piektdiena, 2009. gada 25. decembris

Priecīgus Ziemassvētkus!

Labvakar, lasītāji!

Priecīgus Jums visiem Ziemassvētkus. Ceru, ka zem eglītes ir atradies tas, ko vēlējāties iegūt. Pavadīju ļoti jauku svētvakaru ar radiem. Pusbrāļa kundze aprīlī gaida otru bērniņu, rādās, ka tas būs vēl viens puika. Pusmāsas dēls un mans krustdēls Gabriels ir omulīgs un gandrīz vienmēr priecīgs mazulītis. Dzimuma ziņā te ir kaut kas interesants. Manā paaudzē starp visiem brālēniem un māsīcām ir septiņas sievietes un divi vīrieši. Jaunākajā paaudzē proporcijas ir gluži pretējas -- pieci puikas un tikai viena meitene, turklāt abi "ieprecēto" radu bērni ir zēni un šķiet, arī nākamais tāds būs.

Ziemassvētku laikā bijis jādomā par laika apstākļiem. Priecē, ka pagājušajā nedēļā piedzīvotais aukstums ir rimis, taču tas ir radījis citu problēmu, proti -- slidenas ietves, slidenus ceļus, un briesmīgu sniega radītu putru uz vai visiem ielu krustojumiem, vismaz Rīgas centrā, kurā uzturos es, tā tas ir bijis. Šī nu ir lieta, ar kuru Latvija nekādi netiek galā, un varētu padomāt, ka sniegs mūspusē ir tāda ļoti reta stihija. Katrā ziņā ar sniega tīrīšanu ir lielas klapatas, cita starpā tāpēc, ka krīzes apstākļu spiestas, pašvaldības daudzviet no tīrīšanas ir atteikušās vismaz daļēji, ja ne pavisam. Rīgas gadījumā jāsaka, ka ļoti daudz sniega varētu notīrīt un aizvākt ar to miljonu latu, kurus pašvaldība izdod tūrisma veicināšanas kampaņai. Ļoti gaidīšu redzēt, kādi tad bijuši šīs kampaņas rezultāti. Varbūt būs grūti konkrēti salīdzināt izmaksas ar ienākumiem, jo tie būs gan tieši gan netieši, bet tomēr.

Kristieši Ziemassvētkos atzīmē Jēzus dzimšanu pirms 2000 un vairāk gadiem. Jēzus centrālā vēsts bija tikai viena: Dzīvojiet saticīgi. Tas ir labs padoms Ziemassvētkos, un tas ir labs padoms jebkurā gada laikā. Pārāk daudz mūsu sabiedrībā ir nenovīdības, alkatības, greizsirdzības, negodīguma, netiesiskuma. Tuvojas jaunais, 2010. gads. Vēlēsim jaunu Saeimu. Bet vai labāku?

Jauku visiem atlikušo dienu!

pirmdiena, 2009. gada 21. decembris

Par protestiem un pensijām

Labvakar, lasītāji!

Šovakar internetā lasāms, ka premjerministra Valda Dombrovska birojs ir aicinājis Rīgas policiju ar spēka palīdzību likvidēt tā dēvēto telšu komūnu, kura jau ilgāku laiku atrodas zālienā iepretim Ministru kabineta mājai. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) esot likusi Valsts policijai šajā procesā sniegt nepieciešamo atbalstu.

Tas ir ārprāts. Pirmkārt, pats Dombrovskis tikai dažas stundas iepriekš bija aicinājis protestētājus atbalstīt. Otrkārt, Satversmē ir garantētas Latvijas iedzīvotāju tiesības paust savu viedokli, un tas nepārprotami ir tas, ko dara cilvēki, kuri ziemas spelgonī tomēr uzturas teltīs. Man nav pārliecības, ka viņiem izdosies nodrošināt savu prasību izpildīšanu -- bezdarba samazināšanu, mažoritārās vēlēšanas sistēmas ieviešanu un Saeimas atlaišanu, taču tas nenozīmē, ka viņiem nav tiesību protestēt tā, kā viņi paši to vēlas darīt. Viņi taču nevienam netraucē. Varam pat teikt, ka tie ir ļoti drosmīgi cilvēki. Jau trīs protestētāji ir nogādāti slimnīcā, tajā skaitā arī akcijas organizētājs, bet telšu komūna kā stāv tā stāv. Ļoti jācer, ka premjers no šīs muļķīgās domas tomēr atteiksies.

***

Otra lieta, kas šodien notikusi -- Satversmes tiesa par nekonstucionālo atzinusi pensiju samazināšanu visiem pensionāriem, tajā skaitā arī strādājošajiem. Valsts samazinātās pensijas drīkstēs maksāt līdz nākamā gada 1. martam, savukārt summu, kas ieturēta kopš pensiju samazināšanas, tai būs jāatmaksā laikā līdz 2015. gadam. Man par šo lietu ir dalītas izjūtas. No vienas puses pensionāri mūsu valstī vieglu dzīvi nedzīvo, un Satversmē viņiem tomēr ir garantēta sociāla aizsardzība. Jā, inflācija ir samazinājusies līdz neesamībai, bet tas neko nenozīmē cilvēkam, kurš knapi spēj apmaksāt komunālos rēķinus, kur nu vēl kārtīgi paēst un nodrošināt sev veselības pakalpojumus. Nemaz nerunāsim par spēju apmeklēt teātri vai kino, pirkt grāmatas, paceļot u.tml. Taču no otras puses, šis ir smags trieciens valstij brīdī, kad valsts budžets ir "optimizēts" par pusmiljonu latu un tāda pati summa būs jāatrod arī nākamajā gadā. Nevaru nepiekrist tiem, kuri uzskata, ka jostas savilkšana ir nepieciešama it visiem valsts iedzīvotājiem, tajā skaitā arī pensionāriem. Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas varētu nozīmēt, ka budžetā būs jāatrod 100 miljoni latu. Šajā kontekstā bezgala muļķīgs ir Šlesakova aicinājums no jauna atvērt valsts budžetu, lai samazinātu nodokļus. Tiesa, augstākās nodokļu likmes gandrīz neizbēgami palielinās to cilvēku skaitu, kuri no nodokļu maksāšanas tā vai citādi izvairīsies, kā arī ir taisnība tiem, kuri aizrāda, ka tikai banānu republikā kādam ienāktu prātā ekonomiskas krīzes laikā paaugstināt teju vai visus nodokļus pēc kārtas, taču tajā pat laikā nevaram nekonstatēt, ka valstij tomēr ir ļoti daudz apmaksājamu funkciju. Budžetu no jauna atvērt tomēr patlaban nebūtu prāta darbs.

Jauku visiem atlikušo dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 17. decembris

Par naudu var nopirkt daudz ko un visu ko

Labrīt, lasītāji!

Šorīt laikrakstā Diena lasāms Ināras Egles sagatavots materiāls par to, kā "Tautas" partijas spīdekles Vinetas Muižnieces režijā Saeimas Juridiskā komisija turpina marinēt likumprojektus par vēlēšanu kārtību. Runa konkrēti ir par diviem jautājumiem. Pirmais ir Saeimas mēbeles Kārļa Leiškalna ieteikums, visu Latviju izveidot par vienu vēlēšanu apgabalu. Tas, protams, ir visai lempīgs centiens "lokomotīvju" principu, kuru pēc Valsts prezidenta uzbrēciena mūsu "gudrās galvas" izmeta pa logu, ievest atpakaļ pa sētas durvīm. Grūti būs, ja "Tautas" partijas lielais glābējs drīkstēs balotēties tikai vienā no pieciem vēlēšanu apgabaliem. Taču Dievs ar Leiškalnu. Daudz nopietnāks jautājums ir par to, kas notiek, ja vēlēšanu rezultāti tiek atcelti pavisam. Atcerēsimies, ka pirms kāda strēķīša Augstākās tiesas Senāts atzina, ka tiesu kompetencē ir vēlēšanu rezultātu atcelšana, ja priekšvēlēšanu kampaņas laikā ir notikuši procesi, kuri nepamatoti ietekmē vēlētāju apziņu. Runa, protams, bija par "Tautas" partijas rupjo krāpšanos ar premjerministra biroja vadītāja organizēto "neatkarīgo" kampaņu, kurā visādi ļaudis slavināja TP ministrus. Augstākā tiesa toreiz vēl "stabilitātes garanta" vadītājai valdībai lika izstrādāt kārtību par vēlēšanu rezultātu atcelšanu. Lieki teikt, ka nekas tamlīdzīgs netika izdarīts.

Manuprāt, iemesls šim apstāklim nav ar uguni meklējams. "Tautas" partija vienkārši ir iemācījusies, ka ar naudu var nopirkt visu ko, tajā skaitā arī -- vēlēšanu rezultātus. "Pozitīvisma kampaņa" vispirms tika aprobēta pašvaldību vēlēšanās Kuldīgā un pēc tam izvērsta pa visu Latviju. Protams, nevaram neviens zināt, kādi būtu bijuši vēlēšanu rezultāti, ja "pozitīvisma kampaņa" nebūtu notikusi, taču nu jau arī Administratīvā tiesa ir atzinusi, ka tā nebija nekas cits, kā mēģinājums apiet noteikumus par kampaņas finansēšanu. Vēl nav pagājušas tās 20 dienas, kuru laikā "Tautas" partija lēmumu var pārsūdzēt, nešaubīsimies ne mirkli, ka partijas censoņi no visas sirds cer, ka tālākais process noritēs ierastajā (lasi -- ļoti, ļoti lēnajā) gaitā. Nupat šodien, piemēram, presē lasāms, ka joprojām notiek tiesāšanās par Talsu traģēdiju, kura notika jau pirms 12 gadiem un vairāk. Nevaram īpaši cerēt, ka citas partijas izmantos izdevību un TP par krāpšanos nosodīs. Pārtērējās arī Šlesera biznesa projekts, turklāt ar vērienu, kā arī Ventspils naftas interešu kabatas partija. Būtu jau jauki, ja vispirms Administratīvā apgabaltiesa un pēc tam Augstākās tiesas Senāts jautājumu par TP krāpšanos atzītu kā steidzamu un ļoti ātri pateiktu, ka tā nevajadzēja un nedrīkstēja darīt. Cita starpā, ja partijai galu galā nudien būs jāatmaksā miljons latu ar kapeikām, varbūt varam cerēt, ka pēc valsts iegrūšanas pašreizējā bedrē tā būs spiesta pazust no skatuves pavisam. Bet te nu laikam būs jāsaka, ka cerība ir muļķa mierinājums. Tik ātri tās lietas pie mums nenotiek, un TP var turpināt dzīvot sev ierastajā pārliecībā, ka vainīgs ir tikai tas, kas ir izgājis visas iespējamās tiesu instances līdz pēdējam "amen."

Un raugi, arī starptautiskajā līmenī kārtējo reizi ir pierādīts, ka ar naudu var nopirkt visvisādas lietas. Piemēram, Krievija 21 kvadrātkilometrus lielajai pundurvalstiņai Nauru samaksāja 50 miljonus dolāru, un 21 kvadrātkilometrus lielā pundurvalstiņa Nauru atzina Krievijas bruņoto spēku okupētās Gruzijas teritorijas par "neatkarīgām valstīm." Protams, šajā ziņā Krievija negrēko viena. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Taivāna uz kādu brīdi nopirka arī Latvijas atzīšanu. Taču šajā gadījumā ir runa par teritorijām, kuras ir okupētas tieši tādā pašā veidā, kā 50 gadu garumā bija okupēta arī Latvija. Nauru droši vien Gruzijas teritoriālā integritāte ir pilnīgi pie pakaļas, ka tik var tikt pie naudas, jo, pirmkārt, ir beigušies fosfātu krājumi, kuri ilgu laiku mazajai salai nodrošināja ievērojamus ienākumus (maigi teikts -- kādreiz pundurvalstiņai bija otrs augstākais IKP uz iedzīvotāju līmenis pasaulē), un, otrkārt, ja klimata maiņas veicinās jūras līmeņa pacelšanos, kā to paredz pietiekami daudz zinātnieku, tad kaut kad paredzamajā nākotnē Nauru vispār vairs nebūs, vai pareizāk sakot, tā atradīsies zem viļņiem. Taču arī šajā gadījumā ir uz delnas redzams merkantīls process, kuram ar tiesiskumu ir visai maz sakara. Tieši tāpat, kā ar "Tautas" partiju un tās nopirktajām balsīm.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 16. decembris

Par Kopenhāgenu un klimata maiņu

Labrīt, lasītāji!

Arī mani krietni vien mulsina klusums, kāds Latvijā valda jautājumā par patlaban Kopenhāgenā notiekošo ANO konferenci par klimata maiņu. Esmu manījis vien divus komentārus par šo tēmu laikrakstā Diena, un viss. Protams, neklausos visas radio ziņas, neskatos visus televīzijas kanālus -- varbūt tur bijusi plaša diskusija. Par to pirms konferences sākuma runājām raidījumā Skats no malas. Taču kopumā šķiet, ka mūsu valsts iedzīvotāji ir nolēmuši, ka pasākums uz viņiem neattiecas.

No vienas puses to var saprast. Latvija klimata sasilšanas jomā nav īpaši liela grēciniece, mēs ļoti ievērojamu energoresursu daļu iegūstam no atjaunojamiem energonesējiem, it īpaši no HESiem uz Daugavas. Latvija ir krietni apmežota, koki absorbē klimatam kaitīgo oglekļa dioksīdu. Krīzes laikā arī ievērojami samazinājies automašīnu skaits uz Latvijas ceļiem un ielām, arī tas šajā ziņā dod savu artavu.

Taču tas tomēr nav arguments, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, klimata maiņa ietekmē mūs visus bez izņēmuma. Globālo sasilšanu var būt grūti uztvert šorīt, kad aiz loga putina sniegs un ir -10 grādu, taču jādomā, ka visi esam redzējuši, kā pakāpeniski irst milzīgie ledāji Antarktīdā un Grenlandē. Ja notiks ļaunākais no tā, ko daudzi zinātnieki prognozē, tad ūdens līmenis pasaulē pacelsies visnotaļ ievērojami, jo būs izkusis ļoti liels ledus daudzums. Latvija tomēr ir zemiene, un jūras līmeņa pacelšanās vien par dažiem desmitiem centimetru, lai nemaz nerunātu par dažu zinātnieku apgalvoto par to, ka tas celsies pa metriem, neko labu piekrastes pilsētām, tajā skaitā arī Rīgai, nu gan nedotu. Piedevām, nebūšu taču es viens, pamanot, ka laika apstākļi tomēr pēdējo gadu un desmitgažu laikā ir krietni mainījušies. Sniegs Rīgā par spīti tam, kas notiek šorīt, bijis rets viesis. Ne vien pie mums, bet daudzviet pasaulē veidojušās nepieredzēti spēcīgas vētras. Latvijā vairs nevaram rēķināties ne ar "kārtīgu" vasaru, nedz arī ar "kārtīgu" ziemu. Katrā ziņā, ja palūkojamies latviešu daiļliteratūrā no 19. gadsimta un pirmskara laika, ziema vienmēr ir aprakstīta kā sezona, kurā ir nepārtraukti daudz sniega, kurā Daugava vienmēr sasalst, un kuras laikā ledus iešana ir uzskatāma par lielu sabiedrisku pasākumu (protams, ļaudīm tolaik nebija televizora, pie kura dirnēt -- bija jāskatās ledus iešana).

Taču otra lieta ir tāda, ka ar klimata maiņas lietām tomēr mums jānodarbojas katram. Runa ir par sava mitekļa siltināšanu, lai velti netērētu energoresursus. Runa ir par alternatīviem transporta veidiem automobīlim -- jā, vecs autobuss piesārņo vairāk nekā jauns automobilis, bet autobusā būs lielāks skaits cilvēku, kuri tā dēvētās "oglekļa pēdas" veidos kopā, nevis katrs atsevišķi. Nezinu, kā citās pilsētās, bet vismaz Rīgā, manuprāt, dzīve bez automobīļa ir vieglāka. Sabiedriskais transports kursē regulāri, ja arī ne tikpat regulāri pilsētas nomaļākajās vietās. Rīgas centrā dzīvojot, man automobīlis vispār nav vajadzīgs, cita starpā visur varu tikt kājām vai ar sabiedrisko transportu, piedevām man nav jāreizējas par to, kur mašīnu glabāt un kā to apsargāt. Taču, ja man būtu automobīlis, tad es patlaban noteikti domātu par tā retāku lietošanu.

