otrdiena, 2010. gada 30. marts

Pozicionēšanās

Labrīt, lasītāji!

Kur divi latvieši, tur trīs latviešu luterāņu draudzes. Tā mēs teicām trimdas gados. Latvijā šo teicienu acīmredzot var pārfrāzēt -- kur divi latvieši, tur trīs latviešu politiskās partijas.

Brīvdienās dibinātas divas partijas. Liepājā -- "Ražojošā Latvija," bet Vecrīgā -- "Par prezidentālu republiku." PPR dibināšanas pasākumā viens dalībnieks paziņoja, ka viņš atnācis apskatīties, bet patiesībā viņš dibinās pats savu partiju, tā sauksies "Oskara Kalpaka mantinieki."

Par šo rosību sakāmas divas lietas. Pirmkārt, šo dažādo partiju dibinātāji acīmredzot nav ielūkojušies vēsturē. Lai jaundibināta partija spētu kaut ko iekustināt, tai ir vajadzīgi ļoti spilgti politiskie līderi. Tā tas ir bijis ar Gorbunovu un Meierovicu 5., Čeveru un Zīgeristu 6., Šķēli 7. un Repši 8. Saeimas vēlēšanās. Jaundibinātās partijas neko tamlīdzīgu nav piedāvājušas. Piemēram, PPR gadījumā vadībā izvirzījies cilvēks vārdā Einars Grigors, kurš politikas dīķī ir plunčājies jau sen, bet bez rezultātiem. Pērn Eiropas parlamenta vēlēšanās viņa pārstāvētā Rīcības partija ieguva "veselus" 0,43 procentus balsu, un E. Grigors savā sarakstā (tiesa, tur bija tikai trīs cilvēku) palika pēdējais. "Ražojošajai Latvijai," partijai PPR un "Oskara Kalpaka mantiniekiem) būtu jādomā nevis par minētajiem politikas smagsvariem, bet gan par tādām sīkpartijām, Konservatīvā partija, Latvijas Reformu partija, Sociālā taisnīguma partija, Latviešu Latvija, Progresīvā Centriskā partija, Latvijas Apvienotā Republikāņu partija, Brīvības partija, Demokrātu partija, Latvijas Vienības partija ... , ir bijušas arī tādas, neviena no tām ar kaut minimāli vērā ņemamiem rezultātiem. Piedevām, šīm sīkpartijām jāatceras arī kas cits -- visas balsis, kas oktobrī tiks nodotas par tām, tiks sadalītas starp tām partijām kuras iekļūs Saeimā. Daļa aizies Vienotībai, daļa aizies Saskaņas centram, daļa aizies citām partijām, kuras pārvarēs 5% barjeru. Tieši tas ir tas, kas notiek, ja diviem latviešiem ir trīs politiskās partijas. Ambīcijas, mīļie, nekas cits, plikas un nevajadzīgas ambīcijas, vēl jo vairāk laikā, kad politikas nopietnajā galā notiek visdažādākā apvienošanās.

Otra lieta, kas sakāma -- dažos gadījumos jaundibinātās partijas nākušas ar vienkārši elpu aizraujoši muļķīgiem priekšlikumiem. Tā, piemēram, "Par prezidentālu republiku" blakus centrālajam tematam ir solījusi nodokļus nepaaugstināt 15 gadu (!) garumā, ar piebildi, ka "parādu starptautiskajiem aizdevējiem atdosim tad, kad valstī būs sasniegts cilvēka cienīgs dzīves līmenis." Vai kaut ko bezatbildīgāku būtu iespējams iedomāties? Vai Einars Grigors un pārējie, kuri ir pulcējušies šajā grupiņā ir spējīgi ielūkoties 15 gadus nākotnē un zināt, kas ar tautsaimniecību tajā laikā notiks? Necels nodokļus nekad un nevienam? Arī tad, piemēram, ja Eiropas kopējās politikas kontekstā tiks noteikti augstākidēvētie "grēka nodokļi" uz tabakas izstrādājumiem un alkoholu? Un parādu atdot tikai tad, kad tas ir ērti izdarāms? Vai kaut ko par uzņēmējdarbību šie ļaudis vispār saprot? Vai kāds strādā firmā, kura saviem piegādātājiem var pateikt, "Atvainojiet, mīļie, bet par preci mēs samaksāsim kaut kad vēlāk, kad apgrozījums būs lielāks"? Jādomā arī par komponista Zigmāra Liepiņa PPR kongresā pateikto, proti, ka pasaulē ir 89 valstis ar prezidentālu, bet tikai 55 valstis ar parlamentāru iekārtu, piedevām -- visās prezidentālajās valstīs dzīves līmenis esot augstāks nekā Latvijā. Pirmkārt, komponistam acīmredzot ar rēķināšanuir ir, jo pasaulē nav tikai 144 valstis. Otrkārt, prezidentāla iekārta ir Baltkrievijā un arī Zimbabvē, pēdējā ir valsts, kurā tautsaimniecība ir sabrukusi pavisam -- augstāks dzīves līmenis? Jēziņ!

Pēdīgi, šorīt Neatkarīgajā "Tautas" partijas dibinātājs un mākoņpapus ir nācis ar lūk, kādu atzinumu: "Tas saraksts, kurā piedalīsies Tautas partija, uzvarēs šajās vēlēšanās." Protams, politikānis neko citu nevar teikt, arī mūsu valsts visbezcerīgāko politveidojumu vadoņi pirms vēlēšanām lielās, ka nu tik būs. Taču "Tautas" partijas gadījumā uzvara ir iespējama tikai tādā gadījumā, ja partija veido kopēju sarakstu ar Vienotību vai Saskaņas centru. Citādi nespīd un nespīdēs.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2010. gada 28. marts

Pūpolu svētdienā

Labvakar, lasītāji!

Šodien ir Pūpolu svētdiena, diena, kura ievada nedēļu līdz Lieldienām. Bībelē rakstīts, ka šajā dienā Jēzus iejāja Jeruzalemē, viņam priekšā ļaudis klāja palmu zarus (angļu valodā šī diena saucas palmu svētdiena). Šorīt Anglikāņu baznīcā gadījās kuriozs. Tuvojoties dievkalpojuma beigām, baznīcā ienāca vīrietis un sieviete. Koris dziedāja. Viņi apmierināti apsēdās. Koris beidza dziesmu. Mācītājs piecēlās, lai pateiktu atvadu vārdus. Cilvēki nebija pamanījuši, ka vakarnakt mainījām pulksteņus. Gadās arī tā.

