trešdiena, 2010. gada 28. aprīlis

Par spiedienu

Labrīt, lasītāji!

Pirmdien televīzijas raidījumā "100. pants" uzstājās Andris Šķēle un Ainārs Šlesers. Tieši pirms "100. panta" ir "Skats no malas," turklāt tajā pašā studijā. Ienākot, Šķēle nāca apsveicināties, pasmaidīja par to, ka pirms dažām minūtēm, runājot par Tautas partiju, es vārdu "Tautas" vizuāli liku pēdiņās, paspieda man roku. Šlesers gan ne, bet ne par to šis stāsts.

Raidījuma laikā abi kungi stāstīja, ka otrreiz izvirzīt Jāni Maizīti ģenerālprokurora amatam nevajag. Šlesers savas partijas pārstāvjus instruēšot, balsot pret, savukārt Šķēle teica, ka viņa pārstāvētajā politiskajā spēkā atbalsts J. Maizītim rūkot tāpat vien. Abos gadījumos politikāņi paskaidroja, ka tas ir tāpēc, ka deputātiem neesot pieņemams "spiediens," kādu uz viņiem cenšoties uzlikt tā sabiedrības daļa, kura ar pirmo balsojumu nebija mierā.

Te nu mēs redzam atblāzmu no Kalvīša kādreiz teiktā par "vaukšķiem." Proti, Saeimas deputāti vienmēr zina, ko dara, un nekāda iejaukšanās no sabiedrības puses nav vēlama. Citiem vārdiem sakot -- sēdi mierīgi un zīd īkšķi, sabiedrība, tavu viedokli mēs ignorēsim. Čau.

Diemžēl, abi džentlmeņi, kārtējo reizi ar informatīvo atbalstu no Atkarīgās Rīta Avīzes, jauc lietas. Tas, ka sabiedrība runā par politikāņu izdarīto vai neizdarīto, nebūt nav spiediens. Tā ir normāla demokrātiskā procesa sastāvdaļa. Šajā gadījumā runa nav par Jāni Maizīti kā cilvēku. Runa ir par Saeimu, kurā vismaz desmitā daļa deputātu pēc pirmā balsojuma rupji meloja, un tā, savukārt, nav normāla demokrātiska procesa sastāvdaļa. Tas pats ir sakāms, par politikāņu pārliecību, ka prasība pēc atklāta balsojuma ģenerālprokurora ievēlēšanā ir domāta "tikai vienam cilvēkam." Nē, runa nav par cilvēku, runa ir par amatu, un runa ir par to, kā Saeima ievēl amatpersonas. Joprojām esmu pārliecināts, ka nav iemesla, kāpēc ievēlētiem deputātiem būtu jāslēpj savs balsojums jebkurā jautājumā, tajā skaitā vēlot ģenerālprokuroru, Valsts prezidentu, Augstākas tiesas tiesnešus u.c. Jo šis Saeimas sasaukums vienu ir pierādījis pavisam konkrēti, proti -- šādu balsojumu pamatā ir politisko partiju un to sponsoru intereses un, ja runa ir par to, ka slēgtā balsojumā deputāti var balsot atbilstoši "sirdsapziņai," tad šis tomēr nebūs bijis tas gadījums. Nevienā brīdī diskusija Saeimā nebija par to, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs J. Maizītis ģenerālprokurora amatā ir bijis. Tikai divi deputāti atzinās, ka ir balsojuši pret viņu. Visi pārējie klusēja, un te atkal ir runa par "vaukšķiem" -- jums, kas mūs ievēlēja, nav nekādu tiesību zināt, kāpēc esam sprieduši tā un ne citādi. Un rezultātā bez argumentiem Valsts prezidenta ievēlēšanā tiek leģitimēta nodokļu nemaksāšana, kvalificēts kandidāts amatam Augstākajā tiesā tiek noraidīts tāpēc, ka viņš ir uzkāpis Lemberga varžacīm, Satversmes tiesā tiek iebīdīts cilvēks, kuram par konstitucionālām tiesībām ir labākajā gadījumā aptuvena izpratne, un absolūti nepaskaidrotu iemeslu dēļ tiek noraidīts ģenerālprokurors. Ja tie deputāti, kuri balsoja pret viņu, pēc tam būtu izskaidrojuši, kāpēc viņi tā darīja, tad zināmā mērā viss būtu kārtībā. Šie iemesli katram cilvēkam varētu būt pieņemami vai nepieņemami, bet vismaz tie būtu zināmi.

Sausais atlikums šajā gadījumā ir tāds, ka šai Saeimai nevar uzticēties. Acīmredzot Jānim Maizītim vēl pieci gadi ģenerālprokurora amatā nespīd, bet ir pavisam konkrēts pamats raizēties par to, kas tiks izvirzīts viņa vietā. Jo nepārprotami, ja deputāti turpinās izturēties tā, kā līdz šim, būs pilnīgi pamatots iemesls jautāt, vai izvirzītā persona ir izvirzīta kvalifikāciju dēļ, vai arī tas ir noticis politiskās konjunktūras apmierināšanai. Piedevām, nešaubos nemaz, ka prokuratūrā un tiesu iekārtā strādā pietiekami daudz cilvēku, kuri ģenerālprokurora amatam būtu pavisam piemēroti, bet, zinot šīs Saeimas "morāli," viņi no procesa turēsies tikpat tālu, kā velns no krusta. Un teikt, ka deputātiem nevar uzticēties un tāpēc ir iemesls bažām par katru balsojumu pēc kārtas -- tas nav spiediens. Tā ir konstatācija, kurai var piekrist vai nepiekrist, bet tas, ka Saeimā ir aptuveni ducis meļu, tas tomēr ir fakts.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 27. aprīlis

Paldies, Viktor, paldies, Elita!

Labrīt, lasītāji!

Jūs jau zināt, ka man ne vienmēr, un tas ir visnotaļ maigi teikts, tīk Atkarīgās Rīta Avīzes komentāru lappuse tad, kad tajā notiek kārtējā vārīšanās par "sorosīdiem"un visu pārējo, nedz arī tajos brīžos, kad tur tiek pausti tumsonīgi aizspriedumi. (Cita starpā vērts konstatēt, ka šorīt laikraksts ironizē par to, ka tiekot slēpti to 299 prokuroru uzvārdi, kuri nesen parakstīja atklātu vēstuli par Maizīša jautājumu; ironija ir pilnīgi vietā -- ja reiz paraksties, tad ņem atbildību par saviem vārdiem, taču neatceros, ka laikraksts būtu reaģējis līdzīgi toreiz, kad grupiņa skolotāju tikpat anonīmi avīzes lappusēs pauda savu tumsonību.)

