzinām daudz vairāk nekā par netīro politiku tepat mūsmājās.

Ja godīgi, šaubas māc arī par Ulmani. Pietiek jau ar to, ka viņš devalvēja valsts prezidentūras statusu, iesaistoties netīrajā spēlē, kas saucas elektorālā politika mūsu banānu republikā. Diez vai opozicionāra krēsla deldēšana Jēkaba ielā ir gluži tas, kas 71 gadu vecajam pensionāram bija padomā par to, kā pavadīt pensijas dienas. Hokejs taču ir daudz jestrāks.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2010. gada 22. oktobris

Vēl viens sveiciens no aizejošās Saeimas

Labrīt, lasītāji!

Tas, ka aizejošs parlaments turpina darbu kamēr jaunais vēl nav paspējis sapulcēties, tas pasaulē nav nekāds retums. Manā dzimtajā Amerikā patlaban dažs labs Demokrātu partijas pārstāvis kaļ plānus par to, ko vēl paveikt starp 2. novembri, kad vēlēšanās visticamāk labāki rezultāti būs Republikāņu partijas pārstāvjiem, un nākamā gada janvāri, kad sāksies jaunā ASV Kongresa sesija. Ar vēlēšanām Amerikā šogad vispār ir interesanti. Republikāņu partijā ievērojamu ietekmi ir ieguvuši tā dēvētie "tējas tusiņa" (tea party) pārstāvji, kuri ne tikai dažos gadījumos ir stipri apdauzīti ļautiņi. Tā, piemēram, Delavēras štatā partijas kandidāte vietai ASV Senātā kādās nesenās debatēs ar savu Demokrātu partijas oponentu klaji apgalvoja, ka valsts konstitūcijā valsts atdalīšana no baznīcas nav paredzēta. Kundzei par lielu nelaimi, debates notika jurisprudences studentu auditorijā, kurā pēc šī apgalvojuma izcēlās lieli smiekli, jo valsts atdalīšana no baznīcas ASV konstitūcijā ir paredzēta pavisam konkrēti. Vēl nesen televīzijā gadījās redzēt citu "tējas tusiņu" pārstāvi, kura nesarkstot apgalvoja, ka ASV prezidenta Baraka Obamas tautsaimniecības stimula plāns esot izmaksājis vairāk nekā viss karš Irākā. Arī tās ir prātam neaptveramas muļķības. Bet ne par to šis stāsts -- par vēlēšanām Amerikā vairāk droši vien rakstīšu tad, kad tās būs tuvāk.

Toties varu turpināt rakstīt par 2. novembri, jo tā ir tā diena, kad mēs, paldies Dievam, beidzot varēsim tikt vaļā no bēdīgi, bēdīgi slavenās 9. Saeimas. Vakar pieņemtie grozījumi Krimināllikumā (kā parasts, pa fikso, trešajā lasījumā, bet īpašām diskusijām) vēlreiz un pietiekami konkrēti parādīja, cik ļoti mūsu valstī teikšana ir politekonomiskajai un politkorumpētajai oligarhu mafijai. "Gudrās galvas," vai, precīzāk sakot, "gudrās galvas" no Lemberga biznesa projekta, no Šlesera biznesa projekta, no Šķēles biznesa projekta un no Kargina un Krasovicka biznesa projekta visas nobalsoja par to, ka turpmāk ļaudis varēs atbrīvot no kriminālatbildības, ja viņu lieta netiks izskatīta "saprātīgā termiņā." Protams, ka tūlīt šajā kontekstā ir jādomā galvenokārt jau par Lembergu, kura lieta turpinās vēl un vēl un vēl, ne mazums, protams, tāpēc, ka pats apsūdzētais cenšas stiept gumiju pēc iespējas ilgāk un ilgāk. Turklāt vakar notikušais ir skatāms tandēmā ar visiem pārējiem "zaļo zemnieku" centieniem, glābt Ventspils pirmo personu. Nav vērts tos atkārtot. Visi tos zina.

Laikam tā "zaļajiem zemniekiem" ir liela nelaime, ka viņi jau atkal Saeimā ir ievēlēti tik lielā pulkā, jo tas nozīmē, ka ir jāprot prasties. Citādi droši vien mēs jau būtu piedzīvojuši mēģinājumu grozīt Satversmi, lai noteiktu, ka Latvijas Republikā nedrīkst izvirzīt kriminālapsūdzības pret nevienu cilvēku, kuram iniciāļi ir "A.L.," plus vēl, lai nodrošinātu atbalstu no citu oligarhu bīdītājiem politiskajiem spēkiem, arī pret tādiem, kuriem iniciāļi ir "A.Š." un "V.K." Šādi grozījumi būtu pilnīgi atbilstoši ierastajai pieejai, piemēram, toreiz, kad piepeši radās doma, ka Latvijā vajag amnestēt visus pēc kārtas, bet it īpaši tos, kuri bija Latvijas PSR Augstākajā padomē un balsoja par Latvijas suverenitāti. Arī toreiz nebija nepieciešams trīs reizes minēt, kurš Augstākās padomes deputāts bija šī jautājuma centrā. Katrā ziņā tas nebija Dainis Īvāns vai Emerita Buķele. Turklāt būtu arī blakus priekšrocības. Nekādas kriminālapsūdzības nevarētu izvirzīt pret populārās latviešu grupas Čikāgas Piecīši vadītāju Albertu Legzdiņu. Brīvs no rūpēm varētu būt izcilais ķirurgs Viktors Kalnbērzs. Nesaku, protams, ka dziedātājam un ķirurgam citādi varētu būt kriminālklapatas, bet tomēr.

Piekrītu tam, ko šodien par šo lietu portālā Ir.lv ir rakstījis kolēģis Ozoliņš. Arī nākamajos četros gados, kad būs laiks glābt kādu no politkorumpētās vides korifejiem, jēdzieni "koalīcija" un "opozīcija" būs stipri vien nosacīti. Galu galā neaizmirsīsim, ka tajā brīdī, kad divas "zaļās zemnieces" piepeši nāca ar priekšlikumu, kuru pats Valsts prezidents nosauca par valsts sagrābšanu, "zaļie zemnieki" bija koalīcijā nevis ar Šķēles un Šlesera biznesa projektiem, bet gan ar Jauno laiku. Lūk, kādi koalīcijas partneri. Un nav iemesla domāt, ka tas tā neturpināsies arī pēc 2. novembra. Dažiem par laimi. Latvijai, Temīdai un tiesiskumam -- ne tik.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2010. gada 21. oktobris

Jaunākais pierādījums no Krievijas (vēstniecības): Latvijas likumi? Kādi likumi? Mūs tie neinteresē!

Labrīt, lasītāji!

Šodien jau atkal piemērs par to, ka mūsu lielā kaimiņvalsts un tās pārstāvji pasaulē acīmredzot darbojas pēc sev vien zināmas shēmas, kuras ietvaros tādi sīkumi, kā likums, tiesiskums, godīgums u.tml. nav īpašā vērtē, lai neteiktu krietni skarbāk. Šoreiz stāsts ir par kapiem Jēkabpilī. Precīzi sakot -- par Brāļu kapiem, kur apglabāti 2. pasaules kara laikā kritušie. Kādā jaukā rītā jēkabpilieši pamodās un konstatēja, ka kapos šķietami ir uzdarbojušies vandāļi. Kapu pieminekļi noņemti no kapiem un sakrauti čupā, kapu apmales izdangātas. Acīmredzot kaut kāda briesmīga cūcība.

Kāda izrādījās patiesība? Kapos bija uzdarbojušies nevis vandāļi, bet gan kāda būvfirma, SIA Protekt. Kāpēc gan būvfirmai SIA Protekt ienāktu prātā, kapsētā darboties tā, lai citiem pēc tam liktos, ka tur ir darbojušies vandāļi? Tāpēc, ka būvfirma SIA Protekt par kapu "apkopšanu" ir parakstījusi līgumu ar ... Krievijas Federācijas vēstniecību Latvijā. Nekāda būvprojekta, nekādu atļauju, nekādu dokumentu. Ziņots, ka firmas un arī vēstniecības pārstāvji pēc fakta esot ieradušies pašvaldībā ar skaidrojumu, ka viņi nav zinājuši, ka gadījumā, ja kāds vēlas ierasties kapsētā, novākt visus pieminekļus, izdangāt kapu apmales u.tml., varbūt pirms tam kādam būtu jāpaprasa atļauja. Tas nu ir viens milzīgi pārsteidzošs apgalvojums no uzņēmuma, kurš, ja reiz ir SIA, tad acīmredzot ir reģistrēts Latvijas Republikā. Varbūt vēl vēstniecības ļaudis var aizbildināties ar likuma nepārzināšanu, lai gan kopumā jāsaka, ka diplomāti pasaulē mēdz uzvesties pieklājīgi un nevis kā vulgāri radinieki, kas ieradušies pie cilvēka mājās, kājas liek uz galda, spļaudās un čurā, kur pagadās, un tad vēl namamātei pasaka priekšā, ka karbonādi varētu cept citādāk un labāk. Nudien man ir neiespējami iedomāties, ka, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu vai Lielbritānijas vēstniecība varētu tāpat vien salīgt ar kādu firmu, ka tā ies un sāks darboties Brāļu kapos, ne mirkli neiedomājoties par to, ka varbūt no Latvijas puses kādam varētu likties, ka tas nav process, kāds var notikt bez atļaujas. Bet, acīmredzot, tikai ne Krievijas vēstniecība. Un tas tā ir arī neskatoties uz to, ka starp Latviju un Krieviju ir līgums par apbedījumu apkopšanu. Nevaru iedomāties, ka Latvijas vēstniecība Maskavā varētu nolīgt kādu firmu un bez jebkādas saziņas ar pašvaldību sākt darboties kapsētā.

Būvfirmai, cik var spriest, tiks piespriests administratīvs sods. Jācer, ka bargs. Ļaudis, kas darbojas Krievijas vēstniecībā, var slēpties aiz diplomātiskas imunitātes un viņiem nekāds sods tāpēc netiks uzlikts. Jādomā, šis nav tas gadījums, kurā būtu vērts kādu no viņiem no valsts vienkārši izraidīt. Bet cūcība tā ir tomēr, un kāda vēl!

