pirmdiena, 2009. gada 29. jūnijs

Kultūras ministrijas jau atkal paceltais rokas vidējais pirksts

Labrīt, lasītāji!

Nudien reizēm liekas, ka "Tautas" partiju vajadzētu vienkārši aizliegt tāpat, kā kādreiz valsts aizliedza Kompartiju, piedevām visus partijas līderus sadzīt kaut kādā koncentrācijas nometnē mežā, lai lauž akmeņus un pārdomā grēkus. Šķēles biznesa projekts, kopš viņa paša aiziešanas no politikas, augstākā līmeņa bezkaunību, savtīgumu un, piedodiet kretīnismu, ir demonstrējis atkal un atkal un atkal un atkal, un nu tas viss ir kā uz delnas redzams iestādē, kura zināmā mērā jau sen ir bijusi šīs bezkaunības karognesēja. Runa ir par Kultūras ministriju, kurā bijusī kultūrlietu partorge Demakova aizsēdējās tik ilgi, ka bezmaz vai sevi Dieva vietā iecēla visos jautājumos, kas saistījās ar viņas dārziņu. Tā nu reiz bija sieviete, kurai, Valsts prezidenta vārdiem runājot, "sakāpa galvā." Atcerēsimies visi, ka Demakovas ministrēšanas pēdējās dienās ministrija vēl pamanījās noslēgt līgumu par koncertzāles projektēšanu (nevis celšanu) par daudziem miljoniem latu. Tas bija Demakovmadāmas paceltais rokas vidējais pirksts pret sabiedrību.

Nu viņas pēctecis, Ints Dālderis (no tās pašas aizliedzamās partijas) ir nācis ar mūsdienām radikāli jaunu priekšlikumu. Proti, nevis griezt, samazināt, optimizēt un taupīt ... bet ministrijas pārraudzības iestādēs algas ... PALIELINĀT! Protams, ne jau visiem. Pensijas vecuma akteri, par kuriem rakstīju pirms pāris dienām, var iet ieskrieties. Runa ir par tiem lielo kultūras iestāžu valdes locekļiem, kuri vienlaikus ir arī savu iestāžu vadītāji. Ministrija uzskata, ka taupības režīms, kura rezultātā valdes locekļiem alga samazinājās līdz "tikai" 1247 latiem mēnesī, nozīmē, ka vairs neesot iespējams strādāt. Un tāpēc ministrija piedāvā jaunus noteikumus, kuri, piemēram, Nacionālās operas direktoram algu uzreiz palielinātu par 2,5 reizēm.

Augstāku cinisma un bezkaunības pakāpi būtu pat ļoti, ļoti grūti iedomāties. Gribas pat teikt, ka būtu grūti iedomāties augstāku idiotisma pakāpi. Dālderi var saprast. Viņš ir uzradies no partijas, kuras līderi joprojām neatzīst, ka partija valstij ir nodarījusi milzīgu postu, un viņš droši vien domā, ka turpinās Kalvīša piesolītie "treknie gadi." Bet, ja viņam starp ausīm ir kaut mazlietiņ pelēkās vielas, tad viņš taču būs pamanījis, ka izdevumi valsts pārvaldē tiek griezti un griezti un griezti. Nevis palielināti par 2,5 reizēm. Piedevām vēl daudz kliedzošāks cinisms ir redzams apstāklī, ka piedāvātie grozījumi attiektos arī uz Nacionālā teātra direktoru -- to pašu, kurš pirms pāris dienām brēca par saviem aktieriem un viņu algām.

Nepārprotiet. Nacionālās operas direktors Žagars ir visaugstākās raudzes profesionālis, un godīgi sakot, es nebūtu pārsteigts, ja viņš paceltu cepuri un Latvijai pateiktu "čau," jo pieprasīts kā visaugstākās raudzes profesionālis viņš ir arī citur pasaulē. Bet, ja viņš un vēl ducis kultūriestāžu vadītāju tiks izcelti no masas un padarīti par vienlīdzīgākajiem no vienlīdzīgajiem, tad labi nebūs. Varbūt ar "Tautas" partijas aizliegšanu nepietiek. Varbūt ir laiks slēgt arī Kultūras ministriju, jo, lai arī cik tas nebūtu skumji, tā pārāk bieži ir kļuvusi par mūsu valsts politkorumpētības simbolu.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 28. jūnijs

Informācijas pasaule svētdienā

Labrīt, lasītāji!

Vakar tā arī neuzzināju (patiesībā -- nemēģināju uzzināt), kādā veidā izturētība vai tā neesamība ietekmē manu dzīvi, un galu galā diena izvērtās gana jauka. Šorīt Latvijā laikrakstu nav. Manuprāt, tas ir ievērojams trūkums. Manā dzimtajā pilsētā Čikāgā svētdienas laikraksts sver apmēram trīs kilogramus, lielākoties tāpēc, ka tajā ir simtiem un simtiem un tūkstošiem un tūkstošiem reklāmu. Tiesa, mazāk tagad, kad reklāmas pasaule arvien vairāk pārceļas uz internetu, nekā pirms 10 gadiem, bet tomēr. Svētdienas laikrakstā ir rezumēta informācija par pagājušo nedēļu, plaši materiāli par izklaidi, vismaz trīs krustvārdu mīklas. Vārdu sakot, tas ir objekts, ar kuru var svētlaimīgi pavadīt visu rītu un daļu pēcpusdienas.

Latvijā, cik man ir stāstījuši redakciju pārstāvji, laikraksti svētdienā neiznāk tāpēc, ka svētdienā nestrādā Latvijas pasts. Arī es, pateicoties Dienas "abonēšanas centra" "principiem", vairākus laikrakstus saņemu ar LP gādīgo starpniecību, t.i., ātrāk par pulksten 11.00 nekad. Nupat ziņots, ka LP naudas taupīšanas nolūkos varētu pārtraukt laikrakstu piegādi arī sestdien. Tas, nu reiz, būtu solis pavisam nepareizā virzienā. Taču vienalga, pagaidām sestdienas laikraksts ar izturētu horoskopu ir, bet svētdienas laikraksta nav. Tāpēc šorīt, tēju dzerot, lasīju lielisko britu žurnālu The Economist. Rādās, ka pasaulē viss ir baisi. Pašās pirmajās lappusēs, kurās ir īsi un rezumējoši materiāli par pagājušo nedēļu: Irānā nogalināti vismaz 20 protestētāji pret nesen notikušajām un šķietami negodīgajām prezidenta vēlēšanām. Irākā kāds uzspridzinājis kravas mašīnu un nogalinājis 70 cilvēku. Somālijas valdību apdraud teroristi. ASV Dienvidkarolinas štata gubernators piecas dienas pazuda bez vēsts, viņa ļaudis apgalvoja, ka viņš ir devies pārgājienā kalnos, bet pēc tam izrādījās, ka viņš patiesībā tās piecas dienas bija pavadījis Argentīnā, kur viņam ir mīļākā (tas patiesībā ir vairāk uzjautrinoši, nekā baisi, jo Dienvidkarolinas štata gubernators ir no Republikāņu partijas, kura, tāpat, kā mūsu "mācītāji" ar Aleksandras Jolkinas aplidotāju Kastēnu priekšgalā, bieži vāvuļo par "ģimenes vērtībām"), Vašingtonā saskrējās divi tramvaji, Ķīna arestējusi redzamu disidentu, pasaulē sāk pazust haizivis, jo pārāk daudz tās medī. Vārdu sakot, sarežģītā pasaulē mēs dzīvojam.

Taču vēl vairāk manu uzmanību Ekonomistā piesaistīja cits materiāls, par grupu Eiropas parlamentā, kuru patlaban veido deputāti no Lielbritānijas opozīcijā esošās Konservatīvās partijas. Žurnāls konstatē, ka grupas veidošanai partija bijusi spiesta veidot attiecības ar, ja ne pašiem trakākajiem margināļiem, kādi Eiropā ir atrodami (EP grupas veidošanai vajadzīgi 25 EP locekļi no vismaz septiņām dalībvalstīm), tad tomēr ar partijām, par kurām rodas jautājumi -- homofobiski poļi, kuri arī mūsdienu Eiropā atbalsta nāves sodu, nīderlandieši, kuri uzskata, ka valsts pārvaldes pamatā jābūt 10 baušļiem no Bībeles. Citiem vārdiem sakot, ļaudis, kuru politiku pašā Lielbritānijā atbalstītu ļoti maz cilvēku. Un vēl:

"Savukārt Konservatīvās partijas vienīgais draudziņš no Latvijas ir rēns ekonomists no partijas, kurā viens spārns katru gadu godā latviešus, kuri cīnījās kopā ar Waffen SS spēkiem pret PSRS spēkiem." Tas būtum Roberts Zīle no tēvzemiešiem. Tiem pašiem, kuriem Latvijas un latviešu reputācija ir tik ļoti nozīmīga...

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 27. jūnijs

Par izturētību

Labrīt, lasītāji!

Šodien laikam daudzviet skaitās darba diena. Laikam šodien mēs atzīmējam pagājušo pirmdienu, kuru kā tādu mēs laikam atzīmējām, kā šodienu, kas citādi būtu brīvdiena. Ļoti sarežģīti, un mani visa šī dienu bīdīšana šurpu turpu īpaši neietekmē, jo man kā brīvmāksliniekam katra diena var būt i brīvdiena, i darba diena. Tiesa, sestdienā, vai tā būtu brīva vai darba diena, no rīta var mazliet vairāk palaiskoties, avīzes palasīt. Un tur nu šorīt man atklājusies pavisam baisa aina. Vienā no horoskopiem manai zīmei (esmu lauva, un tāpēc vairāk turos pie tradicionālās, nevis ķīniešu astroloģijas, jo ķīniešu izpratnē esmu žurka -- varu apliecināt, ka mans lauva manu žurku jau sen apēda) ir pateikts: "Saglabājiet savu izturēta cilvēka reputāciju." Tas ir traģiski, jo es nemaz nezinu, kas ir izturēts cilvēks. Zinu, kas ir izturēts vīns (ņam). Zinu, kas ir izturēts pārbaudījums. Bet nemaz nezinu, kā man šodien ir jārīkojas, lai visi saprastu, ka joprojām esmu izturēts. Varbūt vispār visu dienu palikt mājās un ar nevienu nerunāt. Tad man būtu laiks, izpildīt citā horoskopā sniegto instrukciju: "Ieteicams sastādīt testamentu." Tā teikt, drošs paliek nedrošs, ja nu gadījumā mana izturētība mani tomēr pieviļ.

***

Toties uzjautrināja un reizē arī noskumdināja vēsts no mūsu mīļās kaimiņcaristes, kur visas tautas tēvs Puķins ir pārkvalificējies par mākslas kritiķi un ne mazāk ievērojamam māksliniekam, kā Iļjam Glazunovam, ir "ieteicis" pārgleznot bildi, kura tapusi pirms 35 gadiem, jo vienam no tajā attēlotajiem tēliem rokā ir zobens, kurš puķinprāt esot pārāk īss. 79 gadus vecais mākslinieks, kura darbi ir pazīstami visā pasaulē, ir piekritis gleznu pārgleznot. Lūk, dzīve caristē. Pavisam izturētā caristē.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 26. jūnijs

Par Maiklu Džeksonu

Labrīt, lasītāji!

Šorīt pāsteidza ziņa, ka mūžībā aizgājis leģendārais dziedātājs Maikls Džeksons. Viņam bija tikai 50 gadu, un vēl nesen par un ap viņu virmoja visāda informācija. Maikls šovasar 50 reizes sniegs koncertu Londonā. Varbūt tas ir tāpēc, ka Maiklam izmisīgi ir vajadzīga nauda. Maikls paredzējis savu daudzo, daudzo, daudzo mantu un mantiņu pārdošanu aukcionā, tajā skaitā arī leģendām apvīto balto cimdu, kuru viņš savulaik nēsāja uz skatuves. Varbūt arī tas ir tāpēc, ka Maiklam izmisīgi ir vajadzīga nauda. Tad Maikls pasaka, ka nē, viņš tomēr no šīm mantām šķirties nevēlas. Un nu viņa vairs nav.

Man vienmēr Maikls Džeksons likās pirmkārt kā nelaimīgs cilvēks. Neesmu nekad bijis īpašs viņa daiļrades fans, lai arī Thriller videoklips videoklipu latiņu pacēla pat ļoti augstu, un atsevišķas dziesmas, sevišķi Black and White, varu klausīties atkārtoti. Taču M. Džeksons bija hrestomātisks piemērs tam, kas var notikt, ka bērns tiek uzgrūsts uz skatuves, kad viņš vēl ir ļoti, ļoti maziņš, ja arī viņam jau tad ir milzīgs talants. Pieaugt sabiedrības redzes lokā nav viegli, it īpaši mūsdienās, kad ir izveidojusies tā līdz vēmienam pretīgā "paparazi" tenku kultūra, kuras dēļ daudzviet pasaulē gandrīz visām slavenībām ir jādzīvo aiz slēgtām durvīm un augstiem žogiem. Lieki teikt, ka M. Džeksons nekad nevarēja parādīties nekur bez simtiem un tūkstošiem fotozibšņu. Ne velti viņš saviem bērniem lika nēsāt plastmasas maskas. Es ļoti priecājos, ka Latvijā šī kretiniskā kultūra vēl nav īpaši attīstījusies, vienalga, ko par to apgalvo tās it kā pārstāvji dzeltenajā presē.

Taču skumjā stāstā ir arī pats Maikls. Laikam viņš vienmēr gribēja būt bērns. Viņam bija pašam sava prinča pils un lunaparks. Laikam viņš gribēja draudzēties ar citiem bērniem, nevis ar pieaugušiem cilvēkiem. Tas viņam maksāja pat ļoti, ļoti bargi tad, kad šī draudzēšanās pārkāpa likuma un, jā, arī morāles robežas. Un laikam -- un tas nudien ir sirdi lauzošs elements -- laikam viņš negribēja būt tumšādains. Plastiskās operācijas un ādas balināšana padarīja savu. Izskatīgs tumšādains jaunietis pārtapa par baltu un atbaidošu frīku. Citādi, diemžēl, šo cilvēciņu viņa dzīves pēdējos gados nosaukt nevar.

Vieglas smiltis Maiklam Džeksonam. Arī nebūdams viņa lielākais fans es zinu, ka daudz ietekmīgāku cilvēku mūsdienu mūzikas pasaulē nav bijis. Bet arī es ceru, ka viņa dzīve būs kā brīdinājums citiem. Pretīgie paparaci var darboties tāpēc, ka kāds ir gatavs maksāt par viņu pretīgo darbu. Bērni zvaigznes nav nekas neparasts arī mūsdienās. M. Džeksons nav vienīgais, kuram pēc spožas bērnības un jaunatnes neizdevās atrast sevi kā pieaugušu cilvēku. Tas nudien ir skumji.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 25. jūnijs

Par aktieriem (un citiem) un pensijām

Labdien, lasītāji!

Šodien laikrakstā Atkarīgā ir plašs materiāls par radošo profesiju pārstāvjiem, kuri turpina strādāt savā jomā un tāpēc ir pakļauti savas pensijas samazināšanai par 70 procentiem. Materiālā citēta lieliskā aktrise Olga Dreģe, kura nākusi ar lūk, kādām pārdomām: "Ko man dod Triju Zvaigžņu ordenis, ja šobrīd esmu pazemota un pakļauta iznīcībai? Man ļoti žēl, ka valsts ir kļuvusi par manu ienaidnieku." Turpat blakus tikpat lieliskais aktieris Juris Strenga informē, ka viņš laikam no teātra ies projām un nodarbosies ar gadījuma darbiem un naturālu saimniecību.

