piektdiena, 2009. gada 25. decembris

Priecīgus Ziemassvētkus!

Labvakar, lasītāji!

Priecīgus Jums visiem Ziemassvētkus. Ceru, ka zem eglītes ir atradies tas, ko vēlējāties iegūt. Pavadīju ļoti jauku svētvakaru ar radiem. Pusbrāļa kundze aprīlī gaida otru bērniņu, rādās, ka tas būs vēl viens puika. Pusmāsas dēls un mans krustdēls Gabriels ir omulīgs un gandrīz vienmēr priecīgs mazulītis. Dzimuma ziņā te ir kaut kas interesants. Manā paaudzē starp visiem brālēniem un māsīcām ir septiņas sievietes un divi vīrieši. Jaunākajā paaudzē proporcijas ir gluži pretējas -- pieci puikas un tikai viena meitene, turklāt abi "ieprecēto" radu bērni ir zēni un šķiet, arī nākamais tāds būs.

Ziemassvētku laikā bijis jādomā par laika apstākļiem. Priecē, ka pagājušajā nedēļā piedzīvotais aukstums ir rimis, taču tas ir radījis citu problēmu, proti -- slidenas ietves, slidenus ceļus, un briesmīgu sniega radītu putru uz vai visiem ielu krustojumiem, vismaz Rīgas centrā, kurā uzturos es, tā tas ir bijis. Šī nu ir lieta, ar kuru Latvija nekādi netiek galā, un varētu padomāt, ka sniegs mūspusē ir tāda ļoti reta stihija. Katrā ziņā ar sniega tīrīšanu ir lielas klapatas, cita starpā tāpēc, ka krīzes apstākļu spiestas, pašvaldības daudzviet no tīrīšanas ir atteikušās vismaz daļēji, ja ne pavisam. Rīgas gadījumā jāsaka, ka ļoti daudz sniega varētu notīrīt un aizvākt ar to miljonu latu, kurus pašvaldība izdod tūrisma veicināšanas kampaņai. Ļoti gaidīšu redzēt, kādi tad bijuši šīs kampaņas rezultāti. Varbūt būs grūti konkrēti salīdzināt izmaksas ar ienākumiem, jo tie būs gan tieši gan netieši, bet tomēr.

Kristieši Ziemassvētkos atzīmē Jēzus dzimšanu pirms 2000 un vairāk gadiem. Jēzus centrālā vēsts bija tikai viena: Dzīvojiet saticīgi. Tas ir labs padoms Ziemassvētkos, un tas ir labs padoms jebkurā gada laikā. Pārāk daudz mūsu sabiedrībā ir nenovīdības, alkatības, greizsirdzības, negodīguma, netiesiskuma. Tuvojas jaunais, 2010. gads. Vēlēsim jaunu Saeimu. Bet vai labāku?

Jauku visiem atlikušo dienu!

pirmdiena, 2009. gada 21. decembris

Par protestiem un pensijām

Labvakar, lasītāji!

Šovakar internetā lasāms, ka premjerministra Valda Dombrovska birojs ir aicinājis Rīgas policiju ar spēka palīdzību likvidēt tā dēvēto telšu komūnu, kura jau ilgāku laiku atrodas zālienā iepretim Ministru kabineta mājai. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) esot likusi Valsts policijai šajā procesā sniegt nepieciešamo atbalstu.

Tas ir ārprāts. Pirmkārt, pats Dombrovskis tikai dažas stundas iepriekš bija aicinājis protestētājus atbalstīt. Otrkārt, Satversmē ir garantētas Latvijas iedzīvotāju tiesības paust savu viedokli, un tas nepārprotami ir tas, ko dara cilvēki, kuri ziemas spelgonī tomēr uzturas teltīs. Man nav pārliecības, ka viņiem izdosies nodrošināt savu prasību izpildīšanu -- bezdarba samazināšanu, mažoritārās vēlēšanas sistēmas ieviešanu un Saeimas atlaišanu, taču tas nenozīmē, ka viņiem nav tiesību protestēt tā, kā viņi paši to vēlas darīt. Viņi taču nevienam netraucē. Varam pat teikt, ka tie ir ļoti drosmīgi cilvēki. Jau trīs protestētāji ir nogādāti slimnīcā, tajā skaitā arī akcijas organizētājs, bet telšu komūna kā stāv tā stāv. Ļoti jācer, ka premjers no šīs muļķīgās domas tomēr atteiksies.

***

Otra lieta, kas šodien notikusi -- Satversmes tiesa par nekonstucionālo atzinusi pensiju samazināšanu visiem pensionāriem, tajā skaitā arī strādājošajiem. Valsts samazinātās pensijas drīkstēs maksāt līdz nākamā gada 1. martam, savukārt summu, kas ieturēta kopš pensiju samazināšanas, tai būs jāatmaksā laikā līdz 2015. gadam. Man par šo lietu ir dalītas izjūtas. No vienas puses pensionāri mūsu valstī vieglu dzīvi nedzīvo, un Satversmē viņiem tomēr ir garantēta sociāla aizsardzība. Jā, inflācija ir samazinājusies līdz neesamībai, bet tas neko nenozīmē cilvēkam, kurš knapi spēj apmaksāt komunālos rēķinus, kur nu vēl kārtīgi paēst un nodrošināt sev veselības pakalpojumus. Nemaz nerunāsim par spēju apmeklēt teātri vai kino, pirkt grāmatas, paceļot u.tml. Taču no otras puses, šis ir smags trieciens valstij brīdī, kad valsts budžets ir "optimizēts" par pusmiljonu latu un tāda pati summa būs jāatrod arī nākamajā gadā. Nevaru nepiekrist tiem, kuri uzskata, ka jostas savilkšana ir nepieciešama it visiem valsts iedzīvotājiem, tajā skaitā arī pensionāriem. Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas varētu nozīmēt, ka budžetā būs jāatrod 100 miljoni latu. Šajā kontekstā bezgala muļķīgs ir Šlesakova aicinājums no jauna atvērt valsts budžetu, lai samazinātu nodokļus. Tiesa, augstākās nodokļu likmes gandrīz neizbēgami palielinās to cilvēku skaitu, kuri no nodokļu maksāšanas tā vai citādi izvairīsies, kā arī ir taisnība tiem, kuri aizrāda, ka tikai banānu republikā kādam ienāktu prātā ekonomiskas krīzes laikā paaugstināt teju vai visus nodokļus pēc kārtas, taču tajā pat laikā nevaram nekonstatēt, ka valstij tomēr ir ļoti daudz apmaksājamu funkciju. Budžetu no jauna atvērt tomēr patlaban nebūtu prāta darbs.

Jauku visiem atlikušo dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 17. decembris

Par naudu var nopirkt daudz ko un visu ko

Labrīt, lasītāji!

Šorīt laikrakstā Diena lasāms Ināras Egles sagatavots materiāls par to, kā "Tautas" partijas spīdekles Vinetas Muižnieces režijā Saeimas Juridiskā komisija turpina marinēt likumprojektus par vēlēšanu kārtību. Runa konkrēti ir par diviem jautājumiem. Pirmais ir Saeimas mēbeles Kārļa Leiškalna ieteikums, visu Latviju izveidot par vienu vēlēšanu apgabalu. Tas, protams, ir visai lempīgs centiens "lokomotīvju" principu, kuru pēc Valsts prezidenta uzbrēciena mūsu "gudrās galvas" izmeta pa logu, ievest atpakaļ pa sētas durvīm. Grūti būs, ja "Tautas" partijas lielais glābējs drīkstēs balotēties tikai vienā no pieciem vēlēšanu apgabaliem. Taču Dievs ar Leiškalnu. Daudz nopietnāks jautājums ir par to, kas notiek, ja vēlēšanu rezultāti tiek atcelti pavisam. Atcerēsimies, ka pirms kāda strēķīša Augstākās tiesas Senāts atzina, ka tiesu kompetencē ir vēlēšanu rezultātu atcelšana, ja priekšvēlēšanu kampaņas laikā ir notikuši procesi, kuri nepamatoti ietekmē vēlētāju apziņu. Runa, protams, bija par "Tautas" partijas rupjo krāpšanos ar premjerministra biroja vadītāja organizēto "neatkarīgo" kampaņu, kurā visādi ļaudis slavināja TP ministrus. Augstākā tiesa toreiz vēl "stabilitātes garanta" vadītājai valdībai lika izstrādāt kārtību par vēlēšanu rezultātu atcelšanu. Lieki teikt, ka nekas tamlīdzīgs netika izdarīts.