Nezinu, vai šāda stāsta kontekstā kādam vēlēt jauku dienu. Labāk teiksim tā: Tādu dienu Jums visiem, kas neliek doties uz kapiem un jaukt nost pieminekļus.

trešdiena, 2010. gada 20. oktobris

Par angļu, krievu un japāņu valodas zināšanām, bet ne tikai par to -- pārdomas nedēļas vidū

Labrīt, lasītāji! Šodien par šo un to, par šo un to.

Piemēram, par atziņu, ka cilvēkam, kas vēlas nākt strādāt, ir vajadzīgas "labas krievu un angļu valodas zināšanas." Šķiet, šāds teksts darba sludinājumos mūsdienās parādās puslīdz refleksīvi, bet mani tas šorīt pārsteidza tāpēc, ka piedāvātais darbs saucas "redaktors-žurnālists," un darbu piedāvājošā instance ir laikraksts Diena. No tā izriet, ka Latvijas Republikā es, latvietis ar nu jau visnotaļ daudz gadu pieredzi žurnālistikā, nevarētu strādāt Latvijas republikas "lielākajā rīta Laikrakstā Diena" (tā sludinājumā avīze ir aprakstījusi pati sevi, radot jautājumu par kvalitāti tajos redaktoros-žurnālistos, kuri tur strādā patlaban, jo vismaz man liekas, ka vārdam "laikraksts" tur nav jābūt ar lielo burtu, bet ne par to šis stāsts) -- es tur nevarētu strādāt tāpēc, ka angļu valodas zināšanas man it kā ir, jo man sagadījās mācīties skolā ar pastiprinātu angļu valodas novirzienu, bet krievu valodu tā arī neesmu iemācījies. Droši vien, ka krievu valodas zināšanas redaktoram-žurnālistam Dienā par sliktu nenāk, ja ir nepieciešams lasīt, piemēram, informāciju no ITAR-TASS ziņu aģentūras Krievijā. Bet, nē -- ITAR-TASS savas ziņas piedāvā arī angļu valodā. Varu lasīt, piemēram, par televīzijas redaktori, kuru restorānā sašāvis kādreizējā Sanktpēterburgas gubernatora vietnieka dēls, un kuru glābis tas, ka zābakā bijusi metāla plāksnīte, tāpēc lode nav caurdūrusi televīzijas redaktores kāju. Bet arī par to nav šis stāsts. Jautājums tomēr ir par to, vai jēdziens "vajadzīgas labas krievu valodas zināšanas" Latvijā nav aizgājis krietni par tālu. Trolejbusa kontrolierim -- protams, tas ir vajadzīgs, ne visi mūsu līdzdzīvotāji bijuši pietiekami apzinīgi, lai iemācītos valsts valodu. Bet Latvijas Republikas lielākajā dienas laikrakstā? Piedevām tādā, kas tiek izdots latviešu valodā?

***

Ja par latviešu valodu un latviešiem. Šodien citā laikrakstā ir intervija ar jaunieti, kurš nupat ir kļuvis par jaunāko Saeimas deputātu vismaz atjaunotās Latvijas vēsturē, ja ne visos laikos. Viņš saucas Jānis Dombrava, viņam patlaban ir 22 gadi, un intervijā viņš stāsta par to, ko Saeimā cer darīt viņa pārstāvētā Visu Latvijai! partija. Cilvēks priekšvēlēšanu laikā iemācījies būt mazliet viltīgs. Sašutis viņš ir par jēdzienu šādu: "Nezinu -- ja par fašismu uzskata to, ka 25. martā ejam pieminēt politiski represētos ... tad man grūti ko teikt." Pieņemu, ka J. Dombrava, kurš Latvijas universitātē ir ieguvis bakalaura grādu vēsturē un turpina studēt maģistros, ļoti labi zina, ka runa nav par 25., bet gan par citu datumu martā, bet par to viņš ir izvēlējies nerunāt. Lai tā būtu. Taču intervijā ir arī cita saruna, kura pelnī vairāk uzmanības, proti: "Ļoti daudzās valstīs mēs varam redzēt, ka nacionālie spēki kļūst arvien spēcīgāki. Piemēram, Zviedrija, Nīderlande, Ungārija, Slovākija Austrija. Turklāt tās ir tieši samērā mazas valstis, kuras sajūt apdraudējumu globalizētajā pasaulē un saprot, ka jāatgriežas pie tautas vērtībām, pie nacionālās identitātes, lai varētu pastāvēt. Šāds notikumu pavērsiens dara bažīgus politologus un politiķus, kuri par savu virsmērķi izvēlējušies kosmopolītisma ideoloģiju un noliedz nacionālo identitāti par labu Eiropas identitātei. Viņu ideoloģija palēnām bankrotē, tādēļ viņi sāk uzvesties neadekvāti."

Nezinu, konkrēti par kuriem "politologiem un politiķiem" jaunais cilvēks ir domājis, bet nudien neuzskatu, ka Visu Latvijai! būtu pat minimāli prāta darbs, sevi saistīt un identificēt, piemēram, ar Ungārijas partiju "Jobbik," kura ir konkrēti rasistiska attiecībās pret valsts Romu tautības iedzīvotājiem un ir ar simboliku, kura konkrēti atsaucas uz laiku, kad Ungārijā valdīja nacisti, vai ar Nīderlandes Brīvības partiju, kuras līderis Gērts Vilderss nav uzskatāms citādi, kā par ekstrēmistu jautājumā par Islāmu, vai ar Zviedrijas demokrātu partiju, kura no nacistu simbolikas atteicās tikai 21. gadsimta sākumā, lai sevi padarītu par "pieņemamāku." Neatkarīgi no tā, cik "kosmopolītiska" vai "nekosmopolītiska" ir mana ideoloģija, es absolūti noraidu domu, ka "tautas vērtību" pamatā ir jābūt naidam pret "citādajiem." Un Visu Latvijai! gadījumā Dombravas teiktais liek domāt par jēdzienu "Pasaki man, kas ir tavi draugi..."

***

Nav man viedokļa par to, vai Latvijas universitātes profesors Roberts Kūlis ir vai nav nodarbojies ar plaģiātu, neesmu lasījis attiecīgos darbus, jo neesmu filozofijas speciālists, bet viņš ir jāpiemin kontekstā ar kārtējo pierādījumu par to, cik ļoti, ļoti, ļoti lēni mūsu valstī maļas tiesas dzirnas. Nevarētu teikt, ka man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc jautājums par plaģiātismu Latvijas universitātē, kura tomēr, ja nemaldos, atrodas Rīgā, tiek risināts Gulbenes rajona tiesā, taču tas te nav galvenais. Galvenais ir tas, ka lietu par darba attiecību izbeigšanu starp LU un profesoru Kūli tiesā bija paredzēts izskatīt vakar, bet nekas nesanāca, jo Kūļa pārstāvis esot "atradies citā sēdē." Kam negadās? Bet, kad Gulbenes rajona tiesa nākamajā reizē ķersies pie šī jautājuma risināšanas? Nākamā gada martā. Tātad -- pēc pieciem mēnešiem. Pieci mēneši, kuru laikā jautājums paliks neatrisināts. Varbūt, ka visas procesā iesaistītās personas ir tik ļoti aizņemtas ar visādām darīšanām, ka visos tajos piecos mēnešos nudien nav iespējams atrast pat pāris stundiņas, kuru laikā jautājumu atrisināt. Par tiesu kā tādu negribu ņirgāties -- mūsdienu finanšu krīzes laikā arī tiesām ir jādara daudz darba ar daudz mazākiem resursiem. Bet, ņemot vērā, piemēram, to, ka jautājums par divu politisku partiju krāpšanos pirms nu jau četriem ar pusi gadiem priekšvēlēšanu finansēšanas kontekstā vienas partijas gadījumā vēl nav pat izskatīts pirmās instances tiesā, tas liek domāt, ka nākamajam tieslietu ministram, kurš vien viņš vai viņa būs, būtu steidzami jāaplūko jautājums par to, kā šāda veida procesus padarīt krietni vien ātrākus.

***

Un, pēdīgi, vakar radio raidījumā man bija intervija ar ekspertu no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes par to, kā darba migranti Latvijā ietekmē darba tirgu. Runājām cita starpā arī par to, ka var būt un ir problēmas ar valodu, piemēram, ja kāds turku uzņēmums pasludina, ka visiem tiem, kas vēlēsies piedalīties turku vadītā projektā Rīgas lidostā, būs jāprot turku valoda. Bet acīmredzot problēmas ar valodu ir arī patlaban. Proti: "Virslīgas komandu FK Jelgava un Tranzit svētdienas spēlē vienā no epizodēm bumbas kontroli pārņēma japāņu leģionārs Jumpejs Šimura. Komandas partneri viņam uzsauca, ka tuvumā pretinieku nav un var neviena netraucēti pieņemt lēmumu, bet japānis no komandas biedru kliedziena sabijās un aizspēra bumbu pēc iespējas tālāk." Ar piebildi, ka diez vai komandas biedri pilnā balsī kliedza "Klau, vecīt, tuvumā pretinieku nav, un tu vari neviena netraucēti pieņemt lēmumu," atliek vien pateikt -- mūsdienu globalizētajā pasaulē acīmredzot gadās ne tā vien.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 19. oktobris

Par diktatūru bezkaunību

Labrīt, lasītāji!

Diez vai tas notika gluži ārpus tā, ka mūsu valstī patlaban notiek lielākās NATO militārās mācības visā vēsturē, bet vakar Baltijas gaisa telpā parādījās divas krievu lidmašīnas, kuru piloti atteicās sevi identificēt tad, kad viņus pārtvēra tie, kuri minētajā gaisa telpā patrulē. Lidmašīnas atradās starptautiskajos ūdeņos, tāpēc pilotiem nebija juridiska pienākuma sevi identificēt, bet pilnīgi noteikti tas, ka viņi klusēja, norāda uz attieksmi. Debesis nav Marijas iela lietusgāzes laikā, kad mašīnas stāv garā rindā un knapi kust, bet vienalga nav tā, ka tur katrs var darīt gluži, kā pašam iepatīkas. Piedevām, tas ir ne vien drošības, bet arī diplomātiska rakstura jautājums. Mūsu Aizsardzības ministrijā par to ir pateikts lūk, kas: "Diplomātiskajās attiecībās kā labs žests tiek uzskatīta atsaukšanās un sevis identificēšana." Savukārt, anonīma persona Krievijas aizsardzības struktūrās (protams, ka anonīma) ir pateikusi, ka abi krievu bumbvedēji bijuši "plānotā" lidojumā. Varbūt, bet tas lietas būtību nemaina. Pieklājīgi piloti no pieklājīgām valstīm sevi identificē tad, kad viņiem tas tiek lūgts.

