svētdiena, 2009. gada 31. maijs

Pirmatnība un daba -- pārdomas svētdienā

Labdien, lasītāji!

Ai, cik skaista ir šī svētdiena! Tiesa, tas, ka ārā spīd saulīte un ir 25 grādu, manā dzīvē neko daudz nemaina, šodien ir jāpastrādā. Bet skaista gan. Tā liek domāt par dabu un visu skaisto, ko tā piedāvā.

Tajā skaitā, lūk, kādā kontekstā. Šorīt mazgājos ar dušas želeju, kurā -- tā ir apgalvots uz iepakojuma -- ir kakao un kokosrieksta ekstrakti. Matus mazgāju ar šampūnu, kurā esot jūras brūnaļģes un dažādi dārzeņi. Balzāmu šodien nelietoju, bet patlaban man ir tāds, kurā ir tējas koka ekstrakti.

Tas rada jautājumu. Vai tie, kuri ražo kosmētiskos līdzekļus, sistemātiski ņem priekšā absolūti katru augu, kāds vien pasaulē ir atrodams, un kaut kā pārbauda, vai no tā var izspiest vielu, kura būtu lietojama dušas želejās, ziepēs, šampūnos, u.tml.? Auga smaržu vēl var saprast -- tā rodas odeokoloni un tamlīdzīgas vielas. Bet kā tiek pārbaudīts, vai brūnaļģes stiprina matu saknes? Vai kakao ekstrakts kaut kā mani padara tīrāku? Kā kāds to zina?

Ar zinātni vispār ir jocīgi. Kam pirmajam ir ienācis prātā būtībā gluži jebkas? Kā ir rakstījis amerikāņu autors Bils Braisons, es varētu stāvēt pludmalē kaut vai simts gadu, un man, raugoties smiltīs, nekad neienāktu prātā šāda doma: Hm. Ja es paņemšu šos graudiņus, sajaukšu tos ar kādu citu vielu un pakarsēšu, man būs materiāls, kurš ir pilnīgi caurspīdīgs, bet tomēr ciets. Mēs zinām, ka gumiju mēs mūsdienās pazīstam tāpēc, ka reiz kāds lempīgs izgudrotājs uz karstas plīts izlēja ne to vielu. Tas var būt fascinējošs pārdomu objekts -- ne vien tādā ziņā, ka kāds kādreiz bija pats, pats pirmais, kurš atklāja, ka apaļš priekšmets ripo, bet kvadrātveida neripo; ka mamūta gaļa ir garšīgāka, ja to kādu brīdi patur ugunskurā; ka ir iespējams sarunāties ar cilvēku 10 kilometru attālumā tā, it kā viņš būtu turpat blakus; u.tml., bet arī tādā ziņā, ka var pārdomāt, kāpēc kāds to neizdomāja ātrāk? Kāpēc līdz aptuveni 17. gadsimtam cilvēku attēli gleznās bija, teiksim tā, ne īpaši reāli? Senajās ikonās nepārprotami ir redzami cilvēki, bet fotoattēls tas nav un nekļuva līdz krietni vēlākam brīdim. Kāpēc? Vai precīzu cilvēka attēlošanu uzskatīja par zaimošanu? Vai kāds kaut ko nemācēja? Un piepeši iemācījās?

Taču ir arī cita lieta, kura svētdienā liekas interesanta. Ja kokosriekstā patiešām ir vielas, kuras matus padara spīdīgus un vijīgus, tas taču ir lieliski. Ļoti daudz no tā, kas mūsu dzīvi padara labāku, nekā tā būtu citādāk, nāk no dzīvās pasaules. Penicilīns ir tikai viens no ļoti daudziem piemēriem. (Un te atkal rodas jautājums -- kā kāds atklāja, ko penicilīns ir spējīgs darīt? Vai vispirms centās to izmantot šampūnā un nolēma, ka tas nebūs pareizais variants?). Vai tas tomēr neliek domāt arī par radītāju? Pēdējā mēneša laikā te blogā esam par kristietības lietām runājuši lielākoties sabiedrības kontekstā. Bet arī, tad ja gribas teikt, ka Bībele tomēr daudzviet ir tuvāka daiļliteratūrai, nekā vēstures pierakstam, pasaule, kura mums ir apkārt, tomēr savā ziņā ir brīnums. Tā piedāvā daudz ko tādu, kas mūs pabaro, var mūs ārstēt un, jā, novērš matu šķelšanos. Atliek tikai pateikt -- paldies!

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 29. maijs

Par Dienvidu tiltu Aizspogulijā

Labvakar, lasītāji!

Patlaban varu rakstīt blogu, jo citādi darbi ir apstājušies. Kārtējo reizi ir uzkārušies Apollo e-pasta serveri, un nupat kārtējo reizi pavadīju tās pat ļoti patīkamās 15 minūtes ar viņu klientu pārstāvjiem, kuros notika ierastā saruna:

Meitene: Mums rādās, ka visam vajag būt kārtībā.
Es: Vai es jums zvanītu, ja viss būtu kārtībā?
Meitene: Es jums saku to, kas man ir pateikts.
Es: Nu, bet tomēr laikam nebūs viss kārtībā.
[... 13 minūtes vēlāk]
Meitene: Bet Jūs saprotat, ka tā patlaban ir globāla problēma...
Es: Aha!

Apollo klientu dienesta vadība nudien varētu iemācīties, ka fleitēt nav pats labākais, ko klientu apkalpošanas dienestam vajadzētu darīt. Absolūti bez izņēmuma tajos gadījumos, kad nedarbojas e-pasts, es ar laiku no attiecīgās personas izspiežu atzīšanos, ka jā, viņiem tehnika ir atkal sagājusi dēlī. Nevis mans brauzeris, nevis mana e-pasta programma, nevis mans dators, nevis mani pirksti uz klaviatūras, bet viņu tehnika. Ja viņi to pateiktu jau pašā sākumā un teiktu, ka viņuprāt e-pasts atkal darbosies pēc 10 minūtēm, divām stundām vai cik, tad es varētu iet darīt citas lietas. Bet, nē. Vispirms 15 minūtes ir jāstāsta, ka visam ir jābūt kārtībā.

Bet ne par to šis stāsts. Šomēnes žurnālā Klubs cita starpā uzstājas arī SIA Skonto būve valdes priekšsēdētājs un Dienvidu tilta būvēšanas padomes priekšsēdētājs Guntis Rāvis. Lai arī cik neiespējami būtu tam noticēt, viņš patiešām apgalvo, ka tilts ir uzbūvēts par "normālu" cenu, un tie, kuri uzskata, ka tas, piemēram, bija vienkārši nenormāli dārgs, kaut ko nesaprot. "Latvija pie šādiem projektiem vēl nav pieradusi" -- tā uzņēmējs. Labi, ir bez problēmām pierādāms, ka birka "dārgākais tilts pasaulē" šai celtnei tomēr nepienākas. Bet Valsts kontrole? Valsts kontrole, kura ir secinājusi, ka procesā ir bijuši pat ļoti būtiski pārkāpumi? "Domes amatpersonas nav pietiekami daudz komunicējušas ar tiem Valsts kontroles darbiniekiem, kuri vāca informāciju" -- tā šo lietu ir skaidrojis G. Rāvis.

Nezinu, kādā pasaulē dzīvo Skonto būves šefs, bet risinājums ir tikai viens un steidzams. Viņam nekavējoties ir jāiet politikā. Žēl, ka uz pašvaldību vēlēšanām vairs nevar paspēt, bet nākamās Saeimas vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Ja viņu ievēlēs, tur viņš sev priekšā atradīs ļoti daudz domu biedru divās jomās: Pirmā -- pārliecība, ka naudu var šķiest pa labi un pa kreisi un īpaši nevienam neatskaitīties (Dienvidu tilta gadījumā domājot ne vien par monumentālo cenu, bet arī, piemēram, par to, ka acīmredzot nevienam laikus neienāca prātā, ka pēc tam, kad tilts būs uzcelts, tam būs arī vajadzīgs tāds sīkums, kā pieejas ceļi). Un otra -- tad, kad cilvēks tiek pieķerts pie rokas, apgalvot, ka vienīgā problēmā ir bijusi nepietiekams komunicēšanas daudzums. Tā mūsu politiskajai "elitei" ir hrestomātiska uzvedība. Cilvēks, kurš domā, ka ar Dienviu tilta celtniecību viss ir bijis perfekti lieliski un burvīgi tajā vidē iederēsies, kā roka cimdā! Uz priekšu!

Jauku visiem vakaru!

ceturtdiena, 2009. gada 28. maijs

Vēlreiz (piedodiet, atvainojiet, pardon) par buldozeru, bet šoreiz arī par Vēja pilsētu

Labrīt, lasītāji!

Lieliskais angļu autors un dramaturgs Oskars Vailds reiz nācis klajā ar lūk, kādu aforismu: "Vienīgais, kas ir sliktāks par to, ka tevi aprunā, ir situācija, kurā neviens par tevi nerunā." Šis ir jēdziens, kuru pilnīgi noteikti patlaban var attiecināt uz "buldozeru," kurš patlaban cierē Rīgas domes virzienā. Vispār biju apņēmies par viņu vairāk nerakstīt. Arī es saprotu, ka antireklāma tāda pati reklāma vien ir. Taču pēdējo pāris nedēļu laikā ir risinājies stāsts, kurš saistās ne vien ar buldozeru, bet arī ar manu dzimto pilsētu Čikāgu. Un tāpēc nevaru atturēties no pāris pārdomām.

Fabulu, droši vien, bloga lasītāji jau zina: Pirms pāris nedēļām laikrakstā Atkarīgā parādījās vēstule no domu biedru grupas minētajā pilsētā, kurā bija apliecināts atbalsts buldozeram kā mēra kandidātam. Darba autors, kāds jurists vārdā Blumbergs, skaidroja, ka viņš saskatot līdzības starp buldozeru un Čikāgas ilggadīgo mēru Deiliju, un buldozera ievēlēšanas gadījumā varētu veidot visādus kopprojektus. Autors neatrada par vajadzīgu piemetināt vēl kaut ko par abiem džentlmeņiem, proti -- ka viņus vieno visnotaļ negodīga un pat koruptīva attieksme pret dzīvi, bet tas laikam būtu par daudz prasīts. Vai arī, ticamāk, jurists Čikāgā vienkārši nepārzina Latvijas iekšpolitiku pietiekami labi, lai redzētu tālāk par paša buldozera mājas lapu internetā.

Reakcija bija visai zibenīga. Amerikas Latviešu apvienība -- tā ir Štatos dzīvojošo letiņu organizāciju jumta struktūra -- paziņoja, ka jurists Blumbergs un viņa domu biedri (tajā skaitā, starp citu, leģendārā Čikāgas Piecīšu vadītāja Alberta Legzdiņa dēls Edgars) nav runājuši visu latviešu vārdā un pati ALA skrupulozi atturas no konkrētu partiju un kandidātu atbalstīšanas. Tiesa, savā depešā arī ALA nevarēja atturēties neatzīmējusi, ka pagājušo reizi, kad Amerikas latvieši piedalījās vēlēšanās, vislielāko atbalstu ieguva "Jaunais laiks," bet buldozera pārstāvētais LPP/LC dabūja knapi pāris procentus.

Šodien uzzinām, ka jurists Blumbergs savu domu biedru grupu ir likvidējis, jo "spiediens" esot bijis pārmērīgs. Tomēr vinš joprojām atbalsta buldozeru kā "labāko mēra kandidātu vadoties no [viņa] izcilajām kampaņas idejām." Te nu ir jāatzīst, ja paskatās tikai uz buldozera sasolīto un neko nezina par Jūrmalgeitu, Latvijas pasta sagraušanu, šofera dēliem, skaistumu no iekšām un visu pārējo, kas šo cilvēkbērnu izdaiļo, var nonākt pie aptuveni tamlīdzīga secinājuma. Buldozers nudien būtībā ir apsolījis Rīgu padarīt par Venēcijas, Parīzes, Ņujorkas, Roterdamas un Maskavas krustojumu, plus vēl piesolījis klāt Eldorado un Dubaju. Taču, vērtējot politiķi, jāvērtē ne tikai tas, ko viņš stāsta par nākotni. Der paskatīties arī pagātnē, jo no tās tomēr šo to var prognozēt arī par nākotni. Un to, acīmredzot, jurists Blumbergs un viņa domu biedri nav atraduši par vajadzīgu izdarīt. Protams, izplatot depešu par grupas likvidēšanu, viņš ir nodrošinājis, ka šis stāsts medijos turpināsies vēl vienu dienu. Vispār tas ir kaut kas tāds, kas lielākoties varētu ienākt prātā nevis juristiem, bet reklāmistiem. Nesaku, protams, ka juristu Blumbergu angažēja buldozera reklāmas komanda un viņš spēlē bija naivs bandinieks. Bet, ja vēl ņem vērā to, ka Amerikā dzīvojošiem latviešiem pašvaldību vēlēšanās nav brīv piedalīties ...

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 27. maijs

Par mūziku veikalā un radio -- kārtības (kā jau ierasts) nav

Labrīt, lasītāji!

Šodien presē atrodami vairāki materiāli par mūziku, vai konkrēti -- par naudu, kāda tiek maksāta, lai mūzika varētu skanēt ne tikai koncertzālēs un stadionos. Un abos gadījumos nākas teikt -- kā jau pie mums Latvijā tas mēdz būt.

Mazāk "tipiski latviskais" stāsts ir par autortiesību aģentūru AKKA/LAA un tarifiem, kādus tā iekasē no veikaliem, restorāniem u.tml. iestādēm, lai tās savus klientus varētu iepriecināt ar fona mūziku. Vienā ziņā var teikt "kā jau pie mums" -- AKKA/LAA tarifi ir augstāki par tiem, kurus iekasē attiecīgās instances Lietuvā un Igaunijā. Taču nevarētu teikt, ka šis ir tas gadījums, kad ļaunprātīga kvazivalsts iestāde pārmērīgi brauc virsū privātajam biznesam. Mūzika tomēr ir prece tieši tāda pati, kā ābols vai zeķubikses. Madonnai vai Robijam Viljamsam droši vien nav ne silts, ne auksts, vai viņi saņem kapeikas par to, ka Vecrīgas krogā skan "I'm a Virgin" vai "Let Me Entertain You." Bet, pirmkārt, Madonna or Robijs Viljamss nebūtu pasakaini bagāti, ja viņiem šo atlīdzību nemaksātu neviens. Un, otrkārt, šī nauda pilnīgi noteikti ir būtiska tiem māksliniekiem, kuri nav Madonnas līmenī. Kā šodien avīzē teicis mūzikas guru Guntars Račs -- ja visas privātās iestādes no mūzikas atskaņošanas atteiksies vispār, tas cita starpā kaitēs arī māksliniekiem. Lai gan, godīgi sakot, man būtu grūti atcerēties pēdējo reizi, kad es kādā lielveikalā vai restorānā dzirdēju dziesmu latviešu valodā (izņemot, protams, Lido ēstuvēs). Neteikšu arī, ka man īpaši tīk ēst pusdienas iestādē, kura bliež smago metālu. Taču kopumā "fona mūzika" ir mūsu dzīves sastāvdaļa, un ceru, ka šajā jomā visi sanāks kopā un atradīs formulu, kurā vilks ir paēdis un kaza joprojām var spēlēt mūziku. (Piezīme dedzīgiem juristiem: Vārdus "vilks" un "kaza" es neattiecinu ne uz vienu konkrētu cilvēku.)

Otra situācija ir hrestomātisks piemērs par "kā jau pie mums mēdz notikt." Izrādās, pēdējo divu gadu laikā Nacionālā Radio un televīzijas padome ir kāsusi naudu no komerciālām radiostacijām uz noteikumu pamata ... kuri jau pirms diviem gadiem zaudēja spēku! Nav neviena spēkā esoša dokumenta, kurš noteiktu šo "tarifu" apjomu -- "Tikpat labi mēs varētu maksāt arī vienu latu," laikrakstam Diena ir apliecinājusi Latvijas Raidorganizāciju apvienības izpilddirektore Gunta Līdaka.