Par to laikam ir jābūt divējādām jūtām. No vienas puses, ja tādi milzīgi talanti, kā O. Dreģe, J. Strenga, kā arī, piemēram, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Svetlana Bless, Katrīna Tatarinova un daudz, daudz citu būtu piedzimuši nevis PSRS un postsovjetiskajā Latvijā, bet gan kaut kur Rietumos, tad ar savu talantu viņi būtu ieguvuši ļoti, ļoti daudz vairāk tieši materiālā labuma ziņā. Neviens no minētajiem cilvēkiem nav ar mazāku talantu, kā, piemēram, britu jaunietis Daniels Radklifs, kurš par Harija Potera lomas attēlošanu jau 2005. gadā bija nopelnījis 23 miljonus sterliņa mārciņu. Toms Krūzs par katru lomu var prasīt 25 miljonus dolāru un vairāk. Un tādu piemēru ir milzīgi daudz. Aktieri, protams, nav vainīgi pie tā, ka padlaikos viņi pelnīja naudu, kurai ārpus brālīgās padomijas nebija absolūti nekādas nozīmes. Noteikti viņi ir pelnījuši bezrūpīgas vecumdienas, lai arī, vismaz man pazīstamo aktieru un aktrišu starpā, nav īpaši daudz tādu, kuri atbilst Latvijas Dramaturgu ģildes valdis priekšniek teiktajam par to, ka "bieži vien radošie cilvēki nododas mākslai, nevis ģimenes veidošanai, tāpēc vecumdienās viņiem nav pēcnācēju, kas viņus pabalstītu gan finansiāli, gan morāli."

Taču no otras puses te ir arī vienlīdzības jautājums. Būtu nepieklājīgi tā jautāt, bet vienalga var jautāt, vai kopumā ņemot, Latvijai un tās iedzīvotājiem svarīgāks ir aktieris vai ārsts? Aktrise vai skolotāja? Režisors vai policists? Dramaturgs vai robežsargs? Ja sāktos process, kurā visu strādājošo pensionāru starpā notiktu izvēle, kura dažus padara vienlīdzīgākus par citiem, vai nesāktos visai liels, piedodiet, bardaks? Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis Atkarīgās materiālā piedāvā uzskatu, ka likums esot pieņemts "debili." Un: "Pāriešana uz līgumdarbiem nav izeja. Tādā gadījumā man vajadzētu rakstīt desmit autoratlīdzības vienā vakarā. Viņi taču man ir vajadzīgi štatā!" Pieļauju, ka Latvijā patlaban ir pietiekami daudz darba vietu, kurās notiek "radoša" pieeja grāmatvedībai, lai strādājošie pensionāri tik ļoti daudz tomēr nezaudētu. Kāda vaina rakstīt "desmit autoratlīdzības vienā vakarā," ja tas palīdz nodrošināt ērtāku dzīvi tādiem teātra grandiem, kā Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Lilita Ozoliņa un arī Astrīda Kairiša? Nav jau tā, ka O. Rubenim šie desmit dokumenti būtu katru vakaru jāraksta rokrakstā ar pildspalvu.

Vienīgā izeja te tomēr ir Latvijas tautsaimniecības augšupeja. Tad būs labāk visiem. Pagaidām arī es jūtu visai ievērojamu ienākumu kritumu no tulkošanas, par savu pensiju neesmu īpaši pārliecināts, bet, godīgi sakot, īpaši neplānoju pensionēties. Darbs man tomēr ir asinīs. Man nebūtu žēl, ja valdība nolemtu no pensiju griešanas ļaut izvairīties aktieriem, ārstiem, medmāsām, skolotājiem, policistiem, robežsargiem, militārpersonālam, zinātniekiem, universitātes profesoriem, autoriem, mūziķiem ... visiem, kuri mūs sargā un dzīvi padara jaukāku. Bet tad jau tomēr likums būtu jāatver atkal un pavisam. Un baidos, ka to gan valdība darīt negrasās.

Jauku visiem dienu.

otrdiena, 2009. gada 23. jūnijs

Līgo!

Labrīt, lasītāji!

Pieļauju, ka šorīt Latvijā nav milzīgi daudz ļaužu, kuri sēž pie datora. Aiz loga Rīga patlaban izskatās gluži kā izslaucīta. Ir pienākuši Jāņi, nosacītie vasaras saulgrieži (patiesībā gada garākā diena nav šodien, tā bija pirms trim dienām, bet tas nekas). Es toties esmu pie datora, jo man svētki mēdz lielākoties saistīties ar pilnīgi tukšu dienu, kuras laikā es varu cītīgi strādāt un zināt, ka mani daudzie tulkošanas klienti ir laukos un tāpēc neko papildus man nesūtīs.

Gluži bez jāņošanas neiztikšu. Neesmu pārliecināts, vai šodien pats sieru siešu vai pirkšu gatavu. Manā ģimenē neiztrūkstoši svētku ēdieni ir arī manas vecāsmammas kartupeļu salāti (jau gatavi) un mammas pastēte (būtu gatava, ja vakar veikalā būtu bijušas vistas akniņas -- būs šodien jāaizčāpo uz tirgu). Gan jau būs arī kāda pudele alus. Bet tomēr mājās. Kā esmu rakstījis daudz un dažādos kontekstos, neesmu liels lauku mīļotājs. Nekad neesmu saredzējis īpaši lielu vajadzību sēdēt mitrā zālē un cīnīties ar odiem (par to, ka Jāņos biežāk līst, nekā nelīst, man vienmēr ir licies, ka tā varbūt Dievs norāda savu viedokli par svētkiem, kuri no kristietības viedokļa tomēr ir ar stipri pagānisku pieskaņu). Piedevām man ļoti patīk doma par to, ka tas, kurš guļ Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu. Tā kārtīgi izgulēties, kā lācim ziemas migā -- neslikta doma. Lai gan nē, ir tomēr darbi, un nākamnedēļ es uz brīdi pazudīšu no Latvijas un došos ciemos pie māsām Čikāgā. Visu vasaru gulēt tomēr nevaru.

Taču visiem tiem, kuri šodien jāņosies tā pa īstam, vēlu visjaukākos svētkus. Tajā skaitā atceroties, ka apreibinošas vielas un mašīnas stūre nav savienojami jēdzieni. Tas pats būtu sakāms par apreibinošām vielām un lekšanu pāri ugunskuram. Tiem, kuri vakarā meklēs papardes ziedu -- ceru, ka atradīs. Priecīgus Jāņus, lasītāji, un ...

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 20. jūnijs

Par dakterēšanu un skaļi nepateikto

Labdien, lasītāji!

Šajās dienās Rīgā pulcējas 6. Latvijas ārstu kongress. Tas notiek zem jubilejas zīmes -- tas bija tieši pirms 20 gadiem, kad latviešu ārsti no visas pasaules pulcējās Rīgā un laikā, kad nudien viss juka un bruka. Tas bija 1989. gada jūnijs -- vēl priekšā bija Latvijas neatkarības atjaunošana un viss pārējais.

Patlaban ārsti sanākuši kopā vismaz daļēji līdzīgā situācijā. Ārsti daudz diskutēja par to, ka pacientiem vairs neesot naudas, tāpēc esot jāatliek operācijas un jāslēdz slimnīcas. "Medicīnā paliks neliels reāli praktizējošs speciālistu kopums, kurš pakalpojumus sniegs lielākoties par maksu. Es neredzu risinājumu, kā tālāk dzīvos veselības nozare. Man nav atbildes" -- tā teicis viens no pasākuma dalībniekiem. Daudz runāts par reformu nepieciešamību. Daudz runāts par to, kādi būs reformu rezultāti. Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš, kā zinām, pats pēc profesijas ir ķirurgs, ārstiem pateica, ka viņi esot pati apzinīgākā sabiedrības daļa, un domājot par reformām medicīnā, pašiem ārstiem esot jāveido konsultatīva padome.

Lai tā būtu. Ārsti, medmāsas un citi medicīnas pakalpojumu sniedzēji droši vien labāk zina, kas sektorā ir vajadzīgs, nekā politiķi, kuriem ar medicīnu bijušas tikai pacienta attiecības. Lūk, ko solījis Latvijas Ārstu biedrības vadītājs, mūžam lielīgais kādreizējais Saeimas deputāts Pēteris Apinis: ""Es neiepriecināšu tos, kas netic Latvijas medicīnas nākotnei un izaugsmei, jo es skaidri redzu iespējas jau pēc dažiem gadiem atgriezties pasaules medicīnas un veselības aprūpes augšgalā. Es neiepriecināšu birokrātus un liekēžus dažādās valsts pārvaldes struktūrās, jo norādīšu uz viņu darbības bezjēdzību."

Taču divas lietas tomēr te ir sakāmas. Pirmkārt, tam bija jābūt Amerikā praktizējošam latviešu ārstam, kurš nāca ar šo domu: "Mēs gan zinām, ko katras nozares vadošie speciālisti domā. Bet ko domā tie cilvēki, kas strādā kaut kur dziļi laukos? Man, cilvēkam no ārpuses, to būtu ļoti svarīgi uzzināt." Nudien, turklāt jādomā ne vien par profesionāļiem, bet arī par tiem, kurus viņi aprūpē. Tantiņa dziļajos laukos, kura pirms krīzes sākuma vēl varbūt kaut kā varēja aizsteberēt uz tuvāko slimnīcu, nu daudzviet ir palikusi pie pavisam sasistas siles. Slimnīcu slēgšana, kā esmu rakstījis citreiz, varbūt ir racionāla, bet it īpaši pie apstākļiem, ka laukos arī ar sabiedrisko transportu tā ir kā ir (un tas ir ļoti maigi teikts), daudziem cilvēkiem būtībā medicīnas pakalpojumi vairs nebūs īpaši pieejami. Un te ir arī runa par ko citu -- par to, ka tie, kuri ir pie centrālās teikšanas, ne vienmēr domā par tiem, kuri ir perifērijā.

Otra lieta ir viena no medicīnas profesijas tumšākajām ēnas pusēm, un par to kongresa atreferējumos nelasīju ne vārda. Runa ir par tā dēvētajām "pateicībām." Pirms diviem gadiem šī lieta tika piekārta pie lielā zvana, jo izrādījās, ka cilvēks, kuru atsevišķi valdošās bandas locekļi izvilka no piedurknes, lai viņš kļūtu par Valsts prezidentu, pats ir pieņēmis šos maksājumus, kurus citādi, kā par kukuļiem saukt ir neiespējami, piedevām viņš tos nav uzrādījis valsts amatpersonas deklarācijā, tātad -- ir melojis par saviem ienākumiem. Toreiz jaunceptais prezidents dievojās, ka viņš šai lietai pievērsīs prezidenta uzmanību. Bet, vismaz cik man zināms, nekas nav noticis. Krīze skar arī ārstus. Ja tās apstākļos no pacientiem var izspiest aploksni zem galda, vai būs tikai daži individuāli ārsti, kuri nepakļausies šādam kārdinājumam? Nepārprotiet -- medicīnas speciālisti Latvijā ir pat ļoti nepieciešami, un esmu simtpunktīgi pārliecināts, ka viņu vairums darbu dara apzinīgi un godīgi. Taču ēst vajag arī dakteriem, un noteikti neesmu vienīgais Latvijas iedzīvotājs, kuram joprojām, pie daktera ejot, ir neērti jautājumi par vai dot, cik dot, u.tml. Turklāt tas nemaz nebija tik sen, kad man tuvinieks gulēja palātā, kurā arī bija izmisis večuks -- izmisis tāpēc, ka dzīvības glābšanas operāciju viņam ķirurgs bija gatavs piedāvāt tikai pēc tam, kad večuks samaksās papildu 300 latu, kuru večukam, protams, nebija. Šis ir briesmīgs kauna traips uz medicīnas profesijas mundiera, un ļoti ceru, ka 6. Latvijas ārstu kongresā vismaz aizkulisēs par to tiek runāts intensīvi.

Jauku visiem dienu.

piektdiena, 2009. gada 19. jūnijs

Par manifestāciju un četrām sievietēm: Divas gudras, divas neapzinīgas

Labrīt, lasītāji!

Cik vakar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītāja Pētera Krīgera sasauktajā sapulcē piedalījās, ļaužu, tik tur droši vien arī bija individuālu problēmu un uzskatu, taču acīmredzot vismaz lielāko ļaužu daļu viens gan vienoja -- vēlme bļaut, nevis klausīties. Vai, pareizāk sakot, ieklausīties tikai tajos, kuri, līdzīgi viņiem, bija atnākuši pabārties. Runāja arodbiedrību ļaudis, runāja aktrise, runāja vairāki caurkrituši politikāņi.

Bet tad atnāca kāds, kuram, iespējams, tik tiešām bija sakāms ne vien kaut kas konkrēts, bet arī kaut kas nozīmīgs par valsts budžeta situāciju, kura -- galu galā -- bija sapulces sasaukšanas pamats. Bet nē. Finanšu ministram jau nākot vairākas kundzītes ieķērās šlipsē un, kad ļoti "demokrātiskais" arodbiedrību vadītājs pūlim pavaicāja, vai ministram dot vārdu, ļaudis sabrēca "nē," un ministrs aizgāja. Tādā gadījumā nudien ir jājautā, kāds bija šī pasākuma mērķis? Labi, reizēm nenāk par sliktu vienkārši pabļaustīties. Droši vien ar gudru ziņu arodbiedrības savu pasākumu rīkoja jūnijā, kad ir vismaz puslīdz cerības uz smuku laiku. Atšķirībā no procesiem, kuri notika aizpērn novembrī un šogad janvārī. Taču ironiska ir atziņa no kādas pasākumā piedalījušās skolotājas -- viņa esot atnākusi, lūk, jo gribot izglītības ministrei pateikt, lai ministre kravā somas un vācas prom no ministrijas. Protams, arī tas ir kaut kas tāds, ko var vienkārši izbrēkt. Bet, ņemsim tomēr vērā, ka tajā pašā dienā, kad notika bļaustīšanās, Valsts prezidents uzrunāja Saeimu, un vesela strīpa politikāņu sāka dziedāt atvainošanās dziesmu (daži sirsnīgi, lielākā daļa apmēram tā, it kā nikna učene skolā būtu likusi beidzot noskaitīt to sasodīto pantiņu). Ļaudis, kuri bija sapulcējušies Esplanādē, neko no tā negribēja ne dzirdēt, ne zināt. Un tas nu neko labu par pasākumu neliecina. Vēl jo vairāk, ja zinām, ka pasākuma organizētājs pats un personīgi parakstīja vienošanos par budžeta samazinājumu tā, kā tas tika samazināts. Vakar viņš pateica, ka pēc tam, kad SVF Latvijai būs iedevis papildu naudu uz budžeta samazināšanas pamata, Latvija viltīgi varēs atgriezties pie tā paša budžeta grozīšanas. Bez komentiem, vien piebildīšu, ka ir pat ļoti, ļoti labi, ka šim cilvēkam neizdevās iegūt vietu Saeimā. Realitāti neizprotošo ļautiņu tur jau tā ir pārpārēm.

