trešdiena, 2008. gada 31. decembris

Vēl viena piezīme -- par vecāku kāzām

Vienā no iepriekšējiem bloga ierakstiem minēju to, ka pēc daudziem gadiem atradās manu vecāku kāzu fotogrāfijas. Lūk, kādi viņi izskatījās 1959. gada 15. augustā. Māte, Līga Korsts Streipa, ir pa labi, tēvs Laimons Valdemārs Streips ir pa vidu, bet pa kreisi ir mātes jaunākā māsa Gundega. Māte nomira 1991. gada aprīlī, bet tēvs -- 2003. gada augustā. Es viņus turu mīļā piemiņā, jo bez viņiem es nebūtu tas, kas esmu.

2008. gadam aizejot -- pārdomas 31. decembrī

Labdien, lasītāji!

Nu, ko? Gads atkal garām. Nezinu, kā citiem, bet man tas ir paskrējis garām vēja spārniem. Vispār laiks šķiet ātri, ātri ejam. Bērnībā mēnesis likās kā mūžība, nu vairs gan ne.

Domājot par 2008. gadu Latvijā, diemžēl, jādomā lielākoties par negatīvām lietām. Mūsu izcili nekompetentā valdība turpina vārīt briesmīgas ziepes, lai gan patiesībā zem ziepju katla uguni, protams, iekūra iepriekšējā valdība ar "stabilitātes garantu" priekšgalā. Tiesa, daudzi ministri no viņa valdības ministru krēslos sēž joprojām, lai gan dažam labam lietošanas termiņš jau sen ir garām. Slakteris ar savu "nasing spešal" interviju, Veldre ar saviem zirgiem, Demakova ar savu muļķīgo demagoģiju par laikrakstiem, Segliņš ar savu izmuldēšanos par britiem un zaptes burkām. Tā nav sakritība, ka tie visi ir "Tautas" partijas ministri -- iedomīgāku partiju būtu grūti iedomāties, un tās roka bijusi klāt pie visiem baisākajiem lēmumiem. Centieni sagraut valsts drošību un nodokļu nemaksātāja iebīdīšana prezidenta amatā -- tie bija partijas "nopelni" aizpērn, bet šogad bija centieni legalizēt naudas atmazgāšanu, patoloģiskā demagoģija par vasarā notikušo referendumu, viss minētais nonsenss runāšanā un muldēšanā, kā arī finanšu sistēmas absolūtais krahs, kura rezultātā visiem Latvijas iedzīvotājiem nākamajā gadā nāksies maksāt ievērojami lielākus nodokļus par precēm un pakalpojumiem un daudzos nākamajos gados nāksies atmaksāt aizdevumus no starptautiskām instancēm. Paldies nudien būtu nevietā.

Protams, šogad ir notikušas arī jaukākas lietas. Dziesmu svētki notika pirms valsts atzina, ka finanšu sistēma tuvojas bankrotam, tos nekas netraucēja. Valsts godam atzīmēja savu 90. gadskārtu, nezinu, kā citur, bet Rīga bija ļoti skaisti izrotāta ar mākslinieku izdomātajiem gaismas efektiem. Protams, Olimpiskās spēles, kurās malača godu izpelnījās Māris Štrombergs, Ainārs Kovals un Viktors Ščerbatihs (tiesa, pēdējais ir pelnījis arī nosodījumu kā valdošās kliķes pārstāvis Saeimā), kā arī Parolimpiskās spēles, kurās divas medaļas, tajā skaitā arī zelta medaļu un pasaules rekordu diska grūšanā, ieguva Aigars Apinis. Turpinu uzskatīt, ka tas ir grēks, ka viņam valsts piešķīra mazāku prēmiju, nekā minētajiem "veselajiem" sportistiem.

Ārvalstīs šis ir bijis trauksmains gads gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Amerikāņi nolēma, ka ir laiks atteikties ne vien no visu laiku sliktākā prezidenta Buša, bet arī no viņa politikas, nodrošinot uzvaru Demokrātu partijas kandidātam Barakam Obamam, kā arī Demokrātu partijas vairākumu abās ASV Kongresa palātās. Paldies Dievam, Buša varza vāksies projām, tajā skaitā arī valsts viceprezidents Čeinijs, kurš nupat ir atzinis, ka jā, viņš konkrēti atļāva to cilvēku, kurus Buša valdība tur aizdomās par terorismu, spīdzināšanu. Tas ir konkrēts starptautiskā likuma pārkāpums, turklāt briesmīgs, un Čeinijs būtu pelnījis mūža atlikušo daļu pavadīt cietumā, taču amerikāņu prezidentiem ir ierasts amata termiņa pēdējās dienās piedot visādus grēkus, ļoti iespējams, Bušs tā darīs arī Čeinija gadījumā. Vēl starptautisko sabiedrību satricināja pirmā Krievijas ekspansija kopš PSRS sabrukuma, mums kaimiņos ir patiesa diktatūra, no kuras NATO valstij varbūt nav īpaši jābaidās, taču uzmanīgiem jābūt gan mums, gan arī citiem pasaules iedzīvotājiem. Teroristu uzbrukumi Mumbajā un citur pasaulē -- arī tā, diemžēl, mūsdienās ir dzīves realitāte. Kodolprogrammas divās no pasasules bīstamākajām valstīm, runa ir par Irāku un Ziemeļkoreju -- arī tā ir īstenība. Mēs dzīvojam trauksmainā pasaulē, tā nu ir tiesa. Jēzus savā tā sauktajā kalna sprediķī teica, ka "svētīti ir miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem." Lai nu šādu Dieva bērnu būtu vairāk.

Atliek redzēt, ko mums nesīs jaunais gads. Man rakstot, līdz tam palikušas mazliet vairāk, kā 10 stundas. Vēlu visiem lasītājiem 2009. gadā piedzīvot pirmkārt jau veselību, jo bez tās nekas labs nenotiek, bet arī sapņu piepildīšanos un mērķu sasniegšanu. Nekad nav tik slikti, ka nevarētu būt vēl sliktāk, to der atcerēties, turklāt šogad, tāpat kā visus pēdējos gadus, varam būt pateicīgi par to, ka Latvija ir brīva un neatkarīga un latviešiem ir sava mājvieta. Laimīgu Jauno gadu, lasītāji! Un jauku visiem dienu!

otrdiena, 2008. gada 30. decembris

Mājās būt pēc jauka atvaļinājuma -- arī jauki!

Labrīt, lasītāji!

Esmu atgriezies no atpūtas Amerikas Savienotajās Valstīs. Prieks bija liels, Ziemassvētkus pavadīt kopā ar ģimeni, kura kopš mana pēdējā Čikāgas apmeklējuma, ir pieaugusi par vienu vienību -- jaunākās māsas Andārtes meita Līga nu ir četrus mēnešus veca un ir dzīvespriecīga un bieži vien smaidoša meitenīte. Izciemojos kārtīgi, paēdu vairākos restorānos, kuri Čikāgā ir, bet Latvijā nav. Tajā skaitā kafejnīcā "Louie's", kura atrodas netālu no māsas Žubītes mājas un piedāvā klasiskas amerikāņu brokastis -- olas, bekonu, ceptus kartupeļus un grauzdētu maizi. Katru dienu tādas nevar ēst, bet reizēm tās ir oi, cik garšīgas! Apmeklēju arī jūras velšu restorānu "Red Lobster," kur ar gardu muti notiesāju grilētu omāru, garneles un jūras ķemmites. Ņam! Svētvakaru nosvinējām pie māsas Katrīnas. Dīvainākie bija laika apstākļi. Pagājušajā pirmdienā temperatūra nokāpa līdz -25 grādiem, savukārt piektdien jau bija +15 grādu. Tādas svārstības Čikāgā nav ierastas, bet jāatzīst, ka tie +15 decembra beigās bija pavisam jauki, lai arī visu dienu lija kā pa Jāņiem. Savukārt nedēļas sākumā bija dziļš, dziļš sniegs, nācās pat nopirkt jaunus zābakus, lai pa to bristu, jo mājās atvaļinājuma laikā taču sēdēt negribas. Bet lielākais jaukums bija tas, ka pirms pāris nedēļām pavisam negaidīti uzpeldēja manu vecāku kāzu fotogrāfijas no 1959. gada augusta, kuras visus sekojošos gadus mums likās pazudušas, jo dienu pēc kāzām fotogrāfs sastrīdējās ar manu māti un tās viņai nedeva. Mamma un tēvs jau sen ir miruši, tāpēc tā bija īsta Dieva dāvana. Cik skaista mamma toreiz izskatījās, cik ļoti man viņas un tēva pietrūkst! Nu man mājās ir datora disks ar visiem attēliem. Prieks ir liels. Katrā ziņā tā bija ļoti jauka atpūta, nu esmu atkal mājās un gatavs ķerties pie darbiem un darbiņiem. Arī tas ir liels, liels prieks.

2008. gada pārskats lai pagaida, ar to tiksim galā rīt, gada pēdējā dienā. Pagaidām vien ceru, ka visiem lasītājiem bija ļoti gaiši Ziemassvētki.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2008. gada 19. decembris

Uz brīdi ardievas

Labrīt, lasītāji!

Šis, iespējams, būs mans pēdējais bloga ieraksts uz kādu laiciņu, jo pēc pāris stundām došos uz lidostu un ilgi gaidītu atvaļinājumu ārvalstīs. Būšu atkal mājās 29. datumā, tad atkal sākšu domāt par Latvijas sabiedriski politiskajām lietām, jo, godīgi sakot, gribas no tām kādu brīdi atslēgties. Gan jau nenoturēšos, pa brīdim ieskatīšos arī interneta portālos, taču Ziemassvēkos savā dzimtajā pilsētā Čikāgā neesmu bijis, šķiet, kopš 1992. gada, tāpēc pienācis laiks svētkos atkal apciemot savus mīļotos cilvēkus okeāna otrā krastā.

Vēlu visiem lasītājiem pašus gaišākos Ziemassvētkus. Zinu, daudziem šogad tos aptumšos ekonomiskā krīze, gribu lūgt tos lasītājus, kuriem rocība ir lielāka, vēl reizi palūkoties, kam varētu palīdzēt. Atkarīgajā Rīta Avīze turpinās Ziemassvētku vecīša akcija, portāls Ziedot.lv meklē palīdzību arī tagad, svētku laikā, it īpaši, ja ārā ir sniegains un slidens laiks, nereti pietrūkst asiņu, it sevišķi retākajās grupās. Katrs var kaut ko ziedot no sevis. Protams, tas būtu darāms ne vien šajā, bet arī visās sezonās, taču tieši Ziemassvētkos jācer, ka žēlsirdības zvaniņš ieskanēsies lielākā sirsniņu skaitā, nekā citreiz. Un ļoti ceru, ka katrs lasītājs zem eglītes atradīs tieši, tieši to, ko sirds ir iekārojusi.

Jauku visiem dienu, un priecīgus Ziemassvētkus!

ceturtdiena, 2008. gada 18. decembris

Par LTV un LR -- skumjas

Labrīt, lasītāji!

Piedodiet tie, kuriem tas liksies nepatīkami, bet šodien blogu rakstīšu par jomu, kurā esmu vistiešāk ieinteresēts, proti -- par budžeta samazinājumu Latvijas televīzijai un Latvijas radio. Ar pēdējo jau vairāku gadu garumā neesmu tieši saistīts, bet ar pirmo gan.

Ziņots, ka jaunajā gadā no LTV pazudīs visnotaļ gara strīpa raidījumu. Varbūt pats redzamākais no tiem ir seriāls "Neprāta cena," kuram finanšu nākamajā gadā vairs nebūšot. Atzīstos, neesmu liels seriālu fans, lielākoties tāpēc, ka man nekad nav laika skatīties visas sērijas pēc kārtas un tāpēc sekot līdz attiecīgajiem notikumiem (lai gan prātā arī stāv kāda asprāša atzinums par ASV seriāliem -- "ziepju opera ir raidījums, kurā sievietei ir vajadzīgi 10 mēneši, lai dzemdētu priekšlaicīgu bērnu"). Taču zinu , ka "Neprāta cena" ir ļoti populārs raidījums, un valstī, kurā ar oriģinālraidījumiem tā ir kā ir, no tā atteikties ir skumji.

Vēl viens raidījums, kura būš žēl ir Eirovīzija. Vienā no tām mēslu izgāztuvēm, kādi ir Latvijas lielie interneta portāli, vakar par šo vēsti valdīja plaša sajūsma, taču arī Eirovīzijai katru gadu ir ļoti, ļoti augsts reitings, un tie, kuriem tā nepatīk, var mierīgi to neskatīties un paklusēt. Dziesmas Latvijas pusfinālam jau ir izraudzītas, attiecīgie komponisti un mākslinieki nu paliek pie sasistas siles. Turklāt Latvijai nebūs iespējas piedalīties Eirovīzijā pirmajā gadā, kad pusi balsu nodrošinās profesionāla žūrija, tā samazinot jēdziena "and 12 points go to Russia" ietekmi, un labi, ka tā. Lai nu kā, bet pērn Dima Bilans par savu kroplīgā angļu valodā dziedāto dziesmiņu noteikti bija pelnījis to vietu, kuru viņam ierādīja valstis, kuras nebija "draudzīgajā padomju brālībā" -- aptuveni septīto. Būs interesanti redzēt, kā žūrijas klātbūtne procesu ietekmēs šogad, bet laikam jau nē. Nenoliedzu, man Eirovīziju vadīt patīk, to daru jau daudzu gadu garumā, bet tas nav galvenais. Galvenais ir Eiropas Raidorganizāciju savienības dalībvalsts piekāpšanās valdošās "elites" sagrautās ekonomikas priekšā. Skumji.

Taču pats smagākais Latvijas televīzijas lēmums ir par korespondentpunktu Briselē un Maskavā slēgšanu. Ar to samazināsies valsts iedzīvotāju iespējas uzzināt par notikumiem un procesiem divās vietās, kuras mūsu valstij tomēr ir gana svarīgas. It īpaši par Briselē esošo iestāžu darbu informācijas nekad nevar būt par daudz, tas sevišķi attiecas uz NATO un Eiropas savienību. Arī tas nav nekas labs.

Žēl to raidījumu, kuru vairs nebūs. Egila Zariņa "Jaunā nedēļa" ir gana interesants raidījums, raidījumā "Valsts pirmās personas" sabiedrība redz iztaujātas personas, kuras ne vienmēr ir plaši pieejamas. Vēlu kolēģiem veiksmes tālākā darbā. Bet vēl vairāk ceru, ka tomēr atradīsies līdzekļi minētajiem un arī citiem raidījumiem. Eiropas valstī sabiedriskai televīzijai (un arī radio) tomēr ir būtiska loma, kuru komerctelevīzijas, kurām peļņa ir galvenais, nevar adekvāti piepildīt.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2008. gada 17. decembris

Par ministriju skaitu un "vadības līgumiem" -- pārdomas trešdienā

Labrīt, lasītāji!

Sākušās plašas diskusijas par Iekšlietu ministra Segliņa vakar pausto domu -- ka valdības ministriju skaits būtu krietni apcērpjams. Šodien Dienā Askolds Rodins raksta, ka tā ir laba doma, lai arī pastāv šaubas par to, cik efektīvi mūsu valdošā "elite" to izdarīs. Savukārt Latvijas Avīzē Dainis Lemešonoks pārstāv domu, ka sabiedrībai ministriju skaits ir pilnīgi vienaldzīgs, un tāpēc Segliņa piedāvājums tikai tāds mundiera spodrināšanas gājiens vien ir. Partijas, tā kolēģis, varbūt tagad visas saka jā, bet reiz pienāks brīdis patiesai portfeļu skaita samazināšanai, sāksies ķīviņi, kuru rezultātā diez vai kaut kas vispār notiks.