Tā nu ir vienkārši fantastika. Mūsējā ir valsts, kurā ierēdņi mēdz ar pirkstu bakstīt papīros, lai parādītu to vienu konkrēto likuma burtu, uz kura pamata viņi ir sprieduši tā vai citādi, bet šajā gadījumā papīru vispār nav! Un te nu būtu sakāmas divas lietas. Pirmkārt, no NRTP būtu jāatiesā visa tā nauda, kas ir samaksāta bez dokumentu pamata. Nekur arī mūsu reizēm stipri banāniskajā republikā nevar kādu piespiest maksāt, ja nav parakstīta līguma vai dokumenta. Un otrkārt -- lai man, lūdzu, piedod tie NRTP locekļi, kuri apzinīgi dara savu darbu tik vien labi, cik tas ir iespējams -- mēs kārtējo reizi redzam, cik absolūti bezjēdzīga ir šī iestāde. Ja tā nevar pat tik daudz izdarīt, kā nodrošināt juridisku pamatu ... nu, piedodiet, bet teikšu atkal to pašu, ko teicu tad, kad NRTP šefs Kleckins izdomāja, ka viņa loma ir kļūt par Krievijas vēlēšanu iecirkņa partorgu Latvijā. Par licensēm un frekvencēm var spriest attiecīgā nodaļa attiecīgajā ministrijā. Latvijas televīzijas un Latvijas radio ģenerāldirektoru vajadzētu ievēlēt Latvijas televīzijas un Latvijas radio personālam. Un par valsts pasūtījumu var spriest Kultūras ministrija. Protams, tas nozīmētu jautājuma ielikšanu politiskās rokās. Bet NRTP, kurā visi locekļi ir vistiešākā veidā atkarīgi no politikāņiem, kuri viņus ievēl, tomēr nav nekas īpaši neatkarīgs.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 26. maijs

Par politikāņu politikāniski politizēto uzvedību

Labrīt, lasītāji!

Par to, ka mūsu valsts politikāņiem sajēga nestiepjas tālāk par politikānismu, varam pārliecināties vai ik dienas. Šorīt, piemēram, varam aplūkot pat gaužām aizkustinošu paziņojumu: "Tautas" partijas un "zaļo zemnieku" frakciju vadītāji Saeimā ir nolēmuši, ka Izglītības ministrijas valsts sekretārs tomēr varēs palikt amatā. Tas, lūk, ir galvenais jautājums, ja domājam par apstākli, ka rudenī, iespējams, vesela strīpa skolotāju pazaudēs darbu un ienākumus. "Tautas" partijas frakcijas vadītājs Kučinskis vēl ir paguvis ziņu aģentūrai LETA piebilst, ka bez viņa partijas piekrišanas, Izglītības ministrijas valsts sekretāru no darba nevar padzīt vispār, jo tā esot noteikts koalīcijas līgumā. Droši vien tas ir tas pats līgums, kurā bija paredzēta valsts bankrota galvenā organizētāja apbalvošana ar dāsni apmaksātu darbu Lattelecom padomē. Nožēlojami. Un vēl nožēlojamāk ir tas, ka valsts sekretāra amats Izglītības vai jebkurā citā ministrijā vispār ir politiskās tirgošanas objekts. Valsts sekretāriem tomēr vajadzētu būt nepolitiskām personām, it īpaši ņemot vērā to, ka mūsu valstī pietiekami bieži par ministriem kļūst ļaudis, kuri, ļoti maigi sakot, amatam nav īpaši piemēroti, bet politiskā konjunktūra prasa viņus kaut kur iebīdīt. Mums tomēr ir tāda lieta, kā Civildienests, un normālās valstīs tieši civildienests ir tas, kurš nodrošina funkcijas, kamēr politikāņi ākstās un nodarbojas ar savām darīšanām. Abu partiju līderi LETAi skaidroja, ka viņi nebūt negrib jautājumu par skolotāju padzīšanu no darba padarīt "politisku," bet kā citādi to uztvert, ja tas ir kļuvis par cīņas objektu starp divām politiskām partijām?

***

Par politikānismu jādomā arī pašreiz notiekošās pašvaldību kampaņas kontekstā. Kā šodien laikrakstā Latvijas Avīze ziņo kolēģis Lemešonoks, lielie "saskaņas" solītāji no minētajā vārdā nosauktās partijas ir izdevuši avīzi, kura ir iegūstama i latviešu, i krievu valodā. Taču saturs tām ir atšķirīgs. Tikai krievu, nevis latviešu valodā lasošajiem lemts lasīt par 9. maija svinībām, par "lielā tēvijas kara" varoņiem, nedz arī par kādreizējo "cīnītāju uz Aukstā kara frontes līnijām," padomju admirāli Ločmeli. Lūk, "saskaņa."

Tikām valsts dārgākais buldozers rīkojas tikai un vienīgi pa savam. Kārtējo reizi piemeklēts caurums priekšvēlēšanu kampaņas likumā. Partijas drīkst izdot pašas savas avīzes. Avīze no LPP/LC pagājušajā nedēļā iekrita manā pastkastītē un tad nekavējoties iekrita miskastē, kur tai bija pareizā vieta. Taču ne jau pats buldozers rakstīja visus rakstiņus un rediģēja maketu. Ja tie neskaitās kampaņas izdevumi, tad kārtējo reizi kaut kas smird. Vēl buldozers ir piedraudējis ar "lielāko notikumu Rīgas politiskajā vēsturē" -- tā būs sapulce Arēnā Rīga, kuru LPP/LC centīsies iebīdīt zem jēdziena "tikšanās ar vēlētājiem," lai arī par to nebūtu jāatskaitās. Varbūt salīdzināsim "notikumus" Rīgas politiskajā vēsturē:

1. Ulmaņa apvērsums

2. Sapulce Nacionālajā teātrī, kurā tika pasludināta Latvijas valsts neatkarība

3. Višinska uzruna no Padomju vēstniecības balkona, lai apliecinātu okupācijas sākumu

4. Deviņas Saeimas vēlēšanas

5. Buldozera organizēta sapulce arēnā.

Te ir skaidri redzama šī dīvainā cilvēka lielummānija. Un arī te ir jādomā par izdevumiem, jo jādomā, taču, ka Arēnu Rīga buldozeram neviens par velti nepiešķīra. Diemžēl, mūsējā ir valsts, kurā Temīdas dzirnas lēni maļ. Nākamā tiesas sēde par "Tautas" partijas rupjo krāpšanos laikā pirms 9. Saeimas vēlēšanām ir paredzēta vien oktobrī. Taču gribas tomēr ticēt, ka ar laiku -- varbūt uz valsts divsimtgadi -- mēs nonāksim pie politiskas sistēmas, kurā cilvēki tomēr ievēro ne vien likuma skrupulozi izlasīto burtu, bet arī likuma garu. Un kurā tomēr ļaudis, kuri sevi atkārtoti ir pierādījuši no sliktās puses, nebauda vēlētāju uzticību.

Jauku visiem dienu.

pirmdiena, 2009. gada 25. maijs

Par uzņēmumu sirdsapziņu un tramvajiem -- pārdomas pirmdienā

Labrīt, lasītāji!

Viņvakar noskatījos ļoti interesantu dokumentālfilmu par uzņēmumu, kura sniegtie interneta meklēšanas pakalpojumi kļuvuši tik universāli, ka no tiem, varbūt ne vēl latviešu valodā, bet angļu valodā gan, radies darbības vārds -- gūglēt. Filmā bija stāstīts par to, kā diviem universitātes studentiem savulaik izdevās izveidot firmu, kura patlaban kontrolē teju vai 70 procentus no visa interneta meklēšanas tirgus, ir izdevusies arī pat ļoti veiksmīga šī procesa padarīšanā par peļņas nesošu procesu. Piemēram, šorīt ievadot vārdu "flowers" (ziedi) Gūgļa meklētājā, lapas augšpusē parādās trīs reklāmas -- divi uzņēmumi, kuri piedāvā pasūtīt ziedus un vēl viens, kurš iesaka ziedu vietā sūtīt kaut ko citu. Lapas labajā pusē ir vēl daudz citu reklāmu, un tā pilnīgi noteikti nav sakritība, ka viena no tām saucas "ziedu nosūtīšana uz Latviju." Citādi, protams, ir interneta lapu saraksts, kuros tā vai citādi ir informācija vai saruna par puķēm. Ievadot vārdu "ziedi" latviešu valodā, parādās tikai divas reklāmas lapas labajā pusē, turklāt lapu sarakstā var uzzināt, piemēram, ka Gānā ir pilsēta, kas saucas Ziedi.

Taču filmā manu uzmanību piesaistīja cits jautājums. Proti, filmas autore Gūgļa meklētājā ievadīja vārdus (angļu valodā) "patiesība par Holokaustu." Pats pirmais, kas viņai parādījās, bija lapa, kurā Holokausts vispār tiek noliegts. Šorīt vēl trakāk -- pirmās četras vai piecas piedāvātās lapas bija tieši šādas. Filmā bija interesanti klausīties, kā uzņēmuma pārstāvji skaidroja savu neitralitāti. Gūglim kā tādam, lūk, par Holokaustu vai tā neesamību viedokļa nav. Lapā, kur uzņēmums piedāvā "kategorijās saorganizētu internetu," minētas 13 lapas, kurās Holokausts tiek noliegts, un 17 lapas, kurās ir "pretējais viedoklis."

Lieki teikt, ka filmas tonis par šo lietu bija nosodošs. Filma vispār par Gūgli centās radīt šaubas, ne vien šajā lietā, bet arī jautājumā par to, cik lielā mērā tas saglabā informāciju par to, ko mēs visi ar tā palīdzību meklējam. Taču te ir arī jautājums par to, vai uzņēmējdarbībā var būt morāle. Cilvēks, kurš meklē melus par Holokaustu (un vēsturiski nav absolūti ne mazākā iemesla domāt, ka šis genocīds pret ebrejiem un citiem nenotika), tāpat aplūko lapu, kuru meklētājs attiecīgi uzrāda. Tiesa, vienīgā reklāma, kura parādās, ievadot "patiesība par Holokaustu" ir no kādas, cik var spriest, nevalstiskas organizācijas, kura lieto Holokaustu, lai skolas bērniem mācītu par cilvēka morālo attīstību. Taču gluži tik vienkārši tas, protams, nav. Piemēram, Vācija, kura ir tā valsts, kurā Holokausts lielākoties tika organizēts un notika, ir aicinājusi Gūgli neuzrādīt tās lapas, kurās tiek proponēta doma, ka Holokausts ir mīts. Ķīna un citas totalitāras diktatūras Gūgli mēdz bloķēt pavisam, jo tajā var sameklēt visādas lietas, kuras attiecīgajiem režīmiem nav tīkamas. Tas, savukārt, licis sarosīties informācijas brīvības aizstāvjiem, kuru pārliecības pamatā ir Voltēra kādreiz it kā teiktais par to, ka viņam nepatīk tas, ko otrs cilvēks saka, bet viņš līdz nāvei aizstāvēs cilvēka tiesības, tā pateikt. Patiesībā Voltērs tā neteica, bet tas, atšķirībā no Holokausta noliegšanas, ir mīts, kurš ir iesakņojies pavisam dziļi.

Man cilvēki, kuri, lielākoties antisemītisma dzīti, cenšas apgalvot, ka genocīds pret ebrejiem (un Jehovas lieciniekiem un garīgi slimajiem un gejiem) nenotika, ir vienkārši pretīgi, jo cilvēkam tomēr ir jābūt visai izcili stulbam, lai aplūkotu visu vēsturi un secinātu, ka 99,99999999999% autoru par Holokaustu kaut ko nav pareizi sapratuši vai vienkārši ir rakstījuši nepatiesību. Gūgļa neitralitāti var saprast. Gūglī var ievadīt absolūti jebkuru vārdu kombināciju, tajā skaitā briesmīgākās rupjības, un parādīsies daudz kas. Uzņēmuma datorsistēmām, protams, pašām morāles nav. Ideālā pasaulē arī cilvēki, kuri tur strādā, atzītu, ka briesmīgas muļķības un naidīgumu nevajag popularizēt tikai tāpēc, ka tas skaitās neitrāli. Taču arī saprotu ko citu: Man būs viens bloķējamo lapu saraksts, tev būs cits, un viņai būs vēl cits. Sabloķēsim visi pēc kārtas, un ar laiku vairs nebūs nekā. Jo, ja viens panāks kretinisku antisemītu bloķēšanu, kāds cits panāks cilvēka tiesību organizāciju bloķēšanu, vēl kāds cits -- jebkuru pozitīvu tekstu par rasismu, kāds cits -- jebkuru negatīvu tekstu par rasismu. Bet tomēr sirds smeldz. Jo tajā pašā jautājumā par Holokaustu tomēr ir absolūta patiesība vismaz tajā ziņā, ka nav ne mazāko šaubu, ka tas notika. Un, ja arī ir skaidrs, ka peļņu meklējošam uzņēmumam šajā ziņā tomēr nevar būt institucionālas sirdsapziņas, vienalga drusku sāp.

***

Un ziniet, par ko vēl sāp? Par šodien paziņoto faktu, ka šovasar pa Rīgas ielām nekursēs retro tramvajiņš, jo to vairs nevarot atļauties. Protams, kādreizējais valsts galvenais tehnokrāts Godmanis ir pa visu pasauli izbazūnējis, ka Latvija nav tā vieta, uz kuru vispār kāds tūrists gribētu braukt, bet pieņemsim, ka Godmanim todien sāpēja vēders (vai arī, kas ir stipri ticamāk, ka viņš tāpat kā pietiekami daudz mūsu valsts politikāņu, aizmirsa, ka ieslēgts mikrofons nozīmē, ka teikto uzzinās arī citi). Taču, pirkmārt, ar retro tramvajiņu nebrauc tikai tūristi vien, un otrkārt, tas tomēr daiļo vidi. Vai te nav tas gadījums, tāpat kā Eirovīzija, kur var iesaistīties privāti sponsori? Protams, retro tramvajiņu nedrīkst pilnībā pārkrāsot kāda uzņēmuma vai, Dievs pasargi, politiskas partijas krāsās, bet tomēr. Pavisam citā kontekstā vienā televīzijas kanālā kādā reklāmā dzird cilvēku sakām, "Arī tad, kad viss brūk un krīt, cilvēks vienalga vēlas sevi padarīt skaistu." To pašu var teikt arī par pilsētu. Arī krīzes laikā tādas interesantas "rozīnītes," kā retro tramvajs, nemaz par sliktu nenāk. Varbūt tomēr to var glābt?

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 22. maijs

Latviešu valoda Eiropā -- Saeimas deputātiem tā nerūp

Labrīt, lasītāji!

Saeima vakar noraidīja TB/LNNK priekšlikumu, kurš, manuprāt, bija vairāk kā loģisks un sakarīgs, ja arī tas pilnīgi noteikti ir uzskatāms par tēvzemiešu pašvaldību un Eiropas Parlamenta kampaņas sastāvdaļu. Priekšlikums bija vienkāršs: Noteikt, ka cilvēkam, kurš Latviju vēlas pārstāvēt Eiropas Parlamentā, ir jāprot latviešu valoda vai, precīzāk sakot, jāsniedz ziņas par savām latviešu valodas zināšanām.

Nav grūti konstatēt, pret ko šis priekšlikums tika vērsts. Tatjanas Ždanokas vadītajā PCTVL sarakstā aiz pašas kādreizējās matemātiķes ir itālis. Godīgi sakot nezinu, vai viņš prot latviešu valodu, bet esmu puslīdz pārliecināts, ka nē. Nav jau nekāds Roberto Meloni, kurš Latvijā dzīvodams valsts valodu ir apguvis teicami. Ždanokas itāļa būtība ir tā, ka viņš ir ar tādu komunistisku pārliecību, un, ja jau no Ždanokas tagad ir atteicies pat kādreizējais un pilnībā nerekonstruētais Kompartijas šefs Rubiks, tad itālis acīmredzot ir labāk kā nekas.

