otrdiena, 2011. gada 20. decembris

Pāris pārsteigumu svētku nedēļā

Labdien, lasītāji!

Šodien esmu lasījis divas lietas, kas rādās itin pārsteidzošas esam, viena pavisam negatīvā un otra tā īsti neizprotamā nozīmē.

Negatīvais pārsteigums saistāms ar interviju, kāda šodien laikrakstā Dienas Bizness bija ar Rīgas Piena kombināta padomes priekšsēdētāju Ivaru Strautiņu, kurā saruna bija par to, kāpēc no uzņēmuma ir nolēmusi aiziet līdzšinējā valdes priekšsēdētāja Ināra Drīksna. I. Strautiņa skaidrojums? "Ir saprotams, ka sievietei šo darbu veikt ir grūtāk nekā vīrietim." Un, ja ar to nepietika: "I. Drīksna ir ļoti laba finansiste, bet, strādājot šajā uzņēmumā, ir ļoti daudz darba saistībā ar tehnoloģijām, kas viņai, kā jau minēju, esot sievietei, bija pārāk grūti."

Nezinu, ko par to domā pati I. Drīksna, jo nekur neesmu redzējis viņas skaidrojumu, bet šis ir vienkārši elpu aizraujošs dzimuma diskriminācijas piemērs (tā dēvētais seksisms). Tātad sievietēm vienkārši ir grūtāk tikt galā ar tehnoloģijām nekā vīriešiem? Ārstes un zobārstes strādā ar tehnoloģijām. Trolejbusa vadītāja strādā ar tehnoloģijām. Ja kas, tad slaucējas, kuras Rīgas Piena kombinātam piegādā pienu, strādā ar tehnoloģijām. Doma, ka jebkuram vīrietim ar "tehnoloģijām" būs vieglāk nekā jebkurai sievietei -- tas nu reiz ir absolūtākais murgs, un 21. gadsimta pasaulē tādi aizspriedumi ir pavisam garām.

Savukārt, ja runa ir par neizprotamo pārsteigumu, tad Delfos patlaban tiek veikta aptauja par aizejošā gada vissvarīgāko notikumu. Piedāvāti ir 15 varianti, tajā skaitā tas, kurš Latvijā pilnīgi bez šaubām bija pats svarīgākais notikums -- Valsts prezidenta tā dēvētais Rīkojums nr. 2, kura rezultātā notika referendums, iepriekšējās Saeimas padzīšana ar mietu (par tās atlaišanu balsoja gandrīz 95 procenti to, kuri tur piedalījās), kā arī jaunas Saeimas ievēlēšana. Pats par to nobalsoju. Bet kurš gadījums kā svarīgākais ir saņēmis visvairāk balsu, piedevām gandrīz piecas reizes vairāk nekā minētais rīkojums? Hokeja komandas Lokomotiv traģēdija aviokatastrofā! Ja būtu jautāts par gada lielākajām traģēdijām, tad to vēl varētu saprast, bet to uzskatīt par pašu svarīgāko gada notikumu?! Salīdzinājumā ar milzīgo rokādi valsts politiskajā dzīvē, kādu radīja Rīkojums nr. 2 un kāda tomēr bija būtiska absolūti katram valsts iedzīvotājam, Lokomotiv katastrofa, lai arī briesmīga, ne tuvu nestāv. Te jābrīnās par balsotāju veselo saprātu.

Jauku visiem atlikušo dienu!

piektdiena, 2011. gada 16. decembris

Par ārpolitiku un iekšpolitiku - pārdomas piektdienā

Labdien, lasītāji! Šodien pārdomas par vairākām lietām.

Pirmkārt, šodien laikrakstā Diena ir interesanta intervija ar ASV Valsts departamenta pārstāvi Mariju Jovanoviču, kurā viņa uzslavē mūsu valsti par tās sasniegumiem pēdējo 20 gadu laikā, saka, ka tirdzniecības attiecības starp Latviju un Ameriku varētu paplašināties, bet tad nāk arī ar brīdinājumu: "Viena lieta, ko tomēr gribētu teikt - daudz ko nozīmē investīciju vide. Kompānijām ir izvēle, un svarīga ir vide, kurā valda likuma vara, taisnīgi un ātri tiesas lēmumi, transparence." Pēdējais, protams, nav vārds latviešu valodā, labāk būtu rakstīt "atklātība," bet tā nu tur bija rakstīts.

Šis nu tomēr ir brīdinājums tiem, kuriem ir ierasts domāt, ka ar Latvijas ekonomisko vidi viss ir vislabākajā kārtībā. Protams, nav M. Jovanoviča pirmā, kas par šādām lietām ir runājusi, bet, tā kā Amerika joprojām skaitās Latvijas stratēģiskais partneris esam, to tomēr ir vērts likt aiz auss. Nav nekādu šaubu, piemēram, ka pasaules investori aplūko jautājumu par AS Pasažieru vilciens un jaunu vilcienu būvi - notika iepirkuma konkurss, uzņēmums izvēlējās uzvarētāju, bet tad tikai sākās - jautājumā iejaucās (un turpina iejaukties) Ministru kabinets. Iepirkumi vispār mūsu valstī mēdz būt visnotaļ sarežģīti, jo pārsūdzēšana notiek regulāri, un te nu mēs nonākam pie otra Valsts departamenta pārstāves minētā jautājuma - neiedomājamā gausuma, ar kādu mūsu valstī risinās tiesas procesi. Patīk tas kādam vai nepatīk, bet šis ir iemesls, kāpēc dažs labs investors mūsu valstij ir atmetis ar roku. Arī atklātība var būt pietiekami problemātiska, ir arī dzirdēts par pietiekami daudziem gadījumiem, kad "atklāts" iepirkuma process tomēr ir ar dokumentiem, kuros ir skaidri redzams, ka noteikumi ir domāti kādam specifiskam uzņēmējam, nevis tam, kurš var piedāvāt vislabākos risinājumus.

Nav gluži tā, ka valstī neviens par šīm lietām nedomā, citā starpā šajās dienās minēts, ka tiesās varētu izvietot video konferenču sistēmas, lai viena procesa dalībnieka prombūtne nekavētu visu procesu un dalībnieks varētu piedalīties, tā teikt, no citurienes. Protams, tas būs dārgs prieks, momentā tas nenotiks, bet tas ļoti lielā mērā palīdzētu risināt situāciju, kurā viens no daudziem juristiem vai lieciniekiem ir slims vai aizņemts, un tāpēc visa lieta tiek atlikta, nereti daudzus mēnešus uz priekšu. Par atklātību iepirkumos domā Iepirkumu uzraudzības birojs, tas apšaubāmiem darījumiem var uzlikt ķepu. Taču, kā minētajā intervija teica M. Jovanoviča, "daudz vēl kas izdarāms." Un, protams, tas neattiecas tikai uz amerikāņu investoriem.

***

Savukārt, iekšzemes politikā pienākusi vēsts, ka tiesa nu ir uzsākusi vēstures mēslainē ieslaucītās "Tautas" partijas maksātnespējas procesu. Kreditoru pieteikums trīs mēnešu laikā pēc tam, kad partijas atlikušie biedri nolēma mest plinti krūmos, pienācis tikai viens - no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB). Lasītāji atcerēsies, ka laikā pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām TP rupji krāpās ar tā dēvētajām "neatkarīgajām trešās personas kampaņām," un KNAB partijai uzlika ievērojamu sodu - vairāk nekā miljons latu. TP lēmumu pārsūdzēja, un diez vai pašlikvidācijas lēmuma pamatā bija jebkas cits, kā Augstākās tiesas nepārsūdzamais spriedums par labu KNAB. To ļoti noteikti var traktēt kā izvairīšanos no soda maksāšanas, un man jau nebūtu žēl, ja prasību vērstu pret tiem cilvēkiem, kuri organizēja nelegālo kampaņu. Taču vienalga labi, ka TP nu ir norakstīts veidojums, jo sākumā daudzsološā partija, ja ne gluži viena, tad tomēr vairāk nekā citas bija atbildīga par krahu, kurš piemeklēja mūsu valsts tautsaimniecību. Šajā kontekstā arī vērts pieminēt kādreizējo Saeimas Juridiskās komisijas vadītāju Vinetu Muižnieci, kura ir apsūdzēta dienesta viltojumā. Fabula šim stāstam ir labi zināma un pietiekami konkrēta, un jācer divas lietas. Pirmkārt, ka notiesāšanas gadījumā tiesa pret V. Muižnieci vērsies ar visu likuma bardzību, jo likumprojekta par partiju finanšu pārkāpumu kriminalizēšanu nobēdzināšana tomēr ir pietiekami nozīmīgs pārkāpums, kas kārtējo reizi liecināja, ka TP ļaudis sevi uzskatīja par nesodāmiem. Lai Temīda darbojas!

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2011. gada 10. decembris

Pabriesmīga neizdarība

Labdien, lasītāji!