Jo kaimiņzemē ne tas vien liecina, ka ar pieklājību pārvaldes sistēmā kaut kas nogājis ļoti greizi. Lai paliek tas, ka Maskavas mēra amatā ir iebīdīts "savējais" -- medijos pausts, ka tas palīdzēs nogludināt Krievijas cara Vladimira V atgriešanos tronī, resp., Krievijas prezidenta krēslā, bet tas nu gan nav nekāds pārsteigums. Jādomā, ka 2012. gadā viņš un pašreizējais prezidenta amata vietas izpildītājs Medvedevs vienkārši mainīsies vietām, jo diez vai 45 gadus veco un visai ņipro Medvedevu varēs atbilstoši PSRS stilam nobīdīt no skatuves uz "veselības problēmu" pamata, bet arī šeit tas lietas būtību nemaina, jo caru Vladimiru citādi, kā par autoritāru, lai neteiktu -- diktatorisku būtu grūti nosaukt.

Jo, lūk, nu viņa režīms acīmredzot ir nolēmis beidzot izrēķināties ar vienu no pēdējām neatkarīgajām un par Kremļa izdarībām kritiskajām balsīm Krievijā, laikrakstu Novaja Gazeta. Konstatēts, ka janvārī laikraksts rakstījis par vienu no Krievijas fašistiskajām organizācijām un avīzē materiālu nodrukājis komplektā ar bildi, kurā redzami attiecīgie fašisti ar attiecīgā "sveicienā" paceltu roku. Cara Vladimira režīms ir izrēķinājis, ka tas nozīmē, ka laikraksts ir "izplatījis informāciju, kas satur norādes uz ekstrēmismu." Vai, pareizāk sakot, kā jau tas ir ierasts tajā valstī, kurā cars Vladimirs karjeru sāka kā čekists, mēs nekad neko sliktu nesakām paši par sevi, jo nekur pasaulē nav labākas valsts par mūsējo. Fašisms plaukst un zeļ Latvijā un Igaunijā, bet ne pie mums, kur patiesībā fašistu un neofašistu organizācijas ir krietnā vairumā. Tiesiskums ir problemātisks Latvijā un Igaunijā, jo tur "tautiešiem" liedz automātisku pilsonību un tiesības nerunāt valsts valodā, bet ne pie mums, kur, piemēram, Novaja Gazeta žurnālistes Annas Politkovskajas slepkavība nav atklāta un nekad netiks atklāta, jo tas visticamāk nozīmētu pirksta rādīšanu tieši režīma virzienā (nemaz nerunājot par to, kas "tiesiski" notika ar Mihailu Hodorkovski). Mūsu režīma apakšbikses savelkas mezglā katru reizi, kad ārpasaulē kāds uzdrīkstas par mums iepīkstēties, jo tā ir "iejaukšanās mūsu iekšējās lietās," bet tas netraucē mūsu vēstniekam Latvijā nepārtraukti stāstīt, kā Latvijai vajadzētu rīkoties, tas netraucē mūsu režīmam mēģināt diktēt noteikumus par to, kam būtu un kam nebūtu jābūt Latvijas valdībā, un tas pilnīgi noteikti mums netraucē ar medaļām un balvām "godāt" tos 10 acīmredzot līdz kliņķim nekompetentos "spiegus,", kurus pirms brīža pieķēra amerikāņi.

Šī pretīgā diktatūras attieksme "labi" saskan ar vēl vienu Krievijas kaimiņvalsti Ķīnu, kur režīmu pārstāvoša amatpersona acīmredzot bez kaut mazākās ironijas izjūtas ir atļāvusies pateikt, ka neviens cits režīms pasaulē nav darījis tik daudz, lai veicinātu cilvēka tiesības, kā Ķīnas diktatoru režīms, un tāpēc Ķīna vienkārši nevar un nevar saprast, kāpēc kāds vēlētos piešķirt Nobela miera prēmiju cilvēkam, kuru Ķīna uzskata par huligānu. Nelaime vien ir tā, ka civilizētā pasaule viņu uzskata par cilvēka tiesību aktīvistu un politieslodzīto. Norvēģijā parlamenta komisija ir aicinājusi pasauli nosodīt Ķīnu par tās iekšpolitiku, jo, lai vai kā, Ķīna varbūt ir stāvus bagāta, ķīnieši varbūt ir kļuvuši nosacīti un mazliet brīvāki, bet situācija Tibetā joprojām ir tāda, kāda tā ir, cenzūra Ķīnā joprojām ir tāda, kāda tā ir, vienpartijas iekārta joprojām ir tāda, kāda tā ir, un Nobela miera prēmijas ieguvēja statuss politieslodzītā lomā joprojām ir tāds, kāds tas ir. Un pilnīgi noteikti viņš ne tuvu savā valstī nav viens. Protams, gan Krievijas, gan arī Ķīnas gadījumā reālpolitika pasaka priekšā, ka par šīm lietām runāt nevajag. Varam būt pavisam droši, ka par Nobela miera prēmijas ieguvēju šajās dienās ne pušplēsts vārds nebūs sakāms mūsu Valsts prezidentam, kurš patlaban atrodas Ķīnā un cita starpā tiksies arī ar minētās valsts viceprezidentu. Taču, kā rakstīju pirms pāris dienām, es personīgi saku paldies Nobela komitejai un noliecu galvu Liu Sjaobo priekšā. Piedevām uzskatu, ka valstī, kurā neviens nav aizmirsis Gunāru Astru, Lidiju Doroņinu, Intu Cālīti, kā arī Solžeņitsinu un Saharovu, cilvēkiem vajadzētu saprast, kas ir disidents un cilvēka tiesību aizstāvis, ja arī tas kļūst "neērti" tad, kad ir jākārto biznesa lietas. Tā ir mūslaiku baisa ironija un vienlaikus briesmīgs lāsts, ka lielā biznesa vārdā mēs tik bieži aizmirstam par cilvēkiem. Civilizētās un demokrātiskās valstīs šim procesam ir uzliktas bremzes un klapes. Diktatūrās tā tas nav. Un šaubu nav, ka gan par Krieviju, gan arī par Ķīnu vietā ir vārds ... "bezkaunība."

Jauku visiem dienu.

sestdiena, 2010. gada 16. oktobris

Par nobeļiem, "normālām" ģimenēm un vēlētājiem -- pārdomas brīvdienās

Labrīt, lasītāji!

Šorīt šis tas iz medijiem, iz tā, kas mūsu pasaulē darās. Piemēram, Nobela miera prēmijas piešķiršana cilvēkam, kas sēž cietumā un droši vien turpat arī vēl kādu laiku paliks. Pašam, protams viņa valsts braukt pakaļ prēmijai un naudas balvai neļaus, ziņots, ka sieva ir lūgusi atļauju turp braukt viņa vietā. Droši vien arī viņai neļaus. Runa, protams, ir par ķīniešu disidentu Liu Sjaobo, kurš cietumā sēž tāpēc, ka acīmredzot muļķīgā kārtā ir nolēmis, ka Ķīnas konstitūcijā un likumos sarakstītie apgalvojumi par to, cik ļoti minētajā valstī tiek ievērotas cilvēka tiesības, varētu nozīmēt, ka minētajā valstī tiek ievērotas cilvēka tiesības. Vai dieniņ, kāds jefiņš! Tāds pats jefiņš kā, teiksim, Gunārs Astra, kuram arī likās, ka tas, ka viņa valsts konstitūcijā un likumos sarakstītie apgalvojumi par to, cik ļoti viņa valstī tiek ievērotas cilvēka tiesības, varētu nozīmēt, ka tā tas arī ir. Vienīgā atšķirība starp Astru un Sjaobo ir tāda, ka pirmajam gadījās atrasties valstī, kura drīz vien pati aiz savas nekompetences un pamatu pamatos muļķīgās ideoloģijās izkurtēja un sabruka, kamēr otrajam ir "palaimējies" dzīvot valstī, kurā "komunisti" nolēma, ka kapitālisms ir viena riktīgi superīga būšana, un bagāts ķīnietis par tādiem muļķīgiem jēdzieniem, kā "cilvēka tiesības," vairs nedomās.

Protams, pati Ķīna par Sjaobo piešķirto prēmiju ir dikti satraukusies, jo oficiālās Ķīnas acīs cilvēks nav nekas cits, kā prasts noziedznieks. Šim korītim ir pievienojusies arī Pakistāna, kuras Ārlietu ministrija par piešķirto balvu sakās esam "pārsteigta un dziļi satraukta." Nu, paldies par to pašu. Arī pati Nobela komiteja zināja, ka balva nebūs bez diskusijām. Trīs stundas pirms tās paziņošanas, Nobela komitejas vadītājs kādas komerctelevīzijas pārstāvjiem teica, ka lēmums noteikti būšot strīdīgs un, jautāts, vai tikpat strīdīgs, ka pērnais lēmums, balvu stipri vien avansā piešķirt ASV prezidentam Obamam, atbildēja "Jā, noteikti." Taču man personīgi gribas balvas piešķīrējiem pateikt paldies. Tas tomēr ir visnotaļ skarbi, ka mūsdienu "globalizētajā" un "modernā" pasaulē joprojām ir miljardiem cilvēku, kuri dzīvo lielāka vai mazāka līmeņa nebrīvē. Ķīna šajā ziņā tomēr ir viena no lielākajām grēciniecēm. Jā, ļaudis tur var pelnīt naudu, bet pīkstēt nedrīkst. Jā, no ārpuses ļaudis tur var braukt. Laikrakstā Diena jau vairāku nedēļu garumā par savu interesanto dzīvi Pekinā raksta kāda meitene, kura šorīt rakstīja, ka par jaunības trakumu viņa sākšot domāt, kad būs "uzfilmējusi piecas filmas, iztulkojusi Konfūciju, vēl izveidojusi savu modes salonu un atkritumu biznesu." Nezinu, vai viņa kādreiz iedomājas par Liu Sjaobo. Nezinu, cik ļoti par Liu Sjaobo nākamnedēļ iedomāsies mūsu Valsts prezidents, kad tiksies ar Ķīnas viceprezidentu Sji Dziņ Pinu. Droši vien, ka neko neteiks, tāpat, kā neko neteica par tibetiešiem tad, kad apmeklēja Olimpiskās spēles. Laikam tas skaitās "pieklājīgi." Protams, Nobela miera prēmija kādreiz ir piešķirta arī tādam cilvēkam (Henrijs Kisindžers), kuru patiesībā vajadzēja tiesāt par kara noziegumiem. Bet tomēr ... vai miers tomēr nesaistās arī ar to, ka cilvēkam ir tiesības mierīgi dzīvot savu dzīvi un savu pārliecību paust publiski bez tā, ka viņš uz desmit gadiem tiek ietupināts par "valsts graušanu?"