Ar to nebūt negribu teikt, ka valdība visu ir darījusi lieliski un ļaudīm nav par ko satraukties. Dievs zina, ka joprojām principā nav noticis absolūti nekas, kas liecinātu par patiesu apņēmību valsts pārvaldes struktūras reformēšanā. Taču vakardienas pasākums Esplanādē, šķiet, bija vienreizējas lietošanas prece. Ilgtermiņa efekta tam nebūs.

***

Un par četrām sievietēm. Šodien Dienas Biznesā ir intervija ar kādreizējo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kuru iesaku visiem. Viedi vārdi par Latvijas sabiedriski politisko situāciju. Šodien Dienā ir intervija ar politoloģi Vitu Matīsu, arī to es iesaku visiem. Viedi vārdi par Latvijas sabiedriski politisko situāciju. Savukārt Dienas interneta portālu joprojām vada dāmas vārdā Sanita Upleja un Māra Miķelsone, un viņas es nevaru ieteikt, jo joprojām kaut kā šīs abas dāmas nav pamanījušas, ka izdzēst aizspriedumainu bloga ierakstu ir viena lieta, bet atstāt aizspriedumā bloga ieraksta aizspriedumano un nesmuko virsrakstu ar visiem aizspriedumainajiem un nesmukajiem komentiem no darba ļaudīm -- tas ir kaut kas cits. Pagājušajā reizē, kad ultranacionālists pievēma Dienas portālu ar saviem murgiem, Uplejas un Miķelsones kundzēm pagāja trīs dienas, pirms rupjais saturs no portāla tika izņemts. Paskatīsimies, cik ilgs laiks būs vajadzīgs šoreiz.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 18. jūnijs

Par nekompetenci, atvainošanos un pandām -- pārdomas ceturtdien

Labrīt, lasītāji!

Ziņa, ka no amata aiziet ir nolēmis Veselības ministrs Ivars Eglītis, jo viņa argumentus par to, ka veselības sektorā nevajag griezt visu pēc kārtas "uztver kā politikas taisīšanu vai kā budžeta torpedēšanu, vai kā valdības šūpošanu," izsauc divejādu reakciju, vai patiesībā trejādu.

Pirmkārt, te ir kā uz delnas redzams tas, kas notiek, kad politiskos amatos tiek iecelti profesionāļi no pavisam citas vides. Pirms kļūt par veselības ministru, I. Eglītis bija Kuldīgas slimnīcas galvenais ārsts. Tas nozīmē, ka mediķu vidē viņam visi ir savējie, un ne velti cilvēks tik skaļi brēca par katru reizi, kad valdība viņam pateica griez, griez, griez. Griezts nu ir, tagad jautājums ir par tālākajām reformām, un nu ir tā reize, kad veselības ministra amatā ir vajadzīgs nevis profesionāls dakteris, kurš kaut ko sajēdz no administrēšanas, bet gan profesionāls administrators, kuram ir, vai kurš ātri var iemācīties apstākļus veselības sektorā. Cits jautājums, vai tā kaut ko vispār ir spējīga nodrošināt "Tautas" partija, no kurienes I. Eglītis ir cēlies. Mati sacēlās stāvus, šorīt avīzē par partijas ļaudīm, kuri diskutējuši par nākamo kandidātu, redzēt pieminētu arī Vineta Veldres uzvārdu. Cilvēks, kura nekompetence aizsardzības ministra amatā sita visaugstāko slakterisko vilni, pirms tam bija veselības ministrs, un nebūt ne ar īpaši spīdošiem rezultātiem. Šķiet, valdība joprojām nav sajēgusi, ka reformas valsts pārvaldes sistēmā ir vajadzīgas pamatīgas, visaptverošas un tūlītējas. Jā, satiksmes ministrs ir atradis ieganstu, kāpēc no amata padzīt vienu baru "Aināra zēnu" -- par spīti jauniem noteikumiem par algu griestiem, viņi turpināja saņemt daudz lielākas algas. Bet tas ir tikai viens no ļoti daudziem soļiem, kādi patlaban ir sperami. Tas, ka budžets ir veiksmīgi apgraizīts, lai no SVK izsistu vēl vienu naudas summu, nedrīkst klūt par atelpas brīdi. Man nav niknuma par to, ka Eglītis ir aizgājis no amata. Ja ministrs nejūtas spējīgs, tad labāk redzēt viņu aizejot, nekā turpinot deldēt krēslu ar "nasing spešal" attieksmi pret dzīvi.

Tas rada nākamo jautājumu. Sākot apmēram 0,000000000000000000001 sekundi pēc pašvaldību rezultātu paziņošanas, Rīga uzvarējušās partijas sāka skandināt domu, ka nu drīz vien kritīs centrālā valdība, jo Rīgā, lūk, uzvarēja divas opozīcijas partijas. Domājams, ka "Saskaņas" centram neviens valdību vadīt nedos. Viena lieta ir Rīgas mēram piedalīties Latvijas okupācijas sākuma svinībās pie "Uzvaras" pieminekļa, pavisam cita būtu Latvijas premjeministra piedalīšanās. Viena lieta ir Rīgas attiecības ar Maskavu, cita ir Latvijas attiecības ar Krievijas caristi. Zaļie zemnieki vismaz oficiāli par savu "premjerministra kandidātu" turpina uzskatīt cilvēku, kurš ir tik kompromitēts, ka normālā valstī viņu nevarētu ievēlēt par cietuma apkopēju. Tēvzemiešiem Saeimā nu vairs ir tikai piecas vietas. Tas atstāj divus biznesa projektus -- Šlesera un Šķēles. Nedomāsim ne mirkli, ka "Tautas" partijā nav cilvēku, kuri alkst revanša par "stabilitātes garanta" valdības beigām. Jau kopš Šķēles laikiem šī ir bijusi partija, kura ērti jūtas tikai tad, kad ir pie kloķiem. Neesmu šahists, nezinu, vai I. Eglīša demisija ir kāda tālākejoša plāna vai sazvērestības sastāvdaļa. Bet vienu zinu gan -- TP ministriem demisija nav bijusi raksturīga arī tad, kad nekompetences vai cita veida ūdens ne vien smeļas mutē, bet jau ir tālu, tālu virs galvas. Arī Demakova citēja veselības problēmas, bet ne mirkli neatzina, ka viņas garajā ministrēšanas laikā tomēr notika arī visvisādas nebūšanas.

Un tas, savukārt, noved pie trešā jautājuma. Kā man gribētos, kā man ĻOTI gribētos, kaut viens no pašreizējās ekonomiskās krīzes autoriem un organizētājiem uzstātos televīzijā ar tikai diviem vārdiem: "es" un "atvainojos." Par daudz droši vien būtu gaidīts, lai cilvēks pēc tam, kā Japānā, pats sev uzšķērž vēderu, lai pierādītu, cik ļoti vainīgs viņš jūtas par valsts tautsaimniecības iegrūšanu purvā, bet tomēr. Reāli jau kandidātu šādai grēksūdzei nav daudz. Stabilitātes garants, buldozers ... tie nav ļaudis, kuriem šķiet raksturīgi vispār par saviem darbiem un nedarbiem domāt, kur nu vēl vērtēt, vai tie ir bijuši labi vai slikti. Tie ir bijuši viņu darbi un viss. Bet patlaban nudien rodas iespaids, ka jūk un brūk. Slimnīcas. Skolas. Pensionāri. Māmiņas. Strādājošie. Nestrādājošie. Pat aktieri un operdziedātāji. Jēziņ! Laikam jau nevienam politikānim (ārpus Japānas) nav raksturīga atvainošanās par sastrādāto. Bet Latvijā sastrādāts ir krietni vairāk, nekā citur. Galu galā, mūsu valstij patlaban ir pats, pats, pats sliktākais kredītreitings visā Eiropā. Atvainošanās no kādas no "gudrajām galvām" tautsaimniecību, protams, neuzlabos. Bet dvēseli veldzēs gan. Pārāk ilgi "stabilitātes garants" no saviem uzpūtības un patmīlības kalngaliem skandināja, ka pasaulē jau sen aprobētie ekonomiskie notikumi uz Latviju neattiecas, jo Latvija ir "speciāla." Jā, speciāla gan. Speciāli patlaban purvā.

***

Bet. Bet, bet, bet. Arī tumsā iespīdas kāds gaismas stariņš. Vispār mūsdienās, šķiet, ļoti reti mēs redzam absolūtu tumsu. Kaut kur kaut kas tomēr deg vai spīd. Bet ne par to šis stāsts. Latvijā droši vien nav lielāka vai lieliskāka mūzikas speciālista par Uldi Rudaku, un vienmēr ir interesanti lasīt viņa rakstus un intervijas laikrakstā Diena. Šodien pielikumā TvDiena no viņa bija kaut kas tāds, ka man lika reāli un skaļā balsī iesmieties, un avīzi lasot (it īpaši pēdējā laikā) tas gadās pat ļoti reti. Stāsts ir par mūziķiem, kuri sevi sauc Instrumenti. Tie ir divi cilvēki, kuri kāpj uz skatuves tērpti pandu kostīmos. Intervijā "pandas" stāsta par savu dzīvi, tajā skaitā nikni vēršoties pret U. Rudaku tad, kad viņš jautā, vai tad pandas kostīmā nekļūst karsti. Panda atbild, ka tā ir tās īstā galva, un varbūt U. Rudaks arī savā galvā jūtas karsti. Bet tad nāk lūk, kas:

U. Rudaks: Jūsu gabals 'Life Jacket Under Your Seat' man dikti atgādina dziedoni Miku. Varbūt esat ar viņu pazīstami?

Panda: Jā, satikām viņu Londonā kastrātu festivālā.

Es smējos. Paldies, Uldi.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 17. jūnijs

Par šodienu, rītdienu un bērniem

Labrīt, lasītāji!

Šodien, otro reizi trīs dienu laikā, Rīgā un Latvijā ir izkārti valsts karogi sēru noformējumā, jo šodien pirms 69 gadiem valsts robežu šķērsoja PSRS tanki. Protams, PSRS karaspēka elementi Latvijā atradās jau krietni pirms minētā datuma, bet tieši 17. jūnijā sākās galvenais okupācijas triecienvilnis. Par šo lietu esmu rakstījis jau citreiz. Jā, tas ir briesmīgi, ka 1940. gada 17. jūnijā PSRS tanki ievēlās Latvijā. Bet, kā to ir rakstījis kolēģis politologs, būtu visnotaļ sarežģīti pasaulē atrast kaut vienu citu valsti, kura pilsoņiem liek izkārt karogu, lai pieminētu savas valsts okupāciju!! Tas tomēr ir visnotaļ mazohistiski no latviešu puses (protams, ar pietiekami lielu "gudro galvu" populisma piešprici, lai demonstrētu savu milzīgo "tautiskumu" ar atzīmējamo dienu kalendāra revidēšanu pirms katrām vēlēšanām).

Savukārt rīt Esplanādē paredzēta Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības paģērēta manifestācija. Viens no tās centrālajiem rīkotājiem ir LBAS vadītājs Pēteris Krīgers, kurš bija viens no tiem ļautiņiem, kuri pagājušajā nedēļā kopā ar valdību parakstīja līgumu par budžeta samazināšanu pēc tam, kad viņus visus pie viena galda kopā sasauca Valsts prezidents. Nu izrādās, ka viņam paša parakstītais papīrs tomēr nepatīk. Nenoliedzu, ka budžeta samazinājums ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem sāpīgi sitīs pa kabatu. Pabļaustīšanās manifestācijā, iespējams, mazliet remdinās dvēseli. Atkarīgajā kādreiz sakarīgā Veidemane aicina visus rīt stiept līdz akmeņus -- nevis mešanai, bet gan, lai tos sakrautu čupā pie Raiņa kājām, lai simbolizētu ... nu, lai simbolizētu sazini ko. Kādam pēc tam tie akmeņi atkal būs jāaizvāc. Tas visticamāk būs kāds, kam ir slikti apmaksāts pašvaldības darbs. Ja kas. Droši vien labāk būs, ja ar Veidemani un viņas akmeņiem sanāks tāpat, kā ar viņas draudzeni Dimiteri un baltajiem lakatiņiem.

Taču par LBAS un tās efektivitāti var arī šaubītes -- it kā visus šos gadus ir darbojusies, čupojusies. Pats Krīgers 8. Saeimas vēlēšanās centās kļūt par Saeimas deputātu, bet, diemžēl no LSDSP, kura togad zaudēja visas vietas parlamentā. Nekad neesmu tā īsti sapratis, kāpēc Latvijā arodbiedrību kustība un sociāldemokrātija nedarbojas. Iespējams, tas saistās ar ne īpaši labām atmiņām par to, kas arodbiedrības bija PSRS laikos. Iespējams, pie vainas ir Latvijas politikā ne reizi vien pieredzētās personīgās ambīcijas, kuras sociķiem ir likušas sadalīties, atkal sanākt kopā, atkal sadalīties u.tml. Varbūt ne īpaši labs ir fakts, ka ilgu laiku pati redzamākā persona sociāldemokrātijas spārnā bija kādreizējais čekas majors, kurš cita starpā uzskatīja, ka personīgu strīdu risināšanā uz ielas lietā ir liekams šaujamierocis. Vai arī, iespējams, pie vainas ir sociāldemokrātijas nepārliecinošais raksturs Latvijā. Spilgts piemērs ir LSDSP pārstāvošais kādreizējais Rīgas mērs Gundars Bojārs, kurš pamanījās kļūt par krietni bagātu uzņēmēju. It kā sociāldemokrātiskas idejas centies pārstāvēt arī cits miljonārs Štokenbergs. Nepārliecinoši. Katrā ziņā rītdienas manifestācija ir par aizgājušu vilcienu. Saeima savu darbu ir izdarījusi. Budžets ir samazināts. Laiks sarunai par to bija pirms tam, nevis pēc tam. Neskaužu -- grib kāds iet protestēt, lai protestē. Taču daudz būtiskāk būs tas, kā LBAS sevis pārstāvētos ļaudis spēs aizstāvēt tad, kad sāksies saruna par 2010. gada budžetu (ja spēs). Jo tā ir saruna, kura, visticamāk, ir sākusies jau tagad.

***

Un pēdīgi, pēdējo pāris dienu laikā laikrakstā Diena ir vārījusies diskusija par to, vai katrai sievietei obligāti ir jādzemdē bērni, kādā vecumā tas būtu jādara, kādas ir priekšrocības bērnu dzemdēšanai jaunībā (ar savu meitu varu būt laba draudzene) vai vēlāk (uz mani kā sirmu mammu skatās dīvaini). Diskusiju brīžiem cauraudusi pārliecība, ka sieviete ir šausmīgi savtīga, ja viņa nepalīdz atražot tautu. Šī doma ir dzirdēta arī citreiz un citur. Atļaušos nepiekrist. Ne katra sieviete būs laba māte. Ne katrs vīrietis -- labs tēvs. Var būt miljons un viens iemesls, kāpēc kāds pāris nolemj, ka tagad ir vai nav pareizais laiks bērnam. Un lietas būtība? Tā ir viņu darīšana, nevis mana, nevis tava, nevis mūsu un nevis laikrakstu lasītāju.

Jauku visiem dienu.

otrdiena, 2009. gada 16. jūnijs

Par jaunāko RD

Labrīt, lasītāji!