Valdības galva Godmanis ir paziņojis, ka ministriju samazināšana notiks atbilstoši valdošajā kliķē esošo partiju proporcijām Saeimā. Kaili matemātiskais aprēķins rāda -- ja ministriju skaitu samazināsies līdz 11, tad "Tautas" partijai pienāksies četri portfeļi, "zaļajiem zemniekiem" arī četri, Šlesera biznesa projektam divi (plus vēl premjerministra portfelis, ja amatu saglabās Godmanis), bet tēvzemiešiem -- tikai viens portfelis. Patlaban minētajām partijām ir attiecīgi septiņi, četri, četri un trīs portfeļi (e-lietu ministre Signe Bāliņa ir bezpartejiska). Sāpīgākais trieciens tas būtu "Tautas" partijai, kura zaudētu trīs portfeļus, Saeimā visticamāk būtu jāatgriežas Kultūras ministrei Demakovai, Veselības ministram Eglītim un, iespējams, Reģionālās attīstības ministram Zalānam. Zināms, ka darbu zaudēs lielais "integrētājs" Kastēns, droši vien ardievas Ministru kabinetam būtu jāsaka arī Vides ministram Vējonim. Tēvzemiešiem būtu jāatsakās uzreiz no diviem ministriem -- Broka Eiropas lietu sekretariāts jau paredzēts likvidēšanai, ārpus tā tēvzemieši kontrolē Ekonomikas ministriju un Tieslietu ministriju, kuras diez vai ir paredzētas likvidēšanai. Minēto ministru atgriešanās Saeimā nozīmētu "mīksto mandātu" zaudēšanu vairākiem deputātiem, tajā skaitā Paeglei (slikti) un valsts galvenajam homofobam Šmitam (ļoti, ļoti, ļoti labi).

Taču ministriju skaita samazināšana uzdod arī citus jautājumus. Pirmais -- kas notiks ar visiem tiem cilvēkiem, kuri tajās strādā? Lieki teikt, ka pašreizējo ministriju funkcijas kā tādas nekur nepazudīs, ja arī Kastēna gadījumā tās ir bijušas nenoteiktas un reizēm absurdas. Ja vienkārši notiks visu ministrijas darbinieku pārbīdīšana citu ministriju nodaļās, tad nekāda naudas ietaupīšana nenotiks. Ir arī jautājums par nekustamo īpašumu. Nezinu, cik daudzas ministriju celtnes pieder valstij, bet vai esošajās telpās pietiks vietas jaunpienācējiem? Ja ļaudis tiks atbrīvoti no darba, viņiem būs jāmaksā kompensācija. Vārdu sakot, vēl nepavisam nav skaidrs, vai Segliņa paģērētais plāns tiešām valstij ietaupītu lielus līdzekļus. Atliek cerēt, ka šoreiz valdība par plāniem būs ļoti atklāta un patiešām prioritāti dos naudas ietaupīšanai. Starp citu, Lietuvas Ministru padomē ir 13 ministru plus ministru prezidents, bet Igaunijas -- 14 ministru plus ministru prezidents. Amerikas nosacītajā ministru kabinetā ir 15 "ministru" -- Štatos viņus sauc par sekretāriem.

***

Vēl jautājums rodas par valdības lēmumu atteikties no tā saucamajiem "vadības līgumiem," kuri ievērojamam skaitam vadošo ierēdņu nodrošina ievērojamus papildu ienākumus. Satiksmes ministrijas valsts sekretārs papildu algai katru mēnesi saņem 1500 latu, bet ministra biroja vadītāja -- 850 latu. Kultūras ministres padomdevējam katru mēnesi kontā ieripo 803 latu. Var jau teikt, štrunts ar šiem cilvēkiem, kuri ir ieēdušies valsts maizē, taču arī te runa būtu par darba zaudēšanas kompensāciju, savukārt varam visai droši paredzēt, ka "vajadzīgāko" darbinieku gadījumā notiks algu fonda bīdīšana un mīcīšana, lai īpaši lielus zaudējumus neradītu. Tas varētu nozīmēt nedienas mazajiem ministriju gariņiem, kuriem "vadības līgumu" neredzēt kā savas ausis, un viņu skaits ir krietni lielāks par "izredzēto" skaitu -- kopumā valstī ir savi 16 tūkstoši ierēdņu, bet "vadības līgumi" ir tikai kādiem sešiem simtiem. Arī te būs rūpīgi jāraugās, kas īsti valdošajiem ir padomā, jo "savējos" tie gan prot pasargāt. Un bezdarbnieku skaits jau tā pieaug.

Vienu vārdu sakot, nekas vēl nav tā pa īstam noticis. Būsim modri arī svētku laikā. Valdošā "elite" nav instance, kura ir ieradusi mest "tikumu."

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2008. gada 16. decembris

Par ministrijām, iepirkumiem un aizspriedumiem -- pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji!

Kļuvis zināms, ka "Tautas" partijai ekonomiskās krīzes risināšanā ir radusies doma, ka Latvija varētu labi iztikt ar krietni mazāku ministriju skaitu. Partijas vadītājs Segliņš šorīt uzstājās radio un teica, ka E-lietu ministriju varētu iekļaut premjera birojā, Kultūras ministriju -- apvienot ar Izglītības, Ekonomikas -- ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, bet Vides -- ar Zemkopības ministriju. Vēl viņš apliecināja, ka arī "Tautas" partija būtu gatava solidāri upurēt ministrijas, kuras vada tās pārstāvji. Tiesa, minēto ministriju starpā tikai vienu vada TP ministre, "dzelteno" laikrakstu apkarotāja Demakova. Paradoksālā kārtā nav un nevar būt runas par divām citām ministrijām, kuras vada Segliņa partijas biedri, lai arī tās vada, iespējams, divi nekompetentākie ministri, kādi patlaban strādā valdībā. Bez Finanšu ministrijas neizikt, bet Slakteri vajadzēja padzīt momentā pēc viņa "klasiskās" intervijas Bloomberg TV (interneta vietnē http://www.vipi.lv/1/4/?id_news=27162 kāds asprātis ir interviju pārvērtis par lieliski dejojamu tehno dziesmu). NATO valsts nevar iztikt arī bez Aizsardzības ministrijas, bet to kūrē zirgu mīļotājs Veldre. Diemžēl, par ministriju skaita samazināšanu ir grūti domāt, nedomājot arī par personālijām. Par personālijām, tiesa, jādomā arī cita "Tautas" partijas spīdekļa kontekstā. "Stabilitātes garants" Kalvītis esot paziņojis, ka viņš tomēr neaizies no politikas, jo gribot palīdzēt Latvijai. Nu, paldies. Trīs gadu garumā pie valdības stūres viņš "palīdzēja" ar KNAB graušanu, ar valsts drošības graušanu, ar Valsts prezidenta institūcijas reputācijas graušanu, ar tautsaimniecības graušanu. Tāda palīdzība Latvijai nudien ir vajadzīga vismazāk.

***

Šķiet, es nekad mūžā neesmu piedalījies nevienā valsts vai pašvaldības konkursā, un labi, ka tā, jo tas nu reiz rādās viens makten subjektīvs process esam. Šoreiz runa nav par tiem ļoti daudzajiem iepirkumiem, kuriem cena solidāri ir pāris kapeikas zem 10 tūkstošiem latu, lai no konkursa varētu izvairīties vispār. Šoreiz runa ir par Dienvidu tilta 3. kārtu, kurā Rīgas pašvaldības gudrās galvas nolēmuši neizvēlēties lētāko piedāvājumu, jo, tā ziņo laikraksts Dienas Bizness, tā iesniedzējs, SIA Saldus ceļinieks, "neesot izpildījis konkursa nolikumā noteiktās prasības attiecībā uz vispārējās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas nosacījumiem un pieredzi līdzīgu ceļa infrastruktūras objektu būvniecībā." Firmai ir 18 gadu pieredze ceļu būvēšanā, tas nozīmē, ka tā darbojusies visu laiku kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un vēl pirms tam. Tā neskaitas pieredze? Pieņemot piedāvājumu, Rīgas dome atteikusies no 673 tūkstošiem latu -- par tik daudz piedāvājums bijis lētāks par visiem pārējiem. Lieki teikt, lēmums tiks pārsūdzēts Iepirkumu uzraudzības birojā. Iespējams, domes sūdzība par apdrošināšanu ir pamatota, bet tādā gadījumā diez vai vajadzēja kreņķēties arī par pieredzi. Katrā ziņā process ievilksies.

***

Savukārt Latvijas Avīzē šodien ir gara intervija ar Jaunā laika domes vadītāju Kamparu, kurā viņš apcer domu, ka Latvijā varētu veidot "varavīksnes" valdību, kurā piedalās visi Saeimas deputāti, izņemot PCTVL. "Ilgtermiņā nekaitīgāk vienoties 95 balsu lokā, kur Saskaņas centram ir 18 balsis pret visām pārējām labējām un, maksimums, viens vai divi ministru portfeļi nebūt ne svarīgākajās nozarēs" -- tā A. Kampars. Acīmredzot nepietiek ar to, ka pie valdības galda reizēm sēž Lembergs, vajadzīgs arī Rubiks. Nu, nezinu, lai gan Kamparam ir taisnība domā, ka atstāts ārpus valdības, Saskaņas centrs var rīkoties tik vien populistiski, cik vēlas, gatavojoties pavasarī paredzētajām Rīgas domes vēlēšanām. Tas nudien varētu nebūt īpaši nekaitīgi. Otra deputāta paustā doma ir par to, ka valdību veidot varētu aicināt kādu ar partijām nesaistītu profesionāli, piemēram, Latvijas bankas vadītāju Ilmāru Rimševicu (viņam, tiesa, tas nozīmētu ievērojamu ienākumu samazināšanos, jo patlaban viņš pelna krietni vairāk, nekā Ministru prezidents) vai Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu. Vispār droši vien būtu teicama doma, ja visi pašreizējie ministri atteiktos ne vien no portfeļiem, bet arī no mandāta Saeimā, lai pie teikšanas nāk kāds, kas nav vistiešākajā veidā atbildīgs par putru, kādu valdošā "elite" pēdējos gados ir savārījusi, taču diez vai tā kaut kam tādam piekritīs.

Vēl intervijā Kampars atsauc atmiņā vasarā notikušo referendumu par tautas tiesībām atlaist Saeimu, pirms kura Jaunais laiks centās veidot plašu atbalstītāju loku. Veselas trīs dienas tajā esot noturējies partijas Visu Latvijai! veidotājs Raivis Dzintars. Kāpēc tikai trīs dienas? Jo cilvēkam neesot bijis pieņemams tas, ka tajos daudzos simtos tūkstošu valsts iedzīvotāju, kuri atbalstīja referendumā piedāvāto variantu, bija arī atsevišķi cilvēki no organizācijas "Mozaika." Citiem vārdiem sakot, štrunts par valsti, ka tik mēs varam saglabāt aizspriedumus. Skumji.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2008. gada 13. decembris

Par politikāņiem un vāverēm -- pārdomas sestdienā

Labdien, lasītāji! Sveicu sestdienā pirms trešās Adventes. Mani paziņas, kuri strādā mazumtirdzniecības sektorā, kā teikts Bībelē, gaudo un zobus šņakstina, nav šogad labs gads, nu nav. Kārtējais "paldies" tiem, kuri mums sarīkoja divarpus reibinošus treknos gadus un tagad, kad sile ir pavisam sasista, izliekas, ka nekas tāds nemaz nav noticis. Kad bija pēdējā reize, kad publiski dzirdējām kaut ko sakām šī balagāna galveno autoru? Laikam pārāk aizņemts ar kalnā rāpšanos un Latvijas gazpromizāciju. Viņa partijas biedrs, televīzijas Bloomberg gada varonis, lai arī cik tas liktos mazticami, nupat grasās atvaļinājumā doties, it kā viss tagad būtu sakārtots un problēmu vairs nav. Cits partijas biedrs, allaž intriģējošais iekšlietu ministrs, par partijas biedru, kurš ir nolēmis, ka "Tautas" partijā atrasties vairs nav jēgas, ir teicis, ka patiesībā cilvēks politikā ir nācis pavisam citu iemeslu dēļ un "tie, kas viņu pazīst, sapratīs." Cik jauki, ka tenku lapu filozofija ir ienākusi arī lielajā politikā.

Bet ko ta' daudz brīvdienās gausties? Man vispār šodien ir darbi darāmi, vakarā sen neredzēts draugs nāks ciemos, rītvakar ļoti laba draudzene, kura ir pārcēlusies uz dzīvi Londonā, nāks ciemos. Gaišas domas. Un tāpēc šodien atkal pāris bilžu. Pirmajā bildē redzamas divas Āfrikas vāveres, kuras acīmredzot kaut ko nav pratušas sadalīt. Ja kādam tas atmiņā sauc ķīniešu filmu par pieplakušo tīģeri un paslēpto pūķi, tad tā tas arī varētu būt. Otrā bildē, manuprāt, ir abu vāveru draugi, kuri ir likuši likmes par to, kurš uzvarēs.







Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2008. gada 12. decembris

'Daiļrunīgā' Demakova un bagātā Gulbe -- pārdomas piektdienā

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Pastrādāja līdz puspieciem no rīta, un galu galā apstiprināja gan valdības paģērēto "finanšu stabilizācijas plānu", gan arī valsts budžeta grozījumus, tiesa, ne bez zināmiem grozījumiem. Saeimas deputāti tomēr laikam saprata, ka sagraut presi nebūtu prāta darbs, lai arī cik to nevēlētos atsevišķi valdošās kliķes pārstāvji. It īpaši te jāizceļ Ministru kabineta mēbele Demakova, kura pacēla snīpi gaisā un paziņoja, ka visas avīzes Latvijā esot dzeltenas izņemot "Latvijas Avīzi" -- nu absolūti hrestomātisks piemērs par šo bandu, kura ir uzsēdusies Latvijai uz kakla, un kauns par šo sievieti, kura sevi ir tik pilnīgi degradējusi, jo "dzeltens" tādā gadījumā ir arī "Dienas Bizness", "The Baltic Times", "Rīgas Apriņķa Avīze", "Latvijas Vēstnesis", "Ogres Vēstis" un visas pārējās avīzes pēc kārtas. Vēl vairāk, kultūras kūrētāja ir pat īpaši uzstājusi, ka viņas daiļrunīgais, lai arī cik muļķīgais teksts ir jāieraksta valdības sēdes protokollēmumā, no kā jāsecina, ka acīmredzot arī visi pārējie ministri valstij piederošo "Latvijas Vēstnesi" uzskata par dzeltenu. Demakova ir klasisks piemērs tam, kāpēc "Tautas" partija būtu padzenama no valsts dzīves pavisam un ar vislielāko mietu. Jo par ko gan citu Valsts prezidents runāja tad, kad Saeimā vakar pateica: "Kādu brīdi mums pat sāka likties, ka esam sevišķi īpaši un Latvijā ekonomikas likumi vairs nedarbojas. Izrādījās, ka tomēr tā tas nav. Mēs nebijām gatavi pieņemt pat domu par iespējamo ekonomikas lejupslīdi un labākajos gados neveidojām uzkrājumus nebaltām dienām." Tas vislielākā mērā attiecas uz kādreizējo "stabilitātes garantu" Kalvīti. Demakovai kopā ar visiem pārējiem "Tautas" partijas politikāņiem būtu reiz jāvācas prom. Saku vēlreiz -- kauns par šo sievieti.