Taču, tā kā notikušais man radīja smaidu, šodien vēlos piedāvāt "versiju" par bībeles tekstu, kuru pirms kādiem gadiem piedāvāja lieliskais britu komiķis Rouans Atkinsons. Skečā viņš attēloja mācītāju, kurš lasa no evaņģēlija. Lūk, ko viņš teica:

1. Un tajā trešajā dienā Galilejā notika kāzas, un tā tas notika, ka viss vīns bija izdzerts.
2. Un Jēzus māte teica uz to Kungu, "Viņiem vairs nav vīna." Un Jēzus teica uz kalpiem, "Piepildiet sešas ūdens tvertnes ar ūdeni." Un viņi tā izdarīja.
3. Un kad maltītes organizētājs pagaršoja ūdeni no tvertnes, tas bija kļuvis par vīnu. Un viņi nezināja, no kurienes tas nācis. Taču kalpi to zināja, un virtuvē viņi skaļi aplaudēja un teica uz to Kungu, "Velns parāvis, kā tu to izdarīji?" Un viņi tam jautāja, "Vai tu uzstājies arī bērnu viesībās?"
4. Un tas Kungs viņiem atbildēja: "Nē."
5. Taču kalpi no viņa neatkāpās un teica, "Bet, lūdzu, nodemonstrē vēl kaut ko." Un tāpēc viņš paņēma burkānu un teica, "Redziet šo, jo tas ir burkāns." Un visi, kas bija viņa klātbūtnē zināja, ka viņš stāstīja taisnību. Jo priekšmets bija oranžs. Ar zaļu virsmu. Un viņš pāri burkānam uzlika lielu sarkanu drānas gabalu, un tad viņš to noņēma, un raugi, viņam rokā bija balts trusītis. Un visi, kas bija viņam apkārt, bija pārsteigti un teica, "Šis džeks patiešām šo to prot. Viņam būtu jākļūst par profesionāli!"
6. Un tad viņi atveda cilvēku uz nestuvēm, kurš cieta no mazasinības, un viņi teica uz to Kungu, "Meistar, šis cilvēks ir slims ar mazasinību."
7. Un tas Kungs teica, "Ja man viss mūžs būtu jāpavada uz nestuvēm, tad arī es būtu diezgan slims no tā, ka man ir mazasinība."
8. Un viņus piepildīja līksme, un viņi sauca, "Kungs, tavas anekdotes ir tikpat labas, kā tavi triki. Nudien tu esi pilnīgs ģimenes izklaidētājs!"
9. Un tad pie viņa pienāca sieviete, kuru sauca Marija. Viņa bija redzējusi to Kungu un kļuvusi ticīga. Un Jēzus teica uz viņu, "Uzvelc balerīnas kostīmu un nogulies šajā kastē." Un tad viņš paņēma zāģi un pārgrieza viņu uz pusēm. Un atskanēja skaļa gaudošana un zobu šņakstināšana.
10. Taču Jēzus teica, "Ak jūs, kam ticība ir tik vārga!" Un viņš atvēra kasti, un raugi, Marija bija vesela. Un pūlis absolūti zaudēja visu saprātu. Jēzus un Marija dziļi paklanījās, un viņš teica uz sievieti, "Turpmāk tavs vārds būs Šarona. Jo tas ir labs vārds asistentei." Un tauta teica, "Mēs nekad neko tamlīdzīgu neesam redzējuši! Tas ir lieliski! Acīmredzot tu esi Dieva dēls!"
Ar to beidzas lasījums.

Jauku visiem vakaru!

ceturtdiena, 2010. gada 25. marts

Niķošanās sportā -- Aldonis, Kirovs un Plušķītis

Labdien, lasītāji!

Latvijas Olimpiskās komitejas vadītājs Aldonis Vrubļevskis šodien piedalījās preses konferencē, kurā izrādījās, ka cilvēks ir nu ļoti, ļoti, ĻOTI neapmierināts ar informāciju kāda par LOK pēdējā laikā ir parādījusies medijos. Konkrēti, runa ir par pērn oktobrī demonstrēto raidījuma "De Facto" sižetu, kurā tika pausts, ka arī krīzes apstākļos Olimpiskā komiteja saviem ļaudīm maksā pat ļoti daudz, kā arī par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja konstatējumu, ka LOK apkopēja algā saņem tikpat daudz, kā Siguldas kamaniņu trases vadītājs un nesen Olimpiskā zelta ieguvēja Martina Dukura tēvs un treneris Dainis. Vrubļevskis aizrunājās tik tālu, ka par šāda veida publicitāti vainoja administratīvos resursus no valsts iestādēm un "represīvām institūcijām," ka arī "mazāk vai vairāk ietekmējamus" žurnālistus. Vēl viņš teica, ka tā visa pamatā acīmredzot ir tas, ka LOK nav mūsu valstī ierasto saišu ar politikānismu, un acīmredzot kāds grib to piespiest atrasties zem "politiska jumta."

Tikām Latvijas Hokeja federācijas boss Kirovs Lipmans ir sabāris valsti ar apgalvojumu, ka tā nav uzcēlusi "nevienu hokeja laukumu, kur nu vēl arēnu. Valdībai ir pienācis laiks izlemt, vai tai ir vajadzīgi profesionāli sportisti, kas nes valsts vārdu pasaulē." Šajā gadījumā, tāpat kā iepriekš minētajā ar Aldoni Vrubļevski, ir tīri jābrīnās par klapēm, kādas abiem džentlmeņiem acīmredzot ir uz acīm. Jācer, ka A. Vrubļevskis ir pamanījis, ka patlaban valstī uz lielum lielām algām visa sabiedrība skatās visnotaļ nīgri. Piedevām, ja arī ir taisnība viņa apgalvotajam, ka daudzos gadījumos šīs dāsnās algas maksā nevis no valsts subsīdijas, bet gan no ziedojumiem, tad jājautā, vai tiešām viņš uzskata, ka tie, kuri ziedo naudu sportam, to ir domājuši uzvalkos tērptiem kungiem, kas sēž aiz galda kabinetā, vai arī tomēr, piemēram ... erm ... sportistiem. Savukārt, kas attiecas uz Lipmanu, viņam nepārprotami ir taisnība, ka hokejs nav lēts prieks, bet vai patlaban ir pareizais brīdis, kad apgalvot, ka valstij vajag ekipēt daudz lielāku skaitu hokeja spēlētāju? Drusku cilvēks ir iebraucis auzās, vienā balsī sūdzoties par to, ka trūcīgas ģimenes savai atvasei hokeju nevar nodrošināt, bet arī apgalvojot, ka "nereti tieši trūcīgāko vecāku atvases mēdz gūt lielākos panākumus." Taču ar visu cieņu pret jauniešiem, kuri vēlas nodarboties ar sportu, patlaban valstī tā tomēr nav un nevar būt prioritāte. Vēl jo vairāk ne, ja no tās pašas Hokeja federācijas pēdējā laikā ir nākusi murmināšana, ka valstij, vai vismaz tai piederošajiem komunālo pakalpojumu uzņēmumiem, būtu jāveltī daudz vairāk naudas profesionālajai komandai Dinamo Rīga.

Savukārt, kas attiecas uz daiļslidotāju Jevgeņiju Pļuščenko, vai daudz niķīgāku bērniņu ir kaut kur gadījies redzēt? Uz Vankuveras Olimpiskajām spēlēm Žeņa aizbrauca jau kā "uzvarētājs." Kādu brītiņu pirms tam viņš, atgriezdamies lielajā sportā pēc garākas pauzes, Eiropas čempionātā uzvarēja visnotaļ viegli, un tas ir maigi teikts. Toties Vankuverā puisis palika otrā vietā aiz amerikāņa Evana Lisačeka. Plušķītis jau tad sāka pinkšķēt. "Biju pārliecināts, ka esmu uzvarējis," viņš klārēja. "Laikam jau Evanam medaļa bija vajadzīga vairāk nekā man. Galu galā, man jau viena ir." Nākamajās dienās apgalvojumi no cilvēka bira laukā papilnam -- viņš, lūk, gaisā ir apgriezies četras reizes un, ja tā, tad neviens, kurš nav izdarījis to pašu, nevar cerēt uz zeltu. Tas nekas, ka Lisačeks bez četriem apgriezieniem programmu noslidoja perfekti, savukārt Pluščenko vairākās vietās saļodzījās, lai arī nenokrita. Šāda attieksme neko par sportista krietnumu nesaka. Norij krupi, nākamajā reizē pacenties vēl drusciņ vairāk. Daiļslidošanā jau pirms vairākiem gadiem tiesāšanas sistēmu pārkārtoja tieši tā, lai no vērtējuma pēc iespējas vairāk noņemtu subjektivitāti. Katram palēcienam un trikam ir piešķirts konkrēts punktu skaits. Pieci lieliski trīskārtējie apgriezieni iegūst daudz vairāk punktu, nekā viens perfekts četrkārtīgais apgrieziens. Absolūti nepiekrītu domai, ka četrkārtīgam apgriezienam ir jāizslēdz viss pārējais, cita starpā tāpēc, ka tiekšanās pēc četrkārtīgā apgrieziena ir nozīmējusi, ka arvien vairāk sportistu priekšnesuma laikā krīt, un tas nu kopējam paskatam nedod neko.