Taču šorīt komentāru lappusē ir divi komentāri, kuriem varu tikai un vienīgi piekrist. Viktors Avotiņš, rakstot par viņdien notikušo Lielo talku, pilnīgi pareizi raksta, ka Latvijā ir pietiekami daudz vietu, kurās talkošana nebija nepieciešama, jo to īpašnieki tās uztur kārtībā paši: "Vistīrākais nav tur, kur savāc, bet tur, kur necūko. Miskaste nav mežos, bet pauros." Autors stāsta par 90 gadus vecu māmuļu Latgales pusē, kura reizi nedēļā istabas mazgā, dārzu apkopj. Jautāta, kāpēc viņa neņem talkā palīgus, sirmā kundze ir atbildējusi: "Vikteņ, dēleņ, as sovaižok navaru dzeivot." "Savādāk," acīmredzot, var dzīvot tie lopi, kuri savu drazu krauj mašīnā un ved uz mežu, lai tur to izgāztu. Un tāpēc varu tikai atbalstīt V. Avotiņu domā, ka Lielās talkas laikā turpmāk būtu piešķirams ne vien ceļojošais "Zelta grābekļa" tituls tiem, kuriem ir izdevies savākt vislielāko kaudzi citu cilvēku atstātu atkritumu, bet arī ceļojošais "Zelta mēsls" tituls "tiem cūcīgākajiem." Laba doma.

Savukārt Elita Veidemane, kuru pazīstu ilgāk nekā gandrīz jebkuru citu cilvēku Latvijā -- Atmodā kopā strādājām, Vašingtonā garneles ēdām -- mani pamatīgi noskumdināja tad, kad sapinās ar rupji tumsonīgo "nopraidistu" organizāciju, bet šorīt viņai paldies par to, ka ir aizstāvējusi kolēģi Latvijas televīzijā Miroslavu Kodi. Iespējams, lasītāji būs padzirdējuši par kādu Lotāru Stūri, kurš šajās dienās ir izplatījis pagalam tumsonīgu atklātu vēstuli (tiesa, neslēpjot savu identitāti) par M. Kodi, rakstot, ka viņš latviešu valodu pārvaldot "ābečnieka līmenī" un tāpēc "īstā vieta ir būt par sētnieku." Kolēģa veidotie sižeti mēdz būt interesanti, valoda gramatiski pareiza, un ne jau viņš ir vienīgais Latvijas televīzijā, kurš runā ar akcentu. "Skatā no malas" tā dara Aleksandra Gluhiha, zināmā mērā arī Alla Petropavlovska, Dmitrijs Petrenko, bet tas nesamazina viņu teiktā saprotamību. Pareizi raksta Elita, ka tā vietā, lai bārtos par M. Kodi, Stūre būtu varējis satraukties par kļūdām, kādas latviešu valodā pieļauj "īstie" latvieši. Empīriski neesmu skaitījis, bet vienu gan varu pateikt: Manā radio raidījumā "Aktuālais temats" daudz, daudz vairāk ir to, kuri tā arī neprot atšķirt vārdus "ka" un "kad" nekā to, kuri to prot. Miroslavs Kodis salīdzinājumā tomēr nav īpaši liela problēma, un L. Stūres paģērētos "pieņemtos mērus" LTV ģenerāldirektors ir pieņēmis pareizos -- viņš cilvēku būtībā un pamatoti ir pasūtījis trīs mājas tālāk. Jā, "trīs mājas tālāk" droši vien ir rusicisms. Bet vai kāds tāpēc nesaprata nozīmi?

Paldies, Viktor. Paldies, Elita.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2010. gada 26. aprīlis

Par memuāriem

Labdien, lasītāji.

Viņdien laikraksta Diena pielikumā SestDiena bija plaša intervija ar kādreizējo Augstākas padomes un Saeimas priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu. Cita starpā viņam tika jautāts, vai viņš rakstīšot savus memuārus, un A. Gorbunovs atbildēja, ka to vajadzēja darīt senāk, tātad -- acīmredzot nē. Savukārt kādreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga man vairākkārt ir teikusi, ka vēl nav laiks rakstīt memuārus par laiku, kad viņa bija prezidente, jo daudzi no tiem, kuri politikā bija iesaistīti toreiz, politikā ir iesaistīti joprojām, un tāpēc viņa, iespējams, nevarētu rakstīt par savu pieredzi ar pilnu vaļsirdību.

Abos gadījumos atļaušos nepiekrist. Gorbunovs noteikti savas atmiņas var atjaunot ar arhīvu palīdzību, un gan jau nebūs tā, ka viņš neko neatcerēsies no juku laikiem, kādos viņš piedalījās. Man, piemēram, būtu ļoti interesanti lasīt detaļās par to, ko viņš tolaik runāja ar Gorbačevu un Rubiku, kā viņš pārtapa no Kompartijas ideoloģiskā sekretāra par tautā iemīlētu Latvijas politiķi, u.c. Tiesa, no intervijas vienu par viņu uzzināju -- no kurienes viņam tā lieliskā frizūra. Cilvēks atbildēja, ka rīta steigā viņš reizēm esot uzpūtis "pārāk daudz lakas." Bet tā ir rozīnīte. Gribas zināt viņa atmiņas un domas par notikušo.

Kas attiecas uz V. Vīķi-Freibergu, pārāk pieticīga ir šī citādi drosmīgā dāma. Kas par to, ka joprojām ļaudis ir iesaistīti politikā? Savā jaunākajā grāmatā par kultūru un latvietību viņa šur tur atļaujas nākt ar visnotaļ šerpām domām par latviešiem, kuras ne visiem tautiešiem šķitīs īpaši glaimojošas. Tieši tas pats ir sakāms par politiku un politikāņiem. Ļoti interesanti būtu lasīt eksprezidentes domas par savu prezidentūru, par valdībām, kuru veidotājus viņa izvirzīja, par Damokla zobenu, par kuru viņa runāja savā atvadas runā, par sarunām ar Putinu un Lielbritānijas karalieni, par kandidatūru ANO ģenerālsekretāra amatam. Vēl un vēl viņa varētu pastāstīt. V. Vīķe-Freiberga, cik man zināms, ir pie labas veselības, bet neviens nedzīvo mūžīgi, un memuāri viņai būtu jāraksta ne vien kamēr var, bet arī kamēr attiecīgie notikumi nav pazuduši no sabiedrības atmiņas.