Manuprāt, iemesls šim apstāklim nav ar uguni meklējams. "Tautas" partija vienkārši ir iemācījusies, ka ar naudu var nopirkt visu ko, tajā skaitā arī -- vēlēšanu rezultātus. "Pozitīvisma kampaņa" vispirms tika aprobēta pašvaldību vēlēšanās Kuldīgā un pēc tam izvērsta pa visu Latviju. Protams, nevaram neviens zināt, kādi būtu bijuši vēlēšanu rezultāti, ja "pozitīvisma kampaņa" nebūtu notikusi, taču nu jau arī Administratīvā tiesa ir atzinusi, ka tā nebija nekas cits, kā mēģinājums apiet noteikumus par kampaņas finansēšanu. Vēl nav pagājušas tās 20 dienas, kuru laikā "Tautas" partija lēmumu var pārsūdzēt, nešaubīsimies ne mirkli, ka partijas censoņi no visas sirds cer, ka tālākais process noritēs ierastajā (lasi -- ļoti, ļoti lēnajā) gaitā. Nupat šodien, piemēram, presē lasāms, ka joprojām notiek tiesāšanās par Talsu traģēdiju, kura notika jau pirms 12 gadiem un vairāk. Nevaram īpaši cerēt, ka citas partijas izmantos izdevību un TP par krāpšanos nosodīs. Pārtērējās arī Šlesera biznesa projekts, turklāt ar vērienu, kā arī Ventspils naftas interešu kabatas partija. Būtu jau jauki, ja vispirms Administratīvā apgabaltiesa un pēc tam Augstākās tiesas Senāts jautājumu par TP krāpšanos atzītu kā steidzamu un ļoti ātri pateiktu, ka tā nevajadzēja un nedrīkstēja darīt. Cita starpā, ja partijai galu galā nudien būs jāatmaksā miljons latu ar kapeikām, varbūt varam cerēt, ka pēc valsts iegrūšanas pašreizējā bedrē tā būs spiesta pazust no skatuves pavisam. Bet te nu laikam būs jāsaka, ka cerība ir muļķa mierinājums. Tik ātri tās lietas pie mums nenotiek, un TP var turpināt dzīvot sev ierastajā pārliecībā, ka vainīgs ir tikai tas, kas ir izgājis visas iespējamās tiesu instances līdz pēdējam "amen."

Un raugi, arī starptautiskajā līmenī kārtējo reizi ir pierādīts, ka ar naudu var nopirkt visvisādas lietas. Piemēram, Krievija 21 kvadrātkilometrus lielajai pundurvalstiņai Nauru samaksāja 50 miljonus dolāru, un 21 kvadrātkilometrus lielā pundurvalstiņa Nauru atzina Krievijas bruņoto spēku okupētās Gruzijas teritorijas par "neatkarīgām valstīm." Protams, šajā ziņā Krievija negrēko viena. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Taivāna uz kādu brīdi nopirka arī Latvijas atzīšanu. Taču šajā gadījumā ir runa par teritorijām, kuras ir okupētas tieši tādā pašā veidā, kā 50 gadu garumā bija okupēta arī Latvija. Nauru droši vien Gruzijas teritoriālā integritāte ir pilnīgi pie pakaļas, ka tik var tikt pie naudas, jo, pirmkārt, ir beigušies fosfātu krājumi, kuri ilgu laiku mazajai salai nodrošināja ievērojamus ienākumus (maigi teikts -- kādreiz pundurvalstiņai bija otrs augstākais IKP uz iedzīvotāju līmenis pasaulē), un, otrkārt, ja klimata maiņas veicinās jūras līmeņa pacelšanos, kā to paredz pietiekami daudz zinātnieku, tad kaut kad paredzamajā nākotnē Nauru vispār vairs nebūs, vai pareizāk sakot, tā atradīsies zem viļņiem. Taču arī šajā gadījumā ir uz delnas redzams merkantīls process, kuram ar tiesiskumu ir visai maz sakara. Tieši tāpat, kā ar "Tautas" partiju un tās nopirktajām balsīm.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 16. decembris

Par Kopenhāgenu un klimata maiņu

Labrīt, lasītāji!

Arī mani krietni vien mulsina klusums, kāds Latvijā valda jautājumā par patlaban Kopenhāgenā notiekošo ANO konferenci par klimata maiņu. Esmu manījis vien divus komentārus par šo tēmu laikrakstā Diena, un viss. Protams, neklausos visas radio ziņas, neskatos visus televīzijas kanālus -- varbūt tur bijusi plaša diskusija. Par to pirms konferences sākuma runājām raidījumā Skats no malas. Taču kopumā šķiet, ka mūsu valsts iedzīvotāji ir nolēmuši, ka pasākums uz viņiem neattiecas.

No vienas puses to var saprast. Latvija klimata sasilšanas jomā nav īpaši liela grēciniece, mēs ļoti ievērojamu energoresursu daļu iegūstam no atjaunojamiem energonesējiem, it īpaši no HESiem uz Daugavas. Latvija ir krietni apmežota, koki absorbē klimatam kaitīgo oglekļa dioksīdu. Krīzes laikā arī ievērojami samazinājies automašīnu skaits uz Latvijas ceļiem un ielām, arī tas šajā ziņā dod savu artavu.

Taču tas tomēr nav arguments, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, klimata maiņa ietekmē mūs visus bez izņēmuma. Globālo sasilšanu var būt grūti uztvert šorīt, kad aiz loga putina sniegs un ir -10 grādu, taču jādomā, ka visi esam redzējuši, kā pakāpeniski irst milzīgie ledāji Antarktīdā un Grenlandē. Ja notiks ļaunākais no tā, ko daudzi zinātnieki prognozē, tad ūdens līmenis pasaulē pacelsies visnotaļ ievērojami, jo būs izkusis ļoti liels ledus daudzums. Latvija tomēr ir zemiene, un jūras līmeņa pacelšanās vien par dažiem desmitiem centimetru, lai nemaz nerunātu par dažu zinātnieku apgalvoto par to, ka tas celsies pa metriem, neko labu piekrastes pilsētām, tajā skaitā arī Rīgai, nu gan nedotu. Piedevām, nebūšu taču es viens, pamanot, ka laika apstākļi tomēr pēdējo gadu un desmitgažu laikā ir krietni mainījušies. Sniegs Rīgā par spīti tam, kas notiek šorīt, bijis rets viesis. Ne vien pie mums, bet daudzviet pasaulē veidojušās nepieredzēti spēcīgas vētras. Latvijā vairs nevaram rēķināties ne ar "kārtīgu" vasaru, nedz arī ar "kārtīgu" ziemu. Katrā ziņā, ja palūkojamies latviešu daiļliteratūrā no 19. gadsimta un pirmskara laika, ziema vienmēr ir aprakstīta kā sezona, kurā ir nepārtraukti daudz sniega, kurā Daugava vienmēr sasalst, un kuras laikā ledus iešana ir uzskatāma par lielu sabiedrisku pasākumu (protams, ļaudīm tolaik nebija televizora, pie kura dirnēt -- bija jāskatās ledus iešana).

Taču otra lieta ir tāda, ka ar klimata maiņas lietām tomēr mums jānodarbojas katram. Runa ir par sava mitekļa siltināšanu, lai velti netērētu energoresursus. Runa ir par alternatīviem transporta veidiem automobīlim -- jā, vecs autobuss piesārņo vairāk nekā jauns automobilis, bet autobusā būs lielāks skaits cilvēku, kuri tā dēvētās "oglekļa pēdas" veidos kopā, nevis katrs atsevišķi. Nezinu, kā citās pilsētās, bet vismaz Rīgā, manuprāt, dzīve bez automobīļa ir vieglāka. Sabiedriskais transports kursē regulāri, ja arī ne tikpat regulāri pilsētas nomaļākajās vietās. Rīgas centrā dzīvojot, man automobīlis vispār nav vajadzīgs, cita starpā visur varu tikt kājām vai ar sabiedrisko transportu, piedevām man nav jāreizējas par to, kur mašīnu glabāt un kā to apsargāt. Taču, ja man būtu automobīlis, tad es patlaban noteikti domātu par tā retāku lietošanu.