Taču, vai tas ir par daudz prasīts, lai cilvēks, kurš Eiropā vēlas pārstāvēt Latviju, prastu valodu, kurā Latvijas iedzīvotāji viņam par pastāstīt par savām interesēm? Nu, protams, ka nē. Pati Ždanoka, lai arī absolūti nekāda Latvijas un latviešu draudzene nav, latviešu valodu prot tekoši. Vai viņas itālim vienmēr tiks piestiprināts tulks? Vai viņai vispār interesē, ko domā latvieši, ja jau pēdējos piecos gados viņas galvenais mērķis Eiropā ir bijis veidot "krievu pasauli"? Vai uz dzelzceļa tilta apgalvotais, ka PCTVL uz Briseli vēlas sūtīt "mūsu cilvēkus" ir attiecināms uz latviešiem? Nu, nē. Bet Latvijai tomēr ir tiesības prasīt, ka tās pārstāvji Eiropā prot tās valodu.

Un tāpēc kauns Saeimas deputātiem, un vēl jo vairāk kauns par to, ka veseli 67 no viņiem balsojumā atturējās. To citādi, kā par gļēvumu nevar nosaukt. Vai nu tu kā deputāts atbalsti latviešu valodu Eiropā vai neatbalsti. "Gudrajām galvām" vispār ir raksturīgi atturēties balsojumos, kuri ir sakarīgi, bet kuri priekšvēlēšanu laikā (vai vispār) kādam varētu nepatikt. Manuprāt, nevienam gabals nenokristu, ja Saeima no jēdziena "atturos" vispār atteiktos. Zinu, protams, ka Saeimā ir pietiekami daudz ļaužu, kuriem galvenā un vienīgā interese ir par algas un citu labumu saņemšanu, un intelekts ir vajadzīgs tik daudz, lai saprastu, vai frakcijas vadītāja īkšķis ir pacelts uz augšu vai leju, bet tomēr. Deputātiem mēs maksājam, lai viņi formulētu viedokli. Jā, pēdējos gados tas pietiekami bieži ir bijis stulbs viedoklis, bet vienalga par to vajag pateikt jā vai nē. Atturoties deputāts nepasaka pilnīgi neko. Varbūt vēders sāpēja un nevarēja izvēlēties. Varbūt baidījās, ko vakarā teiks sieva. Varbūt vienkārši bija gļēvs. Varbūt vienkārši gļēvs.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 21. maijs

Skandāls šeit, skandāls tur: Salīdzinājums

Labrīt, lasītāji!

Ja nu viens mūsu valstī pēdējo gadu laikā ir bijis raksturīgs, tad tā ir bijusi nesodāmības pārliecība valsts pārvaldes sistēmā. Un patlaban ir perfektais brīdis, kad situāciju pie mums var salīdzināt ar situāciju kaut kur citur. Proti, Lielbritānijā jau labu laiku briest skandāls par politikāņiem, kuri valsts kasi ir izmantojuši kā savu privāto krājkasi. Jau par aiziešanu no amata ir paziņojis parlamenta spīkers, arvien skaļākas kļūst balsis no opozīcijas, pieprasot jaunas vēlēšanas, jo opozīcija ļoti skaidri zina, ka šis ir skandāls, par kuru vēlētāji valdošo partiju būs gatavi sodīt pilnīgi nepārprotami. Ļoti iespējams, ka, iegūstot varu, arī pašreizējā opozīcija sašmucēsies -- politikāņiem tas reizēm šķiet vienkārši nenovēršami, bet vismaz var puslīdz droši rēķināties, ka pašreizējai valdošajai partijai ar laiku siltajiem krēsliem būs jāpasaka "čau." Un gribat pierādījumu tam, ka politikāņi visur pasaulē domā vienādi? Lielbritānijas premjerministrs ir pateicis, ka vēlēšanas patlaban ekonomiskās krīzes apstākļos nevajagot rīkot, jo tas nozīmētu "haosu." Droši vien to pašu "haosu," ar kuru pirms referenduma un sabiedrības protestu laikā mums piedraudēja mūsu pašu "gudrās galvas" ar "stabilitātes garantu" un pēc tam tehnokrātu priekšgalā.

Savukārt mūsu valstī nekas tamlīdzīgs nenotiek. Lūk, žurnālistes Ilzes Jaunalksnes sarunu noklausīšanās lietā ļaudis notiesāti, viņiem piespriesti lieli naudas sodi -- bet Valsts ieņēmumu dienestā viņi strādā joprojām. Daži no viņiem tajā vienībā, kuru vada Vladimirs Vaškevics, kuru VID ir bīdījis šurpu turpu, lai viņu joprojām varētu nodarbināt par spīti kriminālapsūdzībām. Svētākais princips mūsu valsts pārvaldes sistēmā: Notiesāts vēl nav vainīgs, cik jauki, ka pēdējais spriedums gaidāms tikai pēc daudziem gadiem. Raugi, Valsts kontrole ir atklājusi visvisvisvisvisādas nebūšanas valsts un pašvaldību iestādēs attiecībā uz bonusiem, prēmijām "materiālo stimulu," vai kā nebūt ļaudīm labpatīkas to saukt. Bet Valsts kontrolieres paģērētā "paraugprāva" joprojām nav notikusi. Protams, tas būtu par daudz prasīts, skandāls ir tikko sācies, bet tieši tas pats ir sakāms par mežonīgo rietumu un pēc tam "gāzi grīdā" politiku, ar kādu mūsu "elite" ir izcēlusies jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus. Vienīgā īsti lielā zivs, kura iepinusies likuma sargu tīklā, ir kādreizējais Jūrmalas mērs, kura rīcība bija vienkārši tik bezkaunīga, ka citādi nevarēja. Taču arī toreiz viens no aizdomās turētajiem apkaunoja visu likuma aizsardzības sistēmu, jo vienkārši un prasti aizmuka, savukārt pilnīgi neskarti palika tie divi politiskie "smagsvari," kuri par deputāta kukuļošanu ne vien zināja, bet arī tīksminājās.

Un te, lūk, ir atšķirība starp mums un Lielbritāniju. Droši vien arī Londonā deputāti domāja, ka darbojas vismaz likuma perifērijā, vismaz atbilstoši likuma visskrupulozāki izpētītajam burtam. Taču vēlētāji viņus sodīs, jo vēlētāji saprot arī likuma garu. Vai, pareizāk sakot, viņi pamostas tad, kad viņu "elite" sacūkojas pārāk nopietni. Pie mums līdz šim būtībā nav diskreditēta neviena partija. Atsevišķas partijas izrādījušās vienkārši bezpalīdzīgi netalantīgas ("Saimnieks", dažādās sociāldemokrātijas mutācijas mūsu valstī, viss tas, kas būtu apzīmējams ar jēdzienu "zīgeristisms"). Vienīgā, kura patiešām ir tikusi sodīta, ir "Latvijas ceļš," bet arī LC kā kaut kāds sapuvis un izkārnējis šausmu filmas rēgs uzpeldēja atkal, lai piedalītos visā kretiniskajā, kas valdošajā "elitē" noticis pēdējo gadu laikā. Būtībā tās partijas, kuras trīs gadu garumā veidoja hrestomātisko valdošo bandu vai kliķi, ir sodāmas un sodāmas pamatīgi. Taču diez vai tas tā notiks. Televīzijas reklāma taču ir tik skaista, tik vilinoša... un aitas tik ļoti cērpjamas ir joprojām.

Jauku visiem dienu!

PS -- Starp citu, domājot par vēlēšanām Rīgā. Kuri pašvaldības ļaudis ir vainojami pie tā, ka Rīgas satiksmes sistēmā ir divu veidu tā sauktie e-taloni, katrs dara kaut ko citu ... bet abi divi ir pilnīgi vienādi? Tā ir kārtējā idiotisma demonstrācija. Vai tiešām visā ar šo lietu saistītajā sistēma nebija neviena -- NEVIENA!!! -- kuram varēja ienākt prātā, ka viena veida talons varbūt varētu būt dzeltens, bet otrs -- zils? Protams, šī ir tā pati sistēma, kura visus šos garos gadus nav izdomājusi, kā ārvalstu tūristus informēt par to, ka koferis mūsu sabiedriskā transporta sistēmā skaitās pasažieris. Bet tomēr. Bet tomēr, tomēr. Par satiksmi atbildīgās Satiksmes un transportu lietu komisijas vadītājs ir tēvzemietis Požarnovs, viņa vietnieki ir Šlesera biznesa projekta pārstāvis Zaržeckis, un Jaunā laika Zvirbulis. Bet televīzijas reklāma ir tik skaista, tik vilinoša ... un aitas joprojām ir tik ļoti, ļoti cērpjamas.

trešdiena, 2009. gada 20. maijs

Vēsturiskā amnēzija -- kaimiņos un pie mums

Labdien, lasītāji!

Viņvakar raidījums "Nekā personīga" atrada ierakstu, kurā kādreizējais satiksmes ministrs un nepārtrauktais buldozers nācis ar lūk, kādu atzinumu: "Ļoti daudzi ir mēģinājuši padarīt Šleseru kā cīnītāju pret putniem. Es ļoti atvainojos, es, kā saka, nekad neesmu nostājies pret putniem un dzīvniekiem kopumā."

Atgriezīsimies 2008. gada janvārī, kad buldozeram, kā saka, par lielu nepatiku Satversmes tiesa atcēla Rīgas ostas attīstības plānus, daļēji tāpēc, ka, kā saka, nebija veikta likumā pieprasītā vides ietekmes pārbaude. Buldozers, kā saka, sabozās: "Jāizlemj, vai ostu gribam redzēt kā zoodārzu un putnu rezervātu." Un "...putni savas ligzdošanas vietas varētu pārcelt uz citām vietām, kas netraucētu ostas attīstībai." Un "Vai tiešām putniem nav, kur pavadīt savu brīvo laiku, kad atgriežas no siltajām zemēm?"

Un tad patīsim filmu vienu gadu tālāk uz 2009. gada janvāri, kad, acīmredzot nesajēgdams, ka telpā atrodas arī kāds, kas to visu var pierakstīt, buldozers Rīgas Brīvostas padomes sēdē nāca ar šādu atzinumu: "Mums ir jācīnās ar visiem līdzekļiem. Un pret tiem muļķiem un stulbeņiem no vides, kuri grib aizsargāt kādus tur putniņus, kuru mums tāpat ir bezjēgā."

Protams, cilvēkam ar vidusskolas izglītību vārds "amnēzija" var būt pārāk svešs un sarežģīts. Tāpēc buldozeram un viņa faniem atgādināšu, ka tā ir garīga problēma, kura liek aizmirst acīmredzamo. Tāpat, protams, iespējams, ka buldozers neuzskata, ka ietekums putniem ligzdot citur un "muļķiem" no vides aizsardzības jomas par viņiem vairs neraizēties ir "nostāšanas pret putniem." Tikpat lielu amnēziju viņš izrāda arī vienā no plakātiem, kurus Stendzenieks ir dizainējis laukumā pie stacijas -- aiz viņa, tā buldozers, stāvot viņa darbi. Piemirsts laikam ir par milzīgi garo nedarbu sarakstu, sākot ar Latvijas pasta nogremdēšanu, turpinot ar Eiropas naudas lietošanu sevis reklamēšanai, turpinot ar apgalvojumu, ka Valsts Kontrole ir korumpēta tad, kad tā izmeklē viņa lietas, Eiropas likumu ignorēšanu attiecībā uz lidostas subsīdijām, u.tt., u.tjp., u.tml. Tātad, buldozera kungs, iegaumējiet: svešvārdu sarakstā, kuri būtu attiecināmi uz Jums, ir ne vien vārdiņš "nepotisms," kuru Jūs tāpat pat no savām "iekšām" acīmredzot nesaprotat, bet arī "amnēzija.

Tāpat par amnēziju var runāt kaimiņvalstī, kur valsts augstākajām amatpersonām acīmredzot nav nekā svarīgāka, ko darīt, kā domāt par vēstures izrevidēšanu. Ar Krievijas pirmo marioneti Medvedevu priekšgalā atsākusies saruna par ļauniem baltiešiem, kuri cenšoties tā darīt, un amnēzija šajā gadījumā saistās ar to, ka tie ir paši Kremļa bosi, kuri patlaban itin naski cenšas revidēt vēsturisko patiesību. Nekāda "atbrīvošana" Baltijas valstīs, protams, nenotika. Staļins bija daudz lielāks ļaunums par Hitleru, jo Staļinam, diemžēl, izdevās daudz ilgāk palikt dzīvam. Padomju savienība patiešām bija, kādreizējā aktiera Reigana vārdiem runājot, "ļaunuma impērija." To atzīt -- tā nav revidēšana. Krievijā notiek amnēzijā pamatota vēstures revidēšana, piemēram, nolemjot, ka masu slepkava un maniaks Staļins tomēr ir godājams. Medvedevs, atšķirībā no buldozera, nav cilvēks ar tikai vidusskolnieka izglītību, viņš skaitās jurists un noteikti zina, ko nozīmē vārds "amnēzija" (un, ja kas, arī "nepotisms").

Taču kā vienā, tā otrā gadījumā tas ir pavisam nožēlojami, un vēl nožēlojamāk ir tas, ka abās valstīs ļaudis joprojām ir gatavi balsot par tādiem nezinīšiem. Tā kā es no amnēzijas neciešu, atgādināšu vēl kaut ko no vēstures. Tie ir profesores Ilgas Kreituses vārdi par buldozeru un viņam līdzīgajiem: "Šodien pati valsts un arī citu partiju pārstāvji var tikai pārdomāt, kāpēc viņi ļāva šādai domāšanai, kas nāk no Šlesera kunga, izaugt un tikt uzskatītai par normālu. Vairs nav modē runāt par izglītības, godaprāta un darba tikuma nozīmi. Ko tā vietā sludina Šlesers? Viņš runā: augstākā izglītība ir pupu mizas." Protams, arī pupu mizas ar laiku nāk "no iekšām." Taču 6. jūnijā nedemonstrēsim kolektīvo amnēziju un tomēr atcerēsimies šī cilvēka vēsturi. Un nolemsim, ka mūsu mīļā Rīga tomēr nav pilsēta, kuru uzticēt viņa elpu aizraujoši merkantīlajai (atkal svešvārds), savtīgajai un likumu, tikumu un morāli ignorējošai pieejai pret dzīvi.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 18. maijs

Kad divi mūzikas gabali izklausās līdzīgi

Labdien, lasītāji. Vēlreiz no manas puses šodien.

Lasot komentārus internetā par Aleksandra Ribaka uzvaru Eirovīzijas dziesmu konkursā, atradu arī sarunu par to, ka viņa dziesma "Fairytale", šķiet, ir milzīgi līdzīga citai dziesmai, kuru kādreiz dziedājis cilvēks vārdā Vitass. Dziesma saucas "Opera Nr. 2" un ir atrodama šeit:

http://www.youtube.com/watch?v=YjO_VXHxsRw

(Ceru ka AKKA/LAA man piedos šo linku). Paskatieties un paklausieties. Es personīgi tur sadzirdu pat ļoti lielas līdzības. Bet līdz ar to man, kuram attiecības ar mūziku ir stipri uz "jūs" pusi (esmu dziedājis koros, bērnībā mācījos klavieres, bet ar to arī viss ir pateikts) rodas jautājums: Kurā brīdī beidzas līdzības un sākas plaģiātisms? Atcerēsimies, ka Marijas Naumovas uzvarošā dziesma 2003. gadā bija visnotaļ līdzīga kādai Rikija Mārtina dziesmai. Atceros, ka kāds pat bija uztaisījis radio klipu, kur abas skanēja paralēli un līdzība bija absolūti nepārprotama. Šogad pat žūrija Latvijā izbrāķēja Ivetas Baumanes un Ivo Grīsniņa-Grīšļa manuprāt lielisko dziesmu "Tic Tac," jo tajā saklausīja paraleles ar Toma Džonsa "Sex Bomb." Neticu, ka Marijas dziesmas autori tīšām nokopēja R. Mārtina dziesmu, un vēl mazāk, ka Ivetas un Ivo dziesmas autori kopēja T. Džonsu (vēl jo vairāk tāpēc, ka ārpus notīm, kādas pieder vārdiem "tic" un "tac" un "sex" un "bomb", dziesmas nemaz nav līdzīgas). Ko domā lasītāji?

Jauku visiem atlikušo dienu!

Par "stablitātes garanta" talantiem un bībeliskiem liekuļiem

Labrīt, lasītāji!