Vakar Rīgas domes Vienotības frakcija izplatīja visnotaļ baisu paziņojumu par domes vadības absolūto neizdarību jautājumā par ētikas nodrošināšanu. "Jau ilgstoši Rīgas domes vadība nesasauc Ētikas komisijas sēdi, tādējādi bez izskatīšanas atstāti jau vairāki Rīgas domes opozīcijas deputātu iesniegumi" -- tā vēstījusi frakcija.

Ko tas nozīmējis konkrēti? "Kopš 2009. gada, kad darbu uzsāka Nila Ušakova vadītā dome, notikusi tikai viena Ētikas komisijas sēde, kurā tika ievēlēts tās vadītājs Sergejs Dolgopolovs. Nu jau vairāk kā gadu S. Dolgopolovs vairs nav RD deputāts, tomēr domes vadība nav spējusi nodrošināt šīs komisijas turpmāko darbu." Frakcija vēsta, ka viens jautājums, kurš šādi tiek ignorēts, ir par Ušakova parakstu par labu referendumam par krievu valodas statusu Latvijā. Domes noteikumos teikts, ka iesniegumi par šādām lietām izskatāmi septiņu dienu laikā, bet vienalga vadība nav sasaukusi komisijas sēdi. "Acīmredzot ētiskas dabas jautājumi nav domes vadības darba aktualitāte -- ne par to naudu maksā, ne kā citādi saistošs šāds jautājums" -- tā frakcijas deputāti.

Nav jau pārsteigums. Jāatceras, ka domes vairākumu veido "Saskaņas" centrs un nu jau vēstures mēslainē ieslaucītais Šlesera biznesa projekts. Abos gadījumos ir skaidrs, ka ētika nu nav tā lieta, par kuru deputāti īpaši gribētu domāt. Tas, savukārt, liecina, ka nepietiekama uzmanība tiek pievērsta arī korupcijai, kura noteikti ir ētiskas dabas lieta. Tā, piemēram, nu jau ir visnotaļ skaidri zināms, ka eiropeiskais un pat globālais firmas Daimler kukuļdošanas skandāls arī ir skāris mūsu valsts galvaspilsētu, bet no domes vadības ne bū, ne bē. Nožēlojami.

***

Savukārt ne vien nožēlojama, bet arī visnotaļ šokējoša ir ziņa, ka Centrālā Statistikas pārvalde uzskata, ka no Latvijas pēdējo gadu laikā ir emigrējuši (kā šodien laikrakstā Diena rakstīja komentētājs Sandris Točs -- nenokrītiet no krēsla!) ... 33 tūkstoši cilvēku! Te nu ir jāsaka divas lietas. Pirmkārt, kur gan CSP ļaudis ir skatījušies, kā viņi šos cilvēkus ir skaitījuši? Neteikšu, ka personīgi pazīstu vairāk nekā 33 tūkstošus emigrantu, bet nepārprotams fakts ir tāds, ka nesen veiktā tautas skaitīšana rāda, ka pēdējo 10 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par kādiem 450 tūkstošiem cilvēku. Pat pie vislabākās gribēšanas dzimšanas un mirstības rādītāji šo ciparu nenodrošina, ne tuvu ne. Pēdējās dienās Latvijas banka ir teikusi, ka emigrantu skaits ir ap 180, bet Spīdolas balvu saņēmušais ekonomists Hazans -- ap 200 tūkstošiem ļaužu. Man personīgi liekas, ka skaitlis varētu būt vēl lielāks, ja jau iedzīvotāju skaits samazinājies par teju vai pusmiljonu cilvēku.

Otrkārt, ko tas saka par CSP kā tādu? Ierasts paļauties uz pārvaldes datiem, kurus tā laiž klajā regulāri un ļoti lielos daudzumos. Ja "statistika" par emigrantu skaitu ir tik ļoti, ļoti kļūdaina, vai ir iemesls ticēt citiem pārvaldes izplatītajiem datiem? Jācer, ka šī ir tikai viena izņēmuma kļūda, jo citādi ar statistikas lietām mūsu valstī ir pagalam skumji.

Jauku visiem dienu!



otrdiena, 2011. gada 6. decembris

Par valodas lietām un kaimiņvalsts vēlēšanām

Labdien, lasītāji!

Ziņots, ka Latvijas tā dēvētās "labējās" partijas visas sadevušās rociņās un aicina mūs visus parakstīt papīru par to, ka latviešu valoda mūsu valstī ir viena un vienīgā valsts valoda. Te acīmredzot ir domāta reakcija pret to petīciju par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, kuru pagājušā mēneša un vairāk laikā ir parakstījuši kādi 180 tūkstoši Latvijas pilsoņu.

Ja par pēdējo no šiem jautājumiem galu galā notiks referendums, tad iešu un balsošu "pret," jo balsot vēlēšanās un referendumos tomēr ir pilsoņa pienākums. Taču nebūt neesmu pārliecināts par to, vai ir vajadzīgs miljonam cilvēku parakstīties par kaut ko tādu, kas jau tagad ir pilnīgi konkrēti noteikts, proti -- ka mūsu valstī ir tikai viena valsts valoda. Manuprāt, te ir tas pats, kas bija sakāms par Amerikas Kongresu pirms kāda brīža, kad deputāti pavadīja vairākas stundas diskutējot to, vai Amerikas oficiālais lozungs joprojām ir "Mēs ticam Dievam." Politikāņiem acīmredzot nav nekā labāka, ko darīt, un, ņemot vērā visu to, kas patlaban ir Saeimas darba kārtībā (tajā skaitā nākamā gada valsts budžets, par kuru laikraksts Dienas bizness šorīt pamatoti rakstīja, ka tas ir pārpilns ar pārlieku optimismu par ekonomisko nākotni), tas nekas labs nav.

Un par visu vairāk, vai nav laiks šim jautājumam mest mieru? Daudz ir rakstīts un runāts par to, ka "uz ielas" šī nebūt nav problēma. Pie tam, tā ir pseidoproblēma. Tie Latvijas iedzīvotāji, kuriem latviešu valoda ir vajadzīga, tomēr to tādā vai citādā kvalitātē ir iemācījušies. Tiesa, daudzi labprāt joprojām runā krievu valodā (par to šodien laikrakstā Diena ir interesants eksperiments -- iesaku izlasīt), taču tas lietas būtību nemaina. Patlaban aug jau otra paaudze, kurai krievu valoda nav automātiska un, lai gan, protams, katra valoda ir svēta lieta, krievu valodai Latvijā jābūt svešvalodai tieši tāpat, kā angļu (kura tomēr pasaulē ir daudz, daudz nozīmīgāka par krievu valodu), franču, zviedru un visām citām valodām. Un, kas attiecas uz valsts valodu -- tas ir ierakstīts Satversmē, un Satversmi grozīt, lai no šī principa atteiktos? Vismaz šajā Saeimā tas ir pavisam neticami. Te nu reiz ir jautājums, par kuru radikāļiem abos galos derētu vienkārši nomierināties. Galu galā, pat "Saskaņas" centrā ir deputāti, kuri iebilst pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.

***

Kas attiecas uz vēlēšanām Krievijā, man personīgi ir prieks, ka diktatoru partija mazliet dabūja pa biksēm, gurdeni nepārsteidz tas, ka kārtējo reizi diktatoru partija atrada par vajadzīgu krāpties, lai arī tā varēja gluži viegli rēķināties ar lielāko balsu skaitu (internetā, it īpaši YouTube saitā, ir daudz pierādījumu par krāpšanos -- internets mūsdienās ir lielisks līdzeklis pret Kremļa centieniem monopolizēt visus elektroniskos masu informācijas līdzekļus pēc kārtas), bet par visu vairāk prātu nodarbina lūk, kāds jautājums: Kur ir palikuši tie Krievijas iedzīvotāji, kuri tomēr nevēlas dzīvot "suverēnas demokrātijas" un "varas vertikāles" apstākļos? Vienīgā patiesi rietumnieciski orientētā partija, kurai Kremlis ļāva piedalīties vēlēšanās, bija Jabloko, tā saņēma knapi trīs procentus balsu. Protams, tas, ka 40 procenti vēlētāju "balsoja ar kājām" un vēlēšanās nepiedalījās vispār, ir sava veida rādītājs -- droši vien Krievijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem nav nekādu ilūziju par to, ka viņu valstī kaut kas īpaši varētu mainīties tiesiskuma un modernizācijas virzienā. Ir arī tas apstāklis, ka emigrācija no Krievijas ir situsi pat augstāku vilni nekā emigrācija no Latvijas. (Šajā kontekstā, starp citu, mulsina šodien no Latvijas bankas nākušais ziņojums -- ka izceļojošo Latvijas iedzīvotāju skaits esot krietni zem 200 tūkstošiem; ja tā, tad rodas ļoti lieli jautājumi par šogad tautas skaitīšanā saskaitīto iedzīvotāju skaitu, jo man dati rāda, ka aizbraucēju skaits tomēr šķiet esam krietni, krietni lielāks). Un ir arī tas, ka Kremlis nudien ir meklējis un atradis visvisādus "iemeslus," kāpēc lielam skaitam partiju un indivīdu liegtu tiesības piedalīties vēlēšanās. Tāda nu tā "suverēnā demokrātija" mūsu kaimiņvalstī ir. Taču vienalga rodas jautājums par to, kurā brīdī Krievija pievienosies civilizētajai pasaulei, jo lai vai kā, bet pēc svētdien notikušajām vēlēšanām var rasties vēlme kļūt mazliet optimistiskākam par to, ka vismaz Putins mazliet ir dabūjis, tā teikt, ka ņuņņām, taču nav nekāda īpaša iemesla domāt, ka kaimiņvalstī kaut kas īpaši mainīsies. Tiesa, Latvijai pret šo situāciju ir jāizturas ar vēsu mieru, bet kaimiņvalsts tautas žēl ir vienalga.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2011. gada 2. decembris

Viena persona, vairākas personas

Labdien, lasītāji!