Protams, klimata maiņa lielākoties ir un paliek globāls jautājums. Internetā ir vietne (www.avaaz.org), kurā ļaudis ir aicināti parakstīt petīciju ar aicinājumu, pasaules līderiem šonedēļ tomēr nonākt pie efektīva risinājuma. Kā zinām, problēmas ir pietiekami lielas. Pasaulē ir valstis, kurām ekonomiskā attīstība ir svarīgāka par ekoloģisko efektu un katastrofu (Ķīna). Ir arī tādas valstis, kurās nekas īpaši piesārņojošs nenotiek un cilvēki ne bez pamata uzskata, ka tām lielvalstīm, kuras par radušos situāciju ir visvairāk atbildīgas, būtu jāmaksā kompensācija par dabas bojājumiem, kādu piesārņojums radījis tur (liela daļa Āfrikas). Taču nepārprotami ir skaidrs tas, ka klimats mainās un ne jau uz labo pusi. Šorīt streiko Apollo interneta pakalpojumi, starptautiskām vietnēm pieslēgties nevaru, bet es petīciju parakstīšu tiklīdz tas tā vairs nebūs, un aicinu visus lasītājus rīkoties tāpat. Un tad palūkoties sev apkārt un padomāt, vai tomēr nav kaut kas "zaļš," ko cilvēks var darīt pats. Piemēram, mašīnu likt garāžā. Piemēram, ēst tikai Latvijā ražotu pārtiku, jo pārtikas preču transportēšana pasaulē rada ļoti daudz CO2 izmešu. Piemēram, nosiltināt dzīvokli. Piemēram, censties neizmantot plastmasu, kuras ražošana rada izmešus un kura pati par sevi ir pat ļoti neekoloģiska. Atbilde klimata maiņas jautājumā ir meklējama gribas spēkā -- gan individuāli, gan arī starptautiskajā līmenī. Turēsim īkšķus par to, lai klimata konferences dalībniekiem tomēr izdotos nonākt pie gana racionāla un galvenais -- efektīva risinājuma.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 14. decembris

Tējas dzērāja bīstamās pārdomas

Labrīt, lasītāji!

Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē ir plaša intervija ar juristu un tējas dzērāju Andri Grūtupu, kurā viņš plaši sabar bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un nāk ar vairākām visnotaļ bīstamām domām.

Par visu pēc kārtas. V. Vīķe-Freiberga, grūtupprāt, pārāk daudz domājusi pati par savu karjeru un pārāk maz par latviešu interesēm. Vai katru ceturto dienu amata laikā pavadījusi ārzemēs. "Skrējusi" uz 9. maija svinībām Krievijā, kad kolēģi no Lietuvas un Igaunijas atteicās tā darīt. Neveiksmīgi centusies kļūt par ANO ģenerālsekretāri un Eiropas savienības prezidenti -- tā esot karjeras bīdīšana, nevis izaicinājums, kā to aprakstījusi pati V. Vīķe-Freiberga. Par visu vairāk -- ir sadarbojusies ar Padumjās savienības čeku, lai arī A. Grūtups piebilst, ka par "aģenti" viņš bijušo prezidenti nosaukt nevarot.

Par katru ceturto dienu ārzemēs nevaru spriest, neesmu aplūkojis prezidentes darba grafiku astoņu gadu garumā. Bet par ANO un ES darbu -- ne jau V. Vīķe-Freiberga vienpersoniski šos darbus meklēja, pirmajā gadījumā vairāk, otrā gadījumā mazāk, bet viņai tomēr bija arī pietiekami daudz atbalsta no citu valstu pārstāvjiem, kuri viņā saskatīja inteliģentu un prasmīgu sievieti. Uz Krieviju viņa savukārt brauca, lai pasaulei atgādinātu, ka Krievijas versija par 2. pasaules kara notikumiem maigi sakot nav vienīgā iespējamā, un tas bija pareizi darīts. Un kas attiecas uz Valsts drošības komiteju, okupācijas laikā ārvalstīs bija pietiekami daudz latviešu, kuri bija pārliecināti, ka par Latviju tomēr nevajag aizmirst un, ja sakari ar tur dzīvojošiem tautiešiem nozīmēja sakarus arī ar VDK, tad tā tam bija jābūt. Jāatceras, ka kultūras kolektīvi, kuri okupācijas laikā ceļoja pa ārzemēm, vienmēr nāca komplektā ar čekas pavadoni, lai pārliecinātos, ka neviens netaisās sekot Mihaila Barišnikova piemēram un, tā teikt, lekt pār sētu. Jāatceras arī tas, kas ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem kultūra tomēr bija svarīga. Arī manā dzimtajā Čikāgā tika lauzti pietiekami daudz šķēpi jautājumā par to, vai "kārtīgs" latvietis drīkst vai nedrīkst, piemēram, apmeklēt LPRS veidotas filmas. Mans nelaiķis vectētis bija to cilvēku starpā, kuri bija pārliecināti, ka nedrīkst vis, bet viņš bija arī racionāls cilvēks. Savu jaunāko meitu viņš aizveda uz vienu filmas seansu un pats sēdēja mašīnā un gaidīja, kad seanss būs beidzies un meitu viņš vedīs mājās. Arī es pats gāju uz filmām un nedomāju, ka Blaumaņa "Nāves ēnā" ir iespējams iekodēt gaišo komunisma nākotni. Nu, neticu, ka Vaira Vīķe-Freiberga centās stutēt okupācijas režīmu un nodrošināt latvietības apspiešanu, neticu vis.

Tālāk A. Grūtups stāsta par "mežonīgo kapitālismu" un tajā laikā pastrādātajiem nedarbiem, aicinot beidzot noteikt amnestiju par visu, kas tolaik notika. Nu, labi. Neizdosies attīt lentu un izpētīt, kā īsti pie bagātības tika tie cilvēki, kuri apgalvo, kas tas noticis caur puķu importēšanu un tirgošanu, kā to darījis dažs labs censonis. Taču "mežonīgā kapitālisma" ietvaros notikuši arī pietiekami konkrēti kriminālnoziegumi, tajā skaitā naudas atmazgāšana un Saeimas deputātu un partiju piekukuļošana, un šos grēkus tomēr pilnīgi bez uzmanības atstāt nedrīkst. Varbūt vēl var piekrist jurista domai, ka kārtējo reizi ir atrasts "viens vienīgais" -- kādreiz mums bija "vienīgais čekists" Juris Bojārs un "vienīgais komunists" Alfrēds Rubiks, un tad mums esot "vienīgais mežonīgais kapitālists" Aivars Lembergs. Jā, jā, tā dēvēto "stipendiju" lietā uz apsūdzēto sola būtu jānonāk ne vien tiem, kuri deva, bet arī tiem, kuri ņēma to, ko citādi kā par kukuļiem nevar un nedrīkst nosaukt. Un ne jau Ventspils intereses bijušas vienīgās, kuras savas lietas centušās kārtot ar ārpuskārtas un ārpuslikumīgām attiecībām. Taču jebkura nozieguma gadījumā tas, ka nevar atrast un notiesāt visus, nav arguments, ka nevajag atrast un notiesāt tos, kurus var atrast un notiesāt.

Un šajā sakarā bīstama ir arī cita Andra Grūtupa pausta doma, proti, ka sabiedrībā patlaban veidojas "revolucionāra situācija" un ir vajadzīgs tāds kārtīgs līderis, nevis "tukša vieta," kā viņš atļāvies nodēvēt pašreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Precīzi sakot: "Šobrīd kandidāti, kas spēj ieņemt harismātiskā līdera vietu, ir Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers. Viņi var patikt, var nepatikt, taču līderi viņi ir noteikti." Jurists esot daudz ceļojis pa Latviju un dzirdējis ļaudis alkstam pēc "līdera" -- populārākais esot Lembergs, aiz viņa -- Šķēle. Nu, jā. Par visu vairāk mums ir vajadzīgs vai nu ar kriminālapsūdzībām apkrauts prezidents, vai arī prezidents, kuram vajadzētu būt ar kriminālapsūdzībām apkrautam (neaizmirsīsim tomēr to, ka A. Šķēle un A. Šlesers bija divi no galvenajiem "varoņiem" stāstā par Jūrmalgeitu, par "lielākajiem kretiniem" u.tml.). Nav mums jāskrien pakaļ itāļiem un jāmeklē pašiem savs Berluskoni, nav vis. Viņa minētie "harismātiskie līderi" tomēr ir arī hrestomātiski piemēri par to, kas kait "mežonīgajam kapitālismam." Nebūt A. Grūtupam nevar piekrist domā, ka tieši Vaira Vīķe-Freiberga ir vainīga pie tā, kur patlaban atrodamies. Ne jau viņa apstiprināja valsts budžetus, kuri veidoti uz "gāzi grīdā" principa. Ne viņa sabiedrību uzskatīja par "vaukšķiem," kuriem nav tiesību neko teikt (tiesa, izņemot to reizi, kad Valsts prezidente paziņoja, ka ļaudīm nav ko teikt jautājumā par Ingrīdas Ūdres bīdīšanu Eiropas komisāra amatam). Un minētos "harismātiskos līderus" tomēr derētu no varas kloķiem turēt atstatus.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 13. decembris

"Thriller" un "Twilight" -- slavas radīts cietums

Labdien, lasītāji!