***

Vēl šodien tajā pašā laikrakstā ir plašs materiāls par jauncepto Saeimas deputātu Imantu Parādnieku no Visu Latvijai!, kurā viņš stāsta divas lietas, kuras ir vērts ņemt vērā. Pirmkārt, jautāts, ko VL! ļaudis darīs nākamā gada 16. martā, viņš atbild, ka to pašu ko vienmēr, un tas kā pie reizes tomēr ir kaut kas tāds, ko vajadzētu ņemt vērā tiem, kuri patlaban stiķē kopā Latvijas valdību. Jo, kā vakar Latvijas Avīzē rakstīja politologs Jānis Peniķis, "jaunajiem deputātiem būs ļoti ātri jāiemācās, ka viņi vairs nav protesta grupa, bet suverēnas tautas priekšstāvji." Acīmredzot vismaz pagaidām I. Parādnieks to nav "ļoti ātri iemācījies."

Otra lieta ir par to, ka I. Parādnieks ir precēts cilvēks ar bērniem, kuram "ir izveidojusies situācija, ka vienlaikus rūpējos par divām ģimenēm -- tas tiešām tā ir." Te nu ir pareizais brīdis sarosīties visiem tiem "normālo ģimeņu" aizstāvjiem, kādi mūsu valstī mēdz parādīties tad, kad tiek runāts par to, ka pastāv arī cita veida ģimenes. Ļoti gribu cerēt, ka pensionētais garīdznieks Pujāts un lielie Rīgas domes seksa speciālisti tādi, kā Jānis Šmits, tagad sāks pilnīgi katrā intervijā runāt par to, ka nē, atbilstoši bībeliskajiem principiem, tas tomēr nav pareizi, ka cilvēks apprecas, rada bērnus un pēc tam laiž pa kresi ar citu sievieti un rada vēl vienu bērnu. Jo Bībelē tomēr par laulības pārkāpšanu ir teikts pat ļoti, ļoti daudz. Cita starpā par to, atšķirībā no tā, par ko tādi, kā Pujāts un Šmits runā atkal un atkal un atkal un atkal, ir vesels bauslis. Tas būtum septītais no desmit baušļiem, un tur stāv rakstīts lūk, kā: "Tev nebūs laulību pārkāpt." Nezinu, vai Imants Parādnieks sevi uzskata par kristīgu cilvēku, viņa pārstāvētās partijas garajā programmā par kristietību vispār nav ne pušplēsta vārda. Tiesa, pirms vēlēšanām ne mazāks visa kristīgā un tikumīgā korifejs, kā Ēriks Jēkabsons paziņoja, ka Visu Latvijai! esot "vienīgais spēks, kas atbalsta nacionālkonservatīvas un kristīgas vērtības." Laikam I. Parādnieks bija ļoti nacionālkonservatīvs un kristīgs, kad citu sabiedrības grupu Latvijā nosauca par "deģenerātiem" un "lopiem." Savukārt laulības pārkāpšana acīmredzot "normālam" cilvēkam ir kaut kas tāds, par ko stāstīt žurnālā. Lūk, vēl viena ilustrācija par to, kas mūsu politiskajā iekārtā daudz izbazūnētajā jautājumā par "ģimenes vērtībām" skaitās "normāli."

***

Un, pēdīgi, viena no galvenajām aksiomām, kāda sabiedriski politiskajā apritē izvērsusies kopš nesenajām Saeimas vēlēšanām ir tāda, ka "Saskaņas centra" vēlētāji esot naski svītrojuši laukā visus kandidātus, kuriem ir latvisks uzvārds. Vakar portālā Politika.lv politikas pētnieks Viktors Makarovs rakstīja, ka "'Etniskā svītrošana' kā izskaidrojums gandrīz monoetniskajiem kandidātu sarakstiem un ievēlēto sastāviem ir mīts," jo svarīgāka esot atpazīstamība un tāpēc plusiņu skaits. Nudien, lielākais svītrojumu skaits "Saskaņas centram" Rīgas apgabalā bija Sergejam Dolgopolovam, Sergejam Mirskim un Artūram Rubikam (pēdējais, tiesa, ir latvietis, bet ne jau latviska tautiskuma dēļ viņš ir "Saskaņas centra" kandidāts). Tāpat Rīgas apgabalā ļoti pārliecinoši tika ievēlēts latvietis Jānis Urbanovičs. Toties tādi kandidāti ar "latviskiem uzvārdiem," kā Anita Jākobsone, Ingars Burlaks, Armands Strazds un Ludmila Lūse, palika kandidātos.

Manuprāt, šis ir drusku muļķīgs jautājums, jo, ja reiz uzmanība tiek pievērsta tam, ka "Saskaņas centra" vēlētāji it kā svītroja "latviskus" uzvārdus, tad būtu arī jāaplūko tas, vai citu partiju vēlētāji svītroja "krieviskus" uzvārdus. Un kas, ja kas, ir "krievisks" uzvārds? Vienotībai Zemgalē kandidēja kāda Dace Lebeda. Uzvārds "Lebeds" šķiet kaut kur dzirdēts, tas it kā saistīts ar kaimiņzemi un nebūt ne labā nozīmē. Vai no tā izriet, ka kārtīgam latvietim D. Lebeda būtu jāsvītro laukā bez jebkādām pārdomām? Un ko teikt par Hosamu Abu Meri? Libānietis, ārsts, latviešu valodu ļoti labā līmenī iemācījies, vispār malacis. Bet "Abu Meri" acīmredzot nav uzskatāms gluži par "Bērziņu" vai "Kalniņu" latvisko uzvārdu kategorijā, un viņu, lūk, vēlēšanās izsvītroja par 1600 cilvēkiem vairāk nekā viņam pielika plusiņu. Vai šiem svītrotājiem kaut kas bija iebilstams pret H. Abu Meri darbu ārsta jomā? Nepatīk tas, ka cilvēks latviešu valodu prot? Vai arī varbūt vienkārši "Abu Meri" likās dikti eksotisks uzvārds esam, un tāpēc drošības pēc svītrosim vien, neriskēsim, un par kandidāta cilvēciskajām kvalitātēm nedomāsim? Vienu vārdu sakot, šī "etniskā svītrošana" darbojas ne jau "Saskaņas centrā" vien, un droši vien ir vērts padomāt, kāpēc tajās "latviskajās" partijās ir tik maz cilvēku ar "krievu uzvārdiem" (Visu Latvijai! ķeksīša krievs Dmitrijs Mironovs Rīgas apgabalā palika sestais no 32, piedevām ar lielāku plusiņu nekā svītrojumu skaitu). Tomēr galu galā SC vēlētāji uz Saeimu ir nolēmuši sūtīt vien pāris cilvēku ar "latviskiem uzvārdiem," taču drusciņ lielāku skaitu cilvēku, kuri latviešu valodu prot ar Dievu uz pusēm vai vispār nemaz. Tas varbūt krietni labāk demonstrē "Saskaņas" atbalstītāju attieksmi nekā tas, ka viņi izsvītroja politikā pilnīgi nepazīstamu personu, kas saucas Burlaks.

Un, starp citu, nu beidzot ir saņemti vēlēšanu dati arī no Bostonas, par to es rakstīju vakar un pabrīnījos, cik lēns no Bostonas līdz Rīgai ir "kurjerpasts." Cik daudz ļaužu balsoja Bostonā, ka tik ilgi bija jāskaita? Simtu četrdesmit astoņi. Lielākoties par Vienotību.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2010. gada 15. oktobris

Mēs jau gribējām ...

Labrīt, lasītāji!

Nāciet visi pēc kārtas kamanās sēdēt! Andri un Ainār, jūs abi gan nē. Jūs kamanas mēģināsit privatizēt un zirgu piekukuļot, lai tas dodas mākoņos un nevis tur, kur mums jābrauc. Bet visi pārējie, nāciet tik vien. Tā apmēram varētu raksturot Vienotības vakar paziņoto par to, ka valdošo koalīciju varētu veidot 92 deputāti. Manuprāt, neslikts gājiens. Bumba nu ir laukuma otrā pusē. Un pēc tam Dombrovskis varēs nevainīgi blisināt ačeteles un teikt "Mēs jau gribējām, mēs jau piedāvājām, bet ..."

Jo nekāda 92 deputātu koalīcija, protams, nesanāks. Saskaņas Urbanovičs jau ir sācis rūkt, ka viņam neviens neko nav piedāvājis un pastāstījis, cita starpā, ka tas ir tāpēc, ka viņam mājās nav interneta. Smieties vai raudāt par šādu apgalvojumu? Laikam jau paņirgt. Atradies 21. gadsimta eksemplārs. Skaidrs, ja nāks Saskaņa, nenāks garais burtu savirknējums no "nacionālā" gala. Un laikam jau arī otrādi. Tajās sabiedriski politiskajās aprindās, kuras Vienotībai nevēl laba, jau sākušās runas par to, ka jautājums sašķels pašu Vienotību un varbūt pat jau drīzākā laikā nozīmēs ārkārtas vēlēšanas.

Šķiet, te rodas klasiska "kod kurā pirkstā gribi, visi sāp" situācija. Ņemt koalīcijā politikā pavisam nepārbaudītos lāpnešus no "Visu Latvijai!" -- to, ka tas nepatiktu Krievijai, to jau vēl var pieciest, maz kas Krievijai patīk vai nepatīk, bet arī Rietumi ar mazliet šķību aci skatās. Un, gluži loģiski, šie aktīvisti droši vien grib politikā darīt visu to, ko aicināja darīt tad, kad bija, politologa Jāņa Peniķa vārdiem runājot, "protesta grupa." Tikpat loģiski, ka, piemēram, pārtraukt naturalizāciju un uzlikt lielus grožus migrācijai nebūtu prāta darbs.