Kauns arī par visu valdību. Lai arī Saeima tomēr sasparojās un piespieda Godmaņa vadīto bariņu atteikties no "vadības līgumiem," kuri pamatīgi izkropļo apmaksas sistēmu valsts pārvaldē, bariņš tomēr spītīgi palika pie valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēm, kurās "savējie" var nopelnīt pat ļoti brangu naudu. Piemērs tam ir kāda Inguna Gulbe, kura par piedalīšanos uzņēmuma Latvijas Valsts meži padomes sēdēs katru reizi (uzsveru ... katru reizi) saņem gandrīz 2500 latu. Ļoti silta vietiņa, it īpaši, ja ņemam vērā, kā to ir uzsvērusi "Diena", ka I. Gulbe šogad no septiņām LVM padomes sēdēm ar savu klātbūtni pagodināja tikai četras, bet 2006. gadā -- tikai vienu reizi. Lieki teikt, ka viņa savus 2500 latus saņēma neatkarīgi no tā, vai viņa tur bija vai nebija. Pati censone, protams, nekā slikta tajā nesaskata, bet arī tas ir lielisks piemērs par to, kā mūsu valsts "strādā." Ne mazumis tajā ziņā, ka LVM padome I. Gulbei acīmredzot ir tāda kā haltūra, jo viņa arī ir asociēta profesore Latvijas Lauksaimniecības Universitātē, Latvijas Valsts Agrārā institūta nodaļas vadītāja, kā arī finanšu un zemkopības ministra padomdevēja. It īpaši finanšu ministra gadījumā bijusi redzama tik masīva nekompetence, ka "padomdevēja" būtu jāpatriec visnotaļ automātiski. Taču nē. Protams, ka nē. Arī padomdevēji un ministriju šoferi vēlas labu dzīvi. Vien tā sāk izskatīties visnotaļ, piedodiet, kretiniska, ja to salīdzina ar jostas pievilkšanu, kāda būs nepieciešama tiem, kuri nav pamanījušies kļūt par valdošās kliķes "savējiem."

Jauku visiem dienu -- ja varat tādu atļauties.

ceturtdiena, 2008. gada 11. decembris

Par partijas aizliegšanu, bet arī par jautrām lietām -- pārdomas ceturtdienā

Labrīt, lasītāji!

Turpinot vakar aizsākto tēmu par Nirnbergu šodien ir arī žēl, ka Latvijā nav tādas iekārtas, kā, teiksim, Zimbabvē, kur veselas partijas var vienkārši aizliegt ar likumu. Protams, Zimbvavē ir citas problēmas, kuras es negribētu mums uzvelt, piemēram, tur ir pat lielāka inflācija, nekā mūsu valstī, un tur banānu klātbūtne ļauj to precīzi saukt par banānu republiku, kamēr mūsu valsti par tādu sauc tikai pārnestā nozīmē. Taču aizliegumu tomēr būtu pelnījusi viena otra partija mūsu valstī, un ne tikai tās sīkpartijeles, kuras aizmirst pārreģistrēties. Pirmkārt to būtu pelnījusi "Tautas" partija. Aizliegumu par uzpūtību. Aizliegumu par nekompetentiem ministriem un izlikšanos, ka viņi ir pats labākais, kas var būt (un, ja "Tautas" partijā tik tiešām rezervistu soliņš ir tik īss, ka finanšu ministrs var būt tikai cilvēks ar mazo smaidiņu un ļoti garo šlipsi Slakteris, tad partijai patiesibā vajadzētu pašlikvidēties). Aizliegumu par tādas situācijas radīšanu, kāda mums patlaban ir. Aizliegumu par aplausiem partijas kongresā cilvēkam, kurš par šīs situācijas radīšanu ir vistiešākā veidā atbildīgs. Aizliegumu vienkārši par visu ko pēc kārtas.

Jo te nu mēs tagad esam pēc "stabilitātes garanta" izbazūnētajiem "treknajiem gadiem." Izdevēji abonentus uz saviem laikrakstiem un žurnāliem uz nākamo gadu esat jau pārdevuši par konkrētu cenu? Ak vai, cik žēl! Klau, viesnīcu īpašnieki! Jūs jau nekad ar tūristiem neko nesarunājat mēnešiem uz priekšu, vai ne? Tūrists vienkārši pie jums ierodas, un jūs viņam iedodat to cenu, kāda tajā dienā ir spēkā, vai ne? Ak, ne? Nu, sorry, piedodiet, tā sanāca. Sieviešu basketbola čempionāta rīkotāji, mēs ko? Mēs pirms kaut kādiem mēnešiem jums kaut ko solījām par finansējumu? Nu, neesat tik naīvi! Lai nu kāda, bet mūsu valsts nav tāda, kurā politikāņi vienmēr stāsta taisnību, tā pat nav valsts, kurā politikāņiem lielākoties ir pat pie vienas vietas, vai viņi stāsta taisnību vai vienkārši melo. Tā nu reiz ir tradīcija, kuru "stabilitātes garants" iedibināja pavisam trekni. Un te nu mēs esam. Valsts, kura kādreiz mums ir pateikusi, ka nodokļi nav jāmaksā, kriminālapsūdzība nav nekas briesmīgs un pat cietumā iemests darba rūķis var turpināt būt Saeimas deputāts ... šī valsts tagad mums ir pateikusi, ka mēs absolūti ne ar ko nevaram rēķināties, kā valdošie gribēs, tā viņi arī rīkosies. Tas ir kliedzošāk par kliedzošu redzams apstāklī, ka ak vai, premjerministram nav sanācis laika padzert kafiju ar kandidātiem un KNAB direktora amatu, jo tas, lūk, ir vēl viens kaut kas tāds, kas viņam ir jādara pašam personīgi un tikai un vienīgi pašam personīgi. Varbūt viņam būs laika par to domāt kaut kad pēc Jaunā gada. Skat. iepriekšējo piezīmi par banāniem.

***

Taču ne viss ir mālējams tumšās krāsās. Manu sirdi šodien ir ielīksmojušas divas lietas, kuras ļauj smaidīt visa ģīmja platumā. Pirmkārt, dziedonis Ivo Fomins ir izdevis albūmu ar nosaukumu, kurš, manuprāt, ir pats lieliskākais albūma nosaukums, kāds vien ir iespējams, proti: "Mamma man pagājušajos Ziemassvētkos uzdāvināja ģitāru un es sākumā nezināju, ko ar to iesākt, bet tad iemācījos pāris labus un gruntīgus hārdroka akordus un tagad jūs varat paklausīties, kas no tā visa sanācis…" Šī ir tradīcija, kuru varētu pārņemt arī citi ar mūziku saistīti ļaudis. Madonna: "Es jau dziedu un lēkāju pa skatuvi gandrīz 40 gadu garumā, bet joprojām ļaudis nāk uz maniem koncertiem un es esmu tik bagāta, ka man pat vīrs nav vajadzīgs." Šēra: "Es jau dziedu un lēkāju pa skatuvi vēl ilgāk, nekā kaut kāda tur Madonna, un tie, kuriem ir apbriebusies dziesma 'I Got You, Babe' šajā albūmā atradīs citas dziesmas!" Britnija Spīrsa: "Varbūt nevajadzēja, bet man patlaban pietrūkst naudas, jo ļaunais Kevins Federleins man neļauj tikties ar bērniem, un tāpēc es ar datoru palīdzību joprojām dziedu." U.tml.

***

Un vēl. Šī bilde, kura man pienāca e-pastā un ir pelnījusi ļoti platu izplatīšanu.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2008. gada 10. decembris

Laiks domāt par Nirnbergu -- pārdomas trešdienā

Labrīt, lasītāji!

Oi, kā gribētos Latvijā sarīkot tādu Nirnbergas procesu! Nezinu, kā glābt Latvijas ekonomiku. Neesmu ciparu skaitītājs un grauzējs, nav manā rīcībā datu, kuri apliecinātu, ka pareizais veids, kā to izdarīt, ir uzkraut milzīgu nodokļu slogu ļaudīm, kuri pērk laikrakstus, medikamentus un zīdaiņa barību. Bet mani kā vienkāršu ierindas pilsoni noteikti šokē valdošās "elites" atzinums, ka valsts budžetu nāksies samazināt par milzīgu, milzīgu procentu tikai dažus mēnešus pēc tam, kad pēc idejas pārdomātais budžets tika apstiprināts! Turklāt nemierīgu, pat ļoti nemierīgu mani dara doma, ka man un visiem pārējiem Latvijas nodokļu maksātājiem nākamajos gados būs jāatmaksā pat PIECI MILJARDI EIRO, kurus valsts taisās aizņemties no Starptautiskā valūtas fonda! Man ir sarežģīti pilnībā sagremot to ļoti, ļoti, ļoti daudz mazāko kredītu, kāds man personīgi būs jāatmaksā nākamo astoņarpus gadu laikā, bet bļāviens -- PIECI MILJARDI EIRO! Tas ir vairāk kā divi tūkstoši eiro uz katru Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā mana drauga un kolēģa Askolda Rodina nupat dzimušo mazmeitu (apsveicu!), un viņa vēl vismaz dažus mēnešus nekādu naudu nepelnīs. Nudien bļāviens.

Un tāpēc Nirnbergas process. Tāpēc process, kas domāts ne vien neģēļu atmaskošanai, bet arī dvēseles remdināšanai. Process, kurā varētu aplūkot tos smīnīgi pašapmierinātos taukmūļus, kuri mēnesi pēc mēneša stāstīja, ka Latvijā ir pati labākā tautsaimniecība, kāda vispār kaut kur pasaulē ir bijusi, ka gāzei jābūt grīdā, ka latviešiem un latvijiešiem jābūt gluži vai līdz asarām un puņķiem pateicīgiem par to, ka pie teikšanas ir tik cēli un lieliski cilvēki. Cilvēki, kuri var atļauties pilnībā ignorēt to, ko viņiem saka tādas maznozīmīgas iestādes, kā, teiksim, Starptautiskais valūtas fonds. Kuram nupat būtu pilnīgas tiesības paziņot, ka tāda viendienas muša, kā Latvijas valdošā "elite," ir pelnījusi iznīcību, nevis glābšanas riņķi. Nirnbergas process, kurā varētu likt Slakterim paskaidrot, kas īsti bija viņa galvā brīdī, kad viņš nolēma sniegt būtisku interviju valodā, kuru viņš prot 11. klases līmenī. Likt Rozem paskaidrot, kā tas var būt, ka Eiropas Savienībā notiek izšķirošas debates par lauksaimniecības politiku, bet viņš, lūk, ir atvaļinājumā. Un visvairāk likt Kalvītim atbildēt uz jautājumu, vai viņš kaut reizi mūžā ir izlasījis kaut vienu grāmatu par ekonomiskām likumsakarībām, jo šķiet, ka nē. Un tas pats attiecas uz vienu otru citu valdības ministru, kurš pēdējo 20 gadu laikā ir kļuvis ļoti ātri ļoti bagāts, jo elementāras ekonomiskās zināšanas tomēr būtu pateikušas priekšā, ka mašīna, kurai vienmēr "gāze ir grīdā," ar laiku vai nu ietriecas kokā vai vienkārši apstājas, jo degvielas vairs nav.

Politikāņu izturēšanās nudien sāk radīt iespaidu, ka Krievijai ir izdevies tās "tuvējo ārzemju" tālejošais mērķis -- iefiltrēt diversantus, kuri Krievijas "interešu zonā" esošās valstis novājinās tik tālu, ka vairs nebūs ne mazāko problēmu, tās vienkārši nopirkt. Atsevišķi politikāņi jau ir sākuši nodrošināties "jaunajiem laikiem" aptekalējot un apčubinot Krievijas gazpromiskās ekonomiskās intereses. Kā vienmēr, esmu dvēseles centrā optimists, esmu labticīgs optimists, kurš nudien, nudien vēlas ticēt, ka ievēlētās amatpersonas vismaz cenšas rīkoties atbildīgi un pareizi, ja arī ne vienmēr tas izdodas. Bet pēdējā laikā klausoties, kā jauni un varētu pat teikt bļaustīgi paziņojumi par krīzes apmēriem, avotiem, risinājumiem un aspektiem tiek pasniegti bezmaz vai reizi 15 minūtēs, šī pārliecība ļodzās. Lūk, kur gribas redzēt tribunālu, kurš liks tiem, kuri pie visas šīs katastrofas ir vainīgi, sēdēt un, lai arī cik negribīgi, atbildēt uz visiem iespējamiem jautājumiem. Memuārus rakstot politikāņi vienmēr cenšas sevi pozicionēt smaržīgā un smukā kontekstā. Vajadzīga nopratināšana. Vajadzīga stingra un pamatīga nopratināšana.

Bet vispirms tai pašai valdošajai "elitei," kura krīzi radīja, tā arī ir jāatrisina. Johaidī. Tik tālu mēs esam nonākuši. Valdība, kurā ir absolūti bezatbildīgi un neatbilstoši ministri, parlaments, kura vadītājs jau ir paguvis pateikt, ka nekādu atbildību deputāti neuzņemas ārpus balsošanas podziņu spaidīšanas, opozīcija, kura šķiet vairāk spēlējam politiku, nevis risinām krīzi. Vēl vienu reizi, bet tā no sirds: bļāviens!

otrdiena, 2008. gada 9. decembris

Par Ingunu Sudrabu un Slaktera interviju -- pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji!

Manuprāt, nav grūti saprast, kāpēc valdošā koalīcija ir gatava Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu darbā apstiprināt vēl uz četriem gadiem bez īpašām ierunām. Tas ir tāpēc, ka valdošie ir ieraduši viņu vienkārši ignorēt. Valsts kontroliere var runāt par nekārtībām valsts pārvaldē līdz brīdim, kad viņai mēle nokalst, bet valdošie rīkojas, kā vien viņiem tīk. Hrestomātiskais piemērs, protams, bija kontrolieres jautājumi par nebūšanām Satiksmes ministrijas jomā, uz kuriem satiksmes ministrs atļāvās atbildēt ar apgalvojumu, ka I. Sudrabai attiecīgajā jautājumā acīmredzot ir kādas personīgas intereses. Tas noveda pie patiesi savdabīgas situācijas, kurā viena augsta valsts amatpersona jutās spiesta otru iesūdzēt tiesā par goda un cieņas aizskārumu. Pirmajā tiesas instancē I. Sudraba zaudēja, pēc pāris gadiem sekos apelācijas process. Taču galvenais ir tas, ka atšķirībā no valdošās "elites" histēriski apkarotā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Valsts kontrolei nav aizturēšanas tiesību. Tā var lūgt Ģenerālprokuratūru un Valsts ieņēmumu dienestu veikt pārbaudes kriminālprocesu kontekstā, taču pati tā nevar, KNAB direktora vietnieces Jutas Strīķes klasiskajiem vārdiem runājot, kādam "atnākt pakaļ." Protams, Inguna Sudraba savā darbā ir izcila profesionāle, ir ļoti labi, ka viņai darbu ļaus turpināt, taču tas diez vai ir tāpēc, ka valdošie uzskata ka viņa tiem palīdz apkarot nebūšanas, kuru apkarošanā tie paši ir ieinteresēti.