Tomēr Žeņa var arī pārāk neskumt. Krievija, lūk, paziņojot, ka tiesāšana Vankuverā esot bijusi "neobjektīva un netaisnīga," puikam ir sarūpējusi pašam savu zelta medaļu, tā sver precīzi tikpat daudz kā tā, kura viņam Kanādā paslīdēja gar degunu. Saprotu jau, ka Krievijai Vankuvera bija kā zobu sāpes, kādreiz visuvarenā daiļslidošanas komanda šogad izgāzās ar visnotaļ pamatīgu blīkšķi, tajā skaitā pirmo reizi kopš Dievs bija pusaudzis krieviem nebija nevienas vietas uz pjedestāla pāru slidojumā. Taču ceru, ka Pluščenko vismaz mazliet kaunu jutīs par to, ka viņam sava "zelta" medaļa ir jāsaņem ārpus sporta kā tāda. Šonedēļ notiekošajā Pasaules čempionā, starp citu un ja kas, viņš nepiedalās.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2010. gada 24. marts

Laimes krekliņā dzimušais

Labrīt, lasītāji!

Virsrakstā minētais jēdziens laikam visvairāk mūsu valstī ir attiecināms uz mūsu tā dēvēto buldozeru. Cilvēks ar vidusskolas izglītību, kuram visā vārgi izglītotajā mūžā ir laimējies atkal un atkal un atkal atrasties pareizajā vietā un pareizajā brīdī. Pareizajā brīdī vidusskolas absolvents pazuda ārzemēs, pareizajā brīdī atkal atgriezās Latvijā, nu jau stāvus bagāts vidusskolas absolvents. Pareizajā brīdī nolēma, ka politikā var punktus iegūt, cilvēkiem stāstot, cik ļoti "kristīgs" cilvēks ir kļuvis (acīmredzot, Bībeli lasot nav cilvēks pamanījis tos pantiņus, kuros Jēzus stāsta, ka kārtīgs kristietis nekrāj mantu uz šīs grēcīgās pasaules, bet gan krāj gara mantu nākamajai pasaulei). Bet par visu vairāk viņam trāpījās piedzimt Padomju savienībā, no kuras iznirušajās valstīs slikti izglītotiem šeptmaņiem iespējams bija pilnīgi viss.

Laimējās, jo viņam gadījās iekļūt politiskā iekārtā, kurā godīgums un tiesiskums ir labākajā gadījumā abstrakti teorētiski jēdzieni. Laimējās, jo viņš varēja aktīvi piedalīties sarunās par kukuļdošanu Jūrmalas domē -- un nekas viņam nenotika. Laimējās, jo viņš varēja amatos bāzt tikai un vienīgi "savējos", tajā skaitā ar kvalifikāciju "tētiņš bija šoferis" -- un nekas viņam nenotika. Laimējās, jo viņš varēja Valsts kontroli ignorēt un pasūtīt trīs mājas tālāk -- un nekas viņam nenotika. Laimējās, jo viņš varēja gvelzt vienu lietu pēc otras, kura nopietnā valstī viņu diskvalificētu no jebkādas tālās lomas politikā ("Mums ir jācīnās ar visiem līdzekļiem (..) pret tiem muļķiem un stulbeņiem no vides, kuri grib aizsargāt kādus tur putniņus, kuru mums tāpat ir bezjēgā", nemaz nerunājot par leģendāro interviju žurnālā Rīgas Laiks) -- un viņam nekas nenotika. Laimējās, jo Latvijā vēlētājs solījumiem pakaļ neskatās, un tas, ka 50 tūkstošu darba vietu vietā ir radīta ... viena, tas netraucē bramanīgi lielīties, ka nākamais solis būs premjerministra amats. Un arī tagad ir laimējies, jo ir patrāpījies parādīties vietā, kur viņš visu Latvijas valdību, visu Saeimu, visu politisko iekārtu, visu sabiedrību var vazāt aiz deguna pastāstīdams, ka par tālāko attieksmi pret valdību, Saeimu, politisko iekārtu un sabiedrību viņš atļausies domāt kaut kad pēc Lieldienām. Nav jau nekādas steigas. Valdībai nākamajās divās nedēļās droši vien nekā darāma nav. Pagaidīsim visi.

Laimes krekliņš. Viņam vien.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2010. gada 22. marts

Morāla gatavība atgriezties pagātnē

Labrīt, lasītāji!

Rīgas mērs Ušakovs šajās dienās ir sācis runāt par to, cik ļoti slikts ir pilsētas līgums ar firmu, kura apsaimnieko e-talona sistēmu pilsētas sabiedriskajā transportā. "Morāli mēs esam gatavi atgriezties pie kompostieriem" -- tā mērs paziņojis televīzijas raidījumā "Labrīt, Latvija!" Tiesa, viņš atzinis, ka tas prasītu izmaksas un vismaz trīs mēnešus laika, piedevām tas būtu "sliktākais variants" un solis atpakaļ.

Tieši tā. Jautājuma pamatā ir Valsts kontroles konstatējums, ka e-talonu sistēmas uzturēšana nākamajos 13 gados maksāšot papildu 100 miljonus latu, turklāt jaunajai sistēmai neesot nekādu priekšrocību, salīdzinot ar iepriekšējo. Zināmā mērā ir jau ironiski, ka piepeši kāds no mūsu politikāņiem VK ziņojumam pievērš uzmanību. Parastā reakcija ir ziņojumu iebāzt kādā dziļā atvilktnē un izlikties, ka nekas nav noticis. Taču šajā gadījumā vismaz vienā ziņā VK nav taisnība. Salīdzinot ar iepriekšējo sistēmu pašreizējās sistēmas priekšrocība ir tā, ka ir vajadzīga viena dzeltena kartīte, nevis liela kaudze trausla papīra gabaliņu, kurus stūķēt iekšā mehāniskā aparātā. Ja doma ir atgriezties pie kontrolierēm, no kurām pirkt biļetītes, tad trūkumi ir divi. Pirmkārt, vajadzība visu laiku nēsāt līdz sīknaudu, ja vien cilvēks nevēlas likt visiem pārējiem pasažieriem gaidīt, kamēr kontroliere sameklē naudu, ko izdot no piecu latu zīmes. Otrkārt, nepārprotamais apstāklis, ka pārpildītākajos reisos kontroliere nemaz nespēj izspraukties cauri baram, lai tiktu visiem klāt. To gan atceros -- pietiekami biežās reizes 15. trolejbusā, kad stāvēju ar saviem santīmiem un ar visiem santīmiem izkāpu arī ārā, jo kontroliere līdz manis tā arī netika.