Vakar biju Arēnā Rīga noskatīties izrādi "Thriller Live." Tas būtībā bija vairāk koncerts, nekā mūzikls, tikai brīžiem dalībnieki vārdiski informēja par tādu vai citu posmu Maikla Džeksona mūžā. Cita starpā tika atgādināts, ka M. Džeksons vienā gadā uzvarēja Grammy balvas gan kā roka, gan kā blūza, gan kā popmūzikas vokālists. Tas bija 1983. gadā, kad viņš kopā ieguva astoņas balvas par disku, kurš deva vārdu vakar vakarā redzētajam šovam. Līdz pat šai dienai neviens ieraksts nav pārdots lielākā eksemplāru skaitā, kā "Thriller," un jādomā, ka mūsdienās, kad tik daudz ļaužu mūziku lielākoties iegūst caur internetu, un nevis ierakstu veikalā, rekords tā arī paliks nepārspēts.

Publika Arēnā Rīga bija latviska, tas ir -- salīdzinoši mierīga. Tiesa, dziedātājiem izdevās šad tad ļaudis piecelt kājās un likt padejot, bet latvieši jau nav tie paši emocionālākie pasākumu apmeklētāji. Tuvojoties pasākuma beigām atsevišķi ļaudis gan sāka pulcēties arēnas priekšā un dejot pa īstam. Man tuvumā bija maza meitene, varbūt 10, 11 gadu veca, kura bija saģērbusies pilnīgā M. Džeksona kostīmā ar visu balto cimdu un dejoja nudien neslikti. Uz skatuves skanēja visi viņa lielie hiti, sākot no bērnības, kad viņš bija vokālists grupā The Jackson Five, un turpinot līdz trim milzīgajiem hitiem, ar kuriem koncerts noslēdzās -- "Thriller" (ar visiem dejojošajiem zombijiem), "Billie Jean" un pašās beigās mana mīļākā un, iespējams, pati roķīgākā M. Džeksona dziesma, "Black or White." Daudzi no dejotājiem prata demonstrēt viņa slaveno "mēness gājienu." Dziesmas savukārt izpildīja pieci cilvēki -- 11 gadus vecs zēns, kas pārstāvēja M. Džeksonu bērnībā, un tad četri pieaugušie. Interesanti, ka vislabāk M. Džeksona balsi atdarināja baltādains vīrietis un tumšādaina sieviete. Padomāju pie sevis, ka tas bija pavisam loģiski, jo pats M. Džeksons tomēr bija kaut kur starp baltu un tumšādainu cilvēku, kaut kur starp vīrieti un sievieti. Kā rakstīju šajā blogā viņa nāves dienā, man viņš vienmēr likās kā nelaimīgs cilvēks. Taču mūzikas jomā viņš bija nepārspējami ietekmīgs, viņa daiļrade ir dzirdama neskaitāmu citu mūziķu darbā.

Vakar Arēnā Rīga bija dzirdams arī kas cits -- jaunu meiteņu spiegšana balsī, kas būtu likusi plīst stiklam, ja tāds tur būtu bijis. Tā bija daļa no M. Džeksona nelaimes -- viņu nepārtraukti vajāja fanu pūļi un pretīgie paparaci. Šodien žurnālā Vanity Fair lasīju par aktieri Robertu Patisonu, kurš ir kļuvis par pusaudžu un jaunāku meiteņu absolūtu elku, jo ir uzstājies filmā par vampīriem "Twilight." Materiālā bija rakstīts, ka cilvēks otras "Twilight" filmas uzņemšanas laikā būtībā uzturējās tikai un vienīgi savā viesnīcas numurā, jo uz ielas viņš nevarēja rādīties bez histērijas radīšanas. Manuprāt, tas ir skumji. Tas bija skumji Maiklam Džeksonam, tas ir skumji Robertam Patisonam, tas būs skumji jebkuram māksliniekam, kurš mūsdienu sensacionalizētajā pasaulē izsitas savas profesijas augšpusē un viņam nākas konstatēt, ka zināmā mērā viņš pats sev ir radījis cietumu. Žēl. Bet kā piemiņas pasākums vakardienas koncerts bija lielisks. Neesmu pats lielākais M. Džeksona daiļrades cienītājs, bet priecājos, ka vakar, turklāt ar manu lielisko draudzeni un kolēģi Loretu Bērziņu, varēju to noskatīties.

Jauku visiem šo trešo adventi!

piektdiena, 2009. gada 11. decembris

Bezkaunības kalngals Saeimā

Labrīt, lasītāji!

Lasīju šorīt jaunā Lielbritānijas vēstnieka Latvijā pārdomas par mūsu valsts ekonomisko krīzi -- tā ir tik nopietna, tā vēstnieks, ka britiem tā šķistu ļoti grūti panesama. Padomāju pie sevis, ka britiem par to nav jāuztraucas, jo Lielbritāniju pēdējo gadu laikā nav pārvaldījis mankurtu bars, kurš ignorē visas ekonomiskās likumsakarības pēc kārtas, mēli izkāris ošņā atsevišķu "oligarhu" pakaļpuses, pieņem vienu muļķīgu lēmumu pēc nākamā u.tml. Tad atcerējos, ka Lielbritānijas parlamentā visnotaļ nesen izcēlās pamatīgs skandāls par to, kā deputāti bija izmantojuši sev piešķirtās kompensācijas. Sapriecājos, jo šī atmiņa, protams, saistās ar šodien apspriežamo tēmu.

Proti, laikam jāpiekrīt kam tādam, ko vakar kāds no mana bloga komentētājiem pateica par mūsu "gudrajām galvām" -- acīmredzot Jēkaba ielas namā kāds ir izsmidzinājis pretdomāšanas gāzi. Par to, ka deputāti paši sev nešaus kājā un visas savas pagalam dāsnās kompensācijas saglabās arī turpmāk, laikam nebija iemesla šaubīties ne mirkli. Taču elpu aizraujošais ātrums, kādā pilnīgi visi klātesošie deputāti vakar savu naudas maciņu glāba i pirmajā, i arī galīgajā lasījumā, disonē ne vien ar lempīgumu, kādu mūsu "tautas pārstāvji" demonstrē tad, kad ir laiks pieņemt lēmumus par citiem cilvēkiem, nevis par pašiem, bet arī ar kašķu bodi, kāda parasti tiek uzrīkota Saeimas plenārsēžu laikā. Cik var spriest no šorīt presē lasāmā, iebildumu pret to, ka krīzes un masīvas nodokļu celšanas laikā deputāti pat bez pieklājības reveranses debašu virzienā paši sev uzdāvinās skaistu un dārgu Ziemassvētku dāvanu, Saeimā vakar nebija. Nebija pat pusšļupsēta minējuma, ka varbūt pieklājības pēc deputāti varētu atteikties no kādas no savām ļoti daudzajām un dāsnajām kompensācijām. Varbūt, lai tautai neliktos, ka deputāti ir zaudējuši pilnīgi visu paškontroli, ja runa ir par viņu alkatību, parlamenta pamešanas kompensāciju varēja samazināt no daudziem tūkstošiem uz daudziem vai pat dažiem simtiem. Komisijas sēžu apmeklēšanas samaksu, iespējams, varēja samazināt no pašreizējiem 18 uz kādiem, teiksim, septiņiem latiem, ja ņemam vērā, ka komisiju darbs tomēr deputātiem it kā skaitās pamatdarbs, piedevām politikas aizkulisēs dzirdēts, ka dažs labs censonis komisijā parādās tikai tad, kad jāparaksta papīrs par piedalīšanos, bet citādi tur redzams nav. Kaut smukuma pēc deputāti varēja ieviest kārtību par kompensāciju samazināšanu vai "iesaldēšanu" tajos gadījumos, kad kāds no viņiem ilgstoši atrodas trenažieru zālē vai Korejā.