***

Šodien Dienā reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks stāsta, ka Finanšu ministra Ata Slaktera nu jau par leģendu kļuvušo interviju Bloomberg TV kanālā viņš esot varējis skatīties tikai piecas minūtes, jo citādi būtu no kauna bijis jālien zem galda. Man nervi ir stiprāki, es to noskatījos pilnībā, un te nu ir jāsaka, ka kauns tomēr ir vietā. Intervijā vairākkārt ir vietas, kurās ministrs ar kādu kamerā neredzamu cilvēku latviešu valodā diskutē, kas nu būtu jāsaka. Intervētāja jautā: "Kas jums būtu sakāms par apgalvojumu, ka Latvijas valdība pieļāva pārāk lielu tautsaimniecības pārkaršanu, pārāk lielu algu pieaugumu salīdzinot ar produktivitāti, kā dēļ šī situācija radās?" Ministrs paskatās sāņus un neredzamajai personai jautā: "Kā būtu angļu valodā nenopietns?" Seko atbilde. "Nu nē, ne nenopietns, bet vieglprātīgs" -- tā ministrs. "Tur jau bija doma, ka mazliet vieglprātības bijis, gan sabiedrībā, gan valdībā." Un tad: "OK, es pamēģināšu." Seko apgalvojums, ka visi par trim "treknajiem" gadiem ir bijuši vienkārši sajūsmā, gan valdība, gan arī sabiedrība. Droši vien "Tautas" partijas pārstāvim ir grūti atzīt, ka patiesībā pietiekami daudzi speciālisti jau tad teica, ka pārkāršanai sekos kritums, un tā tas izriet arī Slaktera intervijā, kurā viņš ķiķinādams reportierei saka, ka arī "jūsu telekanālā" neviens neesot paredzējis, ka pasaules ekonomiskā krīze būs tik nopietna. Tālāk žurnāliste jautā par eiro ieviešanu, un ministrs apgalvo, ka nākamgad inflācija samazināšoties līdz astoņiem procentiem, tāds esot ministrijas pareģojums, bet inflācijas līmenis "noteikti būs vēl zemāks." Un tad: Neesmu pārliecināts, ka mēs par to būsim priecīgi, bet tā tas būs." Kā to saprast? Kurš nebūs priecīgs par zemākām cenām? Ai, ai. Un tad mirklis, kas nudien liek sarkt. Ministrs stāsta par krīzēm, tad, kā sakautrējusies meitene pieliek roku pie mutes un latviešu valodā: "Ai, es aizmirsu, ko gribēju teikt. Kāds bija jautājums?" Jautājums bija par to, kuri ekonomikas sektori Latvijā cieš visvairāk, un galu galā ministrs nonāk pie secinājuma, ka tādu nav. Tas droši vien ir pārsteigums, piemēram, nekustamā īpašuma sektoram, bet tā nu ministrs teica, tiesa, ar laiku nonākot arī pie atzinuma, ka problēmas ir mežsaimniecības sektoram. Lai gan jautājums tajā brīdī patiesībā bija par augošo bezdarbu un domu, ka ļaudis kritīs panikā un ņems naudu laukā no bankām.

Nāk prātā vasarā notikušs pasākums Ārlietu ministrijā, kurā piedalījās Vācijas ārlietu ministrs. Jautājumus žurnālisti uzdeva latviešu valodā, ministrs noklausījās tulkojumu angļu valodā, un tad viņš atbildēja vācu valodā. Pieļauju, ka Vācijas ārlietu ministram angļu valodas zināšanas ir adekvātas, bet viņš vienalga ērtāk jūtas, ja runā savā valodā. Šis nu būtu bijis pareizais variants arī Slakterim. Angļu valodu viņš zināmā līmenī prot, saprast to, ko viņs teica, var. Taču Bloomberg TV ir ļoti nopietns telekanāls, un jautājumi, kurus uzdeva žurnāliste, bija pietiekami konkrēti un sarežģīti, lai atbildētājam būtu bijis jābūt cilvēkam, kurš spēj atbildēt tikpat konkrēti un niansēti. Un nevis cilvēkam, par kura runāšanu intervijas beigās intervētāja ir spiesta atzīt, "Zinu, ka tas nav viegli." Latvijai kārtējo reizi redzams valdošās "elites" pārstāvis ir radījis apkaunojumu. Un šoreiz visas pasaules priekšā. Vēlreiz -- ai, ai.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2008. gada 8. decembris

Svarīga vēsts tautiešiem ārzemēs, un paldies Ditai Arājai par ierosmi -- pārdomas pirmdienā

Labrīt, lasītāji!

Lūdzu, piedošanu iezemiešiem, bet šorīt pirmais teksts ir domāts tiem mūsu tautiešiem, kuri patlaban dzīvi veido kaut kur citur, bet ne mūsu dievzemītē. Eu! Klau, jūs tur! Hei, PAKLAUSIETIES!!! Ja? OK. Lieta tāda. Vajag braukt mājās uz Latviju. Jā, vajag gan. Ko? Latvijā nevar darbu atrast? Nu, beidz! Ziemassvētku laikā vērts atcerēties bībelē teikto: Kas meklē, tas atrod. Kas pieklauvē, tam top atvērts. U.tml. Ko? Kur dzīvosi? Eu, vecīt, nupat nekustamā īpašuma tirgus ir pilnīgi podā iekšā, sacelts vesels lērums dzīvokļu, kurus neviens nepērk, izvēle brīva! Ko? Bērnam skolas gads jau pusē? Nekas, Latvijā skolas asarām acīs klās atvasei ziedu ceļu, jo bērnu trūkst. Paprovē atrast kādu no tām skolām, kuras taisās klapēt ciet. Ja vēl pats gadījumā esi skolotājs, tad tiksi uzņemts ne tikai ar ziedu ceļu, bet arī ar pūtējorķestri, sevišķi vajadzīgi eksakto zinātņu un svešvalodu skolotāji. Tu saki, ka ārzemēs tu vari vairāk naudas nopelnīt? Kaunies par tādām merkantīlām domām brīdī, kad māte Latvija tevi sauc! Brauc mājās! Ko? Tu esi dzimis Čikāgā/Stokholmā/Dublinā/Frankfurtē/Abudabi/Pagopago un uzskati, ka tavas mājas ir tur? Blēņas! Katram latvietim sirdsstīgas sauc uz mājām, uz dzīvi Rīgā/Ventspilī/Cēsīs/Pampāļos/Tīnūžos! Brauc mājās, vai vismaz brauc šurpu!

Tā, lūk. Esmu aicinājis latviešus braukt uz Latviju, turklāt par tukšu velti, nevis par daudziem tūkstošiem latu, kā to dara ar Latvijas satiksmes ministru saistītas personas par ar Latvijas Satiksmes ministriju saistītu uzņēmumu naudu. Varbūt esat lasījuši, ka šie uzņēmumi, tajā skaitā Rīgas lidosta, kāds Latvijas dzelzceļa meitasuzņēmums, kā arī firma Latvijas gaisa satiksme sameta visai prāvu summu, lai ļaudis varētu braukāt pa Eiropu un stāstīt tautiešiem, ka laiks braukt mājās. Tajā skaitā tika nopirkti pat divi jauni "Land Rover Discovery" džipi. Tajā skaitā viens, kuru cilvēks, kurš satiksmes ministram ir sniedzis reklāmas konsultācijas, izmanto arī ģimenes vajadzībām. "Pats to pasākumu nerīkoja" -- tāds bijis satiksmes ministra preses sekretāra komentārs, skaidrojot, kāpēc pašam ministram par to nav nekas sakāms. "Pilnīgi nesaprotama un nevajadzīga" -- tā par minēto uzņēmumu līdzdalību teikusi valsts kontroliere, jo "tām nav nekāda sakara ar latviešu atgriešanos mājās."

Un tāpēc es jūtos pat ļoti patriotisks, jo, lai arī man nav nekāda sakara ar latviešu atgriešanos mājās, es tomēr esmu izplatījis minēto vēsti, turklāt daudz efektīvāk, nekā braukājot pa Eiropu jaunā džipā, un man nav piešķirts pat velosipēds. Cits varbūt manā vietā justos apdalīts, bet tikai ne es, jo es saprotu, ka valstī patlaban ir ekonomiska krīze un nemaz nepretendēju uz finansējumu, turklāt es pat neesmu saistīts ne ar satiksmes, ne arī ar kādu citu ministru, neesmu sniedzis reklāmas konsultācijas. Nē, es labs un pretimnākošs. Paldies visiem, kuri uzklausīja.

***

Un tagad arī citiem. Varbūt portālā Politika.lv lasījāt kolēģes Ditas Arājas blogu par Ziemassvētkiem laikā, kad ārā lielākoties ir tumšs un lietains, bet gaismu tomēr var atrast. "Droši vien es arī sākšu domāt par Ziemassvētku dāvanām. Bet tas nebūs nekas graujoši apžilbinošs. Tas, visticamāk, būs kas ļoti, ļoti vienkāršs. Ļoti īpašs. Kā sveces liesmiņa. Kā dzīvā uguns, kas samīļo un aizgaiņā prom tumsas ķēmus. Baiļu ķēmus" -- tā rakstījusi D. Arāja. Šo dzīvo uguni var atrast daudzviet. Paņem rokās laikrakstu Neatkarīgā, tā šogad, tāpat kā katru gadu, drukā vēstules no ļaudīm, kuriem iet pavisam grūti, bet Ziemassvētku gaismu gribas. Varbūt kādam vari palīdzēt. Ieskaties portālā Ziedot.lv un kāda tuvinieka vārdā uz Ziemassvētkiem palīdzi kādam citam. To var darīt arī starptautiski. Māsām es šogad, tāpat kā citugad, dāvinu arī ziedojumus ar organizācijas Oxfam starpniecību, māsa sociālā darbiniece noziedos medicīnas piederumus, māsa skolotāja -- skolēna galdu un krēslu, bet māsa bērnudārza audzinātaja -- 10 cālīšus. Citugad ziedota govs, kaza. Iespējas ir visdažādākās. Dāvināt ir labāk, nekā saņemt. Dots devējam atdodas. Sakāmvārdu ir daudz, bet Adventes laikā varam katrs un katra atrast sev labāko variantu. Palīdzēt tiem, kuriem ir grūtāk -- tā ir svēta lieta jebkurā, bet it īpaši šajā gada laikā. Sveces liesmiņu kā tādu dāvāt ir grūti, tā ir patstāvīga savā gaismā un siltumā un nelabprāt ceļo. Bet tā ir skaista metafora, ceru, ka Ditas blogs uzrunājis daudzus.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2008. gada 5. decembris

Par prezidentu, Ābiķi, pārsteidzošo Atkarīgo un bembjiem -- pārdomas piektdienā

Labrīt, lasītāji! Šodien vairākas domas.

Notiek vārīšanās par to, ka kamēr Saeimas deputāti apsprieda ekonomisko krīzi, Valsts prezidents atradās Austrijas kalnos. Pirmkārt, informāciju par to, ka prezidents šomēnes dosies atvaļinājumā, es personīgi atceros redzējis jau pasen. Otrkārt, kas viņam Saeimas sēdē būtu bijis jādara, jāsēž ar rūpēs sarauktu ģīmi? Tā ir loma, kura jau sen ir piešķirta Godmanim. Saeimas sēde bija paredzama -- liela bāršanās no opozīcijas puses, zobu šņakstināšana no valdošās "elites" puses. Par to mierīgi var izlasīt atreferējumu nākamās dienas presē, jādomā, ka prezidentam Austrijā ir pieejams internets, un viņš var izlasīt arī citas domas par tēmu. Vakar kādā portālā kāds apgalvoja, ka ekonomiskas krīzes laikā prezidentam Rīgas pilī esot jābūt "24/7". Persona gan neatrada par vajadzīgu paskaidrot, kas prezidentam tur būtu jādara, jo, ja jau Saeimas spīkeris ir atzinis, ka politikāņi finanšu jomā ir lieli nezinīši, tad diez vai būtu kas cits jāgaida no cilvēka, kurš, pirms kļuva par prezidentu, bija dakteris. Cita lieta, ka valdošo atzinums, ka no budžeta būs jācērpj vēl 600 miljoni latu, ir visnotaļ atbaidošs. Runa nav par to, vai Slakteris ir kompetents vai nekompetents, runa ir par to, ka zem viņa strādā liels bars ļaužu, kuri nudien skaitās finanšu speciālisti (vismaz tie, kuri tur palika pēc Einara Repšes lielās "tīrīšanas"). Ja viņi neparedzēja notiekošo -- un tam es neticu, tad tas ir baisi. Ja viņi to paredzēja, bet politikāņi ar Slakteri priekšgalā viņus ignorēja...

***

Saeimas smalkjūtīgākajam deputātam Ābiķim šodien Dienā ir garš stāsts par to, cik drausmonīgi ir kļūdījusies valdošā "elite," atkal un atkal un atkal tā ir pieņēmusi kaitīgus un muļķīgus lēmumus (es mazliet pārfrāzēju, bet ceru, ka deputāts piedos). Lūk, kā viņš skaidro pirmo lielo Kalvīša valdības izlēcienu -- mēģinājumu sagraut valsts drošības sistēmu: "Tomēr prezidentes rīcībā bija pietiekams varas resurss, lai piespiestu Saeimu no sava sākotnējā iemesla atteikties." Lūk, vēlme ļaut "savējiem" tikt klāt izmeklēšanas materiāliem bija "varas resursu" jautājums. Nevis, tieksim "pelēkās vielas resursu" jautājums, kuram vismaz pēc idejas būtu bijis jāliek valdošās "elites" vairākumam saprast, ka sagraut valsts drošības sistēmu nav prāta darbs, it īpaši pēc tam, kad Valsts prezidente brāķīgo likumu atsūtīja atpakaļ, un valdošā "elite" prātam neaptveramā bezkaunībā to akceptēja vēlreiz, atsevišķiem censoņiem pat paskaidrojot, ka acīmredzot Valsts prezidente to nav tā riktīgi izlasījusi. Ābiķis gan taisnojas, ka citreiz, kad deputāti sajautrojās un likumā ierakstīja mēģinājumu legalizēt noziedzību -- tā dēvētajā mutatis mutandis gadījumā -- prezidentam atkal bija jārīkojas, bet šoreiz "prezidentu neapšaubāmi pārliecināja arī atsevišķu pozīcijas deputātu, tai skaitā šo rindu autora, protesti." Cik cēli! Droši vien tas pats "pelēkās vielas resurss" liktu saprast, ka naudas atmazgāšanas legalizēšana likumā nebūtu nonākusi, Ābiķim nebūtu bijis jāprotestē, un prezidentam nebūtu bijis jārīkojas, ja vien visi deputāti, tajā skaitā arī "rindu autors," kurš parlamentā ir bijis kopš Jēzus bija pusaudzis, būtu sapratuši par ko viņi balso pirmajā piegājienā, nevis pēc tam, kad dažiem ir jāprotestē un citiem ir jārīkojas. Lūk, kāpēc liela daļa sabiedrības vēlas tiesības Saeimu padzīt kaut vai ar 15 balsīm. Tā ir šī patvaļa, un, ja arī atsevišķiem deputātiem tomēr ir spēja kādreiz uz sevi paraudzīties kritiski, tas tomēr neatņem faktu, ka vēl divus gadus mums visticamāk būs jādzīvo ar šo pašu Saeimu, un divi gadi tomēr ir pietiekami daudz laika, lai pastrādātu vēl daudzus un dažādus mēslus.

***

Viens no šiem mēsliem ir varas nepārtrauktie uzbraucieni Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, ar informatīvo atbalstu no Atkarīgās Rīta Avīzes. Bet šodien minētā laikraksta komentāru lappusē ir kas neierasts. Blakus apcerējumam, kurā kādreizējā laikraksta Atmoda redaktore Elita Veidemane atļaujas Saeimas opozīcijas pārstāvjus nosaukt visādos mājlopu vārdos (atkal -- cik cēli!) ir intervija ar Valsts policijas priekšnieku Aldi Lieljuksi, un neierasti ir tas, ka Atkarīgā ir atļāvusies publicēt arī tekstu, kurš neatbilst laikraksta centrālajai tēzei ("Lembergs labs, sorosisti slikti"). A. Lieljuksis atļaujas šādus vārdus: "Nevar pateikt, ka viss ir jauki, viss kārtībā pie augsta korupcijas līmeņa. Jāpanāk, lai katras iestādes vadītājs modri skatās, kas notiek viņa vadītajā iestādē, lai pēc iespējas mazinātu korupcijas riskus. Kad tās lietas būs sakārtotas, varbūt tādu KNAB vairs nevajadzēs. Bet pagaidām vajag, skatoties, kas notiek valstī, pašvaldībās. Manuprāt, KNAB veiktā korupcijas apkarošana ir bijusi veiksmīga. Var jau visādi to noniecināt, bet gribētu redzēt, vai citi nostrādātu labāk." Intervijas autors vēl pagūst (atbilstoši Veidemanes terminoloģijai) noblēt, ka daži ļaudis, lūk, KNAB neuzticoties, kaut kādā vārdā nenosauktā aptaujā 48 procenti darba ļaužu esot teikuši, ka tas ir politiskās ietekmes instruments, bet A. Lieljuksis nepaliek parādā: "Esmu pārliecināts, ka neviena no tiesībsargājošām struktūrām nedrīkst būt politiski ietekmējama. Tā tas nedrīkst būt. Vai ir pierādījumi tam, ka šī iestāde veiktu kādu pasūtījumu? Es nezinu – man tādas informācijas nav."