Protams, klimata maiņa lielākoties ir un paliek globāls jautājums. Internetā ir vietne (www.avaaz.org), kurā ļaudis ir aicināti parakstīt petīciju ar aicinājumu, pasaules līderiem šonedēļ tomēr nonākt pie efektīva risinājuma. Kā zinām, problēmas ir pietiekami lielas. Pasaulē ir valstis, kurām ekonomiskā attīstība ir svarīgāka par ekoloģisko efektu un katastrofu (Ķīna). Ir arī tādas valstis, kurās nekas īpaši piesārņojošs nenotiek un cilvēki ne bez pamata uzskata, ka tām lielvalstīm, kuras par radušos situāciju ir visvairāk atbildīgas, būtu jāmaksā kompensācija par dabas bojājumiem, kādu piesārņojums radījis tur (liela daļa Āfrikas). Taču nepārprotami ir skaidrs tas, ka klimats mainās un ne jau uz labo pusi. Šorīt streiko Apollo interneta pakalpojumi, starptautiskām vietnēm pieslēgties nevaru, bet es petīciju parakstīšu tiklīdz tas tā vairs nebūs, un aicinu visus lasītājus rīkoties tāpat. Un tad palūkoties sev apkārt un padomāt, vai tomēr nav kaut kas "zaļš," ko cilvēks var darīt pats. Piemēram, mašīnu likt garāžā. Piemēram, ēst tikai Latvijā ražotu pārtiku, jo pārtikas preču transportēšana pasaulē rada ļoti daudz CO2 izmešu. Piemēram, nosiltināt dzīvokli. Piemēram, censties neizmantot plastmasu, kuras ražošana rada izmešus un kura pati par sevi ir pat ļoti neekoloģiska. Atbilde klimata maiņas jautājumā ir meklējama gribas spēkā -- gan individuāli, gan arī starptautiskajā līmenī. Turēsim īkšķus par to, lai klimata konferences dalībniekiem tomēr izdotos nonākt pie gana racionāla un galvenais -- efektīva risinājuma.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 14. decembris

Tējas dzērāja bīstamās pārdomas

Labrīt, lasītāji!

Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē ir plaša intervija ar juristu un tējas dzērāju Andri Grūtupu, kurā viņš plaši sabar bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un nāk ar vairākām visnotaļ bīstamām domām.

Par visu pēc kārtas. V. Vīķe-Freiberga, grūtupprāt, pārāk daudz domājusi pati par savu karjeru un pārāk maz par latviešu interesēm. Vai katru ceturto dienu amata laikā pavadījusi ārzemēs. "Skrējusi" uz 9. maija svinībām Krievijā, kad kolēģi no Lietuvas un Igaunijas atteicās tā darīt. Neveiksmīgi centusies kļūt par ANO ģenerālsekretāri un Eiropas savienības prezidenti -- tā esot karjeras bīdīšana, nevis izaicinājums, kā to aprakstījusi pati V. Vīķe-Freiberga. Par visu vairāk -- ir sadarbojusies ar Padumjās savienības čeku, lai arī A. Grūtups piebilst, ka par "aģenti" viņš bijušo prezidenti nosaukt nevarot.

Par katru ceturto dienu ārzemēs nevaru spriest, neesmu aplūkojis prezidentes darba grafiku astoņu gadu garumā. Bet par ANO un ES darbu -- ne jau V. Vīķe-Freiberga vienpersoniski šos darbus meklēja, pirmajā gadījumā vairāk, otrā gadījumā mazāk, bet viņai tomēr bija arī pietiekami daudz atbalsta no citu valstu pārstāvjiem, kuri viņā saskatīja inteliģentu un prasmīgu sievieti. Uz Krieviju viņa savukārt brauca, lai pasaulei atgādinātu, ka Krievijas versija par 2. pasaules kara notikumiem maigi sakot nav vienīgā iespējamā, un tas bija pareizi darīts. Un kas attiecas uz Valsts drošības komiteju, okupācijas laikā ārvalstīs bija pietiekami daudz latviešu, kuri bija pārliecināti, ka par Latviju tomēr nevajag aizmirst un, ja sakari ar tur dzīvojošiem tautiešiem nozīmēja sakarus arī ar VDK, tad tā tam bija jābūt. Jāatceras, ka kultūras kolektīvi, kuri okupācijas laikā ceļoja pa ārzemēm, vienmēr nāca komplektā ar čekas pavadoni, lai pārliecinātos, ka neviens netaisās sekot Mihaila Barišnikova piemēram un, tā teikt, lekt pār sētu. Jāatceras arī tas, kas ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem kultūra tomēr bija svarīga. Arī manā dzimtajā Čikāgā tika lauzti pietiekami daudz šķēpi jautājumā par to, vai "kārtīgs" latvietis drīkst vai nedrīkst, piemēram, apmeklēt LPRS veidotas filmas. Mans nelaiķis vectētis bija to cilvēku starpā, kuri bija pārliecināti, ka nedrīkst vis, bet viņš bija arī racionāls cilvēks. Savu jaunāko meitu viņš aizveda uz vienu filmas seansu un pats sēdēja mašīnā un gaidīja, kad seanss būs beidzies un meitu viņš vedīs mājās. Arī es pats gāju uz filmām un nedomāju, ka Blaumaņa "Nāves ēnā" ir iespējams iekodēt gaišo komunisma nākotni. Nu, neticu, ka Vaira Vīķe-Freiberga centās stutēt okupācijas režīmu un nodrošināt latvietības apspiešanu, neticu vis.

Tālāk A. Grūtups stāsta par "mežonīgo kapitālismu" un tajā laikā pastrādātajiem nedarbiem, aicinot beidzot noteikt amnestiju par visu, kas tolaik notika. Nu, labi. Neizdosies attīt lentu un izpētīt, kā īsti pie bagātības tika tie cilvēki, kuri apgalvo, kas tas noticis caur puķu importēšanu un tirgošanu, kā to darījis dažs labs censonis. Taču "mežonīgā kapitālisma" ietvaros notikuši arī pietiekami konkrēti kriminālnoziegumi, tajā skaitā naudas atmazgāšana un Saeimas deputātu un partiju piekukuļošana, un šos grēkus tomēr pilnīgi bez uzmanības atstāt nedrīkst. Varbūt vēl var piekrist jurista domai, ka kārtējo reizi ir atrasts "viens vienīgais" -- kādreiz mums bija "vienīgais čekists" Juris Bojārs un "vienīgais komunists" Alfrēds Rubiks, un tad mums esot "vienīgais mežonīgais kapitālists" Aivars Lembergs. Jā, jā, tā dēvēto "stipendiju" lietā uz apsūdzēto sola būtu jānonāk ne vien tiem, kuri deva, bet arī tiem, kuri ņēma to, ko citādi kā par kukuļiem nevar un nedrīkst nosaukt. Un ne jau Ventspils intereses bijušas vienīgās, kuras savas lietas centušās kārtot ar ārpuskārtas un ārpuslikumīgām attiecībām. Taču jebkura nozieguma gadījumā tas, ka nevar atrast un notiesāt visus, nav arguments, ka nevajag atrast un notiesāt tos, kurus var atrast un notiesāt.

Un šajā sakarā bīstama ir arī cita Andra Grūtupa pausta doma, proti, ka sabiedrībā patlaban veidojas "revolucionāra situācija" un ir vajadzīgs tāds kārtīgs līderis, nevis "tukša vieta," kā viņš atļāvies nodēvēt pašreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Precīzi sakot: "Šobrīd kandidāti, kas spēj ieņemt harismātiskā līdera vietu, ir Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers. Viņi var patikt, var nepatikt, taču līderi viņi ir noteikti." Jurists esot daudz ceļojis pa Latviju un dzirdējis ļaudis alkstam pēc "līdera" -- populārākais esot Lembergs, aiz viņa -- Šķēle. Nu, jā. Par visu vairāk mums ir vajadzīgs vai nu ar kriminālapsūdzībām apkrauts prezidents, vai arī prezidents, kuram vajadzētu būt ar kriminālapsūdzībām apkrautam (neaizmirsīsim tomēr to, ka A. Šķēle un A. Šlesers bija divi no galvenajiem "varoņiem" stāstā par Jūrmalgeitu, par "lielākajiem kretiniem" u.tml.). Nav mums jāskrien pakaļ itāļiem un jāmeklē pašiem savs Berluskoni, nav vis. Viņa minētie "harismātiskie līderi" tomēr ir arī hrestomātiski piemēri par to, kas kait "mežonīgajam kapitālismam." Nebūt A. Grūtupam nevar piekrist domā, ka tieši Vaira Vīķe-Freiberga ir vainīga pie tā, kur patlaban atrodamies. Ne jau viņa apstiprināja valsts budžetus, kuri veidoti uz "gāzi grīdā" principa. Ne viņa sabiedrību uzskatīja par "vaukšķiem," kuriem nav tiesību neko teikt (tiesa, izņemot to reizi, kad Valsts prezidente paziņoja, ka ļaudīm nav ko teikt jautājumā par Ingrīdas Ūdres bīdīšanu Eiropas komisāra amatam). Un minētos "harismātiskos līderus" tomēr derētu no varas kloķiem turēt atstatus.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 13. decembris

"Thriller" un "Twilight" -- slavas radīts cietums

Labdien, lasītāji!

Vakar biju Arēnā Rīga noskatīties izrādi "Thriller Live." Tas būtībā bija vairāk koncerts, nekā mūzikls, tikai brīžiem dalībnieki vārdiski informēja par tādu vai citu posmu Maikla Džeksona mūžā. Cita starpā tika atgādināts, ka M. Džeksons vienā gadā uzvarēja Grammy balvas gan kā roka, gan kā blūza, gan kā popmūzikas vokālists. Tas bija 1983. gadā, kad viņš kopā ieguva astoņas balvas par disku, kurš deva vārdu vakar vakarā redzētajam šovam. Līdz pat šai dienai neviens ieraksts nav pārdots lielākā eksemplāru skaitā, kā "Thriller," un jādomā, ka mūsdienās, kad tik daudz ļaužu mūziku lielākoties iegūst caur internetu, un nevis ierakstu veikalā, rekords tā arī paliks nepārspēts.

Publika Arēnā Rīga bija latviska, tas ir -- salīdzinoši mierīga. Tiesa, dziedātājiem izdevās šad tad ļaudis piecelt kājās un likt padejot, bet latvieši jau nav tie paši emocionālākie pasākumu apmeklētāji. Tuvojoties pasākuma beigām atsevišķi ļaudis gan sāka pulcēties arēnas priekšā un dejot pa īstam. Man tuvumā bija maza meitene, varbūt 10, 11 gadu veca, kura bija saģērbusies pilnīgā M. Džeksona kostīmā ar visu balto cimdu un dejoja nudien neslikti. Uz skatuves skanēja visi viņa lielie hiti, sākot no bērnības, kad viņš bija vokālists grupā The Jackson Five, un turpinot līdz trim milzīgajiem hitiem, ar kuriem koncerts noslēdzās -- "Thriller" (ar visiem dejojošajiem zombijiem), "Billie Jean" un pašās beigās mana mīļākā un, iespējams, pati roķīgākā M. Džeksona dziesma, "Black or White." Daudzi no dejotājiem prata demonstrēt viņa slaveno "mēness gājienu." Dziesmas savukārt izpildīja pieci cilvēki -- 11 gadus vecs zēns, kas pārstāvēja M. Džeksonu bērnībā, un tad četri pieaugušie. Interesanti, ka vislabāk M. Džeksona balsi atdarināja baltādains vīrietis un tumšādaina sieviete. Padomāju pie sevis, ka tas bija pavisam loģiski, jo pats M. Džeksons tomēr bija kaut kur starp baltu un tumšādainu cilvēku, kaut kur starp vīrieti un sievieti. Kā rakstīju šajā blogā viņa nāves dienā, man viņš vienmēr likās kā nelaimīgs cilvēks. Taču mūzikas jomā viņš bija nepārspējami ietekmīgs, viņa daiļrade ir dzirdama neskaitāmu citu mūziķu darbā.

Vakar Arēnā Rīga bija dzirdams arī kas cits -- jaunu meiteņu spiegšana balsī, kas būtu likusi plīst stiklam, ja tāds tur būtu bijis. Tā bija daļa no M. Džeksona nelaimes -- viņu nepārtraukti vajāja fanu pūļi un pretīgie paparaci. Šodien žurnālā Vanity Fair lasīju par aktieri Robertu Patisonu, kurš ir kļuvis par pusaudžu un jaunāku meiteņu absolūtu elku, jo ir uzstājies filmā par vampīriem "Twilight." Materiālā bija rakstīts, ka cilvēks otras "Twilight" filmas uzņemšanas laikā būtībā uzturējās tikai un vienīgi savā viesnīcas numurā, jo uz ielas viņš nevarēja rādīties bez histērijas radīšanas. Manuprāt, tas ir skumji. Tas bija skumji Maiklam Džeksonam, tas ir skumji Robertam Patisonam, tas būs skumji jebkuram māksliniekam, kurš mūsdienu sensacionalizētajā pasaulē izsitas savas profesijas augšpusē un viņam nākas konstatēt, ka zināmā mērā viņš pats sev ir radījis cietumu. Žēl. Bet kā piemiņas pasākums vakardienas koncerts bija lielisks. Neesmu pats lielākais M. Džeksona daiļrades cienītājs, bet priecājos, ka vakar, turklāt ar manu lielisko draudzeni un kolēģi Loretu Bērziņu, varēju to noskatīties.

Jauku visiem šo trešo adventi!

piektdiena, 2009. gada 11. decembris

Bezkaunības kalngals Saeimā

Labrīt, lasītāji!

Lasīju šorīt jaunā Lielbritānijas vēstnieka Latvijā pārdomas par mūsu valsts ekonomisko krīzi -- tā ir tik nopietna, tā vēstnieks, ka britiem tā šķistu ļoti grūti panesama. Padomāju pie sevis, ka britiem par to nav jāuztraucas, jo Lielbritāniju pēdējo gadu laikā nav pārvaldījis mankurtu bars, kurš ignorē visas ekonomiskās likumsakarības pēc kārtas, mēli izkāris ošņā atsevišķu "oligarhu" pakaļpuses, pieņem vienu muļķīgu lēmumu pēc nākamā u.tml. Tad atcerējos, ka Lielbritānijas parlamentā visnotaļ nesen izcēlās pamatīgs skandāls par to, kā deputāti bija izmantojuši sev piešķirtās kompensācijas. Sapriecājos, jo šī atmiņa, protams, saistās ar šodien apspriežamo tēmu.