Bet nē, nē, nē un vēlreiz nē. Pat diskusijas par šo lietu vakar nebija. Bija tikai liels bars mankurtu, kuri rātni piespieda podziņu un pat uz mirkli nepadomāja, kā tas izskatīsies, ja krīzes laikā un mērkaķa tempā viņi apmierinās tikai un vienīgi paši sevi. Un tāpēc man šķiet, ka nākamā gada rudenī vēl nezinu, par kuru sarakstu es balsošu, bet es pilnīgi noteikti izsvītrošu pilnīgi katru politikāni, kurš Saeimā atradās vakar un uzskata, ka ir pelnījis vēl četrus gadus Jēkaba ielā. Protams, dažs labs droši vien ir pelnījis vietu cietumā, bet dažs labs cits -- trakonamā (ievērojiet, lūdzu -- nevienu uzvārdā te nesaucu, ka tik neapvainojas). Taču vakardienas performance Saeimā tomēr bija bezkaunības kalngals. Fui!

Jauku visiem dienu. Izņemot Saeimas deputātus. Viņi paši sev jauku dienu sarīkoja vakar un šodien tādu nav pelnījuši.

ceturtdiena, 2009. gada 10. decembris

Par deputātu muļķīgajiem izteicieniem un kaitīgo darbību

Labrīt, lasītāji!

Šodien jau atkal piemēri par to, kā mūsu valstī politikāņi gvelž muļķības un rīkojas neatbilstoši valsts un sabiedrības interesēm.

Lūk, par Saeimas deputātu Viktoru Ščerbatihu, kurš parlamentā šogad ir bijis rets viesis tāpēc, ka ir trenējies pasaules čempionātam svarcelšanā, zaļo zemnieku frakcijas priekšnieks Brigmanis ir pateicis, ka gadījumā, ja censonis no čempionāta būtu atgriezies ar medaļu, tad neviens nerunātu par to, ka viņš tik daudz ir kavējis darbu Saeimā. Nē, Brigmaņa kungs. Ar medaļu vai bez tās, Saeimas deputāts, kurš darbu valsts parlamentā uzskata par haltūru brīvā laika pavadīšanai, sabiedrībai nav vajadzīgs, un finanšu krīzes apstākļos tas, ka bastotājam visu laiku tika maksāta i alga, i "kompensācijas," tomēr ir grēks. Ja cilvēks negrib būt deputāts, tad lai noliek mandātu un viņa vietā lai nāk kāds, kuram nav nepieciešams pusgadu būt prom no Saeimas savas "otras karjeras" labad.

Savukārt valsts galvenais "vērtību" uzturētājs, Rīgas domes (un paldies Dievam ne vairs Saeimas) deputāts Šmits ir satraucies par latviešiem ierasto bluķa vilkšanas ceremoniju. Tā, tā deputāts, esot salīdzināma ar "lībiešu pirātismu." Tie vieni seko sentēvu tradīcijām, tie otri nodarbojas ar starptautiskiem noziegumiem. Atradies salīdzinājums!

Tikām ziņots, ka Saeimas komisija nolēmusi steidzamības kārtā izskatīt jautājumu par to, vai valsts uzņēmumiem, kuri darbojas ar peļņu, tomēr atļaut saviem darbiniekiem maksāt bonusus. Tas nekas, ka valsts sektorā tas ir aizliegts. Tas nekas, ka šie pelnošie uzņēmumi tomēr bieži vien ir monopolkompānijas, kuras arī peļņas apstākļos nekautrējas pieprasīt tarifu paaugstināšanu. Savukārt nebūt ne tikpat lielā steigā politikāņi vēlas apspriest izmisīgi nepieciešamus grozījumus un pilnveidojumus likumā par partiju finansēšanu un aģitāciju, par kuriem Politikā.lv šonedēļ rakstījusi Iveta Kažoka. Piedevām, jau šodien deputāti paredz grozīt Saeimas Kārtības rulli, lai noteiktu, ka visas deputātu saņemtās garantijas tiktu iesaldētas šī gada līmenī tā, lai nākamgad, kad valsts budžets būs "jāoptimizē" vēl par pusmiljardu latu, viņus tas neietekmētu. Citiem vārdiem sakot, brīdī, kad mums visiem būs jāsavelk jostas un jāmaksā krietni, krietni lielāki nodokļi, deputāti turpinās saņemt milzīgi dāsnu "kompensāciju" gadījumā, ja viņiem ērtie Saeimas krēsli ir jāpamet, visas kompensācijas turpinās saņemt iepriekš minētais Saeimas bastotājs u.tml. Galva griežas. Nu, riktīgs aunu bars šis mūsu parlaments un mūsu politikāņi.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 6. decembris

Krievijas "trauslās" attiecības ar NATO

Labrīt, lasītāji!

Pirms pāris nedēļām žurnālā The Economist kāds Briselē strādājošs diplomāts tika citēts sakām, ka Krievijas diplomātiskā pārstāvniecība NATO esot "pilna ar spiegiem." Jaunajā žurnāla numurā ir sarūgtināta vēstule no Krievijas pastāvīgā pārstāvja NATO mītnē Dmitrija Rogozina. "Man jābrīnās, no kurienes [autors] ieguvis tik apšaubāmu apgalvojumu. Tas pilnīgi neatbilst patiesībai, un no visas sirds esmu izbrīnīts par to, ka The Economist varēja nonākt pie tik bezatbildīga secinājuma. Ceru, ka Jūs saprotat, ka trauslo normalizāciju Krievijas attiecībās ar NATO var nopietni sadragāt Jūsu kļūdainā pieeja un ar nolūku veidotie nepareizie secinājumi" -- tā rakstījis D. Rogozins.

Viens žurnāls var sajaukt Krievijas attiecības ar pasaules spēcīgāko militāro aliansi? Sētas stabs ne vien smejas, tas, piedodiet, ir piečurājis bikses. Ja kāds ir atbildīgs par attiecību "trauslumu," tad tā ir pati Krievija. Nesen kaimiņvalsts valdošā marionete Medvedevs laida klajā jaunu Eiropas "drošības koncepciju," kurā būtībā ir paredzēts Krievijas veto jautājumos par tālāku NATO paplašināšanu. Lieki teikt, Rietumi šo depešu ir vienkārši ignorējuši. Krievijas pretenzijas uz "tuvajām ārzemēm" un kādreizējo socbloku ir labi zināmas, tur nav nekā jauna. Taču, ja Kremlis ar Rietumiem vēlas normālas attiecības, tad pirmām kārtām tam pašam ir jāsaprot, ka viltīga, korumpēta kvazidiktatūra, kurai nekas nepatīk labāk, kā pasaulē uzvesties huligāniski, visnotaļ automātiski rada šaubas. Pats Rogozins ir ultranacionālists, kurš pirms kļūt par savas valsts vēstnieku NATO bija trokšņains muļķību stāstītājs par "tautiešu" apspiešanu Baltijas valstīs, bēdīgi slavenā ģenerāļa Aleksandra Lebeda līdzgaitnieks, un cilvēks, kura partija tika izslēgta no 2005. gada pašvaldības vēlēšanām Maskavā tāpēc, ka tās rasistiskais lozungs bija "iztīrīsim Maskavu no mēsliem." Ukrainas un Gruzijas valdības viņš ir nosaucis par "bankrotējušiem un skandaloziem režīmiem."

Krievija pasaulē ir nenobriedis tīnis, kuram muskuļi ir spēcīgi, bet sajēgas ir maz. Tagad, kad beidzot ir zināms, ka jā, Irāna ir kādā kalnā iebūvējusi ražotni, kurā, ļoti iespējams, Teherānas radikālais režīms cenšas uzbūvēt kodolieroci, Maskava (kopā ar Ķīnu) turpina tielēties par piemērotām sankcijām. Tiesa, pagājušajā nedēļā kāds krievu diplomāts pateica, ja pārējie (runa ir par Ameriku, Lielbritāniju, Franciju, Vāciju un Ķīnu) apstiprinās sankcijas, tad "mēs nestāvēsim malā," bet tas ir tukšs solījums zinot, ka Ķīna mēdz absolūti atteikties no "iejaukšanās" citu valstu darīšanās, jo tās iekaļķējušais režīms paniski baidās no tā, ka kāds varētu "iejaukties" tur. Attiecībās ar NATO, Krievija neprot pateikt neko citu, kā "nē" tālākai paplašināšanai, it kā tai tur būtu kaut kāda teikšana. Un, protams, Krievija joprojām ir valsts, kura okupē kaimiņvalsts teritoriju un uzvedas tā, it kā tā būtu "neatkarīga" valsts. Nav brīnums, ka attiecības ar NATO ir "trauslas," bet pie tā vainīga ir tikai un vienīgi mūsu dārgā kaimiņvalsts.