Paldies, Lieljukša kungs.

***

Un pēdīgi, drūms, bet patiess atzinums šodien Dienas Biznesā no apdrošināšanas kompānijas BTA vadītāja par tipiskajiem "bembju" vadītājiem: "Šo apdrošinātāju murgu reizēm var redzēt degvielas uzpildes stacijās: treniņbiksēs, īsi skūtiem matiem, starp 18-25 gadiem, 10 līdz 15 gadu vecs BMW, ne mazāk kā četru litru motors, blakus meitene ar alus pudeli rokā, skaļa mūzika. Tā tas ir. Bet viņi ilgi nedzīvo, jo mašīna ātra, prātiņa maz, un koku Latvijā daudz. Žēl, ka reizēm koku vietā viņi ietriecas nevainīgu šoferu automašīnās." Jā. Un vēl var piebilst, ka patvaļa politikā nav skatāma ārpus patvaļas sabiedrībā.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2008. gada 4. decembris

Interesantas domas no Saeimas spīkera, atbaidošas no 'haizivs'

Labdien lasītāji!

Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē ir patiešām interesanta intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi. Tā ir interesanta vairākos veidos. Pirmkārt, intervijas autores nav kautrējušās uzdot patiešām asus jautājumus par spīti tam, ka G. Daudze nācis no Atkarīgās garīgā tēva un dieva veidotās partijas. Prieks, ka jēdziens "žurnālistika" nav pazudis no Atkarīgās komentāru lappuses, kā tas mēdz šķist tad, kad tur vārās Krautmanis vai savu elku un varoni "intervē" Rozenbergs un Dreiblats.

Otrs ir intervijas saturs. Saeimas priekšsēdētājs tajā būtībā atsakās no parlamentāras atbildības par valsts ekonomisko situāciju vai, pareizāk sakot, par tās atrisināšanu. "Saeimas kompetences jautājums ir piekrist vai nepiekrist tiem priekšlikumiem, kurus šobrīd gatavo cilvēki, kas ir tieši atbildīgi par valsts ekonomiskās situācijas stabilizāciju, un tā ir valdība" -- tas ir viens apgalvojums. "Ko tad mēs varam darīt – atvērt budžeta likumu? Ko mēs tur darīsim – samazināsim ieņēmumu prognozi? Par cik? Kurš Saeimā to var izrēķināt? Neviens nevar, tāpēc, ka tā ir Finanšu ministrijas kompetence" -- tas ir otrs.

Tas ir interesants atzinums tajā ziņā, ka Saeimā ir arī patiesas parlamentāras mēbeles, kuras tur ir atradušās jau kopš Augstākās padomes laikiem, un varētu padomāt, ka pa visu šo laiku šie ļaudis šo to par valsts finansēm būtu apjēguši. Taču vēl vairāk tas uzrāda patiesi skumju situāciju, jo Saeimas priekšsēdētāja minētās instances nav darījušas neko, lai sabiedrību informētu par notiekošo. Cik var spriest, liela daļa no noteikošā atrodas starp divām ausīm -- tās ir visdarītāja Ivara Godmaņa ausis. Nav informācijas par to, kādā ziņā dzīve Latvijā ir labāka tagad, kad valsts būtībā pilnībā ir nacionalizējusi Pareksa banku. No finanšu ministra jauns apgalvojums par to, cik naudas ir jāaizņemas no Starptautiskā Valūtas fonda nāk ik pa pāris dienām. Cilvēks, kuru Saskaņas centrs vēlas redzēt finanšu ministra amatā nejēdz, kas ir Starptautiskais Valūtas fonds un ko tas dara. Un pilnīgi noteikti raksturīgi šajā situācijā ir tas, ka sabiedrība vislielāko uzmanību šajā lietā pievērsa jaunietim, kurš koncerta laikā atļāvās pajokot no skatuves. Es tomēr gribētu arī no valdošās koalīcijas Saeimā dzirdēt uzstādījumus par to, kas ir darāms, nevis aizbildinājumu, ka neviens neko nezina, cita starpā tāpēc, ka aizdevums no SVF tomēr būs jāapstiprina arī Saeimai vai, ja var ticēt spīkeram, vismaz tā Budžeta un finanšu komisijai.

***

Vēl šodien acīs iekritusi intervija portālā Apollo ar kādreizējo "pedofīlu mednieku" Jāni Ādamsonu, kurā cilvēks, kurš kandidē kļūt par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju, paziņo, ka KNAB vispār nav vajadzīgs. "Nedrīkst viena šaura noziegumu veida apkarošanai izveidot atsevišķu iestādi" -- tā portāls reuzumē Ādamsona sacīto. Apgalvot, ka korupcija mūsu valstī ir "šaurs noziegumu veids" -- nu prātiņ, nāc mājās! Korupcija caurauž visu Latvijas sabiedriski politisko iekārtu, tā ir atrodama politikā, uzņēmējdarbībā, likuma aizsardzības sistēmā, juridiskajā sistēmā, kā arī sabiedrībā, kura pret to visu nevēršas ne tuvu ar pietiekamu bardzību. Knābja vislielākā problēma ir tā, ka valdošā šķira nepārtraukti cenšas to diskreditēt un iznīdēt. Birojam jākļūst stiprākam, nevis vājākam, un ir absolūti pareizi, ka pretkorupcijas speciālisti ir koncentrēti vienā iestādē, nevis izkaisīti pa dažādām instancēm, ka to ir paģērējis Ādamsons. Labi, ka viņam uz KNAB vadītāja vietu ir tikpat lielas izredzes, kā begemotam ir kļūt par baletdejotāju.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2008. gada 3. decembris

Vēlreiz par "Tautas" partijas "vecbiedru"

Labrīt, lasītāji!

Šorīt laikraksts Diena citē "Tautas" partijas "vecbiedru" Gundaru Bērziņu uzdodam sakrālu jautājumu: "Pasakiet man recepti, kā man kļūt par parastu cilvēku, izdarīšu visu, lai tāds taptu." Labprāt, Bērziņa kungs. Ņemiet vērā to, ko nu jau pirms vairākiem mēnešiem pateica Jūsu partijas biedrs Mareks Segliņš, kuram tāpat kā Jums reizēm ir lielas problēmas ar verbālu caureju: "Varbūt izmantot izdevību un paklusēt?" Ja arī pats M. Segliņš šo savu ieteikumu kopš tam ne vienmēr ir pilnībā ņēmis vērā, tas būtu vislielākā mērā attiecināms uz Jums. Vai Jūs neesat pamanījis, ka Jūs esat cilvēks, kurš Ventspils naftas tribunālā Atkarīgā Rīta Avīze tiek intervēts biežāk, nekā gandrīz jebkurš cits, izņemot tribunāla sutenieri Puzē? Un vai neesat pamanījis, ka sarunās ar Atkarīgās skribentiem Jūs tik ļoti bieži stāstāt pilnīgas muļķības?

Meklējat pierādījumus? Lūk, ko par Jums šodien Latvijas Avīzē ir teicis Latvijas bankas vadītājs Ilmārs Rimševics: "Man negribas komentēt Bērziņa kunga izteikumus, jo viņš melo un pats pauž nepatiesu informāciju." I. Rimševics nav puskoka lēcējs, un viņa sašutums par Jūsu apgalvojumiem centrālās bankas sakarā ir pamatots. Tāpat, kā bija pamatots sašutums par Jūsu meliem par Satversmes aizsardzības biroja vadības attiecībām ar ASV vēstniecību, un ne tikai par tiem.

Aizverieties, Bērziņa kungs! Baudiet savu atpūtu no politikas un vienkārši turiet mēli aiz zobiem. Nesaprotu, kas Jūs mudina melot, nesaprotu, kādiem mērķiem Jūs cenšaties iztapt. Un vēl, "Tautas" partijai -- vai kauna vispār vairs nav? Vien smalkjūtīgais Ābiķis pateica, ka "vecbiedra" jaunāko vāvuļošanu derētu izvērtēt tā nopietni. Vai nav neviena "Tautas" partijas biedra ar pietiekami daudz sirdsapziņas, lai melus nosauktu par meliem arī tad, ja tos ir paudis "savējais"? Acīmredzot ne. Cik ļoti nožēlojami!

Jauku dienu, bet tomēr ne visiem, jo vismaz Jums, Bērziņa kungs, derētu šo dienu pavadīt grūtās pārdomās par sevi un par to, vai Jūs patiešām esat Latvijas draugs. Pūšot pīlītes par valsts drošības iestādēm, par centrālo banku un par Latvijas galveno sabiedroto pasaulē, Jūs par tādu neliekaties itin nemaz.

otrdiena, 2008. gada 2. decembris

Par bļaurīgām privātpersonām, Hipokrāta zvērestu un vēl šo to -- pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji! Šorīt dažādas pārdomas par dažādām lietām.

"Tautas" partija turpina demonstrēt to, kāpēc vārdu "tautas" es jau vairāku gadu garumā lieku pēdiņās. Tā ir pompozā pašpārliecinātība, kura atkal un atkal apliecina, ka politikāņi, kuri šajā veidojumā piedalās, domā par sazin ko, bet par tautu nu noteikti nē. Attiecībā uz TP "vecbiedra" Gundara Bērziņa kārtējo izmuldēšanos Atkarīgajā Rīta Avīzē partija ir nolēmusi būtībā neteikt neko, jo, daiļrunīgā partijas priekšsēdētāja Segliņa vārdiem runājot, pērt taču neviens viņu netaisās. Lai arī cik šī doma nerada vizuāli savdabīgu attēlu, protams, ka nevajag pērt, mūsdienās to uzskata par cilvēka tiesību pārkāpumu. Taču Segliņam ir cits variants -- ja reiz "vecbiedrs" ir atļāvies paziņot, ka Valsts prezidents ir dikti sekla persona, varbūt "vecbiedram" ar Valsts prezidentu vajadzētu vienkārši izrunāties. Un te nu rodas jautājums -- kāpēc Valsts prezidentam vispār būtu jārunā ar kaut kādu privātpersonu no laukiem? Turklāt privātpersonu, kura varbūt nav sekla, bet bļaurīga ir gan. Nešaubos, ka Valsts prezidents bez šādas sarunas var iztikt gluži labi. Pareizais variants attiecībā uz "vecbiedru" būs nevis pērt, bet, kopā ar visu (piedodiet, Ābiķa kungs, piedodiet!) grupeli, kas saucas "Tautas" partija ... ignorēt.

***

Nespēju atkratīties no šausmām par šajās dienās lasāmo stāstu par sešus gadus veco puiku Artūru, kurš, nabags, cieš no kustības traucējumiem. Tā, lai bērns varētu normāli iet skolā, vecāki speciāli pārcēlās no provinces uz Rīgu ... un konstatēja, ka Latvijas Republikas galvaspilsētā sešus gadus vecam cilvēkbērnam nav pieejama medicīniska aprūpe. Jo veseli 25 ģimenes ārsti atteicās viņu piereģistrēt, tajā skaitā viens no šiem Hipokrāta zvērestu vismaz pēc idejas pieņēmušajiem censoņiem pateica, ja puika būtu vesels, tad vēl varētu par kaut ko runāt, bet tā kā viņam ir kustības traucējumi, tad nē. No tā laikam izriet, ka vismaz šis viens ārsts turpmāk vēlas redzēt tikai veselus pacientus. Tādā gadījumā viņam būtu jāiemācās spēlēt golfu, jo ... ak tavu atklājumu! ... veseli cilvēki pie dakteriem nemēdz iet. Murgs kaut kāds, un te nu atkal ir joma, kurā kolēģijai vajadzētu padomāt par kaut ko analogu pēršanai.

***

Priecājos, ka Finanšu ministrija ir atklājusi jēdzienu "vairāksolīšana." Sākotnēji mums tika pateikts, no Starptautiskā valūtas fonda būs vajadzīgi pāris miljardi, pēc tam -- trīs, un nu jau brašais finanšu ministrs ir paziņojis, ka būs vajadzīgi veseli pieci miljardi eiro. Vien atcerēsimies, tas būs aizdevums, nevis Ziemassvētku dāvana. Un varam trīs reizes minēt, kuram nāksies to visu atmaksāt. Un tāpēc cerēsim, ka ministrs uz Jauno gadu nesadomās, ka varbūt tomēr vajag 8 vai 10 vai 15 miljardus.

***

Vakar pie manis brauca cilvēks no Sarkandaugavas un vienubrīd piezvanīja un pateica, ka kavēsies, jo vēl 35 minūtes būs jāgaida autobuss. Cik jauki, ka nākamgad reisu skaits Rīgas pašvaldības sabiedriskā transporta sistēmā tiks samazināts.

***

Un pēdīgi, piektdien būs liela diena. Piektdien būs tā diena, kurā, pēc grumbpierainā ministru prezidenta skaidrotā, būs zināms kandidāts Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja amatam. Vai varbūt arī nē, jo grumbpierainais ministru prezidents ir aizņemts ar citām lietām. Varbūt kāds viņam tomēr varētu pačukstēt austiņā šādu domu: Ja viņa priekštecis amatā nebūtu veltījis tik milzīgas pūles KNAB čakarēšanai, tad varbūt valsts ekonomiskā krīze patlaban būtu vismaz mazliet maigāka, un tāpēc varbūt čakarēšanas turpināšana nav pats labākais variants, vienalga, cik milzīgi daudz dažādu lietu varonīgais ministru prezidents ir uzņēmies risināt ... vienpersoniski.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2008. gada 1. decembris

Par kārtējām valdības muļķībām un par komunālo pakalpojumu (ne)sniegšanu

Labrīt, lasītāji!

Pāris pārdomas šajā, pirmajā decembra mēneša dienā. Tajā skaitā: Sniegs ir nokusis, un tāpēc varam rēķināties, ka kurpes varēsim valkāt vēl kādu brīdi.

Dienas Bizness šorīt rezumē to, kas uzņēmējiem mūsu valstī ir sakāms par valdības piepešo paziņojumu, ka ir krietni jāmīkstina noteikumi par valsts un pašvaldību iepirkumu mūsu valstī. Lasītāji atcerēsies, ka Ministru prezidents un finanšu ministrs abi divi ir paģērējuši krietnu pieaugumu tajā summā, zem kuras iepirkuma konkurss nav vajadzīgs. Lūk, kā laikraksts rezumējis uzņēmēju sakāmo: "Būs liels bardaks," "Izšķērdēs līdzekļus," "Zaudētāja būs valsts," "Graus konkurenci" un "Vairos patvaļu." Un "Plānotie likuma grozījumi veicinās nevis konkurenci, bet 'draudzīgo attiecību' veidošanos." Un "Jau šobrīd ir populāra prakse, ka iepirkumi mākslīgi tiek sadalīti, lai summas nepārsniegtu 10 tūkst. Ls un nebūtu nepieciešams rīkot konkursus, kas faktiski izslēdz iespēju iepirkuma rezultātus apstrīdēt. Ja slieksnis tiks noteikts virs 90 tūkst. Ls. sūdzību praktiski vairs nebūs, jo visi iepirkumi tiks 'sadalīti' zem šī sliekšņa." Un "Iepirkumu organizēšanā valdīs liela nenoteiktība."

Un cilvēkabērns, kuram liktenis ir lēmis kļūt par finanšu ministru, jo ārpus likteņa pagriezieniem varbūt ir grūti paskaidrot, kāpēc viņš atrodas minētajā postenī: "Šobrīd iepirkumu process Latvijā ir orientēts uz maksimālu iepirkumu procedūru kontroli, tādēļ iepirkumu sistēma ir pārāk birokrātiska."