Salīdzinājumam, kādreizējās ASV pirmās lēdijas Hilarijas Klintones memuāri iznāca 2003. gada jūlijā, tātad -- tikai divarpus gadus pēc tam, kad beidzās viņas vīra prezidentūra (un viņa pati jau bija ASV Senāta locekle no Ņujorkas). Pats Bils Klintons savus memuārus laida klajā 2005. gada maijā, kad pietiekami daudz politiķu, kuri amatā bija viņa prezidentūras laikā, amatā bija joprojām, un nebūt abi Klintoni necentās mīkstināt savas domas par viņiem. Pat bēdīgi slavenais ASV prezidents Ričards Niksons divus memuāru sējumus sāka izdot 1978. gadā, tātad -- tikai piecus gadus pēc tam, kad viņa prezidentūra beidzās negodā.

Lūdzu, Gorbunova kungs, un lūdzu, Freibergas kundze -- saņemieties tomēr un uzrakstiet savus memuārus! Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš manā radio raidījumā teica, ka viņš pie savējiem ķersies klāt kolīdz būs pabeigts viņa 20 gadu darbs Latvijas likumdošanas iestādē. Lūdzu, lūdzu -- sekojiet viņa piemēram! Jūs abi esat Latvijas politikas gaišie tēli. Rakstiet!

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2010. gada 23. aprīlis

Kad laba darba darītāja kļūst pavisam stulba

Labvakar, lasītāji!

Rīt būs Lielā talka, kas pats par sevi ir ļoti apsveicams pasākums, bet omu par to šorīt sabojāja tā galvenā organizētāja Vita Jaunzeme, kura Latvijas televīzijā stāstīja, ka atkritumu dedzināšana varot nozīmēt, ka dedzinātāja bērns kļūs impotents vai homoseksuāls.

Te nu reiz ir jācitē Einšteins. Viņš reiz atzina, ka pasaulē ir divas lietas, kas ir bezgalīgas. Viena ir Visums, otra -- cilvēku stulbums. Bet par Visumu, tā viņš atzina, viņš vēl šaubās. Interesanti, kur šī dāmīte ir rāvusi savu muļķīgo pārliecību. Cilvēka seksualitāte ir noteikta ģenētiskajā līmenī, un, ja arī nav prāta darbs elpot dūmus, kas rodas no atkritumu dedzināšanas, jo tajos nudien var būt indīgas vielas, nav pat mazāko pierādījumu domai, ka no tiem mainās cilvēka seksualitāte. Ja tā būtu, tad kāpēc tas attiektos tikai uz bērniem un ne pieaugušajiem? Vienu vārdu sakot, cilvēks vienkārši muldēja.

No tā, protams, neizriet, ka Lielā talka ir kaut kas stulbs. Nē, mūsu valstī ir pietiekami daudz lopu, kuri absolūti jebko, kas ir rokā, vienkārši met zemē. Piemēram, kad izkusa ledus Rīgas kanālā, tas bija pārpilns ar plastmasas pudelēm un visādu citādu drazu. Pirmajā Lielajā talkā 2008. gadā ļaudis no mežiem iznesa 13 tūkstošus tonnu (!!!) atkritumu. Šodien Latvijas radio korespondents ziņoja no vietas, kur kāds bija atradis par vajadzīgu izmest tualetes podu, dažādas mēbeles un sazini ko vēl citu. Par cigarešu galiem nemaz nerunāsim -- tie mētājas visās iespējamās malās. Tīri jābrīnās, kur šie ļaudis ir auguši -- kūtī vai? Pie lopiem? Acīmredzot, jo cilvēks, kurš visu met zemē, pats ir lops. Tiesa, ne visur valstī ir parocīgas atkritumu tvertnes, bet tas tomēr nav arguments. Es pat izmantotu sabiedriskā transporta biļeti nemetu zemē, bet gan ielieku kabatā līdz brīdim, kad atrodas tvertne.

Lielajai talkai nebūtu jābūt vajadzīgai, ja vien cilvēki prastos. Neviens taču neiedomātos savā mājā atkritumu tvertni vienkārši izgāzt uz tepiķa. Protams, Latvijas cilvēku izpratne par tīrību un sakārtotību ļoti bieži beidzas pie namdurvīm, kas notiek ārpus tām, tā vairs it kā neskaitās viņu darīšana. Bet rīt desmitiem tūkstoši cilvēku ies un satīrīs netīrumus, kādus ir atstājuši citi. Tas ir administratīvs pārkāpums ar sodu no 250 līdz 10 tūkstošiem latu. Manuprāt, tam būtu jābūt kriminālnoziegumam. Kaut kādā brīdī tomēr cilvēkiem ir jānāk pie prāta.

Jauku visiem atlikušo vakaru!

ceturtdiena, 2010. gada 22. aprīlis

A+Š mīnus tauta un Latvija + "godīgas" vēlešanas 1940. gadā

Labrīt, lasītāji!

Laikam vienīgais, ko Latvijas galvaspilsētas otrā persona vēl nav paguvusi sasolīt, ir tas, ka šogad Jāņos būs pats skaistākais laiks, kādu vien var iedomāties, alus visiem būs par velti, un nākamajā rītā nevienam nebūs paģiras. Vakar minētā otrā persona paziņoja, ka kopā ar kādreizējo Lauksaimniecības ministrijas ierēdni, kurš pēc tam kļuva stāvus bagāts un politikā krietni ietekmīgs, viņš rudenī Saeimā iegūs 37 vietas.

Nu, OK. Paskatīsimies uz šo lietu pēc būtības. 37 vietas nu absolūti nespīd, bet bijušajam buldozeram, kurš laika gaitā ir sasolījies aviopasažieru miljonus, darba vietu tūkstošus un tūkstošus un tūkstošus un tūkstošus, plaukstošu Latvijas pastu, Eiropas modernāko dzelzceļu un visu ko citu pēc kārtas, tajā skaitā arī savu ievēlēšanu Rīgas mēra amatā, galvenais ir vāvuļot, gan jau pēc tam redzēs, kā sanāks. Savukārt, kas attiecas uz Šķēli, patlaban viņš būtībā kārtējo reizi ir uzmetis visu "Tautas" partiju, savukārt Šlesers to pašu ir izdarījis ar saviem "mācītājiem", nemaz nerunājot par piedēkli, kas saucas "Latvijas ceļš." Jo, spriežot pēc jaunveidojamās organizācijas nosaukuma, kā arī pēc tā, ka nu abi lielie Jūrmalgeitas varoņi siros pa laukiem un darba ļaudīm stāstīs, kā viņi "glābs" Latvijas tautsaimniecību, pārējie kandidāti šajā sarakstā būs labākajā gadījumā statisti. Pirmā vietā vienmēr būs Ainārs un Andris, ar piešprici no Ērika. Diez kas nav. "A+Š2" kā jēdziens būs jāapstiprina abu partiju kongresiem. Ja es būtu ierindas biedrs vai pat valdes loceklis kādā no attiecīgajiem grupējumiem, es diez vai būtu priecīgs atteikties no vārdiem "Tautas" un "Latvijas", tikai tādēļ vien, lai apmierinātu divu patmīlīgu egoistu ambīcijas. Pat Lembergs nekad nav nācis ar domu, ka Ventspilī valdošo partiju vajadzētu nosaukt par "Lembi kubā" vai kā nu tur.