Pamatu pamatos, te jautājums ir vienkāršs. Ja Krievija nevēlas, lai diplomāti Briselē uzskata, ka tās pārstāvniecība ir spiegu midzenis, tad tai ir jābeidz izturēties veidā, kas par to liecina. Protams, ne jau pilnīgi visi, kas tur strādā, ir klasificējami kā spiegi. Par apkopēju to droši vien nevar teikt. Bet tomēr. Krievijai sabozties par diplomāta apgalvojumu ir apmēram tas pats, kas begemotam sašust par apgalvojumu, ka tas ir resns.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 5. decembris

Ko es šodien uzzināju laikrakstā

Labrīt, lasītāji!

Piecēlos šorīt, ielēju sev glāzi apelsīna sulas, pagatavoju tēju, paņēmu rokās Dienu un uzzināju lūk, ko.

Pirmkārt, Dienai ir vajadzīgi rūpīgāki lapu redaktori. Pašā pirmajā lappusē ir Parex bankas vadītāja Melngaiļa fotoattēls, zem kura ir lasāms, ka viņš saucas Niks. Nē, viņš saucas Nils.

Bet tālāk lasīju informāciju, kas apliecina, ka nekas mūsu valstī nemainās. Žurnāliste Ieva Mārtiņa raksta par būvcelteniecības konkursu, kādu rīkojusi Austrumu klīniskā universitātes slimnīca. Izvēlēts piedāvājums, kurš finansiālā izdevīguma ziņā bijis tikai piektā vietā no astoņiem iesniegumiem. Speciālisti turklāt atzinuši, ka izvēlētā firma Merks piedāvāja nereālu darba grafiku. Ko par to teicis iepirkumu komisijas vadītājs Jānis Skvarnovičs, kuram ir saites ar "Tautas" partiju? "Ekonomēt es atbalstu, bet katram darbam ir objektīva cena, un Latvijas tautas paruna saka -- skopais maksā divas reizes." Veidojam jaunu sakāmvārdu: Politiski iesaistītai firmai ne par ko nav jāuztraucas.

Bet vēl trakāk ir ar eksperimentu, kādu veikusi kolēģe Anita Āboliņa. Viņa kopā ar kolēģiem sāka veidot fiktīvu kafejnīcu. Un viss sākās. Gandrīz vai katrs cilvēks, kuram kolēģi it kā piedāvāja darbu, bija gatavs noformēt oficiālu minimālo algu un atlikušo summu ņemt zem galda. "Vai tad citādi arī mēdz būt?" -- tā jautājis viens no potenciālajiem pavāriem. Kāda grāmatvede A. Āboliņai atklātā tekstā stāstījusi, ka naudu var ietaupīt, izsitot čeku par mazāku summu, nekā klients patērējis, lai arī esot jāuzmanās "neuzrauties" uz Valsts ieņēmumu dienesta pārbaudēm. Kādas maiznīcas pārstāve pēc mazlietējas tielēšanās piekritusi 20 procentus piegādātās preces noformēt "neoficiāli." Galdnieks "pēc īsas pieklājības pauzes" apliecinājis, ka arī bāra leti un citu aprīkojumu varot iegādāties tā pa pusei neoficiāli. Savukārt lūkojot pēc telpām, kolēģi saskārušies ar pārvaldnieku, kurš apliecinājis lūk, ko: "Es tikai priecāšos apmānīt mūsu mīļo valsti."

Krīzes laikā, protams, katrs peras, kā var. Cilvēks, kurš ilgstoši bijis bezdarbnieks, diez vai īpaši raizējas par sociālajām iemaksām, ka tikai ir darbs. Rīga un citas pilsētas ir pilnas ar tukšām telpām, īrnieks, ar kuru visu var sarunāt, ir labāks par nekādu īrnieku. Taču tas nav aizbildinājums. Krīze daļēji rodas tāpēc, ka valsts ienākumi sarūk, un izvairīšanās no nodokļiem ir galvenais iemesls, kāpēc tas tā ir. Patlaban, kā zināms, valdība nolēmusi pacelt visus nodokļus pēc kārtas, un varam būt visnotaļ droši, ka cilvēki meklēs veidus, kā no tiem izvairīties. Piedevām uzņēmumi, kuriem nodokļu slogs kļūs pārāk smags, bez īpašām rebēm pārcelsies citur, piemēram, uz Igauniju, tā veicinot bezdarba paplašināšanos mūsu valstī. Sods par darījumu apjomu un norēķinu slēpšanu var būt 3000 latu, par čeka neizsišanu -- 150 latu. Jācer, ka Valsts ieņēmumu dienests aktīvi medī tos, kuri pārkāpj likuma prasības. Žēl cilvēku, protams, bet, ja visi nodokļiem pateiks "nē," tad varēsim atteikties no visām tām funkcijām, kādas valsts nodrošina, tajā skaitā arī jādomā par pensijām un subsīdijām, nemaz nerunājot par veselības aizsardzību, izglītību un valsts drošības pasargāšanu.

Bet paldies Dienai arī par jautrību. SestDienas joku lappusē ir šāds, manuprāt, pagalam pamatots jautājums: "Kāpēc mobilajos telefonos iemotē kameras un citas muļķības, bet neiemontē pašu galveno -- šķiltavas un pudeļu attaisāmo?"

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 4. decembris

Par sportu un Saeimu

Labrīt, lasītāji!

"Tā īsti jau neesmu pelnījis, bet ko padarīsi – tāds ir likums. Ja nepatīk, tad viņš jāmaina" -- tā lairakstam Latvijas Avīze ir skaidrojis svarcēlājs Viktors Ščerbatihs jautāts par to, vai viņš Saeimas deputāta algu saņēmis arī laikā, kad treniņu dēļ viņš kavējis vienu Saeimas un tās komisiju sēdi pēc otras. Kā zināms, V. Ščerbatihs trenējās pasaules čempionātam Korejā, bet Saeima viņam oktobrī samaksāja vairāk nekā 1700 latu algā un kompensācijās. To, ka viena no "gudrajām galvām" tik ļoti daudz nav piedalījusies parlamenta darbā, ir pieļāvis Saeimas Prezidijs, jo Izglītības un zinātnes ministrija ir lūgusi cilvēkam ļaut turpināt treniņus un piedalīties sacensībās. Laikraksts minējis, ka līdzīgi alga un kompensācija par prombūtnes laiku izmaksāta pie frakcijām nepiederošajam deputātam Artim Pabrikam par laiku, kādu viņš pavadījis, vadot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) vēlēšanu novērotāju misiju Melnkalnē. Tiesa, manuprāt, sports un piedalīšanās starptautiskas organizācijas, kuras stāvā ir arī Latvija, darbā nav gluži salīdzināmas lietas, bet ne tas te galvenais.

Jautājums tomēr ir par deputātu kvalitāti un par partijām, kuras izvirza cilvēkus Saeimas vēlēšanās tāpēc, ka viņi ir tādā vai citā nozīmē populāri, nemaz nedomājot par to, vai tiem piemit tās īpašības un zināšanas, kādas vajadzīgas politikā. Nezinu, iespējams, ka Viktors Ščerbatihs ir pats apzinīgākais no visiem iespējamiem deputātiem. Vispār, viņš milzīgi aktīvs deputāts nav. Darbojas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu, kā arī Pilsonības likuma izpildes komisijā, kā arī Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijā. Nepiedalās viņš nevienā no tām ļoti, ļoti daudzajām deputātu grupām sadarbībai ar citām valstīm un pasaules organizācijām, kādas Saeimā ir izveidotas atliku likām. Šī gada janvārī portālā Pingvīni.lv kāda autore ziņoja, ka V. Ščerbatihs ir viens no astoņiem deputātiem, kuri nekad nebija kāpuši tribīnē, lai runātu par tādu vai citu likumprojektu (ja kas, tad Raimonds Pauls ir vēl viens no šiem neaktīvajiem cilvēkiem). Tiesa, ir arī tādi, kas viņu par to uzslavē. V. Ščerbatiha pārstāvēto zaļo zemnieku "premjerministra kandidāta" kabatas avīzē viņdien atzīmēts lūk, kas (runa ir par 2010. gada budžeta apspriešanu 1. decembrī): "Gatavojoties pasaules čempionātam svarcelšanā Ščerbatihs Saeimā bija rets viesis. Tagad, pēc ilgāka pārtraukuma atgriezies parlamentā, viņš ātri novērtēja, ka vienīgais, kas no viņa tiek prasīts – ir nospiest attiecīgo balsošanas podziņu. Bezjēdzīgi imitēt darbu olimpiskais vicečempions nav radis, un pēc pusdienas pārtraukuma Saeimā vairs neparādījās."