Proti, laikam jāpiekrīt kam tādam, ko vakar kāds no mana bloga komentētājiem pateica par mūsu "gudrajām galvām" -- acīmredzot Jēkaba ielas namā kāds ir izsmidzinājis pretdomāšanas gāzi. Par to, ka deputāti paši sev nešaus kājā un visas savas pagalam dāsnās kompensācijas saglabās arī turpmāk, laikam nebija iemesla šaubīties ne mirkli. Taču elpu aizraujošais ātrums, kādā pilnīgi visi klātesošie deputāti vakar savu naudas maciņu glāba i pirmajā, i arī galīgajā lasījumā, disonē ne vien ar lempīgumu, kādu mūsu "tautas pārstāvji" demonstrē tad, kad ir laiks pieņemt lēmumus par citiem cilvēkiem, nevis par pašiem, bet arī ar kašķu bodi, kāda parasti tiek uzrīkota Saeimas plenārsēžu laikā. Cik var spriest no šorīt presē lasāmā, iebildumu pret to, ka krīzes un masīvas nodokļu celšanas laikā deputāti pat bez pieklājības reveranses debašu virzienā paši sev uzdāvinās skaistu un dārgu Ziemassvētku dāvanu, Saeimā vakar nebija. Nebija pat pusšļupsēta minējuma, ka varbūt pieklājības pēc deputāti varētu atteikties no kādas no savām ļoti daudzajām un dāsnajām kompensācijām. Varbūt, lai tautai neliktos, ka deputāti ir zaudējuši pilnīgi visu paškontroli, ja runa ir par viņu alkatību, parlamenta pamešanas kompensāciju varēja samazināt no daudziem tūkstošiem uz daudziem vai pat dažiem simtiem. Komisijas sēžu apmeklēšanas samaksu, iespējams, varēja samazināt no pašreizējiem 18 uz kādiem, teiksim, septiņiem latiem, ja ņemam vērā, ka komisiju darbs tomēr deputātiem it kā skaitās pamatdarbs, piedevām politikas aizkulisēs dzirdēts, ka dažs labs censonis komisijā parādās tikai tad, kad jāparaksta papīrs par piedalīšanos, bet citādi tur redzams nav. Kaut smukuma pēc deputāti varēja ieviest kārtību par kompensāciju samazināšanu vai "iesaldēšanu" tajos gadījumos, kad kāds no viņiem ilgstoši atrodas trenažieru zālē vai Korejā.

Bet nē, nē, nē un vēlreiz nē. Pat diskusijas par šo lietu vakar nebija. Bija tikai liels bars mankurtu, kuri rātni piespieda podziņu un pat uz mirkli nepadomāja, kā tas izskatīsies, ja krīzes laikā un mērkaķa tempā viņi apmierinās tikai un vienīgi paši sevi. Un tāpēc man šķiet, ka nākamā gada rudenī vēl nezinu, par kuru sarakstu es balsošu, bet es pilnīgi noteikti izsvītrošu pilnīgi katru politikāni, kurš Saeimā atradās vakar un uzskata, ka ir pelnījis vēl četrus gadus Jēkaba ielā. Protams, dažs labs droši vien ir pelnījis vietu cietumā, bet dažs labs cits -- trakonamā (ievērojiet, lūdzu -- nevienu uzvārdā te nesaucu, ka tik neapvainojas). Taču vakardienas performance Saeimā tomēr bija bezkaunības kalngals. Fui!

Jauku visiem dienu. Izņemot Saeimas deputātus. Viņi paši sev jauku dienu sarīkoja vakar un šodien tādu nav pelnījuši.

ceturtdiena, 2009. gada 10. decembris

Par deputātu muļķīgajiem izteicieniem un kaitīgo darbību

Labrīt, lasītāji!

Šodien jau atkal piemēri par to, kā mūsu valstī politikāņi gvelž muļķības un rīkojas neatbilstoši valsts un sabiedrības interesēm.

Lūk, par Saeimas deputātu Viktoru Ščerbatihu, kurš parlamentā šogad ir bijis rets viesis tāpēc, ka ir trenējies pasaules čempionātam svarcelšanā, zaļo zemnieku frakcijas priekšnieks Brigmanis ir pateicis, ka gadījumā, ja censonis no čempionāta būtu atgriezies ar medaļu, tad neviens nerunātu par to, ka viņš tik daudz ir kavējis darbu Saeimā. Nē, Brigmaņa kungs. Ar medaļu vai bez tās, Saeimas deputāts, kurš darbu valsts parlamentā uzskata par haltūru brīvā laika pavadīšanai, sabiedrībai nav vajadzīgs, un finanšu krīzes apstākļos tas, ka bastotājam visu laiku tika maksāta i alga, i "kompensācijas," tomēr ir grēks. Ja cilvēks negrib būt deputāts, tad lai noliek mandātu un viņa vietā lai nāk kāds, kuram nav nepieciešams pusgadu būt prom no Saeimas savas "otras karjeras" labad.

Savukārt valsts galvenais "vērtību" uzturētājs, Rīgas domes (un paldies Dievam ne vairs Saeimas) deputāts Šmits ir satraucies par latviešiem ierasto bluķa vilkšanas ceremoniju. Tā, tā deputāts, esot salīdzināma ar "lībiešu pirātismu." Tie vieni seko sentēvu tradīcijām, tie otri nodarbojas ar starptautiskiem noziegumiem. Atradies salīdzinājums!

Tikām ziņots, ka Saeimas komisija nolēmusi steidzamības kārtā izskatīt jautājumu par to, vai valsts uzņēmumiem, kuri darbojas ar peļņu, tomēr atļaut saviem darbiniekiem maksāt bonusus. Tas nekas, ka valsts sektorā tas ir aizliegts. Tas nekas, ka šie pelnošie uzņēmumi tomēr bieži vien ir monopolkompānijas, kuras arī peļņas apstākļos nekautrējas pieprasīt tarifu paaugstināšanu. Savukārt nebūt ne tikpat lielā steigā politikāņi vēlas apspriest izmisīgi nepieciešamus grozījumus un pilnveidojumus likumā par partiju finansēšanu un aģitāciju, par kuriem Politikā.lv šonedēļ rakstījusi Iveta Kažoka. Piedevām, jau šodien deputāti paredz grozīt Saeimas Kārtības rulli, lai noteiktu, ka visas deputātu saņemtās garantijas tiktu iesaldētas šī gada līmenī tā, lai nākamgad, kad valsts budžets būs "jāoptimizē" vēl par pusmiljardu latu, viņus tas neietekmētu. Citiem vārdiem sakot, brīdī, kad mums visiem būs jāsavelk jostas un jāmaksā krietni, krietni lielāki nodokļi, deputāti turpinās saņemt milzīgi dāsnu "kompensāciju" gadījumā, ja viņiem ērtie Saeimas krēsli ir jāpamet, visas kompensācijas turpinās saņemt iepriekš minētais Saeimas bastotājs u.tml. Galva griežas. Nu, riktīgs aunu bars šis mūsu parlaments un mūsu politikāņi.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 6. decembris

Krievijas "trauslās" attiecības ar NATO

Labrīt, lasītāji!

Pirms pāris nedēļām žurnālā The Economist kāds Briselē strādājošs diplomāts tika citēts sakām, ka Krievijas diplomātiskā pārstāvniecība NATO esot "pilna ar spiegiem." Jaunajā žurnāla numurā ir sarūgtināta vēstule no Krievijas pastāvīgā pārstāvja NATO mītnē Dmitrija Rogozina. "Man jābrīnās, no kurienes [autors] ieguvis tik apšaubāmu apgalvojumu. Tas pilnīgi neatbilst patiesībai, un no visas sirds esmu izbrīnīts par to, ka The Economist varēja nonākt pie tik bezatbildīga secinājuma. Ceru, ka Jūs saprotat, ka trauslo normalizāciju Krievijas attiecībās ar NATO var nopietni sadragāt Jūsu kļūdainā pieeja un ar nolūku veidotie nepareizie secinājumi" -- tā rakstījis D. Rogozins.

Viens žurnāls var sajaukt Krievijas attiecības ar pasaules spēcīgāko militāro aliansi? Sētas stabs ne vien smejas, tas, piedodiet, ir piečurājis bikses. Ja kāds ir atbildīgs par attiecību "trauslumu," tad tā ir pati Krievija. Nesen kaimiņvalsts valdošā marionete Medvedevs laida klajā jaunu Eiropas "drošības koncepciju," kurā būtībā ir paredzēts Krievijas veto jautājumos par tālāku NATO paplašināšanu. Lieki teikt, Rietumi šo depešu ir vienkārši ignorējuši. Krievijas pretenzijas uz "tuvajām ārzemēm" un kādreizējo socbloku ir labi zināmas, tur nav nekā jauna. Taču, ja Kremlis ar Rietumiem vēlas normālas attiecības, tad pirmām kārtām tam pašam ir jāsaprot, ka viltīga, korumpēta kvazidiktatūra, kurai nekas nepatīk labāk, kā pasaulē uzvesties huligāniski, visnotaļ automātiski rada šaubas. Pats Rogozins ir ultranacionālists, kurš pirms kļūt par savas valsts vēstnieku NATO bija trokšņains muļķību stāstītājs par "tautiešu" apspiešanu Baltijas valstīs, bēdīgi slavenā ģenerāļa Aleksandra Lebeda līdzgaitnieks, un cilvēks, kura partija tika izslēgta no 2005. gada pašvaldības vēlēšanām Maskavā tāpēc, ka tās rasistiskais lozungs bija "iztīrīsim Maskavu no mēsliem." Ukrainas un Gruzijas valdības viņš ir nosaucis par "bankrotējušiem un skandaloziem režīmiem."

Krievija pasaulē ir nenobriedis tīnis, kuram muskuļi ir spēcīgi, bet sajēgas ir maz. Tagad, kad beidzot ir zināms, ka jā, Irāna ir kādā kalnā iebūvējusi ražotni, kurā, ļoti iespējams, Teherānas radikālais režīms cenšas uzbūvēt kodolieroci, Maskava (kopā ar Ķīnu) turpina tielēties par piemērotām sankcijām. Tiesa, pagājušajā nedēļā kāds krievu diplomāts pateica, ja pārējie (runa ir par Ameriku, Lielbritāniju, Franciju, Vāciju un Ķīnu) apstiprinās sankcijas, tad "mēs nestāvēsim malā," bet tas ir tukšs solījums zinot, ka Ķīna mēdz absolūti atteikties no "iejaukšanās" citu valstu darīšanās, jo tās iekaļķējušais režīms paniski baidās no tā, ka kāds varētu "iejaukties" tur. Attiecībās ar NATO, Krievija neprot pateikt neko citu, kā "nē" tālākai paplašināšanai, it kā tai tur būtu kaut kāda teikšana. Un, protams, Krievija joprojām ir valsts, kura okupē kaimiņvalsts teritoriju un uzvedas tā, it kā tā būtu "neatkarīga" valsts. Nav brīnums, ka attiecības ar NATO ir "trauslas," bet pie tā vainīga ir tikai un vienīgi mūsu dārgā kaimiņvalsts.

Pamatu pamatos, te jautājums ir vienkāršs. Ja Krievija nevēlas, lai diplomāti Briselē uzskata, ka tās pārstāvniecība ir spiegu midzenis, tad tai ir jābeidz izturēties veidā, kas par to liecina. Protams, ne jau pilnīgi visi, kas tur strādā, ir klasificējami kā spiegi. Par apkopēju to droši vien nevar teikt. Bet tomēr. Krievijai sabozties par diplomāta apgalvojumu ir apmēram tas pats, kas begemotam sašust par apgalvojumu, ka tas ir resns.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 5. decembris

Ko es šodien uzzināju laikrakstā

Labrīt, lasītāji!

Piecēlos šorīt, ielēju sev glāzi apelsīna sulas, pagatavoju tēju, paņēmu rokās Dienu un uzzināju lūk, ko.

Pirmkārt, Dienai ir vajadzīgi rūpīgāki lapu redaktori. Pašā pirmajā lappusē ir Parex bankas vadītāja Melngaiļa fotoattēls, zem kura ir lasāms, ka viņš saucas Niks. Nē, viņš saucas Nils.

Bet tālāk lasīju informāciju, kas apliecina, ka nekas mūsu valstī nemainās. Žurnāliste Ieva Mārtiņa raksta par būvcelteniecības konkursu, kādu rīkojusi Austrumu klīniskā universitātes slimnīca. Izvēlēts piedāvājums, kurš finansiālā izdevīguma ziņā bijis tikai piektā vietā no astoņiem iesniegumiem. Speciālisti turklāt atzinuši, ka izvēlētā firma Merks piedāvāja nereālu darba grafiku. Ko par to teicis iepirkumu komisijas vadītājs Jānis Skvarnovičs, kuram ir saites ar "Tautas" partiju? "Ekonomēt es atbalstu, bet katram darbam ir objektīva cena, un Latvijas tautas paruna saka -- skopais maksā divas reizes." Veidojam jaunu sakāmvārdu: Politiski iesaistītai firmai ne par ko nav jāuztraucas.

Bet vēl trakāk ir ar eksperimentu, kādu veikusi kolēģe Anita Āboliņa. Viņa kopā ar kolēģiem sāka veidot fiktīvu kafejnīcu. Un viss sākās. Gandrīz vai katrs cilvēks, kuram kolēģi it kā piedāvāja darbu, bija gatavs noformēt oficiālu minimālo algu un atlikušo summu ņemt zem galda. "Vai tad citādi arī mēdz būt?" -- tā jautājis viens no potenciālajiem pavāriem. Kāda grāmatvede A. Āboliņai atklātā tekstā stāstījusi, ka naudu var ietaupīt, izsitot čeku par mazāku summu, nekā klients patērējis, lai arī esot jāuzmanās "neuzrauties" uz Valsts ieņēmumu dienesta pārbaudēm. Kādas maiznīcas pārstāve pēc mazlietējas tielēšanās piekritusi 20 procentus piegādātās preces noformēt "neoficiāli." Galdnieks "pēc īsas pieklājības pauzes" apliecinājis, ka arī bāra leti un citu aprīkojumu varot iegādāties tā pa pusei neoficiāli. Savukārt lūkojot pēc telpām, kolēģi saskārušies ar pārvaldnieku, kurš apliecinājis lūk, ko: "Es tikai priecāšos apmānīt mūsu mīļo valsti."

Krīzes laikā, protams, katrs peras, kā var. Cilvēks, kurš ilgstoši bijis bezdarbnieks, diez vai īpaši raizējas par sociālajām iemaksām, ka tikai ir darbs. Rīga un citas pilsētas ir pilnas ar tukšām telpām, īrnieks, ar kuru visu var sarunāt, ir labāks par nekādu īrnieku. Taču tas nav aizbildinājums. Krīze daļēji rodas tāpēc, ka valsts ienākumi sarūk, un izvairīšanās no nodokļiem ir galvenais iemesls, kāpēc tas tā ir. Patlaban, kā zināms, valdība nolēmusi pacelt visus nodokļus pēc kārtas, un varam būt visnotaļ droši, ka cilvēki meklēs veidus, kā no tiem izvairīties. Piedevām uzņēmumi, kuriem nodokļu slogs kļūs pārāk smags, bez īpašām rebēm pārcelsies citur, piemēram, uz Igauniju, tā veicinot bezdarba paplašināšanos mūsu valstī. Sods par darījumu apjomu un norēķinu slēpšanu var būt 3000 latu, par čeka neizsišanu -- 150 latu. Jācer, ka Valsts ieņēmumu dienests aktīvi medī tos, kuri pārkāpj likuma prasības. Žēl cilvēku, protams, bet, ja visi nodokļiem pateiks "nē," tad varēsim atteikties no visām tām funkcijām, kādas valsts nodrošina, tajā skaitā arī jādomā par pensijām un subsīdijām, nemaz nerunājot par veselības aizsardzību, izglītību un valsts drošības pasargāšanu.

Bet paldies Dienai arī par jautrību. SestDienas joku lappusē ir šāds, manuprāt, pagalam pamatots jautājums: "Kāpēc mobilajos telefonos iemotē kameras un citas muļķības, bet neiemontē pašu galveno -- šķiltavas un pudeļu attaisāmo?"

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 4. decembris

Par sportu un Saeimu

Labrīt, lasītāji!

"Tā īsti jau neesmu pelnījis, bet ko padarīsi – tāds ir likums. Ja nepatīk, tad viņš jāmaina" -- tā lairakstam Latvijas Avīze ir skaidrojis svarcēlājs Viktors Ščerbatihs jautāts par to, vai viņš Saeimas deputāta algu saņēmis arī laikā, kad treniņu dēļ viņš kavējis vienu Saeimas un tās komisiju sēdi pēc otras. Kā zināms, V. Ščerbatihs trenējās pasaules čempionātam Korejā, bet Saeima viņam oktobrī samaksāja vairāk nekā 1700 latu algā un kompensācijās. To, ka viena no "gudrajām galvām" tik ļoti daudz nav piedalījusies parlamenta darbā, ir pieļāvis Saeimas Prezidijs, jo Izglītības un zinātnes ministrija ir lūgusi cilvēkam ļaut turpināt treniņus un piedalīties sacensībās. Laikraksts minējis, ka līdzīgi alga un kompensācija par prombūtnes laiku izmaksāta pie frakcijām nepiederošajam deputātam Artim Pabrikam par laiku, kādu viņš pavadījis, vadot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) vēlēšanu novērotāju misiju Melnkalnē. Tiesa, manuprāt, sports un piedalīšanās starptautiskas organizācijas, kuras stāvā ir arī Latvija, darbā nav gluži salīdzināmas lietas, bet ne tas te galvenais.