Šorīt presē redzēts un lasīts šis tas, kas rosina uz pārdomām. Pirmkārt, vairākos laikrakstos ir informācija par sestdien notikušo "Jaunā laika" (JL) domes sēdi Siguldā, kur daudz ļaužu pauduši neapmierinātību par varbūt galveno rādītāju, ka arī JL mūsu valstī ir spiests klanīties politkorumpētās konjunktūras virzienā. Proti, cilvēki bijuši neapmierināti ar to, ka kādreizējais "stabilitātes garants" ir iecelts uzņēmuma Lattelecom padomē. Smaidu raisa JL priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas teiktais: "Es, protams, saprotu, ka ikviens no mums gribētu, lai tiktu izdots likums par Kalvīša, Straumes un visu pārējo atšaušanu." Jo viņai ir taisnība. Varbūt atšaušanu gluži nē, galu galā, pie mums kā eiropeiskai valstij pieklājas, nāves sods nav atļauts. Bet risinājumu, droši vien pat negribot, ir atradis pats Everesta simtdaļkāpējs: laikraksts citē viņu sakām, ja JL var piedāvāt labāku kandidatūru šim amatam, viņš esot gatavs dot vietu padomē tam cilvēkam. Nu, tad skaidrs. Uzņēmumā strādā burtiski simtiem un simtiem cilvēku, kuriem, atšķirībā no Kalvīša, ir precīzas zināšanas par telekomunikāciju uzņēmumu un tā darbu. Protams, ja ar "labāku kandidatūru" bijušais premjers saprot kādu, kas labāk par viņu prot šeptēties aizkulisēs un rīkoties "savējo" vārdā, tad Lattelecom, iespējams, tādu neizdotos atrast. Taču, ja doma ir par telekomunikāciju uzņēmuma prasmīgu vadīšanu ar pieredzējušu telekomunikāciju speciālistu palīdzību? Un, ja piedevām vēl ņemam vērā to, kas rakstīts likumā par valsts uzņēmumiem: "Partiju un citu sabiedriski politisko organizāciju iejaukšanās valsts uzņēmuma darbībā nav atļauta"? Iesaku "Jaunajam laikam" kandidātu pieteikšanos sākt jau tūdaliņ pat. Ja jau pats "stabilitātes garants" ir gatavs piekāpties.

***

Savukārt Dienas reportāžā par sestdien notikušo Draudzības dienu pasākumu ir lūk, šāda fotogrāfija (tās autors ir Uldis Briedis, ceru, ka viņš un laikraksts piedos bildes izmantošanu šeit):


Nezinu, uz kādu lappusi šī daiļava ir atvērusi savu Bībeli, daļēji tāpēc, ka tā ir krievu valodā (vispār, cik var spriest, protesti pret Draudzības dienām ir bijuši stipri krievisks protests; interesanti, kā, piemēram, Viktors Birze, kurš citreiz ir tik ārkārtīgi tautisks un latvisks ultranacionālists, šajā gadījumā laimīgi čupojas ar "kolonistiem"). Taču zinu bez jebkādām šaubām, ka viņa nav atvērusi to uz šādiem bībeliskiem atzinumiem:

Pāvila 1. vēstule korintiešiem, 14. nod.: "Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām."

Vai

Pāvila 1. vēstule Timotejam, 2. nod.: "Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā."

Protams, var vaicāt, vai ampelēšanās uz ielas sava "mācītāja" vadībā skaitās "draudzes sapulce." Turklāt pieļauju, ka šis ir viens no tiem neērtajiem Bībeles atzinumiem, kuru sektanti "Jaunajā paaudzē" ir izvēlējušies vienkārši ignorēt. Lieki teikt, mūsdienās daudzas konfesijas ir atradušas veidu, kā pateikt, ka patiesībā jau Bībelē rakstītais nav vērā ņemams. Tā, piemēram, Romas katoļi joprojām neļauj sievietei kāpt kancelē. Taču luterāņi (izņemot, protams, mūsu pagalam savdabīgo luterāņu kopienu), anglikāņi un daudzas citas konfesijas pat ļauj sievietēm kļūt par mācītājām. Pirms pāris mēnešiem Anglijā sieviete (turklāt latviete) kļuva par pirmo luterāņu bīskapu sievieti. Viņa nu gan "neturas klusībā."

Taču tādā gadījumā ir atkal jānonāk pie lūk, kāda secinājuma: Apgalvot, ka Bībelē absolūti katrs vārds ir burtiski uztverama patiesība, mūsdienās bez izņēmuma nozīmē liekulību. Bildē redzamā sievete kategoriski neuzskata, ka viņai būtu jābūt "paklausīgai," un pieļauju, ka viņa tāpat ignorē pietiekami daudz cita, kas Bībelē teikts. Piemēram, ka jebkurš krēsls, kurā viņa apsēžas tad, kad viņai ir mēnešreize, kļūst nešķīsts, un vīrietis tur nedrīkst sēdēt. Mājās tas droši vien radītu visai lielas klapatas. Vai vīram ir pašam savs ķeblītis? Nezinu, vai viņai ir bērni (vispār jācer, ka nē -- ar tik naidīgu mammu mājās droši vien ir grūti), bet stipri šaubos, vai viņa sevi par nešķīstu uzskatīja divas reizes ilgāk tad, kad piedzima meita, nekā tad, kad piedzima dēls. Un pilnīgi noteikti zinu, ka viņa un arī citi "kristieši," kuri sestdien bļaustījās pie Vērmaņdārza sētas, nav ņēmuši vērā lūk, ko:

Jāņa ev., 3. nod.: "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai NEVIENS, kas viņam tic nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību" (uzsvars mans). Attēlā redzamajai kundzei gribētos pajautāt: Kuru daļu no vārda "neviens" jūs nesaprotat?

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 17. maijs

Par Eirovīziju

Labdien, lasītāji!

Nu, ko. 54. Eirovīzijas dziesmu konkurss nu ir pagātnē. Ja nemaldos, Aleksandram Ribakam vakar izdevās savākt lielāko punktu skaitu visā Eirovīzijas vēsturē. Par viņa uzvaru nevarēja šaubīties būtībā jau no paša balsu paziņošanas sākuma. Malacis. Ļoti priecājos par īslandietes Johannas otro vietu. Patiešām skaista dziesma. Un laikam esmu mazākumā, bet man patika arī somu "Lose Control" un ir žēl, ka somi palika pēdējie. Starp citu, devīto reizi Eirovīzijas vēsturē -- par to paši somi mēdz visai sāji pasmaidīt.

Kāda ietekme bija žūriju līdzdalībai? Pilnīgi noteikti tā samazināja jēdziena "12 points go to Russia" ietekmi, lai gan vakar, protams, Krievijas pārstāvei nebija, teiksim tā, ne pati labākā dziesma, ne arī pats labākais dziedājums. Balkānu valstis balsoja kā vienmēr. Nesaku, ka Horvātijas dziesma nebija pelnījusi atzinību, bet tas tomēr kaut ko pasaka, ka tā lielus punktus saņēma tikai un vienīgi no kaimiņiem un galu galā palika 18. vietā. Horvāti, starp citu, var priecāties -- viņu dziesmu pusfinālā izglāba žūrija. 10. vietā 1. pusfinālā bija Serbija (garais cilvēks ar milzīgajiem matiem). 11. vietā bija īriete, bet 12. - poliete. Žūrija Horvātijas dziesmu pacēla no 13. vietas uz finālu. Lūk, kur patiešām bija žūrijas ietekme.

Attiecībā uz pašu šovu, galu galā man jānonāk kaut kur starp milzīgu apbrīnu un tikpat milzīgu pārliecību, ka organizētāji smagi pārcentās. Gigantomānija Maskavas Eirovīzijas kontekstā bija redzama visur. 30 procenti visas pasaules LED materiālu, lai uztaisītu milzīgos ekrānus. 30 miljonu eiro budžets. 24 kameras. Pasākuma pagodināšana no paša cara Vladimira puses. Patiešām fantastiski priekšnesumi balsu skaitīšanas laikā -- joprojām nesaprotu, kā viņi dabūja gatavu to, ko vakar vakarā demonstrēja argentīnieši. Taču galu galā jāsaka, un to apliecinājuši arī atsevišķi mūziķi, skatuve tomēr vienkārši bija daudz par lielu. Ļoti, ļoti bieži pasākuma režisors izvēlējas kadrus, kuri izskatījās, ka ir filmēti no trīs kilometru attāluma. Daudzos priekšnesumos bija dejošana un akrobātiski triki, kuri palika visnotaļ nepamanīti. Ne velti šur tur ir sākusi izskanēt doma, ka nākamgad konkursa dalībniekiem visiem vajadzētu dziedāt uz plikas skatuves, bez visām butaforijām, ar kurām process ir apaudzis patlaban. Tā tas droši vien nebūs, Eirovīziju jau tomēr tie miljoni skatās ne tikai tāpēc, ka ir labas dziesmas, bet arī tādēļ, ka tas ir viens milzīgi krāšņs pasākums. Taču ir tomēr jāatceras, ka tas ir dziesmu, nevis šovu, izpildītāju un kur nu vēl starpvalstu konkurss.

Intars Busulis ... ai, ai, ai. Savā pusfinālā diemžēl palika pavisam pēdējais, tikai septiņi punkti. Viens punkts mazāk par slovākiem un četri mazāk par nīderlandiešiem. Pie vainas droši vien nav tas, ka Intars nedziedāja angļu valodā. Igaunietes pusfinālā bija trešās, bet finālā -- sestās. Malaces, un viņas dziedāja igauniski. Vai varbūt dziesma vienkārši bija pārāk sarežģīta? Uz Ventspils mazās skatuvītes tā katrā gadījumā bija krietni intīmāk prezentējama, nekā uz lidostas skrejceļa lieluma skatuves Maskavā. Taču Intars, protams, ir lielisks dziedātājs un mākslinieks, bet Eirovīzija zināmā mērā ir lotereja. Ja tas tiešām būtu dziesmu konkurss, un visas dziesmas nodziedātu viens vienīgs mākslinieks, nedomāju, ka Aleksandra Ribaka dziesma būtu izvēlēta kā pati labākā, nedz arī Intara -- kā pati sliktākā, ne tuvu ne. Nākamajā gadā mēģināsim atkal.

Un pēdīgi, liels paldies privātuzņēmumiem Latvijas krājbankai un Narvesenam, kā arī Ventspils pašvaldībai, kas nofinansēja Intara piedalīšanos Eirovīzijā. Cerēsim, ka nākamgad valsts un arī televīzijas finanšu situācija būs krietni uzlabojusies. Vismaz varam droši zināt, ka Norvēģija laikā līdz nākamā gada maijam neokupēs nevienu kaimiņvalsti.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 16. maijs

Par Draudzības dienām un garīgo (ne)veselību

Labvakar, lasītāji!

Nu, ko. Draudzības dienu pasākums Vērmanes dārzā notika bez īpašiem starpgadījumiem. Liels paldies policijai, kura savu darbu darīja profesionāli un ar pienākuma apziņu. Taču šodien nākas arī domāt par veselības jautājumiem. Homofobiem tīk apgalvot, ka visi geji un lesbietes ir slimi. Tās ir muļķības, bet šodien uz ielas bija pāris cilvēku, kuriem derētu steigšus pārbaudīt garīgo veselību. Runa, protams, ir par krusta vicinātāju Dimiteri un sektantu Ļedjajevu.

Pēdējais acīmredzot lasa citu Bībeli, nekā to, ko pazīstam visi pārējie. Jau otro gadu viņa sektantiem līdz bija transparents, uz kura bija apgalvots, ka 80 procenti AIDS pacientu ir geji. Nezinu, vai sektanti ar to domā Latviju vai pasauli, taču abos gadījumos tie ir kategoriski meli. Ļedjajevam acīmredzot Bībelē kaut kur ir rakstīts "Tev, kunga kalpam, būs melot un melot un melot." Tas ir vairāk kā nožēlojami, un īpaši kristīgi tas absolūti nav.

Un tieši tas pats ir sakāms par dimiterieni. Jājautā, vai policija tiešām viņai ticēja, kad viņa pie vārtiem apgalvoja, ka nākot ar "mieru." Taču arī ārpus tā, šī sieviete taču vairs nav normāla. Mesties zemē uz muguras uz asfalta? Uzmesties Draudzības dienu gājienam par "vadītāju"? Vismaz tik daudz, ka neviens acīmredzot neatsaucās viņas aicinājumam, ka mātēm visām vajag tīt baltu lakatu ap galvu un nākt protestēt. Mātes acīmredzot ir gudrākas par šo musinātāju. Varbūt šī ir sieviete, kurai vienkārši regulāri ir vajadzīga masu informācijas līdzekļu uzmanība. Sektante, kura guļ vēkšpēdus uz ielas, protams, piesaistīs gana daudz intereses. Arī situācija Vērmanes dārzā, kur dimiterienei nepamanot, aiz viņas nostājās grupa dalībnieku ar geju atribūtiku, piesaistīja uzmanību, lai gan droši vien ne gluži tādu, kādu pati "kristiete" būtu vēlējusies.

Būtībā jau par abiem šiem cilvēkbērniem var pasmaidīt, lielākoties tāpēc, ka viņi spītīgi atsakās apjēgt kaut ko tādu, ko, piemēram, aizspriedumainās organizācijas "NoPride" vadoņi ir sapratuši -- Ļedjajevs un Dimitere Draudzības dienām piesaistīja nesalīdzināmi daudz vairāk uzmanības, nekā tas būtu bijis citādi. Pa visu pasauli tagad ceļos fotogrāfijas un video, kurā redzama viņu ākstīšanās. Tik daudz paldies viņiem. Un vēlreiz paldies policijai, jo kamēr Rīgā viss notika mierīgi, Maskavā pati policija piekāva geju pasākuma dalībniekus. Lūk, atšķirība starp civilizētu valsti un barbarisku diktatūru. Žēl vienīgi, ka sektanti joprojām dzīvo barbarisma ietekmē un tā zaimo Kristus vēsti, kuru viņi tik ļoti sakās pārstāvam.

Jauku visiem vakaru!

piektdiena, 2009. gada 15. maijs

Nu, bet protams!

Labdien, lasītāji.

Protams, Administratīvā tiesa atcēla Rīgas domes absolūti politisko lēmumu par Draudzības dienu pasākuma aizliegšanu. Citādi tas nevarēja būt. Tā pati tiesa jau pirms pāris gadiem radīja precedentu. Tiesa, atšķirībā no gadījuma rakstura personām, kuras deldē krēslus Rīgas domē, pārzina Latvijas starptautiskās saistības. Tie 34 ļautiņi, kuri viņdien parakstīja savu bēdīgi slaveno vēstuli, ir vienkārši izgāzušies. Pats tur nebiju, bet klātesošie stāstīja, ka Domes juriste, nabadzīte, ir sēdējusi ar nodurtu galvu. Arī viņa, atšķirībā no minētajām gadījuma rakstura personām, likumu tomēr pārzina. Viņa, starp citu, bija vienīgā, kura domes izpilddirektora vadītajā sēdē tomēr atļāvās aizrādīt, ka komisija grasās kārtējo reizi vienkārši kļūdīties.

Amizanta šodien tiesā ir bijusi Romas katoļu kardināla un kādreizējā Saeimas deputāta uzvedība. Šmits projām ejot esot brēcis par Dieva atriebību. Jauki, ka Šmitam ar Dievu ir personīga telefona līnija, lai Dievs viņam var pateikt, kas un kā. Savukārt kardināls ir aicinājis visus kopīgi norecitēt tēvreizi. Kas tad cits, piedodiet, večukiņam atliek? Nelaime vien, ka viņš, cilvēciņš, ir tik ārprātīgi nekonsekvents un liekulīgs. LGBT lietas, lūk, vajag aizliegt. Homoseksuālisms esot "pārejošs fenomens" (acīmredzot cienīgtēvam nav prātā ienācis lūk, kas -- ja Bībelē par gejiem kaut kas bija rakstīts, tad tas nozīmē, ka Bībeles laikos geji arī bija; vareni pārejošs fenomens, jā). Bet kāpēc kardināls ir izvēlējies lasīt tikai dažus Bībeles pantiņus? Ja viņš paskatītos ciešāk (un vispār ticu, ka amata kontekstā viņš Bībelē ieskatās šad un tad), viņš noteikti pamanītu tās ļoti, ļoti daudzās vietas Bībelē, kur ir kategoriski aizliegta laulības šķiršana. Kurā brīdī kardināls pacels savu roku pret visiem šķirteņiem, kādi ir atrodami ne vien sabiedrībā, bet pat (ak, šausmas!) varas gaiteņos? Kad viņš sāks piketēt iepazīšanās klubus zinot, ka tajos piedalās ne jau šķīstas jaunkundzes un šķīsti jaunskungi vien? Laulība, cienīgtēvs -- lūk, kas mūsu valstī ir "pārejošs" fenomens. Bet par to Jūs klusējat. Cik nekonsekventi, cienīgtēvs, cik ļoti, ļoti nekonsekventi. Un, starp citu, vai Romas katoļu baznīcai Latvijā tiešām nav nekā svarīgāka, par ko domāt? Pēdējā laikā pretgeju lietās Jūs esat bijusi pavisam visuresoša persona. Citādi sabiedrībā un baznīcā viss ir kārtībā? Nedomāju vis.