Savukārt, ja runa ir par Saskaņu, vakar Saeima ne vien kārtējo reizi demonstrēja, ka naudas taupīšana ir domāta visiem izņemot tiem, kuri politikāņiem stāv tuvu, tā arī balsoja par Latvijas bruņoto spēku mandāta pagarināšanu vēl par vienu gadu Afganistānā. Saskaņas ļaudis balsoja pret. Latvijas pienākumi NATO aliansē ir vispārzināmi, argumenti, kāpēc mūsu puiši (un meitas) tur atrodas -- tāpat. Kāpēc Saskaņa balsotu pret, ja jau vēlas sajusties par valsti līdzatbildīga? Vēl rodas jautājums par atsevišķiem Saskaņas deputātiem Vladimiru Nikonovu, Mihailu Zemļinski un Aleksandru Jakimovu, (kā arī, starp citu, par it kā dikti tautisko "zaļo zemnieku" Rihardu Eigimu) kuriem ar latviešu valodu tā ir kā ir. Pilnīgi piekrītu tam, ko par viņiem šodien ir rakstījusi kolēģe Veidemane: "Cik aprobežotam ir jābūt cilvēkam, lai gadu desmitiem nespētu apgūt valodu, kas skan visapkārt un ir valsts pamatvaloda?" Tantuks Zilupē ir viena lieta, Saeimas deputāts, tomēr -- pavisam cita.

Iespējams, ka "saskaņiešus" vajadzētu palaist, ja ne gluži pie stūres, tad vismaz pie kāda no pedāļiem, lai tad vienreiz parāda, kas viņiem būtu aiz ādas, ja viņi kļūtu līdzatbildīgi par valsti. Priekšvēlēšanu laikā Urbanovičs to vien skandināja, ka Saskaņai ir pašai savs finanšu glābšanas plāns un viss pārējais. Ja tā, tad nāc un liec uz galda. Ja mājās nav interneta, aizej uz kādu no veikaliem, kuros tiek piedāvāti kopēšanas pakalpojumi, un nokopē pietiekami daudzos eksemplāros, lai visi pārējie varētu paskatīties. Tas ļoti daudz nemaksās. Varbūt tur būs kāda laba doma iekšā. Bet nedomāju, ka patiesībā Urbanovičs to grib. Vieglāk taču ir būt bezatbildīgam.

Turklāt, laikam jau mazāk riskanti par Krievijas diktatoru partijas lielajiem draugiem Latvijā būtu minētie lāpneši, līdz 16. martam vēl ir pieci mēneši, pa to laiku var paskatīties, kāds lietas koks no viņiem sanāks tad, kad būs jāķeras klāt pie budžeta lietām. Jo koalīcija ar tikai Vienotību un "zaļajiem zemniekiem" vien, lai arī matemātiski pilnīgi iespējama, diez vai būtu pats labākais variants, ja ņem vērā to, kam ZZS ļauj diktēt noteikumus, lai arī viņš vispār nav deputāts un par tādu nemaz nemēģināja kļūt. Tas, ka tos, kuri ZZS tik tiešām pārstāv Saeimā, šī situācija visnotaļ kastrē ... tas acīmredzot viņus netraucē.

Un, pēdīgi, ja šī ir lieta, kura liks Vienotībai sašķelties, tad lāsts pār viņiem visiem! Tādā gadījumā vēlētāju uzticību šī apvienība būs pelnījusi tikai divu nedēļu garumā un, ja šie ir cilvēki, kuri tā arī nevar valsti un sabiedrību celt augstāk par savām personīgajām interesēm un ambīcijām, tad lāsts pār viņiem visiem! Tas vispār ir visnotaļ skumji, lai neteiktu vairāk, ka visas šīs divas nedēļas kopš vēlēšanām mēs esam dzirdējuši tikai un vienīgi diskusiju par krēsliem un nevis par to, kas patlaban ir būtiskākais -- nodrošināt ekonomisko izaugsmi un nākamā gada budžetu veidot tā, lai tas tomēr ne tikai ministru padomniekiem un Valsts kancelejas darbiniekiem, bet arī pārējiem Latvijas iedzīvotājiem būtu pēc iespējas nesāpīgāks. Tāpēc, dārgie deputāti, rāpieties laukā no smilšu kastes, izpuriniet smiltis no pamperiem un ķerieties beidzot, ķit vai micīt, pie darba!

Jauku visiem dienu!

PS -- Bet, nē, vēl viens moments. Joprojām Centrālā vēlēšanu komisija nav saņēmusi vēlēšanu rezultātus no Bostonas (ASV) un Brazīlijas. Šorīt presē Ārlietu ministrijas pārstāvis informē, ka "Bostonā izvietotā iecirkņa rezultāti uz Latviju ir nosūtīti ar kurjerpastu un drīzumā tos vajadzētu saņemt." Divas lietas. Pirmkārt, pieļauju, ka Bostonā, ja ne Ārlietu ministrijā, tautieši būs padzirdējuši par tādu lietu, kā "overnight mail" -- tātad, iedod aploksni šodien un Latvijā tā būs rīt. Vai, ņemot vērā to, ka mēs esam salīdzinoša pažobele, parīt. Man pašam lietas tā ir sūtītas, un varu neminstinoties teikt, ka tās bija mazāk svarīgas par vēlēšanu rezultātiem. Ņemot vērā to, ka kopš vēlēšanām ir pagājušas nu jau 13 dienas, tā šķiet visnotaļ nepieņemama čammāšanās. Jo, otra lieta -- paskatīsimies pēc tam, cik tad līdzpilsoņu Bostonā nobalsoja. Vai viņu bija tik ļoti, ļoti daudz, ka veselu nedēļu bija jāskaita? Nu, diez vai.

ceturtdiena, 2010. gada 14. oktobris

Vai nav laiks šo bodi slēgt ciet?

Labdien, lasītāji!

Jēzu, labais, dārgais -- palīdzi, lūdzu, saprast tos ļaudis, kuri patlaban darbojas Saeimā! Palīdzi, lūdzu, lūdzu, lūdzu, saprast, kā cilvēki, kuri labi zina, ka patlaban laiki ir sūri, grūti, kuri labi zina, ka pēc dažām nedēļām nāksies jostas savilkt vēl ciešāk, nāksies griezt un taupīt un optimizēt un paciesties un pieciest vēl smagāku situāciju, nāksies, ļoti iespējams, samazināt ienākumus ļoti, ļoti daudziem pensionāriem, nāksies, ļoti iespējams, mums visiem likt maksāt lielākus atkal lielākus nodokļus ...

KĀ ŠIEM CILVĒKIEM VARĒJA ŠODIEN IENĀKT PRĀTĀ, KA PATLABAN IR PAREIZAIS BRĪDIS ĻAUT PAAUGSTINĀT MINISTRU KABINETA DARBINIEKU UN KONSULTANTU ALGAS?!?!?!?!?!?!?

Jēzu, labais, dārgais -- kā gan mums saprast, to, ka šī gājiena lielākie atbalstītāji bija ļaudis no Vienotības ... tie paši, kuri cer tagad veidot to valdību, kura griezīs un taupīs un optimizēs un liks mums visiem paciesties un visu ko pieciest? Protams, profesionāliem cilvēkiem ir jāmaksā profesionālas algas. Bet tomēr...

KĀ ŠIE CILVĒKI VARĒJA NESAPRAST, KĀ TAS IZSKATĪSIES, KA TIEŠI TAGAD, KAD KATRU DIENU MASU INFORMĀCIJAS LĪDZEKĻOS IR ZIŅOTS, KA BŪS JĀATROD 300 VAI 350 VAI 395 VAI 400 VAI SAZINI CIK DAUDZ LATU, KURUS IZSPIEST NO NĀKAMĀ GADA BUDŽETA, VIŅI LEMS PAR ALGU PAAUGSTINĀŠANAS ATĻAUŠANU?!?!?!?!?!?!

Jēzu, labais, dārgais -- nupat nav tas brīdis, kad man gribas kaut ko labu domāt par Šlesera un Šķēles biznesa projektu, jo Dievs kopā ar veselo saprātu viņus un viņu kolēģus pagājušajā nedēļā sodīja gana bargi un gandrīz vai pietiekami nesaudzīgi (labāk būtu bijis, ja viņi no politikas būtu izmēzti pavisam, bet visu nevar vēlēties), bet šie bija cilvēki, kuri šodien pateica nē. Pateica, ka vispār nepiedalīsies un nebalsoja. Tas, protams, nav pats labākais variants, deputāts tomēr ir pieņemts darbā, lai paustu savu viedokli arī balsojot, bet varbūt, ka labi vien bija tā ... varbūt Šlesera un Šķēles biznesa projekta pārstāvji beidzot ir pietiekami sakaunējušies par to, ka viņi, jā ... tieši viņi bija tie, kuri Latvijas tautsaimniecību iegrūda bedrē, lai atlikušajos brīžos Saeimā vairs īpaši neko nedarītu. Taču tas nepaskaidro "zaļos zemniekus," kuri i palīdzēja sagraut tautsaimniecību, i arī šodien balsoja par to, ka ir jāļauj paaugstināt minētās algas. Protams, "zaļajiem zemniekiem" plostošana pa straumi bez jebkādas domāšanas ir raksturīga. Bet tomēr.

Bet, labais un dārgais dvēseļu gans -- ko gan mums domāt par tiem Vienotības cilvēkiem? Vai arī viņi, tāpat, kā tie Saeimas jefiņi, kuri pagājušajā nedēļā izgāza PET pudeļu savākšanas kampaņu tāpēc, ka tas kaitētu atsevišķu jefiņu finansiālo krusttēvu biznesam, ir nolēmuši, ka pirms 2. novembra vēl pa fikso vajag izdarīt visu, ko var? Man personīgi jau nav žēl, ka tiem, kuri strādā Ministru kabinetā un valsts ministrijās vairs nebūs noteikts, ka alga nedrīkst būt augstāka par 60 procentiem no ministra algas. Droši vien tas ir gluži briesmīgi, ka Dombrovska preses sekretāre Līga Krapāne kādreiz pelnīja 1750 latus mēnesī, bet pēdējā laikā ir bijusi piespiesta knapināties ar tikai un nieka 1145 latiem. Nabadzīte. Bet es neesmu pensionārs, kuram pēc pāris nedēļām tiks pateikts, ka piemaksas vairs nebūs. Neesmu māmiņa, kurai tiks pateikts, ka pabalsts vairs nebūs. Tiesa, esmu cilvēks, kuram otro gadu pēc kārtas tiks pateikts, ka nodokļi ir jāmaksā lielāki. Un tāpēc fui Vienotības cilvēkiem! Fui, fui un vēlreiz fui!