Vēl rodas pārdomas par to, kurš no šiem abiem džentlmeņiem taisās piekāpties otram, ja kārtis kritīs tā, ka viņu pārstāvētajam spēkam Valsts prezidents piedāvās veidot valdību. Šķiet, Mākoņtēvs ir slīpētāks un rafinētāks šaha spēlētājs, nekā puisis no priedēm, bet asinis varētu gan šķīst.

Protams, Ministru prezidenta amata virzienā cierē arī citi ļaudis. "Saskaņas" centra boss Urbanovičs pēdējos mēnešos kā veca plate ir klabinājis pārliecību, ka tieši viņš rudenī tiks pie varas. Šonedēļ žurnālā "Ir" (saruna kioskā: "Ir ir?" "Ir ir Ir!") tiek aplūkots Urbanoviča iespējamais ministru saraksts. Piemēram, finanšu ministres amatam tiek piedāvāta dāma, kura tīksminās par plānveida ekonomiku ("jo neesot normāli, ka kopš 1992. gada valsts nezina, ar ko nodarbojas 126 tūkstoši uzņēmēju"), un par 1940. gadā PSRS okupācijas karaspēka klātbūtnē notikušajām "vēlēšanām" viņa ir paziņojusi, ka tās bija "brīvas, reālas un godīgas vēlēšanas -- vienīgā atšķirība bija tā, ka bija atļauta arī komunistiskā partija." Kārtējo reizi jāsaka -- atradusies "saskaņa."

Piecarpus mēneši līdz vēlēšanām, mīļie. Bail. Latvijas elektorātā cērpamu aitu ir vai dieniņ, cik daudz. Sabiedrības politiskā atmiņa ir vai dieniņ, cik īsa. No Latvijas uz neatgriešanos inteliģentu ļaužu ir aizbraucis vai dieniņ, cik daudz. Un patlaban, piemēram, ir doma ģenerālprokurora ievēlēšanu atlikt līdz nākamajai Saeimai?! Jo, lai arī cik bezcerīgs nebūtu pašreizējais parlaments, patlaban nudien nav nekādu garantiju, ka nākamais nebūs vēl sliktāks. Deķīša vilkšana visos iespējamos virzienos jau tagad ir redzama. "Zaļie zemnieki" tik ļoti vēlas iebīdīt "savējo" tieslietu ministra amatā, lai pa fikso līdz vēlēšanām Uzņēmumu reģistrā varētu sakārtot visas Lemberga rebes, ka Ministru prezidentam jau ir nācies runāt, ka varbūt līdz vēlēšanām bez tieslietu ministra varam iztikt pavisam, ja nu vien ar v.i. vai p.i. Jūrmalgeitas varoņi, "mutatis mutandis" varoņi, un pārliecība par superīgām vēlēšanām Latvijas okupācijas pirmsākumos. Bail.

Jauku visiem ... nu, vismaz lielākajai daļai dienu!

trešdiena, 2010. gada 21. aprīlis

Par vulkānu

Labrīt, lasītāji!

Šķiet, Islandes vulkāna radītais haoss pasaules avioindustrijā ir rimies. Lidmašīnas atkal lido, ļaudis tiek, kur tiem ir jātiek. Daudzi cilvēki pēdējās dienas pavadīja ne tur, kur bija paredzējuši tās pavadīt. Svētdien mums Anglikāņu baznīcā bija grupiņa britu, kuri dievkalpojumu apmeklēja tāpēc, ka nevarēja tikt mājās. Internetā lasīju, ka dižais pavārs Mārtiņš Rītiņš ir iesprūdis Izraēlā. Bijušai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai bija paredzēts piedalīties konferencē Briselē, tā vietā bija nepieciešama divas stundas gara telefonsaruna. Atceros 2001. gada septembra notikumus. Man ir draugs, kurš bija paredzējis atbraukt uz Latviju ... 2001. gada 12. septembrī. Lieki teikt, viņš palika Amerikā. Protams, cilvēka radīta katastrofa un dabas radīta katastrofa nav viens un tas pats, bet efekts bija līdzīgs.

Taču par vulkāna izvirdumu prātā nāk pāris domu. Pirmkārt, tas ir vienkārši elpu aizraujoši skaists, ja arī smagi kaitīgs. Lūk, vieta, kur ir atrodamas fotogrāfijas: http://bit.ly/cEsUf2. Lūk, viena no tām:

Dabas katastrofas var būt skaistas. Man, piemēram, vienmēr ir licies, ka ļoti skaista ir dabas traģēdija, kas saucas tornado vai virpuļvētra -- vijīgs mākonis, kurā var raudzīties ar aizturētu elpu, zinot, ka vijīgā mākoņa apakšā notiek briesmu lietas.

Taču, šķiet, ir arī otrs jautājums. Vai patlaban nešķiet, ka šādu katastrofu pasaulē rodas arvien vairāk un vairāk? Internetā lasīju kādas komentētājas teikto, ka viņai nākas domāt par Bībeles pēdējo grāmatu, par Jāņa atklāsmes grāmatu, kurā ļoti tēlaini ir aprakstīta zemes bojāeja, gatavojoties pēdējai cīņai starp labo un ļauno. No 5. nodaļas: "Un es redzēju, kad viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemestrīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis. Debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt augļi. Un debesis savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām." Gana baisi.