Un pēdējā doma. Šodien Mozaīka sarīkoja semināru par sabiedrību krīzes laikā un cilvēku izstumšanu no tās. Latvijas Republikas valdība uz pasākumu bija atsūtījusi Bērnu un ģimenes lietu ministrijas ierēdni. Attieksme. Pa to laiku pats iekšlietu ministrs atrada laiku apmeklēt pasākumu par "tradicionālām" ģimenēm. Arī attieksme. Taču Mozaīkas zālē bija Zviedrijas sabiedrības integrācijas un dzimumlīdztiesības ministre Njamko Sabuni, un viņa pateica, lūk, ko: "Vai Rīgā tiešām ir tik maz mīlestības, ka tās pietrūks, ja to ļaus baudīt arī gejiem un lesbietēm?" Tieši tā. Un paldies viņai.

Jauku visiem atlikušo dienu!

PS -- Helmī Stalte, vai esat jau sākusi gatavoties dzīvei kā lesbiete?

Par "Tautas" partijas krāpšanos un slepenību -- pārdomas piektdienā

Labrīt, lasītāji!

Zvanīju šorīt uz Administratīvo rajona tiesu un, kad pieteicos, otrā savienojuma galā bija pauze, jo noteikti sarunas biedre padomāja, ka zvanu par Draudzības dienu lietu. Jā, arī tā man, protams, ir interesanta, esmu vispār pārliecināts, ka tiesa, atšķirībā no politikāņiem Rīgas domē, saprot likumu, Latvijas starptautiskās saistības un visu pārējo. Bet nē, man jautājums bija par ko citu.

Proti, tiesa patlaban ir sākusi skatīt lietu, kuru atklātā valodā runājot var aprakstīt tikai kā "Tautas" partijas masīvi cinisko krāpšanos laikā pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām. Atcerēsimies, ka kampaņas laikā televīzijā parādījās klipi, kuros dažādas vairāk vai mazāk pazīstamas personas slavēja TP ministrus. Šo kampaņu organizēja "neatkarīga trešā persona," kuras "neatkarīgais" vadītājs bija Kalvīša biroja vadītājs Jurģis Liepnieks un, kā ziņoja prese, "neatkarīgais" finansējums nāca no partijas krusttēva Mākoņos. Jā, ļoti "neatkarīga" kampaņa. Lieki teikt, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs to par "neatkarīgu" gan neuzskatīja un partijai lika atmaksāt lielu summu. TP ar to nebija mierā, tāpēc tiesas prāva.

Interesanta man tā ir tāpēc, ka šodien avīzē pamanīju īsu paziņojumu, ka jautājums tiks skatīts slēgtā tiesas sēdē. Tiesā man paskaidroja, ka tas esot tāpēc, ka jautājums saistās arī ar komercnoslēpumu. Zvanīju uz KNAB painteresēties, vai tam pret šīs lietas slepenošanu nebija iebildumu. Tur man paskaidroja, ka lietas dokumentos ir partijas noslēgtie līgumi ar visiem vārdiem, personas kodiem un visu pārējo, tāpēc KNAB, lai arī principiāli atbalsta korupcijas lietu skatīšanu atklātā sēdē, šoreiz jautājumu uzticēja pašai tiesai. Vēl tika piebilsts, ka TP jautājumu neierastā kārtā skata nevis viens, bet trīs tiesneši, un tāds nu bija viņu lēmums.

Man tas liekas visai apšaubāmi. Politiska partija tomēr nav klasisks uzņēmums, lai arī ko par partiju nedomātu krusttēvs Mākoņos un partija savukārt nedomātu par Latvijas valsti. Par lietas juridiskajām niansēm, protams, lai spriež tiesa, bet no malas lūkojoties "neatkarīgo" kampaņu citādi, kā par krāpšanos ir grūti nosaukt. Tā nu ir lieta, kuru vajag kārt pie vislielākā zvana, jo negodīgums valsts pārvaldē ir kā ļaundabīgs audzējs. TP konstatējot, ka par krāpšanos nekādas tūlītējas sankcijas nebija, nākamais solis bija valsts pārvaldes "prihvatizācija" ar centieniem sagraut Latvijas attiecības ar NATO, nodokļu nemaksātā iebīdīšanu valsts prezidenta amatā, diskusijām par "kvaukšķiem" un visu pārējo. Ja lietā ir komerciāli dokumenti, tad var izdzēst uzvārdu un personas kodu, bet arī ziedojums politiskajai partijai nav ikdienas komercdarījums. Arī reklāmas aģentūrai no partijas saņemot līdzekļus, notiek sava veida ziedojums. Partijai, protams, ļoti labi patīk, ka tagad sabiedrība neuzzinās, ko par tās nedarbiem tiesā stāsta KNAB pārstāvji. Taču sabiedrībai par to, kas patīk TP, vajadzētu būt pilnībā vienaldzīgai, te jautājums ir par tiesiskumu un godīgumu valsts pārvaldē. Un, jo vairāk saruna par to notiek aiz slēgtām durīm, jo attālāks kļūst brīdis, kad sabiedrība varēs būt pārliecināta, ka tās vēlētie un ievēlētie priekšstāvji nav krāpnieki.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 14. maijs

Turpinot par tēmu

Labdien, lasītāji!

Šorīt atkal pulcējās Rīgas domes sapulču u.c. pasākumu komiteja un apsvieda kažoku pavisam uz otru pusi. Atļauto Draudzības dienu gājienu tā, cik var spriest pavisam bez balsojuma, tomēr nolēma aizliegt. Te nu sakāmas pāris lietas.

Pirmkārt, es saprotu policiju. Nav jau tas nekas jauks saulainā sestdienas dienā iet uz darbu vietā, kur aptaurēti homofobi, iespējams, mētāsies ar izkārnījumu maisiņiem vai, kā vienā portālā piedraudēja cilvēks ar niku "krusttēvs," ar "īstām granātām." Arī tiem politiķiem, kuri nav Helmi Staltes tipa jefiņi vai Šmita/Pujāta/Ludvika tipa homofobi, droši vien būtu vieglāk, ja pasākuma nebūtu vispār. Jau tagad gribu pateikt lielu paldies visiem tiem policijas pārstāvjiem, kuri sestdien nodrošinās agresīvāko sabiedrības izpausmju novēršanu.

Taču jautājums te tomēr ir fundamentāls. Vakardienas garumgarajā diskusijā par tēmu vairāki cilvēki jautāja, kur tad ir tā diskriminācija, par kuru ir runa. Ar jautājumu par konkrētajām atšķirībām, kādas likumā pastāv starp laulātiem ļaudīm un visiem pārējiem, mēs tikām galā jau vakar. Taču ārpus tā es jautātājiem pateiktu vēl ko. Neviena kopiena Latvijā nav spiesta pieciest tik rupju un vulgāru attieksmi, kā LGBT cilvēki, un tā ir attieksme, kura ir redzama ne vien mēslu izgāztuvēs, kādi ir lielie Latvijas interneta portāli, bet arī politikā. Politiķi ar tādu vulgaritāti neatļautos izeikties ne par vienu sabiedrības grupu, kā to ir atļāvušies darīt tādi tipi, kā Leopolds Ozoliņš un "kristietis" Šmits, kuri abi attiecīgajā brīdī bija Saeimas deputāti. Ar to pietiek, lai paprotestētu, bet vēl vairāk, lai tomēr parādītu, ka LGBT cilvēki Latvijā ir bijuši vienmēr, ir tagad, un būs vienmēr. Kā saka angliski runājošie, "We're here, we're queer, get over it!"

Ir arī vēl viena lieta. Bļaustīšanās no tādu personu, kā Stalte, Dimitere u.c, puses, vienu gan ir nodrošinājusi. Draudzības dienu pasākums šogad ir piesaistījis daudz, daudz lielāku pasaules uzmanību, nekā tas pat sapņos būtu varējis cerēt pats no sevis. Ja nu vienu visi varat ticēt, tad tas ir tas, ka šorīta komisijas lēmums jau tagad ir izplatīts pa visu pasauli, un reakcija nav bijusi ilgi gaidāma. Eiropas parlamenta Starpgrupas lesbiešu un geju jautājumos prezidents jau ir rakstījis premjerministram un Valsts prezidentam, preses relīzes par notikušo ir izplatītas visur. Nezinu, vai minētās dāmītes un pārējie par to neuztraucas -- tas nekas, ka Latvija tiek pasaules acīs prezentēta kā maza, provinciāla banānu republika, kurā viena daļa iedzīvotāju ir demokrātijas un cilvēka tiesību noliedzēji, vismaz tik tālu, cik šie principi attiecas uz citiem, bet tieši to viņi arī nodrošina. Un, ja godīgi, protestēšanas vērta ir arī vienkārša cilvēku dumjība. Visvairāk mani vakar sarunā uzjautrināja tas dabas bērns, kurš paskaidroja, ka heteroseksuāli cilvēki ir heteroseksuāli tāpēc, ka viņi ir izvēlējušies nebūt homoseksuāli. Viņš un citi, kuri uzskata, ka cilvēka seksualitāti var mainīt kā zeķes, ir vienkārši ... nu, negribas runāt par līdzcilvēkiem nesmuki, bet savējie jau sapratīs. Katrā gadījumā sestdien Rīgai būs pievērstas visas pasaules acis, un nebūt ne pozitīvākajā nozīmē. Domnieki varētu padomāt, ka te tiek sūtīts kārtējais signāls -- 22. autobusā ārzemnieki tiek piekrāpti un Rīgas dome nedara neko, Vecrīgas naktsklubos tūristi tiek reāli apzagti un Rīgas dome nedara neko. Vai nesāk pietikt ar neglaimojošiem rakstiem ārvalstu presē? Deputāte Stalte un viņas 33 kolēģi ir nodrošinājuši, ka tādi būs, oi, kādi tie būs!

Un pēdīgi, tā kā Draudzības dienu pasākums sestdien pilnīgi noteikti tādā vai citādā variantā notiks, es absolūti sagaidu, ka svētdien Helmī Stalte izpildīs sevis solīto vai piedraudēto un kļūs par lesbieti. Pēc tam viņa varēs sazināties ar Mozaīku, kura noteikti viņai palīdzēs iekļauties jaunajā dzīves veidā. Atceroties, cik neglīti H. Stalte ir par viņām izteikusies, daudzas lesbietes, iespējams, negribēs ar viņu draudzēties, bet tas pāries. Pārējiem Latvijas iedzīvotājiem nevaru prasīt pārvēršanos par gejiem un lesbietēm, jo tikai Staltes kundze bija tā, kura apgalvoja, ka tā tas notiks. Bet, ja viņa tā uzskata, tad viņai arī ir attiecīgi jārīkojas. Varbūt Staltes kundze var pasteigties notikumiem uz priekšu un piedalīties arī Draudzības dienās. Citādi būs jāgaida veselu gadu.

***

Un viena pēdējā doma par citu tēmu pavisam. Latvijas Avīzē šodien ir materiāls, kurā laikraksts ļoti satraucas par to, ka Tieslietu ministrijā top likuma grozījumi, kuri atcels aizliegumu, kādreizējiem čekistiem kandidēt uz amatiem dažādās Latvijas iestādēs. Materiāla autors citē politiķi, kurš arī ir satraucies. Tas ir TB/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Grīnblats, kurš saka, ka grozījumiem nav nekāda pamata. Viņam droši vien piekrīt kolēģis Saeimā, kurš PSRS laikā bija kompartijas galvenais boss un cenzors Latvijas Radio Tabūns. Kaut kā par viņu Grīnblats nemaz nav tik uztraucies ...

Jauku visiem dienu.

trešdiena, 2009. gada 13. maijs

Par dikti 'tikumīgajiem' Rīgas domniekiem

Labrīt, lasītāji!

Pārnācu vakar no Eirovīzijas pirmā pusfināla (priecājos, ka finālā iekļuva skaistās balss īpašniece ar skaistu dziesmu Johanna no Islandes, toties skumu, ka balsotāji noraidīja roķerus no Šveices) un sev priekšā atradu ziņojumu no LETA aģentūras, par to, ka veseli 34 Rīgas domes deputāti esot parakstījuši vēstuli Rīgas pilsētas izpilddirektoram, aicinot tomēr pārdomāt un sestdien aizliegt organizācijas "Mozaika" paredzēto mītiņu un gājienu Vērmaņdārzā un ap to. Kā zināms, attiecīgā domes komisija pirms kāda brītiņa lēma, ka pasākums var notikt. Izpilddirektors Andris Grīnbergs ir norādījis, ka atļauja tika dota pilnībā atbilstoši likumam, turklāt vērts atzīmēt to, ka balsojumā "jā" teica pārstāvji no pašvaldības, valsts, drošības un kārtības policijas. Lūk, kur ir likumā paredzētais ierobežojuma pamats -- drošība, nevis tas, ka kādam kaut kas nepatīk. Taču šajā kontekstā ir divas lietas, kuras ir interesantas.

Pirmkārt, LETA ziņā ir minēti tikai trīs no tiem it kā 34 deputātiem, kuri ir parakstījuši minēto vēstuli. Tie ir mēra vietnieks Almers Ludviks (LPP/LC), kurš par gejiem pēdējā laikā ir runājis tik daudz, ka nudien sāk likties, ka viņam geji, iespējams, varētu būt kaut kādā veidā speciāli interesanti, kā arī divas domnieces -- Aina Krūkle (LPP/LC) un Helmī Stalte (TB/LNNK). Šorīt zvanīju uz domi painteresēties, vai internetā ir atrodams visu 34 deputātu saraksts. Domes pārstāve teica, ka nē, vēstule patlaban vēl klejojot parakstu meklējumos, droši vien pēc pāris stundām process būs pabeigts. Vai tad dome izplatīs visu 34 domnieku sarakstu? Droši vien, ka nē. Kāpēc? Tā nemēdzot darīt. Ļoti ceru, ka tas tā nav. Rīdziniekiem tomēr būtu jāzina visi 34 cilvēki, kuri ir pacēluši rokas diskriminācijas atbalstam. Citādi sanāks tā, kā ar tām 200 patētiski gļēvajām skolotājām, kuras pirms pāris gadiem it kā parakstīja Atkarīgajā Rīta Avīzē publicētu vēstuli par šo pašu tēmu. Atzīstieties, domnieki -- esiet lepni par to, cik ļoti Jūs nezināt, ko nozīmē pulcēšanās brīvība.