Diemžēl, situācijas pamatā ir pašvaldības uzņēmums Rīgas satiksme, kurš vēl iepriekšējās Domes sasaukuma laikā noslēdza līgumu par e-talonu sistēmas izveidošanu. Kā jau tas mūsu politikāņu darbā ir ierasts, RS nenoteica sasniedzamos rezultātus un neizvērtēja pieaugošo izmaksu pamatojumu iepretī sabiedriskā transporta lietotāju un pakalpojuma sniedzēju ieguvumiem. Izvēlētais pakalpojums bija par miljonu latu dārgāks, nekā cita pretendenta pieteiktais. Eiropas līdzekļi procesam bija pieejami, bet RS neatrada par vajadzīgu, tos izmantot. Liela daļa no minētajiem 100 miljoniem latu saistāmi ar apstākli, ka sistēmas pārvaldīšanu RS atdevis citās rokās, nevis pats to uzņēmies, un tām rokām nu ir jāmaksā.

Mērs ir solījis pārskatīt līgumu un meklēt iespējas samazināt izmaksas, pārņemt visu sistēmu u.tml. Jācer, ka tas izdosies. E-talonu sistēmai ir savi trūkumi, piemēram tas, ka e-talonu vienam braucienam nevar nopirkt, un tad ir jāmaksā lielāka summa, biļeti pērkot no šofera. Taču gribas ticēt, ka nav vajadzīgs spert soli atpakaļ pagātnē -- tas ir process, kuru var nosaukt par elektronikas noraidīšanu mehānikas labā. Rakstu uz datora, rakstāmmašīnu nevēlos. E-talons ir kabatā, lielu kaudzi papīrīšu negribu.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2010. gada 19. marts

Par Eiropu un valodām

Labrīt, lasītāji!

Latvijas Avīzē pēdējās pāris nedēļās ir notikusi visnotaļ liela šausmināšanās par kaut ko, kas nesen notika Eiropas Savienībā, proti -- ziņojums par dzimumu līdztiesību Eiropā tika pārtulkots ne vien latviešu un igauņu, bet arī krievu valodā. Pēc tam, kad šo faktu izgaismoja Latvijas radio žurnāliste Ina Strazdiņa, attiecīgie dokumenti no ES mājaslapas tika izņemti.

Šorīt laikrakstā kolēģe Ināra Mūrniece raksta, ka ne visi Eiropas parlamenta ļaudis par šādu lēmumu ir īpaši sajūsmināti. Tatjanas Ždanokas pārstāvētā Eiropas brīvo alianse, tā I. Mūrniece, iebilst, ka "40 procentiem Latvijas iedzīvotāju un 30 procentiem Igaunijas iedzīvotāju krievu valoda ir dzimtā, bet saskaņā ar šo valstu likumiem krievu valoda ir svešvaloda." Pati T. Ždanoka savā mājaslapā ir rakstījusi lūk, ko: "Šādi gadījumi atkārtosies! Mēs noteikti panāksim, lai līdzīgi gadījumi ar ES dokumentu tulkošanu (..) kļūtu par ikdienas praksi un to paredzētu arī attiecīgi ES normatīvi." I. Mūrniece vēl pati no savas puses pašausminās par to, ka arī mūsu valstī atsevišķas iestādes (Ārlietu ministrija, Labklājības ministrija, Satiksmes ministrija, Augstākā tiesa, Satversmes tiesa) informāciju piedāvā ne vien latviešu, bet arī krievu valodā.

Te nu man nudien ir jājautā, vai kādam gabals būtu nokritis, ja par Eiropas Savienības politiku dzimumu vienlīdzības jautājumā ļaudis būtu varējuši lasīt arī krievu valodā. Vai ir nokrituši vēl daži gabali, ja Satversmes tiesa savu spriedumu, piemēram, par pensijām darījusi zināmu visiem valsts iedzīvotājiem, ne tikai tiem, kuri saprot latviešu valodu? Vai Ārlietu ministrija tik tiešām nedara neko tādu, par ko varētu būt interese arī krievu valodā runājošiem ļaudīm ne vien Latvijā, bet arī ārvalstīs? Līdzīga šausmināšanās nav redzama nedz LA, nedz citur, par to, ka minētās iestādes gandrīz pietiekami bieži savu informatīvo saturu piedāvā arī (ne vienmēr īpaši labā) angļu valodā.

Protams, protams, šausmināšanās pamatā ir doma, ka Eiropas Savienība to vien gaida, kā Latvijai uzspiest krievu valodu kā otru oficiālo valsts valodu. Tikpat protams, protams, Eiropas Savienība tā nedara. Ja valsts pati vēlas kādu valodu padarīt par oficiālu ES valodu, tā to var darīt. Lielbritānijā dzīvojošie velsieši jau kopš pagājušā gada vasaras ar ES var sazināties arī savā, ne tikai angļu valodā. Grūti iedomāties apstākļus, kuros oficiālā Latvija varētu aicināt to pašu darīt ar krievu valodu (lai arī, protams, te ir jādomā arī par latviešu tradicionālo laiskumu brīdī, kad ir laiks balsot Saeimas vēlēšanās).

Jo šis ir jautājums, kurā pilnīgi taisnība ir Valsts valodas komisijas vadītājam Andrejam Veisbergam, kurš ir teicis, ka latviešu valodas likteni izšķirs latviešu griba runāt latviski un nest savu valodu. Tieši tā. Kā esmu teicis un rakstījis daudzreiz, viens iemesls, kāpēc Latvijā joprojām ir ļaudis, kuriem "labrīt" ir eksotisks svešvārds ir tas, ka latvieši vienmēr ir gatavi ar nelatviešiem runāt krievu valodā. Pat partijas Visu Latvijai! vadītājs Raivis Dzintars radio intervijā man teica, ja viņam no otra cilvēka kaut kas ir vajadzīgs, tad viņš ir gatavs runāt arī krieviski. Mums patlaban ir izglītības sistēma, kura vismaz teorētiski nodrošina, ka neviens bērns nepabeidz vidusskolu, latviešu valodu neprotot. Man neliekas, ka notiek kaut kas pavisam briesmīgs, ja viņa vecmāmiņa informāciju, kas viņai ir vajadzīga, var izlasīt arī krievu valodā, un tas attiecas tiklab uz Latvijas, kā arī uz Eiropas instancēm.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2010. gada 18. marts

E-pakalpojumi Latvijā -- vai dieniņ!

Labrīt, lasītāji!

Salasījies avīzē bargus brīdinājumus no Valsts ieņēmumu dienesta, ka ļaudis, kuri neiesniegs savas nodokļu deklarācijas par 2009. gadu līdz 1. aprīlim, taps bargi sodīti, nolēmu šogad pirmo reizi pamēģināt VID Elektronisko deklarēšanas sistēmu (EDS). Jā, tā ir tā pati sistēma, no kuras persona vai personas vārdā Neo pirms kāda brītiņa nospēra lielu kaudzi datu, bet gribas taču ticēt, ka laikā kopš tam VID attiecīgo caurumu ir aizlīmējis ciet un tāpēc es savus datus varēšu iesniegt droši un bez problēmām.