Nu esam uzzinājuši, ka nākamos četrus gadus, ja vien nenotiks nekas negaidīts, Rīgas mērs būs mans kādreizējais kolēģis žurnālistikā Nils Ušakovs, savukārt Ainārs Šlesers būs pilsētas vienīgais domes priekšsēdētāja vietnieks. To nolēma abu censoņu pārstāvētās partijas (attiecīgi "Saskaņas" centrs -- vārdu "Saskaņas" es turpmāk likšu pēdiņās tāpat kā vārdu "Tautas" savienojumā "Tautas" partija, jo tāpat kā TP mēdz pārstāvēt visu ko, izņemot tautu, partiju, kura uz Eiropas parlamentu sūta notiesātu valsts nodevēju par "saskanīgu" Latvijā saukt nevar nu nekādi) un LPP/LC. Taču šajā lietā tomēr ir pāris jautājumu un pārdomu.

Pirmkārt, ziņots, ka RD valdošajā koalīcijā abas pārējās domes mandātus ieguvušās partijas nepiedalīsies. "Jaunais laiks" un "Pilsoniskā savienība" iegūs vietas domes prezidijā, jo tas ir obligāti, bet komitejas nevadīs un paliks opozīcijā. Tādā gadījumā JL un PS uzdevums ir skaidrs. Tām jābūt tām partijām, kuras domē domā par tiesiskumu. Bez jebkādas aiztures varam pieņemt, ka vismaz Šlesers plāno rīkoties atbilstoši ierastajam -- visnotaļ patvaļīgi un bez jebkādām pieklājības reveransēm tādu jēdzienu virzienā, kā korupcijas apkarošana, godīgums, Valsts kontrole u.c. Cita starpā zināms, ka viņš, ļoti iespējams, varētu kļūt par Rīgas Brīvostas padomes vadītāju. Vides aizstāvji, saņemieties! Šis ir tas cilvēks, kurš par attīstības plāniem ir teicis, ka tie ir jādzen uz priekšu ar "gāzi grīdā" filozofiju, savukārt visi tie, kuri raizējas par putniem un citu dzīvu radību ir "muļķi un stulbeņi". Ļoti ceru, ka Edgara Jaunupa un Ģirta Kristovska vadītās partijas domē ļoti rūpīgi raudzīsies uz valdošo pārstāvju pirkstiem un skaļi kliegs katru reizi, kad domē lietas notiek "ierastajā" manierē -- 10% kukulis puslīdz automātisks, ja kāds ar domi vēlas kārtot biznesa lietas, lēmumu pieņemšana slepus, un KNAB piesauktās "sistēmiskās" korupcijas turpināšana. JL un PS var kļūt par KNAB un VK labākajiem draugiem Rīgas domē. Lai veicas.

Otrkārt, varam paredzēt, ka Šlesers tomēr nav aizmirsis par domu "kas gan cits?" jautājumā par pilsētas mēriju. Der atcerēties, ka iepriekšējā Saeimā viņa vadītajai LPP pievienojās pieci deputāti no Tautas Saskaņas partijas. "Saskaņas" centrā ir piecas partijas, tajā skaitā tā, kuru vada pie visnotaļ sasistas siles palikušais Sergejs Dolgopolovs. TSP gadījumā ļaunas mēles melsa, ka deputātu piecnieks ir vienkārši nopirkts, lai gan iesaistītās puses to noliedza. Nebūsim pārsteigti, ja līdzīgs mēģinājums notiks arī tagad. Lai gan domnieku pāriešana no SC uz LPP/LC automātiski negarantētu Šlesera pakāpienu pa vienu soli augstāk. Domes priekšsēdētāju tomēr vēl visi domnieki, turklāt slēgtā balsojumā. Ļoti ceru, ka JL un PS paliks pie domas, ka Šleseram Rīgu uzticēt nevajadzētu gan.

Un tas, savukārt, nozīmē, ka ļoti svarīgi ir tas, par kādu mēru kļūs Nils Ušakovs. Vienu signālu redzējām jau vakar. Preses konference, kurā tika paziņots, ka viņš kļūs par mēru, tika sadalīta divās daļās -- viena daļa latviešu, bet otra -- "krievvalodīgajiem" žurnālistiem. Kas tā par jaunu modi? Viena lieta ir sazināties ar žurnālistu, kurš ir atbraucis, teiksim, no Maskavas. Pavisam cita lieta ir runāt ar žurnālistiem, kuri ir akreditēti Latvijas Republikas galvaspilsētā. Viena lieta ir krieviski sarunāties ar 85 gadus vecu tantuku, kura atnākusi kārtot komunālas lietas. Pavisam cita lieta, saku atkal, ir runāt ar žurnālistiem, kuri ir akreditēti Latvijas Republikas galvaspilsētā. Ja šādi ļaudis nespēj saprast preses konferences saturu valsts valodā, tad viņiem steigšus jāmeklē cits darbs, nevis pilsētas vadībai piepeši tik ļoti jāizpleš divvalodība. Tas bija bīstams signāls, vēl jo vairāk, ja tajā bija iesaistīts cilvēks, kurš jau ir solījis "Uzvaras" svētkus 9. maijā padarīt bezmaz vai par oficiāliem pilsētas svētkiem. Pilsētas grandiem piedalīties pasākumā, kurš atzīmē Latvijas okupācijas sākumu -- ciniski. Pagalam ciniski. Piedevām būs arī ļoti svarīgi redzēt, ko par korupcijas lietām domā Ušakovs. Bodīte kā ierasts? Cerēsim visi, ka nē.

Tāpat patlaban jau ir jādomā par nākamajām Saeimas vēlēšanām, kuras notiks jau pēc kādiem 15 mēnešiem. Ja SC izdosies pierādīt pārvaldes spējas, tad tam varētu būt visnotaļ labas izredzes arī tad (lai arī Latvijas elektorāts, protams, nav tikai Rīgas elektorāts). Saeima, kurā vairākums ir SC un LPP/LC? "Uzvaras" spēki Latvijas Republikas premjerministra kompānijā? Rubiks par Latvijas Republikas prezidentu (vēlēšanas 2011. gada pavasarī)? Kādam tīk?

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 15. jūnijs

Par āmuriem un frakcijām: Grozījumi Saeimas noteikumos

Labrīt, lasītāji!

Kamēr visi ar aizturētu elpu gaidām uzzināt, vai Rīgu paredzamajā laikā vadīs Maskavas interešu ieliktenis vai nenosedzamo solījumu grandčempions, aplūkosim citu ar politiku saistītu jautājumu, proti -- pārmaiņas Saeimas kārtības rullī.

Mazākā no tām -- Saeimas priekšsēdētājs turpmāk drīkstēs savu āmuriņu izmantot aktīvāk, ne vien, lai pasludinātu debašu beigas, bet arī, lai apklusinātu deputātus un viesus brīžos, kad viņi sākuši izturēties pārāk trokšņaini. Varu iedomāties, ka brīžiem Saeimas priekšsēdētāji gribētu āmuriņu izmantot vēl aktīvāk -- lai kādam sevišķi no valodas caurejas cietušam deputātam (Dobeļa kungs, mēs domājam par Jums) vienkārši uzsistu pa pauri, bet tas vismaz pagaidām jaunajos noteikumos nav paredzēts.

Lielākais jautājums ir par to, ka sākot ar nākamo, tātad, 10. Saeimu, deputāti, kuri pamet savu frakciju, vairs nedrīkstēs veidot jaunu frakciju. Kā zināms, šādi šajā "gudro galvu" sasaukumā rīkojās tie ļaudis, kuri aizgāja no "Jaunā laika" un tēvzemiešiem un izveidoja "Pilsoniskās savienības" frakciju. Piedevām, kad Saeima beidzot atbrīvojās no kaunpilnā apstākļa, ka viens no tēvzemiešiem turpināja būt deputāts arī pēc tam, kad kļuva juridiski, un ne tikai morāli skaidrs, ka viņš vēlēšanās ir nodarbojies ar balsu uzpirkšanu, nākamā tēvzemiete arī pievienojās PS frakcijai, un toreizējās valdošās bandas paceltā īkšķa robotu bars samazinājās par vienu vienību.

Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Muižniece ir svētulīgi paziņojusi, ka šīs pārmaiņas ir vajadzīgas, jo deputātu aiziešana no vienas frakcijas uz nākamo esot "vēlētāju mānīšana." Nu, tas kā to skatās. Tie deputāti, kuri PS frakcijas veidošanā piedalījās no "Jaunā laika" puses, nudien mānīja vēlētājus, it īpaši tos, kuri atcerējās, ka deputāti par uzticību Repšem ... oi, atvainojos, partijai bija apzvērējušies pat baznīcā. Taču procesa rezultātā spēku samērs Saeimā nemainījās ne pa sprīdim, turklāt par JL tolaik bija uzdodami pietiekami nopietni jautājumi. Tie, kuri aizgāja no tēvzemiešiem, arī, iespējams, mānīja vēlētājus, bet pozitīvā nozīmē, jo viņi, vismaz tā jācer, vairs nevēlējās piedalīties tajā pretīgi ciniskajā bodītē, par kuru mūsu valsts parlamenta valdošā koalīcija jau sen bija kļuvusi. Tajā skaitā ar tēvzemiešu grandu (t.i., "batjkas") pilnu svētību. Jebkas, kas samazinaja valdošās kliķes pārliecību, ka tā var rīkoties pilnīgi, kā vien tai ienāk prātā, bija svēta lieta, un tēvzemiešu vēlētāji acīmredzot tika "mānīti" tik tālu, ka balsu pircēju partija varēja lolot uz čubināt azotē, un tas varbūt nebija gluži tas, kas TB/LNNK vēlētājiem 2006. gada vēlēšanās bija padomā. Starp citu, ar tādu pašu "vēlētāju" mānīšanu nodarbojās Štokenbergs un Pabriks, un gods viņiem par atzinumu, ka "stabilitātes garanta" vadībā "Tautas" partija nonāca visnotaļ tālu no ideāliem, ja par ideālu neuzskata partijas saimnieka aprūpēšanu. Līdzīgi ar Visvaldi Lāci, kurš aizgāja no zaļajiem zemniekiem, lai arī, ja viņš būtu tik ļoti vieds, kā par viņu nupat notikušajās Eiroparlamenta vēlēšanās stāstīja "Visu Latvijai!", viņš nekad nebūtu aizdevis savu uzvārdu organizācijai, kuras vienīgais mērķis šajā grēcīgajā pasaulē ir sargāt Puzes ķeizaru no cietuma.

Būtība te, manuprāt, tomēr ir cita. Neatkarīgs deputāts Saeimā ir lētāks prieks par frakciju. Frakcijai ir vajadzīgas telpas, sakari, transports, konsultanti un viss pārējais. Neatkarīgi deputāti var pērties, kā pašiem tīk. Politika no tā jau nemainās. Opozīcija valdošās bandas varaskārei un patvaļai bija opozīcija neatkarīgi no tā, vai kāds bija frakcijā vai ārpus tās. Tomēr tajā pašā laikā vēl lielāka būtība te ir cita, proti -- cik ilgi mūsu valstī turpināsies jaunu partiju veidošana? It īpaši politikas nosacīti latviskajā galā? Nevēlos apšaubīt apziņu, kuras pamatā ir principi, bet, piemēram, vai ir jebkas cits, kā tikai personiskas ambīcijas, kuras lika Guntaram Krastam izveidot Libertas.lv? Šodien Dienā ar lielu aizelšanos mums tiek pastāstīts, ja attiecīgās partijas sāks vākties kopā, tad šādu procesu varētu pat atbalstīt laikraksta kādreizējā (un vai, kā viņas attiecīgajā amatā pietrūkst!!!!) redaktore Ēlerte. Tā tomēr ir svēta lieta. Domājot par nākamajām vēlēšanām, ļoti derētu atteikties no domas par to, kurš būs lielākais puika vai lielākā meitene smilšu kastē, un vairāk domāt par to, ka Latviju nevajadzētu atdot Maskavas interešu bīdītājiem (tiesa, pastāv maza iespēja, ka šķelšanās vēl notiks arī "Saskaņas" centrā), ka latviešiem tomēr nav vajadzīgs vesels ducis visādu partiju. Princips, ka Latvijai ir jābūt tiesiskai valstij ar godīgu un caurskatāmu valsts pārvaldi, nav nekas sarežģīts. Ja ļaudis var atteikties no personīgajām ambīcijām un arī no murgošanas par to, ka Latvijā ir vai vajadzētu būt tikai etniskiem latviešiem, tad kopā nākšana nav neiespējama. Un tad varbūt 10. Saeimā vairs deputātu "staigāšana" nebūs tik ļoti vajadzīga.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 13. jūnijs

Skats no attālākas malas

Labdien, lasītāji!

Britu žurnāls The Economist nekad nestrebj karstu. Informāciju tas pārbauda uzmanīgi, un tā attieksmi pret žurnālistiku uzrāda tas, ka par spīti tam, ka vizuāli tas nepārprotami ir žurnāls, Ekonomists sevi sauc par laikrakstu. Ar visu no tā izrietošo, ja runa ir par Rietumos aprobētajiem žurnālistikas principiem.

Šonedēļ The Economist uzmanību pievērš Latvijai. Lūk, ko par mūsu valsti raksta neitrāli žurnālisti no Rietumiem (žurnāls nekad neuzrāda autora uzvārdu):

Problēmas latam
Pāri Latvijai riņko maitasputni

Latvija, tāpat kā daudzas mazas valstis, ir pūlējusies piesaistīt uzmanību no ārpuses. Tagad tā ir slavena, un tā šo apstākli ienīst. Tautsaimniecības sašaurināšanās ir līmenī, kāds miera laikā reti redzēts -- IKP samazinājums par gandrīz piekto daļu, importu un eksportu samazināšanās par vairāk kā 40 procentiem. Tautsaimniecību pie dzīvības tur ārvalstnieki. Ārvalstu bankas nervozē. Daudz kas ir atkarīgs no tā, vai parlaments akceptēs vēl vienu kārtu ievērojamu budžeta samazinājumu -- šogad gandrīz vienu miljardu ASV dolāru un tikpat daudz nākamajā gadā. Plānos paredzēta atteikšanās no vienādas ienākuma nodokļa likmes. Valdība ar nokavēšanos jauno budžetu apstiprināja 8. jūnijā.

Tam vajadzētu nodrošināt nākamo palīdzības kārtu no Eiropas Savienības un SVF -- 1,67 miljardi dolāru, kas ir daļa no 10,6 miljardu dolāru aizdevuma, kuru sarunāja pagājušā gada beigās. Bet vai tā ir velti izdota nauda? Šur tur ir pozitīva informācija, kura liecina, ka sabrukums, iespējams, ir beidzies. Latvijai ir elastīga tautsaimniecība, un tas nozīmē, ka tā varbūt ieviesīs sāpīgas pārmaiņas, kuras vērtējamas kā "iekšēja devalvācija." Tas var atjaunot konkurētspēju un izaugsmi.

Taču citi uzskata, ka Latvijai jāatsakās no lata saistības ar eiro, kas visu laiku ir bijis ekonomiskās politikas centrālais elements. Latvijas banka pēdējo divu nedēļu laikā izdevusi vairāk kā desmito daļu savu rezervju, lai uzturētu lata vērtību. Pacēlušās procentu likmes un pagājušajā nedēļā valdībai neizdevās iztirgot parāda vērtspapīrus. Zviedrijas centrālā banka no Eiropas centrālās bankas aizņēmusies 3 miljardus eiro, ja nu gadījumā jāpalīdz tām zviedru bankām, kuras ir aizdevušas naudu Latvijā. Te ir baisas atbalsis no krīzēm Latīņamerikā un Austrumāzijā. Zviedru padomnieks Latvijas valdībā Bengts Deniss uzskata, ka lata devalvācija ir neizbēgama.