Tomēr, vai šis būs tas gadījums? Cilvēka darbi un nedarbi dabu var ietekmēt pat ļoti. Zināms, piemēram, ka globālā sasilšana var netieši radīt zemestrīces, jo kūstot pasaules ledājiem, to masīvais svars samazinās, un tektoniskās plātes zem zemes garozas tāpēc var brīvāk kustēties. Savukārt zemestrīce var veicināt vulkāna izvirdumu un otrādi. Tiesa, nav datu, kuri liecinātu, ka patiešām zemestrīču un vulkāna izvirdumu skaits pasaulē pēdējā laikā ir pieaudzis (angliski lasošie, skat. http://bit.ly/cs2KSb). Minētās pārliecības pamatā patiesībā ir trīs faktori. Pirmkārt, pasaulē patlaban ir milzīgi daudz vairāk seismogrāfu, kuri piereģistrē pat maziņas zemestrīces, bet tādu zemestrīču skaits, kuras uz Rihtera skalas ir vērtējamas ar septiņām ballēm vai vairāk -- tas nav pieaudzis. Otrkārt, pasaules iedzīvotāju skaita krasa palielināšanās ir nozīmējusi, ka aizvien vairāk cilvēku dzīvo vietās, kurās zemestrīces nav retums, un tāpēc kaitējums var būt krietni lielāks nekā tas bija pirms 50 un 100 gadiem. Treškārt, mūsdienu komunikācijas ir tādas, ka par jebkuru zemestrīci informācija pasauli apšalc burtiski momentā.

Taču pamatu pamatā man nāk prātā televīzijas reklāma, kādu redzēju bērnībā. Stāsts bija par margarīnu, kurš it kā garšoja precīzi kā sviests. Reklāmā margarīnu pagaršoja Dabas māte. Kad viņa uzzināja, ka patiesībā ir ēdusi margarīnu, debesis satumsa, zibens zibeņoja, pērkons dārdēja, un nopietnā balsī Dabas māte paziņoja: "Nav jauki apmānīt Dabas māti!" Cilvēks droši vien pie Islandes vulkāna izvirduma nav vainojams. Taču ļoti daudzos citos gadījumos tā nu gan nevar teikt. Pirmajā Lielajā talkā 2008. gada septembrī ļaudis no Latvijas mežiem un parkiem iznesa 13 tūkstošus tonnu (!) atkritumu. Tos visus kāds tur bija izmetis. Mēs tomēr visi esam atbildīgi par šo planētu, kuru apdzīvojam. Šad tad tā par to mums atgādina.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 20. aprīlis

Maza piezīme par Twitter

Labdien, lasītāji.

Portālā Twitter.com, manu vārdu un uzvārdu ir izmantojuši citi cilvēki. Mans twitter konts ir streips2010. Kļūstiet par sekotājiem, lai gan nevaru solīt, ka tvitošu īpaši bieži.

Jauku visiem atlikušo dienu.

Par kretīniem, "sirdsapziņu" un sirdsapziņu

Labrīt, lasītāji!

Arī es esmu to starpā, kuri šajās dienās ir parakstījuši petīciju, kurā ir pieprasīta Jāņa Maizīša atkārtota izvirzīšana ģenerālprokurora amatam, kā arī atklāts balsojums Saeimā reiz tas ir izdarīts. Man rakstot, parakstījušies jau ir 3062 cilvēki.

Protams, petīcijai droši vien nekādas milzīgi lielas jēgas nebūs. Mums patlaban ir Saeima, kurā liela daļa deputātu ir tik ērti iekārtojušies savos sabiedrības apmaksātajos klubkrēslos, ka daudz vairāk par īkšķa zīšanu un pakaļas kasīšanu tie vairs neprot. Sak', politiskā konjunktūra patlaban ir tāda, ka jābalso jā? Par ko mēs vispār balsojam? A, par ģenerālprokuroru? Un kā man būtu jābalso? Pret? OK. Paldies, ka pateici priekšā. Gaidīt, ka šī varza sadūšosies un par Maizīti balsos vēlreiz un atklāti -- nu, diez ko nespīd. Politikāņu skaidrojums par to, kāpēc šādos gadījumos ir jābalso slepeni, ir tāds, ka tādā gadījumā katrs atsevišķais politikānis var balsot pēc "sirdsapziņas." Protams, pagājušā ceturtdienā notikušais apliecina, ka šis arguments ir, maigi sakot, ārprātīgi liekulīgs. Jo no visiem tiem 47 deputātiem, kuri "sirdsapziņas" dzīti balsoja pret Maizīti, tos, kuri ir paskaidrojuši, kāpēc viņi tā darīja, joprojām var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Atradusies "sirdsapziņa."

Ja kādam no tiem deputātiem, kuri balsoja pret un pēc tam melīgi apgalvoja, ka ir balsojuši par, patiešām būtu kaut kripatiņas sirdsapziņas, tad šobrīd attiecīgais deputāts izdarītu trīs lietas. Punkts viens: Atzītos, ka balsoja pret, kā arī, ka pēc tam pirmās klases skolēna līmenī meloja ("es nē, laikam cepumu apēda brālītis"). Punkts divi: Paskaidrotu, kāpēc "sirdsapziņa" tomēr lika balsot pret. Punkts trīs: Noliktu mandātu, lai nāk Saeimā nākamais no attiecīgā saraksta, kurš atlikušos piecus mēnešus pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām diez vai īpaši lielus podus gāzt pagūtu. Turklāt diez vai būtu pat minimāli tikpat politkorumpēts nekā tās mēbeles, kuras Jēkaba ielā mētājas jau gadiem ilgi. Jā. Saprotu, ka tas ir lidojums fantāzijas Visumā, diez vai kādam no tiem kretīniem, kuri šajā jautājumā ir melojuši, vairs vispār pietiek sirdsapziņas, lai saprastu, ka tā nevajadzēja. Protams, ja pirms tam ņemti kukuļi un atkārtoti balsots tā, lai apmierinātu naudas devēju un sponsoru, nevis tautas intereses, piemēram, jautājumā par valsts drošības sistēmu, tad vēl viens kretīnisks balsojums droši vien naktī nevienam miegu nelaupa. Taču cerība, kā vienmēr, mirst pēdējā.

Petīciju varat atrast un parakstīt šeit: http://www.ipetitions.com/petition/partiesiskuvalsti.

Jauku visiem dienu. Izņemot tiem deputātiem, kuri ir kretīniski meļi. Jūs zināt, kuri esat. Ejiet dillēs! Lai neteiktu skarbāk.

ceturtdiena, 2010. gada 15. aprīlis

Par šodienas balsojumu Saeimā

Labdien, lasītāji!

Par to, ka šī Saeima ir sevi izsmēlusi pavisam un ir pelnījusi padzīšanu ar vissmirdīgāko iespējamo mietu, varējām pārliecināties šodien, kad 47 deputāti balsoja pret Jāņa Maizīša apstiprināšanu ģenerālprokurora amatā. Atsevišķi no viņiem savu "domāšanu" paskaidroja jau iepriekš. Piemēram, Jaundžeikars, kurš tad, kad dēlu pieķēra pie stūres reibumā, centās diskreditēt visu Latvijas likuma aizsardzības sistēmu, pavēstīja, ka esot vajadzīga rotācija vai jaunas asinis. Taču pilnīgi skaidrs ir tas, ka šodien pret Maizīti balsoja arī ļaudis no partijām, kuras teicās viņu atbalstām.