Jautājums tomēr ir par deputātu kvalitāti un par partijām, kuras izvirza cilvēkus Saeimas vēlēšanās tāpēc, ka viņi ir tādā vai citā nozīmē populāri, nemaz nedomājot par to, vai tiem piemit tās īpašības un zināšanas, kādas vajadzīgas politikā. Nezinu, iespējams, ka Viktors Ščerbatihs ir pats apzinīgākais no visiem iespējamiem deputātiem. Vispār, viņš milzīgi aktīvs deputāts nav. Darbojas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu, kā arī Pilsonības likuma izpildes komisijā, kā arī Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijā. Nepiedalās viņš nevienā no tām ļoti, ļoti daudzajām deputātu grupām sadarbībai ar citām valstīm un pasaules organizācijām, kādas Saeimā ir izveidotas atliku likām. Šī gada janvārī portālā Pingvīni.lv kāda autore ziņoja, ka V. Ščerbatihs ir viens no astoņiem deputātiem, kuri nekad nebija kāpuši tribīnē, lai runātu par tādu vai citu likumprojektu (ja kas, tad Raimonds Pauls ir vēl viens no šiem neaktīvajiem cilvēkiem). Tiesa, ir arī tādi, kas viņu par to uzslavē. V. Ščerbatiha pārstāvēto zaļo zemnieku "premjerministra kandidāta" kabatas avīzē viņdien atzīmēts lūk, kas (runa ir par 2010. gada budžeta apspriešanu 1. decembrī): "Gatavojoties pasaules čempionātam svarcelšanā Ščerbatihs Saeimā bija rets viesis. Tagad, pēc ilgāka pārtraukuma atgriezies parlamentā, viņš ātri novērtēja, ka vienīgais, kas no viņa tiek prasīts – ir nospiest attiecīgo balsošanas podziņu. Bezjēdzīgi imitēt darbu olimpiskais vicečempions nav radis, un pēc pusdienas pārtraukuma Saeimā vairs neparādījās."

Tātad -- valsts budžeta apstiprināšana ir "bezjēdzīga darba imitācija"? Pēdējā balsojumā par budžetu otrdien piedalījās 94 deputāti. Balsojumam nebija piereģistrējušies pieci deputāti, tajā skaitā ilgstoši slimojošais Leopolds Ozoliņš. Viena deputāta nebija vispār. Acīmredzot tas bija Viktors Ščerbatihs. Un tādā gadījumā nudien ir jājautā, vai viņš Saeimas deputāta darbu uztver kā haltūru brīžos, kad nav jāgatavojas lielajam sportam. Un jājautā arī par to, kāda ir zaļo zemnieku cieņa pret sabiedrību. Partijas līderis Augusts Brigmanis jau paguvis pateikt, ka nākamgad partijas kandidātu sarakstā varētu būt meklējami arī citi sportisti, piemēram, kultūrists Aivars Visockis un spēkavīrs Agris Kazeļņiks. Saku atkal -- iespējams, ka abi minētie kungi nakti un dienu pavada domādami par to, kā uzlabot Latvijas tautsaimniecību, politisko vidi, tieslietu un iekšlietu sistēmu, ārpolitiku un visu pārējo. Taču vienādi vai otrādi, Saeimas vēlēšanas tomēr nav skaistumkonkurss, kurā ļaudis tiek ievēlēti pateicoties panākumiem sportā vai kultūrā. Protams, zaļie zemnieki nebūt nav vienīgie, kuri šajā ziņā grēko, piedevām viens otrs šā iemesla dēļ sarakstā iebīdītais cilvēks parlamentā nav izrādījies gluži zemē metams. Visu cieņu V. Ščerbatiham par sasniegumiem sportā, ka arī par atzinumu, ka Saeima nav tikai balsošanas podziņu spiešanas aparāts. Taču tas ir tas, ko plenārsēdēs Saeimas deputāti dara, ja viņiem par attiecīgajiem likumprojektiem nav nekā sakāma. Ja V. Ščerbatihs patiešām uzskata, ka tā ir "bezjēdzīga darbības imitācija," tad būtu laiks nolikt Saeimas deputāta mandātu un nodarboties ar "jēdzīgākām" lietām. Latvijas vēlētāji tomēr nav pelnījuši statistu, kurš Jēkaba ielas namā ierodas tikai tad, ja nav nekā labāka, ko darīt.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 3. decembris

Par sabiedriskā transporta cenām -- jaunas aitas, jauni cirpēji

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Tiem, kas pēdējās nedēļās ir apcerējuši domu par to, ko citu Rīgas pilsēta varētu darīt ar tiem miljoniem, kuri krīzes laikā tiek izgrūsti Šlesernepotiskajai tūrisma veicināšanas programmai, šodien nav tālu jāmeklē. Raugi, Rīgas satiksme ir paziņojusi, ka biļetes cena sabiedriskajā transportā pieaugs no 40 līdz pat 60 santīmiem, savukārt, ja kāds nebūs laikus apbruņojies ar elektronisko karti un gribēs biļeti pirkt no konduktora, būs jāšķiras ar veseliem 80 santīmiem. Dažādiem pilsētas iedzīvotājiem saglabāšoties atlaides, bet te tomēr ir piemērs par to, kā domā mūsu pašvaldības "gudrās galvas." Pie vainas arī ir valsts, kura savu līdzfinansējumu galvaspilsētas sabiedriskajam transportam pārtrauca jau pasen.

Uzņēmumu var saprast. Ja valsts un pašvaldība naudu nedod, tad nauda ir jāsaņem no pakalpojuma patērētājiem. Taču te ir arī pāris jautājumu. Pirmkārt, ziņots, ka Rīgas satiksmes valdes locekļi solidāri ir samazinājuši savu atalgojumu par vienu pusi, bet ņemot vērā to, ka pirms šīs pašupurēšanās atalgojums, kā jau tas mūsu banānu republikā ir raksturīgi, bija starp 5400 un 6000 latiem mēnesī, jāsecina, ka tagad tas ir starp 2700 un 3000 latiem mēnesī. Tiesa, valsts vienotā atalgojuma sistēma šo dāsnumu samazinās vēl vairāk, bet tomēr. RS valdes locekļi, starp citu, ir Irina Feļdmane, Ervins Straupe, Vadims Baraņņiks, Andris Bērziņš un valdes priekšsēdētājs Leons Bemhens.

Bet otrs jautājums ir par cilvēkiem, kuri sabiedrisko transportu izmanto reti. Ērtības labad, piemēram, man ir e-karte ar 20 braucieniem. Nav katru reizi jāniekojas ar sīknaudu. Bet kas notiks tad, ja jaunie tarifi tiks ieviesti pirms esmu ar sabiedrisko braucis 20 reizes? Vai karte būs jāpapildina? Vai dažus braucienus es vienkārši pazaudēšu?

Protams, tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka jau atkal daļu no valsts un pašvaldības finanšu mazspējas un nekompetences nāksies uz saviem kamiešiem nest Latvijas, vai šajā gadījumā -- Rīgas iedzīvotājiem. Laikā, kad automobīlis ir kļuvis patiešām dārgs prieks, pietiekami daudz ļaužu savu dzelzs kumeļu tomēr liek aplokā. Automašīnu skaita samazinājums Rīgas ielās ir pilnīgi un kliedzoši acīmredzams. Jādomā, ka vairums šo cilvēku nav sākuši braukt ar riteni vai uz skrituļslidām. Trolejbusi un tramvaji mēdz būt gana piepildīti. Un tur, lūk, kārtējās aitas, kuras apcirpt. Nauda, ar kuru ārzemniekiem melot par Ziemassvētku eglītes izcelšanos un stāstīt, ka Rīgā ir grūti dzīvot -- šī nauda ir. Nauda sabiedriskajam transportam -- šīs naudas nav. Tipiski. Raksturīgi. Nožēlojami.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 2. decembris

Vērtībām saduroties

Labrīt, lasītāji!

Vakar Amerikas Savienoto Valstu prezidents Baraks Obama paziņoja, ka viņa vadītā valsts uz Afganistānu nosūtīs vēl 30 tūkstošus zaldātu, vēl piebilstot, ka būtu jauki, ja šim piemēram sekotu arī citas valstis, tajā skaitā Latvija, kurām tur ir arī sava militārā klātbūtne. Prezidenta lēmums nav bijis no vieglajiem. Viņa pārstāvētajā Demokrātu partijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri uzskata, ka amerikāņiem Afganistānā vispār nav nekas meklējams. Vienu dienu pirms prezidenta uzrunas, pazīstamais kino režisors Maikls Mūrs izplatīja atklātu vēstuli, kurā viņš pateica, ka gadījumā, ja B. Obama lems par papildus spēku nosūtīšanu un Afganistānu, "Jūs būsit jaunais kara prezidents, tas nu ir fakts. Un tādējādi Jūs izdarīsit pašu ļaunāko -- Jūs iznīcināsit cerības un sapņus, kādus tik daudzi miljoni Jūsos ir ieguldījuši. Ar vienu uzrunu Jūs tos daudzos jauniešus, kuri bija Jūsu priekšvēlēšanu kampaņas mugurkauls, padarīsit par ciniķiem, kuriem vairs nav nekādu ilūziju. (..) Lūdzu, pasakiet, ka tas tā nav!"

Jādomā, ka arī pašam B. Obamam nekādu ilūziju šajā jautājumā nav. Viņš droši vien ļoti labi saprot, ka viņa atbalstītāji pietiekami daudzos gadījumos par lēmumu būs vīlušies. Bet tādā gadījumā ir jājautā, vai viņi saprot, kas notiktu, ja rīt ap brokastu laiku amerikāņi un visi pārējie sapakotu čemodānus un pamestu valsti, kurā joprojām ir karojoši klani, kurā joprojām patversmi atrod radikāli teroristi, kura ir narkobaronu paradīze u.tml. Piedevām, B. Obamam nākas strebt zupu, kuru ievārīja viņa priekštecis amatā. Uz absolūtiem meliem veidotais karš Irākā atņēma spēkus, kas varēja turpināt darbu Afganistānā. Nu, nav tik viegli pildīt visus tos solījumus, kādus cilvēks pauda priekšvēlēšanu kampaņā. Kaunpilno Gvantanamo cietumu nevar slēgt, ja nav skaidrs, ko darīt ar tiem, kuri tur ir ieslodzīti. Četrus ieslodzītos, tajā skaitā pašatzīto 11. septembra traģisko notikumu režisoru un idejisko tēvu, amerikāņi tiesās civīlā tiesā Ņujorkā. Bet Gvantanamo ir daudz vairāk cilvēku. Raugi, nupat Igaunija ir oficiāli paziņojusi, ka tā nevienu no tiem nepieņems. Tas pats sakāms arī par Afganistānu. Nevar vienkārši pateikt "čau" un minēto valsti atstāt likteņa varā. Kaut vai tāpēc, ka terorisms tomēr apdraud ne tikai amerikāņus. To zina briti un spāņi, to zina itāļi un vācieši, un ne viņi vien. Te saduras vērtības -- solījums partijas atbalstītājiem pret valsts un pasaules drošību. Cita starpā domājot arī par to, ka nebūt visi pasaules kodolieroči un materiāli, no kuriem tos veidot, ir aiz septiņām atslēgām...

Par vērtību sadursmi nākas domāt arī Šveices kontekstā. Lasītāji zinās, ka viņdien minētās valsts pilsoņi referendumā nobalsoja par minaretu celšanas aizliegšanu. Minareti ir torņi pie mošejām, no kuriem ticīgie tiek saukti uz lūgšanām. Arī te saduras divas vērtības -- šveiciešu tiesības lemt par savas valsts attīstību no vienas puses, un reliģijas un vārda brīvība un neaizskaramība no otras. Šur tur presē šis gadījums pielīdzināts bēdīgi slavenajām dāņu karikatūrām par Muhamedu, bet, manuprāt, tas nav pareizs salīdzinājums. Dāņu gadījumā runa bija par preses brīvības pilnveidošanu, savukārt Šveices gadījumā runa ir par kaut kā aizliegšanu.

Sarežģīta ir šī vērtību būšana. Latvijā saduras latviešu tiesības dzīvot latviešu valstī ar cittautiešu tiesībām uzturēt savu valodu, etnosu un kultūru. Saduras cilvēka tiesības, dzīvot savu dzīvi un veidot attiecības ar otru cilvēku, ar baznīcas tiesībām pateikt, ka tā nevajag, un valdības tiesībām pateikt, ka tā nedrīkst. Iespējams, ka jautājums par Šveices minaretiem nonāks Eiropas Cilvēka tiesību tiesā, var būt, ka tiesa atzīs, ka neviena vērtība tomēr nav absolūts pilnīgums. Bet kur kritīs kauliņi -- par labu musulmaņu arhitektoniskajām (un, protams, ne tikai) tiesībām, vai par labu citu šveiciešu tiesībām lemt par to, kas viņu valstī tiek un netiek būvēts? Gan Afganistānas, gan Šveices gadījumā jūtos laimīgs, ka ne man par to spriest. Bet abos gadījumos jautājums ir gana smags un šķiet -- abos gadījumos sava taisnība ir abām pusēm.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 1. decembris

"Visa dzīve" krievu valodā?!! Prātiņ, nāc mājās!

Labrīt, lasītāji!

Šorīt vēlos pievērst uzmanību pāris ļaužu teiktajam par to, kas patlaban mūsu valstī darās, vai vismaz par to, kas viņuprāt te notiek. Pirmkārt, šāds atzinums no Rīgas domes galvenā buldozera un triecējraķetes: "Runāt par valodas politisko statusu ir bezjēdzīgi. Tāpēc ka krievu valoda – tā šodien ir biznesa valoda. Tā ir valoda, kādā visa dzīve norit Latvijā." Tā Ainārs Šlesers ir pastāstījis kādai Krievijas ziņu aģentūrai.

Nu, prātiņ, nāc mājās! Visa dzīve?! Saeimā plenārsēdes un komisiju sēdes notiek latviešu valodā. Valdībā diskusijas notiek latviešu valodā. Es personīgi nekad krievu valodā nerunāju, jo es krievu valodu neprotu. Ar visiem, kas ir manā "visā dzīvē" es konsekventi runāju tikai un vienīgi latviešu valodā. Nē, samelojos -- ir arī tādi, ar kuriem es sazinos angļu valodā, bet man paziņu loks stiepjas aiz valsts robežām. Taču pieļauju, ka par apgalvojumu, ka "visa dzīve" Latvijā norit krievu valodā, sašutuši būs arī pietiekami daudz cilvēku, kuri prot tikai latviešu un krievu valodu. Nu, nav tā!

Šlesera bazūnētais, manuprāt, ir jāaplūko kontekstā ar citu, ko šodien Latvijas Avīzē klārē kādreizējais "saskaņietis" Jānis Jurkāns: "Latvijai, kas vienmēr jutīs Krievijas sānu, būtu daudz rūpīgāk jākopj attiecības ar šo kaimiņvalsti. Sevišķi tagad, kad dzīvojam NATO lietussarga pavēnī. Bet latvieši jau nebūtu latvieši, ja ar sarkanbaltsarkanu pirkstiņu nemēģinātu izurbināt caurumiņus šajā NATO puncītī." Jautāts, vai ir nepareizi, ka mūsu valsts politiskās partijas tagad cita pēc citas cenšas iegūt lielās kaimiņvalsts labvēlību, J. Jurkāns atbild lūk, ko: "Mēģināt var un vajag. Arī pats kādreiz mēģināju. Nekas nesanāca. Ja kādam sanāks – priecāšos."