Reizēm gadās tā, ka viena persona var vienpersoniski izdarīt kaut ko tādu, kas ietekmē ne jau viņu vien, bet gan daudzus cilvēkus. Tā, piemēram, šodien laikrakstos ziņots, ka Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir nolēmis, ka skolas gadam jābūt garākam. Citur pasaulē, tā ministrs, skolas gads esot 181 līdz 184 dienām garš, kamēr pie mums bērni solus deldējot tikai 169 dienu garumā. Konkrētā doma -- jau 2013./2014. mācību gadā skolas gadam būtu jāsākas jau augustā un jābeidzas īsi pirms Jāņiem.

Organizācijas "Vecāki par izglītību" pārstāve šo domu jau paguvusi nodēvēt par "vienkāršu tautas tracināšanu -- bērnu, vecāku un skolotāju." Skolotāju arodbiedrības pārstāve to nosaukusi par "pēkšņu un neskaidru." Ministrs sola konsultācijas un pārdomas, bet ir visnotaļ apņēmības pilns par skolas gada pagarināšanu. Man bērnu nav, mani šī lieta tieši neietekmētu, bet liekas, ja valstī ir pārdomas par kvalificētu kadru sagatavošanu tautsaimniecības vajadzībām, tad ir loģiski parunāt arī par to, kāpēc Latvijā skolas gads ir pat par divām nedēļām īsāks nekā citur pasaulē. Protams, bērns jau gribēs pēc iespējas īsāku skolas gadu, bet tas nu reiz nav arguments. Galu galā, darbinieks jau nepasaka, ka viņš, lūk, dienā strādās nevis astoņas, bet gan tikai sešarpus stundas. Taču nav šī lieta, kuru vajadzētu izdomāt ministram vienam pašam, tas gan ir skaidrs. Vēl jo vairāk, ja jēdziens "1. septembris" tomēr mūsu valstī (un ne tikai) ir visnotaļ konkrēts jēdziens.

Savukārt, domājot par vēstures mēslainē ieslaucīto Šlesera reformu partiju, interesantu domu par tās likvidēšanu paudis viens no kādreizējiem buldozera domu biedriem Ivars Kalvišķis: "Ja Ainārs ir nolēmis atpūsties, vai tāpēc mēs likvidēsim partiju, tā parādot, ka esam viena cilvēka partija?" Nu, ko. Partija nu ir likvidēta, un nekad tomēr nav bijis neskaidrs tas, ka Šlesera politbiznesa projekti galvenokārt ir bijuši viena cilvēka orķestris. Atcerēsimies pēdējās Rīgas domes vēlēšanas, kurās LPP/LC bija ļoti daudz mazāk svarīgs reklāmas elements nekā pats buldozders, kura ģīmis rēgojās no lieliem transparentiem pie Centrālās stacijas un citur. Savukārt, kas attiecas uz Kalvišķa teikto, ka svarīgāka par vienu cilvēku Šleseru ir LPP/LC politika, tad par kādu politiku ir runa? Partijas ļaudis vienmēr ir runājuši par it kā "kristīgām vērtībām," kuras lielākoties ir reducētas uz aizspriedumiem pret vienu sabiedrības daļu, it kā tas būtu ļoti "kristīgi," bet Kalvišķis ir piesaucis arī "liberālas" vērtības. "Kristīgās vērtības" būtu "liberālas," ja LPP/LC un tā dažādie paveidi atzītu Bībeles galveno vēstījumu -- izturieties labi cits pret citu, kā arī atcerētos, ka Jēzus tieši nepriecājās par otru Šlesera postulātu -- ka visiem vajag būt pēc iespējas bagātākiem. Citādi par "liberālām" Šlesera politveidojumu vērtības nebūt nevar saukt, un tomēr ir taisnība, ka viņa dažādās partijas un apvienības tomēr ir un paliek vienas personas lieta.

Savukārt, ja runa ir par vairākām personām, tad nākusi arī ziņa, ka Saeimas opozīcija ir savākusi nepieciešamo parakstu skaitu, lai veidotu komisiju, kura izpētīs, kas tad īsti ir noticis ar Latvijas krājbanku. Pirmkārt, par to nekāda milzīga noslēpuma nav -- pa burbuli aizgāja Snoras banka Lietuvā, Lietuvas prezidente ir teikusi, ka nebija iespējams to glābt, un tāpēc problēmas radās arī Krājbankai. Kādi vēl jautājumi? Bet vēl vairāk, Saeimā ar izmeklēšanas komisijām nekad nav labi veicies. Deputāti tiekas (un par to saņem naudu -- tas acīmredzot nav mazsvarīgi), bet sausais atlikums mēdz būt visnotaļ sauss. Atceramies kaut vai ar lielu pompu izveidoto komisiju, kura "pētīja" faktus, kas minēti kolēģa Lato Lapsas grāmatā par tiesām un ķēķiem. Visticamāk, te būs vairāku personu nodrošināta velta naudas šķērdēšana.

Un, pēdīgi, vairākas personas (daudzas personas) ir nodrošinājušas, ka kaut kad paredzamajā nākotnē mums būs referendums par oficiāla statusa piešķiršanu krievu valodai. Citādi, kā par politisku provokāciju, to nenosaukt. Pat referenduma organizētāji noteikti labi zina, ka nekādā gadījumā valsts balsstiesīgo pilsoņu vairākums par šādu domu nenobalsotu, un tāpēc ļoti svarīgi tagad būs nodrošināt, ka mūsu valsts latviskie nacionālisti neuzķeras uz ēsmas un nedod iemeslu lielākam konfliktam. Labi, ka viens vislatviešu aktīvists jau ir pateicis, ka nekādas kampaņas neesot paredzētas, jautājumu labāk būtu ignorēt. Tieši tā. Parakstu vākšanas veiksme būtībā atkal ir pierakstāma vienai personai Nilam Ušakovam, piekrītu, ka ir iemesls ļoti skarbi atteikties pret Saeimas deputātu Nikolaju Kabanovu, kurš petīciju parakstot ir pilnīgi noteikti pārkāpis deputāta zvēresta saturu par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas sargāšanu, bet ārpus tā šim jautājumam jāļauj nomirt dabiskā nāvē. Krievu valoda oficiāla valoda mūsu valstī nebūs, tas ir skaidrs, un ar to arī viss ir pateikts.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2011. gada 30. novembris

Politika pie mums un kaimiņos

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Pabiju Amerikā. Ļoti jauki bija. Manas dzimtās pilsētas Čikāgas ļaudis mani ielūdza uz 18. novembra svinībām, kur teicu svētku runu. Uzstājās leģendārie Čikāgas Piecīši. Nākamajā dienā tikos ar latviešiem, kuri vēlējās runāt par Latvijas sabiedriski politiskajiem notikumiem. Tas bija interesanti. Tikos ar klasesbiedriem no vidusskolas -- nākamgad mums būs apjomīgs salidojums (manā klasē, atšķirībā no klasēm Latvijā, bija gandrīz 700 skolēnu). Tikos ar ASV Apelācijas tiesas tiesnesi Ilonu Rovneri, viņa ir Latvijā dzimusi ebrejiete, kura pirms pāris mēnešiem pirmo reizi apmeklēja savu dzimto zemi, man bija tas gods viņu intervēt Amerikas latviešu laikraksta Laiks vajadzībām. Mums, tā teikt, labi klapēja, un pagājušajā pirmdienā tiesnese mani un māsu Žubīti uzcienāja uz vakariņām viņas sabiedriskajā klubā, kur cita starpā bija elpu aizraujoša mākslas darbu kolekcija (tiesnese stāstīja -- vērtīgākā kolekcija, kāda ir jebkuram sabiedriskajam klubam Amerikā). Tikos ar dāmām no E-pastos pamatota kulinārijas kluba, kura vajadzībām rakstu sleju par kulinārijas vēsturi. Protams, nosvinēju amerikāņu Pateicības dienu, māsa Andārte sarūpēja lielisku maltīti. Vārdu sakot, atvaļinājums lielisks.