Tomēr gluži vienkārši tas acīmredzot nebūs. Pirmkārt, pirms kļūt par EDS lietotāju, man ir jāaizpilda vairāki dokumenti, tie jāizdrukā un pēc tam fiziski jāiesniedz manā VID daļā. Tā nav problēma, lai gan kaut kāds velniņš man ausī čukst, ka modernā valstī ar modernu ieņēmumu dienestu ar modernu datorsistēmu ar modernu deklarāciju iekārtu šādus dokumentus droši vien varētu iesniegt arī elektroniski. Ja vien būtu elektroniskais paraksts, par kuru, baidos, nekādas īpašas sajēgas pie mums joprojām nav. Taču būšu optimists. Dzīvoju Latgales priekšpilsētā un attiecīgā VID nodaļa atrodas Lomonosova ielā -- aptuveni trīs mājas tālāk no Latvijas universitātes Sociālo zinātņu fakultātes, kurā divreiz nedēļā lasu lekcijas. Varēšu aiziet. Taču vai dieniņ, kas tie ir par dokumentiem! Vienā no tiem ir rakstīts lūk, kas:

"Valsts ieņēmumu dienests, turpmāk saukts VID, __________ personā, kurš(a) darbojas uz VID ģenerāldirektora 2009. gada __. ___ rīkojuma Nr. __ pamata, no vienas puses, un ______ (fiziskās personas vārds, uzvārds personas kods vai juridiskās personas vai iestādes nosaukums, NMR kods vai EORI numurs)..."

Nu, labi. Pieņemsim, ka es zinu savu fiziskās personas vārdu, uzvārdu un personas kodu. Taču kā man zināt, kura ir tā laimīgā persona, kura pērn no VID ģenerāldirektora ir guvusi autorizāciju ar mani slēgt līgumu? Laikam arī tas būs jāuzzina VID nodaļā, kur ceru, ka man to kāds pastāstīs.

Taču uzmanīgu mani dara vēl lūk, kas. Lietoju Firefox pārlūkprogrammu un brīdī, kad es uzklikšķināju uz EDS demo versijas, pārlūkprogramma paziņoja lūk, ko:

"Šis savienojums nav uzticams

Jūs lūdzāt Firefox droši pieslēgties edsdemo.vid.gov.lv, taču mēs nevaram apstiprināt šī savienojuma drošību. Visbiežāk, kad Jūs mēģināt nodrošināt drošu savienojumu, attiecīgā vietne prezentēs uzticamu identifikāciju, lai pierādītu, ka Jūs dodaties pareizajā virzienā. Taču šīs vietnes identitāti nav iespējams identificēt."

Ņemot vērā visu lielo epopeju ap Neo un acīmredzot brīvi plūstošiem datiem, šāds paziņojums no pārlūkprogrammas mani dara nemierīgu. Laikam jau maz ticams, ka gadījumā, ja es Firefox būtu pateicis tas nekas, brauksim vien uz priekšu, es būtu nonācis kāda hakera gūstā, taču pilnīgi droši mēs tomēr elektroniskajā vidē nevaram justies.

Kaut kad drīz aizčāpošu uz VID nodaļu Lomonosova ielā, un pieļauju, ka tur man visu paskaidros. Ceru, ka varēšu kļūt par elektronisku klientu, jo, kā esmu rakstījis citreiz, katru gadu man tur ir jāpavada divas līdz trīs stundas, ar roku pārkopējot informāciju no datora par maniem daudzajiem tulkošanas klientiem. Tas ir tik elpu aizraujošs absurds mūsdienu elektroniskajā laikmetā, ka galva griežas. Cik noprotu, ar EDS sistēmas palīdzību man tas vairs nebūs jādara. Bet tāpēc lūgums lasītājiem: Vai kāds jau tagad lieto EDS sistēmu? Kāda ir Jūsu pieredze ar to? Paldies jau iepriekš!

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2010. gada 17. marts

Par "Tautas" partijas demaršu

Labdien, lasītāji!

Uzmetusi lūpu un saniķojusies, "Tautas" partija šodien nolēma pamest Valda Dombrovska vadīto valdību, bet vienlaikus tā ir paziņojusi, ka valdību gāzt tā netaisās, pieteikumu par tās demisiju neiesniegs. Cik ļoti cēli. Demarša iemesls, cik var spriest no Mākoņtēva stāstītā, ir tas, ka V. Dombrovskis atteicās pieņemt TP ultimātu par "neatliekamiem uzdevumiem." Pirmkārt, tas ir līdzīgi bērnam, kurš aiziet no smilšu kastes tāpēc, ka otrs bērns nedod spēlēties ar lāpstiņu un spainīti, bet vērts ir padomāt arī par prasībām, kādas TP minētajā dokumentā izvirzīja. Sasiet rokas pašreizējai un arī nākamajai valdībai ar solījumu divu gadu laikā nekad necelt nevienu nodokli? Varbūt TP ir gaišreģi, kuri var precīzi prognozēt visu to, kas Latvijas tautsaimniecībā notiks nākamajos 24 mēnešos, bet diez vai. Piedevām pati TP ir runājusi par to, ka nodokļu nasta ir jāpārceļ no darba ņēmējiem uz patēriņu. Vai ilgi ir jādomā, pirms saprast, ka tādā gadījumā patēriņa nodokļi būs jāceļ? Samazināt ministriju skaitu? Vai ir gatavi visi aprēķini par to, cik izmaksās liela ierēdņu bara atlaišana kaut vai bezdarbnieku pabalsta ziņā? TP apgalvo, ka samazinot ministriju skaitu un vēl "privatizējot" kādu kaudzīti valsts funkciju, valsts iegūs 100 miljonus latu. Ņemot vērā, ka visa valsts aparāta budžets, kā to viņdien rakstīja Citadiena.lv komentētājs Aivars Ozoliņš, ir 45 miljoni latu, šis cipars šķiet visnotaļ no īkšķa izzīsts. Vārdu sakot, nevarēja premjerministrs un pārējā valdības koalīcija apsolīt to, ko TP paģērēja, piedevām diez vai kādam būtu īpaši pieņemami, ka premjers noslēdz individuālu līgumu ar tikai vienu koalīcijas partiju, bet ne ar citām. Tik smuka tā brūte tomēr nav un nebūs.

Lai iet šī partija prom, lai ar TP notiek tas pats, kas līdzīgos apstākļos pirms 12 gadiem notika ar demokrātisko partiju Saimnieks. Šajā gadījumā varētu stipri vien būt, ka ir notikusi tāda pati pārrēķināšanās. TP sevi parāda kā niķīgu un nu ne mazākajā mērā konstruktīvu politisku spēku. Ja tagad tā sāks bloķēties ar Maskavas pārstāvjiem Latvijā un ar Šlesera biznesa projektu, lai izgāztu vienu valdības projektu pēc otra un savukārt apstiprinātu vienu valdības negribētu likumu pēc nākamā, tad kāpēc kādam par šādu huligānu baru būtu jābalso vēlreiz? Nu, nē. It īpaši, ja tas notiks ar stingru disciplīnu, un par huligāniskiem lēmumiem būs jābalso arī, piemēram, Lagzdiņam, Kučinskim un vēl vienam otram TP deputātam, kuram Mākoņtēva ālēšanās diez vai pavisam iet pie sirds. Nemaz nerunājot par tiem cilvēkiem, kuri pateicoties TP ir tik ilgi ganījušies pie siles. Čau arī viņiem.