Tātad -- valsts budžeta apstiprināšana ir "bezjēdzīga darba imitācija"? Pēdējā balsojumā par budžetu otrdien piedalījās 94 deputāti. Balsojumam nebija piereģistrējušies pieci deputāti, tajā skaitā ilgstoši slimojošais Leopolds Ozoliņš. Viena deputāta nebija vispār. Acīmredzot tas bija Viktors Ščerbatihs. Un tādā gadījumā nudien ir jājautā, vai viņš Saeimas deputāta darbu uztver kā haltūru brīžos, kad nav jāgatavojas lielajam sportam. Un jājautā arī par to, kāda ir zaļo zemnieku cieņa pret sabiedrību. Partijas līderis Augusts Brigmanis jau paguvis pateikt, ka nākamgad partijas kandidātu sarakstā varētu būt meklējami arī citi sportisti, piemēram, kultūrists Aivars Visockis un spēkavīrs Agris Kazeļņiks. Saku atkal -- iespējams, ka abi minētie kungi nakti un dienu pavada domādami par to, kā uzlabot Latvijas tautsaimniecību, politisko vidi, tieslietu un iekšlietu sistēmu, ārpolitiku un visu pārējo. Taču vienādi vai otrādi, Saeimas vēlēšanas tomēr nav skaistumkonkurss, kurā ļaudis tiek ievēlēti pateicoties panākumiem sportā vai kultūrā. Protams, zaļie zemnieki nebūt nav vienīgie, kuri šajā ziņā grēko, piedevām viens otrs šā iemesla dēļ sarakstā iebīdītais cilvēks parlamentā nav izrādījies gluži zemē metams. Visu cieņu V. Ščerbatiham par sasniegumiem sportā, ka arī par atzinumu, ka Saeima nav tikai balsošanas podziņu spiešanas aparāts. Taču tas ir tas, ko plenārsēdēs Saeimas deputāti dara, ja viņiem par attiecīgajiem likumprojektiem nav nekā sakāma. Ja V. Ščerbatihs patiešām uzskata, ka tā ir "bezjēdzīga darbības imitācija," tad būtu laiks nolikt Saeimas deputāta mandātu un nodarboties ar "jēdzīgākām" lietām. Latvijas vēlētāji tomēr nav pelnījuši statistu, kurš Jēkaba ielas namā ierodas tikai tad, ja nav nekā labāka, ko darīt.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 3. decembris

Par sabiedriskā transporta cenām -- jaunas aitas, jauni cirpēji

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Tiem, kas pēdējās nedēļās ir apcerējuši domu par to, ko citu Rīgas pilsēta varētu darīt ar tiem miljoniem, kuri krīzes laikā tiek izgrūsti Šlesernepotiskajai tūrisma veicināšanas programmai, šodien nav tālu jāmeklē. Raugi, Rīgas satiksme ir paziņojusi, ka biļetes cena sabiedriskajā transportā pieaugs no 40 līdz pat 60 santīmiem, savukārt, ja kāds nebūs laikus apbruņojies ar elektronisko karti un gribēs biļeti pirkt no konduktora, būs jāšķiras ar veseliem 80 santīmiem. Dažādiem pilsētas iedzīvotājiem saglabāšoties atlaides, bet te tomēr ir piemērs par to, kā domā mūsu pašvaldības "gudrās galvas." Pie vainas arī ir valsts, kura savu līdzfinansējumu galvaspilsētas sabiedriskajam transportam pārtrauca jau pasen.

Uzņēmumu var saprast. Ja valsts un pašvaldība naudu nedod, tad nauda ir jāsaņem no pakalpojuma patērētājiem. Taču te ir arī pāris jautājumu. Pirmkārt, ziņots, ka Rīgas satiksmes valdes locekļi solidāri ir samazinājuši savu atalgojumu par vienu pusi, bet ņemot vērā to, ka pirms šīs pašupurēšanās atalgojums, kā jau tas mūsu banānu republikā ir raksturīgi, bija starp 5400 un 6000 latiem mēnesī, jāsecina, ka tagad tas ir starp 2700 un 3000 latiem mēnesī. Tiesa, valsts vienotā atalgojuma sistēma šo dāsnumu samazinās vēl vairāk, bet tomēr. RS valdes locekļi, starp citu, ir Irina Feļdmane, Ervins Straupe, Vadims Baraņņiks, Andris Bērziņš un valdes priekšsēdētājs Leons Bemhens.

Bet otrs jautājums ir par cilvēkiem, kuri sabiedrisko transportu izmanto reti. Ērtības labad, piemēram, man ir e-karte ar 20 braucieniem. Nav katru reizi jāniekojas ar sīknaudu. Bet kas notiks tad, ja jaunie tarifi tiks ieviesti pirms esmu ar sabiedrisko braucis 20 reizes? Vai karte būs jāpapildina? Vai dažus braucienus es vienkārši pazaudēšu?

Protams, tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka jau atkal daļu no valsts un pašvaldības finanšu mazspējas un nekompetences nāksies uz saviem kamiešiem nest Latvijas, vai šajā gadījumā -- Rīgas iedzīvotājiem. Laikā, kad automobīlis ir kļuvis patiešām dārgs prieks, pietiekami daudz ļaužu savu dzelzs kumeļu tomēr liek aplokā. Automašīnu skaita samazinājums Rīgas ielās ir pilnīgi un kliedzoši acīmredzams. Jādomā, ka vairums šo cilvēku nav sākuši braukt ar riteni vai uz skrituļslidām. Trolejbusi un tramvaji mēdz būt gana piepildīti. Un tur, lūk, kārtējās aitas, kuras apcirpt. Nauda, ar kuru ārzemniekiem melot par Ziemassvētku eglītes izcelšanos un stāstīt, ka Rīgā ir grūti dzīvot -- šī nauda ir. Nauda sabiedriskajam transportam -- šīs naudas nav. Tipiski. Raksturīgi. Nožēlojami.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 2. decembris

Vērtībām saduroties

Labrīt, lasītāji!

Vakar Amerikas Savienoto Valstu prezidents Baraks Obama paziņoja, ka viņa vadītā valsts uz Afganistānu nosūtīs vēl 30 tūkstošus zaldātu, vēl piebilstot, ka būtu jauki, ja šim piemēram sekotu arī citas valstis, tajā skaitā Latvija, kurām tur ir arī sava militārā klātbūtne. Prezidenta lēmums nav bijis no vieglajiem. Viņa pārstāvētajā Demokrātu partijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri uzskata, ka amerikāņiem Afganistānā vispār nav nekas meklējams. Vienu dienu pirms prezidenta uzrunas, pazīstamais kino režisors Maikls Mūrs izplatīja atklātu vēstuli, kurā viņš pateica, ka gadījumā, ja B. Obama lems par papildus spēku nosūtīšanu un Afganistānu, "Jūs būsit jaunais kara prezidents, tas nu ir fakts. Un tādējādi Jūs izdarīsit pašu ļaunāko -- Jūs iznīcināsit cerības un sapņus, kādus tik daudzi miljoni Jūsos ir ieguldījuši. Ar vienu uzrunu Jūs tos daudzos jauniešus, kuri bija Jūsu priekšvēlēšanu kampaņas mugurkauls, padarīsit par ciniķiem, kuriem vairs nav nekādu ilūziju. (..) Lūdzu, pasakiet, ka tas tā nav!"