Savukārt, kad pārbraucu mājās, laikraksti, protams, bija pilni ar ziņām par Latvijas krājbankas nedienām. Atzīstos, atviegloti nopūtos -- es jau šādam procesam reiz izgāju cauri Pareksa bankas kraha gadījumā. Šķiet, laiks parunāt par stingrākiem noteikumiem jautājumā par to, kam mūsu valstī pieder bankas, lai arī piekrītu šorīt kādā laikraksta intervijā teiktajam par to, ka gadījumā, ja krīzes apstākļos bankām rodas problēmas Francijā, Anglijā un citās lielvalstīs, nav iemesla domāt, ka mazajā Latvijā nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt. Liekas, ka lielākoties ļaudis savu Krājbankā turēto naudiņu atgūs, tajā skaitā vakar ārpus Citadeles bankas durvīm veidojās garas jo garas rindas. Protams, var pārdomāt, ka patlaban, kad valsts budžets joprojām "jākonsolidē" par 100 miljoniem latu un vairāk, tas nav tas pats labākais brīdis, kad valstij jāatrod nauda garantiju izmaksāšanai, bet labāk jau, ka izmaksā nekā pieļaut, piemēram, banka Baltija epopejas atkārtošanos.

Taču manas prombūtnes laikā notika arī kas tāds, kas liecina, ka mūsu jaunā Saeima nudien ir kvalitatīvi citādāka nekā iepriekšējā, pie tam pozitīvā virzienā. Nudien uzmundrina tas, ka "gudrās galvas" vienbalsīgi (!!!) apstiprināja jauno Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju Jaroslavu Streļčenoku! Grūti atcerēties, kad amatpersonu vēlēšanās deputāti būtu demonstrējuši tik lielu vienprātību, pat Vairas Vīķes-Freibergas atkārtotas ievēlēšanas gadījumā daži deputāti balsoja pret. Neesmu tik liels optimists, lai sacerētos, ka tagad visi 100 Saeimas deputāti aktīvi atbalsta cīņu pret korupciju, bet labs rādītājs tas ir vienalga. Šodien Ventspils trubas kabatas avīzē kārtējo reizi ir ķengu raksts par KNAB no skribenta Paidera, bet tas nekas -- vēlēsim knābim vislielāko veiksmi, jo korupcija joprojām mūsu valstī sit daudz, daudz, daudz par augstu vilni.

Savukārt, kaimiņos ar politiku kārtējo reizi iet kā pa brikšņiem. Ziņots, ka Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs (!) vienpersoniski (!!) esot nolēmis, ka opozīcijas partijām gaidāmajās parlamenta vēlēšanās nebūs tiesības savas reklāmas demonstrēt televīzijā, jo tās varot "uzbrukt citām partijām." Tā skaitās demokrātija? Šī lieta skatāma kontekstā ar interviju, kura viņdien vienā no laikrakstiem bija ar Novgorodas apgabala gubernatoru, kurš stāstīja, ka Latvijas iedzīvotājiem vajagot braukt uz viņa apgabalu, jo tur būšot lielisks pārcelšanās pabalsts plus vēl visādi labumi. Var jau saprast. No Krievijas emigrācija laikā kopš cars Vladimirs V tur atjaunoja kvazidiktatūru bijusi pat aktīvāka nekā tepat pie mums, droši vien šur tur kadru trūkst. Bet vai ir īpaši ticams, ka Eiropas Savienības dalībvalsts iedzīvotāji metīsies uz valsti, kurā būtībā atkal ir diktatoriska vienpartijas sistēma ar visu no tā izrietošo? Diez vai. Nezinu, kam ir jānotiek, lai Krievija pirmo reizi savā vēsturē kļūtu par patiesi civilizētu valsti. Pagaidām tā joprojām ir tālu no šāda statusa, domājot arī par to, ka tā tagad ir izvietojusi pretraķešu aizsardzības sistēmu Kaļiningradā, lai "pasargātu" sevi no Rietumu ... pretraķešu aizsardzības sistēmas. Vai dieniņ!

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2011. gada 9. novembris

Žēlabas par kaimiņiem -- bet vai vajag?

Labdien, lasītāji!

Nezinu, cik no Jums lasāt laikrakstu Latvijas Avīze, bet man vienmēr viena no interesantākajām lapām ir pati pēdējā -- tā, kur laikraksta lasītāji zvana vai raksta ar savām pārdomām par dzīvi. Reizēm tiem top uzdots konkrēts jautājums, citreiz tie var rakstīt vai runāt par visu ko pēc kārtas.

Šodien manu uzmanību piesaistīja paziņojums no kādas Veltas Purlīces Tukumā. Žurnālists Jānis Krēķis konstatējis, ka kundze ir satraukta par dažādiem jautājumiem, taču pirmkārt viņa esot sašutusi par to, ka "Latvijas zemes gabali tiek iztirgoti ārzemniekiem." Kolēģis raksta, ka V. Purlīce esot nopūtusies: "Man kaimiņos ir dāņi un vācieši."

Te nu ir jākonstatē, ka acīmredzot Purlīces kundze nav pamanījusi, ka jau labu laiciņu mēs esam tāda iestādījuma biedri, kā Eiropas Savienība, un tās ietvaros iedzīvotājiem ir brīv dzīvot un strādāt, kur vien viņi vēlas tā darīt. Tiesa, brīdī, kad 2004. gadā ES iestājās strīpa Austrumeiropas valstu, tika noteikts pārejas posms, bet Latvijas likumā melns uz balta ir rakstīts, ka zemi Latvijā drīkst pirkt "Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, ja viņi vēlas veikt uzņēmējdarbību Latvijā kā pašnodarbinātie zemnieki un vismaz trīs gadus nepārtraukti dzīvo Latvijā, kā arī vismaz trīs gadus pēc kārtas Latvijā aktīvi nodarbojušies ar lauksaimniecību." Acīmredzot tie dāņi un vācieši, kādi darbojas V. Purlīces kaimiņos, ir apmierinājuši attiecīgās prasības un, ja reiz mēs latvieši tik ārkārtīgi aktīvi izmantojam savas tiesības dzīvot un strādāt citur Eiropas Savienības ietvaros, tad nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc tās pašas tiesības būtu liedzamas citu dalībvalstu pilsoņiem. Protams, ir taisnība, ka vidējā dāņu vai vāciešu lauksaimnieka rocība var būt krietni lielāka nekā vidējā latvieša, bet tas nu reiz nav arguments, ja runa ir par atklātu kopējo tirgu.

Otrkārt, nevaru to zināt konkrēti, bet būtu ar mieru derēt ar visnotaļ lielu pārliecību, ka dāņi un vācieši, kas dzīvo Latvijas Avīzes lasītājai kaimiņos, savu īpašumu uztur labā kārtībā. Ne jau kāds šurpu brauc, lai laukus iznīcinātu vai atstātu bojāejai, ļaudis šurpu brauc, lai nodarbotos ar uzņēmējdarbību. Protams, ne vienmēr tas ir gluds process, nesenais stāsts par dāni, kura lauku smidzināšana noveda pie bišu saimes bojāejas, rāda, ka ne vienmēr viss ir labi. Taču, vai V. Purlīce būtu laimīgāka, ja viņai kaimiņos būtu pagalam nolaisti un ar krūmiem apauguši lauki? Diez vai.

Un ir arī trešā lieta -- minētā latviešu migrācija uz ārzemēm. Nebūt nav teikts, ja kundzes kaimiņos laukus nebūtu nopirkuši dāņi un vācieši, to būtu izdarījis kāds latvietis. Daudzviet lauki stāv visnotaļ tukši un pamesti. Tajā pat Tukumā -- man viņdien radio raidījumā bija tieši Tukuma novada domes priekšsēdētājs Šulcs, un viņš stāstīja, ka, lai arī paredzams, ka līdz nākamā gada vidum viņa novadā būs izveidotas pat 500 jaunas darba vietas, lielas grūtības būs ar visu štata vietu nokomplektēšanu. Tā, piemēram, viens no Skonto uzņēmumiem Tukumā meklēja darbiniekus un pēc tam vēstīja, ka no tā vairāk nekā tūkstoša cilvēku, kuri bija pieteikušies, bija pat ļoti sarežģīti nokomplektēt komandu ar ... vien 30 cilvēkiem. Tas, protams, ir plašs jautājums, tajā skaitā arī par to, kā izglītības sistēma tautsaimniecībai nodrošina nepieciešamos kadrus, it īpaši domājot par profesionālo vidusskolu ne vienmēr ļoti gaišo likteni. Taču darba tirgus tomēr vakuumu necieš un, ja no tūkstoša knapi varēja sagrabināt pāris desmitus, tad ir skaidrs, ka darbs būs jādara kādam citam. Un, ja tie nebūs vācieši un dāņi, tie, ļoti iespējams, būs cilvēki no krietni vien attālākām vietām, par kuriem V. Purlīce un viņai līdzīgi domājoši diez vai priecātos vairāk.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2011. gada 8. novembris

Ušakova grēks

Labdien, lasītāji!

Kā jau droši vien būsit pamanījuši, Rīgas mērs Nils Ušakovs šodien ir paziņojis, ka viņš ir kļuvis par vienu no tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ir parakstījuši petīciju par krievu valodas statusu Latvijā. Teksts, kurā viņš to paziņoja, šorīt bija publicēts Ventspils trubas avīzē, bet zibenīgi to pārtvēra dažādi portāli, un tas noteikti ir paplašinājis to ļaužu loku, kuri to ir izlasījuši.