Jauku visiem dienu, izņemot tam 41 pagalam un briesmīgi neapdomīgajam "tautas kalpam," kurš šodien nolēma sabiedrībai parādīt izstieptu vidējo rokas pirkstu. Jums visiem gan ne. Fui, fui, fui!

Un pēdīgi, Jēzu -- vai nav pienācis laiks šo bodi, kas saucas Latvija, slēgt ciet? Nudien, reizēm rokas nolaižas.

otrdiena, 2010. gada 12. oktobris

Par filmu pieejamību

Labrīt, lasītāji!

Šodien laikrakstā Diena ir kolēģa Normunda Naumaņa materiāls par dokumentālām filmām. Kolēģis raksta, ka atšķirībā no pagalam panīkušās spēlfilmu pasaules, dokumentālo filmu ražotāji bijuši itin naski sava darba darītāji, un patlaban minētajā jomā veidojies sava veida bums.

Man šajā ziņā, protams (un atvainojiet visi, kuri tagad kritīsit panikā un šausmās par to, ka Streips apcer geju lietas -- šodien, kā vienmēr, ja nepatīk, tad nomierinieties, izdzeriet kādu drapīti, kļūstiet mazliet pieaugušāki un, ja nu galīgi citādi nevar ... internetā sameklējiet kaut ko citu, ar ko nodarboties), interesanta ir režisora Kaspara Gobas filma "Homo.lv," kura ir par praidiem, to pirmsākumiem, un kā ar to visu mūsu dārgajā valstī ir veicies. Filma patlaban tiek demonstrēta kinoteātrī K suns, vien diemžēl brīžos, kuri vairāk vai mazāk sakrīt ar manis vadīto raidījumu Latvijas radio. Neredzu iespēju, kā es raidījumu varētu veidot kinoteātrī un seansa laikā, tāpēc šis variants man atkrīt. Citur pasaulē es par to neraizētos, jo zinātu, ka pēc kāda brītiņa, kad filma būs demonstrēta kinoteātrī un būs izstaigājusies pa kinofestivāliem, tā parādīsies mājās skatāmā variantā. Bet, acīmredzot, pie mums gan ne. Man personīgi dokumentālās filmas ir tuvs žanrs, esmu pats tajā darbojies, patīk redzēt, ko dara kolēģi. Ik pa retam kādam dokumentālo filmu režisoram izdodas izsisties pasaules slavas augšpusē, tā to ir izdarījis Maikls Mūrs, tā paveicās kādreizējam ASV viceprezidentam Alam Goram ar viņa filmu par klimata maiņu. Pamatoti slavens ir Kens Bērnss, vispār jau visa Discovery TV/National Geographic/History TV pasaule ir no dokumentālām filmām vien veidota. Bet, pirms kļūt pasaulē pazīstamam, režisoram tomēr ir jānodrošina, ka filmu kāds redzēs.

Latvijas gadījumā tas attiecas ne jau tikai uz Kaspara Gobas "Homo.lv." Tas attiecas arī uz Kaspara Gobas "Seda: Purva ļaudis." Tas attiecas arī uz Kaspara Gobas "Pieci stāsti par dabu." Tas attiecas arī uz Kaspara Gobas "Saldumu pilsēta." Uz Lailas Pakalniņas "Rubika ceļš." Uz Roberta Rubina "Kā klājas, Robert Ming?" Un tā tālāk un tā joprojām. Ēķa impērijā ļaudis šo lietu saprot ļoti labi, brīžos, kad nav jānodarbojas ar ne īpaši godīgu politiķu reklamēšanu, tādas filmas, kā "Rīgas sargi," tiek izbazūnētas pilnīgi visos iespējamos variantos. Protams, Ēķa impērijai noteikti ir krietni lielāka rocība nekā Kasparam Gobam un Lailai Pakalniņai. Bet tomēr.

Varbūt kaut ko neesmu pamanījis, un varbūt, ka visas minētās dokumentālās filmas, kā arī daudzas citas, kas Latvijā ir radītas pēdējo gadu laikā, kaut kur tiek tirgotas ar apgriezieniem. Bet baidos, ka nē. Protams, saprotu, ka kinofilmas sagatavošana DVD variantam nav lēts prieks, un ar naudu mūsu valsts kultūras pasaulē nudien tā ir, kā ir. Knapināšanās -- garantēta, vēl jo vairāk, ja filmas iespējamo pircēju skaits ir mērāms desmitos vai simtos un nevis tūkstošos un miljonos. Taču vienalga žēl. Dažs droši vien teiks, ka vajag rakņāties pa internetu, droši vien filma kaut kur atradīsies. Bet arī tas nav labs variants, raugi, kā nupat tiesa ir iepļaukājusi TV5 par to, ka telekompānija solīja demonstrēt kadrus no kāda pasākuma ģenerālmēģinājuma Krievu drāmas teātrī, bet tā vietā (un ļoti nesmuki) nodemonstrēja visu ģenerālmēģinājumu. Un, ja arī kāds ir sēdējis K suns vai Kino Rīga zālē ar video kameru klēpī, tas nudien ir nesmuki, lai neteiktu nelikumīgi un ar garantēti sliktu rezultātu. Taču vēlreiz -- žēl. Un ceru, ka kādreiz filmu (filmas) būs iespējams nopirkt.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2010. gada 10. oktobris

Latvijas labējā un kreisā politika plašākā kontekstā

Labrīt, lasītāji!

Pēdējās dienās masu informācijas līdzekļos daudz rakstīts un runāts par to, kā pagājušajā sestdienā notikušās Saeimas vēlēšanas uztvēra mediji ārpus mūsu valsts. Tā, piemēram, atsevišķi kolēģi nebija apmierināti ar aģentūras Agence France Presse teikto -- ka vēlētāji valdībai esot devuši mandātu drakoniskiem taupības pasākumiem, tajā skaitā arī tāpēc, ka patiesībā aģentūra tā neapgalvoja, tā rakstīja, ka mandāts ir dots centristiem, kuri JAU ir ieviesuši drakoniskus taupības pasākumus.

Taču, ja reizi visi, tad arī es vēlos pievērst uzmanību kaut kam tādam, ko par vēlēšanām ir rakstījuši, tā teikt, skatītāji no malas. Runa ir par britu žurnālu The Economist, kura jaunākajā numurā par vēlēšanām ir teikts, ka Latvija ir pierādījusi trīs aksiomu nepatieso raksturu. Pirmkārt, ka fiksēta valūtas kursa saglabāšana ekonomikas lejupslīdes laikā ir pašnāvnieciska, jo tieši tā Latvija ir izdarījusi. Otrkārt, ka vēlētāji nepārprotami soda politiķus, kuri ievieš stingru taupības režīmu, jo "premjerministra Valda Dombrovska vadītā koalīcija 2. oktobrī uzvarēja parlamenta vēlēšanās ar 58,6 procentiem balsu par spīti tam, ka 2009. gadā tā vadīja valsti laikā, kad IKP samazinājās par 18 procentiem" (te žurnālists acīmredzot ir saskaitījis kopā balsis, kuras saņēma Vienotība, "zaļie zemnieki" un "tēvzemieši).

Un, treškārt, un visnotaļ būtiskāk -- ka nav taisnība, ka "nauda neizbēgami sagroza politisko procesu, it īpaši trūcīgās valstīs." Tas, tā raksta žurnāls, ir redzams apstāklī, ka "galvenā oligarhu atbalstītā partija "Par labu Latviju" sabruka līdz tikai astoņiem mandātiem (pirms tam to bija 33), par spīti tam, ka partija priekšvēlēšanu kampaņu apbēra ar naudu, kā arī NOPIRKA VALSTS VISPAZĪSTAMĀKO NEATKARĪGO LAIKRAKSTU." (Uzsvars mans, ar skumju nopūtu, bet labi, ka The Economist ir pareizi sapratis to, kas notika ar laikrakstu Diena.)

Tālāk žurnāls raksta par to, ka Saskaņas centra 29 mandāti rada iespēju, ka tā varētu pievilināt "zaļos zemniekus" ar viņu 22 mandātiem, un tāpēc, lai to novērstu, V. Dombrovskis Saskaņai varētu piedāvāt kādu darījumu -- "iespējams," tā raksta The Economist, "lai atvietotu mazāko partiju koalīcijā, kas ir jauna ultranacionālistiska apvienība ar astoņiem mandātiem un nepatīkamiem cilvēkiem vienā apvienības galā." Neko nesaku, Visu Latvijai ļaudis ir dikti centušies visu nedēļu apgalvot, ka nekādus podus negāzīs, un laiks rādīs, bet, pirmkārt tas ir veids, kādā prominentais žurnāls viņus uztver un, otrkārt, šiem cilvēkiem ir ļoti skaidri jāsaprot, ja viņi valdošās koalīcijas ietvaros demonstrēs to, ko The Economist sauc par "ultranacionālismu," nebūs tā, ka neviens nepamanīs. Nebūt nē.

Jo žurnāla rakstītais par Latvijas vēlēšanām, manuprāt, sasaucas ar citu rakstu tajā pašā numurā par situāciju Nīderlandē. Tur pie daļējas teikšanas ir ticis patiesi odiozs politikānis vārdā Gērts Vilderss, viņš ir pazīstams ar skarbiem (maigi teikts) paziņojumiem par Islāmu, piemēram, "Islāms vēlas kontrolēt, pakļaut un tad iznīcināt mūsu rietumu civilizāciju." Autora ieteiktais risinājums sasaucas arī ar Dombrovski, Saskaņas centru un Visu Latvijai, proti: "Labāka, drosmīgāka stratēģija būtu labēji ekstrēmistiskos politiķus iekļaut koalīcijā. (..) Metiet kauliņus un ieceliet Vildersu par Nīderlandes ārlietu ministru. Cik ilgi viņš varēs turpināt pasaulei stāstīt, ka Korāns ir aizliedzams?" Protams, žurnāls mazliet ironizē. Taču ekstrēmisma pieaugums Eiropas politikā bijis redzams ne vien Nīderlandē, bet arī Dānijā, Francijā, Zviedrijā, Itālijā, kā arī Austrumeiropā, kur, tā autors, "šīm kustībām mēdz būt slepkavīgs raksturs." Latvijas gadījumā "slepkavīgs raksturs" nav redzams ne pa labi, ne pa kreisi. Tā ir Krievija, nevis Latvija, kurā fašisms neofašisms plaukst un zeļ. Taču Latvijas politikā notiekošo neviens neskata atrauti no tā, kas risinās plašākajā pasaulē, un arī tas ir kaut kas tāds, ko valdībai, premjeram un nākamajai koalīcijai derētu atcerēties.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2010. gada 8. oktobris

Citādi jau nevar, kā vien negodīgi -- paldies, Providus!