Šodien laikrakstā Atkarīgā viens no tās mazāk demagoģiskajiem komentētājiem Bens Latkovskis ir uzskaitījis dažādas TP pieļautas kļūdas, tajā skaitā lūk, ko: "Jūs pieļāvāt, ka ilgus gadus sabiedriskajā televīzijā un radio politiskie propagandisti jūsu vadīto valdību sauc par bandu, kliķi un vēl citādi apsaukā." Būdams viens, ja ne vienīgais no šiem "politiskajiem propagandistiem," man jājautā, ko B. Latkovskis (kura pārstāvētā avīze, protams, ar propagandu nenodarbojas nekad...) būtu gribējis redzēt "Tautas" partiju šajā kontekstā darām -- cenzūru pieprasīt, vai? Piedevām par bandu un kliķi es Kalvīša valdību saucu tāpēc, ka minētie vārdi uz to bija attiecināmi visabsolūtākajā veidā. Maza grupiņa politikāņu, kuri darīja tikai to, ko paši gribēja, par tautu nedomāja, valsts drošības sistēmu gandrīz sagrāva, valsts tautsaimniecību sagrāva pietiekami konkrēti, visādos amatos sabāza visādus šoferu dēlus u.tml, u.tjp. Par rožu dobi es to nesauktu nekad.

Saku vēlreiz -- oktobra pirmajā sestdienā nebūs nevienas citas partijas, kura tik ļoti ir pelnījusi izraidīšanu no politiskās vides, kā TP. Lai nu tā būtu.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 16. marts

Atkal šis 16. marts -- šoreiz ar starptautisku jefiņu

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Atkal klāt šis 16. marts. Šis nolādētais datums, kura laikā dažādu tautību un dažādu nokrāsu meļi un liekuļi centīsies pagozēties televīzijas kameru priekšā. Tie ir ļaudis, kuriem vismazāk interesē Latvijas leģions un tas, ko tas 2. pasaules kara laikā darīja vai nedarīja. Tie ir ļaudis, kuriem ir nepieciešams paklanīties Krievijas un tās ārprātīgi melīgās vēstures izpratnes virzienā. Tie ir ļaudis, kuri latviskumu pārprot kā vēršanos pret visu citu un visiem pārējiem. Jo viens ir pilnīgi skaidrs -- ja arī, piemēram, partija Visu Latvijai! ar visnotaļ naivām actiņām turpina apgalvot, ka viņi jau neko, nē, nē, karogu aleja viņiem ir tradicionāla un latviska un mīļa un jauka un piemērota un visvisvisādākā veidā pati labākā, tad Dievs ar VL, bet Administratīvās tiesas sēdē, kurā tika lemts, ka Slešakova tandēms Rīgas pašvaldībā tomēr būtu varējis paskatīties precedentu un zināt, ka vienkāršs aizliegums Eiropas savienības dalībvalstī nav akceptējams -- tajā sēdē piedalījās arī tādi cilvēki, kuri ir pavisam konkrēti antisemīti un ekstrēmisti. Tajā skaitā tādi, kuri savā apkārtrakstā/lapelē savulaik publicēja "Ciānas gudro protokolus" un izlikās nezinām, ka tie, kā zina visa pasaule izņemot ļaudis, kuri ir nolēmuši to ignorēt, ir grotesks viltojums. Nožēlojami.

Taču tikpat nožēlojama ir arī "otra puse" šajā procesā, un pats trakākais šogad ir tas, ka meliem un elpu aizraujošajai liekulībai savu uzvārdu ir piedāvājis arī starptautiskais nacistu noziegumu izmeklētājs Eframs Zurofs. Ļoti ceru, ka šis kungs vismaz kaut kur pelēkajā vielā saprot, cik ļoti viņš šodien diskreditēs pats sevi un savu darbu, ja viņš tik tiešām dosies pie Brīvības pieminekļa un protestēs. Jo tur viņš atradīsies kopā ar cilvēkiem, kuri pilnīgi bez jebkāda pamata apgalvo, ka Latvijā "atdzimst neonacisms," bet acīmredzot tikpat pilnīgi ir gatavi neraudzīties austrumu virzienā, kur ir pietiekami konkrēts neonacisms -- neonacisms kuru viens jauns censonis ir aprakstījis ar vārdiem "mēs esam balto cilvēku al-Qaeda." Tā būtum Krievija, kuras liekulībā par Baltijas valstīm un to vēsturi cilvēkam ar starptautisku statusu tādam kā Zurofam nudien nebūtu jāpiedalās. Pieļauju, kaut kur kaulos pat viņš saprot, ka Latvijā diez vai vairs ir kāds, ko tiesāt par 2. pasaules kara laikā pastrādātajiem grēkiem. Pieļauju, kaut kur kaulos pat viņš saprot, ka laikā pēc kara Latvijas leģions tika atbrīvots no jebkādas atbildības par genocīdu, kāds tika veikts pret Latvijas ebrejiem. Pieļauju, kaut kur kaulos viņš zina, ka laikā pēc kara arī okupētajā Latvijā ievērojams skaits cilvēku tika (ne vienmēr pamatoti) nogalināti vai nosūtīti uz lēģeriem par piedalīšanos nacistu grēkos. Pieļauju, kaut kur visdziļākajos kaulos pat viņš saprot, ka vienai tautai ar savu sāpi tomēr nav tiesību noliegt citas tautas sāpi. Patīk tas viņam vai ne, bet Staļins nogalināja daudz vairāk cilvēku, nekā Hitlers. Jā, tas, kas 2. pasaules kara laikā notika ar Eiropas ebrejiem, arī bija kaut kas unikāls un unikāli baiss un ārprātīgs. Taču no tā neizriet, ka tiem daudzajiem tūkstošiem latviešu, kuri pazaudēja radiniekus Sibīrijā un tās gulagā, būtu par to jāaizmirst.

Taču cita lieta, kā teicu, ir šo sāpju ārišķīgums. Ja nebūtu bēdīgi slavenā 16. marta, droši vien Krievijas propagandas resoriem tāds būtu jāizgudro. Pašmāju patēriņam, protams, ir labāk, ja Kremļa kontrolētie elektroniskie masu informācijas līdzekļi tautiešiem demonstrē kadrus par "nacisma heroizāciju" Latvijā nekā, ja tie sāk ar skaidrāku aci palūkoties uz to, kas notiek pašā Krievijā. Cita starpā, joprojām internetā ir atrodams video, kurā redzama cilvēka galvas nociršana par to, ka viņš "ne tāds." Protams, nesaku, ka Eframs Zurofs un viņa draugi no "Latvijas Antifašistiskās komitejas" atbalsta cilvēka galvas nociršanu vai arī, ja kas, neonacismu Krievijā. Taču zināmā mērā te tomēr var aplūkot jautājumu par "pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats." Un tas, starp citu, ir kaut kas, par ko derētu padomāt arī Šlesakovam Rīgas domē. Laizīšanās ap visu krievisko ir tas, kas lika Ušakovam diet pie Drošības policijas un lūgt no baltiem diegiem uzšūt "drošības apdraudējumus," kas ļautu viņam 16. martu vienkārši aizliegt. Tajā pašā laikā viņš ar sajūsmu uztver sena krievu tautas simbola dāļāšanu pa labi un pa kreisi, lai 9. maijā viena daļa Latvijas sabiedrības varētu tā kārtīgi nosvinēt Latvijas okupācijas sākuma dienu. Liekulība sit augstu vilni arī Rīgas domē. Un kārtējo reizi ir redzams tas, kas Latvijā un visā bijušajā PSRS teritorijā, iespējams, ir viena no lielākajām sabiedrības problēmām -- villošanās par vēsturi, kura neļauj raudzīties nākotnē un pilnīgi perfekti palīdz novērst uzmanību no tā, ko valdošās "elites" dara un nedara. Kā Krievijā, tā arī pie mums.