Mēram ir taisnība vienā lietā. Ja reiz likums pasaka, ka valdībai ir jāfinansē parakstu vākšana tad, kad attiecīgajā jautājumā jau ir savākti 10 tūkstoši parakstu, tad valdībai tā arī ir jādara, un nav pareizi atsevišķiem ministriem sava īsta vai iedomāta nacionālisma dēļ balsot pret. Likums tomēr ir likums.

Taču citā ziņā Ušakovs tomēr ir nodemonstrējis visai ievērojamu liekulību. Viņš kārtējo reizi apzvēr, ka viņš un viņa pārstāvētais Saskaņas centrs stāv un krīt par vienu vienīgu valsts valodu, taču petīciju viņš ir parakstījis vienalga. Tas nozīmē teikt vienu un darīt otru, jo parakstu vākšanas mērķis tomēr ir krievu valodai nodrošināt līdzīgu statusu. "Saskaņiešiem" tā allaž bijusi problēma -- kā vienlaikus sev piesaistīt latviešu balsis, bet tomēr saglabāt to Latvijas "krievvalodīgo" atbalstu, kuriem par latviešu valodu vienkārši nospļauties. Citādi, kā par liekulību, to ir grūti saukt.

Ušakovs savā komentārā apgalvo, ka patiesībā jautājums nemaz nav par krievu valodu kā tādu, tas esot par krievu tautības "latvijiešu" (viņa vārds) pašcieņu. "Latvijieši" mīl šo valsti tikpat daudz, cik latvieši -- tā pilsētas pirmā persona. 18. novembrī viņš viņus visus aicinās pulcēties krastmalā un dziedāt Latvijas valsts himnu. Vai dieniņ, cik ļoti cēli!

Jo cilvēks, kuram joprojām vārds "labrīt" ir eksotisks svešvārds, diez vai prot himnas vārdus un grib piedalīties valsts neatkarības dienas procesos. Tas ir tāpēc, ka cilvēks, kurš visu mūžu ir nodzīvojis Latvijā, bet nav vīžojis iemācīties latviešu valodu, tomēr nav Latvijas draugs. Protams, viena lieta ir gados vecs tantuks, kurš gados vecs bija jau tad, kad sabruka brālīgā Padumjā savienība, taču mēs visi zinām, ka ir arī pietiekami daudz gados jaunu cilvēku, kuri latviešu valodu neprot nemaz. Par kādu "pašcieņu" Latvijā varam runāt, ja cilvēks sevi uzskata tikai un vienīgi par krievu, kuram visas saites ir nevis ar Latviju bet ar Krieviju?

Ušakovs komentārā raksta, ka viņš nebūs satraukts par to, ka nu latviešu politiķi viņam pierakstīs visādus grēkus, piedevām viņš nerunāšot ar tiem, kuri cenšas izmantot jēdzienu "Krievi nāk!", lai iebaidītu latviešus. Te nu ir jāsaka divas lietas. Pirmkārt, parakstīt petīciju, kuras mērķis tomēr ir valstī nodrošināt divas oficiālas valodas -- tas ir grēks. Un, otrkārt, derētu atcerēties, ka lozungu "Krievi nāk!", iespējams, iedibināja latviešu nacionālisti, bet pēc tam to kāri pārtvēra Tatjana Ždanoka un viņas biedri un biedrenes, un tie nu nav nekādi Latvijas un latviešu draugi, nebūt ne.

Vēl mērs raksta, ka viņš esot dikti "pragmātisks" un saprot, ka referendums droši vien nebūtu veiksmīgs. Var jautāt, kāpēc tādā gadījumā viņš velti tērēja laiku, dodoties uz parakstu vākšanas punktu; vai Rīgas pirmajai personai nudien nav nekā labāka, ko darīt ar savu laiku? Taču te nu reiz mēram reiz ir taisnība. Nu, neatradīsies Latvijā pilsoņu vairākums, kurš referendumā nobalsos par krievu valodas oficiālo statusu Latvijā un, tātad, arī Eiropas Savienībā. Neatradīsies. Jo tie cilvēki, kuri pēc visa mūža pavadīšanas Latvijā, joprojām neprot ne vārda latviešu valodas, ir vai nu slinki vai stulbi vai vienkārši pretīgi radījumi. Ja kāds grib piedalīties valsts politiskajos procesos, tad lai iemācās latviešu valodu un kļūst par pilsoni. Aizbildinājums, ka cilvēks jūtas "apvainojies" par to, ka valstī ir naturalizācijas process, ir vienkārši muļķīgs. Un, ja cilvēks negrib iemācīties valsts valodu, tad lai paliek nepilsonis ar visu no tā izrietošo. Cita starpā, vilciens no Rīgas uz Maskavu kursē vairākas reizes dienā. Jā, reti kurš grib pamest ES dalībvalsti un dzīvot līdz kliņķim korumpētajā kvazidiktatūrā, kāda ir mūsdienu kaimiņvalsts, taču, ja reiz cilvēks ir nolēmis uz mūžu palikt Latvijā, tad ja ne pašcieņa, tad tomēr elementāra cieņa pret savu valsti prasa iemācīties valodu.

Kauns par mēru! Liels kauns!

Jauku visiem dienu.

pirmdiena, 2011. gada 7. novembris

Par Dievu, politiku un radikālismu

Labdien, lasītāji!

Mūsdienās Amerikas Savienoto Valstu politiskā sistēma ir stipri šķelta. Lasītāji, iespējams, būs dzirdējuši par to, ka tur ir "zilie" un "sarkanie" štati - vienos it kā dzīvo liberālāk, bet otros - it kā konservatīvāk noskaņoti ļautiņi. Kad radikāli labēji cilvēki izveidoja tā dēvēto Tējas dzērāju kustību, Republikāņu partijas propagandas birojs, kas maskējas zem falšā nosaukuma "Fox News," viņus slavināja līdz pat debesīm. Savukārt, kad citi cilvēki uzsāka tā dēvēto "Okupēsim Volstrītu" kustību, tas pats propagandas birojs viņus nolādēja līdz ar zemi. Ironija nav šī biroja darbinieku stiprā puse, tas pats sakāms arī par atsevišķiem radio raidījumu vadītājiem. Amerikā ir tāds Rašs Limbo, kurš ASV prezidenta Džordža Buša jaunākā un dumjākā laikā nepārtraukti kā vista kladzināja, ka jebkurš, kas pretojas Buša politikai, nav kārtīgs amerikānis, jo Valsts prezidents ir jāatbalsta vienmēr un visur un visiem. Pienāca diena, kad ievēlēts tika Baraks Obama, un pats pirmais, kas nāca no Limbo mutes bija vārdi "Es ceru, ka viņam nekas neizdosies." Saku atkal -- ironija nav šo ļaužu stiprā puse. Un katrā gadījumā Republikāņu partijai patlaban ir tikai viens vienīgs princips: Teikt nē absolūti jebkam, ko iesaka B. Obama, tajā skaitā arī tādām lietām, kuras viņi paši kādreiz bija atbalstījuši. Varu teikt trešo reizi, ka ironija ... nu, paši sapratīsit.

Taču pagājušajā nedēļā ASV Kongresā notika kas neierasts. Kongresa apakšpalātā tapa pieņemts lēmums ar masīvu balsu vairākumu, vien deviņi deputāti balsoja pret. Kas bija jautājums, kurā bija iespējama tik liela vienbalsība? Tas bija priekšlikums no kāda Republikāņu partijas deputāta - no jauna apstiprināt, ka Amerikas Savienoto Valstu moto ir "Mēs uzticamies Dievam." Šis jēdziens Amerikas moto ir bijis kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem, pirms tam moto bija "No daudziem viens" (E pluribus unum). Nu Kongress ir apstiprinājis, ka, jā, "Mēs uzticamies Dievam" joprojām ir valsts lozungs.

Te nu sakāmas divas lietas. Pirmkārt, tikpat labi Kongress varētu sākt apstiprināt apliecinājumus, ka, jā, Amerikas nauda joprojām ir dolārs, Amerikas galvaspilsēta joprojām ir Vašingtona, saule joprojām lec austrumos un riet rietumos u.tml. Un tas, savukārt, noved pie otra jautājuma: Vai tik tiešām patlaban Amerikas politikāņiem nav nekā labāka, ar ko nodarboties? Piemēram, ar Valsts prezidenta iesniegtu likumprojektu, kurā paredzēta jaunu darba vietu radīšana? Ar valsts parāda krīzi? Ar starptautiskām lietām? Bet, nē. Tā vietā deputātiem jānodarbojas ar absolūti lieku procesu.