Tā nu tas bija, jā. Pirms vienām no iepriekšējām Saeimas vēlēšanām arī J. Jurkāns aizbrauca uz Maskavu, lai cars Vladimirs varētu viņam noglaudīt galviņu. Piedevām, viņam droši vien ir taisnība arī šādā atzinumā: "Braukt uz Ķīnu un kalt sadarbības plānus ar Ķīnas komunistiem, parakstīt sadarbības dokumentus ar Krievijas varas partiju nebija Urbanoviča kaprīze, bet gan savu vēlētāju interešu respektēšana." Taču lūk, tas ir tas, kas ir jāskatās tandemā ar Šlesera apgalvojumu par valodas lietošanu mūsu valstī. Kas Krievijai īsti interesē mūsu valstī? Ne jau tautsaimniecība. Ja arī ir šis tas, ko Maskava var sagrābt (atcerēsimies šovasar izplatītās baumas, ka mūsu kādreizējā "stabilitātes garanta" iebīdīšana Lattelecom vadībā bija domāta ar mērķi, uzņēmumu pārdot krievu interesēm), mūsējais tomēr ir pagalam maziņš dīķītis. Energogiganta Gazprom gada apgrozījums vien ir aptuveni 10 reizes lielāks par Latvijas valsts budžetu. Nē, "tuvās ārzemes" oficiālajai Krievijai ir placdarms krievu valodas, kultūras un politikas saglabāšanai -- savu "tautiešu" atbalstīšana var saistīties ar kultūras centra uzturēšanu, kā tas ir pie mums, vai arī ar citas valsts teritorijas sagrābšanu, kā tas ir Gruzijā. Ja kas, tad Krievijas interesēs ir patiešām nodrošināt situāciju, kurā "visa dzīve" ne tikai Latvijā, bet visās "tuvajās ārzemēs" notiek krievu valodā. Par to ir jādomā tagad, un par to būs pavisam konkrēti jādomā pēc 10 mēnešiem, kad nākamo reizi iesim pie urnām Saeimas vēlēšanās. Normālas attiecības ar kaimiņvalsti ir ne tikai normālas, bet arī nepieciešamas. Taču tā nav spēle, kura var notikt tikai vienos vārtos.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 26. novembris

Bezkaunībai pielikts punkts -- un arī par tītaru

Labdien, lasītāji!

Šodien kļuvis zināms, ka beidzot pielikts punkts viena Latvijas iedzīvotāja ilgstošajai un līdz prātam neaptveramajai bezkaunībai -- aviokompānijas airBaltic šefam Bertoltam Flikam tiesa nepārsūdzamā kārtā likusi atzīt, ka viņš ir valsts amatpersona, un viņam tāpēc ir jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija. Par to, ka cilvēks ir valsts amatpersonas statusā, nekad šaubu nebija, jo valstij aviokompānijā pagaidām vēl pieder akciju vairākums. Citos valsts uzņēmumos strādājošie, piemēram, Lattelecom ļaudis, par amatpersonas deklarāciju nekad nav tielējušies, bet airBertolts visu laiku acīmredzot sevi uzskatīja par kaut kādu izredzēto. Nav jau brīnums. Viņš ir "savējais" gan Šlesera, gan arī Mākoņu tēva biznesa projektam, un šāda "aizmugure" mūsu valstī ir ļāvusi bezkaunīgi uzvesties ne jau airBertoltam vien. Prieks, ka beidzot arī tiesa ir pateikusi, ka tā tomēr nevar.

***

Vēl vēlos atzīmēt, ka manā dzimtenē šodien ir Pateicības diena. Kā rakstīju pagājušajā gadā, tā ir tradīcija, kas saistās ar Amerikas pirmajiem eiropiešiem, kuriem vietējie indiāņi palīdzēja lauksaimniecības lietās. Tradīcija vēsta, ka pirmā Pateicības diena bija 1621. gadā, lai gan ir dokumentāli pierādījumi tam, ka kaut kas ļoti līdzīgs notika jau 1565. gadā -- arī tur bija iesaistīti eiropieši un indiāņi. Vienādi vai otrādi, šī ir diena, kas amerikāņiem saistās pirmkārt ar tītaru. Arī es sev tādu esmu iegādājies un pēc brīža likšu plītī. Prieks, ka Stokmans pārdod arī mazus tītarus. Manējais ir 3,3 kilogramus smags, un daudz lielāku man un manējiem droši vien būtu grūti apēst. Citugad bija patiess milzenis -- 16 kilogramu ar kapeikām, bet toreiz mēs bijām 20 ēdēju. Taču ir iemesls uz brīdi piepauzēt un padomāt, par ko mēs katrs šodien varam justies pateicīgs. Manā gadījumā -- es šorīt pamodos un tātad naktī nenomiru. Ārā ir jauka gaisa temperatūra. Man ir mīļi cilvēki. Man ir daudz darba darāma un tāpēc varu gaidīt arī ienākumus. Ar Interneta palīdzību es šodien varu sazināties ar māsām Čikāgā. Svētdien būs pirmā advente, logos varēšu ielikt mākslīgās svecītes. Arī tas ir jauki. Ceru, ka katram lasītājam un lasītājai arī ir kaut kas tāds, kas rada pateicības sajūtu.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 24. novembris

Par šo un to un vēl kaut ko

Labrīt, lasītāji! Šorīt pārdomas par dažādām tēmām. Ne patīkamām.

Raugi, mūsu premjerministrs ir paziņojis, ka valdība ir nonākusi pie galīgā lēmuma par nākamā gada valsts budžetu, piedevām "esam tehniskā līmenī panākuši vienošanos arī ar aizdevējiem." Cik jauki. Vien pietiekami lielu riebumu rada fakts, ka valdība budžetu ir "optimizējusi" gandrīz tikai un vienīgi ar nepieredzētu nodoķlu pacelšanu. Nevis ar valsts funkciju pārskatīšanu un optimizēšanu, bet ar rokas bāšanu absolūti katra Latvijas iedzīvotāja kabatā, ja vien viņš nav pamanījies izsprukt uz ārzemēm. Te man sakāmas divas lietas. Pirmkārt, nebūt es nebuntotos, ja Valsts prezidents šo Saeimu vienkārši padzītu. Zinu, ka citreiz esmu rakstījis, ka tas nozīmētu politisku haosu, bet Valda Dombrovska vadītās valdības nekompetence valsts izdevumu samazināšanā tomēr ir apnikusi. Un otrkārt, laiks nopietnām pārdomām Pilsoniskajai savienībai un Sabiedrībai citai politikai, kuras ar premjera (un finanšu ministra (un ekonomikas ministra)) pārstāvēto Jauno laiku ir apvienojušās politorganizācijā "Vienotība." Vēlētāji nākamgad noteikti atcerēsies, kas bija pie teikšanas tad, kad naudas maciņš katram vēlētājam tika krietni vien paplicināts. PS un SCP tas būs smags akmens ap kaklu, kad būs laiks peldēt priekšvēlēšanu kampaņas dīķī...

***

"Mēs uzskatījām par lietderīgu pievienoties šim klubam" -- tā Saskaņas centra vadītājs Jānis Urbanovičs ir teicis par savas partijas noslēgto līgumu ar Krievijas diktatorpartiju "Vienotā Krievija." SC no "lielā brāļa" mācīšoties par partiju uzbūvi un kadru politiku. Tas jāaplūko tandemā ar SC partnerorganizācijas LPP/LC līdera Šlesera interviju Krievijas radiostacijā Eho Moskvi, kurā, kā ziņots, viņš esot aicinājis Krievijas iedzīvotājus "infiltrēties" Latvijas tautsaimniecībā. Arī tas saistās ar nākamajām Saeimas vēlēšanām. Dievs nedodi, ka pie varas mūsu valstī nonāks cilvēki, kuri vēlas visu valsti pagriezt ar skatu uz austrumiem un diktatorisku varas struktūru kaimiņos uzskata par kaut ko akceptējamu. Nav tas akceptējami, nu nav.

***

Amizē, bet ne īpaši jautrā veidā, stāsts par dārgās LIVE RĪGA kampaņas centrālo elementu -- domu, ka Ziemassvētku eglīšu tradīcija ir sākusies tieši mūsu galvaspilsētā -- un apgalvojumu no Tallinas, ka patiesībā tas viss sācies tur, un nevis šeit. Vai tiešām kāds domā, ka leģenda vai mīts par Ziemassvētku eglītes izcelšanās vietu ārvalstu tūristiem liks pakot čemodānus un steigšus vien braukt šurpu?

***

Un vēl retorisks jautājums no "Tautas" partijas dižmaņa Edgara Zalāna par partijas tētuka paziņojumu, ka tuvojas laiks partijas ierindu patīrīšanai: "Vai katrs, kam ir uzlikti roku dzelži, ir jāizmet no partijas?" Tiesa, Zalāns pārstāv politisku sistēmu, kurā veselu divu gadu garumā par balsu pirkšanu notiesāts deputāts saglabāja vietu Saeimā, kamēr tiesu dzirnas māla savu lēno maļamo, iekams beidzot attiecīgajā jautājumā pateica pēdējo vārdu, bet tomēr būtu laiks mūsu valsts politikāņiem iemācīties, ka roku dzelžus tā par neko mūsu valstī nevienam neuzliek, un korupcijas smārds tomēr ir smirdošs arī pirms nācis spriedums no Augstākās tiesas un Dieva tā kunga.

***

Un slava un gods Vilim Daudziņam un Alvim Hermanim.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 19. novembris

Par skaitīšanu un kājām iešanu

Labrīt, lasītāji!

Šorīt presē lasāms, ka vispārēju finanšu problēmu apstākļu spiesta, Latvijas valdība Eiropas savienībai ir lūgusi atļauju 2011. gadā veikt nevis pilnīgu tautas, bet gan tā dēvēto lauku skaitīšanu. Centrālajā statistikas pārvaldē uzzināju, ka tas nozīmētu lauksaimniecību saskaitīšanu, jo tas saistās ar informāciju, kāda ir vajadzīga ES lauksaimniecības atbalstu un subsīdiju programmai. Pilnīga tautas skaitīšana, protams, nozīmētu visu Latvijas iedzīvotāju saskaitīšanu.

Man nu liekas, ka šis nav tas gadījums, kad vajag knapināties. Tiesa, pilna tautas saskaitīšana nav lēts prieks. Ziņots, ka patlaban valsts budžeta ietvaros paredzētā summa ir 5,8 miljoni latu mazāka par nepieciešamo. Izmaksas vismaz daļēji saistāmas ar to, ka procesā vajadzīgs liels skaits intervētāju -- savi divi tūkstoši, un par velti jau neviens to nedarīs, piedevām gluži neapmācītas personas darbam nederēs. Taču valdības lūgums, manuprāt, būtu noraidāms divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tautas skaitīšana 2011. gadā notiks visā Eiropas savienībā vienkopus, un tās pamatā ir Eiropas Parlamenta un Padomes regula, tātad -- nevis ieteikums, bet gan noteikums. Un otrkārt, informācija no pilnas tautas saskaitīšanas tomēr ir būtiski svarīga. Piemēram, nav īsti zināms, cik liels skaits mūsu tautiešu ir pārcēlušies uz ārzemēm. Interesanti ir jautājumi par sabiedrības vidējo vecumu un turīgumu. Paredzēts ievākt ziņas par iedzīvotāju izglītības līmeni, par turīgumu vai tā trūkumu, par mājokļiem. Tas viss ir saistoši ne tikai statistikas, bet arī rezultātu līmenī. Runa ir par aplikšanu ar nodokļiem, par subsīdiju nepieciešamību, par daudz ko.

Tiesa, tautas skaitīšana ir viena piņķerīga būšana. Ne visi valsts iedzīvotāji ir viegli saskaitāmi. Ir bezpajumtnieki. Ir ļaudis, kuri tā vai cita iemesla dēļ slēpjas. Latvijas gadījumā būs pietiekami daudz tādu gadījumu, kad cilvēks kaut kur ir pierakstīts, bet tur nav sastopams. Ir cilvēki, kuri nelabprāt atbild uz jebkuru valdības uzdotu jautājumu. Un, kā jau minēju, process nav no lētajiem.

Bet minēto iemeslu dēļ tas tomēr ir jāizdara. Kaut vai, lai precizētu iedzīvotāju skaitu un iedzīvotāju struktūras raksturīpašības. Zinu, ka CSP jau ir sašaurinājusi aplūkojamo jautājumu skaitu, lai daļēji ietaupītu naudiņu. Bet atteikties no skaitīšanas pavisam -- nu, tas nebūtu ES dalībvalsts cienīgi, turklāt tas arī visticamāk nebūtu pieļaujami tieši no minētās regulas viedokļa.

***

Un vēl. Šodien Dienā Bruno Šulcs stāsta par veikaliem Ulmaņa gatvē, kurus viņš apmeklē, lai nopirktu preces mājokļa remontam. B. Šulcs stāsta, ka ar sabiedrisko transportu tur nevar nokļūt, ar divriteni pa rudens dubļiem ir grūti braukt ... un tāpēc viņš ceļu uz veikaliem mēro kājām. Un iedomājieties -- "pirms Lielirbes ielas pēkšņi beidzas trotuārs! Tiesa, pēc metriem simts tas atkal turpinās, taču, lai līdz tam nokļūtu, jāmeklē apkārtceļš." Tas nu liecina, ka Rīga ir iegājusi tā dēvētajā suburbanizācijas posmā, kur pilsētvides plānošana saitās pirmkārt un galvenokārt ar autobraucējiem. Manā dzimtajā Amerikā priekšpilsētās ir ļoti, ļoti daudz vietu, kur kājāmgājējiem nav paredzēts absolūti nekas, gan jau dažs labs šī bloga lasītājs to būs piedzīvojis pats. Protams, mūsu galvaspilsēta arī citā nozīmē nav pazīstama ar pašvaldību, kura īpaši rūpējas par iedzīvotājiem. Stāsts par Mangaļsalu un alkatīgajiem skatieniem, kādi tās virzienā tiek raidīti no atsevišķiem biznesa ļaudīm un šeptētājiem, par to liecina gana labi. Jādomā arī par to, ka pietiekami daudzās vietās Rīgā velosipēdu īpašnieki ir spiesti vai nu braukt pa pieblīvēto ielu, vai arī lavīties pa pieblīvēto trotuāru. Taču mūsējā nav valsts, kurā katram ir automobīlis. Tomēr nevajadzētu būt tā, ka trotuārs pēkšņi beidzas.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 18. novembris

Par Valsts svētkiem

Labrīt, lasītāji!

Klāt 18. novembris. Mūsu valsts dibināšanas gada diena. Pirms 91 gada, pulksten 17.30, "zālē atskanēja spēcīgi aplausi, ar kuriem apsveica Tautas Padomes locekļus, kuri svinīgā gājienā izgāja caur zāli uz skatuvi, kur tiem bija ierādītas vietas un kur tie sagrupējās pēc partijām" -- tā īsi pēc pasākuma informēja steigā sagatavota un izdevniecības Astra izdotā īsgrāmata (44 lpp.) Latvijas valsts pasludināšana 18. novembrī 1918. g. Virs šī teksta redzamais attēls, protams, ir vienīgais, kurš no minētās dienas saglabājies, patlaban tas ir Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijā. Attēlā sazīmējami tālaika politikas grandi -- Gustavs Zemgals (grāmatā atzīmēts, ka viņš "ar trīsām balsī paziņoja, ka tas atklāj Tautas padomes sēdi"), Kārlis Ulmanis, Pauls Kalniņš, Oto Nonāts u.c. Tautas padomes priekšsēdētājs un nākamais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste pasākumā nepiedalījās, jo kara apstākļos nepaspēja no Jelgavas tikt uz Rīgu.