Labdien, lasītāji!

Sabiedriskās politikas pētījumu centrs Providus nule kā ir pabeidzis ļoti svētīgu darbu -- ilgstošu monitoringa projektu par to, cik godīgi vai, tieši otrādi, negodīgi pret šī gada Saeimas priekšvēlēšanu kampaņu izturējās politiskās partijas un to apvienības, politisko partiju un to apvienību sabiedrisko attiecību kūrētāji, kā arī kolēģi no masu informācijas līdzekļu pasaules.

Vispirms, liels paldies Providus ļaudīm par paveikto darbu. Kādam tas bija jādara. It kā mazdrusciņ vienu kājas pirkstu attiecīgajā dīķī iemērca Kleckina vadītais kantoris, bet tad, kad tas nolēma, ka televīzijas raidījums, kurā uz grīdas ir vienas konkrētas politiskas partijas simbolika, nav uzskatāms par aģitējošu, ar to arī viss par šo kantori bija pateikts. Providus cilvēki monitorēja aktīvi un, kā teicu ilgstoši. Cepuri nost. Protams, un to atzīst arī pētījuma autori, ne visos gadījumos var būt runa par slēpto reklāmu šī vārda klasiskajā nozīmē, jo tādā gadījumā būtu jāpierāda, ka kāds ir maksājis un kāds ir naudu saņēmis. Šajā ziņā mēs vairs neesam tālajos 90. gados, kad politisku partiju līderi atklāti dižojās par to, kuram ir lielāka "melnā kase," un viena laikraksta redaktors varēja dižoties par to, ka viņš par laikrakstā drukātajām "intervijām" ir saņēmis lielāku naudu nekā kolēģi citur. Un par to paldies Dievam. Bet šoreiz runa nepārprotami un tomēr ir bijusi par negodīgumu. Negodīgumu ij politikā, ij arī, un Dievam žēl, žurnālistikā.

Protams, nav nekāds pārsteigums, ka vislielākais skaits negodīgu paņēmienu (un tas ir ļoti maigi teikts, ka vislielākais) bija Šlesera un Šķēles politveidojumam. Ko gan citu varējām gaidīt no šiem kungiem? Vai ir vērts atkārtot jēdzienus "Jūrmalgeita," "šofera dēls" "muļķi, idioti un putniņi," "Kempmayer," "Mākoņi," "Minhauzens" u.tml.? Droši vien, ka nē. Bet attiecībā uz to, ka šis nu reiz bija veidojums, kurš priekšvēlēšanu laikā bija gatavs darīt absolūti da jebko, lai tik tiktu pie siles, ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, kauna nevienam nav? Piemēram, kādreizējam kolēģim Romānam Melņikam, kurš vismaz pēc idejas kaut ko saprot par godīgumu politikā un it īpaši žurnālistikā? Un, otrkārt, absolūti piekrītu tam, ko vakar kādā intervijā teica politoloģe Ilze Ostrovska: "Es tikai nevaru saprast vienu lietu – no kurienes radušies tie 7,65% vēlētāju, kas atbalsta "Par labu Latviju"? Divus ar pusi es vēl varētu izskaidrot: aptuveni 18 000 piekritēju, pielīdēju, visādi citādi atkarīgo plus caurkritušo biznesmeņu, bet kur tad radušies tie 5%?" Tieši tā.

Vairāk nekā 300 Providus vērtējumā apšaubāmu darījumu. Vairāk nekā 300!!! Gandrīz vai visām pārējām partijām KOPĀ tik liels skaits nesanāk, lai gan kādu brīdi "Saskaņas centrs" un tā informatīvie "atbalstītāji" atsevišķos "krievvalodīgajos" laikrakstos pacentās gan, un kā vēl pacentās. Te nu ir jānonāk pie citas lietas, par kuru minētajā intervijā Ostrovska un kolēģi runāja, proti -- par to, vai Vienotības uzvara ir vismaz daļēji pieskaitāma domai, ka vēlētāji cita starpā politikā vēlas tomēr redzēt godīgumu? Ostrovska teica, ka jā. Sabiedrisko attiecību speciālists Arnis Lapiņš teica, ka "neesmu saticis nevienu cilvēku, kas būtu balsojis par GODĪGUMU" (izcēlums laikrakstā). Acīmredzot ne ar tiem cilvēkiem sabiedrisko attiecību speciālists ir runājis. Jo es personīgi pilnīgi noteikti balsoju ar domu, ka varbūt nākamajos četros gados mums vairs nebūs jādzīvo banānu republikā, kuru pārvalda tikai sevī ieinteresēta (atvainojos, Zemīša jaunskungs un Kolātes jaunkundze, atvainojos) banda. Es personīgi pilnīgi noteikti esmu priecīgs, ka Saeimā ir ievēlētas tādas personas, kā Aleksejs Loskutovs, Lolita Čigāne, Rasma Kārkliņa un Ojārs Kalniņš, no kuriem var sagaidīt, ka šāda attieksme viņiem nebūs pieņemama nekur, tajā skaitā arī pašiem savā partiju apvienībā ne. Es balsoju par GODĪGUMU. Un nebalsoju par Šlesera un Šķēles biznesa projektu tāpēc, ka šie kungi GODĪGUMU neatpazītu arī tad, ja tas piezvanītu pie durvīm, pasniegtu lielu ziedu buķeti un konjaka pudeli, un abus censoņus nobučotu uz abiem vaigiem un vēl uz lūpām. Tajā skaitā domājot arī par to, ka pēdējā dienā pirms vēlēšanām, kad pēc idejas partijas vairs aģitēt nedrīkstēja, kādam likās laba doma, pilsētas ielās izvietot tos Ozoliņa plakātus par "hokeju." Laikam vismaz labi, ka astotais numurs Latvijas hokejā nepagadījās kādam no tiem spēlētājiem, kuri latviešu valodu neprot. To pat Šlesera un Šķēles biznesa projektam varbūt būtu bijis grūti paskaidrot. Vai varbūt arī ne. Droši vien arī tas viņiem ir pie pakaļas.

Te centrālā lieta tomēr ir pārliecība, ka politikā nu nekādi nevar iztikt bez šeptēšanās. Visos amatos tikai "savējie." Viss īpašums kaut kādās tur ofšoru ķēdēs. Melošana acīs skatoties. Savi garie, netīrie pirksti vēja enerģētikas ražošanā, atkritumu apsaimniekošanā, digitālās televīzijas ieviešanā. Vēl un vēl un vēl un vēl. Ja citādi nevar, tad labi, ka vēlētāji šajā gadījumā minētajiem censoņiem iedeva kurvīti.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2010. gada 7. oktobris

Vēlēšanu atraugas

Labdien, lasītāji!

Vēsts, ka pietiekami daudzos iecirkņos darba ļaudis balsis skaitot plusiņus ir salikuši mīnusu rindā un otrādi, neko labu par mūsu valsts vēlēšanu iekārtu nesaka nemaz. Šodien laikrakstā ir stāsts par to, kā cilvēki ir nākuši uz iecirkni un apgalvojuši, ka visu prot un saprot, bet patiesībā nav pratuši vai sapratuši neko. Tā rezultātā viens bars politiķu jau paguva sapriecāties par ievēlēšanu, bet pēc tam kādam bija jāsaka ups, draudziņ, tā nemaz arī nesanāca. Starp Saeimas vēlēšanām tomēr ir četrus gadus ilgs posms vai, ja ļoti gribas, tad starp Saeimas un pašvaldību vēlēšanām ir vairāk nekā gads. Tas nu šķiet būtu pietiekami ilgs laiks, lai balsu skaitītājiem sarīkotu kursus un pie balsu skaitīšanas laistu tikai tos, kuri šos kursus ir nokārtojuši. Jo ziņa, ka procesā ir piedalījušies kaut kādi vientieši, nudien neveicina domu, ka vēlēšanās ir bijušas pavisam labā kārtībā. Vēl jo vairāk, ja zinām, ka joprojām un vēlreiz joprojām nav saskaitītas balsis no ārzemēm, kur, piedodiet, tik ļoti un milzīgi daudz to nebija. Vēlēšanu komisijas priekšnieks Cimdars minētajā laikraksta materiālā teica, ka par spīti notikušajam viņš jau labprāt turpinātu būt par vēlēšanu komisijas priekšnieku, jo kļūmes esot bijušas "nebūtiskas." Nu, nezinu. Cilvēks amatā ir bijis jau kopš tālā 1997. gada, Latvijas politiskajā iekārtā viņš nepārprotami ir ilgdzīvotājs. Bet tajos 13 gados tomēr nekas īpašs nav darīts, lai vēlēšanu procesu mūsu valstī ievilktu 21. gadsimtā. Joprojām lielas kaudzes papīru. Joprojām vēlētāju saraksti uz papīra, nevis datorā. Cita starpā minētajā avīzes materiālā Cimdars ir paziņojis, ka vairākos iecirkņos eksperimentālā kārtā balsis esot skaitītas elektroniski. Nu, bravo! Tas būtu tikai piecus, sešus gadus pēc tam, kad ar to sāka nodarboties kaimiņi Igaunijā un krietni, krietni daudzus gadus pēc tam, kad tā sāka darīt pasaules attīstītās valstis. Es tomēr esmu kādreiz balsojis arī Amerikā, pirmo reizi tas bija 1978. gadā un nekad man netika rokās ielikta čupiņa papīru un zīmulis. Šķiet, Centrālā vēlēšanu komisija ir vieta, kurā ir vajadzīga sapurināšana.