Jādomā, ka arī pašam B. Obamam nekādu ilūziju šajā jautājumā nav. Viņš droši vien ļoti labi saprot, ka viņa atbalstītāji pietiekami daudzos gadījumos par lēmumu būs vīlušies. Bet tādā gadījumā ir jājautā, vai viņi saprot, kas notiktu, ja rīt ap brokastu laiku amerikāņi un visi pārējie sapakotu čemodānus un pamestu valsti, kurā joprojām ir karojoši klani, kurā joprojām patversmi atrod radikāli teroristi, kura ir narkobaronu paradīze u.tml. Piedevām, B. Obamam nākas strebt zupu, kuru ievārīja viņa priekštecis amatā. Uz absolūtiem meliem veidotais karš Irākā atņēma spēkus, kas varēja turpināt darbu Afganistānā. Nu, nav tik viegli pildīt visus tos solījumus, kādus cilvēks pauda priekšvēlēšanu kampaņā. Kaunpilno Gvantanamo cietumu nevar slēgt, ja nav skaidrs, ko darīt ar tiem, kuri tur ir ieslodzīti. Četrus ieslodzītos, tajā skaitā pašatzīto 11. septembra traģisko notikumu režisoru un idejisko tēvu, amerikāņi tiesās civīlā tiesā Ņujorkā. Bet Gvantanamo ir daudz vairāk cilvēku. Raugi, nupat Igaunija ir oficiāli paziņojusi, ka tā nevienu no tiem nepieņems. Tas pats sakāms arī par Afganistānu. Nevar vienkārši pateikt "čau" un minēto valsti atstāt likteņa varā. Kaut vai tāpēc, ka terorisms tomēr apdraud ne tikai amerikāņus. To zina briti un spāņi, to zina itāļi un vācieši, un ne viņi vien. Te saduras vērtības -- solījums partijas atbalstītājiem pret valsts un pasaules drošību. Cita starpā domājot arī par to, ka nebūt visi pasaules kodolieroči un materiāli, no kuriem tos veidot, ir aiz septiņām atslēgām...

Par vērtību sadursmi nākas domāt arī Šveices kontekstā. Lasītāji zinās, ka viņdien minētās valsts pilsoņi referendumā nobalsoja par minaretu celšanas aizliegšanu. Minareti ir torņi pie mošejām, no kuriem ticīgie tiek saukti uz lūgšanām. Arī te saduras divas vērtības -- šveiciešu tiesības lemt par savas valsts attīstību no vienas puses, un reliģijas un vārda brīvība un neaizskaramība no otras. Šur tur presē šis gadījums pielīdzināts bēdīgi slavenajām dāņu karikatūrām par Muhamedu, bet, manuprāt, tas nav pareizs salīdzinājums. Dāņu gadījumā runa bija par preses brīvības pilnveidošanu, savukārt Šveices gadījumā runa ir par kaut kā aizliegšanu.

Sarežģīta ir šī vērtību būšana. Latvijā saduras latviešu tiesības dzīvot latviešu valstī ar cittautiešu tiesībām uzturēt savu valodu, etnosu un kultūru. Saduras cilvēka tiesības, dzīvot savu dzīvi un veidot attiecības ar otru cilvēku, ar baznīcas tiesībām pateikt, ka tā nevajag, un valdības tiesībām pateikt, ka tā nedrīkst. Iespējams, ka jautājums par Šveices minaretiem nonāks Eiropas Cilvēka tiesību tiesā, var būt, ka tiesa atzīs, ka neviena vērtība tomēr nav absolūts pilnīgums. Bet kur kritīs kauliņi -- par labu musulmaņu arhitektoniskajām (un, protams, ne tikai) tiesībām, vai par labu citu šveiciešu tiesībām lemt par to, kas viņu valstī tiek un netiek būvēts? Gan Afganistānas, gan Šveices gadījumā jūtos laimīgs, ka ne man par to spriest. Bet abos gadījumos jautājums ir gana smags un šķiet -- abos gadījumos sava taisnība ir abām pusēm.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 1. decembris

"Visa dzīve" krievu valodā?!! Prātiņ, nāc mājās!

Labrīt, lasītāji!

Šorīt vēlos pievērst uzmanību pāris ļaužu teiktajam par to, kas patlaban mūsu valstī darās, vai vismaz par to, kas viņuprāt te notiek. Pirmkārt, šāds atzinums no Rīgas domes galvenā buldozera un triecējraķetes: "Runāt par valodas politisko statusu ir bezjēdzīgi. Tāpēc ka krievu valoda – tā šodien ir biznesa valoda. Tā ir valoda, kādā visa dzīve norit Latvijā." Tā Ainārs Šlesers ir pastāstījis kādai Krievijas ziņu aģentūrai.

Nu, prātiņ, nāc mājās! Visa dzīve?! Saeimā plenārsēdes un komisiju sēdes notiek latviešu valodā. Valdībā diskusijas notiek latviešu valodā. Es personīgi nekad krievu valodā nerunāju, jo es krievu valodu neprotu. Ar visiem, kas ir manā "visā dzīvē" es konsekventi runāju tikai un vienīgi latviešu valodā. Nē, samelojos -- ir arī tādi, ar kuriem es sazinos angļu valodā, bet man paziņu loks stiepjas aiz valsts robežām. Taču pieļauju, ka par apgalvojumu, ka "visa dzīve" Latvijā norit krievu valodā, sašutuši būs arī pietiekami daudz cilvēku, kuri prot tikai latviešu un krievu valodu. Nu, nav tā!

Šlesera bazūnētais, manuprāt, ir jāaplūko kontekstā ar citu, ko šodien Latvijas Avīzē klārē kādreizējais "saskaņietis" Jānis Jurkāns: "Latvijai, kas vienmēr jutīs Krievijas sānu, būtu daudz rūpīgāk jākopj attiecības ar šo kaimiņvalsti. Sevišķi tagad, kad dzīvojam NATO lietussarga pavēnī. Bet latvieši jau nebūtu latvieši, ja ar sarkanbaltsarkanu pirkstiņu nemēģinātu izurbināt caurumiņus šajā NATO puncītī." Jautāts, vai ir nepareizi, ka mūsu valsts politiskās partijas tagad cita pēc citas cenšas iegūt lielās kaimiņvalsts labvēlību, J. Jurkāns atbild lūk, ko: "Mēģināt var un vajag. Arī pats kādreiz mēģināju. Nekas nesanāca. Ja kādam sanāks – priecāšos."

Tā nu tas bija, jā. Pirms vienām no iepriekšējām Saeimas vēlēšanām arī J. Jurkāns aizbrauca uz Maskavu, lai cars Vladimirs varētu viņam noglaudīt galviņu. Piedevām, viņam droši vien ir taisnība arī šādā atzinumā: "Braukt uz Ķīnu un kalt sadarbības plānus ar Ķīnas komunistiem, parakstīt sadarbības dokumentus ar Krievijas varas partiju nebija Urbanoviča kaprīze, bet gan savu vēlētāju interešu respektēšana." Taču lūk, tas ir tas, kas ir jāskatās tandemā ar Šlesera apgalvojumu par valodas lietošanu mūsu valstī. Kas Krievijai īsti interesē mūsu valstī? Ne jau tautsaimniecība. Ja arī ir šis tas, ko Maskava var sagrābt (atcerēsimies šovasar izplatītās baumas, ka mūsu kādreizējā "stabilitātes garanta" iebīdīšana Lattelecom vadībā bija domāta ar mērķi, uzņēmumu pārdot krievu interesēm), mūsējais tomēr ir pagalam maziņš dīķītis. Energogiganta Gazprom gada apgrozījums vien ir aptuveni 10 reizes lielāks par Latvijas valsts budžetu. Nē, "tuvās ārzemes" oficiālajai Krievijai ir placdarms krievu valodas, kultūras un politikas saglabāšanai -- savu "tautiešu" atbalstīšana var saistīties ar kultūras centra uzturēšanu, kā tas ir pie mums, vai arī ar citas valsts teritorijas sagrābšanu, kā tas ir Gruzijā. Ja kas, tad Krievijas interesēs ir patiešām nodrošināt situāciju, kurā "visa dzīve" ne tikai Latvijā, bet visās "tuvajās ārzemēs" notiek krievu valodā. Par to ir jādomā tagad, un par to būs pavisam konkrēti jādomā pēc 10 mēnešiem, kad nākamo reizi iesim pie urnām Saeimas vēlēšanās. Normālas attiecības ar kaimiņvalsti ir ne tikai normālas, bet arī nepieciešamas. Taču tā nav spēle, kura var notikt tikai vienos vārtos.

Jauku visiem dienu!
 

free counter