Te redzams tas, kā atsevišķi politikāņi kārtējo reizi ir centušies privatizēt Dievu. Liels Republikāņu partijas balsts ir tā dēvētie "evaņģēliskie kristieši," kuri pēdējo gadu laikā ir zaudējuši pēdējo kripatiņu no veselā saprāta. Šie ir tie cilvēki, kuri apgalvo, ka Zeme ir 7000 gadu veca tāpēc, ka Bībelē tā esot rakstīts. Viņi ir tie, kuri visaktīvāk atbalsta domu, ka Baraks Obama ir ārzemēs dzimis musulmaņu terorists. Un viņi ir tie, kuru dēļ pagājušajā nedēļā ASV Kongress nodarbojās ar nevajadzīgām muļķībām. Apdauzīto "kristiešu" efekts redzams arī priekšvēlēšanu kampaņā, kura Republikāņu pusē jau sākusies domājot par pēc gada gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Citādi, kā par lielu klaunu un ākstu baru, šos kandidātus nenosaukt, un tas ir vismaz daļēji tāpēc, ka viņiem visiem ir jāizpatīk tieši "evaņģēliskajiem kristiešiem," kuri Republikāņu partijā varbūt neveido vairākumu, bet nozīmīgi ir vienalga. Tas rada lielas problēmas jebkuram kandidātam, kuram joprojām ir saglabāts veselais saprāts. Tā, piemēram, kādreizējais Masačusetas štata gubernators Mits Romnijs savulaik savā štatā ieviesa precīzi to pašu veselības aprūpes programmu, kuru vēlāk valsts līmenī ieviesa Baraks Obama, un nu viņam jāskaidro, kā tas var būt, ka viņa programma ir laba, bet prezidenta identiskā programma ir slikta. Tāpat Romnijs kādreiz bija liberāls jautājumos par abortu, cilvēka seksualitāti, cilmes šūnu izmantošanu ārstniecībā u.tml., tagad viņš ir pilnīgi apsviedis kažoku uz otru pusi, jo "evaņģēliskajiem kristiešiem" šie jautājumi ir kā sarkana lupata vērša priekšā. Vārdu sakot, sacīkstes Republikāņu partijas pusē nav par to, kurš kandidāts vislabāk vadīs valsti, tās ir par to, kurš vislabāk spēs kļūt par pietiekami lielu demagogu, lai dziedātu "evaņģēlisko kristiešu" kopkorī. Slikti jau tas nav, jo trakāki Republikāņi, jo lielākas izredzes Barakam Obamam ir iegūt vēl četrus gadus Baltajā namā, piedevām, satrakosies Republikāņi pārāk ļoti, pilnīgi iespējams, ka Demokrātu partija paplašinās vairākumu Senātā un pat atgūs vairākumu Tautas vietnieku namā. Taču šī Dieva privatizēšana vienalga ir muļķīgs process, jo diez vai Dievs savās debesīs galvenokārt domā par to, kuru partiju atbalstīt ASV prezidenta vēlēšanās.

Un par visu vairāk šis process Amerikā, kā arī mūsu pašu republikā, kur arī netrūkst "ģimenes vērtību" aizstāvju, liecina par drausmīgu liekulību. Jo, pirmkārt, nekur Bībelē neatrast tekstu, kurā Dievs liek saviem bērniem kļūt pēc iespējas stulbākiem (tas jautājumā par zemes lodes vecumu), savukārt, Bībelē pietiekami konkrēti ir pateikts, ka laulību šķirt nedrīkst un, vēl vairāk, viens no desmit baušļiem liek arī nemelot. Cilvēks, kurš apgalvo, ka zemes lode ir 7000 gadu veca, melo. Cilvēks, kurš apgalvo, ka viendzimuma pāri apdraud visu cilvēces nākotni, melo. Cilvēks, kurš apgalvo, ka ir "ģimenes vērtību" aizstāvis, bet lakstojas ar blondīnēm, kad sieva ir laukos, melo. Tas ir slikti Latvijā. Tas ir slikti Amerikā.

***

Un vēl par radikālismu. Šodien Ventspils trubas kabatas avīzē ir visnotaļ kareivīga intervija ar "nacionālboļševiku" Vladimiru Lindermanu. Kareivīga tā ir tāpēc, ka intervētāja ir kādreizējā Tautas frontes aktīviste, dzeltenās preses varone un visu puišu aplidotāja Veidemane, un Ventspils trubas kabatas avīzē viņa kārtējo reizi ir pārkvalificējusies un kļuvusi par visa tautiskā un latviskā aizstāvi. Taču iesaku interviju izlasīt, jo tajā Lindermans visnotaļ atklātā tekstā runā par saviem plāniem, tajā skaitā krievu valodas statusa nostiprināšanā, un tomēr der arī zināt, kas pretējās nometnes lācītim ir vēderā.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2011. gada 31. oktobris

Par KNAB, par zudušu žurnālisti un par neapzinīgiem šoferiem

Labdien, lasītāji!

Darbiņš padarīts, šodien komisija, kas veidota, lai Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) atrastu jaunu direktoru, paziņoja, ka amatam izvirzīts tiks KNAB Valsts amatpersonu darbības kontroles nodaļas direktores vietnieks Jaroslavs Streļčenoks. Komisija kopumā izvērtēja četrus finālistus -- vēl divus KNAB darbiniekus, kā arī kādreizējo iekšlietu ministru Māri Gulbi. Streļčenoks guva virsroku.

Galvenais, kas šajā lietā ir apsveicami, ir tas, ka kandidātu vērtēšanas komisija šoreiz absolūti nebija politizēta kā tas bija tad, kad dažādas komisijas vērtēja Alekseja Loskutova atstādināšanu un nākamā KNAB direktora iecelšanu. Šoreiz procesu vadīja Valsts kancelejas direktore, komisijā bija arī Ģenerālprokuratūras un Augstākās tiesas pārstāvji, kā arī Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas vadītāji. Protams, komisijai nepieder pēdējais vārds, Streļčenoka kandidatūra vēl jāizvērtē Ministru kabinetam un Saeimai. Te nu būs pirmais lielais pārbaudījums pašpasludinātās "tiesiskuma un reformu koalīcijas" disciplīnai, jo visticamāk viņdien Saeimas Juridiskās komisijas vienbalsīgi (!) apstiprinātais likumprojekts par atteikšanos no slepeniem balsojumiem netiks pieņemts un izsludināts pirms pienāks brīdis balsot par Streļčenoku. Ja slepenā balsojumā "gudrās galvas" viņu noraidīs, tad būs skaidri redzams, ka politiskā "kultūra" mūsu deputātu vidē nav mainījusies.

Bet pieņemsim, ka koalīcija pratīsies un cilvēku apstiprinās amatā. Galvenais pēc tam būs nodrošināt, ka valsts pārvalde "knābja" darbā neiejaucas tik groteski, kā kādreiz to darīja "stabilitātes garants" Kalvītis. Jo KNAB tomēr ir izmisīgi svarīgs darbs darāms tādos jautājumos, kā valsts amatpersonu lieta, digitalizācijas skandāls, Šlesera telefonsarunas par īpašumtiesībām un, iespējams, to slēpšanu u.tml. Tikai un vienīgi tiem, kuri ir iesaistīti koruptīvās shēmās, ir iemesls cerēt, ka arī šoreiz KNAB vadībai tiks izraudzīts "pareizais" cilvēks, kurš biroja darbu tieši traucēs, nevis veicinās, ka to darīja jūnijā no amata atstādinātais Normunds Vilnītis. Mēs visi pārējie varam turēt īkšķus par to, lai KNAB kļūtu arvien spēcīgāks un aktīvāks.

***

Žēl par vēl vienu nebūtībā aizgājuši kolēģi. Man personīgi ziņa, ka kādreizējā raidījuma "De facto" vadītāja Ilze Nagla ir kļuvusi par uzņēmuma Ventspils nafta korporatīvās komunikācijas un sabiedrisko attiecību vadītāju, bija visnotaļ šokējoša. Lai vai kā, bet tā dēvētas "Ventspils intereses" allaž bijušas tādu raidījumu, kā "De facto," redzes lokā, un te nu reiz ir absolūti tas pats, kas savulaik ar Intu Lasi, kura vakarā kritizēja Valsts prezidenta Valda Zatlera ievēlēšanu, un nākamā rītā kļuva par viņa preses sekretāri. Naglas gadījumā situācija ir vēl smagāka, jo Valsts prezidenta institūcija ir viena lieta, bet ārkārtīgi miglainās "Ventspils intereses" ir pavisam kas cits. Naglas sabiedrisko attiecību jomā būs arī pagalam strīdīgais uzņēmums Latvijas kuģniecība. Būs skumji vērot, ka viņa tagad locīsies jautājumos par to, kas īsti kam tur pieder un kas īsti tur notiek. Tāpat, kā toreiz ar Intu Lasi, arī šoreiz man jāsaka, ka žurnālistikas durvīm Naglas gadījumā tagad jābūt pavisam slēgtām -- ja reiz viņa ir izlēmusi kļūt par korporatīvo interešu runas sievu, tad tas nav žurnālistes cienīgs lēmums, un par žurnālisti, diemžēl, Ilzi Naglu vairs uzskatīt nevaram.