***

Tikam viens no redzamākajiem eksemplāriem par to, cik ļoti "augstā" kvalitātē ir jēdziens "gudrās galvas," ja to attiecina uz Saeimas deputātiem, kādreizējais piensaimnieks Jaundžeikars, šajās dienās ir pasteidzies paziņot, ka nupat notikušajās vēlēšanās acīmredzot ir notikusi liela rezultātu viltošana, jo "es neticu, ka Latvijas iedzīvotāji ir tik analfabētiski, ka lielā skaitā metuši tukšas aploksnes." Te nu kārtējo reizi ir jāsauc talkā krievu teiciens par greizu ģīmi un spoguļa vainošanu. Cilvēks, kurš savā sarakstā Vidzemē palika pilnībā pēdējā vietā, nu varēja izmantot izdevību un paklusēt, ja jau priekšvēlēšanu laikā ir bijis tik kurls, ka nav dzirdējis tomēr ļoti plašo sarunu par to, ka iemest tukšu aploksni var kā protesta gājienu, tā paceļot latiņu tiem, kuri cenšas pārkļūt pieciem procentiem, bet tomēr nebalsojot ne par vienu politikāni. Tiesa, Jaundžeikaram ar sakarīgumu ir bijušas visnotaļ tālas attiecības arī citreiz, piemēram, toreiz, kad dēlu pieķēra pie stūres narkotiku reibumā un tā vietā, lai strostētu dēlu, papus sāka apgalvot, ka bezmaz vai visa Latvijas likuma aizsardzības sistēma pret viņu ir sazvērējusies. Un šis tips ilglaicīgi ir vadījis Saeimas Nacionālās drošības komisiju!?! Tas ir bijis apmēram tikpat "piemēroti," kā cilvēka tiesību nīdēja un lielā bluķu speciālista Šmita ielikšana par Cilvēka tiesību komisijas vadītāju. Bet prieks ir par to, ka pēc trīsarpus nedēļām mēs būsim atbrīvojušies arī no Jaundžeikara, cilvēks varēs atgriezties pie govju slaukšanas. Čau, čau, Dzintar. Neļauj promejot durvīm sev uzsist pa pēcpusi.

***

Tomēr pareizi, ka koalīcija būs pašreizējā, bez Saskaņas centra. Taču varu tikai atkārtoties un teikt, pirmkārt, ka sešinieks no jaunceptās VLTBLNNK politorganizācijas būs jāpieskata it moži un, otrkārt, laiks politikāņiem izkāpt no smilšu kastes, kurā viņi dala amatus, krēslus un ietekmes sfēras, un ķerties klāt pie nākamā gada budžeta. Joprojām uzskatu, ka būtu grozāma Satversme, lai pateiktu, ka jaunievēlēta Saeima stājas pie darba tiklīdz ir apstiprināti vēlēšanu rezultāti. Protams, tas cita starpā prasītu efektīvāku CVK darbu, bet, ja patlaban mums ir jāgaida līdz 2. novembrim, un būtu vērts jautāt -- kāpēc?

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 5. oktobris

Par ideoloģiju un Latvijas vajadzībām

Labdien, lasītāji!

Turpinoties sarunai par to, kādu koalīciju Valdis Dombrovskis varētu veidot pēc tam, kad Valdis Zatlers viņu lūgs tā darīt (turpinu būt pārliecināts, ka nevienam citam Valsts prezidents šo iespēju nepiedāvās), kļūst arvien redzamāks tas, cik ļoti ideoloģija šajā procesā var būt par traucēkli. Runa, protams, ir par tām divām partiju apvienībām, kuras 10. Saeimā atradīsies pretējos ideoloģiskajos ierakumos. Ja "Saskaņas centra" gadījumā apvienība ir nosacīti mērenāka par Plinera un Buzajeva pārstāvēto PCTVL pagājušajā Saeimā, tad otrā frontes pusē ir iemesls domāt, ka apvienība, iespējams, kļūs krietni radikālāka pat par vēlētāju noraidītajām balamutēm Dobeli un Tabūnu. Un pieņemu, ka tas ir fakts, kas rada pietiekami lielas mieles Dombrovskim un viņa līdzgaitniekiem Vienotībā.

Diemžēl jāatzīst, ka ideoloģija šajā ziņā ir problēma gan brūtgānam, gan arī brūtei. Labprāt aplūkotu Visu Latvijai! mājaslapu, lai redzētu, ko par gaidāmajiem procesiem kāds ir teicis tur, bet acīmredzot manu pieeju mājaslapai kāds ir bloķējis, jo lapa pazib uz mirkli un tad parādās paziņojums par "servera kļūdu." Taču jādomā, ka Raivja Dzintara līdzgaitnieki nav nākuši uz Saeimu, lai sveci turētu īpaši zem pūra. Atcerēsimies, šie ir tie cilvēki, kuri ziemas spelgonī stāvēja puskaili, lai protestētu pret sen izlemtu jautājumu par Abreni. Atcerēsimies arī, un tas ir krietni būtiskāk, ka šie ir tie ļaudis, kuri katru gadu atzīmē 16. martu -- to dienu, kad (jā, jā, jā, saprotu, ka lielākoties Krievijas pretīgās propagandas dēļ, bet tomēr) visai pasaulei viens bariņš Latvijas iedzīvotāju atgādina, ka latvieši Otrajā pasaules karā lielākoties karoja Hitlera pusē. Šie vairs nav tie "tēvzemieši," kurus koalīcijā varēja ņemt kā rēnus dalībniekus, kuriem svarīgākais bija atrasties pie siles. Ja pašreizējo VL!/TB/LNNK ņemt koalīcijā, tad tam droši vien būs jābūt uz krietni stingra koalīcijas līguma pamata, kurā ir noteikts, ka nē, Dombrovska valdība nevērs vaļā izglītības likumu, valsts valodas likumu, likumu par naturalizāciju u.c. likumus, kuros droši vien "vislatvieši" gribētu veikt itin lielas pārmaiņas. Bet vai tas ko dotu? Cita starpā ievēlēto VL! pārstāvju starpā ir mūžīgais brīvdomātājs Visvaldis Lācis, viņš Saeimā ienāca kā "zaļš zemnieks," bet turpināja balsot tikai un vienīgi pats pēc savas sirdsapziņas tik ilgi, kamēr no ZZS nācās sašutumā aiziet. Viņš nebūs uzticams koalīcijas partneris, un grūti spriest, vai tieši tāpat nebūs ar tiem sešiem "vislatviešiem," kuri ar viņu būs kopā. Interesanti, ko par to visu domā viens vienīgais atlikušais "tēvzemietis" Rasnačs. Vai vecākajam radiniekam par "bērniem" nāksies sarkt un bālēt?

Taču tikpat liela problēma šī ir pašā Vienotībā. Jau pirmajās stundās un dienās pēc uzvaras vēlēšanās sāk rādīties, ka šis no nav viens īpaši vienots veidojums. Vieni runā par koalīciju ar "Saskaņas centru," citi par sadarbības līgumu ar "Saskaņas centru," citi par to, ka ar "Saskaņas centru" vispār nekādas attiecības nav vajadzīgas. Jau ir izvērsies strīds par to, kurš būtu vislabākais kandidāts ārlietu ministra postenim. Jau no laika gala zināms, ka apvienību veidojošajās partijās ir pietiekami lielas un nozīmīgas domstarpības ekonomiskos jautājumos, jo Sabiedrība citai politikai vispār ir visnotaļ sociāldemokrātiska savā pieejā. Ja godīgi, ja šie vīri un sievas nevarēs apsēsties pie galda un atrast kopsaucēju, tad viņi nav īpaši pelnījuši tiesības vadīt valsti. Vienmēr ir bijis skaidrs, ka Vienotība ideoloģiskā nozīmē ir visai liels ķīselis. Ja kašķis turpināsies, tad nekas labs nebūs. Un saku vēlreiz -- ja ievēlētie Vienotības pārstāvji uzvedīsies kā klīrīgi bērni un nevis kā nopietni pieaugušie, kuri saprot, ka galvenais nākamajos mēnešos būs atrisināt jautājumu par budžetu pēc iespējas nesāpīgākā veidā, un nevis tas, cik katrs Vienotības cilvēks ir atsevišķi perfekts savā pārliecībā, tad nekāda labuma no Vienotības nebūs. Un tieši tas pats ir sakāms arī par "vislatviešiem." Te vairs nav nevalstiskas organizācijas puišu klubs. Nu ir runa par valsts vadīšanu, ar visu no tā izrietošo.

Kas attiecas uz "Saskaņas centru," piekrītu tam, ko par to viņdien Politikā.lv rakstīja Ivars Ījabs, proti -- te ir apmēram tas pats, kas ar Turciju un Eiropas Savienību. It kā jau varētu draudzēties, bet Turcija tomēr ir drusciņ par daudz no mums atšķirīga, nu drusciņ par daudz. Tas pats ir ar "SC." Jāsaprot, ka nekādā gadījumā pat sapņos nevarētu domāt, ka Urbanoviča un Rubika komandai varētu, piemēram, uzticēt ārlietu ministrijas vadību, jo tās "kandidāts" ārlietu ministra postenim ir demagogs, kurš piedalās Krievijas un tikai Krievijas inspirētajā "Cīņa pret nacismu" organizācijā. Nekādā gadījumā viņiem nevarētu uzticēt politiski jūtīgo izglītības jomu. Finanšu jomu arī ne, un tad jau paliek tikai mazās ministrijas. Ja es būtu Urbanovičs, es diez vai piekristu patlaban uz galda liktajai domai, ka vajadzētu samierināties ar vienu "mazu" ministriju plus vēl atsevišķu komisiju vadīšanu Saeimā (un arī tur ne tās komisijas, kas saistās ar ārlietām, izglītību un nacionālo drošību). Bet tikpat ļoti neesmu pārliecināts, ka Vienotībai ir īpaši nepieciešams ar šo veidojumu koķetēt. Galu galā, joprojām tas dod pajumti vienīgajam cilvēkam, kurš mūsu valsts vēsturē ir notiesāts par valsts nodevību, joprojām tā ir tā organizācija, kurai ir "partnerattiecības" ar Krievijas diktatora partiju, un joprojām tā ir tā organizācija, kuras vadonis ir teicis, ja viņam nedos brīvu vaļu, pie mums notiks asins liešana uz ielas. Piekrītu, ka 20 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas kļūst arvien muļķīgāk un muļķīgāk dalīt Latvijas sabiedrību latviešos un nelatviešos, taču te nav runa tikai par etniskām atšķirībām.

Vienu vārdu sakot, Vienotībai ir problēmas pašai ar sevi, un Vienotībai ir problēmas ar abiem ideoloģiskajiem galiem Latvijas politikā. Laiks rādīs, vai Dombrovskis un viņa komanda izrādīsies pietiekami viedi esam, lai apliecinātu, ka viņi nopelnīja to ievērojamo atbalstu, kāds viņiem tika demonstrēts pagājušajā sestdienā.

Jauku visiem dienu!
 

free counter