Te sakāmas vairākas lietas. Pirmkārt, kārtējo reizi ir absolūti skaidri redzams, ka slepena balsošana Saeimā ir izbeidzama reizi par visām reizēm. Anonīmi savu lapelīti bāžot kastē, deputāts var justies pilnīgi brīvs, jo neviens nezinās, kā viņš ir vai nav balsojis. Demokrātijā tas ir absolūtākais absurds. Ja šie cilvēki sakās pārstāvam sabiedrību, tad sabiedrībai ir jāzina, kā viņi balso. Tas attiecas uz prezidenta vēlēšanām, tas attiecas uz ģenerālprokurora vēlēšanām, tas attiecas uz visām vēlēšanām pēc kārtas. Negribi Maizīti? Paskaidro, kāpēc, nevis slēpies aiz anonimitātes.

Otrkārt, būtu labi, ja Augstākās tiesas priekšsēdētājs Maizīti izvirzītu vēlreiz. Acīmredzot Saeimas partiju daudz bazūnētā iekšējā disciplīna šoreiz nav nostrādājusi. Piemēram, "Saskaņas" centra vadītājs Urbanovičs apgalvoja ka visi 17 SC deputāti esot balsojuši par Maizīti, bet zināt viņš to nevar. Atkārtota J. Maizīša izvirzīšana vismaz teorētiski piespiestu Saeimas "gudrās galvas" pirmkārt jautājumu izrunāt daudz atklātāk, nekā tas bija šoreiz un, otrkārt, tomēr pateikt skaidri, kāpēc Maizītis tiem nav pieņemams. Protams, saprotu, ka Saeimā netrūkst ļaužu, kuriem viņš ir minis uz varžacīm. Ir visi tie, kuriem Ventspils intereses pagājušā gadsimta pēdējā dekādē maksāja kukuļus. Ir "zaļie zemnieki," kuru politiskais krusttēvs ir Ģenerālprokuratūras krustugunīs. Tiesa, lieki teikt, ka viņu cerības, ka atbrīvojoties no viena cilvēka, attiecīgās likstas beigsies, ir idiotiskas -- Ģenerālprokuratūra nav viens vienīgs cilvēks. Taču vismaz viņu politkorumpēto spriedumu par Maizīti kaut cik var saprast.

Maizīša atkārtota izvirzīšana būtu pozitīva arī citā nozīmē, proti -- ja Augstākās tiesas priekšsēdētājam tagad viss process ir jāsāk no gala, tad cik daudz cilvēku, kuriem ir nepieciešamās profesionālās zināšanas un kvalitātes, lai kļūtu par ģenerālprokuroru, būs gatavas piekrist kandidēt zinot, ka vērtējums, piedevām slepens, būs šo 99 "gudro galvu" rokās? Kurš būs gatavs pieciest klaunādi, kāda sāksies? Patlaban ir vēlēšanu gads, pārāk atklāti stulbi deputāti nevar uzvesties, bet saku atkal -- slēpjoties aiz anonimitātes viņi var noraidīt vienu cilvēku pēc nākamā. Ne jau tāpēc Ģenerālprokuratūras darbs apstāsies, ka atsevišķi deputāti ir tik ļoti angažēti, ka viņi to labprāt redzētu pazūdam pavisam no zemes virsas, bet tomēr.

Saeima šodien sevi kārtējo reizi apkaunoja. Paldies tiem, kuri balsoja par Maizīti. Ļoti liels kauns tiem, kuri balsoja pret. Gaidīšu skaidrojumus, dāmas un kungi -- vismaz no tiem no Jums, kuri neesat tik lieli gļēvuļi, lai tagad slēptos un neteiktu neko. Tādā gadījumā kauns vēl lielāks, jo tad, piedodiet, bet vienkārši esat kretīni.

Jauku visiem dienu. Izņemot tiem 47 deputātiem, kuri šodien pierādīja aptumsumu.

otrdiena, 2010. gada 6. aprīlis

Par baznīcu un naudas lietām

Labrīt, lasītāji!

Šodien laikrakstā Diena vēstīts, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai sākot aptrūkties naudas. Finansējuma mācītāju algu maksāšanai pietiekot tikai līdz gada vidum. Centrālā problēma -- baznīcai piederot visādi nekustamie īpašumi, kuru iztirgošanai patlaban nav pats labākais laika brīdis. Protams, ja netiek galā ar to, kas jau ir, tad tīri jābrīnās, kāpēc baznīca tik ļoti plosās par vēlmi, vēl uz saviem pleciem uzvelt masīvo sv. Pētera baznīcu Rīgā, bet ne par to šis stāsts.

Manuprāt, baznīcas likstās ir atrodamas arī divas citas lietas. Pirmkārt, nav jau nekāds noslēpums, ka daudzviet Latvijā, it īpaši laukos, ļaudis dzīvo trūcīgu dzīvi, un nekāda desmitā tiesa, kā tas paredzēts Svētajos rakstos, no viņiem nesanāk un arī, ja sanāk, tad nekāda lielā nauda tā nav. Protams, ar to es nevēlos "braukt virsū" tiem, kuru plānais maciņš neļauj finansēt mācītāja algu. Trūcīgas večiņas pieci santīmi, iespējams, ir proporcionāli daudz lielāks ziedojums, nekā bagātnieka groziņā iemestie 20 lati.

Taču ir arī otra lieta. Arhibīskapa Vanaga režīms ir tik ļoti norūpējies par dogmu, dogmu un vēlreiz dogmu, ka nav nekādu šaubu, ka baznīca pietiekami daudzus nedogmātiskus cilvēkus vienkārši atbaida. Eiropietim Vanagam, lūk, Eiropas luterāņi nav vajadzīgi, viņam ir jābūt viskonservatīvākajā sinodē nevis šeit, bet pāri okeānam Amerikā. Sinode Vanaga baznīcai ir aizdevusi trīs miljonus dolāru. Atmaksāt būs jāsāk aiznākamajā gadā. Naudas nav. Diez kas nav. Vanags allaž bijis pielaidīgs jautājumā par radikālo sektantu Ļedjajevu un viņa "Jaunu paaudzi" (kurai, ja kas, ar naudu nekādu problēmu nav). Arī tas ir interesanti, jo tradicionālas baznīcas mēdz uz sektantiem skatīties ar ļoti šķību aci. Protams, Vanaga gadījumā tradīcija tiek ievērota tikai tad, kad pašam Vanagam tas ir izdevīgi. Tas pats sakāms par gluži boļševistisko pieeju, kāda viņa baznīcā tiek piekopta brīžos, kad kāds izrādās pārāk liels brīvdomātājs -- izslēdzam, aizliedzam, no kanceles novācam, pie dievgalda iet neļaujam. Nav jau brīnums, ka pietiekami daudz cilvēku aplūko Vanaga un viņa režīma centienus, savu baznīcu slēgt vienam pēc otra pēc trešā pēc ceturtā, un nodomā "paldies, priekš manis tas nav."