Un tas, lūk, ir otrs jautājums. LETA ziņā uzskaitītie domes pārstāvji cita starpā apgalvo, ka pasākumu sestdien vajag aizliegt tāpēc, ka tas graušot "tikumību." Lai nu kā, bet RD ļaudis ir paši pēdējie, kuriem vajadzētu mutē vai prātā ņemt vārdu "tikumība." Ludviks un Krūkle pārstāv politisku spēku, kura vadītājam "tikumība" saistās ar pārliecību, ka likums nav svarīgs, Valsts kontroli var ignorēt, Eiropas komisiju tāpat, putnus var iznīcināt uz būvceltniecības altāra, kukuļdošana ir pareizais variants, lai atrastu "pareizo" mēru, koki Jūrmalā ir butaforija, no kuras arī var atteikties, u.tml. Savukārt Staltes pārstāvētais spēks ir bijis tik "tikumīgs," lai neteiktu "tautisks," ka vajadzības gadījumā bijis gatavs čupoties pat ar PCTVL, lai tik glābtu vietu pie siles, piedevām kādreizējais Saeimas spīkers no tēvzemiešiem izrādījās tik attālināts no visa labā un godīgā, ka vēlētāji viņam vienkārši parādīja durvis. Visi 60 domnieki, tajā skaitā arī 34 brašuļi, kuri it kā ir parakstījuši vēstuli, ir atbildīgi par to, ka Dienvidu tiltu cēla daudz ilgāk un daudz, daudz, daudz dārgāk, nekā vajadzēja. Viņi ir atbildīgi par to, ka domē ir plaukusi un zēlusi korupcija. Viņi ir atbildīgi par neizdarību. Pareizi šodien laikrakstā Diena par domes (ne)rīcību mājokļu celšanā ir runājis nekustāmā īpašuma speciālists Edgars Šīns: "Ja uzdotu kāda nekustamā īpašuma kompānijai ar šo jautājumu nodarboties, rindā nebūtu neviena cilvēka un būtu iztērēta desmitkārt mazāka nauda." Tieši tā. Tikumība, mīļie, nesaistās tikai ar zonu tieši zem jostas vietas, tā saistās arī ar to, kas notiek starp ausīm, tā saistās ar tādiem Rīgas domei pagalam svešiem jēdzieniem, kā godīgums un tiesiskums. Domnieki ta' nu nav tie, kuriem klājas citiem lasīt lekcijas par morāli.

Un pēdējā doma: Varbūt tie domnieki, kuri Ludviku un viņa kolēģes pasūtīja trīs mājas tālāk, varētu atzīties un pateikt, kāpēc viņi tā darīja ...

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 12. maijs

Par pašvaldību vēlēšanām un Latgalīti -- pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji! Šorīt pārdomas par dažādām tēmām.

Vispirms, vai esmu vienīgais, kuram liekas mazliet dīvaini, ka buldozertipa kombains, kurš patlaban cenšas visus pārliecināt, ka viņš un tikai viņš ir pietiekami vieds, skaists, lielisks, darbīgs, superīgs, kruts un visādā citādā veidā perfekti perfektākais kandidāts pilsētas mēra amatam (jaunākais atzinums uz reklāmas dēļa Stacijas laukumā vēsta, ka kandidāts sevi neuzskatot par "gudru filozofētāju", un tas nu ir līdz ārprātam maigi teikts -- tā laikam ir doma, kura nudien ir nākuši no iekšām) sev jaunu māju būvē ... Jūrmalā? Vai Rīgas mēram nevajadzētu dzīvot ... Rīgā? Protams, turu visus iespējamos īkšķus un citas darbam nevajadzīgas ķermeņa daļas cerībā, ka buldozers par Rīgas mēru nekļūs nekad, bet tomēr. Piedevām, kā jau mūsu politiskajai "elitei" tas ir raksturīgi, buldozers vēlas būvēties aizsargjoslā, tas nozīmēs 60 koku izciršanu, tas savukārt laikam liek cerēt, ka Jūrmalas pašvaldības vēlēšanās šoreiz patiešām tiks ievēlēti lielākie kretini (lasi -- tie, kuri ir gatavi turpināt politiku, kuras centrā ir vides aizsardzības virzienā slaidi paceltais rokas vidējais pirksts). Un tādā gadījumā, kāpēc buldozers nekandidē Jūrmalas vēlēšanās?

***

Savukārt Rīgas pašvaldības vēlēšanās kārtējo reizi ar klaunādi izceļas ekstravagantā Žuravļovu dzimta, kura acīmredzot ir izpētījusi telefona sarakstus un atradusi kandidātus savai partijai, kuru galvenā kvalifikācija amatam ir ... tas pats uzvārds, kas slaveniem krievu politiķiem. Partijai ir i viens Putins, i viens Medvedevs, i viens Suvorovs. Reti ir redzēti politiķi, kuri savus vēlētājus notur par tik ārprātīgi stulbu aunu baru, lai gan šeit vērts atcerēties veco parunu par aitām un cērpējiem. Žuravļovu dinastija ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc visi varam būt pat ļoti pateicīgi, ka šogad pašvaldības vēlēšanās būs 5% barjera.

Par auniskumu ir jādomā arī citas tā dēvētās "kreisās" partijas kontekstā. PCTVL acīmredzot nevarēja atrast pietiekami "kvalitatīvus" kadrus pašmājās, un tāpēc uz Eiropas Parlamentu šoreiz vēlas sūtīt ... itāli. PCTVL runasvīri un sievas itāli ir uzslavējuši par valodas prasmi. Lieki teikt, ja domājam par tādiem kadriem, kā Ždanoka un Pliners, latviešu valodas prasme iespējamajam deputātam no Latvijas nav un acīmredzot nav arī svarīga. Toties viņš prot krievu valodu. Par to derētu padomāt visiem tiem latviešiem un latvietīšiem, kuri patlaban domā, ka Eiropas vēlēšanas viņiem nav interesantas.

***

Un pēdīgi, pēdējās pāris dienas esmu bāries par laikraksta Diena interneta versiju, kura veidotāji acīmredzot ir pilnīgi nespējīgi kontrolēt monstru, kādu viņi paši ir radījuši. Turklāt ļoti pamatīgi krīt uz nerviem tas, ka pēdējā laikā Dienas portālā nevar atvērt nevienu lapu bez visvisādām "popup" reklāmām, lai gan to pašreizējās krīzes apstākļos laikam daļēji var saprast. Taču arī esmu teicis, ka Diena joprojām ir man tuvākais laikraksts (godīgi sakot, daļēji tāpēc, ka alternatīvas taču nav), un tas ir pateicoties atsevišķiem ļaudīm, kuri tur strādā. Piemēram, Baiba Rulle. Un it īpaši Ieva Alberte, kura var rakstīt par sevis redzēto i tuvu, i tālu, un to darīt tik ļoti, ļoti interesanti. Paņemiet rokā Ievas šodien publicēto rakstu par Latgalītes tirgu. Nu, brīnišķīgi!

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 11. maijs

Jurists un tējas dzērējs un viņa pārdomas par politiku

Labrīt, lasītāji!

Šodien Latvijas Avīzē ir plašāka intervija ar pazīstamo juristu un tējas dzērēju Andri Grūtupu, kurā paustas pāris interesantas domas. Laikraksts informē, ka A. Grūtups pats atnācis uz redakciju, jo ir ļoti norūpējies par to, ka jaunieši dodas prom no valsts. Izrādās, tā tas arī ir: "Mani, tāpat kā daudzus Latvijas pilsoņus, satrauc pieaugoša jaunatnes došanās uz ārzemēm. Rodas sajūta, ka valsts augstākās amatpersonas pārāk maz dara un pat ne visai pilnīgi novērtē šā procesa nozīmību. Neesmu dzirdējis ne Valsts prezidenta, ne citu augstāko valsts amatpersonu skaidru pozīciju šajā jautājumā. Nevajadzētu kautrēties un nepārprotami pateikt, ka valsts uzdevums ir audzināt patriotus, gādāt par jauniešiem, jo Latvija visiem kopīgi jāceļ, nevis jāmeklē laime ārpusē. Ir nepieņemami, ka Valsts prezidents aizbrauc uz Īriju un taisnojas, ka mēs, lūk, jums nevaram Latvijā sagādāt pienācīgus apstākļus. Tā ir nepareiza pieeja. Valsts taču pieder mums visiem kopā, un kopā mums tā ir jābūvē." Tā A. Grūtups.

Kāds ir risinājums? Šķiet, ka nav īpaši sarežģīti saprast, ka patriotisms kā tāds neliek maizi uz galda. Kā kādreiz dziedāja Čikāgas Piecīši, "ar bizītēm un pastalām pie vīra grūti tikt." Ļaudis uz Īriju un citām valstīm brauc ne jau tāpēc, ka trūkst latviskuma vai Latvijas patriotisma, bet tāpēc, ka naudu grib pelnīt. Var jau gausties par to, ka merkantīlisms un patriotisms nav vienos svara kausos liekams, bet baidos, ka cilvēkam ar pēdējo vien nepietiek, sevišķi, ja ir ģimene un "treknajos" gados ņemts kredīts.

Tālāk A. Grūtups skaidro, kā tad šiem ļaudīm nodrošināt darbu tepat Latvijā: "Mani uztrauc arī tas, ka nav dzirdama valdošo spēku iedvesmojoša un organizējoša balss tautsaimniecības atdzīvināšanai, pirmkārt rūpniecības atjaunošanai. Pirmskara Latvijā taču darbojās valsts elektromehāniskā rūpnīca VEF. Liberāļu uzskats, ka valstij nevajag nodarboties ar saimnieciskām lietām, ar uzņēmējdarbību, ir ļoti vienpusējs un neatspoguļo pastāvošo dzīves daudzpusību." Jā, bija tāda rūpnīca VEF. Un ko šāda rūpnīca varētu ražot patlaban? Konkurēt ar Sony? Ja kas, tad bijušā VEF joprojām darbojas tās vienības, kuras sev pasaulē atrada nepieciešamo nišu, bet lielrūpniecības līmenī ražot radio aparātus vai fotoaparātus? Nav vairs tie laiki, un nav jābūt liberālim vai konservatīvam cilvēkam, lai tas būtu visnotaļ skaidrs. Turklāt mūsējā ir valsts, kurā valstij nevajag nodarboties ar "saimnieciskām lietām" ne jau tāpēc, ka tas ir liberāls viedoklis, bet tāpēc, ka mūsu valstī politikāņi atkal un atkal un atkal ir pierādījuši, ka viņiem tā kaut ko nevar uzticēt, jo viņi ir fundamentāli negodīgi.

Un tāpēc visbaismīgākais ir kas cits, ko A. Grūtups ir paziņojis: "Līdzšinējā sistēma, kurā mēs apkarojam viens otru, ir postoša Latvijai un ir pierādījusi, ka nespēj vadīt valsts ekonomisko un ideoloģisko politiku. Tāpēc mums vajadzētu veidot prezidentālu valsti, kur tauta ievēlētu prezidentu un viņam būtu tiesības izraudzīties valsts pārvaldes aparātu. Prezidents noteiktu arī valsts politisko un ekonomisko virzienu." Jā, atzinis jurists, latvieši stipru prezidentu asociē ar autoritārismu, jo bija reiz tāds Ulmanis, bet "no tā nebūtu jābaidās, jo autoritārisms ekonomiskajā ziņā nes tikai labumu." Visautoritāriskākā pieeja "politiskajam un ekonomiskajam virzienam" kādreiz bija Satiksmes ministrijā, un mēs visi redzējām, ar ko tas beidzās. Turklāt, būtu valstī atklātas prezidenta vēlēšanas, vai tiešām tiktu izraudzīta pati viedākā persona, kurai uzticēt A. Grūtupa minētos grožus? Vai arī prezidenta amatu iegūtu tas politikānis, kura reklāmas aģentūra ir atradusi filigrānāko veidu kā izvairīties no kampaņas finanšu ierobežojuma, vai arī tas, kuram ir visglītākie mati un mirdzošākie zobi?

Jaunieši dzīvos Latvijā tad, kad Latvijā viņiem būs ko darīt. Valsts var nodrošināt atbalstu uzņēmējdarbībai, kura ļauj uzņēmējdarbībai plaukt un piedāvāt darbu. Tajā skaitā, piemēram, palīdzēt ar eksporta garantijām. Valsts var nodrošināt finansējumu izglītībai, lai tā tuvāk piemērojas tirgus un tautsaimniecības prasībām. Bet uzlikt valstij "stingro roku," kura nu tik diktēs, kas katram darāms un kad? Pāris vietās kaimiņos mums jau ir šāda "stiprā prezidenta" sistēma. Neteiksim, ka tas būtu piemērs citiem. Par tautas vēlētu prezidentu var runāt. Bet patlaban mums ir politikāņu paaudze, kurai plašākas pilnvaras uzticēt ... nu, negribas.

Un, starp citu, laimīga ir tā partija, kurai nav vajadzīgs pirkt reklāmu, vai atklātu vai slēptu. Latvijas Avīzē pēdējā laikā teju katrā intervijā, kurā piedalās preses grands Krustiņš tiek atklāti reklamēta partija "Visu Latvijai!" Arī šoreiz intervijā ar A. Grūtupu. Jauki gan.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 10. maijs

Vēlreiz par Dienas portālu un sabiedrības reakciju

Labrīt, lasītāji!

Pieņemu, ka lielākoties lasītāji zina, ka es paraleli blogoju divās vietās -- tā dēvētajā Blogspotā, kā arī portālā Politika.lv. Abās vietās vakardienas ieraksts par laikraksta Diena nedienām ar pārliecību, ka portālā vajag ļaut pilnīgi visiem un jebkuram rakstīt pilnīgi visu un jebko, izraisīja visai aktīvu un, jāteic, pārdomātu diskusiju. Blogspotā tos, kuri kārtējo reizi vēlējās vienkārši nodemonstrēt tumsonību un noburkšķēt, varu dzēst pats, Politikā.lv to dara citi. Atsevišķos vienburta nika gadījumos "sarunas" dalībnieki brīvdienās neparādās, jo LETĀ acīmredzot viņi brīvdienās nestrādā. Bet visā visumā diskusija bijusi rūpīga, un paldies par to. Šorīt agri Politikā uzradās vēl kāds, kam labpatīkas sevi saukt "Kārlis Streips" -- tas nebiju es, un tas, savukārt papildina problēmu, par kuru rakstīju vakar. Pasaulē tomēr netrūkst portālu, kuri ir saņēmušies un liek lietotājiem piereģistrēties un pēc tam lietot tikai un vienīgi to niku, kuru tie ir izvēlējušies. Tajā skaitā to dara ļoti lieli portāli ar daudziem tūkstošiem lietotāju. Lai man nemēģina iestāstīt nedz Diena, nedz arī Delfi, ka tiem tas nav pa spēkam.

Diskusijā iesaistījās vairāki cilvēki. Sieviete (pieņemu, ka sieviete) ar nosaukumu "beibe" aizstāvēja domu, ka Dienā lietotais jēdziens "pidargājiens" ir pavisam labi latvisks vārds, cita starpā piemetinot arī to, ka viņu tracinot "žīdu" centieni atrast nacistus. Vēl "beibe" atrada par vajadzīgu piemetināt, ka viņa esot pat ļoti toleranta. Mhm. Beibe raksturo pārliecību, kāda vienā latviešu spārnā ir dzīva, proti: Man ir tiesības lietot vārdu absolūti neatkarīgi no tā, vai kādam citam tas ir aizvainojošs. Tas attiecas uz vārdu "žīds." Pilnīgi neskatoties uz to, kādas ir šī vārda lingvistiskās, leksiskās un blaumaniskās saknes, tas ir aizvainojošs pietiekami lielam skaitam ebreju. Arī "pederasts," iespējams, ir ar garu leksisku bārdu, bet tas ir aizvainojošs vārds. Tāpēc jau es beibei piedāvāju domu -- ja viņai ir tiesības lietot aizvainojošus vārdus, tad es viņu varētu saukt par "pežasmauku," lai arī "beibi" satiekot dzīvē, protams, es nekad tā nedarītu. Internets ir palīdzējis veidot vidi, kurā ļaudīm šķiet, "Nu es varu teikt absolūti jebko." Nekad tas tā nav bijis. Neviens laikraksts, arī Diena ne, nebūtu publicējis ultranacionālista tekstu par "pidargājienu" savās lappusēs (lai gan Atkarīgā, kura regulāri publicē histēriskus ķērcienus par tēmu no luterkatolbaptistpareizsazinkādaticīgā Dimitera, tālu no tā nav). Ļaudis, kas ar rupjībām uz mēles zvana uz radio vai televīziju, ātri tiek atšūti. Bet internetā acīmredzot nekādas aiztures nav. Un tas ir smagi, pat ļoti smagi.