Jauku visiem dienu. Arī tiem, kuri šodien ālēsies pie Brīvības pieminekļa. Varbūt kādreiz prātiņš pārnāks mājās.

piektdiena, 2010. gada 12. marts

Jaunākais piemērs par politikānismu

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Politikānisms mūsu valstī rullē mierīgi uz priekšu. "Tautas" partija, kā vienmēr, sevi uzskata par izredzētāko no izredzētākajiem. Raugi, kā Mākoņtēvs ir nolaidies no saviem augstumiem un "pagodinājis" Ministru kabinetu pats ar savu plānu par ekonomikas glābšanu. Kur viņš bija laikā, kad viņa paša partijas pārstāvji tautsaimniecību gandrīz vai sagrāva? Neviens taču neticēja, ka Makoņtēvs tik tiešām bija pārkvalificējies par "ierindas biedru," kā viņam reizēm labpatikās sevi saukāt. Vēl vairāk, kas liek viņam domāt, ka valdības koalīcijā sastāvošai partijai ir nepieciešams divpusējs līgums ar Ministru prezidentu??! Tā nu reiz ir vienkārši elpu aizraujoša uzpūtība, lai neteiktu bezkaunība, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka aicinot uz divpusēju līgumu Mākoņtēvs nebūt nepateica, ka viņa lolojums turpmāk rīkosies konstruktīvi un nevis kā huligāns skolas telpas pēdējā solā, kā tas ir bijis pēdējo nedēļu laikā. Ministru prezidentam Mākoņtēvs jāpasūta trīs majas tālāk. Ja plānā ir labas idejas, tad nekas netraucē TP frakciju tos iesniegt paredzētajā kārtībā. Tīri jābrīnās, cik ļoti joprojām šis politveidojums valsti uzskata par savu privātīpašumu. Murgs kaut kāds!

Nervozitāti kādreizējās valdošās bandas locekļos var saprast, reitingi ir pagalam, pagalam kritiski zemi. Ventspils trubas kabatas avīzē šorīt Krautmanis atkal bļaustās -- Latvijas radio, viņaprāt, esot kļuvis par Vienotības ruporu. Manu personu viņš ir piesaucis ar vārdiem "slavenais Sorosa fonda mediju programmas vadītājs." Sorosa fonda mediju programmas vadītājs es neesmu bijis vismaz 15 gadu garumā, bet patiesība jau Krautmanim un Atkarīgajai ir vajadzīga tikpat ļoti, cik sunim blusas. Vēl cilvēks ir atradis par vajadzīgu paņirgāties par jautājumiem, kādi LR radās par Evu Lūsi, kādreizējo partijas Visu Latvijai! kandidāti pašvaldību vēlēšanās, kura sižetā atļāvās intervēt partijas līderi Raivi Dzintaru. Tas esot "sīciņš" gadījums -- tā Krautmanis. Un vēl: "Visu Latvijai faniem nu būs zināt, ka viņu līderi R. Dzintaru vispār šajā radio ir aizliegts pieminēt." Acīmredzot Krautmanim Latvijas radio klausīšanās ir tāda visai selektīva būšana, jo citādi viņš droši vien būtu pamanījis, ka "slavenais Sorosa fonda mediju programmas vadītājs" pirms kāda brītiņa R. Dzintaru intervēja veselas stundas garumā. Ja kas, "slavenais Sorosa fonda mediju programmas vadītājs" ir intervējis arī Atkarīgās suteniera sadarbības partijas vadoni Brigmani, piedevām pat vairākkārt.

Krautmanim ir taisnība, ka es veltu bargus vārdus tām partijām kuras bija pie teikšanas "treknajos gados." Es turpināšu tā darīt blogā, televīzijā, radio un visur citur. Ja es dalos ar Sorosa fondu pārliecībā, ka tiesiskums un godīgums valsts pārvaldē nav abstrakti jēdzieni, tad lai tas tā būtu, lai gan man ar fondu nekādas darba vai cita veida attiecības nav bijušas jau daudzu gadu garumā. Atkarīgās skribenti nekad nav varējuši paskaidrot, kas tad Sorosa fonda filozofijā viņiem tik ļoti netīk -- tas, ka ar fonda naudu ilgus gadus Latvijas iedzīvotāji varēja mācīties, studēt, grāmatas izdot? Vai arī varbūt viņi vienkārši nevar pieciest organizāciju, kuras pārliecība par tiesikumu tomēr nesaskan ar avīzes suteniera dzīvi un aktivitātēm. Vienādi vai otrādi -- mana pārliecība tāpēc nemainās un nemainīsies. Un pienāks arī tā diena, kurā Latvijas republika būs tiesiska valsts, nevis politikāniski ofšoriska banānu republika.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 9. marts

"Zaļš dzīves veids" un cilvēka neprāts

Labdien, lasītāji!

Skumdina ziņa, ka bojā gājis 11 mēnešus vecs puisēns, kura nāvē, tā vien šķiet, vismaz daļēji ir pa vistiešāko vainojami viņa vecāki. Cik var spriest no ziņām masu informācijas līdzekļos, puisēns varētu būt miris ar tuberkulozi. Potes, tā ziņots, viņam nebija absolūti nekādas, jo vecāki esot izvēlējušies "zaļu dzīves veidu."

Piedodiet, bet es te laikam kaut ko nesaprotu. Nepasargāt savu bērnu pret slimībām, kuras tomēr ir mūsu pasaules un tās dabiskās vides visuresoša parādība -- tas mūsdienās skaitās "zaļi"? Negribu braukt virsū cilvēkiem, kuri, jādomā, par savu mirušo bērnu sēro, bet tomēr atļaušos pajautāt, kur bija prāts?

Manuprāt, te ir tas pats, kas sakāms par presē pietiekami bieži aprakstītajiem ļaudīm, kuri savus bērnus neļauj vakcinēt un viņiem neļauj pat dzīvības apdraudējuma gadījumā pārliet asinis, jo viņuprāt to "nepieļauj" Bībele vai kāds cits ticības aspekts. Ja cilvēks ir piedaudzis, tad laipni lūdzu, dzīvo kā vien Tev pašam tīk un šķiet labāk esam. Neej pie ārsta, nelieto zāles, jūties vareni ticīgs vai "zaļš." Bet jaundzimis bērns taču nevar pieņemt nekādus lēmumus, tos viņa vietā pieņem viens vai abi vecāki. Lēmums acīmredzot izmisīgi pārprastu vai nesaprastu "zaļu" principu kontekstā bērnam liegt vienkāršu medicīnisku aprūpi -- nu, piedodiet, bet, manuprāt, tas jau robežojas ar noziedzīgu darījumu. Atkritumu tvertnē, kas ir internets, par vakcīnām var salasīties sazini ko, bet īstā zinātnē un medicīnā pamatotu ļoti, ļoti, ļoti maz ko. Vakcīnas tomēr ir izstrādātas, lai cilvēkus glābtu no slimībām. Nav nekā "zaļa" domā, ka to vajag vai, maza bērna gadījumā, drīkst ignorēt. Un nedomāju, ka tas būtu par daudz prasīts, pieņemt likumu, kurā ir noteikts, ka VISI jaundzimuši bērni automātiski tiek vakcinēti. Saku vēlreiz -- jaundzimušais taču šādu lēmumu nevar pieņemt, un katrā gadījumā jaundzimušais nekādīgi nav nogrēkojies. Šonedēļ atkal viena dzīvībiņa, kura līdz pilngadībai nekad netiks. Skumji.

Līdz citai reizei!

sestdiena, 2010. gada 6. marts

Ak vēsture, vēsture!

Labrīt, lasītāji!