Vienvārd sakot. Pārāk ķēpīgi ir pārliecināties, ka valsts un pašvaldību iepirkumos process ir godīgs un nevis korumpēts, tāpēc samazināsim kontroli un cerēsim, ka labā feja pavicinās savu burves nūjiņu pa gaisu un piepeši visi kļūs kristāltīri un nekādas korupcijas vairs nebūs un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju varēsim pārvērst par bērnudārzu un pēc tam Sala tētis mums atnesīs daudz daudz skaistu dāvanu un konfekšu un apelsīnu un uz pasaules un zemes būs miers mūžīgi mūžos āmen.

Vai nesāk likties, ka šie ļaudis, kuri Latvijā skaitās valdošā "elite" ir, iespējams, ne vien šķietami nekompetenti, bet patiesībā ir aktīvi diversanti pret valsts un sabiedrības interesēm? Kārtējais gadījums mūsu valstī. Daudzi speciālisti ir vienprātis, ka nevajag, bet valdošajā "elitē" valdošā pārliecība, ka tikai tā zina, kas ir labi un pareizi, nekur nav pazudusi, un tāpēc vajag. Šie ir ļautiņi, kuri dzīvo absolūtākajā Aizspogulijā. Un tad viņi brīnās, kāpēc reitings ir tā kaut kur pie null-komma-nullpadsmit punktiem. Pareizu virsrakstu Dienas Bizness ir uzlicis materiālam par šo kārtējo valdības neuzvedību: "Valdība gatavo krēslas zonu iepirkumiem." Protams, krēslas zona ir tā, kurā darbojas visādas "trešās personas" un "Saeimas deputātu vārdā nenosauktas amatpersonas" u.tml. Valdošā "elite" krēslas zonā jūtas labi. Vien žēl par visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem.

***

Otra lieta. Sestdien man pienāca kārtējā lielā papīru kaudze no Latvijas Gāzes. Man mājā ir divi gāzes skaitītāji, viens priekš plīts, otrs priekš apkures katla. Jau visnotaļ sen ar LG es sarunāju, ka rēķinu maksāšu par abiem diviem kopā, taču papīrus uzņēmums sūta par katru atsevišķi, un nu ir sanācis, ka par plīts skaitītāju acīmredzot esmu pārmaksājis. Re, cik es labs. Taču man, ierindas pilsonim, nav pilnīgas skaidrības par to, kā tas attiecas uz kopējo aprēķinu, turklāt, ja atmiņa neviļ, LG kaut kad nesen kārtējo reizi pacēla gāzes cenu. Neko darīt. Jāzvana uz LG numuru 155. Tur laipna elektrobalss pavaicā vai es vēlos sarunāties latviešu valodā. Jā. Vai es vēlos uzdot jautājumus par norēķiniem? Jā. Labi, tad pagaidiet, jo visi operatori ir aizņemti. Skan daiļa mūzika. Iezvanās. Joprojām visi operatori ir aizņemti. Skan daiļa mūzika. Iezvanās. Joprojām visi operatori ir aizņemti. Skan ..., nu, paši saprotiet. Biju gatavs sēdēt un gaidīt, bet tad piepeši: "Mums ir gara zvanītāju rinda, lūdzu, piezvaniet vēlāk." Un elektroniski vai digitāli nomesta klausule. Nezinu, kur ne vien LG, bet arī virknei citu uzņēmumu, ir radies iespaids, ka zvanītājam reizi 15 sekundēs ir jāatgādina, ka neviens vēl nav atbildējis uz zvanu, jo varētu padomāt, ka lielākoties zvanītāji paši ir pietiekami apķērīgi, lai to saprastu. Bet vēl trakāk, ja LG uzņemas zvanītāja vietā nospriest, cik ilgi viņš ir gatavs gaidīt, kamēr kāds operators tomēr būs brīvs un varēs ar viņu aprunāties un apspriest lietas. Ar laiku droši vien sazvanīšu. LG operatori vienmēr ir bijuši lapni un pretimnākoši. Protams, brīžos, kad viņi nav aizņemti.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2008. gada 30. novembris

Par 'Saskaņas centru' un tā nostaļgiskajiem sapņiem par nākotni

Labrīt, lasītāji!

Šodien ir pirmā Advente, Ziemassvētki nu vairs nav nemaz tālu. Ceru, ka visiem veidojas gaiša un laimīga šī sezona.

Vakar pat ļoti gaišu nākotni sev saskatīja ļaudis no visnotaļ aprēķinā pamatotā veidojuma, kurš saucas "Saskaņas centrs." Viens no tā vadoņiem pasludināja, ka pats liktenis esot lēmis, ka pēc kāda laika saskaņieši nonāks valdībā. Rīgas pašvaldības vēlēšanās par mēra kandidātu kalpos kādreizējais žurnālists Nils Ušakovs. Eiropas parlamenta vēlēšanās pirmais numurs varētu būt kādreizējam fiziķim un negurstošajam krievu "tautiešu" aizstāvim Borisam Cilēvičam. Vārdu sakot, partija ņēmusi spēku no tā, ka jau ilgstoši tā sabiedriskajās aptaujās Latvijā skaitās pati populārākā. Noteikti optimismu vairo arī tas, ka atsevišķi valdošās "elites" pārstāvji ar to ir sākuši flirtēt un maigoties.

Taču lēnām pār tiltu, ļaudis. B. Cilēvičs kongresā stāstīja, ka vienam no galvenajiem mērķiem jābūt -- pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanu tiesības Latvijas nepilsoņiem. Nevis, teiksim, aktīvi atbalstīt domu, ka Latvijas nepilsoņiem būtu jākļūst par pilsoņiem, un tad viņi varētu piedalīties visās vēlēšanās pēc kārtas. Šis, protams, ir loģisks arguments cilvēkam, kurš vēlas kļūt par Eirodeputātu. Tas ir jauks darbs, labi maksā. Galu galā, ja pat pilsoņu kopums izrādījās ar mieru uz Briseli sūtīt profesionālo visa krieviskā aizstāvi Ždanoku, tad gan jau arī Borisam vietiņa atradīsies.

Un tomēr. "Saskaņas centrs" ir partija, kura ar visiem it kā labajiem nodomiem, tomēr ir struktūra ar garu, garu asti. Vakar kongresā savus sveicienus nodeva arī padlaiku nostaļģijas pārņemto elks Rubiks, kurš nāca ar šādu atziņu: "Neaicinu celt sociālismu, līdz tam vēl ir tālu, un līdz tam mēs vēl nonāksim." Nabaga Alfrēds. Kādreiz viņa pārstāvētā totalitārisma struktūra pasolīja komunismu uzcelt ... nu, nākamajos piecos gados un, ja ne piecos, tad nākamajos desmit gados pilnīgi noteikti! Tagad ir jāgaida līdz kādam nenoteiktam "tālajam" brīdim. Taču tiem, kuri tik ļoti vēlas būt "saskanīgi", būtu tomēr jāpaskaidro, kad viņi paredz sociālisma uzcelšanu. Ja vispār ne, tad ko viņu organizācijā meklē recidīvists Rubiks ar savu grupiņu? Vai tas no saskaņiešiem ir kas vairāk, nekā kails oportūnisms? Aptuveni tāds pats, kāds savulaik lika ar Rubiku gultā iekāpt arī Jānim Jurkānam? Latvijā tas vismaz pagaidām garantē vietu opozīcijā. Tāpēc jau saskaņieši tik ļoti grib uz valdību. Tāpēc jau pat gazpromizētā "Tautas" partija raustās jautājumā par to, ka viņus nu nevajadzētu laist klāt ārlietu un aizsardzības ministra posteņiem. Bet kuriem tad, ja "saskaņa" ir vērsta pirmkārt pāri austrumu robežai un nevis valsts iekšējam patēriņam? Izglītības ministriju? Nu, nē. Finanšu vai ekonomikas? Sociālisma fani tur nu gan nederēs. Varbūt e-lietu? Oi, aizmirsās -- to jau valsts paguva likvidēt. Satiksmes ministrija ir privatizēta, pie tieslietām laist klāt tos, kuri vēlas atteikties no naturalizācijas procesa arī nevajadzētu. Zemkopībā varētu būt nīgras atmiņas par Rubika pārstāvētās vadības sistēmas pārliecību, ka visam jābūt kolektivizētam...

Nu, labi, mazliet jokoju, mazliet pārspīlēju. Taču partijas neviennozīmīgā izturēšanās Gruzijas jautājumā, tās flirts ar varu, un tomēr tās pārliecība par to, kāda ir veidojama nākotne ar Latvijas "krievvalodīgajiem" -- nu, tas viss dara nemierīgu. Vēl jo vairāk tas ir tādēļ, ka Saeimā saskaņieši pat īstu opozīciju neveido. Nezinu, varbūt uz kādu laiku viņiem varētu atdot vienu vai pāris ministrijas, paskatīsimies, ko sastrādās, un diez vai jauniecelts SC ministrs sekos vecbiedra Jurkāna piemēram un dosies pa tiešo uz Maskavu, lai cars Vladimirs viņam varētu noglaudīt galvu. Bet vai vajag?

Neesmu to 10 vai cik tur procentu pilsoņu starpā, kuri aptaujās vēstī, ka gadījumā, ja Saeimas vēlēšanas notiktu rīt, viņi balsotu par "Saskaņas centru." Tur arī nekad nebūšu. Nemierīgu mani dara partija, kurai programmā apliecinātais mērķis ir "krievu valodas statusa nostiprināšana likumdošanā, kas ir lielākās minoritātes valoda, saskarsmē ar varas pārstāvjiem, presi, publiskajā informācijas telpā un izglītības procesā." Kur nu vēl par partiju, kurā viens no redzamākajiem censoņiem joprojām sapņo par sociālisma uzcelšanu...

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2008. gada 27. novembris

Pateicības diena

Labrīt, lasītāji!

Šodien manā dzimtenē Amerikā ir Pateicības diena. Tas ir pasākums, kurš laika gaitā ir apaudzis ar visādiem mītiem, bet centrālā doma ir šāda: 17. gadsimtā Amerikas krastos ieradās grupiņa Lielbritānijas iedzīvotāju, kuri nebūt nebija gatavi dzīvei jaunā un visnotaļ neapgūtā zemē. Laimīgā kārtā turpat dzīvoja arī aborigēni, tātad -- Amerikas indiāņi. Vēl laimīgākā kārtā, viens no viņiem kādreiz bija pavadījis kādu laika sprīdi Anglijā un tāpēc prata angļu valodu! Indiāņi parādīja imigrantiem, ko var gatavot no kā, visi kopā draudzīgi apsēdās pie galda, un tā veidojās tautu draudzība. (Imigranti kļuva pietiekami spēcīgi, lai nākamajos gadsimtos apslaktētu gandrīz visus indiāņus, bet tas jau ir cits stāsts.)

Mūsdienās Pateicības diena vidējam amerikānim ir tāda ēšanas, dzeršanas un televīzijas skatīšanās orģija ("tradicionālākais" variants -- sievietes rosās pa virtuvi, vīrieši dzer alu un skatās amerikāņu futbolu). Procesā ir tradicionāli ēdieni, pirmkārt, protams, tītars, jo tādu galdā cēluši esot arī agrīnie indiāņi, bet arī dzērveņu mērce, saldie kartupeļi, ķirbja rausis. Pieceļoties atradu e-pastu no māsas Čikāgā, kura ir profesionāls pavārs un ziņoja, ka viņa šogad ceps divus tītarus -- vienu lielu, vienu maziņu. Tas ir tāpēc, ka pie viņas šopēcpusdien ieradīsies liels bars radinieku, kuri aprīs visu pēc kārtas. Mazais tītars būs domāts nākamajām dienām, kad no tā varēs gatavot sviestmaizes un citus našķus. Māsai mājās patlaban ir trīs mēnešus veca meitiņa, tāda ēst gatavošana noteikti ir liels varoņdarbs.

Amerikāņi nebūtu amerikāņi, ja nebūtu arī nākamā diena pēc Pateicības dienas. Tā visiem ir brīvdiena, jo Pateicības diena vienmēr (kopš ASV prezidenta Ābrahama Linkolna dekrēta 1863. gadā) ir ceturtdienā, un loģiski, ka brīva ir arī nākamā diena. Tā ir tā diena, kurā ASV mazumtirgotāji katru gadu gūst vislielāko peļņu, jo tā skaitās pirmā "iepirkšanās diena pirms Ziemassvētkiem." Lieki teikt, šogad mazumtirgotāji nervozē, nākamajās dienās daudz tiks rakstīts par to, vai pircēju masas šogad bijušas lielākas, mazākas, adekvātas, neadekvātas. Finanšu krīze ir finanšu krīze.

Taču vērts atcerēties arī Pateicības dienas centrālo domu, proti -- 1863. gadā ASV plosījās asiņains pilsoņu karš starp valsts ziemeļiem un dienvidiem. Prezidents Linkolns šajā traģiskajā laikmetā saskatīja gaismas staru. "Šis gads, kurš tuvojas beigām, bijis pārpilns ar auglīgas zemes un veselīgas debess svētībām," -- tā rakstīja prezidents proklamācijā, ar kuru dibināta Pateicības diena. "Šīs svētības mēs tik pastāvīgi baudām, ka mēdzam aizmirst, no kurienes tās ir nākušas. Tām pievienotas citas, kuras ir tik ārpuskārtas, ka tās nevar neietiekmēt un nemīkstināt pat to sirdi, kura parasti neņem vērā Dieva tā kunga vienmēr modro aci. Mēs piedzīvojam nepieredzēti plašu un bargu pilsoņu karu, [taču] bagātības un spēka nepieciešamā pārcelšana no miermīlīgās industrijas uz valsts aizsardzību nav apturējusi nedz arklu, nedz ratus, nedz kuģi. Cirvis ir paplašinājis mūsu apmetņu robežas, savukārt raktuves, no kurām gūstam dzelzi, ogles un dārgmetālus, dod vēl vairāk, nekā pirms tam. Iedzīvotāju skaits stabili pieaudzis, neskatoties uz zudumiem, kādi radušies militārajās nometnēs, aplenkumos un uz kaujas lauka. Valsts bauda apziņu par papildinātu spēku un enerģiju, tai ir tiesības sagaidīt nākamos gadus un ievērojamu brīvības paplašināšanu. Šīs varenās lietas nav izdomājis cilvēka prāts, tās nenodrošina cilvēka roka. Tās ir Dieva visuvaldītāja dāvanas, jo Viņš dusmojas par mūsu grēkiem, taču ir atcerējies arī par žēlastību." Tā rakstīja Amerikas prezidents, viņš piebilda, ka turpmāk katru gadu būtu pareizi šīs Dieva dāvanas pieminēt un par tām arī pateikties. Ciniķis, protams, teiks, ka no tītara un futbola liela pateicība Dievam nerodas, bet tomēr. Doma ir laba.

Arī Latvijā, ar visām tās negācijām un problēmām, der atcerēties, ka mums ir arī lietas, par kurām pateikt paldies. Par to, ka mums ir brīva valsts, kurā latvietis var domāt, runāt, rakstīt, strīdēties, kašķēties, mīlēties un apspriesties latviešu valodā. Par to, ka mums ir skaistā Gaujas senleja un skaistā Vecrīga. Par to, ka vismaz viens vai divi no mūsu politikāņiem tomēr ir godīgi un godprātīgi. Varbūt pat daži vairāk. Par ģimeni. Par draugiem. Ja kas, tad vispār par to, ka šorīt pamodāmies, ievilkām elpu, un vēl vienu dienu esam dzīvi šajā fantastiskajā avantūrā, kas saucas dzīve mūsu pasaulē. Patiesi skumjš ir tas cilvēks, kurš nevar iedomāties neko, par ko būt pateicīgam. Ceru, ka lasītāju starpā neviena tāda nav. Un aicinu pāris minūtes ne tikai šodien un ne tikai tāpēc, ka tālajā Amerikā šodien ir svētku diena, veltīt šādam jautājumam: "Par ko es šodien varu būt pateicīgs (pateicīga)?" Gribu derēt, ka gandrīz visiem uz šo jautājumu radīsies atbilde, un ļoti iespējams, ka sirsniņa un dvēsele uz brīdi būs gaišāka.