Manuprāt, stāsts par 18. novembri diezgan daudz ko pasaka par politiku ne vien toreiz, bet arī mūsdienās. Sākot jau ar to, ka politiķi uz skatuves grupējās atbilstoši partiju principam. Labi zināms, ka pirmskara Saeima bija sīkpartiju paradīze, nebeidzamās ķildas un neskaitāmās valdības maiņas bija viens no iemesliem, kāpēc jaunās republikas pamatlicējs Ulmanis ar laiku kļuva par demokrātijas sagrāvēju un diktatoru. Paraleles ar mūsdienām, it īpaši domājot par visnotaļ klaunisko 6. Saeimu, ir nepārprotamas. Otrkārt, savā uzrunā K. Ulmanis minēja jautājumus, kuri joprojām ir Latvijas dienas kārtībā -- demokrātiskas reformas, lauksaimniecības stiprināšana, tautsaimniecības atjaunošana, sociālās reformas, kā arī visu valsts iedzīvotāju tiesību ievērošana (K. Ulmanis: "Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības"). Arī ar to toreizējā Latvijā tā bija kā bija -- cita starpā mazākumtautību pārstāvji uz valsts proklamēšanas ceremoniju netika aicināti, un nebūt ne visi toreiz varenie vācieši notikušo uztvēra ar īpašu sajūsmu. Ar laiku "visu tautu tiesību nodrošināšana" pārtapa arī mūsdienās zināmās aprindās aktuālajā jēdzienā "Latviju latviešiem."

Bet, lai nu kā, Latvijas valsts toreiz tomēr tika nodibināta. Pagāja krietns laiks, kamēr tā attīrījās no dažādiem okupantiem, kamēr tika apstiprināta Satversme, taču vienalga uz zemes beidzot bija vieta, kurā latvieši varēja būt latvieši, runāt latviešu valodā, veicināt latviešu kultūru. Par to latvieši varēja justies pateicīgi toreiz, un par to latvieši var justies pateicīgi arī šodien. Man zināms, ka daudzviet ārzemēs šodien latvieši pulcēsies baznīcās, lai kopīgi atzīmētu valsts svētkus un nodziedātu "Dievs, svētī Latviju!" (1918. g. 18. novembrī, starp citu, dziesma nebūt nebija plaši pazīstama, un drošības pēc pasākuma organizētāji nodrošināja arī Teodora Reitera kora piedalīšanos). Ceru, ka lai arī kādas problēmas un negācijas mūsu valsti un sabiedrību neplosītos, šodien katrs Latvijas iedzīvotājs un katrs latvietis himnu nodziedās, kaut vai pats pie sevis. Kā lūgšanu. Kā pateicību par dārgo tēviju. Kā prieku par ziedošām meitām un dziedošiem dēliem. Latvija mums ir tikai viena, viena vienīga. Joprojām tā brīva un neatkarīga valsts ir bijusi īsāku laiku, nekā tā bija okupēta valsts, pat tad, ja mēs rēķinām laiku tikai no 1918. gada -- 22 gadi toreiz, 18 gadu tagad, bet 50 gadu padomju okupācijas. Valsts pasludināšanu kara plosītajā 1918. gadā varēja uzskatīt par brīnumu tieši tāpat, kā par brīnumu varēja uzskatīt Maskavas apvērsumu 1991. gadā, pēc kura burtiski vienā mirklī Latvija atkal kļuva par neatkarīgu republiku. Varētu pat teikt, ka zināmā mērā atjaunotās Latvijas pirmās dienas, mēneši un gadi bija sarežģītāki par tiem, kurus piedzīvoja toreizējie ļaudis, jo nu pie teikšanas nācās stāties ģeogrāfiem, fiziķiem, ķīmiķiem, mākslas zinātniekiem, bet ne īstiem politiķiem. Taču vienalga -- šodien tomēr ir prieka diena. Cerēsim, ka šovakar uz salūtu pārāk stipri nelīs. Būsim pateicīgi par to, ka mums ir sava valsts. Nudien -- pateiksim paldies!

Jaukus visiem Valsts svētkus!

sestdiena, 2009. gada 14. novembris

Par tehnoloģijām un ludītiem

Labdien, lasītāji!

Šodien laikrakstā Diena ir materiāls par brīnumiem, kādus mūsdienās cenšas saražot pasaules elektronikas un telekomunikāciju kompānijas. Aotrs Jānis Vēvers raksta, ka "kļūst skaidrs, ka jau tuvākajos gados mobilais tālrunis kā verbālas saziņas rīks izzudīs un tā vietā stāsies elektronisks asistents -- miniatūrs dators, kurā starp daudzām citām iespējām būs arī zvanīšanas funkcijas." Esot paredzami video zvani, iespēja veselai grupai cilvēku dažādās pasaules vietās skatīties vienu un to pašu televīzijas raidījumu un ekrānā vienlaikus redzēt arī citam citu lēkājam, priecājamies un kliedzam, kā arī, "mazliet tālākā nākotnē" -- "hologrammas, kas patiešām ļaus projicēt tuviniekus jūsu istabā un pavadīt laiku ar viņiem, pat ja patiesībā šie cilvēki atradīsies citā kontinentā."

Tas viss izklausās interesanti, bet tajā ir arī savs "bet." Mana vēsture ar tehnoloģijām sākās ar melnbaltu televizoru un mehānisku rakstāmmašīnu, kurus vēl bērnībā nomainīja krāsu televizors un elektriska rakstāmmašīna. Kad biju pusaudzis, vecāki iegādājās Makintoša datoru, kuru mamma nosauca par "Anšlāvu." Viņa tajā rakstīja grāmatas, tajā bija arī pavisam elementāras datora spēles. Laikā, kad strādāju Amerikas latviešu apvienībā, tas bija 1991. gadā, mēs ar Latviju sazinājāmies ar teleksu -- aparātu, kurā ievadīja garu lentu ar caurdurtiem caurumiņiem. Latvijā dzīvojot es ilgi turējos pret, bet ar laiku iegādājos peidžeru (vai atceraties peidžerus?). Arī pret mobilo telefonu es ilgi tirinājos -- negribēju būt tik ļoti pieejams, bet 1999. gada decembrī iegādājos arī tādu. Protams, man ir dators, tas ir visnotaļ jaudīgs un ar visvisvisādām programmām. Taču mobilais man joprojām ir vecs un vienkāršs Nokia. Nu, nav man vajadzīgs mobilais telefons ar interneta pieslēgumu. Ko tādā mazītiņā lodziņā vispār var saskatīt? Nav īpašas vajadzības fotografēt -- man ir digitālais fotoaparāts tiem brīžiem, kad kaut kas jāiemužina.

Ja godīgi, attiecībā uz jaunām tehnoloģijām esmu mazliet "ludīts." Jēdziens "Luddite" attiecas uz 19. gadsimta tekstīlrūpniecības darbiniekiem Lielbritānijā, kuri centās iznīcināt industriālā laikmeta pirmos aizmetņus, jo viņi baidījās, ka zaudēs darbu un mainīsies viss viņu dzīves veids. Kas attiecas uz mūsdienu tehnoloģijām, arī man savulaik bija elektroniska piezīmju grāmatiņa, kura vienā jaukā dienā kādā ārzemju lidostā nolēma dzīvei pateikt "čau." Pazuda pilnīgi viss, kas tajā bija ierakstīts. Tas bija pabriesmīgi. Un manī radās šaubas un piesardzība par aparātiem, kuri it kā vienlaikus var izdarīt visu ko pēc kārtas. Piemēram, kādu brīdi pasaulē tapa piedāvāti televizori, kuros bija arī video kasešu iekārta. Ja ir divas lietas vienā, tad ja viena salūzt, labot ir jāstiepj viss aparāts. Man televizors, video aparāts un DVD aparāts katrs stāv atsevišķi, kad sabojājas viens, nav pazaudēta visa sistēma.

No otras puses, visa mūslaiku attīstība ir pagalam interesanta. Vērts atcerēties, ka tas bija salīdzinoši nesen, kad vismaz laukos nebija ne elektrības, ne telefona sakaru. Pat automobīlis ir knapi simts gadu vecs. Pēdējo 20 gadu laikā attīstība bijusi vienkārši žilbinoša, vēl pirms padsmit gadiem mēs neviens nezinājām, kas ir internets, lai gan patiesībā internets kā tāds tika izgudrots jau īsi pēc 2. pasaules kara. Tagad nezinu, kā citiem, bet man bez interneta ir grūti iedomāties dzīvi kā tādu. E-pasts -- vēstuli aploksnē ar pastmarku es sūtu labi, ja trīs vai četras reizes gadā. Par to, ja godīgi, man ir mazliet žēl, jo vēstule pastkastītē ir ļoti jauka lieta. Bet e-pasts ir ātrāks, ar māsu Čikāgā es reizēm sarakstos piecas, sešas reizes dienā. Maniem ļoti daudzajiem tulkošanas klientiem vairs nav jādomā, kā mani atrast, lai rokā iedotu tulkojamās lapas. Visus rēķinus es maksāju internetā, arī tā bija lieta, no kuras es ilgi izvairījos, līdz uzzināju, cik tas patiesībā ir vienkārši un viegli. Atzīstu arī, ka hologramma, ar kuras palīdzību mani radinieki no Amerikas varētu jebkurā brīdī "viesoties" manā dzīvoklī, šķiet pagalam interesanta lieta. Bet cik tas viss maksās? Noteikti, vispirms milzīgi daudz un pēc tam mazāk. Bet cik labi tas darbosies? Piemēram, mani jau ļoti sen kaitina gigantiskā uzņēmuma Microsoft indeve, jaunas operētājsistēmas laist tirgū apmēram reizi sešos mēnešos, turklāt negatavas, lai lietotāji paši konstatē problēmas un dod par tām ziņu. Tas nu nav priekš manis, man joprojām ir Windows XP (arī ar to nācās kādu brīdi aprast), nekādas Vistas, nekādas 7. versijas.

Vienu vārdu sakot, jaunās tehnoloģijas man ir ļoti interesantas. Piemēram, es gribētu, lai kāds izgudro aparātu, ar kura palīdzību var ceļot nākotnē un pagātnē. Gribētu doties 10 tūkst. gadu pagātnē, atrast senlatviešus, un ieteikt viņiem šajos platuma grādos atpūsties, jo ceļš no Indijas bijis garš, bet pēc tam doties tālāk. Kas gan mums nekaitētu, ja mēs būtu, teiksim portugāļi? Laika apstākļi labāki, kaimiņos nekādas Krievijas. Bet tajā pašā laikā es ar tehnoloģijām esmu uzmanīgs. Jā, varbūt tiešām 'ludīts.'

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 13. novembris

Par dzimuma maiņu un dumjiem politikāņiem

Labdien, lasītāji!

Jau atkal atsevišķi mūsu valsts politikāņi ir nolēmuši vāvuļot par kaut ko tādu, ko viņi acīmredzot nesajēdz pilnībā un nemaz. Runa ir par dzimuma maiņu. Pļāpu kules lielākais pļāpa Dobelis ir pateicis, ka likumprojekts par šo jautājumu esot "jākastrē." Sevi par visu seksuālo lietu speciālistu uzskatošais pļāpu pļāpa Strazdiņš ir pateicis, ka gadījumā, ja ļaudis mainīs dzimumu, tad tas kaitēšot "profesionālam sportam," jo "fiziski kā tādi viņi jau nemainīsies, un viņi konkurēs ar pārējiem sportistiem pilnīgi citā līmenī."

Nezinītis. Pirmkārt, dzimuma maiņa saistās ne vien ar, piedodiet, krāniņa nogriešanu vai vagīnas izveidošanu. Tā saistās arī ar ļoti plašu hormonālo terapiju. Strazdiņš acīmredzot domā par Dienvidāfrikas skrējēju Kasteru Semenju, kura pēdējās Olimpiskajās spēlēs ļoti pārliecinoši uzvarēja sieviešu 800 metru skrējienā. K. Semenja (un, ja kas, ne viņa vien -- runa ir arī par leģendāro skrējēju Mariju Mutolu, kā arī par padomju laiku krievu māsām Tamāru un Irinu Presām) nav cilvēks, kurš ir mēģinājis no vīrieša kļūt par sievieti. Cik var spriest, viņas dzimums atrodas starpposmā -- organismā ir gan vīriešu, gan sieviešu hromosomi, bet viņas ģimene viņu ir audzinājusi kā meiteni, viņa pati sevi ir uzskatījusi par meiteni, u.tml. Ir arī tādi cilvēki. Stradiņa doma, ka vesels bars vīriešu to vien gaida, kā iespēju kļūt par sievietēm un piedalīties lielajā sportā, ir vienkārši muļķīga. Tas nu nebūs galvenais jautājums.

Jo, patīk tas kādam vai nepatīk, transseksuālas personas mūsu pasaulē ir un būs tieši tāpat, kā geji, naturāļi, tumšādaini cilvēki, gaišādaini cilvēki, sievietes, vīrieši, kaķi un suņi. Dzimuma maiņa nav nekas nezināms arī mūsu valstī, runa patlaban ir par procesu, kādā tas notiek. Tas ir ļoti vienkāršs jautājums. Par to ir Eiropas Padomes standarti. Par to ir spriedusi Eiropas Cilvēka tiesību tiesa. Bet ar to mūsu valsts ultrademagoģiskajiem jefiņiem nepietiek. Jautājums ir jāpolitizē. Tādi cilvēki, kā Stradiņš un arī viņa partijas biedrs Leopolds Ozoliņš, par seksualitātes jautājumiem izrāda tik lielu interesi, ka tīri vai jābrīnās, no kurienes viņiem tā radusies. Bet Dievs ar viņiem. Transseksuālu personu nav daudz, bet tie ir tie paši mūsu līdzcilvēki. Dzimuma maiņa nav vienas dienas jautājums, tas ir ļoti, ļoti garš un detalizēts process. No valsts viedokļa interesantām būtu jābūt tikai divām lietām. Pirmkārt, lai process ir juridiski atrunāts tieši no medicīniskās drošības viedokļa. Un otrkārt, lai cilvēkam, kurš ir pārtapis no vīrieša par sievieti vai no sievietes par vīrieti pēc tam nebūtu klapatas ar dokumentu kārtošanu. Absolūti un pilnīgi viss pārējais ir attiecīgās personas un viņa ārsta, psihoterapeita un ķirurga lieta. Politikāņiem te nav ko iejaukties. Vēl viens Strazdiņa partijas biedrs ir zoospeciālists Līdaka, un viņa bļautais "Turi muti" šajā gadījumā pat ļoti labi attiecas uz Dobeli un Strazdiņu.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 12. novembris

Nu, cik vēl var?

Labrīt, lasītāji!

Sākam krāt! Sākam krāt santīmus un latus, jo acīmredzot mūsu valdība ir nolēmusi, ka finanses vairs nekur samazināt nesanāks, un tāpēc ar nodokļiem nākamgad ir jāapliek viss pēc kārtas, piedevām jau esošie nodokļi ir jāpaaugstina. Jau sen zināms, ka pašnodarbinātām personām ienākuma nodoklis pieaugs no 15 līdz 23 procentiem, turklāt tas paredzēts laikā, kad ļoti, ļoti daudz cilvēku ir zaudējuši darbu, un viņiem pašnodarbinātība var būt glābiņš. Vēl papildus dzirdēts, ka viņiem un arī visiem pārējiem nākamajā gadā IIN būs 25, ne vairs 23 procenti. Mājokļa nodoklis, pretēji tam, ko kādreiz apzvērējās vai visi politikāņi pēc kārtas, tomēr būs progresīvs, tātad -- lielāku apdzīvoto platību iemītniekiem lielāks, un acīmredzot nemaz nedomājot par to, ka pietiekami daudz cilvēku Latvijā dzīvo dzīvokļos, kurus viņi privatizēja ar sertifikātiem, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņi ir turīgi. Piedevām lielā dzīvoklī var dzīvot ne vien bagāts vientuļnieks, bet arī liela ģimene, kurai ar naudu tā ir, kā ir. Un nu politikānis Štokenbergs ir nācis ar priekšlikumu, ar nodokli aplikt arī dabas gāzi, it kā tā jau tāpat nebūtu pietiekami dārgs prieks. Tiesa, Štokenbergs ir opozīcijā, un tāpēc, iespējams, no viņa plāniem nekas nesanāks, taču vienalga ir skaidras divas lietas. Pirmkārt, nodokļi nākamajā gadā pieaugs pat ļoti. Un otrkārt, politikāņi mums tomēr ir acīs skatoties melojuši. Sākot ar jau sen pausto apņēmību, budžeta caurumu salāpīt ar izdevumu samazināšanu, nevis nodokļu paaugstināšanu, un turpinot ar apstākli, ka visi pārējie solījumi ir izplēnējuši katru reizi, kad Rīgā ir ieradušies Starptautiskā valūtas fonda ļaudis.