Taču lata sargs ir Latvijas bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs, un viņu nekas no tā netraucē. Viņš uzskata, ka lata piesaiste eiro ir "skaista." Visus apgrozībā esošos latus atbalsta eiro. Ja cilvēki vēlas mainīt vienu pret otru, viņi to var darīt, taču paceļoties procentu maksājumiem, lats kļūst atraktīvāks -- tā Rimšēvičs. Centrālās bankas neatkarība no valdības ir juridiski nelokāma.

ES monetāro lietu komisārs Hoakins Almunia šonedēļ atbalstīja piesaisti. Taču Latvijas iespējas joprojām aizēno politiskais vājums. Rimšēviča kungs ir dzelžains (kritiķi uzskata -- uzpūtīgs). Viņš absolūti nav nekāds premjerministra draugs -- viņi pat reti sarunājas viens ar otru. Latvijas patiesais trūkums nav publiskajās finansēs, tas ir valsts uzticamībā, kuru pagātnē ir izšķieduši Latvijas izšķērdīgie un netīrie politiķi.



Lūk. Te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, tipogrāfiju prasības ir nelokāmas, un ir skaidrs, ka minētais raksts tipogrāfijā tika nodots laikā pirms Latvijas valdība nonāca pie galīgajiem secinājumiem. Progresīvais ienākuma nodoklis tomēr netiks ieviests. Taču lielākā lieta ir saprašana ārzemēs par to, cik briesmīga bija valdošā kliķe, kura Latvijai uzsēdās uz kakla 2004. gada decembrī un no kuras mums izdevās atbrīvoties tikai šī gada sākumā. Izšķērdīgi un netīri. Jā. Un tāpēc arī man ir tik milzīgi lieli iebildumi pret to, ka viens no visizšķērdīgākajiem un netīrākajiem politikāņiem patlaban cierē Rīgas domes priekšsēdētāja virzienā. Ne mirkli viņš nav atzinis, ka "gāze grīdā" politika bija tas, kas iedzina Latviju pašreizējā postā. Tieši pretējais, viņš uzskata, ka šī politika ir jāturpina. Labi vismaz, ka Londonā ir žurnāls, kurš var plaši izplatīt brīdinājumus par šo milzīgo problēmu. Kaut nu ataustu gaisma arī mūsu pašu "gudro galvo" smadzenēs.

Es šovakar uz žurku Kornēliju. Gribas pasmieties.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 12. jūnijs

Bail

Labrīt, lasītāji!

Blogotājs Vjačeslavs Dombrovskis šodien savu bloga ierakstu par Latvijas tautsaimniecību un valdības darbu attiecīgajā jomā sācis ar vārdiem "man šķiet, ka man ar šo valsti pietiek." Turpināšu tādā pašā vīzītē. Neteikšu, ka jebkad man ir licies, ka valdībā strādā tikai paši izcilākie, gudrākie, viedākie un apķērīgākie ļaudis, kādi vien mūsu valstī ir piedzimuši. Atliek atcerēties tādus uzvārdus, kā Veldre, Jaundžeikars, Rivža, Slakteris ... arī "štanču ražošanas speciālists". Bet patlaban sāk rasties pavisam nopietnas bailes par to, kas valstī ir pie stūres. Rodas iespaids, ka tautsaimniecības glābšanas plāns valdība ir aptuveni šāds: Sarakstām visi uz lapiņām visas iespējamās idejas, vai labas vai sliktas. Sametam tās cepurē. Velkam pa vienai un paskatāmies, ko tauta par tām teiks. Pacelt PVN vēl tālāk? Oi, neder. Jau tā ļaudis spiedz. Nogriezt pensijas? Ai, ai, Saeimas vēlēšanas ir tik vien, kā pēc 16 mēnešiem, pensionāri ir ne vien atminīgi, bet arī ļaunatminīgi. Ieviest progresīvā nodokļa sistēmu, kur nodokļa paaugstināšana sāktos aptuveni pie nule kā universitāti beiguša jaunieša pirmās algas? Nē, laikam arī tā nevar. Varbūt pamēģināsim padejot "Tūdaliņ, tāgadiņ" - varbūt tā kaut kas iekritīs prātā.

Šo iespaidu visvairāk vakar pastiprināja tas, ka Ministru kabineta mājā acīmredzot ierasties spiests jutās Valsts prezidents, turklāt negaidīti. Kā skolotājs, kas iet apklusināt nerātnu skolēnu baru, cits salīdzinājums nudien prātā nenāk. Un kā citādi? Mums ir vesela strīpa ministru, kuri bļauj, ka nē, nē, vairāk manā nozarē griezt nedrīkst! Mums ir finanšu ministrs, kurš šķiet sacenšamies ar jauncepto eirodeputātu Godmani konkursā kurš saucas "Ministrs, kurš var parādīt pašu bargāko ģīmi," bet šķiet absolūti nezinām, kā rīkoties tālāk -- lai vai kā, bet četrus mēnešus pēc stāšanās finanšu ministra amatā skaļi paziņot, ka Finanšu ministrijā nav izdarīts absolūti nekas -- nu bļāviens! Tas taču izklausās uz mata tāpat, kā piektklasnieka skaidrojums, ka mājas darbu nevar iesniegt, jo to ir apēdis suns! Turklāt jau sesto reizi pēc kārtas. Rijīgais suns. Avīzēs slejniekiem sāk pietrūkt metaforu par to, cik tuvu valsts var nonākt bankrotam un vēl glābties. Gandrīz vai ceļas roka atbalstīt domu, ka acīmredzot šī cilvēku grupa tomēr nav kompetenta un ir jāmeklē cita. Vien nupat notikušās vēlēšanas liek ļoti pamatīgi šaubīties, vai elektorāts ārkārtas vēlēšanu gadījumā tik tiešām izvēlētos kaut ko labāku. Piedevām, nupat tomēr nav tas brīdis, kad visus valsts politikāņus kārtējo reizi iegrūst kampaņas modē. Stendzenieks droši vien vēl nav atkopies.

Ir bail. Tas bija tikai pirms 20 gadiem, kad visiem par lielu pārsteigumu PSRS sabruka un Latvijas tauta ieguva tomēr necerētu iespēju, savu dzīvi veidot pašai (man ļoti, ļoti patīk šodien Dienā Gundegas Repšes piedāvātā doma par to, kā kādreizējie Tautas frontes līderi Godmanis un Kalniete atkal ir sastapušies ar kādreizējiem Kretīnfrontes līderiem Rubiku un Ždanoku, vien šoreiz placdarms ir Briselē). Neviens negaidīja, ka pirmajās dienās veidosies pieredzējušu politiķu un valstsvīru grupa. Lai atceramies visu panisko mētāšanos ar "godmaņkrāsniņām," graudu aizdevumiem no ārvalstīm. Bet 20 gadu laikā, vai tad mums nebija tiesības sagaidīt kaut ko vismaz krietni profesionālāku par to baru, kurš valstij ir uzsēdies uz kakla patlaban? Pieļauju, ka individuāli katrs ministrs un ministre uzskata, ka dara pašu labāko, ko vien var izdarīt. Negribu ticēt vai apgalvot, ka valdībā patlaban ir ļaunprātīga sazvērnieku grupa, kuras kliķe ir iznīcināt valsti pavisam. Saprotu arī, ka patlaban notiekošais atjaunotās Latvijas vēsturē ir puslīdz unikāls gadījums -- Krievijas un banku krīze pagājušā gadsimta 90. gados nebija tikpat visaptverošs cunami, kā pašreizējā un globālā krīze. Bet tomēr.

Vaira Vīķe Freiberga: "Uzskatu, ka darbs pie budžeta par trīs mēnešiem nokavēts, tā izdarot lielu kaitējumu Latvijas ekonomikai."

Vitālijs Gavrilovs, Darba devēju konfederācijas prezidents: "Valdība ir pilnīgi neuzticams partneris biznesam, arodbiedrībām un pašvaldībām."

Vija Kilbloka, SIA Zvaigazne ABC vadītāja: "Gribētos tos augļotājus, kas valsti ir noveduši šādā stāvoklī, redzēt aiz restēm un daudziem būtu jāatrodas aiz restēm par šādiem lēmumiem, kas ir vairāk nekā rekets, tā ir reāla laupīšana" ... (Tiesa, nesanāks. Galvenais augļotājs patlaban darbojas Lattelecom vadībā, un augļotāja asistents grasās kļūt par Rīgas mēru.)

Ir bail. Vēl jo vairāk zinot, ka šodien Valsts prezidents ir Itālijā. Skolēni atkal sāks buntoties. Šoereiz bez skolotāja stingri pakratītā pirksta.

Ja vien kādam tas ir iespējams, tad jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 11. jūnijs

Par jaunākajiem notikumiem Rīgā -- un citur

Labrīt, lasītāji!

Nu, interesanta gan ir mūsu jaunievēlēto Rīgas domnieku attieksme pret dzīvi. Raugi, raugi! Nils Ušakovs esot ieguvis vairāk plusiņu, nekā jebkurš cits kandidāts visā Latvijas galvaspilsētā, viņa pārstāvētais politiskais spēks ir ieguvis vairāk, nekā trešo daļu visu balsu, pārējos politiskos spēkus tas ir atstājis tālu aiz sevis ... un cilvēciņš acīmredzot tomēr ir nolēmis, ka pilsētas mērs viņš nevēlas būt. Saprast jau to laikam var. Ušakovs no žurnālistikas vides iznira tikai pirms pāris gadiem, un nebūtu pārāk jāšaubās par domu, ka patiesībā viņš ir nevis politiķis, bet izkārtne -- butaforiska izkārtne, kura nomierina latviešu tantītes ar domu, ka paskaties tik, mīļā, tik jauns un vaigā glīts un pat latviešu valodu ir apguvis. Varu par viņu balsot kā sodu pret valsts sagrābējiem "labajā" politikas spārnā un nejusties pārāk nodevīga pret savu tautu. Krievu tantītēm, protams, tādas problēmas nebija. Un nu daiļais censonis grasās viņas pievilt un mēra posteni, ļoti iespējams, atdot Šleseram. Tam, kurš vēlēšanās palika ... trešais.

Ušakovs mums ir skaidrojis, ka tandēmu ar Šlesera pārstāvēto LPP/LC viņš var veidot tāpēc, ka Šlesers protot naudu pelnīt, savukārt Ušakova pārstāvētais "Saskaņas" centrs -- tērēt. (Vārdu "saskaņas" es turpmāk likšu ironiskās pēdiņās tāpat, kā vārdu "tauta" savienojumā "Tautas" partija, jo tāpat, kā "Tautas" partija pārstāv nevis tautu, bet gan vienu ļoti maziņu tās daļu kaut kur starp mākoņiem un jūru, "saskaņas" centrs ar Latvijas vienīgo valsts nodevēju Eiropā pārstāv nevis saskaņu, bet gan pretīgu cinismu pret valsti, kurā tas sakās veidojam kaut ko citu.) Vēl kādreizējais žurnāl... oi, atvainojos, viņš taču strādāja Pirmajā Baltijas kanālā. Tātad -- vēl kādreizējais Krievijas interešu propagandists ir atradis par vajadzīgu paziņot, ka viņējam politiskajam spēkam un šleseriskajam arī saskanot politiskā nozīmē. Nu, par Šlesera "principiem" viss būtu skaidrs. Būtībā, neatkarīgi no tā, vai viņš kļūs par mēru vai mēra vietnieku, likuma aizsardzības instancēm ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju priekšgalā būs ļoti, ļoti daudz darba. Visu Rīgas domes izpildstruktūru -- to pašu, kurā pastāv "sistēmiska" korupcija, taču neviens viņsestdien nevēlēja. Es personīgi balsoju par partiju, kura solīja šo midzeni iztīrīt. Ušakovs, kura uzdevums ir aptekalēt Maskavas intereses Rīgā, un Šlesers, kura pārliecība ir, ka likums un tiesiskums ir nenozīmīgi jēdzieni, kuri viņam, vidusskolā specialitāti "štaņču un presformu ražošana - tehnologs" apguvušajam censonim, ir labākajā gadījumā neinteresanti un ierastajā -- apspļaudāmi un kājām minami ... nu, piedodiet, bet šis nu nebūs tas tandēms, kuri par korupciju īpaši domās, nemaz nerunājot par to, ka kaut ko lietas labā darīs.

Un tāpēc ir pat milzīgi skumji raudzīties, kā ap šo krējuma bļodu laizās Jaunais laiks un/vai Pilsoniskā savienība. Protams, saprotu -- abos gadījumos kāds finansēja kampaņu un tagad kaut ko vēlēsies. JL gadījumā Pulka kungs (vēl viens izbijis žurnālists) droši vien savā milzīgi dāsni apmaksātajā ostas "darbā" sajūtas pat ļoti ērti, un viņam varbūt doma, ka nākamos četrus gadus Latvijas Republikas galvaspilsētu vadīs cilvēki, kuriem valsts nodevība nav kritērijs, un cilvēki, kuriem kritērijs nav nedz likums, nedz godīgums, nedz tiesiskums, nedz morāle, salīdzinājumā ar maka biezumu ir pie vienas, piedodiet, pakaļas. Varam padomāt, ka vietām Rīgas pašvaldībā noteikti par šo domu sprāgst šampanieša korķi. Arī krīzes laikā bodīte var būt bodīte un, ja pilsētas priekšgalā ir pats lielākais bodnieks no visiem ... par ko tad skumt? Skumt var visi rīdzinieki, kuri no šī tandēma, piemēram, nekad neuzzinās, kāpēc Dienvidu tilta otrās kārtas izmaksas ir paguvušas jau pieaugt par teju 250 (!!!) procentiem. Kuru cerības, ka Rīgas dome varbūt pēc garajiem birkiskās stagnācijas gadiem attīrīsies. Varbūt "Saskaņas" centrs sašķelsies, ja viena daļa uzmetīs lupu pret otru. Bet ne jau JL vai PS tas pievienosies. Ievēlētais vairākums ir ievēlētais vairākums, tāds nu ir fakts. Vienīgais, ko var cerēt, ir lūk, kas: Kad raidījums "Nekā personīga," raidījums "De Facto", raidījums "Kas notiek Latvijā?", atsevišķi žurnālisti laikrakstā Diena un citi norādīs uz nelikumībām un netiesiskumu Rīgas domē -- un nešaubīsimies pat ne pusmirkli, ka tādas būs un tiks uzrādītas -- katru reizi mazāks procents galvaspilsētas iedzīvotāju uzskatīs, ka negodīgums ir apmaksājams ar vēl vienu amatu. Kaut kad tam tomēr ir jābeidzas, Latvija nevar mūžīgi būt banānu republika, kurā nauda nosaka visu pēc kārtas.