***

Un, pēdīgi, šodien vienā no Latvijas laikrakstiem Valsts tiesībsargs Juris Jansons ir nācis ar domu, ka ne tur noliktu automobiļu riepu bloķēšana esot "prettiesiska īpašuma aizturēšana, kas ir pretrunā ar Civillikumu un Satversmi." Tiesībsarga birojs, tā tiesībsargs, pats šo procesu varētu apelēt Satversmes tiesā.

Ļoti ceru, ja tā, tad Satversmes tiesa lūgumu noraidīs. Riepu bloķēšana taču nav nekas tāds, ko kāds ir izdomājis tikai Latvijā vien, arī manā dzimtajā Amerikā tā nav neparasta lieta. Taču riepas taču netiek bloķētas tāpat vien. Runa ir tikai un vienīgi par neapzinīgiem šoferiem, kuriem ir pārliecība, ka spēkratus var likt da jebkur. Mašīnas likšana ne tajā vietā un tarifa nemaksāšana tomēr ir likumpārkāpums, un uzskatīt riepu bloķēšanu par "prettiesisku īpašuma aizturēšanu" -- tādā gadījumā laikam tas pats būtu jāsaka par finanšu kontu arestēšanu koruptīvu darījumu izmeklēšanas laikā. Abos gadījumos sakāms pilnīgi viens un tas pats -- negribi savas mašīnas riepu bloķēšanu (savu kontu arestēšanu), nedari neko tādu, kas pie tā novestu. Tas nav sarežģīts reizes rēķins.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2011. gada 29. oktobris

Par pulksteņiem

Labdien, lasītāji!

Kā zināms, šonakt mēs visi varēsim pagulēt vēl vienu stundiņu ilgāk, jo šonakt mēs grozīsim pulksteņus. Tas ir jaukāk nekā pavasarī, kad viena stunda tiek zaudēta, taču mulsina tracis, kādu šis process izraisa vienā sabiedrības daļā.

Šodien šim korim pievienojies laikraksts Diena, kur ievadrakstā teikts, ka "pulksteņa grozīšana divreiz gadā pilnīgi noteikti rada lieku stresu, savukārt ekonomiskais labums ar kuru pamatojot pulksteņa griešanu, tā savulaik tika ieviesta, ir nevienam tā īsti nezināms." Nu, Dienas komentāri mūsdienās ir tādi pagalam īsiņi, tāpēc varbūt šī komentāra vārdā nenosauktais autors nejuta nepieciešamību izpētīt, kāpēc pulksteņa grozīšana "savulaik" tika ieviesta, taču informācijas par to netrūkst. Pavasarī pabīdot pulksteni par vienu stundu uz priekšu, vakars ir garāks, tāpēc ilgāk var darboties tie, kuri strādā ārpus telpām, piemēram, zemnieki. Tāpat garāka saules gaisma vakarā ļauj ietaupīt energoresursus, jo nav nepieciešams izmantot elektriskās spuldzes. Tieši šī ekonomiskā pamatojuma dēļ pulksteņa grozīšanu Lielbritānija ieviesa 1916., bet Amerikas Savienotās Valstis -- 1918. gadā. Protams, Latvija ir pietiekami tālu uz ziemeļiem, ka būtībā vasaras saulgriežu laikā ir viens pīpis, vai saule noriet pusnaktī vai stundu ātrāk, bet tāds nu tas pamatojums ir.

Savukārt, pulksteņa grozīšana rudenī nodrošina, ka rīts ir par stundu garāks, un tas it īpaši ir svarīgi skolēniem, kuriem nav jādodas uz skolu tumsā. Arī šajā gadījumā, protams, šī priekšrocība Latvijā ir nosacīta, jo dziļākajā ziemas posmā saule tāpat nelec ļoti agri no rīta, bet tomēr. Pulksteņu grozīšana Eiropas Savienībā ir ar direktīvu palīdzību noteikts process, visās ES dalībvalstīs tas notiek marta un oktobra pēdējā svētdienā.

Protams, biznesam sarežģījumus šogad var radīt tas, ka Krievija un Baltkrievija pirmoreiz pulksteņus negrozīs, tāpēc atšķirība starp Rīgu un Maskavu būs nevis viena, bet divas stundas. Taču jādomā, ka gabals tāpēc nevienam nenokritīs. Cits jautājums ir par to, vai šis process ietekmē cilvēka veselību. Dienā šodien apgalvots, ka "tā saucamie speciālisti" (tātad -- ja viedoklis ir atšķirīgs, tad cilvēks ir tikai "tā saucams"), kuri uzskata, ka pulksteņa grozīšana neietekmē veselību, "aizmirst, ka daudzu, pat nopietnu, slimību cēlonis ir emocionāls. Kopš trīsdesmitajiem gadiem zināms, ka pat kuņģa čūlas cēlonis var būt emocionālas dabas." Jā, tā tas ir, bet mani vienmēr ir mulsinājuši apgalvojumi, ka pulksteņa grozīšana par vienu stundu turp vai atpakaļ rada nepārvaramas problēmas. Šonakt stundu ilgāk gulēt -- tas kādam kaitēs? Martā zaudēt vienu stundu -- tas pats? Šķiet, tam jābūt visnotaļ vārīgam organismam, kuru tas ietekmē tik ļoti, ka rodas nozīmīgas problēmas. Katrā gadījumā es šonakt laimīgs iešu gulēt ar apziņu, ka patiesībā eju gulēt stundu agrāk.

Un par Dienu vēl viena lieta -- nezinu, vai laikrakstā vispār vairs strādā lapu redaktori, bet šodien SestDienā ir kliedzoša kļūda. Fotogrāfija, kurā redzamas divas personas Jānis Urbanovičs un Latvijas jaunais satiksmes ministrs. Kā identificēts viņš? "Pie partijām nepiederošais Indulis Ronis." Vai tiešām neviens to nepamanīja? Indulis Ronis ir vēsturnieks. Satiksmes ministra vārds ir Aivis. Diez kas nav.

Jauku visiem (šo pagarināto) dienu!

otrdiena, 2011. gada 25. oktobris

Par jauno valdību

Labdien, lasītāji!

Teju trīs stundas debatēja, bet rezultāts bija paredzams, ar vienu maziņu pārsteigumu. Šodien Saeima apstiprināja jaunu valdību ar Valdi Dombrovski priekšgalā. Debatēs piedalījās vien 27 no tautas kalpiem, daži no viņiem -- vairākkārt. Lielākoties runāja opozīcijas pārstāvji, tajā skaitā Jānis Tutins no Saskaņas centra tādā pa pusei latgaliskā, pa pusei latviskā valodā ar krievu valodas piešprici ("nu vot," "davai"), par ko viņš saņēma aizrādījumu no Saeimas priekšsēdētājas. Divreiz runāja arī "zaļo zemnieku" pārstāvis Kārlis Seržants, bet pašā balsojumā viņš nepiedalījās, jo "neesot paguvis" -- tā viņš pats to pēc tam skaidroja. Toties (un te ir maziņais pārsteigums), par valdību balsoja cits "zaļais zemnieks" Ingmārs Līdaka. Malacis! Bet tomēr nē -- pēcāk Līdaka paziņoja, ka ir kļūdījies un Saeimas Prezidijam lūgs mainīt protokolu, lai norādītu, ka viņš balsojis "nē." Nav malacis, nav.

Protams, par dažiem no tiem, kuri tagad ir tapuši par ministriem, bijuši jautājumi. Kāds tad īsti ir Edmunda Sprūdža izglītības līmenis? Vai Rihards Kozlovskis tik tiešām pazīst drēbi Iekšlietu ministrijā? Danielam Pavļutam izglītība ir kultūras jomā, ko viņš sajēgs Ekonomikas ministrijā? Un vai tiešām parlamentārā republikā ir pareizi, ka viņš, kā arī Roberts Ķīlis un Aivis Ronis, nav nevienā partijā? Tiesa, Ministru kabinetā nebūs tikai un vienīgi jaunu seju. Par Dombrovski varētu rakstīt atsevišķu stāstu, viņa atkārtota ievēlēšana pēc ļoti smagajiem un sāpīgajiem lēmumiem, kādi bijuši vajadzīgi pēdējo gadu laikā, ir ievērojams sasniegums. Finanšu un aizsardzības ministra krēslus attiecīgi saglabās Andris Vilks un Artis Pabriks. Tieslietu ministrijā atgriezīsies Gaidis Bērziņš, kurš tur jau ir sabijis, kā arī Veselības ministriju kūrēs Ingrīda Circene, arī viņa veselības ministra portfeli ir turējusi, gan senāk nekā Bērziņš bija tieslietu ministrs.

Jaunās valdības apstiprināšana nozīmēs "mīkstos mandātus" savam pusducim cilvēku -- Lolitai Čigānei, Rasmai Kārkliņai, Arvilam Ašerādenam un Ingmāram Čaklajam no Vienotības, savukārt vismaz man nemaz nezināmajai Dainai Kazākai un Raivim Blumfeldam attiecīgi no ZRP un Nacionālās apvienības. Tas, ka "mīksto mandātu" skaits ir tik mazs, arī ir saistāms ar visnotaļ lielo bezpartejisko cilvēku skaitu, kuri kļuvuši par ministriem, savukārt Circene par ministri kļuvusi lai gan viņa vēlēšanās palika aiz svītras, bet jaunā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende pat nekandidēja, piedevām viņa vislabāk ir pazīstama kā kādreizējā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja, un tas nu reiz nav darbs, kuram šķiet esam īpaši lielas saites ar kultūras lietām.