Priecīgu visiem Pateicības dienu!

trešdiena, 2008. gada 26. novembris

Par valsts autoparku un ministru - tomēr tīni!

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Tiem, kuri gaidīja pierādījumus par to, vai iekšlietu ministram un jaunajam "Tautas" partijas līderim Marekam Segliņam izdosies pārvarēt to, ko raidījumā "Skats no malas" kolēģis Vladimirs Čepurovs nesen nosauca par tīņa uzvedību, ilgi nebija jāgaida. Kārtējo reizi mūsu valdības visdaiļrunīgākais loceklis ir demonstrējis ne vien savu daiļrunību, bet arī sevis pārstāvētās partijas un valdības elpu aizraujošo uzpūtību.

Šoreiz lieta saistās ar dienesta automobīļiem. Diena šai tēmai šodien ir veltījusi plašu apskatu, tajā skaitā citējot vēl vienu "Tautas" partijas spīdekli, Saeimas Juridiskās komisijas vadītāju Vinetu Muižnieci. Viņa ir skaidrojusi, ka bez dienesta automašīnas un tikai ar privāto automašīnu viņai būtu "grūti pārvietoties ar dokumentiem rokās un sausām kājām." No kā laikam jāsecina, ka V. Muižniece pati neprot atrast vietu, kur no mašīnas izkāpt tā, lai neiebristu peļķē, bet dienesta automašīnas vadītājs to prot. Nu ko -- malacis auto vadītājs! Varbūt tajos gadījumos, kad ir peļķe, viņš tai pārklāj savu mēteli, lai tikai V. Muižniecei būtu sausas kājas.

Savukārt daiļrunīgais iekšlietu ministrs sazvanīts jautājumā par dienesta automašīnu skaitu un lietderību nav pat noklausījies jautājumu līdz galam, tā apgalvo reportiere Inga Spriņģe, bet ir noskaldījis šādu tekstu: "Nu tad tagad premjeram un valsts prezidentam būs jābrauc ar tramvaju? Laba doma! Uz redzēšanos!" Nu, prieks, kur tu rodies? Visīstākais un riktīgākais tīnis!

Protams, ka prezidentam nav jābrauc tramvajā. No viņa mājas Jūrmalā līdz Rīgas pilij vispār ar tramvaju nevar nokļūt, 5. tramvajs apstājas Imantā un gluži spītīgi tālāk līdz Jūrmalai nebrauc. Tiesa, prezidents varētu no rīta aiziet līdz dzelzceļa stacijai un uz darbu braukt piepilsētas vilcienā. Nezinu, kur dzīvo premjerministrs, bet droši vien, ka Rīgā, un tad jau par sabiedrisko transportu varētu runāt pavisam nopietni. Tiesa, kopā ar miesassargiem par katru braucienu būtu jāsamaksā vismaz Ls 1,20, bet taupības apstākļos arī tas diez vai būtu par daudz prasīts.

Bet, ja nopietni. Loģiski, ka amatpersonu rīcībā ir automobīļi, lai gan Rīgas centrā varu pilnīgi bez kādas šaubīšanās apgalvot, ka darba dienas laikā nudien lielākoties ir ātrāk pārvietoties kājām, nevis spēkratos, it īpaši tajās dienās, kad pašvaldību kārtējo reizi ir "pārsteidzis" dabas fenomens, kurš saucas sniegs. Jautājums ir par to, cik daudz šādu automobīļu ir, kas tos izmanto, un vai tie patiešām tiek lietoti darba vajadzībām. Ja kas, tad M. Segliņa ministrijai nupat valdība atļāva divkāršot dienesta automašīnu skaitu, no kā varam secināt, ka vismaz iekšlietu ministrs nu gan uz darbu tramvajā nebrauc. Un noteikti ticu, ka izņēmums, nevis raksturīgs piemērs ir Dienas citētais vārdā nenosauktas ministrijas valsts sekretārs, kura dienesta šoferis no rīta vedot ne vien valsts sekretāru uz darbu, bet arī valsts sekretāra sievu uz darbu un arī bērnus uz bērnudārzu.

Tas ir kontroles jautājums. Protams, mūsējā ir valsts, kurā trolejbusā nebraucošais Godmanis un noteikti tikpat ļoti trolejbusā nebraucošais Slakteris vēlas ievērojami paaugstināt to naudas summu, kuru valsts un pašvaldības var izmantot bez konkursu rīkošanas. Atgādināšu, kas par to pirms pāris dienām bija sakāms kādam autotirgotājam -- jau tagad tā ir joma, kurā notiek absolūtākās Dieva zīmes. Vienādi vai otrādi, arī dienesta automobīļu parks ir joma, kurā visticamāk pilnīgas kārtības nav. Un, ja arī no tā neizriet, ka prezidentam un premjerministram būtu jābrauc uz darbu autobusā, tad kārtējo reizi tomēr nāksies konstatēt, ka valsts likuma aizsardzību pārstāvošs ministrs varētu būt izmantojis izdevību paklusēt, lai arī cik ļoti atvērts, mirdzošām ačtelēm un tīņa dzīvesspēku baudošs viņš arī nebūtu. Un, starp citu, droši vien nemaz, nemaz nenāktu par sliktu arī viņam kādreiz pabraukāt sabiedriskajā transportā, jo arī tā ir joma, kurā ne gluži viss ir gluži tik labā kārtībā, kā gluži gribētos cerēt.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2008. gada 25. novembris

Par 21. vidusskolu, dzīvi Venēcijā un Piecīšiem -- pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji!

Vakar man bija iespēja pāris stundas pavadīt vienā no tā dēvētajām "krievu skolām" mūsu valstī. Runa ir par 21. vidusskolu Rīgā, kur viena no skolotājām savulaik mācījās pie manis laikraksta Diena žurnālistu apmācības programmā, viņa tad arī man ielūdza apmeklēt skolu un aprunāties ar skolēniem.

21. vidusskola šogad atzīmē savu 45. gadskārtu, tātad -- tā ir uz pusi tikpat veca, kā Latvijas Republika. Skola valsts svētkus atzīmēja plaši un zem jēdziena "Nekur nav tik labi, kā mājās". Un tur jau arī ir jautājuma sāls. Jaunieši, ar kuriem runāju, ir savās mājās, lai arī cik ļoti no viņiem negribētu "atbrīvoties" atsevišķi mūsu valsts apdaudzītākie "nacionālisti" (patiesībā -- valsts ienaidnieki). Vismaz tie jaunie cilvēki, kuri ar mani sarunājās, latviešu valodu prata labā līmenī, viens jaunietis bija pat sagatavojis pagaru jautājumu sarakstu (tajā skaitā: "Kāpēc jūsuprāt valsts dara tik daudz, lai izspiestu krievu valodu no izglītības sistēmas?"). Un tas jau ir galvenais -- Latvijā tomēr nedrīkst būt situācija, kurā vidusskolas absolvents neprot valsts valodu. Apsveicami, ka 21. vidusskolā tas tiek nodrošināts, lai gan no skolas pārstāvjiem nācās dzirdēt arī par problēmām. Tajā skaitā par to, ka valsts (lasi: Izglītības ministrija) finansējumu dalītai klasei dod tikai tādā gadījumā, ja skolēnu ir vismaz 26. Ja ir 25, ļoti žēl, visa grupa mācās kopā. Varat iedomāties, ko tas nozīmē, ja runa ir par valodas mācīšanu. Tas nu ir process, kuru vēlams veikt pēc iespējas mazākā grupiņā, bet naudas laikam nav. 21. vidusskolā skolotāju pagaidām netrūkst, bet arī tā ir briestoša situācija. Skola, kurā padomju laikā mācījās 1400 skolēnu, tagad vairs ir tikai 400. Daudzi vecāki bērnus sūta uz latviešu skolām, arī demogrāfiskā situācija ir darījusi savu. 21. vidusskola lepojas ar saviem absolventiem, to skaitā ir arī kādreizējais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs, kādreizējā kompartijas bosa Rubika bērni, kā arī viens no Aizkraukles bankas īpašniekiem. Direktore neslēpa prieku par to, ka absolventu starpā ir ļaudis, kuri skolai grūtā brīdī var nākt talkā, piemēram, tajā brīdī, kad kādam ienāca prātā likvidēt skolas sporta laukumu, lai tur uzbūvētu dzīvojamo māju. Šo domu skolai izdevās apturēt. Malači.

Grupiņā, ar kuru viesojos, uzdevu šādu jautājumu: "Cik daudzi no jums domājat, ka pēc pieciem gadiem vairs nedzīvosit Latvijā?" Roku pacēla varbūt ne gluži puse skolēnu, bet tālu no tā nebija. Jauniešiem ir sapņi, kuri stiepjas pāri mūsu valsts robežām, pilnīgi noteikti viens no valdošās "elites" grēkiem ir tas, ka netiek darīts pietiekami daudz, lai viņus pārliecinātu, ka laba dzīve ir iespējama arī mūsu valstī. Taču kopumā fakts ir tāds, ka pietiekami daudzi 21. vidusskolas absolventi pēc skolas pabeigšanas mācīsies un strādās tepat mājās. Viņi veidos Latvijas nākotni, un kārtējo reizi ir labi atcerēties, ka to veidos ne jau tikai vistautiskākie latvieši vien. Paldies 21. vidusskolai par laipno uzņemšanu, lai veicas skolai, skolotājām, skolēniem -- visiem, visiem.

***

Tiesa, mazāk pozitīvas domas vakar saistījās ar to, kā es nokļuvu 21. vidusskolā, proti -- kājām. Jau atkal Latviju sniega vētra ir pārsteigusi tā, it kā patiesībā mēs dzīvotu Alžīrijas platuma grādos, kur sniegs ir tāds reizi gadsimtā retums. Kājāmgājējam tomēr Rīgas centrs vakar bija murgs. Ielu tīrītāji sniegu sašķūrē ielas malās, sētnieki sniegu met turpat, un galu galā, ja arī daudzviet ietne bija notīrīta, uz stūriem -- visiem stūriem pēc kārtas -- bija baisa, netīra un pretīga putra, kurai laipot cauri nebija ne mazākā prieka. Varam arī gaidīt gaišo nākotni. Tad, kad visa tā šļura izkusīs (un hidrometeoroloģijas speciālisti paredz, ka jau nedēļas beigās temperatūra varētu sasniegt +8 līmeni), tad mēs atkal visi varēsim dzīvot bezmaz vai Venēcijā, kur ielu vietā ir upes un ezeri. Ledus kritīs ļaudīm uz galvas (vismaz lielākoties tāpēc, ka sods par jumta netīrīšanu ir lētāks, nekā pati jumta tīrīšana -- kārtējais piemērs par Aizspoguliju, kurā dzīvojam), neapzinīgi šoferīši "ielas ezera" saturu izšļakstinās pa visu trotuāru un visiem, kuri uz tā atrodas. Avantūra garantēta. Ar notekūdeņiem mūsu galvaspilsēta nu nekādi netiek galā. Skumji.

***

Un pēdīgi. Šorīt agri, agri no rīta no Latvijas aizbrauca daļa no Čikāgas Piecīšiem, kuri pagājušajā nedēļā koncertēja Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī, Madonā un Cēsīs. Piecīšiem ir jau 47 gadu vēsture, tajā ziņā viņi konkurē ar tādiem mūzikas grandiem, kā Tīna Tērnere, Šēra un grupa Rolling Stones. Pats apmeklēju koncertu Cēsīs un priecājos par "vecajiem, labajiem gabaliem," jo es Piecīšus pazīstu kopš pazīstu pats sevi. Tēva brālis un mans krusttēvs Uldis Streips Piecīšos spēlē basģitāru, grupas dibinātājs un dvēsele Alberts Legzdiņš ir manas māsas krusttēvs, manā bērnībā Piecīšu mēģinājumi notika manas vecāsmammas mājas pagrabā. Liels, liels prieks, ka viņiem bija šī iespēja, vēl reizi ar koncertprogrammu viesoties Latvijā. Cēsīs man stāstīja, ka kādi ļaudis, kuriem neizdevās uz koncertu iegūt biļetes, pat salīga juristu un gribēja organizētājus par to sūdzēt tiesā. Lūk, cik populāri ir Čikāgas Piecīši!

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2008. gada 24. novembris

Latvija: Pati stiprākā, gudrākā, labākā un godīgākā! Točna?

Labrīt, lasītāji!

Laikam nekas cits neatliek, kā ar visu sirsniņu un dvēselīti pateikt paldies, paldies un vēlreiz lielu, lielāku un vislielāko paldies Dievam tam kungam par to, ka mums valstī ir ļaudis, kuri prot mūs izārstēt no depresīvās domāšanas, kāda saistās ar mūsu valsti, sabiedrību un tajā notiekošo. Jā, pateicība Radītājam par to, ka ik pa brīdim uzrodas kāds vai kāda, kurš vai kura var mūs izpurināt no patosa par domu, ka dzīvojam mazā, korumpētā banānu republikā uz Baltijas jūras krastiem -- jā, krastiem, kuri nu jau draud, ja ne gluži Ventspili un Liepāju, tad kādu mazāku sādžiņu izskalot jūrā, jo arī Dabas māte ir nikna un skumja.

Jā, mūsu rīcībā ir brašulis, kurš saucas Finanšu ministrs Atis Slakteris! Skaidrodams, kāpēc būtu jāmaina noteikumi par valsts iepirkumu, lai oficiālās iepirkuma procedūras attiecinātu uz daudz augstāku summu, nekā tas ir patlaban, viņš mums ir pateicis priekšā, ka "mēs esam stiprāki, gudrāki, labāki, godīgāki nekā Eiropā." Nepieklājīgs cilvēks reaģējot uz šo paziņojumu droši vien gribētu zināt, ko ministrs ir sapīpējis, pirms lēmis, ka Latvijai, piedodiet, izkārnījumi ne vien nesmird, bet izdveš naktsvijolīšu un mežrozīšu aromātu. Bet jaunas nedēļas sākumā, kad sniegs uz ielas vēl ir balts un nevis pretīgi brūnīgsnēji pelēks, taču negribas būt nepieklājīgam.

Bet, ja nopietni. Pieļauju, ka valsts pasūtījuma likuma prasību kārtošana valsts un pašvaldības iestādēm var būt gana piņķerīga padarīšana. Ne vien visādi papīru papīri jākārto, konkursi jārīko, bet arī pār plecu skatās kaut kādi tur sorozīdi no Delnas un Eiropas Komisijas. Taču doma, ka ir ievērojami jāpaceļ summa, zem kuras šie procesi nav vajadzīgi, automātiski pieļauj arī domu, ka jau tagad iepirkumos, uz kuriem tie neattiecas, viss ir vienkārši super. Varbūt pat stipri, gudri, labāk un godīgi, ja citējam ministru. Atļaušos tomēr mazliet pašaubīties. Kaut vai domājot par to, ko avīzē ir teicis Autorizēto autotirgotāju asociācijas direktors: "14 gadus strādājot autotirgū, esmu redzējis tādus brīnumus publiskajos iepirkumos, bet tagad, ja nebūs konkursu, mašīnas pirks no nezin kā." Un AAS Ergo Latvija valdes locekle Ingrīda Ķirse: "Procedūra būs necaurskatāma, kritēriji - subjektīvi, paziņojumi būs tīri informatīvi, bet apstrīdēšanas iespējas reāli nebūs, jo rezultāts tiks publiskots jau pēc līguma noslēgšanas. No iepirkumiem, kuros mēs 2008. gada pirmajā pusē piedalījāmies, tikai 8% būtu virs jaunā sliekšņa."