***

Protams, vārgu mierinājumu varam gūt atziņā, ka citur nav labāk. Raugi, Ventspils pusē ievēlētais domes vairākums lielā vienprātībā mēra amatam atkal ir izvirzījis Puzes ķeizaru. Acīmredzot saprotot, ka Puzes ķeizars paredzamajā un tālākajā nākotnē būs aizņemts ar lietām, kuras viņam liegs pilntiesīgi piedalīties Ventspils lietu kārtošanā (vismaz domājot par tām lietām, kuras nenotiek aiz rūpīgi slēgtām durvīm), domnieki ir nolēmuši iecelt nevis vienu, nevis divus, bet veselus trīs domes priekšsēdētāja vietniekus. Acīmredzot tā, lai pilsētas vadīšana būtu vienkāršāka arī tad, kad "mērs" atrodas nopratināšanā, tiesā vai cietumā. Bravi, ventspilnieki!

Savukārt Krievijā kārtējais pierādījums, ka krievu tautai uz kakla ir uzsēdusies melīga, pretīga un autoritāra banda. Raugi, pat Krievijas ārlietu ministrs ir atradis par vajadzīgu rūpēties par krievu tautas "veselību," paziņojot, ka piena produktus no Baltkrievijas Kremlis vairs nepirks, jo tie neatbilstot "veselības standartiem," kurus vienlaikus neapmierina arī pietiekami daudzas citas valstis, kuras uz Krieviju eksportē piena produktus, jo Baltkrievija, lūk, pēdējā laikā ir uzdrīkstējusies iepīkstēties par domu, ka attiecības var veidot ne tikai ar "lielo brāli" vien. Lielā brāļa reakcija, protams, ir bijusi tipiski histēriska. Krieviju par nopietnu valsti uzskatīt nevar, un ir nudien žēl, ka tā ir etalons pietiekami daudziem mūsu valsts iedzīvotājiem. Savukārt Baltkrievija tagad nonāks interesantā situācijā. Par spīti tam, ka to pārvalda diktatorisks maniaks, Eiropa būs spiesta uz to paskatīties ar svaigām acīm. Jo maniaks kādreiz nomirs. Un Baltkrieviju izvilkt no Krievijas ķetnām -- tas būtu vienkārši neticams sasniegums.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 9. jūnijs

Par negaidītiem paziņojumiem politikā, Ziemassvētkiem jūnijā un tirgojamu preci: Pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji!

Kalvīšlaiku valdošā banda bija tik ļoti, ļoti kolorīta ar visādām negaidītām personāžām un to negaidītajiem domu izvirdumiem ("nasing spešal," zirgs ir līdzīgs cilvēkam, es esmu visu lietu stabilitātes garants, zaptes burku tomēr drīkst zagt u.tml.), ka varēja piemirsties, ka pirms minētā laikmeta bija arī tāds Repše. Tāds politiķis Repše, kurš latiņu par negaidītiem paziņojumiem no politiskām figūrām pacēla visnotaļ augstu ar replikām par latviešu kino, par Adventes vainagu lāpas lomā, par to, ka viņš ir premjers tikai no 9.00 līdz 17.00 un pēc tam nevienam nav darīšanas ar ko viņš nodabojas u.tml. Priecājies, tauta! Šis Repše nu ir atgriezies.

Vakar no domās ekstravantā ekspremjera nāca divi savdabīgi, lai neteiktu krietni vairāk, paziņojumi. Pirmais: Lai arī viņš ir bijis finanšu ministrs jau trīs mēnešus, vakar mēs uzzinājām, ka budžeta samazinājumu izstrādāšanā neesot izdarīts "pilnīgi nekas." Tas nu ir visnotaļ interesants paziņojums no finanšu ministra, kurš tajā pašā elpas vilcienā nosauca precīzu samazināšanas ciparu (500 miljoni latu, un tas ir tikai šogad), kā arī no cilvēka, kurš tomēr valdībā nav vienīgais Jaunā laika censonis. Jauno laiku pārstāv arī ekonomikas ministrs un premjers. Hm.

Otrs paziņojums bija par ienākumu deklarācijām, kādas mūsu valstī ir jāpilda visām valsts amatpersonām izņemot Bertoltu Fliku. Kā zināms, šī ir joma, kurā politikāņi mēdz izturēties visnotaļ radoši. Redzēts politikānis ar skaidras naudas uzkrājumiem visvisvisvisādās valūtās (un nav pat vajadzīgas tās -- pērn Saeimas deputāts Aleksandrs Mirskis pieteica 282 tūkstošus latu skaidrā naudā, un tā nu ir viena milzonīgi liela zeķe). Kā esam redzējuši pašreizējā Valsts prezidenta gadījumā, deklarācijā nav arī nepieciešams uzskaitīt visus ienākumus, un pat, ja cilvēks šādā melošanā tiek pieķerts, sods ir labākajā gadījumā minimāls. Problēmas rada arī tas apstāklis, ka deklarāciju apstrādāšanā ir iesaistītas divas dažādas iestādes -- Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs un Valsts ieņēmumu dienests. Pēdējais ir tā iestāde, kura pirms diviem gadiem visvisvisādi locījās un mēli mežģīja skaidrojumos par to, ka mūsu valstī tomēr nav jāmaksā nodokļi par visiem ienākumiem. Kāds ir Repšes piedāvātais risinājums? Beidzot likumā noteikt, kura iestāde ir atbildīga tā, lai negodīgās amatpersonas beidzot var patiešām saukt pie dziesmas? Nē. Repšes ieteikums ir būtībā no piņķerīgās deklarēšanas atteikties pavisam. Deklarācijas būs. Bet deklarāciju pārbaudīs tikai tādā gadījumā, ja knābim rodas aizdomas par nebūšanām. Miers un bērziņš.

Jaunais laiks jau izsen ir pierādījis, ka būtībā tā ir siles partija tāda pati, kā pārējās. Taču ir skumji piepeši atcerēties, ka tā ir arī tā partija, no kuras nācis pats oriģinālākais piemērs par cilvēku, kuram mute sāk runāt brīdī, kad smadzenes vēl nav pienācīgi iesilušas. Nu tas ir redzams atkal. Finanšu ministram atzīties bezspēcībā un nekompetencē, un finanšu ministram piedāvāt nevis pastiprināt, bet gan mīkstināt noteikumus, kuru mērķis vismaz pēc idejas ir vērsties pret negodīgumu un korupciju? No vienas puses, prieks, kur tu rodies? Vismaz ir par ko rakstīt. Bet patiesībā tas ir visnotaļ šausmīgi. Jo, lai vai kā, bet šis ir tas pats Repše, kuram valdība budžeta lietās ir piešķīrusi visai drakoniskas rīcības tiesības. Diez kas nav.

***

Un vēl. Amerikā tie komiksu zīmētāji, kuru darbos ir redzams stāsts ar turpinājumiem, mēdz katram komiksam uzlikt datumu, lai avīze zina, kādā kārtībā un kad tie ir publicējami. Acīmredzot laikrakstā Diena to neviens vēl nav pamanījis, jo komiksā par kaķi Gārfīldu kaķis un viņa saimnieks patlaban intensīvi gatavojas ... Ziemassvētkiem. Šodien stāsts ir par eglīti, kuru saimnieks ir pienaglojis pie grīdas tā, lai tā nelīgojas. Vai nevienam nav ienācis prātā, ka Ziemassvētki ir decembrī, un nevis jūnijā?

***

Un vēl vēl. Ja valstij ir vajadzīga liela nauda, un vienīgais veids, kā to atrast, ir samazināt pensijas par 15 procentiem, pacelt pievienotās vērtības nodokli līdz 23 procentiem, atteikties no neapliekamā minimuma un (kas ir pats briesmīgākais) -- alu padarīt vēl dārgāku (!!!) ... vai nebūtu pienācis laiks pārdot Lattelecom un/vai airBaltic? Saprotu, nupat tirgus ir tāds ļumīgs, bet tomēr. Ne vienā, ne otrā gadījumā runa nav par uzņēmumu ar zaptes burkas vērtību.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 8. jūnijs

Par vēlēšanām II

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Skaitot balsis tālāk, rezultāts Rīgā nav mainījies (par diviem iecirkņiem Centrālā Vēlēšanu komisija patlaban, plkst. 9.46 no rīta divas dienas pēc vēlēšanām, vēl nav mājas lapā izvietojusi informāciju; CVK pārstāve man teica, ka tas, iespējams, ir vienkārši tāpēc, ka dati vēl nav apstrādāti, un pieņemsim, ka tam nav nekāda sakara ar to, ka abos gadījumos balsošana notika vienā no tā dēvētajām krievu vidusskolām). Rīgas domē turpmāk darbosies četras partijas. Par personālijām ir pāragri runāt, vēl būs jāskaita visi plusiņi un mīnusiņi. Taču pāris lietas varam pateikt jau tagad.

Pirmkārt, mani biedē kuluāros un arī atklāti apcerētā doma, ka visi 60 Rīgas domnieki tagad veidos vienu veselu komandu un nebūs nekādas pozīcijas vai opozīcijas. Demokrātiskā iekārtā tas tomēr nav īpaši pozitīvi, jo tādā gadījumā par lietām ir atbildīgi visi un, vienlaicīgi, neviens. Ir jāņem vērā, ka trīs no četrām partijām, kuras aizvakar iekļuva Rīgas domē, tur bija arī iepriekšējā sasaukumā un tāpēc ir līdzatbildīgas visā tajā, kas pilsētā pēdējo četru gadu laikā ir darījies. Tas it īpaši attiecas uz Saskaņas centru un LPP/LC, mazāk uz JL, kurš domē ir bijis opozīcijā (taču arī nav varējis atturēties no varas pīrāga pārdalīšanas, savu pārstāvi Pulku iebīdot politikāņu dižbarotnē, kāda ir Rīgas brīvosta). Nedrīkstam aizmirst, ka RD ir iestāde, par kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja vietniece Juta Strīķe ir teikusi, ka korupcijai tajā ir sistēmisks raksturs. It īpaši Šlesers ir apliecinājis, ka tāda lieta, kā korupcija, viņam ir pilnīgi pie vienas vietas, ka tik var biznesu taisīt un šeptēties. Šādos apstākļos obligāti ir vajadzīga opozīcija, vai vismaz partija, kura apliecina, ka tā nepacietīs neko negodīgu un necaurskatāmu. Jaunajai domei būs jātiek galā ar pietiekami daudzām lietām, kurās jautājumu ir vairāk, nekā atbilžu, piemēram, kāpēc tāme par Dienvidu tilta otro kārtu ir pieaugusi par gandrīz 250 procentiem kopš tā tika apstiprināta. Tai būs jārēķinās arī ar to, ka nekur vēl nav pazudis būvnieku reizēm pat gluži atklāti teiktais par to, ka Rīgā neko nevar darīt, ja vispirms netiek samaksāts kukulis. Saprotu jau, kāpēc Šlesers kā vistmātīte grib visus savākt zem saviem spārniem -- viņš negrib, lai kāds īpaši viņam skatās uz pirkstiem. Taču patlaban, vismaz, nekas neliecina, ka viņš kļūs par mēru. Partija galu galā arī pēc visas masīvās kampaņas vēlēšanās palika trešā. Ļoti daudz ko noteiks attieksme, kādu pret korupcijas un atklātības lietām demonstrēs SC un tās līderi.

Nākamā lieta ir par vēlēšanu procesu. Lai man piedod CVK, kura sestdien noteikti darīja pašu labāko, ko varēja, bet procesā patlaban ir divas, manuprāt, absurditātes. Mazākā no tām ir šī plusiņu un svītrošanas būšana. Latvija nebūt nav vienīgā, kurā tā pastāv. Kandidātus no saraksta var izvēlēties arī vēlētāji Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Somijā, Nīderlandē, Grieķijā un Zviedrijā, turklāt Īrijā un Luksemburgā viņi var pat izvēlēties pat kandidātus no dažādiem sarakstiem. Taču plusiņi un mīnusiņi saistās ar lielāko no abām absurditātēm, proti, ka 2009. gadā vēlēšanu sistēmas pamatā mūsu valstī joprojām ir milzīgi papīru blāķi. Par spīti tam, ka mūsu valstī ilgi darbojās tā dēvētā e-lietu ministrija, vēlēšanu procesa automatizēšanā nav noticis pilnīgi un absolūti nekas. Droši vien tas ir tāpēc, ka ministrija tika veidota lielākoties, lai apmierinātu koalīcijas partiju kāri pēc ērtiem krēsliem, bet tomēr. Uz nākamajām Saeimas vēlēšanām tomēr vajadzētu laboties. Ja politikāņiem pašiem nav sajēgas par to, kas ir vajadzīgs, var doties ekskursijā uz Igauniju, kur ļaudis elektroniski balso jau sen.

Par Eiropas Parlamentu. Prieks par Sandru Kalnieti, viņai, iespējams, no Pilsoniskās savienības saraksta pievienosies Inese Vaidere (kura, es ceru, ir iemācījusies, ka lietot Eiropas Savienības naudu, lai reklamētu sevi un savu partiju nav akceptējams gājiens, ja arī citreiz to ir darījis tas pats Šlesers). Joprojām kā ļauns murgs šķiet tas, ka Latviju nākamos piecus gadus Eiropā pārstāvēs cilvēks, kurš nagiem un zobiem cīnījās pret valsts neatkarības atjaunošanu un pat tika notiesāts par valsts nodevību. Paldies "saskaņas" organizētājiem mūsu valstī. Eiropai acīmredzot nākamo piecu gadu laikā būs jāpacieš Ivara Godmaņa smagi tehnokrātiskā attieksme pret dzīvi. Angļu valodā "punkts viens" ir "point one." Godmanim, kā visi zinām, mēdz būt arī punkts divi, trīs, četri un septiņpadsmit. Darbu Eiropā acīmredzot turpinās tēvzemietis Zīle, no Jaunā laika turp varētu doties Krišjānis Kariņš, ja vien plusošana un mīnusošana JL sarakstā nav veikusi korekcijas. Un, protams, tur joprojām būs lielā Krievijas interešu bīdītāja Ždanoka. Ziņots, ja kaut kad tiks apstiprināts Eiropas Savienības Lisabonas līgums un Latvija iegūs vēl vienu vietu Eiropas Parlamentā, tā būs piekrītiga tieši Ždanokas pārstāvētajam PCTVL. CVK man paskaidroja, ka tas ir pateicoties visnotaļ sarežģītai matemātiskai formulai, kāda iestrādāta likumā par Eiropas vēlēšanām. Konkrētais teksts no likuma ir, lūk, kāds: "Par katru kandidātu sarakstu nodoto vēlēšanu zīmju skaitu dala secīgi ar 1, 3, 5, 7 un tā tālāk, līdz dalījumu skaits ir vienāds ar kandidātu sarakstā pieteikto kandidātu skaitu." Atzīstos, priekš manis tas ir mazliet pārāk sarežģīti, bet tādi nu tie aprēķini ir. Joprojām ceru, ja arī PCTVL iegūs otru vietu, tad vismaz neveidosies tā izmisīgi ciniskā situācija, kurā Latviju pārstāvēs latviešu valodu neprotošs itālis. Murgs kaut kāds. Savukārt pārrēķinājās Eiroparlamentārietis Guntars Krasts, kura pārstāvētais teorētiski "eiroskeptiskais" saraksts mazliet palika aiz svītras. Labi, ka nevienam nebija vajadzīgi tādi pusnopietni vai pagalam nenopietni veidojumi, kā "Rīcības partija" (0,44% balsu), "Latvijas Atdzimšanas partija" (0,23%) un Kristīgi demokrātiskā savienība (jēziņ, vai tāda vispār vairs pastāv un, ja tā, tad kāpēc?! -- 0,30%).