Vēl gan "beibe", gan arī persona ar niku "painter" apgalvo, ka viņiem esot draugi, kas ir geji un lesbietes, "painter" gadījumā - geji un lesbietes, kuras citus gejus un lesbietes sauc par "pidariem." Kā kādreiz jautājumā par Bokas jaunkundzes kāpostu miklsi teica pasaules labākais Karlsons, lūdzu, uzrādiet man šo cilvēku vārdus un adreses, jo man nudien būtu interesanti parunāt ar LGBT cilvēku, kurš pret citiem LGBT cilvēkiem izturas tik nesmuki. Šādi cilvēki var ar mani sazināties šeit vai Draugos. Vien, protams, man nebūs ne mazākās intereses par viņiem, ja arī viņi slēpsies aiz anonimitātes nika. Aiz anonimitātes nika es, piemēram, varu būt 64 gadus veca pensionāre ar septiņiem mazbērniem un kaķi. Vai arī spurains tīnis no Tīnužiem, kuram dzīve ir vienmuļi garlaicīga. Varu kaismīgi aizstāvēt Tatjānu Ždanoku vai Aini Sproģi (abi ir no vienas un tās pašas drēbes šūti). Varu būt gejs vai naturālis. Varu izlikties, ka esmu Pēteris Pūtvējiņš vai Tusnelda Taimiņa. Varu būt Pirmdienis, Otrdienis, Trešdienis, Ceturtdienis, Piektdienis vai Svētdienis (Sestdienis ne -- to niku kāds jau ir pievācis, un arī šajā jomā es neko nezogu). Varu būt a, b, c, d, e, f, g, h, i, j, k, l, m, n, o, p, q, r, s, t, u, v, w, [x], y vai z. Varbūt tik tiešām es kādu dienu aiziešu uz kādu interneta kafejnīcu (lai slēptu ip adresi, saprotiet) un Dienas "tautas balsī" uzrakstīšu histērisku antisemītisku un rasistisku traktātu vienkārši, lai redzētu, cik ilgi tas tur gozēsies. Eksperimenta pēc, vai ne? Bet nē, es tā nedarīšu. Degradēt Dienas portālu vēl tālāk negribu, jo, kā to pareizi vakar pateica Sestdienis, Diena tomēr joprojām skaitās nopietna un ir mana avīze.

Taču, kā redzams no vakardienas diskusijas, šī ir pietiekami nopietna tēma. Par anonimitāti runāts daudz un dikti, acīmredzot man un Sestdienim būs, tā teikt, jāpiekrīt nepiekrist. Taču patlaban runa ir par kaut ko citu. Rasistam, antisemītam un homofobam vairs nav daudz vietu, kur izpausties. Stāvēsi uz ielas stūra un bļaustīsies par nigeriem, žīdiem, urlām un pidariem, tevi ātri vien savāks. Vai nu Drošības policija vai psihene. Tādu vēstuli neviens nepublicēs. Televīzijā un radio tevi nelaidīs. Nudien nedomāju, ka internetam šajā ziņā vajadzētu būt ārpus kārtas. Pareizi vakar pateica Veiko Spolītis -- Dienai noteikti nav pietiekami daudz personālresursu, lai pārbaudītu katru vārdu un katru burtu, kāds portālā tiek ierakstīts, vēl jo vairāk, ja, kā redzam, to var darīt pilnīgi jebkurš. Taču tajā pašā laikā gribu ticēt, ka Dienā un citos portālos ļaudis tomēr sajēdz, ka ir tēmas, kuras ir "jūtīgākas" par citām. Viņi būs pamanījuši, ka vislielāko komentu skaitu manā daiļradē vienmēr (uzsveru -- VIENMĒR) piesaista tēma par cilvēka seksualitāti. Politika.lv veidotāji, un paldies viņiem, to zina, un šādos gadījumos blogu pieskata rūpīgāk. Politikā.lv ir lasītāji, kuri ir pierādījuši savu, piedodiet, aprobežotību, un viņi vienkārši ir nobloķēti pavisam. Protams, kāds var, kā to dara nožēlojamais ultranacionālists Daugavpils pusē, skraidīt no vienas interneta kafejnīcas uz nākamo, bet tas nebūs mūžīgs risinājums. Vispār, manuprāt, sabiedrībai vajadzētu būt pietiekami šokētai par to, kas internetā darās. Ja televīzijā kādu vakaru ar portālos publicētajiem tekstiem uzstātos Sproģis, "beibe" un visi pārējie, sabiedrībā notiktu gaudošana un zobu šņakstināšana. Nedomāju, ka Sanita Upleja un Māra Miķelsone ir nolēmušas, ka viņu veidotajā portālā, angliski runājot, patiešām "anything goes." Bet viņas tomēr ir atbildīgas par portāla saturu. Un viņas varētu padomāt, vai portāla kvalitāti tik tiešām veicina ieraksts "Sūdbambuls riktīgs.Būtu nu labāk turējis savu netīro muti!" Kurš, ja kas, aizstāvēja LGBT cilvēkus...

Jauku visiem dienu.

sestdiena, 2009. gada 9. maijs

Dienas interneta versijas delfizācija -- nožēlojami, Uplejas un Miķelsones kundze!

Labdien, lasītāji!

Cik var spriest, laikraksts Diena, kā ir atzīmējis mans kolēģis Juris Kaža, ir nolēmis, ka tā interneta vietne būs portāls, kurā nav nekādu problēmu, ja notiek "delfizācija." Jau kādu brīdi portālā darbojas jēdziens "tautas balss", kur, šķietami, absolūti jebkurš var rakstīt absolūti jebko. Tas, protams, reizēm nozīmē, ka "tautas balss" kļūst aizspriedumaina, lai neteiktu radikāla vai ultranacionālistiska. Piemērs ir censonis no marginālājiem latviešu ultranacionālistiem Ainis Sproģis. Divas reizes A. Sproģis "tautas balsī" ir rakstījis nepieklājīgus (maigi teikts) tekstus, tajā skaitā vakar par "pidargājienu," kāds nākamnedēļ paredzēts Vērmaņdārzā. Pēc kāda brītiņa, "tautas balss" organizētāji attiecīgos A. Sproģa ierakstus ir dzēsuši, jo "pēc redakcijas domām, autors ir pārkāpis blogotāja noteikumus."

Cik cēli. Bet mazāk jauki ir tas, ka nevienam "tautas balss" organizētājam (un sauksim personas vārdā -- Dienas interneta portālu vada Sanita Upleja, un "tautas balsi" -- Māra Miķelsone) acīmredzot nav ienācis prātā, ka A. Sproģa pārdomu virsraksts joprojām gozējas visā portāla plašumā, piedevām portālā ir atstātas arī lasītāju reakcijas uz to, ko jaunietis ir sacepis. Tajā skaitā no paša censoņa: "Daudzi jau šeit laikam vēlētos, lai par izvirtuļu amorālā dzīvesveida popularizēšanas apspriešanu un nosodīšanu likti cietumā." Un "Vai Jūsuprāt rupjība ir tā, ka es šo izvirtuļu gājienu saucu par pidargājienu, nevis par geju un lesbiešu "draudzības" dienām?" Un no kāda cita anonīmiķa (vismaz pats A. Sproģis nav slēpies): "Rītdien kāds cits, ar pseidonīmu "Kaku kulstītājs Kārlis" uzrakstīs "blogu" ar virsrsakstu "FUCK ME IN THE ASS"." Un tas viss, lūk, atbilst Dienas svētulīgi apgalvotajam, ka laikraksts ir pievienojies programmai "Internets bez naida" un dikti vēlas, lai visi portāla lietotāji būtu pieklājīgi un nerupji. Rezultāts ir acīmredzams. Apsveicu Uplejas un Miķelsones kundzi. Nedomāju, ka viņas ir homofobes, bet zināt jau nevar. Varbūt ir.

Un atkārtoju jautājumu, kādu uzdevu vakar. Brīdī, kad portālā kāds uzrakstīs virsrakstu par "nigeriem" vai "līkdeguņiem" vai "pederastiem žīdiem", vai "mērkaķiem no Āfrikas" -- vai arī to visu Uplejas un Miķelsones kundze bez sirdēstiem atstās portālā, lai visi to var aplūkot atkal un atkal un atkal un atkal un arī tad, ja viņas nolems, ka pats blogs neatbilst redakcijas "principiem"? Var jau teikt, ka vārda brīvība ļauj publicēt materiālus visvisādus, un tādā gadījumā ir nudien jāuzstāj, ka Dienas interneta portāls būs vieta, kur visi var publicēt absolūti visu ko. Tajā skaitā rupji un nepieklājīgi izteikties par absolūti jebkuru cilvēku absolūti jebkurā kontekstā. Vien tad Dienai vajadzētu tomēr atteikties no jēdziena "Internets bez naida." Pieļauju, ka arī Uplejas un Miķelsones kundze zina, ka vārda brīvība tomēr nav absolūts jēdziens. Ja, piemēram, portālā kāds uzceps rakstiņu, ka Latvijas valdību vajag gāzt, lai Latvija atkal varētu pievienoties Krievijai, tad droši vien sanāks saruna ar Drošības policiju. Ja kas, tad viņdien kāda cita homofobiska sacerējuma komentu daļā kāds piedraudēja, ka nākamnedēļ Draudzības dienu pasākumu varētu apmētāt ar "īstām granātām." Bet laikam Dienas interneta portāla veidotājas tas neuztrauc. Žēl.

Jauku visiem dienu.

piektdiena, 2009. gada 8. maijs

Par apokaliptisko ģēniju un teorētiski heteroseksuālo Šmitu -- pārdomas piektdienā

Labrīt, lasītāji!

Pasaulē ir salīdzinoši maz cilvēku, kuru veikums ir tāds, kas liek vienlaikus apbrīnā atkārt žokli un arī dziļā cieņā noliekt galvu apbrīnojama talanta priekšā. Nepārprotami viens šāds cilvēks ir pianists Vestards Šimkus. Man ir gadījies viņa fantastisko talantu redzēt un dzirdēt klātienē tikai pāris reizes, bet tas vienmēr ir bijis neaizmirstams notikums. Kāda koncerta Lielajā ģildē daļēji tāpēc, ka mans draugs uz koncertu pēdējā mirklī nevarēja ierasties, priecājos, ka man blakus būs tukša vieta, bet mirkli pirms koncera sākuma tur iezvempās ļoti slikti audzināta meitene, kura nekavējoties sāka pakot no somiņas visādas konfektes un citus čaukstošus priekšmetus. Tikai ļoti stingrs šņāciens no manas puses lika viņai beidzot apklust. Mamma, protams, nekādu vērību meitas sliktajai uzvedībai nepievērsa.

Bet ne jau par to šis stāsts. Šodien Dienā ir intervija ar mākslinieku Šimkusu, kurā viņš stāsta par savu pieredzi pasaules pianistu sabiedrībā, kā arī par to, kā viņš laimīgs dzīvo savos laukos, avīzes nelasa, televizoru neskatās, slauc kazas, skrien krosiņu. Par to visu viņš ir runājis arī citreiz, bet manu uzmanību piesaistīja lūk, kāds atzinums: "Es uzskatu, ka mēs, latvieši, neesam dzīvotspējīga nācija. Mūsu ir ļoti maz, kļūst arvien mazāk, mēs izmirstam un neko šajā valstī neražojam. Pasaulē ir daudz dzīvotspējīgākas nācijas, un tās noteikti aizņems mūsu vietu, dzīves telpu. Neko darīt, tāds ir mūsu liktenis. Pašnāvnieki. [..] Es nekur citur pasaulē neesmu redzējis nevienu citu tautu, kura tik ļoti neieredzētu savējos. Tā ir unikāla latviešu īpašība, mēs daram visu, lai neturpinātu eksistēt. Mums trūkst veselīga lepnuma -- tie ir mūsējie! Apziņas, ka savējie ir vērtība. Mums savējais ir vērtība tikai tad, ja viņu atzīst citur pasaulē."

Skarbi, pat apokaliptiski vārdi. Par to, ka latvietim mīļākais saldais ēdiens ir cits latvietis, bieži vien šaubu nav, bet vai no tā izriet tautas izzušana? Ļoti gribas cerēt, ka nē. Taču par Vestarda teikto nākas domāt arī citā kontekstā. Kā ļauns monstrs atkal ir uzziedējis kādreizējais Saeimas deputāts teorētiski heteroseksuālais Šmits (teorētiski heteroseksuāls tāpēc, ka savā jaunākajā gara darbā viņš Mozaikas valdes locekli Lindu Freimani ir atļāvies nosaukt par "lesbieti Freimani", kā arī tāpēc, ka neapšaubāmi nāk prātā Freida atziņa, ka skaļākie homofobi bieži vien mēdz būt vīrieši, kuri šaubās paši par savu seksualitāti). Viņš izplatījis depešu, kurā aicina aizliegt nākamsestdien paredzēto Draudzības dienu gājienu, jo tas dikti pazemošot tos "kas pieturas pie tradicionālām morāli ētiskām normām un ģimenes definīcijas." Šmits pārstāv jaunu tendenci homofobu sabiedrībā. Šādi ļaudis gan apgalvo, ka viņi pilnībā atbalsta visas cilvēka tiesības, izvēles brīvību, pulcēšanās brīvību un visu pārējo, bet tikai ne gejiem un lesbietēm. Turklāt, ja kāds iebilst pret viņu garīgo slimību, kas saucas homofobija, to šādi ļaudis tūlīt pārkvalificē par uzbrukumu kristietībai. Tas, protams, ir nonsenss. Vienīgais, ko var pateikt Šmitam un šmitveidīgiem par nākamsestdien gaidāmo pasākumu: Ja nepatīk, Jānīti (un Kaspariņ, un Kasparkundzīt), tad neskaties, draudziņ. Paliec mājās. Netraumē sevi. Un, lūdzu, nemelo par to, kas tur notiks. Neviens nebūs pliks. Neviens nedemonstrēs seksu. Ja tevi traumē seksa izrādīšana uz ielas, padežūrē pie Laimas pulksteņa, tur seksualitātes demonstrēšana vienmēr sit augstu vilni. Un nomierinies. Nevienam pāri netiks darīt, arī tavam plaši bazūnētajam "tikumam" (jā, nesakarīgi aizspriedumi ir varen tikumīgi) ne.

Un vēl viena doma. Kur parādījās teorētiskā heteroseksuāļa Šmita pārdomas? Dienas portālā zem jēdziena "tautas balss." Protams, arī es esmu brīvas izpausmes piekritējs. Vien gribas jautāt, ko Diena darīs tad, ka "tautas balsī" ieskanēsies antisemītisms vai rasisms, jo arī šie "tikumi" mūsu valstī nav nekas neparasts...

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 7. maijs

Labākajā gadījumā diskutabla doma no KNAB priekšniecības

Labdien, lasītāji!

Šodien Atkarīgajā ir garāka intervija ar KNAB direktoru Normundu Vilnīti. Intervija uzticēta Viktoram Avotiņam, kurš Atkarīgās štata sarakstos ir viens no mazāk demagoģiskajiem indivīdiem. Tāpēc nav gluži pārsteidzoši, ka intervijā nav ne vārda par Avotiņa un pārējo Atkarīgās skribentu garīgo krusttēvu, kā tas būtu, ja Vilnīti būtu intervējis kāds no tiem "žurnālistiem," kuri patiesībā ir Puzes krusttēva vistīrākās prostitūtas. Pat Avotiņš, protams, nav varējis izvairīties no dažiem laikraksta štampiem ("Vai iepriekš uzrādītie biroja trūkumi, tāpat darbinieku vēlme lietot politiskus argumentus sevis profesionālai attaisnošanai, uzskatāmi par novērstiem un aizmirstiem?" -- tā bija tikai un vienīgi Ventspils kabatas prese, kura Alekseja Loskutova laikā nepārtraukti bauroja par "trūkumiem" un "politiskiem argumentiem"). Taču visā visumā kolēģis ir spējis sevi kontrolēt. Ar to arī varu viņu apsveikt.

Taču intervijā ir viens posms, kurš liek mazliet satraukties. Proti, saruna ir par to, kā KNAB pieķertie korumpanti tiek sodīti. Jaunais biroja direktors nāk ar šādu atzinumu: "Korupcijas gadījumi jāvērtē, vadoties ne tikai pēc tā, cik bargiem jābūt sodiem no krimināltiesību viedokļa. Ir gadījumi, kad atbildībā par koruptīvu darbību akcents liekams uz zaudējumu atlīdzības principu. Attiecībā uz valsti vai privātpersonām, ja to intereses tikušas aizskartas. Man personīgi liekas, ka atsevišķos gadījumos, kad sodi, kas noteikti Krimināllikumā, no krimināltiesiskā aspekta varētu būt arī ne tik nesamērīgi lieli, mēs varētu izmantot civiltiesisko zaudējumu piedziņas mehānismu. Vai, piemēram, konfiscēt mantu, un ar to viss beidzas."