Un būtībā tas ir saistāms ar kaut ko, kas šajās Lieldienās mani ir nodarbinājis, proti -- kad Jēzus gatavojās kāpt debesīs un aiz sevis atstāja to vienu vienīgo akmeni, uz kuras tiks celta baznīca (bībelisko lietu nepārzinātājiem, tas būtum apustulis Pēteris), diez vai Viņš varēja iedomāties, ka pēc 2000 gadiem nebūs viena, bet būs ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzas nereti savstarpēji naidīgas kristiešu baznīcas, kulti un sektas. Katoļi, luterāņi, pareizticīgie (pie tam austrumu, rietumu, grieķu un armēņu variantā), vecticībnieki, Jehovas liecinieki, mormoņi, metodisti, episkopāļi, anglikāņi, baptisti, menonīti, anabaptisti, harismāti, unitārieši un, jā, pat "mesiānistiskie jūdi." Viena grupa lielāka, cita grupa mazāka, bet ar retiem izņēmumiem katra pārliecināta, ka tieši tajā ir atrodami paši "labākie" un "pareizākie" kristieši. Kāpēc baptists nedrīkst iet pie katoļu dievgalda? Jo to neatļauj ne baptisti ne katoļi. Vai starp baptistiem un katoļiem ir liturģiskas atšķirības? Ir, jā, bet tādas, kuras ir izdomājis cilvēks, nevis Dievs. Vanaga luterāņu baznīca stāv atstatu no Eiropas luterāņiem tāpēc, ka viens cilvēks Vanags ir izdomājis, ka Dievs nedrīkst sievietes saukt kļūt par mācītājām. Protams, ne tikai tāpēc, bet tomēr -- te runa ir par viena cilvēka pārliecību, ka viņš viens visu zina labāk. Runa ir par viena melnsvārča ambīcijām. Un runa ir par pietiekami daudziem cilvēkiem, kuri šādas personiskas ambīcijas finansēt tomēr nevēlas. Žēl to luterāņu mācītāju, kuri pilsētā un laukos dara godprātīgu un svētīgu darbu. Arī viņiem gribas ēst. Taču jācer, ka Vanaga baznīcā arī ar to visu, ka jebkurš iepīkstētājs momentā tiek izsviests pa durvīm, tomēr ir diskusija par to, kāpēc minētā režīma ideoloģiskais balsts tik ļoti ir "pret", nevis "par." "Jo tik ļoti Dievs ir mīlējis šo pasauli, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo dēlu, lai ikkatrs, kurš Viņā tic, iemantotu mūžīgo dzīvību" -- tā teikts Jāņa evaņģēlijā. Tur nav teikts "Minētā svētība attiecas tikai uz Romas katoļiem." Vai Vanaga luterāņiem. Vai Pārdaugavas sektantiem.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2010. gada 3. aprīlis

Klau, Šlesakov!

Labdien, lasītāji!

Nu, nav Dabas māte mūs jauki aprūpējusi šajā nedēļas nogalē. 3. aprīlī +3 grādi un lietus? Tas saucas pavasaris?

Taču jaku un cimdus var uzvilkt, lietussargu var paņemt līdz, bet ir viena lieta, ko rīdzinieki paši nevar nokārtot, proti -- kolīdz sāk līt, daudzviet Latvijas galvaspilsētā ielas labākajā gadījumā pārvēršas par peļķēm, bet sliktākajā -- par ezeriem. Labs piemērs šajās dienās ir Elizabetes un Barona ielas krustojums. Pilnīgākais ezers. Savukārt Marijas ielā gājējam ir pavisam traki -- ne vien ielas malā ir peļķes, kuras katrs garāmbraucošais trolejbuss izšļaksta pa visu trotuāru, bet starp Elizabetes un Dzirnavu ielu arī ietve ir bļodveidīga ar visu no tā izrietošo.

Te nu ir kliedzoši redzama Rīgas pašvaldības neizdarība. Piecus miljonus izgrūst par tūristu piesaistīšanas kampaņu var, pilsētas notekūdeņu sistēmu sakārtot nevar un nevar. Un pat, ja Šlesakova un airBertolta sarūpētā kampaņa ir veiksmīga (un, piemēram, pēc Ziemassvētku kampaņas nebūt ne visu viesnīcu īpašnieki piekrita buldozera un viņa favorīta apgalvojumam, ka bezmaz aizņemtas visas iespējamās gultas vietas), tūrists patlaban ir ieradies pilsētā, kurā ir auksts un lietains, piedevām viņš, atšķirībā no pilsētas iedzīvotājiem, reiz apšļakstīts ar auksta un netīra ūdens šalti, nevar doties mājās un pārģērbties, sasmērētās drēbes ieliekot veļas mašīnā. Labas atmiņas šāds ceļojums noteikti neatstās.

Viss kas ir pašreizējai Domes vadībai prātā, bet rīdzinieku un viņu viesu ērtības ne tik. Murgs.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2010. gada 2. aprīlis

Par nāves sodu

Labdien, lasītāji!

Šodien britu žurnālā "The Economist" izlasīju kaut ko interesantu, proti -- 2009. gads bija pirmais gads visā Eiropas vēsturē, kad nevienam cilvēkam netika izpildīts nāves sods. Kā zināms, Eiropas savienības dalībvalstīs nāves sods nav atļauts, arī Latvija no tā ir atteikusies. Taču tas nozīmē, ka nāves sods pērn netika izpildīts arī tajās Eiropas valstīs, kuras nav ES dalībvalstis.