Domāju, ka pozitīvi vērtējams ir tas, ka Latvijā vēlētāji sāk atteikties no etniska balsojuma. Nav maznozīmīgi tas, ka PCTVL Rīgas domē neieguva pilnīgi nevienu vietu. Nav maznozīmīgi arī tas, ka galvaspilsētā izgāzās visas tās partijas, kuras uzskata, ka Latvijā dzīvo tikai latvieši, vai arī, ka tikai latvieši ir pelnījuši politiķu un politikāņu uzmanību. Tas mazāk attiecas uz "Visu Latvijai!", kura tā arī nav spējusi sevi pierādīt (Rīgā 1,86% balsu, Eiropas vēlēšanās ar visu Lāci tikai 2,81%), un ļoti daudz vairāk uz TB/LNNK, kuras "stingrais mugurkauls," protams patiesībā vienmēr ir bijis gana lunkans, bet kurai nāksies tomēr atzīt, ka dobeliski tabūniska bļaustīšanās nav pats labākais, kas politikā ir iespējams. Patīk tas kādam vai nepatīk, Latvijā dzīvo arī nelatvieši un viņi turpinās tā darīt par spīti jebkuram naivam centienam Eiropai iestāstīt, ka Latvijā ir vajadzīga etniska tīrīšana, oi, atvainojos -- "dekolonizācija." Jā, man nebūs akceptējams neviens piedāvājums par krievu valodas statusa celšanu debesīs. Te tomēr ir Latvija un Latvijas valoda ir latviešu valoda. Taču tādos jautājumos, kā apkures tarifi, ceļu labošana, bērnudārzu celšana un korupcijas apkarošana tomēr etniska dalījuma nav un nevar būt. Žēl, ka pirmais politikānis, kuram ir izdevies pārvarēt etnisko barjeru ir Šlesers, bet tas ir sākums procesam, kuru varbūt turpmāk var pilnveidot cilvēki, kuri nav pārliecināti, ka patvaļa, nepotisms un korupcija ir politikā visvajadzīgākie elementi.

Pagaidām viss. Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 7. jūnijs

Par vēlēšanām

Labdien, lasītāji!

Kopš iecirkņu slēgšanas pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanās nu ir pagājušas 15 stundas, un Rīgā joprojām visas balsis nav saskaitītas. Tas nu ir visnotaļ murgaini. Saprotu, ka skaitīt visus krustiņus un svītrojumus -- tas prasa daudz laika, bet ne jau saskaitīt, cik par katru partiju ir atdotas balsis. Centrālajai Vēlēšanu komisijai par to tomēr ir jādomā stingrāk. Ļaudis taču negrib gaidīt trīs dienas, kamēr uzzina rezultātus. Tas nav Eiropas Savienības dalībvalsts cienīgs process.

Taču patlaban šķiet visnotaļ skaidrs, ka Rīgas domē nākamos četrus gadus saimniekos vien četras partijas. Proti -- Saskaņas centrs (SC), Pilsoniskā savienība (PS), Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (LPP/LC) un Jaunais laiks (JL). Ļoti daudz ko šajā tandēmā izšķirs galīgais balsu skaits, proti, vai SC un LPP/LC, kuras jau vakar sāka runāt par koalīcijas veidošanu, domē iegūs nepieciešamo 31 vietu, lai veidotu vairākumu. Baidos, ka jā. Patlaban abiem veidojumiem kopā ir aptuveni 48 procenti balsu, savukārt PS un JL ir kādi 30. Jāatceras, ka visas balsis, kas atdotas par partijām, kuras nepārspēja 5% barjeru, tiks proporcionāli sadalītas to partiju starpā, kurām tas izdevās, tātad -- vairāk Saskaņas centram, mazāk Jaunajam laikam.

Manuprāt, te veidojas aptuveni tā pati situācija, kāda bija tālajā 1990. gadā kad Rīgas domē nokļuva Tautas fronte un Interfronte. Toreiz pārsvaru guva TF, tas bija viena mandāta pārsvars, un toreiz nekāda saruna par kaut kādu kopējo pārvaldi nevarēja būt. Interfrontieši bija Latvijas ienaidnieki. Šoreiz redzu līdzīgu situāciju. Neredzu nekādu veidu, kādā PS un JL varētu čupoties ar vienu vai otru, ja nu vēlme pēc vietas pie siles nav galvenais elements. Manas antipātijas pret LPP/LC ir labi zināmas, un par spīti tam, ko domā atsevišķi gļēvuļi portāla komentētāju starpā, tas nav tikai tāpēc, ka tā ir institucionāli homofobiska partija. Arī par SC esmu rakstījis. Eiropas parlamenta vēlēšanu sarakstā kā pirmo numuru piedāvāt vienīgo cilvēku Latvijas vēsturē, kurš ir notiesāts par nodevību -- tas ir, maigi sakot, kretīnisks gājiens, un, ja varētu, es lietotu krietni, krietni rupjāku vārdu.

Ja tas, savukārt, nozīmē, ka RD koalīciju veidos SC un LPP/LC, savukārt JL un PS paliks opozīcijā, tad rodas nākamais interesantais jautājums. Šķiet, Šlesera biznesa projekts par spīti visai lielajai reklāmai ir spiests nākt pie secinājuma, ka tomēr ir arī kāds cits. Tai būtu jābūt vienkārši briesmīgai bodītei, ja partija, kura ir ieguvusi teju vai trešo daļu visu balsu viņam teiktu OK, čalīti, kļūsti par mēru. Un Šleseru ierindas deputāta lomā man ir grūti iedomāties. Varbūt izdosies no viņa politikā atbrīvoties pavisam.

Bet, tomēr, ja nu varas kāre labējās partijās ir pārāk nenovēršama, un acis tomēr tās metīs SC virzienā? Rīgas domē līdzīgas lietas ir redzētas, kādreiz pat tēvzemieši ar visu savu plaši izzondēto "mugurkaulu" bija gatavi kāpt gultā kopā ar PCTVL, lai tik tiktu pie siles. Nezinu. Man tas nepatiktu, bet iedomāties to varu. Premjers Dombrovskis vakar intervijā Atkarīgajā Rīta Avīzē pateica, ka ar Šleseru gan ne, bet ar SC? Kalkulācijas noteikti būs pat ļoti svarīgas.

Vēl pāris domas. Šlesers ir vienīgais Saeimas deputāts, kurš kandidēja Rīgas domes vēlēšanās, savukārt Eiroparlamenta vēlēšanās tādu ir veseli pieci. Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti būs zināmi tikai šovakar, taču aptaujas liecina, ka vienu vietu tur LPP/LC tomēr iegūs. Vai tas būs Godmanis, Baštiks, Pētersone vai Šlesere, to noteiks krustiņi un svītrojumi, bet šķiet, ka divi LPP/LC deputāti no Saeimas aizies. Tas laikam nozīmē, ka tur varētu atgriezties divi no lielākajiem jampampiem, kādi Latvijas politikā ir redzēti jebkad, un tā nu gan nav īpaši laba ziņa.

Ļoti, ļoti aktīvu kampaņu izvērsa partija "Visu Latvijai!" Portāla Diena "tautas balss" sadaļā, šķiet, pēdējo nedēļu laikā ir blogojuši vai visi VL biedri pēc kārtas. (Dienai, starp citu, derētu padomāt par to, ka tās portāls ir kļuvis par bezmaksas politiskās reklāmas centrāli, un diez vai tas ir tas, kas "tautas balss" veidotājām bija padomā.) Ir skaidrs, ka Rīgas domē VL neiekļūs, un arī Eiroparlamenta gadījumā sākotnējās aptaujas liecina, ka Visvaldim Lācim tomēr būs jāpaliek mājās. Labi, ka tā. VL, vai pareizāk sakot, atsevišķi partijas biedri pārāk tuvu atrodas neakceptējam ultranacionālismam un ekstrēmismam, un ir prieks redzēt, ka Latvijas vēlētāji, vismaz latviešu galā, ir gatavi tam pieteikt noraidījumu.

Cita lieta, ka to pašu nav gatavi darīt tā dēvētie krievvalodīgie vēlētāji. Vēlēšanas Rīgā nepārprotami pierāda, ka mūsējā ir divkopienu galvaspilsēta, un vēl vairāk, ka nosacīti "labējās" partijas ir izrādījušās kateogriski nespējīgas, ar šo sabiedrības daļu vispār runāt, kur nu to par kaut ko pārliecināt. Izņēmums ir Šlesers, ap kuru krievvalodīgā prese šoreiz luncinājās tikpat ļoti, kā ap saviem mīluļiem SC un PCTVL, bet tomēr. Ja vien viņu neizsvītroja pietiekami liels skaits ļaužu, uz Eiroparlamentu dosies valsts nodevējs Rubiks, kā arī par Latviju taisnību tik bieži nestāstošais Cilēvičs, plus vēl Tatjana Ždanoka komplektā. Tas ir nožēlojami, jo runa ir par cilvēkiem, kuri Eiroparlamentā būtībā pārstāvēs nevis Latvijas, bet Krievijas intereses. Krievijas melīgā ārpolitika mūsu valstī nav nenozīmīga, nu tai būs ne vairs soliste, bet gan maziņš koris, kurš varēs gausties par to, cik ļoti mūsu valstī tiek pārkāptas nepilsoņu "tiesības." Skumji. Un pat ļoti.

Un Ventspilī kārtējo reizi uzvarēja princips "tas nekas, ka korumpants, tas ir MANS korumpants." Taču prieks redzēt, ka Puzes ķeizara partijas rezultāti šogad ir sliktāki, nekā tie bija 2005., un pat ļoti daudz sliktāki, nekā tie bija 2001. gadā. Acīmredzot arī Ventspilī ir cilvēki, kuri saprot, ka labu darbu var veikt arī godīgs cilvēks. Tagad pilsētas domē būs vēl lielāka opozīcija, nekā iepriekš, un tas ir pat ļoti labi.

Pēcpusdienai un vakaram turpinoties, iespējams, nākšu vēlreiz un piebildīšu vēl ko. It īpaši Eiropas vēlēšanās dzīve var vēl veikt korekcijas, jo sākotnējās aptaujas nemēdz būt īpaši precīzas. Viens gan šķiet visnotaļ akmenī iekalts. Sandra Kalniete kļūs par Eiropas parlamenta locekli. Un tā varbūt no vakar notikušajām vēlēšanām ir pati labākā ziņa.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 6. jūnijs

Par balsošanu

Labdien, lasītāji!

Biju, nobalsoju. Uz Eiropas Parlamentu balsoju sūtīt kādu, kas godam aiztāvēs Latvijas interses un nepārprotami uzstāsies pret nekaunīgajiem un bezgalīgajiem meliem, kādus tur centīsies izplatīt šodien droši vien ievēlētā Tatjana Ždanoka, kā arī (lūdzu, Dievs, nē, bet droši vien tomēr) arī notiesātais valsts nodevējs Rubiks un varbūt pat Ždanokas itālis, kurš Latvijā ir spējīgs sarunāties tikai ar "krievvalodīgajiem" iedzīvotājiem un tāpēc ir Ždanokai mīļš, bet Latvijai bīstams. Cik nicināms ir mans kādreizējais kolēģis raidījumā "Skats no malas" Ušakovs, kurš uzskata, ka "saskaņu" veicina nodevēja izvirzīšana augstam amatam. Cik milzīgi nicināms. Fui!

Savukārt Rīgas domes vēlēšanās balsoju par partiju, kura, manuprāt, visaktīvāk vērsīsies pret politkorumpēto bedri, par kādu domi ir padarījušas tās partijas, kuras tajā ir šeptējušās līdz šim. Vakar man tuvs draugs paziņoja, ka balsos par Šleseru. Es viņam paskaidroju visus iemeslus, kāpēc nevajag balsot par šo negodīguma karognesēju un etalonu Latvijas politikā. Pēc brīža viņš atzvanīja un teica, ka saprot, viņš balsos par kādu citu. Vismaz vienu dvēseli izdevās izglābt. Dievs pasargi, ja Rīgā vairākumu veidos Ušakovs ar savu "saskaņu" un Šlesers ar saviem bezgalīgajiem un absolūti nenosegtajiem solījumiem. Tad nu gan varētu būt krietns vakars uz ezera.

Zinu, ka ir pietiekami daudz tādu, kuri nezina, par ko balsot, vai arī izvēlas nebalsot vispār. Labi, ka šodien ir vēss un lietains laiks, iespējams balsos arī latvieši, kuri citādi būtu aizspērušies uz saviem laukiem. Viņdien kādā no portāliem Aivars Tarvids no saviem filozofa Olimpa augstumiem lielījās, ka viņš neatkarīgās Latvijas vēsturē nav balsojis nekad un nebalsos arī šoreiz, jo "varītēm cenšos nepiedalīties gan noziegumā, gan farsā, gan ģeķībā." Laikam ir jābūt vienkārši elpu aizraujošai bezkaunībai, lai tādā gadījumā regulāri pretendētu uz sabiedriski politisko notikumu kritiķa lomu, bet tāda nu acīmredzot ir šī mūsu gudrā galva. Starp citu, vienīgo reizi, kad Tarvids ir piekritis nolaisties no sava mākoņa un pagodināt mirstīgos ar savu eksaltēto klātbūtni, viņš padomju laikā balsoja par Pelši. Paldies par to pašu.

Aicinu visus iet un nobalsot, tas tomēr ir pilsonisks pienākums vismaz tiem, kuri vēlas piedalīties sabiedriski politiskajā apritē. Žēl, ka joprojām mūsu valstī ir tik daudz cilvēku, kuriem ir pie vienas kājas, vai politiķis ir godīgs, negodīgs, korumpēts, zaglīgs vai citādi pretīgs, ja tik viņš kādreiz ir atmetis kādu latiņu arī "vienkāršajiem" ļaudīm. Godīgums un tiesiskums nav abstrakti jēdzieni, lai arī cik ļoti mūsu valsts politikāņi nav centušies tos devalvēt. Padomājiet, lūdzu, visi par savas pašvaldības nākotni nākamajos četros gados. Padomājiet par to, vai Latvija var atļauties teju vai pusi savu vietu Eiropas Parlamentā atdot cilvēkiem, kuri tomēr ir latviešu ienaidnieki. Un balsojiet gan. Tarvids neies. Esiet gudrāki par viņu!

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 5. jūnijs

Konfliktējoši mērķi latviešu nacionālistu spārnā

Labdien, lasītāji!

Šodien vairākos interneta portālos ir teksts, kurš apliecina, ka latviešu nacionālistiem un ultranacionālistiem ne vienmēr ir īpaši skaidri mērķi. Runa ir par tā dēvētā Latviešu nacionālistu kluba pārstāvi Jāni Silu, kurš šodien bloga ierakstā priecājas par partijām Lielbritānijā, Nīderlandē un citur, kuras iebilst pret migrāciju un, Nīderlandes gadījumā, "islamizāciju." To ir grūti aprakstīt citādi, kā par vāji slēptu rasismu, taču tas nav pats būtiskākais. Nelaime ir tāda, ka līdz ar to J. Sils pierāda, ka viņš nepiekrīt pats savas organizācijas vienam no ideologiem, kurš savukārt ir sacerējies, ka "dekolonizācijas" ietvaros Eiropas valstis varēs pārliecināt, ka Latvijas nepilsoņiem ir jādzīvo tur. Specifiski: "Būtu jāpanāk, lai uz atsevišķām Eiropas Savienības valstīm, kurām nepieciešams darbaspēks, Latvijas un Igaunijas nepilsoņiem būtu atvieglotas iespējas pārcelties uz pastāvīgu dzīvi, nodrošinot viņus ar pienācīgi apmaksātu darbu, dzīvokli un sociālajām garantijām."