Nu, nē. Nē, nē un vēlreiz nē. KNAB darbs patlaban vēl nav bijis tik veiksmīgs, lai sāktu runāt par kriminālsodu mīkstināšanu. Redzamākajā gadījumā, kad kāds patiešām nonāca aiz restēm, par zaudējumu piedziņu nekādas runas nebija. No tā, ka ar Šķēles, Šlesera un Straumes svētību vietējie politikāņi centās piekukuļot vienu domnieku, lai tas balso par konkrētu kandidātu, nekādi naudā mērami zaudējumi neizrietēja. Pat minētie politikas dūži neko nezaudēja, jo aiz visiem trim stāv politorganizācijas, kurām tādi jēdzieni, kā reputācija un laba slava ir pilnīgi pie pakaļas.

Tālāk intervijā Vilnītis saka lūk, ko: "Konkursi... Arī šajā sfērā – ja ir pieņemti prettiesiski lēmumi, ja ir rīkots konkurss un tur bijuši kukuļošanas fakti, tad personām, kas pieņēmušas nelikumīgus lēmumus, jāparedz kaitējuma atlīdzināšana. Lai tie, kas tādus lēmumus pieņem, vispirms piecreiz preventīvi padomā, vai viņi grib to darīt vai ne. Te būtu ideja – ne tik daudz likt cietumā, cik uzlikt pienākumu pēc tam atlīdzināt nodarīto kaitējumu."

No tā laikam jāsecina, ka cietumsods šāda veida kretinus nebaida, bet tam nu negribētos ticēt. Pirmkārt, koruptīvu konkursu gadījumā zaudējumus piedzīvo tā firma, kurai negodīgi atteikts līgums. Bet kā vērtēt zaudējumus? Vai amatpersonām, kuras ir pieļāvušas koruptīvo konkursu, būtu attiecīgajam uzņēmumam jāmaksā visa tā summa, kuru tas būtu saņēmis līguma ietvaros? Cik tas ir reāli? Rīgas domes deputāti dažos labos haltūras amatos dažādās padomēs un valdēs pelna pat ļoti daudz, bet diez vai pat solidāri viņi spētu apmaksāt tādu summu, nemaz nerunājot par tiem, kuri darbojas konkursu komisijās. Un ko darīt tajos pietiekami biežos gadījumos, kad kāds nolemj, ka konkurss vispār nav vajadzīgs? Preventīvai domāšanai ir jāsaistās arī ar iespēju, ka korumpants nonāks aiz restēm. Pagaidām nepietiekams skaits ļaužu ir nonācis tur, lai tas kļūtu par adekvātu biedu pārējiem. Krimināllikumā sodi par korupciju, kas tomēr ir vistīrākā veidā valsts un sabiedrības interešu nodevība, ir jāpadara stingrāki, nevis jāmīkstina.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 6. maijs

Arī "Jaunais laiks" grimst politkorumpētības bedrē -- cik žēl!

Labrīt, lasītāji!

Par to, ka politika Latvijā ir viena smirdīgi pretīga būšana, varam pārliecināties atkal un atkal, tajā skaitā arī tagad, kad pie kloķiem ir pēc idejas ļoti godīgais "Jaunais laiks." Bet lika drusku pagaidīt. Jo arī tagad acīmredzot valdošās koalīcijas stabilitāte ir svarīgāka par visu ko pēc kārtas. Kā citādi paskaidrot premjerministra Dombrovska biklo klusēšanu par to, ka kārtējo reizi, lai arī krietni, krietni mazākas, valsts uzņēmumu padomes ir pirmām kārtām barotnes politiķiem, kuri uz lielās politikas skatuves ir vienkārši izgāzušies? Iespējams, ka šajos gados, kopš vēlētāji viņam parādīja durvis, Jānis Straume šo to ir apguvis tajos dāsni apmaksātajos politkorumpekonomikas radītajos darbos, kuros viņš ir darbojies un darījies. Taču, vienalga, arī šoreiz viņš tiek celts un iecelts bez jebkādas pieklājības reveranses tāda jēdziena virzienā, kā "konkurss." Piedevām kādreizējais Saeimas spīkeris, Jūrmalgeitas dalībnieks un nekustāmā īpašuma skandālnieks strādā arī un tieši Rīgas Brīvostā, kura ir viena no tām politikāņu silēm, kura ir svētāka par Romas pāvestu un tāpēc valsts tur nevar iesākt absolūti neko. Nemaz nerunāsim par kalnā kāpēju un "stabilitātes garantu," kurš tagad ir pārkvalificējies par telekomunikāciju speciālistu un Lattelecom padomē ir iecelts atkal pilnīgi bez jebkāda konkursa, bez jelkādas sarunas par to, ka tur varbūt būtu vajadzīgi ļaudis, kuri patiešām kaut ko sajēdz no 21. gadsimta telekomunikācijām, un tikai tāpēc, ka "savējiem" savajadzējās. Paldies, "JL" -- arī jūsu tīģeris savas strīpas ir parādījis pilnā košumā.

Par to, ka "JL" tomēr nav nekāda izcilā alternatīva, liek domāt arī iekšlietu ministres emocionālā iebrēkšanās brīdī, kad Afganistānā krita divi latviešu zaldāti. Ja cilvēks neprot mēli turēt aiz zobiem, tad nav nekāda strādāšana spēka struktūrās, lai gan Lindas Mūrnieces gadījumā, protams, var atcerēties, ka pirms viņas iekšlietu ministra amatā strādāja cilvēks vārdā Mareks, kuram pietiekami bieži muti atverot laukā bira tirgus tantes cienīgas "pārdomas." Bet vienalga, Mūrniecei teikt, ka nu vajag mest plinti krūmos un zaldātus nekavējoties vest mājās, nebija pareizi, jo tas absolūti neatbilst nedz valsts politikai, nedz arī valsts interesēm. Un no viņas valdības vadītāja -- atkal ne bū, ne bē.

Un tādas, lūk, pārdomas tikai mēnesi pirms gaidāmajām vēlēšanām. Nav nekāda pārsteiguma, ka Dienas Biznesa veiktajā aptaujā ne mazāk, kā 70 procenti lasītāju teica, ka viņiem nav ne jausmas, par ko 6. jūnijā balsot. Tas ir ļoti skaidrs, jo par tām partijām, kuras ir pierādījušas, ka Latviju tās uzskata par krējuma podu, kurā tikai un vienīgi tām ir tiesības nosmelt pašu gardāko krējumu diez vai cilvēks, kurš domā, piemēram, par tiesiskumu, varētu balsot un tā nesasmērēt savu sirdsapziņu. (Žēl, ka balsot dosies arī pietiekami daudz cilvēku, kuriem tiesiskums ir pilnīgi pie pakaļas, ka tik politikāņa labā kāds ir uztaisījis smuku reklāmu.) Ja "Jaunais laiks" vēlas demonstrēt, ka arī tā ir partija, kura vēlas darboties ēnainā pažobelē, kur viss tiek sarunāts pa kluso, tad lai tā būtu. Žēl arī šo partiju ieskaitīt bandveidīgo politgrupējumu sarakstā. Bet jādara tas, kas jādara.

Un Dienas Biznesā, runājot par politiku, ir arī šāds atzinums no viena lasītāja: "Gribēju nobalsot, bet laikā no 2.-6. jūnijam nebūšu Latvijā. [..] Gribēju nobalsot ar interneta starpniecību, pateica, ka tādas normālas mūsdienām atbilstošas lietas mūsu akmens laikmeta Latvijā nav pieejamas." Arī tas ir smags bluķis, kurš ir metams valdības dārziņā. Igaunijā ļaudis ar interneta starpniecību balso jau sen. Tikai pie mums tā nevar, jo acīmredzot svarīgākas ir zemeņu tortes un koalīcijas "stabilitāte." Arī elektroniskā paraksta tā pa īstam pie mums nav. Bet vienalga tie, kuri pie tā ir vistiešākajā mērā vainīgi, sola, ka nu viņi vadīs Rīgu un visu pārējo. Nožēlojami!

Jauku (vai valdošo politikāņu gadījumā saprātīgu) dienu!

otrdiena, 2009. gada 5. maijs

Pilsoniskās savienības valodnieki: Šoreiz neizdevās

Labrīt, lasītāji!

Laikam jau vārds, kādā kaut kas tiek nosaukts, nav svarīgāks par priekšmetu kā tādu. Taču pietiekami bieži vārdi tiek lietoti, lai kaut ko apslēptu. Labs piemērs, kuru minu sarunās ar studentiem Latvijas universitātē, ir Amerikas Transporta drošības aģentūras izmantotais jēdziens "kontrolēts lidojums, kurš saduras ar zemi." Tā, lūk, aģentūra apraksta aviokatastrofu. Jēdziens ir tāds mierīgs. Kontrolēti lidojumi vienmēr saduras ar zemi, kad riteņi pieskaras asfaltam. Lielākoties tas ir pavisam jauki un gludi. Pagājušas tās dienas, kad Latvijā visi aplaudēja, jo droša nosēšanās nemaz tik ļoti garantēta nebija. Cik jauki.

Par to nākas domāt, aplūkojot jaunvārdu, kuru, cik var spriest, pirmā mums ir piedāvājusi Eiropas parlamenta deputāte Inese Vaidere un viņas "Pilsoniskā savienība." Runa ir par jēdzienu "dižķibele." Vismaz man tas ir noraidāms pilnībā. Pirmkārt, ekonomiskā krīze -- jā, krīze! -- kurā patlaban atrodamies, ir pietiekami nopietna, lai pret to neattiektos ar fifīgu pieeju. Citādi vārdu "dižķibele" es nevaru aprakstīt. Tad jau arī citas sliktas lietas mūsu valstī mēs varētu aprakstīt līdzīgi. Piemēram, korumpētu politikāni turpmāk varētu saukt par "lielnerātni." Laupīšanu par "smagaizņēmumu." U.tml. Otrkārt, ja doma bija atteikties no svešvalodas jēdziena "krīze" par labu skanīgi latviskam vārdiņam, tad ieskriets otrā grāvī. Endzelīns par vārdu "ķibele" teica, ka tas ir cēlies no kaimiņiem leišiem. Protams, Lietuva mums ir tuvāka, nekā Grieķija, kur ir iesakņojies vārds "krīze," bet tomēr.

Protams, I. Vaidere ir tā pati, kura centās slepus izmantot Eiropas parlamenta naudu, lai internetā pareklamētu savu sarakstu gaidāmajās vēlēšanās. Kad tam tika pievērsta žurnālistu uzmanība, PS reklāma no attiecīgās mājas lapas ļoti ātri pazuda, bet tas nav galvenais. Galvenais ir atsevišķu politiķu centieni runāt nevis par lietu, bet par butaforijām. Un arī tas, ka priekšvēlēšanu laikā ir jāskatās ne tikai uz tām partijām, kuras ierasts iekļaut jēdzienā "banda." Krīze tomēr ir krīze. Vārds dižķibele manā leksikā vietu neatradīs.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 4. maijs

Par 4. maiju un sensacionalizētām cūkām -- pārdomas pirmdienā

Labrīt, lasītāji!

Daudz laimes 4. maija svētkos! Man, godīgi sakot, šī svētku diena liekas mazliet, mazliet aiz matiem pievilkta. 1990. gada 4. maijā nekas īpašs tomēr nenotika. Latvijas PSR Augstākā padome akceptēja paziņojumu par neatkarību, ārpus AP durvīm ļaudis gavilēja, Tautas frontes deputāti tika apbārstīti ar ziediem, un tad visi gāja mājās. Jo nekas jau īpaši nebija mainījies. Nākamajos 15 mēnešos Latvijai nācās piedzīvot divvaldību, interfronte buntojās, pastāvēja paralelas prokuratūras, padomju armija joprojām tvarstīja iesaucamos, pienāca barikāžu dienas. Ja doma ir svinēt jaunāko laiku neatkarības dienu, tad, manuprāt, piemērotāks datums būtu 21. augusts, kad 4. maijā paģērētā neatkarība tik tiešām tika atjaunota. Pasaules valstis atzina Latvijas neatkarību (tiesa, dažas lēnāk, nekā citas -- mana dzimtā Amerika kavējās nepiedodami ilgi, jo pirmais prezidents Bušs negribēja sabojāt draudzību ar draugu Mihailu, tāpat kā viņa dēls, Bušs jaunākais un dumjākais, luncinājās ap draugu Vladimiru). Bet vienalga, šodien mēs atzīmējam to, ka dzīvojam neatkarīgā un brīvā valstī un sabiedrībā, un tā dēļ vien vērts priecāties.

***

Mazāk priecīga ir ziņa par tā dēvēto cūku gripu, kura, ja var ticēt atsevišķiem viegli satraucamiem masu informācijas līdzekļiem, bezmaz vai sāk kļūt par pandēmiju. Varat trīs reizes minēt, kur ir atrodami šie visnotaļ histēriskie "ziņu" mediji. Jā, tā ir tā pati Amerika, kur "ziņas" ir kļuvušas par tādu 24/7 jēdzienu. Ja 24 stundas diennaktī ir jāaizpilda ar saturu, tad neizbēgami satura veidotāji meklēs pašas satraucošākās un "interesantākās" ziņas. Sevišķs paraugbērns šajā ziņā ir radikāli konservatīvais (šo vārdu es lietoju amerikāņu izpratnē; mūspusē varbūt nebūtu nepiemērots vārds "fašistiskais") telekanāls Fox News, kurā, ticiet vai neticiet, viņdien parādījās grafiks: "Cūku gripa. Vai jaunais mēris?" Šis ir tas kanāls, kurš ne vien 24 stundas, bet krietni ilgāk slauca tēmu "ASV prezidents Baraks Obama Saūda Arābijā paklanījās Saūda Arābijas karalim" un "iespējams, ka Baraks Obama slepeni ir musulmanis" un "Baraks Obama un sieva demonstrēja musulmaņu rokasspiedienu". Cūku gripa tam ir kā absolūtāka medus maize. Cita starpā ziņots arī, ka amerikāņu cūkkopības lobijs ir skaļi protestējis un vēlas, lai process tiktu saukts nevis par cūku, bet gan par Meksikas gripu, jo tur tā laikam ir sākusies. Dievs ar cūkkopības lobiju.

Viens visā šajā histērijā gan ir pazudis, proti: Kas notiek ar tiem cilvēkiem, kuri saslimst? Cits televīzijas ziņu kanāls atrada pašu pirmo pacientu, tas bija piecus gadus vecs puisēns Meksikā, kuru rādīja ... spēlējamies un smaidām. Puisēns atkopās. Amerikā histērijas pamatā ir slimība, kura patlaban ir inficējusi mazāk, kā 200 cilvēku, un nomiris ir ... viens. Tas bija zīdainis. Vai cūku gripa ir gripa tādā nozīmē, ka cilvēks sajūtas mazliet nelāga, iedzer pāris tabletes, labi izguļas un no rīta ir vesels kā rutks? Tādu gripu mēs visi esam piedzīvojuši (vismaz tie no mums, kuri netiekam tiesāti Latvijas juridiskajā sistēmā -- tādi ļaudis ar "gripu" un citām likstām var slimot mēnešiem un gadiem ilgi). Jebšu arī cūku gripa tiešām nozīmē augoņus pa visu ķermeni un mokošu nāvi? Kaut kā man liekas, ka šis pēdējais nebūs pats pareizākais variants, cita starpā jēdziens "cūku gripa" Amerikā nav nekas jauns. Tā parādījās arī pagājušā gadsimta 70. gados, un kaut kā neatceros, ka toreiz ielās būtu veidojušies līķu kalni. Citiem vārdiem sakot, te ir kārtējais piemērs par žurnālistikas degradāciju un sensacionalizāciju. Un tas ir visnotaļ skumji un nožēlojami arī valsts nosacītajā neatkarības dienā.

Jauku visiem dienu!
 

free counter