Ja godīgi, man par nāves sodu vienmēr ir bijušas dalītas jūtas. Reizēm ir cilvēki, kuru noziegumi ir tik ārprātīgi un šaušalīgi, ka neliekas nedz pareizi, nedz godīgi, viņus uz visu atlikušo mūžu turēt cietumā un likt nodokļu maksātājiem finansēt viņu dzīvi. Taču galu galā esmu zvērināts nāves soda pretinieks viena vienīga iemesla dēļ. Manā dzimtajā Ilinoisas štatā 1999. un 2000. gadā tika veikts pētījums, kurā atklājās, ka 13 cilvēku, kuriem bija piespriests nāves sods, patiesībā par attiecīgo noziegumu nebija vainīgi. Lielākoties tas bija iespējams pateicoties DNS izmeklēšanai, kura tikai tad kļuva iespējama. 2003. gadā štata gubernators atcēla visus piespriestos nāves sodus, tā vietā cilvēkiem nosakot mūža ieslodzījumu tajos gadījumos, kad vaina tomēr bija pierādīta. Ja nevainīgu cilvēku ilgus gadus tur cietumā, viņu var palaist brīvībā, viņam var atvainoties un maksāt kompensāciju. Ja nevainīgu cilvēku nogalina, nekas no tā vairs nav iespējams.

Mūsdienās nāves sods ir aizliegts vairāk nekā pusē pasaules valstu. Venecuēlā tas tika aizliegts jau 1863., San Marino -- 1865., bet Kostarikā -- 1877 gadā. 1977. gadā Apvienoto nāciju organizācijas Ģenerālasambleja apstiprināja rezolūciju, aicinot visas dalībvalstis samazināt to noziegumu skaitu, par kuriem piespriežams nāves sods, ar domu, pakāpeniski no tā atteikties pavisam. Mūsdienās lielākais skaits izpildīto nāves sodu ir trijās totalitārās valstīs (Ķīna, Irāna, Saūda Arābija) un, tai tomēr par lielu kaunu, Amerikas Savienotajās Valstīs, kur Augstākā tiesa 1972. gadā aizliedza, bet 1976. gadā atkal atļāva nāves soda izpildīšanu. Tas ir jautājums katram štatam individuāli. 13 štatos (no 50) nāves sods ir aizliegts, vēl piecos tas netiek izpildīts arī tad, ja tas ir piespriests. Laikā kopš 1976. gada vislielākais skaits izpildīto nāves sodu bijis Teksasas štatā. Arī tur nepārprotami ir zināms, ka dažos gadījumos nogalināts tika nevainīgs cilvēks. Tam ir jābūt galvenajam argumentam.

Nāves sodam -- nē. It īpaši šodien, kad pieminam vienu cilvēku, kurš tika krustā sists par spīti tam, ka viņš bija pilnīgi nevainīgs.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2010. gada 1. aprīlis

Paldies Eiropas padomei!

Labdien, lasītāji!

Homofobi, ar Latgales puses neveiksminieku, kurš ir dumjāks par piektās klases skolēnu priekšgalā, Jūsu dienas ir skaitītas! Vakar Eiropas padomes Ministru komiteja vienbalsīgi, uzsveru -- vienbalsīgi akceptēja rekomendācijas par diskriminācijas novēršanu pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām. Rekomendācijas saistās ar tādām jomām, kā naida runa un naida noziegumi (atkal -- ņem vērā, Latgales puses neveiksminiek!), pulcēšanās un izteiksmes brīvība, cieņa pret privāto un ģimenes dzīvi, nodarbinātība, izglītība, veselības aprūpe, mājokļa politika, sports un patvēruma tiesības.

Latviju attiecīgajā sapulcē pārstāvēja mūsu valsts vēstniece Eiropas padomē Aija Liepiņa. Viņa man pastāstīja, ka Latvija rekomendācijas kā tādas atbalsta, vien tā vēlētos, kaut EP nebūtu noteikusi konkrētu termiņu to ieviešanai. Ministru komitejas locekļi noteica trīs gadu pārbaudes periodu un solīja rūpīgi sekot notikumiem, lai pārliecinātos, ka dalībvalstis, kuras ir atbalstījušas rekomendāciju ieviešanu, tā arī ievieš. Bez šī perioda, lieki teikt, valstis varētu jautājumu novilcināt līdz pastarai dienai. Vēstniece arī teica, ka iebildumi pret atsevišķiem rekomendāciju pantiem bijuši Bulgārijai, Krievijai, Lietuvai, Polijai. Taču arī tās galu galā par tām nobalsoja.

Šis ir nudien vēsturisks notikums. Pirmo reizi starptautiska organizācija Eiropā ir skaidri pateikusi, ka diskriminācija uz seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes pamata nav pieļaujama. Man vienmēr ir licies, ka šis ir jautājums, kurš ir jāatrisina starptautiskajā līmenī, jo mūsu un arī atsevišķās citās valstīs pie teikšanas ir ļaudis, kuri uz "kristīgu" vai "ģimenes vērtību" pamata uzskata, ka cilvēka tiesības nav absolūts jēdziens, kurš būtu attiecināms pret visiem pēc kārtas. Nu Eiropas padome ir pateikusi, ka tā tas nedrīkst būt.

Diskriminācijas pamatā vienmēr ir bailes, kas nav cilvēka cienīgas. Bailes par to, ka geji un lesbietes kaut kā apdraud "tradicionālo" ģimenes modeli. Pirmkārt, Latvijā jau ļoti sen ir ļoti, ļoti daudz bērnu, kurus audzina vientuļa māte, vientuļš tēvs, šķirti vecāki, vecvecāki, audžu vecāki un citi cilvēki, kas nav laulāts pāris. Un, otrkārt, kādā veidā, lūdzu, tas, ka man ir dzīves partneris vīrietis, jebkuram citam cilvēkam liedz veidot attiecības ar pretējā dzimuma personu un radīt vienu bērnu pēc otra?! Nekādi. Cilvēki baidās, ka geji un lesbietes cenšas citus padarīt par gejiem un lesbietēm. Tas neņem vērā divas lietas. Pirmkārt, to, ka zinātne jau labu laiku ir pārliecinājusies, ka cilvēka seksualitāte tiek noteikta ļoti agri viņa mūžā, iespējams pat mātes dzemdē. Otrkārt, tie, kuri ir pārliecināti, ka es, labi papūloties, varētu kļūt par heteroseksuālu cilvēku, noteikti nedomā, ka ar pacenšanos viņi varētu kļūt par gejiem, un tāpēc arī tas ir muļķīgs arguments. Ir arī trešā lieta -- geji un lesbietes šajā pasaulē ir bijuši arī tad, kad viņi un viņas ir dedzināti pie sārta, ieslodzīti Hitlera nāves nometnēs, iespundēti PSRS psihiatriskajās slimnīcās ... kurš gan tādos apstākļos brīvi izvēlētos tādu dzīvi?

Patīk tas kādam vai nepatīk, bet Latvija ir bijusi Eiropas padomes valsts kopš 1994. gada ar visu no tā izrietošo. Cilvēka tiesības tomēr nav dalāms jēdziens. Paldies EP par šo atzinumu!

Jauku visiem dienu!

 

free counter