Nu, neticu, ka valsts aparātā vairs nav absolūti nekā, ko samazināt. Runa ir par ministriju un iestāžu skaitu. Runa ir par dāsnām algām, jo, lai arī valdība ir ieviesusi algu griestus, augstākais līmenis joprojām ir visnotaļ liels, un patlaban nu nav vairs tas laiks, kad labākie Civildienesta darbinieki algas samazināšanas dēļ dosies uz privāto sektoru, jo arī privātajā sektorā brīvu darba vietu nemaz nav daudz. Runa ir par amatpersonu komandējumiem. Runa ir par tehnisku lietu optimizāciju un centralizāciju. Runa ir par to, ka dārgu padomju likvidēšanas rezultātā caurkrituši politikāņi un citi "savējie" ir pārsēdušies dārgās un nebūt ne vienmēr efektīvās valdēs. Bērnu klīniskās universitātes slimnīca ir tikai viens piemērs par gadījumu, kad acīmredzot valde gulēja un neskatījās, kas tur darās. Ja kas, runa var būt par to, vai mazajai Latvijai tiešām ir vajadzīgs vesels simts "gudro galvu." Runa var arī būt par to, vai valstij tiešām nav nekādu iespēju, grožus uzlikt arī pašvaldībām, piemēram, pārdomājot to, vai krīzes laikā tiešām ir lietderīgi izgrūst piecus miljonus latu par acīmredzot visnotaļ nekvalitatīvu tūrisma veicināšanas programmu. Galu galā, runa ir par politikāņu slinkumu izdevumu samazināšanā. Vieglāk jau laikam ir, visu pēc kārtas aplikt ar nodokli. Acīmredzot, politikāņi nebaidās, ka tas nākamgad Saeimas vēlēšanās vēlētājiem liks ar nīgru aci aplūkot ikkatru partiju, kura ir piedalījusies šajos procesos. Diez kas nav. Nudien, diez kas nav.

Taču negribas šo dienu sākt tikai ar negācijām. Atvainojos par rupjību, bet lūk, attēls, kurš piedāvā datora klaviatūras pogu, kura nudien šad tad nāktu par labu:



Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 11. novembris

Par klapatām angļu valodā

Labrīt, lasītāji! Šo blogu rakstu divās vietās -- gan Politikā.lv, gan arī Blogger.com. Vakar rakstīju par airBertolta vadīto tūrisma veicināšanas kampaņu un tās ne īpaši veiksmīgi izvēlēto lozungu "Easy to Go. Hard to Leave." Blogger.com lasītāji par to izvērsa diskusiju, kurā cita starpā viens lasītājs aizrādīja, ka "to go" vairāk attiecas uz projām iešanu, nevis šurpu nākšanu (taisnība), bet otrs -- ka "easy to go" var arī nozīmēt, ka nav problēmas izdarīt to, kas ir darāms tualetē. Trešais lasītājs atcerējās kampaņas sākotnējo variantu "Easy to Go. Hard to Live" un secināja, ka mērķis bija pateikt, ka no Rīgas ir viegli aizbraukt un tajā ir grūti dzīvot. Ciniķis.

Angļu valodas izmantošana valstīs, kurās tā nav vietējā valoda, var radīt lielu uzjautrināšanos. Viesnīcā Rīga sensenos laikos restorānā bija jēra gaļas sitenis, kurš angļu valodā tika aprakstīts šādi: "Lamb cutlet Latvian style (pork chop)" -- tātad, latviešu gaumē gatavots jēra sitenis (cūkas karbonāde). Vienā no mūsu pilsētas ķīniešu restorāniem savulaik tika piedāvāts "chicken in sweat and sour sauce" (vistas gaļa sviedros un skābā mērcē). Arī citur pasaulē atrasti hrestomātiski piemēri par to, kas notiek, ja angļu valodā raksta kāds, kas angļu valodu patiesībā neprot. Piemēram, kādā Maskavas viesnīcā liftā atrodams šāds paziņojums: "You are welcome to visit the cemetery where famous Russian and Soviet composers, artists, and writers are buried daily except Thursday." Mērķis -- pateikt, ka kapsēta, kurā ir apglabāti slaveni krievu un padomju komponisti, mākslinieki un autori ceturtdienās ir slēgta, bet teikums sanāk tā, ka kapsētā šie ļaudis tiek apglabāti katru dienu, izņemot ceturtdienā. Savukārt kādā Parīzes viesnīcā viesi sastopas ar šādu aicinājumu: "Please leave you values at the front desk." Viesnīcas ļaudis gribēja lūgt, lai viesi seifā atstāj savas vērtslietas (valuables), bet sanāca, ka viesiem tur jāatstāj vērtības (values). Cilvēks, kurš savas vērtības ir atstājis seifā, var iziet no viesnīcas un kādas Parīzes modes salona logā atrast paziņojumu, ka tur tiek piedāvātas "dresses for street walking" -- tātad, kleitas pastaigai, vien nelaime tāda, ka "street walking" pārnestā un vispārzināmā jēgā nozīmē prostitūciju.

Protams, šādas problēmas var rasties jebkurā ar Dievu uz pusēm zinātā valodā. Atceros, pirms pāris gadiem kāds nerātns cilvēks izplatīja fragmentus no tekstiem, kādus Latvijas nepilsoņi bija rakstījuši savos naturalizācijas eksāmenos. Joprojām pasmaidu, kad atceros šādu paziņojumu no vienas eksaminētas personas: "Esmu dzimusi un augusi ciemos." Taču angļu valoda šajā ziņā ir sevišķi problemātiska, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, angļu valodā vārdus var savienot visādos veidos. Piemēram, kurš varētu iedomāties, ka vārdi "throw" (mest) un "up" (augšup) savienojumā "throw up" nozīmē "vemt"? Un ne tikai -- "throw up your hands" nozīmē "padoties." "Hang" un "over" -- atkal, varētu likties pārsteidzoši, ka savienojums "hangover" nozīmē "paģiras" (par to savulaik ļoti uzjautrinājās augsti stāvoša politiska persona mūsu valstī, kurai es kādu brīdi mācīju angļu valodu). Un, otrkārt, angļu valodā, kā jau visās valodās, ir arī žargons -- kaut vai tas pats jēdziens "streetwalker." Jā, angļu valoda šajā ziņā nav viena. Cilvēks, kurš apgūst latviešu valodu, varētu nesaprast, ko nozīmē pārnestais jēdziens "vakars uz ezera." Bet angļu valoda tomēr šajā ziņā ir čempione. Atstāšu lasītājus ar šādām instrukcijām no kāda auto nomas salona Tokijā:

"When passenger of foot heave in sight, tootle the horn. Trumpet him melodiously at first, but if he still obstacles your passage then tootle him with vigor."

Jauku visiem dienu (un tā, starp citu, ir frāze, kuru Google "automātiskais "tulkošanas aparāts iztulko kā "Nice all day.")

otrdiena, 2009. gada 10. novembris

Viegli apmeklēt. Grūti dzīvot.

Labrīt, lasītāji!

"Es nezinu, un, ja arī es zinātu, es Jums to nestāstītu" -- šāda bijusi aviokompānijas airBaltic vadītāja un Šlesera mīlulīša airBertolta atbilde uz jautājumu par to, kas izstrādājis gandrīz miljonu latu vērto reklāmas kampaņu, kāda šoruden tiks izvērsta Vācijā, Krievijā un citās pasaules valstīs ar mērķi, Latvijas galvaspilsētai piesaistīt tūristus.

Šādu bezkaunību airBertolts var atļauties tieši tāpēc, ka viņam ir buldozera spēcīgā aizmugure. Taču, kāpēc gan jautājumam par reklāmas aģentūru, kas izstrādājusi kampaņu, būtu jābūt slepenam??! Varētu padomāt, ka reklāmas aģentūra mūsdienās, kad klientu ir maz, tieši priecātos par lielu un acīmredzot krietni naudīgu piedāvājumu. Protams, iespējams, ka aģentūra ir nokaunējusies par to, ka pirmais tās piedāvātais reklāmas lozunga variants bija amizanti kļūdains. "Easy to Go. Hard to Live." Tas nozīmē, ka Rīgu ir viegli apmeklēt, bet tajā ir grūti dzīvot. Freidiska kļūda, jo dzīve galvaspilsētā nudien ne visiem nav viegla, bet vienalga kļūda. Patiesībā bija domāts "Easy to Go. Hard to Leave" -- tātad, viegli apmeklēt, grūti no turienes aizbraukt. Arī tas nav īpaši labs lozungs. "Easy to Go" nav veiksmīgs sauklis, jo darbības vārds "to go" prasa priekšmetu. Un te nu mēs kārtējo reizi nonākam pie tā, kas notiek, ja darbu dara "savējie" un nevis profesionāli cilvēki.

Šāda visatļautība mūsu valstī sit pārāk augstu vilni. Sākot jau ar to, vai krīzes laiks ir pareizais brīdis, kad izgrūst gandrīz miljonu par reklāmas kampaņu. Turpinot ar to, vai airBertolts, kurš vismaz man nav zināms, kā reklāmas speciālists, ir pareizais cilvēks, kam vadīt attiecīgo kampaņu. Un salīdzinot ar to, ka veselības ministre jau ir paguvusi paziņot, ka viņai par skandālu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā nebūs nekā sakāma, jo tur ļaudis, tāpat kā viņa pati, ir "Tautas" partijai pietuvināti cilvēki. Kā vakar teicu raidījumā "Skats no malas", korumpētība un nepotisma celšana godā pati par sevi ir viena lieta, otra ir politiskais segums, kādu šī prettiesiskā rīcība pie mums allaž bauda. Mūsu politikāņi ir apraduši ar situāciju, kurā viņi var rakstīt likumus, par tiem palielīties, un tad tos vienkārši ignorēt. Šoferu dēliem un Šlesera mīlulīšiem labi. Bet pārējiem?

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 7. novembris

Par sievietēm un vanadzismu

Labrīt, lasītāji!

Šorīt presē lasāms, ka atsevišķi Latvijas Evaņģēliski vanadziskās baznīcas aktīvisti ir nākuši ar priekšlikumu, grozīt baznīcas satversmi tā, lai oficiāli noteiktu, ka sievietes nedrīkst kļūt par mācītājām. Kā zināms, šis "princips" baznīcā tika akceptēts brīdī, kad pašreizējais arhibīskaps nonāca pie varas, bet patlaban tas ir neoficiāls. Nu acīmredzot baznīca taisās to padarīt par pavisam oficiālu.

Šajā ziņā, un ne tikai, vanadziskā baznīca neiet kopā ar plašāko luterāņu kopienu. Dānijas luterāņu baznīca sievietes sāka ordinēt 1948., Zviedrijas -- 1960., Amerikas -- 1970., Somijas -- 1988. gadā. Emigrācijas latviešu luterāņu baznīca sievietes ordinē jau sen. Piemēram, lieliska mācītāja ir mana laba draudzene Vašingtonā Anita Vārsberga. Taču jautājums ir krietni plašāks nekā tas, ko dara citi. Vanadziskās baznīcas aktīvistu priekšlikuma pamatā ir pārliecība, ka puse Radītāja radīto cilvēku (piedevām Latvijā -- vairāk nekā puse) neder mācītāja amatam. No vienas puses, protams, Bībelē vairākās vietās ir teikts, ka sievietei baznīcas lietās der klusu stāvēt. No otras puses, Bībelē arī ir teikts, ka vergu turēšana ir akceptējama, ka ēst garneles ir grēks un, ja kas, ka sievietes mēnešreizes laikā jebkurš krēsls, uz kura viņa apsēžas, uz nedēļu ir nešķīsts. Ceru, ka konsekvences labad visi sieviešu ordinācijas piekritēji ievēro visus šos principus. Esmu pārliecināts, ka viņi tā nedara, un tāpēc ir liekuļi.

Kāpēc sieviete nevar būt mācītāja? Vai viņai nav pārdomas par Radītāju un Viņa attiecībām ar cilvēkiem? Vai viņai nevar būt tās līdzjūtības, kāda ir nepieciešama, lai aprūpētu draudzi? Vai viņa automātiski ir dumjāka par jebkuru vīrieti? Sievietes taču allaž ir bijušas ģimenes gani. Nospiedošais vairākums skolotāju un medmāsu ir sievietes. Aprūpēt citus viņas taču prot. Protams, ne visas, bet tomēr.

Man vienmēr ir licies, ka organizētā baznīca Jēzus vēsti sāka pārkārtot aptuveni vienu sekundi pēc viņa nāves. Es baznīcā eju un reizēm dievkalpojumus vadu tāpēc, ka tas man ļauj pārdomāt savas attiecības ar Radītāju un, jā, arī paust savu viedokli par to, kāda ir mūsdienu kristiešu dzīve. Es ticu Radītājam un neticu, ka Viņš ir aizspriedumains. Daudzviet pasaulē organizētā baznīca Jēzus teikto vienkārši ignorē. Pārdaugavā mums ir sekta, kura Jēzus teikto -- ka kamielim ir vieglāk izspraukties cauri adatas acij nekā bagātam cilvēkam ir nokļūt debesīs -- ir pārvērtusi par vēsti, ka patiesībā Jēzus vēlas, lai visi būtu pēc iespējas bagātāki. Vanadziskie aktīvisti, kuri Bībeli vicina pa gaisu tad, kad ir nepieciešams noliegt seksuālo minoritāšu dzīvi, klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, kad runa ir par laulības šķiršanu -- par to Jēzus, ja kas, ir runājis krietni vairāk, nekā par daudzām citām lietām, un nebūt ne pozitīvā nozīmē. Pat Romas katoļu baznīca patlaban atkāpjas no saviem principiem par mācītāju celibātu, lai baznīcai varētu pievienoties laulāti anglikāņu mācītāji, kuri vēlas atrast domubiedrus seksima un arī homofobijas dēļ. Tas viss ir pagalam nožēlojami, jo Jāņa evaņģēlijā Jēzus ir teicis, ka ikkatrs, kas viņam tic, iemantos mūžīgo dzīvību. Nevienā Bībeles tulkojumā (un, starp citu, mūsdienu Bībele visnotaļ plaši atšķiras no teksta, kurš tika rakstīts pirms 2000 gadiem, jo tulkotāji reizēm nejauši, bet pietiekami bieži ar konkrētu nolūku ir mainījuši to, kas tur ir teikts) nav zemsvītras atsauces, kurā būtu teikts, ka šī vēsts neattiecas uz to grupu sabiedrībā vai citu. Latvijas vanadziskajā baznīcā acīmredzot sievietes, kuras jūt Radītāja aicinājumu (un nešaubīsimies ne mirkli, ka Viņš tomēr nešķiro labus cilvēkus pēc dzimuma), ir spiestas vai nu to ignorēt, vai arī emigrēt. Ārzemēs ir pietiekami daudz Latvijas sieviešu, kuras aicinājumam nevar sekot šeit, un tāpēc tam seko citur. Vai mūsu valstī sievietes tiešām ir tik nevajadzīgas? Nē. Arī baznīcā nē.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 4. novembris

"Ārkārtīgi kaitīgi un netaisnīgi"

Labrīt, lasītāji!

Bloga virsrakstā minētos vārdus paudis "Tautas" partijas Saeimas frakcijas vadītāja vietnieks Vents Krauklis. Ko tad viņš uzskata par "ārkārtīgi kaitīgu un netaisnīgu"? Runa ir par Starptautisko valūtas fondu un tā prasībām, šajā gadījumā -- par progresīva individuālā ienākuma nodokļa ieviešanu.