Tātad, no vienas puses urrā valstīm, kurās ir latviešu nacionālistiem līdzīgi ļaudis ar pārliecību, ka migrācija ir slikta lieta un nevajadzīga. No otras puses -- pārliecība ka tām pašām valstīm būtu jāpieņem migranti no Latvijas, turklāt ar visām minētajām garantijām. Nu, nelīmējas tas kopā. Kā jau nacionālistiem mēdz gadīties.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 4. jūnijs

Rīgai nevajag 60 domnieku

Labdien, lasītāji!

Ļoti laba doma no Jaunā laika. Vakar partija Saeimā iesniedza likumprojektu par Rīgas domes deputātu skaita samazināšanu par vienu pusi, tātad -- domē būtu ne vairs 60, bet gan tikai 30 deputātu. Partija uzskata, ka pašreizējais deputātu skaits tikai padara lēmumu pieņemšanas procesu neefektīvāku un vairo politisko intrīgu. Turklāt, deputātu skaita samazināšana būtu lielisks veids, kā samazināt pašvaldības izdevumus.

Absolūti piekrītu. Manā dzimtajā Čikāgā, kura par Rīgu tomēr ir krietni, lai neteiktu vairāk, lielāka, deputātu ir 50. Rīgai iedzīvotāju skaita ziņā līdzīga pilsēta ir Džeksonvile Floridas štatā. Tur deputātu ir 14. Teksasas vienā no lielākajām pilsētām Dalasā, kura par Rīgu ir krietni lielāka -- arī 14. Bet kāpēc tikai Amerika? Berlīnē (ļoti liela pilsēta) ir tikai astoņi domnieki plus mērs. Tepat kaimiņos Viļņā ir 51 (tiesa -- Tallinā 63).

JL uzskata ka likums par domnieku skaita samazināšanu ir jāpieņem nekavējoties. Ziņā, kurā par to lasīju nebija pateikts, kad tā kaut kas stātos spēkā. Galu galā, līdz pašvaldību vēlēšanām ir tikai divas dienas palikušas, partijas ir piedāvājušas sarakstus ar 60 vietām padomā. Šī vispār šķiet esam doma, kurai vajadzēja rasties pirms gada vai diviem. Taču vienādi vai otrādi, nav iemesla, kāpēc Rīgai ar tās 800 tūkstošiem iedzīvotāju ir vajadzīgi 60 domnieki, plus vēl visas rajonu politiskās infrastruktūras. Protams, tas partiju ļaudīm nodrošina barotnes un visu pārējo. Bet par efektivitāti gan tas neko neliecina. Un turklāt uz pusi samazinot deputātu skaitu, uz pusi arī tiek samazināts šeptēšanās apjoms. To nu gan par sliktu domu uzskatīt nevar.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 2. jūnijs

Tieslietu ministra atklāsme par žurnālistikas būtību: Bravo!

Labrīt, lasītāji!

Šorīt jūtos svētlaimīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mani šorīt gluži negaidot uzmeklēja cilvēks Amerikā, kurš man vidusskolas laikā bija lielisks draugs, bet pēc vidusskolas pazuda -- viņš aizgāja vienā, es citā virzienā. Laimīgā kārtā mūsdienās ir tāds internets, un tā kā Amerikā tādu Kārļu nav īpaši daudz, viņš mani atrada tā. Tas ir ļoti jauki. Būs ko atcerēties.

Otrs iemesls saistās ar pašu blogu. Blogotāji priecājas tajos brīžos, kad tēma viņiem tiek pasniegta uz paplātes ar ziedu pušķi un šampanieti. Tā tas gadījies arī šoreiz. Allaž pļāpīgais Tieslietu ministrs Segliņš acīmredzot pēkšņi ir atjēdzies par to, ka reizēm pļāpāt it kā nevajadzētu. "Es saprotu, ka jums, cienījamie žurnālisti, tas ir interesanti un tas noder sižetiem, ka sasitās ar pierēm kāds ministrs ar premjeru" -- tā žēlabaini ir paziņojis Segliņš. Un vēl: "Arī mēs, politiķi, kādreiz muti palaižam ne tā kā vajadzētu, bet mēs strādājam kopā." Un: "Lūgums, ja jūs varat, mūsu izteiktās frāzes, ja jūs varat noturēties neizmantot, lai mūs sistu ar galvām kopā, bet visiem kopā tikt pāri šai situācijai."

Labi, ka Segliņš beidzot ir sapratis žurnālistikas funktieri. Neba jau viņš ir vienīgais politikānis Latvijā, uz kuru žurnālisti raugās ar ieslēgtu diktafonu un vāji maskētām cerībām par to, ka arī šoreiz viņš pateiks kaut ko līdzīgu atziņai par to, ka visi briti ir draņķi, vai arī par to, ka Latvijā drīkst zagt, ja vien nozagtā prece ir "zaptes burkas" vērtībā. Atcerēsimies pašreizējā finanšu ministra Repšes premjerēšanu, kad kā no pārpilnības raga bira laukā domu graudi par to, ka latviešu kino nekam neder, ka premjera untumi būtu uzskatāmi par force majeure u.tml. Žurnālistiem šādi ļaudis ir zelta vērti. Universitātē citēju piemēru: Pirms nu jau daudziem gadiem kādā lidmašīnā bija žurnālists, kurš pamanīja, ka viņam priekšā sēž valsts lauksaimniecības ministrs. Un brīdī, kad lauksaimniecības ministrs izteicās pat ļoti rupji par tumšādainiem cilvēkiem, žurnālists noteikti iekšēji gavilēja. Lauksaimniecības ministram drīz vien nācās aiziet no amata.

Jo, lai arī cik žēlabaini Mareks Segliņš neskatītos žurnālistikas virzienā, fakts ir tāds, ka par izmuldēšanos ir atbildīgs tikai un vienīgi politikānis. Ja cilvēks nemāk turēt mēli aiz zobiem, tad ir jāiet kādā profesijā, kur tas nav svarīgi. Ja savukārt viņš ir valdības ministrs, tad viņam ir jāprotas. Konkrētajā gadījumā runa ir nevis par badīšanos ar pierēm, bet gan par ļoti svarīgu jautājumu. Vakar Ministru kabineta sēdē pašreizējais premjerministrs tieslietu ministru ir lūdzis paskaidrot, ko īsti viņš domāja sakot, ka budžets būs jāgriež vēl un pensijas ir vienīgā joma, kura līdz šim nav aizskarta. Segliņam ir absolūti taisnība, ka žurnālistiem ir "interesanta" doma, ka par pensijām runā tieslietu ministrs, bet vēl vairāk, ka tieslietu ministrs ir pat ļoti redzams "Tautas" partijas pārstāvis. Tandēmā ar krusttēva Mākoņos pārdomām par lata devalvāciju var rasties iespaids, ka partijā veidojas pietiekami konkrēta politika attiecībā uz valsts budžetu un Latvijas nākotni. Un tāpēc žurnālisti ļoti rūpīgi klausīsies visā, ko stāsta valdības ministri. Un sapratīs, ja arī pats Segliņš to nesaprot, ka te nav runa par spēli, runa ir par domstarpībām par pietiekami būtisku politekonomisku jautājumu. Jo, vai tiešām brīdī, kad viņš ierunājās par budžetu un pensijām, viņš domāja, ka žurnālisti ieslēgs kaut kādu vērtēšanas sistēmu, lai nolemtu, vai šoreiz ministrs runā patiesi vai vienkārši vāvuļo?

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 1. jūnijs

Pusceļā

Labrīt, lasītāji!

Grūti ticēt, bet ir pagājuši tieši divi gadi, kopš Saeimas valdošā koalīcija par Latvijas prezidentu ievēlēja ārstu Valdi Zatleru. Tas nozīmē, ja vien nenotiks kaut kas negaidīts, ka viņš ir sava pirmā un, iespējams, vienīgā termiņa pusceļā. Un kādi tad ir bijuši šie pirmie divi gadi?

Sākums nebija labs. Mēs nedrīkstam un vēlreiz nedrīkstam aizmirst to, kā V. Zatlers tika ievēlēts. Pēc mēnešiem ilgas fleitēšanas ap Māri Riekstiņu, "Tautas" partija ņēma un uzmeta un no piedurknes izvilka kandidātu, kuru izvēlējās ļoti maza politikāņu grupiņa, acīmredzot pārliecībā, ka V. Zatlers pratīsies un valdošajai bandai nekādas problēmas neradīs. Pašā pirmajā preses konferencē viņš pateica, ka valdības darbs ir pieņemt likumus un prezidenta darbs -- tos izsludināt. Tas bija pat milzīgi bīstams signāls, un labi, ka acīmredzot drīz vien Prezidenta kancelejas ļaudis viņam paskaidroja, ka gluži tik vienkārša tā lieta tomēr nav. Sekoja citas problēmas. Prezidenta atrašanās Pekinā brīdī, kad Gruzija dega zilās liesmās un absolūti nepārliecinošais apgalvojums, ka viņam nebija fiziski iespējams, no Ķīnas aizbraukt (Krievijas cars Vladimirs gan to paguva, turklāt jau nākamajā dienā). Bija tautas sapulce Doma laukumā, kurā prezidents ta netaisījās uzstāties, ta atkal taisījās uzstāties, un galu galā uzradās uz skatuves veidā, kas liecināja, ka par sakāmo viņš nebija padomājis absolūti nemaz. Juceklīgāku uzrunu būtu ļoti grūti iedomāties. Un nevaram arī aizmirst to, ka par spīti viņa solījumiem par pretējo, prezidents tomēr nav neko īpaši darījis, lai izskaustu "aplokšņu naudu" (lasi -- korupciju) nozarē, kuras pārstāvis viņš kādreiz bija.

Taču, kā esmu rakstījis citreiz, prezidenta institūcija tomēr veido arī cilvēku. Prezidents Zatlers nav kautrējies Saeimai pateikt "nē" tajos brīžos, kad tas ir bijis nepieciešams. To, cik tas valdošajai bandai bija nepatīkams pārsteigums, varēja redzēt histērijā, ar kādu šis fakts tika uzņemts, it īpaši tajos gadījumos, kad Atkarīgajā Rīta Avīzē uzstājās lielais muldoņa no laukiem, "Tautas" partijas "vecbiedrs" Bērziņš. Valsts prezidents pateica nē tajā brīdī, kad zaļie zemnieki mēģināja sagraut likumu par naudas atmazgāšanu, lai viņu sutenierim Puzē mazliet atvieglotu dzīvi. Un visvairāk viņš pateica nē tad, kad kļuva ļoti skaidrs, ka Kalvīša un pēc tam Kalvīša II (Godmaņa) valdība tomēr bija sevi izsmēlusi pagalam un pavisam. Var diskutēt par to, vai janvāra ultimāts no prezidenta puses bija pilnībā atbilstošs Satversmei, bet fakts ir tāds, ka V. Zatlers piespieda valdošo "eliti" beidzot sākt padomāt par tām lietām, kuras ir svarīgas sabiedrībai, ne vien tās naudas devējiem un sponsoriem. Likvidēts "lokomotīvju" princips vēlēšanās, akceptētas tautas tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, veidota jauna valdība. Tiesa, tajā nācies arī vilties, jo Valda Dombrovska vadībā tā tomēr nav varējusi pierādīt kvalitatīvi jaunu pieeju ekonomikas krīzei. "Savējo" būšana sit augstu vilni arī patlaban. Bet pie tā prezidents nav vainīgs. Jā, viņš 31. martā varēja atlaist Saeimu. Referendumā tauta pilnīgi noteikti būtu to atbalstījusi. Bet ekonomiskas krīzes laikā tas nudien nebūtu bijis prāta darbs. Iedomājieties tikai -- patlaban labākajā gadījumā mēs tikko būtu pabeiguši referenduma procesu, vēl priekšā stāvētu vēlēšanas. Un, kā patlaban redzam pašvaldību vēlēšanās, tas, ka cilvēks ir bijis negodīguma, nepotisma un tiesiskuma noraidīšanas karognesējs, nenozīmē, ka vēlētāji viņu noraida. Tas ir nožēlojami, bet fakts ir tāds, ka Saeimas atlaišanas gadījumā nebūtu absolūti nekādu garantiju, ka nākamā Saeima būtu kvalitatīvi labāka. Nekādu. Un, protams, vērts atcerēties arī prezidenta darbu ārpolitikā, it īpaši par to lepnumu raisošo brīdi, kad viņš caru Vladimiru pasūtīja trīs mājas tālāk.

Sestdien biju Siguldā un vadīju Prezidenta Stratēģiskās attīstības komisijas paģērēto Latvijas Forumu. Siguldā mēs bijām kādi 25 cilvēki, idejas nāca plašā diapazonā. Kādai dalībniecei likās svarīgi mainīt medību likumu, lai savvaļas dzīvnieki mazāk apdraudētu ganāmpulku. Cits dalībnieks ieteica ielūkoties arhīvos un paskatīties, kā valsts izkļuva no krīzes laikā pēc 1. pasaules kara. Daudz runājām par vērtībām. Par to man bija prieks. Siguldā todien notika arī Siguldas Novada svētki, ne vien tas samazināja apmeklētāju skaitu Latvijas forumā, bet tas arī nozīmēja, ka dalībniekiem niezēja kājas, jo viņi vēlējās doties uz svinībām. Bet būtiski bija tas, ka Valsts prezidents bija sabiedrībai pateicis, ka arī tā mūsu valstī ir akcionārs, arī tai ir ne vien tiesības, bet pat pienākums piedalīties sarunā par to, kādā valstī mēs vēlamies dzīvot. Tas ir lieliski.

Tajā kādreizējās valdošās bandas galā, kurā ļaudis nevar un nevar samierināties ar to, ka tai ir atņemtas tiesības rīkoties tikai un vienīgi atbilstoši savam un savu naudas maisu prātam, joprojām virmo doma, ka vajadzētu padzīt Saeimu un ievēlēt tādu, kura padzītu prezidentu. Taču, pirmkārt, gribu cerēt, ka pret "Tautas" partijas organizēto, aprobēto un sponsorēto pretīgo patvaļu uzstātos jebkurš prezidents. Un, otrkārt, V. Zatlers tomēr sevi ir pierādījis. Vai viņš būs prezidents četrus vai astoņus gadus, tas nebūt nav zināms, jo Dievs vien zina, kā sagrozīsies zvaigznes brīdī, kad nākamā gada oktobrī vēlēsim 10. Saeimu. Bet par sasparošanos pēc ļoti apšaubāma sākuma prezidents ir apsveicams. Patlaban nav iemesla neteikt, ka viņš ir Latvijas prezidents pilnā šī vārda nozīmē.

Jauku visiem dienu!

PS -- Interešu deklarācija: Valsts prezidenta kanceleja ir viens no maniem ļoti daudzajiem tulkošanas klientiem. Nekad tā nav man teikusi priekšā, ko rakstīt vai nerakstīt, un pašu prezidentu neesmu saticis nekad.
 

free counter