Vārdu sakot, paldies finanšu ministram, bet laikam tomēr būs jāatzīst, ka vismaz iepirkumu jomā Latvija un tās iedzīvotāji ne vienmēr ir paši "gudrākie, labākie un godīgākie." Protams, paldies visiem, kuri iepirkumus veic godīgi. Taču "savējo būšana" tomēr mūsu valstī nekur nav pazudusi. Un vispār ministra pārdomas sauc atmiņā to "gudro galvu" Saeimā, kura reiz skaidroja, ka nodokļu nemaksātājs, kurš atzīstas, ka ir nodokļu nemaksātājs, ir pats godīgākais nodokļu nemaksātājs no visiem nodokļu nemaksātājiem un tāpēc var tikt ievēlēts par Valsts prezidentu. Šī "filozofija," lūk, ir tā, kuras kontekstā tomēr būtum jāapsver jebkuri valdošās (...) centieni mīkstināt pretkorupcijas noteikumus. It īpaši, ja patlaban valdības vadītājam tā īsti nav laika domāt par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja direktora meklēšanu...

Jauku visiem dienu!

PS: Atbilstoši savas juristes ieteikumam, vēl vēlos pierakstīt šādu teikumu: "Lūdzu Drošības policijai neuzskatīt, ka iepriekš rakstītais nozīmē, ka es šaubos par Latvijas Republikas finanšu sistēmu, lata drošību, valūtas maiņas likmi un vispārējo finanšekonomisko nākotni nedz šodien, nedz rīt, nedz arī paredzamajā un neparedzamajā nākotnē. Nebūt ne. Dievs pasargi. Paldies."

piektdiena, 2008. gada 21. novembris

Par baumošanu, lata stabilitāti, valdības ticamību un vārda brīvību

Labrīt, lasītāji!

Pirms pāris dienām garāmejot ieminējos par baumām par valsts finanšu stāvokli un likuma aizsardzības instanču reakciju pret tām. Tobrīd runa bija par Drošības policijas izmeklēšanu vārdā nenosauktu ļaužu kontekstā. Nu šis process uzņēmis konkrētas aprises, zinām, ka viens no izmeklēšanas mērķiem ir Ventspils augstskolas lektors Dmitrijs Smirnovs. Viņš kādā laikraksta intervijā esot runājis par banku sistēmu un kreditēšanas lietām "ne tā". Vēl policija izmeklējot kādu mākslinieku, kurš no Jelgavas kultūras nama skatuves esot koncerta apmeklētājiem teicis, ka pēc koncerta vajagot doties uz konkrētām bankām un izņemt naudu.

Krimināllikuma pants, ar kuru te ir darīšana, liedz "apzināti nepatiesus datus vai ziņas izplatīt mutvārdos, rakstveidā vai citādā veidā par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli." Un te nu rodas vesela sērija jautājumu, sākot ar smieklīgiem un beidzot ar pavisam nopietniem. Mutvārdos, rakstveidā vai "citādā veidā" -- lūdzu, nevienam nekurt ugunskuru un necensties "nepatiesus datus un ziņas" izplatīt ar dūmu signāliem, kā to kādreiz darīja Amerikas indiāņi. Tas būtu "citāds veids." Arī jūrniekiem būtu jāmēģina semafora karodziņus neizmantot šādam mērķim.

Bet, ja nopietni. Te ir vārda brīvības jautājums, kura kontekstā ir jādomā arī par jēdzienu "nepatiess." Latvijas jurisprudence pakāpeniski ir nākusi pie izpratnes, ka viedoklis kā tāds nevar būt patiess vai nepatiess. Ir starpība starp teikumu "Manuprāt situācija patlaban varētu būt tāda, kurā būs jādevalvē lats" un "Dati patlaban nepārprotami rāda, ka tuvākajās nedēļās lats tiks devalvēts." Jēdziens "varētu būt tāda" nevar būt nedz patiess, nedz nepatiess, jo situācija tikpat labi varētu būt arī citāda. Un te, savukārt, ir divas nelaimes. Pirmkārt, ne visi Latvijas masu informācijas līdzekļi ir tādi, kuros var ticēt, ka visi pēc kārtas runā objektīvi. Piemēram, kad Atkarīgās Rīta Avīzes ļaudis raksta par galīgi jebko, ir jāatceras, ka laikraksts pieder Ventspils interesēm un apgalvotais ir jāsijā caur šo sietu. Ja Atkarīgā apgalvo, ka Ģenerālprokuratūra ir nekompetenta, tad jāskatās, ko Ģenerāprokuratūra ir nodarījusi laikraksta sponsoriem un mīluļiem. Ja laikraksts apgalvo, ka finanšu sistēmā ir problēmas, tad visticamāk apgalvojums ir jāsaskata attiecīgo biznesa interešu kontekstā. Taču vienalga, arī angažētus viedokļus tomēr demokrātiskā valstī paust ir brīv.

Otra nelaime ir tāda, ka mūsu valdošā "elite" par finanšu lietām var bazūnēt visu pēc kārtas, bet tai nu gan vairs retais tic. Tās pašas Pareksa bankas gadījumā nu zināms, ka "savējie" par bankas problēmām zināja krietni ātrāk, nekā vienkāršie mirstīgie depozitori un savu naudu ļoti fiksi no bankas izvāca laukā. Mums ir politikāņi, kuri vēl tagad nav gatavi atzīt, ka valstī ir finanšu krīze. Mums ir politikāņi, kuri paskatās, kā Ivars Godmanis mēģina aizliegt prēmēšanu, un tad nākamajās dienās un nedēļās prēmē uz nebēdu. Mums ir deputāti, kuri vēlas legalizēt naudas atmazgāšanu. Mums ir politiska sistēma, kurā kriminālapsūdzība un pat notiesāšana nav nekas slikts vai noraidāms, ja vien cilvēks ir "savējais." Man personīgi joprojām uzticams informācijas avots ir Latvijas banka, ja tā saka, ka latu nedevalvēs, tad es arī tam ticu. Cita starpā tāpēc, ka man personīgi ir visnotaļ miglains priekšstats par devalvācijām, ko tās nozīmē un konkrēti ko tāda nozīmētu manam naudas maciņam.

Tāpēc būtu ļoti žēl, ja zustu uzticība arī centrālajai bankai. Un šajā kontekstā vēl viena doma. Viņdien Latvijas radio bankas priekšnieks Rimševics nāca ar šādu apgalvojumu: "Jebkurā citā valstī, ja runātu par kādas valūtas devalvāciju vai kādas bankas bankrotu un cilvēki apzināti izplatītu šādas baumas, viņi tiktu aizturēti desmit, piecpadsmit minūtēs." Man būtu ļoti interesanti no Latvijas bankas uzzināt konkrētus likuma pantus "jebkurā citā valstī," kurā baumas kļūst par kriminālnoziegumu, jo šķiet visai ticami, ka šādi panti atrodas tādās valstīs, kurās valdība pieturas pie domas "tev nebūs par mani sliktu runāt." Katrā gadījumā savā dzimtajā Amerikā neatceros pat ļoti nozīmīgos finanšu katastrofu gadījumos dzirdējis, ka kāds būtu aizturēts vai notiesāts par baumošanu. Vai Rimševica kungs runāja apzināti? Vai varbūt ar jēdzienu "jebkurā citā valstī" viņš ... nu, teiksim, pārspīlēja? Vai ticēt?

Un pēdīgi, ir tomēr arī jārunā par cērpjamām aitām. Man ir ļoti grūti iedomāties cilvēku, kurš finanšu padomu ņem no kaut kāda mūziķa uz skatuves. Es personīgi būtu daudz gatavāks klausīties uz pasniedzēju no universitātes. Bet vēl ļoti daudz vairāk es tomēr gribu dzīvot valstī, kurā varas iestādes saprot, kas ir viedokļa paušana. Negribu ticēt, ka Latvijas valūta ir tik vārga, ka tās iznīcināšanai pietiek ar garāmejošu teikumu no Jelgavas kultūras nama skatuves vai ar pārdomām kādā provinces laikrakstā. Vēl jo vairāk, ja tajā pašā radio intervijā centrālās bankas prezidents apgalvoja, ka nekas tamlīdzīgs lata stabilitāti neietekmējot. Tādā gadījumā kriminālpants pilnīgi noteikti ir lieks un nevajadzīgs. Jo, diemžēl, no baumu aizliegšanas par finanšu situāciju nemaz nav tāls ceļš ejams līdz totalitārās diktatūrās ļoti populārajiem noteikumiem par to, ka runāt nedrīkst arī par tiem, kas ir pie varas kloķiem. Un tas nu gan būtu baisi.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2008. gada 20. novembris

Kārtējais pierādījums, ka valdošā banda neatbalsta pretkorupcijas cīņu -- paldies, Godmani!

Labdien, Lasītāji!

Nu, johaidī! Tas ir vienīgais vārds, kuru varu attiecināt uz Ivara Godmaņa vadītās valdības bezgalīgo čammāšanos ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Nu ziņots, ka valsts smagi norūpētais Godmaņpapus ir nolēmis, ka kandidātu pieteikšanās KNAB direktora amatam turpināsies ... vēl divas nedēļas. Drīz atzīmēsim pusgadu, kopš valdošā (...) politizētu iemeslu dēļ atbrīvojās no iepriekšējā KNAB direktora. Visu laiku kopš tam tā ir izmisīgi pūlējusies atrast veidu, kā amatā iebīdīt sev paklausīgu marioneti, tikai tādā veidā, lai sabiedrība to nepamanītu un, Dievs pasargi, atkal neizietu ielās, lai vismaz tiem dažiem kliķes dalībniekiem, kuriem sirdsapziņa vēl nav gluži atrofējusies, neradītu kuņga sāpes. "Nu, vajag" -- tā apmēram valdības vadītājs ir "paskaidrojis," kāpēc procesā ir vajdzīgas vēl divas nedēļas.

Acīmredzamā problēma ir tā, ka vēl nav atradies "pareizais" cilvēks. Pieteikušās patlaban ir četras personas. Par vienu no tām es jau rakstīju -- haizivs un "pedofīlu" mednieks Ādamsons, kurš ir teicis, ka viņa piedalīšanās konkursā ir tā, lai process būtu "interesantāks." Dievs ar viņu. Pieteikušies ir arī viens Kārtības policijas un viens Drošības policijas pārstāvis. Un ir pieteikusies Juta Strīķe.

Normālā valstī viņai būtu visas izredzes konkursā uzvarēt, lai gan normālā valstī KNAB vadībā joprojām strādātu Aleksejs Loskutovs. Protams, Godmaņpapus no zila gaisa izvilka "principu," ka konkursā uz KNAB vadītāja vietu nedrīkst kandidēt tie, kuri patlaban tur strādā. To no valdošās bandas vadošā pārstāvja, protams, var saprast. Labāk noteikti būtu tur iebīdīt kādu, kuram paies pusgads vai gads kamēr iešūposies, cita starpā varbūt nepamanīs, kā valdošie izmantos savus "administratīvos resursus" gaidāmajās pašvaldību un Eiropas vēlēšanās. Taču ārpus tā, liegums KNAB darbiniekiem pakāpties līdz direktora krēslam ir labākajā gadījumā liekulīgs. Nevaru spriest par to, cik lielā mērā Jutai Strīķei un visiem pārējiem KNAB darbiniekiem būtu jājūtas vainīgiem par to, ka divi kolēģi izrādījās kretini esam. Taču, ja viņi visi ir kolektīvi atbildīgi par to, ko šie kretini izdarīja, tad piedodiet, bet arī pašam Godmanim steigšus ir jādemisionē kaut vai tāpēc, ka viņš bija ministrs Kalvīša valdībā, kura gandrīz sagrāva valsts tautsaimniecību. Arī Ministru kabinetā tādā gadījumā vajadzētu darboties tikai cilvēkiem, kuri tur iepriekš nav strādājuši. Brašie politikāņi. No Jutas viņiem ir bail. Nožēlojami.

Būsim, lūdzu, visi ļoti, ļoti moži nākamajās divās nedēļās, lai redzētu, kas ir bijis īstais iemesls, kāpēc savajadzējās vēl divas nedēļas laika. Vai "pareizais" cilvēks vēl nav atrasts? Vai varbūt "pareizais" cilvēks ir atrasts, bet vēl nav pārliecināts? Tas varētu pat būt ticami. Jebkurš cilvēks par puslīdz kārtībā esošu pašcieņu un karjeras attīstību taču nelīdīs amatā, kura absolūti pretīgi politiskais raksturs ir pierādīts jau sen. Kārtējā diena un kārtējais lēmums valdošās bandas dzīvē. Cik žēl, ka tas kārtējo reizi apliecina ne vien mums, bet visai pasaulei, ka Latvijas Republikas valdība nav ieinteresēta cīņā pret korupciju, un tas, kārtējo reizi, ir ļoti, ļoti maigi teikts.

Jauku visiem dienu. Izņemot tos, kuri sargā korumpantus un korupciju. Viņi jauku dienu nav pelnījuši.

trešdiena, 2008. gada 19. novembris

Par Stokholmu, baumām un bezcerīgām kustībām -- pārdomas trešdienā

Labdien, lasītāji!

Pirms maza brītiņa atgriezos no Stokholmas. Tur 18. novembra atzīmēšana bija ļoti jauka. Biju mazliet pārsteigts par ieradušos cilvēku skaitu -- viņu bija ļoti daudz, gan baznīcā, gan arī pēc tam svētku sarīkojumā. Paldies organizētājiem par ielūgumu. Runāja Latvijas vēstniece Zviedrijā Elita Kuzma, runāju es. Tika paziņoti Pasaules brīvo latviešu apvienības un Latviešu kultūras fonda balvu saņēmēji. Noskatījāmies Valsts prezidenta uzrunu (piezīme Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem - viņam ir jāiemācās, kā lietot Teleprompteru, jo patlaban tas labi neizskatās). Pēc pārtraukuma, kurā tika pasniegti pīrāgi un Rīgas "šampanietis" (man kaut kā likās, ka pēc tam, kad iestājāmies Eiropas savienībā, šo šķirdrumu saukt par šampanieti būs aizliegts, bet laikam ne), dziedāja vienmēr lieliskā Ieva Akurātere are grupu Lidojošais paklājs. Drīzumā būs jauns albūms, Stokholmā tas tika prezentēts. Grupā ir ne vien Ieva, bet arī tautas dziesmu meistare Zane Šmite, vienkārši elpu aizraujoši talantīgā ģitāriste Ilze Grunte, un Ievas Akurateres dēls Matīss. Vārdu sakot, vakars bija izdevies. Saku vēlreiz paldies tā organizētājiem.

***

Mājās pārbraucot ziņu lapās pāris lietas krita acīs. Pirmkārt, vēsts, ka it kā ir aizturēti ļaudis, kuri ir izplatījuši baumas par lata devalvāciju. Tā nu reiz ir lieta, kuru es absolūti nesaprotu. Kāda velna pēc baumu izplatīšana par jebkuru tematu būtu sodāma lieta?! Šīs lietas pamatā acīmredzot ir pārliecība, ka Latvijas iedzīvotāji ir viens riktīgi liels aunu bars. Pietiks ar to, ka kāds pačukstēs ausī, ka tiks devalvēts lats, un sākies kaut kāda milzīga panika. Lai rīkojas valdība tā, lai cilvēkiem nebūtu iemesla tā kaut kam ticēt, un nebūs arī baumas. Diemžēl valdība tā nemēdz rīkoties, bet tur tā pati ir vainīga.

***

Ziņots, ka ļaužu grupiņa, kuru sevi kādreiz sauca par Eiroskeptiķiem tagad saukšoties Rīcības partija. Ņemot vērā to, ka šie ir ļautiņi, kuri acīmredzot turpina uzskatīt, ka Latvijai Eiropas nauda nav vajadzīga, var droši prognozēt, ka vārda nosaukums nepacels viņus no null-komma-nullpatdsmit procentu atbalsta, kāds ir patlaban, un labi vien ir. Latvijā ir arī pietiekami aptaurēti ļaudis, kuri domā, ka arī NATO Latvijai nevajadzētu būt. Arī viņiem neviens īpaši uzmanību nepievērš. Un labi, ka tā.

Jauku visiem dienu!
 

free counter