Progresīvs nodoklis droši vien kaitētu "Tautas" partijas dziļo kabatu īpašniekiem vairāk, nekā vidējam un mirstīgajam Latvijas pilsonim, bet te tas nav galvenais. Galvenais tomēr ir mūsu valsts nebeidzamā ampelēšanās ar visu ko pēc kārtas. Ja vēstulē, kura tika nosūtīta SVF un citiem aizdevējiem, bija solīta ienākuma nodokļa paaugstināšana tad, pirmkārt, valdībai par to vajadzēja pastāstīt arī Latvijas iedzīvotājiem (atcerēsimies, cik ilgi politikāņi centās saglabāt vēstules slepenību un gražījās par to, ka tā tika nopludināta ziņu aģentūrām), un, otrkārt, tagad nav absolūti nekāda iemesla domāt, ka starptautiskie aizdevēji vēstuli uzskatīts par kaut ko nenopietnu un aizmirstamu. Latvijas jau tā stipri apskādēto reputāciju šie procesi neuzlabos nemaz.

Taču runa ir arī par liekulību. Ja nu reiz visā nodokļu diskusijā kaut kas ir "ārkārtīgi kaitīgs un netaisnīgs," tad tā ir tieši politikāņu uzceptā doma par neapliekamā minimuma samazināšanu. Atšķirībā no progresīvā ienākuma nodokļa, šis ir gandrīz vai pats regresīvākais solis (PVN paaugstināšana būtu vēl viens), jo tas ietekmēs absolūti visus nodokļu maksātājus pēc kārtas, ne tikai tos, kuriem arī krīzes apstākļos ienākumi ir lielāki. Ar to nebūt negribu teikt, ka obligāti vajag ieviest progresīvo ienākuma nodokli, jo taisnība šodien ir Dienas Biznesam, kurš aizrāda, ka apsviedīgi darboņi mūsu valstī, tajā skaitā Rīgas Buldozera mīlulītis airBertolts, jau savus darbiniekus ir pārkvalicējuši par kipriešiem, jo Kiprā, lūk, ar nodarbinātu saistīti nodokļi ir zemāki. Sanāks tā, ka augstāku nodokli maksās tikai tie, kuri nav pietiekami apķērīgi, lai savus ienākumus paslēptu kaut kur citur, un līdz ar to nekādi milzīgi ienākumi valstij no tā nesanāktu.

Taču kaut kur visā šajā jezgā ir pazudusi saruna par to, ka valsts finanses var uzlabot ne vien ar nodokļu celšanu, bet arī ar izdevumu samazināšanu. Kur, piemēram, ir iestrēdzis tā dēvētais "Zalāna plāns" par ministriju skaita samazināšanu? Jādomā, ka to aizslēgtā atvilktnē glabā tie ierēdņi, kuri vēl nav zaudējuši darbu, bet kuriem tas noteikti draudētu, ja kāda ministrija tiktu likvidēta. Taču tas nav arguments. Izšķērdība valsts un pašvaldību darbā nav pazudusi, un cita starpā, lūdzu, atcerēsimies, ka pusmiljards latu valsts budžetā būs "jāoptimizē" arī nākamgad. Kaimiņos Igaunijā valdība "trekno gadu" laikā naudu ielika kasē, nevis izspļāva to visos iespējamos virzienos uz "gāzi grīdā" filozofijas pamata. Un nu igauņiem ir nauda investīcijām, tajā skaitā viņi būvē mākslīgas salas, lai piesaistītu tūristus tāpat, kā Dubajā. Pie mums, savukārt, nav redzams absolūti nekas, kas būtu vērsts uz ekonomikas uzsildīšanu, lai uzņēmumi varētu strādāt, nodarbināt cilvēkus, maksāt nodokļus un tā nodrošināt tautsaimniecības atlabšanu. Nē, pie mums politikāņi prot tikai par nodokļiem domāt, turklāt lielākoties tikai par tiem, kas kaitēs sabiedrības trūcīgajam galam, ne jau oligarhiem un viņu pakalpiņiem. Lūk, kas ir "kaitīgi."

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 31. oktobris

Halovīni klāt

Labrīt, lasītāji!

Šodien -- 31. oktobris, tas nozīmē, ka Amerikā un jā, arī citur pasaulē, top atzīmēti svētki ar nosaukumu "Halovīni." Tāpat, kā tas ir ar ļoti daudziem mūsdienu svētkiem un "svētkiem," Halovīni ir ar ļoti, ļoti garu bārdu. Tie bija senie ķelti, kuri jauno gadu atzīmēja 1. novembrī, un nakti pirms šīs dienas viņi uzskatīja par brīdi, kad robeža starp dzīvajiem un mirušajiem izzuda. Senie romieši ķeltu svinības apvienoja paši ar savām, cita starpā viņi godināja savu augļu un koku dievieti, kuras simbols bija ābols. Ļoti iespējams, ka tāpēc Štatos daudzi ļaudis Halovīnos nodarbojas ar "ābolu kampšanu" -- lielā traukā ieliets ūdens, tajā peld āboli, cilvēkam tie jāizķeksē laukā tikai ar zobiem, rokas nedrīkst lietot. Arī tas, ka Halovīnos ļaudis saģērbjas dažādos kostīmos, ir iesakņots senatnē. Tā darīja arī minētie ķelti.

Kā jau tā mēdza darīt visnotaļ bieži, Viduslaiku katoļu baznīca pagānu svētkus vienkārši pasludināja par savējiem. Tas bija pāvests Bonifācijs IV, kurš paziņoja, ka turpmāk 1. novembris būs uzskatāms par visu svēto dienu. No tā arī nāk vārds "Halloween" -- tas ir no vārdiem "all hallow's eve" (visu svēto priekšvakars) izmīcīts variants, un pilnīgi pareizākajā variantā vārdu raksta "Hallowe'en".

Eiropas migranti Halovīnus pārcēla uz Ameriku, tur jau 19. gadsimta vidū ļaudis tērpās kostīmos un devās no mājas uz māju, meklējot naudiņu vai kādu kārumu. Mūsdienās šis process saucas "trick or treat" ar domu -- ja Tu man neiedosi konfekti, tad es pret tevi izspēlēšu triku. Nekaitīgākie varianti -- logu ieziepēšana vai tualetes papīra ruļlu izmētāšana pa kokiem. Protams, dzirdēts arī par negantākiem "trikiem." Dzirdēts arī par ļaudīm, kuri bērniem baro saindētas konfektes vai ābolus, kuros ir žiletes vai adatas. Vienmēr ir kāds, kas prot visu sabojāt.

Lai arī cik lielu vilni Halovīni sit vai nesit Latvijā, manuprāt, tie ir vienkārši jautri svētki, vismaz līdz brīdim, kad ļaudis sadzeras un kļūst nekontrolējami. Būs tie, kuri kurnēs par it kā "amerikāņu" svētku pārcelšanu uz Latviju -- galu galā, mums ir pašiem savi budeļi. Amerikā histēriskie "kristieši" vaimanā, ka Halovīni pārāk ļoti godina raganas un mošķus, acīmredzot aizmirstot, ka Halovīniem vismaz no kristiešu izpratnes saknes tomēr ir pašā baznīcā. Vienādi vai otrādi, jaukus visiem šos Halovīnus, un atmosfēras radīšanai piedāvāju ilustrāciju, kas vienkārši saucas -- Šausmenīte.

Jauku visiem dienu!






otrdiena, 2009. gada 27. oktobris

Par "meteorītu"

Labrīt, lasītāji!

Kārtējo reizi Latvijas vārds ir apšalcis visu pasauli, un kārtējo reizi tas ir noticis ne jau pašā pozitīvākajā kontekstā. Runa, protams, ir par "meteroītu," kurš it kā viņdien nokrita Mazsalacas apkaimē. Meteroītu nokrišana uz zemes ir pietiekami rets gadījums, lai tas piesaistītu interesi. 2002. gadā meteroīts sprāga virs mazapdzīvotas teritorijas Sibīrijā, tikai nākamajā gadā pētniekiem izdevās nokļūt līdz attiecīgajai vietai, un tur viņi atrada plaši izpostītu mežu un daudzus krītošo elementu radītus caurumus zemē. Vēl šā gada maijā zinātniekiem izdevās izsekot asteroīdam, kurš no kosmosa ienāca mūsu atmosfērā, sprāga un sadalījās, un mazus gabaliņus nometa Sudānā.

Šoreiz viss bija citādi. Portālā YouTube parādījās video, kurā redzama degoša bedre un dzirdams puisis un meitene, kuri apspriež redzēto, pilnā komplektā ar rupjībām angļu valodā. Abi stāsta varoņi spriež, ka kādam vajadzētu piezvanīt, bet sazini nu -- kam. Manuprāt, ja es ieraudzītu degošu bedri, visnotaļ automātiski es zvanītu uz 02. Piedevām, video klipā meitene ir arī dzirdama sakot frāzi "Vai tas ir tas meteroīts?" Vienu vārdu sakot, inscenējums.

Protams, pirmais informācijas vilnis bija par pašu "meteroītu," bet ātri vien sākās otrs, jau ņirdzīgāks. Portāls Wired.com raksta, ka tas esot bijis "ļoti kretinisks joks" (a very nerdy hoax). Astronoms Fils Pleits (Phil Plaitt) blogā atzīst lūk, ko: "Esmu saņēmis e-pastus no cilvēkiem, kuri stāsta par iespējamu meteroīta nokrišanu Latvijas ziemeļos. Jau biju sagatavojis bloga ierakstu, lai pateiktu, ka, manuprāt, visa situācija ir ārkārtīgi apšaubāma, bet pirms es paguvu to izvietot internetā, tika apstiprināts, ka stāsts nav patiess."

Tagad mēs zinām, ka "meteroīts" ir bijis telekompānijas Tele2 izplānots reklāmas triks, tā autors, iespējams, ir leģendām apvītais reklāmists Ēriks Stendzenieks, lai gan citi apgalvo, ka to esot izplānojusi reklāmas aģentūra Maskavā. Vienādi vai otrādi, varētu pasmaidīt un teikt "malacis" -- ja vien reklāmas autori nebūtu klusējuši, kamēr uz Mazsalacu steidzās bruņoto spēku, policijas un ugunsdrošības speciālisti. Nav nekādu šaubu par to, ka viņiem visiem noteikti bija labākas lietas darāmas. Vai pateicoties reklāmistiem, kādam nodega māja tāpēc, ka ugunsdzēsēji aplūkoja "meteroītu"? Tādu ziņu man nav, bet iespējams tas būtu bijis. Tāpēc pareizi, ka iekšlietu ministre Linda Mūrniece runā par kriminālprocesu. Te pilnīgi noteikti ir vajadzīga izmeklēšana, jo tāpat vien rotaļāties ar drošības dienestiem tomēr nav prāta darbs.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 20. oktobris

Jēzu, Marija -- glābiet mūs no "saskaņas"!!!

Labdien, lasītāji!

Absolūtākais murgs ir organizācija mūsu valstī, kura ir pilnīgi bez jebkāda pamata piesavinājusies vārdu "saskaņa." Saskaņa starp ko un ko? Katrā gadījumā ne starp valsts iedzīvotājiem. Rīgas mērs šodien aizstiepās līdz Okupācijas muzejam un pēc tam žurnālistiem pateica, ka par to, vai Latvijas 50 gadus ilgusī okupācija bija okupācija vai nebija okupācija esot jāspriež tikai vēsturniekiem. Tā ir vecā Kremļa un tā klēpja sunīšu dziesma. Lai būtu. Bet mērs pateica vēl kaut ko, proti -- Staļina grēki nav piedodami, bet Staļins ir viena lieta, bet PSRS karaspēks un tā zaldāti ir kaut kas cits, un tāpēc viņš mēli pār pleciem kāris katru reizi, kad vajag, joņo uz krāniņveidīgo "uzvaras" pieminekli Pārdaugavā, lai sveiktu veterānus. Un te nu reiz rodas jautājums, proti: Ja Ušakovs Padumjās savienības gadījumā vēlas saredzēt lielu atšķirību starp diktatoru un viņa karaspēku, tad kāpēc viņam ir tik lieli iebildumi pret to, kas Rīgā notiek 16. martā? Jo tādā gadījumā tikpat konkrēti ir jāatzīst, ka arī Latvijas leģiona zaldāti neviens nebija Hitlers, tāpat, kā Sarkanarmijas zaldāti neviens nebija Staļins. Šāda nekonsekvence Krievijas ultrademagoģisko interešu pārstāvjiem Latvijā, protams, nav nekas neparasts, bet te runa ir par valsts galvaspilsētas pirmo personu, kura kārtējo reizi ir pierādījusi, ka vismaz par vēsturi tā zina tikai to, ko piedāvā Kremlis. Nožēlojami!

Tikams Ušakova partijas biedrs Saeimā Urbanovičs Latvijas Avīzē šodien aizgūtnēm vien stāsta par to, cik saskaņiska ir viņa organizācija. Pēc jaunā gada Saskaņas centrā vairs nebūs četras, bet būs tikai viena partija, kura nākamgad ar Sociālistisko partiju veidos kopēju sarakstu. Partijas iekšienē notiekot lielas diskusijas par visu ko pēc kārtas. Intervijas laikā Urbanovičs pat piedāvā Latvijas Avīzes grandam Krustiņam iestāties un censties pārējos pārliecināt par savu taisnību, sakot, ka varbūt viņam tas izdotos. Nu, ja. Un gailim izdosies iestāstīt, ka viņš ir begamots. Kaut vai tas, ka SC ir pietiekami daudz apmelmaņu, kuri turpina apgalvot, ka nekādas okupācijas nebija un dažos gadījumos pat, ka būtu atjaunojama Krievijas impērija (!!! -- nevis Padumjā savienība, bet cara impērija) -- tas liecina, ka "saskaņa" šim veidojumam ir domāta tikai un vienīgi ar tiem, kuri akceptē to pašu Kremļa izrevidēto attieksmi pret dzīvi. Tas ir gana bīstami, jo Ušakova un Urbanoviča komandai nākamā gada Saeimas vēlēšanās ir gana labas izredzes. Latviju pavērst pavisam Krievijas virzienā nudien nebūtu prāta darbs.

Vēl Urbanovičs intervijā klārē, ka gadījumā, ja kāds viņu uzaicinātu kļūt par premjerministru, tad neviens cits no "Saskaņas" centra par ministru nekļūtu, lai nerastos iespaids, ka cilvēks domā tikai par savējiem. Lai paliek tas, ka mūsu iekārtā nekas tāds nebūtu iespējams, ja vien SC neizdotos Saeimā iegūt 51 vietu un arī tad diez vai, jo cilvēki tomēr nav iekārtoti tā, lai iegūtu vietu parlamentā un tad skatītos, kā visi labākie darbi tiek doti citiem. Taču ir arī kas cits. Acīmredzot bez pat minimālākās ironijas sajūtas, Urbanovičs ir atradis par vajadzīgu piemetināt lūk, ko: "Es neko sliktu nevaru teikt par Aināru Šleseru. Viņam ir unikāla politiskā intuīcija." Tas tajā pašā intervijā, kurā cilvēks runā par profesionālu valdību. Droši vien pat Urbanovičs ir pamanījis, ka Šlesers mūsu valstī ir nepotisma paraugbērns, un tas nu ar profesionālismu neiet kopā galīgi nemaz. Var jau arī pieminēt, kur mūs ir novedusi uzslavētā "intuīcija," piemēram, pie Latvijas pasta gandrīz vai bankrota, jo nu jau ir izgāzies arī "intuīcijas" pilnā cilvēkbērna pasta bankas projekts. Taču galvenais tomēr ir liekulība. Ja pats ar nepotismu nenodarbojies, tad uzslavēt kādu, kas nodarbojas tikai un vienīgi ar to? Tā nav "saskaņa." Tas ir prastākais un riebīgākais politikānisms.

Jauku visiem vakaru!
 

free counter