Kas nemācās no vēstures, tam lemts to piedzīvot vēlreiz -- tā māca sen zināms aforisms. To es neapstrīdu, jo pagātnes kļūdām vajadzētu mācīt cilvēkus otrreiz tāpat nedarīt. Taču tikpat labi var arī teikt, ka tauta, kura kā nespēj, tā nespēj atraut skatienu no pagātnes, ir lemta problēmām tagadnē.

Par to liek domāt ziņa, ka ASV Tautas pārstāvju palātas Ārlietu komisija aizvakar ar vienas balss pārsvaru apstiprināja rezolūciju, kurā ir pateikts, ka armēņu nogalināšana 1. pasaules kara laikā ir bijis genocīds. Armēnija vienmēr ir teikusi, ka turki nogalināja 1,5 miljonus tautiešu. Turcija vienmēr ir teikusi, ka bojā gāja krietni mazāks skaits cilvēku, piedevām tas nebija vis genocīds, bet gan pilsoņu karš, kura laikā miruši ir arī turki. Amerikāņu komisijas balsojums momentā izsauca milzu protestus pie ASV vēstniecības Turcijas galvaspilsētā, no Vašingtonas tika atsaukts Turcijas vēstnieks.

Notikušajā ir redzams, cik spēcīga balss Amerikā ir armēņu diasporai. Taču vēl vairāk ir redzams tas, cik ļoti ļaudis nespēj atteikties no pagātnes. ASV un Turcija ir sabiedrotas valstis NATO, amerikāņiem tur ir liela militāra bāze. Šīs attiecības jau neizzudīs tāpēc, ka nu reiz ir pateikts, ka ir noticis genocīds, bet kam tas bija vajadzīgs? Acīmredzot armēņiem. Taču armēņiem, kuri priecājas par komitejas balsojumu derētu padomāt arī par to, ka nu atkal sprungulis ir likts ceļā Armēnijas un Turcijas savstarpējo attiecību uzlabošanai. Paskatieties jel kartē -- Armēnijai kaimiņos ir tikai Turcija, Gruzija, Azerbaidžāna (arī pietiekami sarežģītas vēsturiskas attiecības jautājumā par Kalnu karabahu) un Irāna. Vai vēsturiskas niezes pakasīšana tiešām ir iemesls kaimiņvalsts kacināšanai?

Ar to es negribu teikt, ka armēņu sāpe ir noraidāma vai ignorējama. Katrā gadījumā arī mūsējā ir valsts, kurā arī pietiekami daudz skats tiek vērsts tikai atpakaļ un atpakaļ un atpakaļ. Kā esmu rakstījis citreiz, mūsējā ir pietiekami mazohistiska tauta, lai piecas reizes gadā liktu visiem izkārt sēru karogu, lai pieminētu okupāciju. Kur citur pasaulē tā kaut kas redzēts? Taču tajā pat laikā arī man liek saviebties tas, ka Latvijas galvaspilsētā patlaban saimnieko cilvēks, kura acīmredzamais mērķis ir no jauna pacelt gaismā visus padomju laiku "svētkus" pēc kārtas. Vēl nav dzirdēts, ka ar lielu švunku tiks atzīmēta Kosmonautikas diena (12. aprīlī), bet citādi pašvaldības galva svin i padomju karaspēku, i padomju "uzvaru." Neatminos, vai pērn novembrī viņš pacēla glāzīti arī "lielajai oktobra revolūcijai" par godu, bet pārsteigums tas nebūtu. Piedevām ar visu padomiskā svinēšanu cilvēks ir nolēmis, ka ir aizliedzama diena, kad viena daļa latviešu atceras savu sāpi. Manuprāt, ja "drošības iemeslu" dēļ ir aizliedzams 16. marts, tad to pašu "drošības iemeslu" labad būtu jāaizliedz arī 9. maijs -- arī tur mēdz uzrasties ekstrēmistiski protestētāji.

Taču vēl labāk tomēr būtu, ja lielas gruzīšanās nebūtu ne par vienu, ne par otru. 16. martā leģionāri var mierīgi sapulcēties un pieminēt kritušos, tas ir kļuvis par starptautisku notikumu tikai tāpēc, ka uz sirmo vīru rēķina demagoģiju vēlas veikt Krievijas un mūsu pašmāju "krievvalodīgie" masu informācijas līdzekļi, kā arī atsevišķi tarkšķi, kuri netiek vaļā no vēlmes muldēt par "nacisma atdzimšanu" Latvijā (viņiem informatīvu atbalstu, protams, dod arī latviešu nacionālradikāļi, kuru viens spārns ir tik kliedzoši antisemītisks, ka paraleles ar nacismu nav ar uguni jāmeklē). Savukārt 9. maijā, lai pulcējas tie, kuri nespēj atteikties no vodkas, voblas un pagalam muļķīgās pārliecības, ka PSRS bija kaut kas labāks par līdz kliņķim korumpētu un absolūti totalitāru diktatūru, bet lai visi pārējie viņus vienkārši ignorē. Kašķis, kas saucas "mana pārliecība par vēsturi ir labāka par tavu pārliecību par vēsturi" var kļūt bērnišķīgs. Armēņi zina, ka pret viņiem 20. gadsimta sākumā tika veikts genocīds. Latvieši zina, ka 1945. gadā nenotika nekāda "uzvara," togad sākās brutāla Latvijas okupācija. Kāpēc par to ir jārunā vēl un vēl un vēl?

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2010. gada 4. marts

Par ūdens liešanu un ūdens nelīšanu

Labvakar, lasītāji!

Esmu viens no tiem daudzajiem laimīgajiem, kuri dzīvo Daugavas labā krasta augšējos stāvos, un tāpēc patlaban esmu bez ūdens. Nu, ja godīgi, tad dzīvot augšējos stāvos parasti ir ļoti jauki, bet lielā spelgoņa laikā jau veselu nedēļu nācās dzīvot bez ūdens līšanas pateicoties sasalušām caurulēm, un tāpēc Rīgas ūdens lielā avārija patlaban nekādu prieku nerada.

Savukārt, par ūdens liešanu. Portālā Nozare.lv šajās dienās meklējama plaša intervija ar Puzes ķeizaru -- to pašu, kuru tiesa šodien oficiāli brīdināja par necieņas izrādīšanu pret tiesu. Klaunādi cilvēks prot rīkot, bet ne par to šis stāsts. Lūk, pāris domas, kas šajā intervijā ir izskanējušas:

1) "Esmu konstatējis, ka no 10 cilvēkiem 9 obligāti zags. Jautājums tikai -- pie kādiem nosacījumiem un kādas summas." Šī cilvēka kontekstā ... pilnībā bez komentāriem.

2) "Pareizi būtu, ja Latvijā uzbūvētu vienu vai divas naftas pārstrādes rūpnīcas." Tas droši vien būtu iespējams tikai tādā vietā, kura tiek pārvaldīta visnotaļ diktatoriski, piemēram -- Ventspilī. Jebkur citur Latvijā diez vai sabiedrība, kas ir atteikusies pieņemt cūkkopības fermu, papīrfabriku, un arī pat Coca-Cola fabriku ... nu, diez vai īpaši priecāsies.

3) Un pats jautrākais, par Atkarīgo Rīta Avīzi: "Es nedomāju, ka 'Mediju nams' [Atkarīgās izdevēji] ko pozitīvu par mani raksta." Atkal ... bez komentāriem. Acīmredzot Lembis pats savu kabatas avīzi nelasa. Murgs kaut kāds!

Jauku (un apūdeņotu) visiem vakaru!

 

free counter