Redzēsim, kā jaunajai valdībai klāsies. Viegli nebūs. Budžets jāpieņem, ar Eiropu jārunā par patlaban bezgalīgi negodīgajām subsīdijām (šajā kontekstā sevišķi būtiska loma būs jaunajai zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai, kurai vispirms būs jāizcīna valsts zemnieku uzticība), Māstrihtas kritēriji jāapmierina, jāizdomā, ko iesākt ar airBaltic, Citadeles banku u.c. valsts aktīviem. Saeimā opozīcija būs rūdīta un viltīga, nepārtraukti tā centīsies mest sprunguļus valdības ceļā un tas, savukārt, nozīmēs ļoti nopietnu koalīcijas disciplīnu būtiskos balsojumos. Tas sevišķi interesanti tāpēc, ka koalīcijai kā tādai ir tikai 50 balsu Saeimā, plus vēl seši "neatkarīgie" deputāti, kuri savā neatkarībā var justies pagalam brīvi.

Taču ir visas iespējas cerēt, ka vismaz mēs vairs nepiedzīvosim to, ko piedzīvojām 10. Saeimas laikā -- nepārtrauktu vienas koalīcijas partijas bloķēšanos ar opozīciju, it īpaši jautājumos par tiesiskumu. Tas priecē. Latvijā ir pietiekami daudz skeptiķu par šīs valdības ilgtspēju, taču es neredzu iemesla, kāpēc tā nevarētu palikt vietā līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām 2014. gadā. Kā teicu, tas prasīs disciplīnu, bet, ja koalīcijas partiju pārstāvji pratīs sadarboties un draudzēties, tad rezultātam nav jābūt negatīvam. Protams, politikāņi ir politikāņi, grūtos jautājumos vienam otram varētu niezēt nagi par domu, ka varbūt būtu jāpieņem populistisks, nevis valstisks lēmums jautājumos, piemēram, par pensijām, par izglītības un veselības reformām, par nodokļiem. Taču, gribu tomēr šajā jomā būt optimists. Jā, dzīvosim, redzēsim, bet šoreiz nudien man ir lielākas cerības nekā iepriekš, it īpaši tādā nozīmē, ka premjerministra un finanšu ministra amatu saglabā tie paši cilvēki, kas iepriekš, tātad -- tie ir cilvēki, kuri pazīst drēbi. Dombrovskis pakāpeniski ir atkratījies no sava "grāmatveža" imidža, lai viņam veicas.

Vēl pāris domu par jauno Saeimu. Minētie "mīkstie mandāti" šajā sasaukumā nebūs pirmie, jau tagad bērna kopšanas atvaļinājuma laikā mandātu nolikusi "zaļā zemniece" un šahiste Dana Reizniece-Ozola. Saeimā ir trīs Andreji, trīs Andri, četri Dzintari, divi Edmundi, divi Gunāri, trīs Igori, divas Ineses, divas Ingas, divi Ivani, veseli 10 Jāņi, trīs Kārļi, divi Raimondi, trīs Sergeji, trīs Valdi, divi Viktori un divi Vladimiri. No dzīvnieku pasaules Saeimā ir Līdaka, Zaķis un Bite. Kā esmu rakstījis citreiz, ir palicis vairs tikai viens deputāts, kurš sabijis visās Saeimās plus vēl Augstākajā padomē, tas ir Dzintars Ābiķis. Vēl visās Saeimās, bet ne Augstākajā padomē, bijis Jānis Urbanovičs. Kopā mūsu valsts parlamentā laikā kopš Augstākās padomes vēlēšanām sabijis 643 mūsu valsts iedzīvotāju. Rekordiste deputātu skaita ziņā bija 8. Saeima, kuras laikā deputātu krēslā sēdējuši veseli 132 cilvēki (salīdzinoši 10. Saeimā -- 118, bet 9. Saeimā-- 128 deputātu). Un cik no visām tām 643 personām bijušas sievietes? Mazāk par 100. Arī tas ir sava veida rādītājs.

Saku vēlreiz -- veiksmes jaunajai valdībai un Saeimai!

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2011. gada 24. oktobris

Bīstama doma no Valsts kontrolieres

Labvakar, lasītāji!

Šodien Ventspils trubas laikrakstā ir plaša intervija ar Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu, kurā viņai top vaicāts par pašreizējām politikas aktualitātēm. Neraksturīgi, ka laikraksts neko nevaicāja par "sorosīdiem," taču interviju veica viena no tā profesionālajām žurnālistēm (atšķirībā no demagogiem, kas tur strādā), Baiba Lulle.

Intervijas laikā I. Sudraba pamatīgi nostrostē politikāņus par viņu vājumu un mazspēju, paužot pārliecību, ka joprojām viņi ir pārāk ieinteresēti savtīgās interesēs un krēslos, lai būtu spējīgi domāt par valsts un sabiedrības interesēm. It īpaši viņa runā par to, cik viegli politikāņi zīmē dažādas "sarkanās līnijas" un nodarbojas ar etnisku konfliktu veicināšanu, tā slēpjoties aiz savu vēlētāju muguras. Pirmajā gadījumā, protams, runa pirmkārt ir par Zatlera Reformu partiju, bet pēdējā -- par Saskaņas centru un Nacionālistu apvienību (lai gan pēdējo I. Sudraba vārdā nemin). Kontrolierei, lieki teikt, ir taisnība, ka uzspēlētas intereses par "latviešiem" vai "krievvalodīgajiem" traucē atrast kopsaucēju par valsts un sabiedrības interesēm, jo nudien, "nacionālistu" teiktais, ka ar SC nekad un nekādā gadījumā (un otrādi) neliecina, ka politiķiem pat minimāli interesē, piemēram, ko otra puse domā par valsts budžeta konsolidāciju vai izglītības un veselības reformām. Protams, daudz vieglāk ir rīdīt latviešus un nelatviešus nekā domāt par nopietnām lietām, taču tas ir nudien nožēlojami, lai neteiktu vairāk.

Taču jautāta par iespējamiem risinājumiem, Valsts kontroliere nākusi ar vienu diskutablu un vienu pagalam bīstamu domu. Diskutablā doma ir par to, ka Latvijai ir jākļūst par prezidentālu republiku, kurā "var ar prezidentālas varas palīdzību veidot profesionālu valdību, jo, manuprāt, jāmeklē ceļi, kā sabiedrību saliedēt. Caur partiju sistēmu pārsvarā notiek savtīgu interešu realizācija un sabiedrības šķelšana." Jā, tas tā ir, bet vai plašākas pilnvaras Valsts prezidenta uz likumdevēja un izpildvaras rēķina nodrošinātu, ka tas tā vairs nav? Tas būtu ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, kas kļūst par prezidentu. Ja, piemēram, notiktu neiedomājamais un par prezidentu kļūtu nesaprotami populārais Puzes ķeizars, tad pilnīgi noteikti Valsts prezidentam pirmajā vietā būtu "savtīgu interešu realizācija." Šis nu reiz nav tas jautājums, kuru vajag ieviest bez ļoti plašām debatēm par tā rezultātiem.

Savukārt, bīstamā doma ir par to, ka Valdim Dombrovskim būtu jāveido koalīcija, kurā ir visas Saeimā ievēlētās partijas. Šī ir noraidāma doma divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tās partijas, kuras būs opozīcijā, ja Saeima apstiprinās Dombrovska "50+6" koalīciju, ir pelnījušas būt opozīcijā, jo abas 10. Saeimā bija uzskatāmi bezatbildīgas par valsti un tās attīstību. Un, otrkārt, ja visas valdības ir koalīcijā, tad nav neviena, kas valdībai skatās pirkstos, nav neviena, kas oponē. Piedevām, tas arī nozīmē, ka vara pieder visiem un tātad nevienam, gluži kā tas bija ar īpašumiem Padomju savienībā. Vai tas, ka dzīvojamais nams "piederēja" visiem tā iemītniekiem, nodrošināja nama apkopi un uzlabošanu? Protams, ka ne. Jo, ja kāpņu telpa piederēja visiem, tad tā noteikti nepiederēja jebkuram individuālam iedzīvotājam. Parlamentārās valstīs opozīcija, ja vien tā ir atbildīga opozīcija, spēlē būtisku lomu, revidējot koalīcijas darīto un oponējot tam, ja ir labs iemesls tā darīt. Turpinu uzskatīt, ka Dombrovskim vajadzēja koalīcijā paņemt arī "zaļos zemniekus" Jāņa Dūklava personā, jo viņiem šajā Saeimā vairs nav pietiekami lielas teikšanas, lai apkalpotu sava elka intereses un ne par ko citu nedomātu, taču pilnīgi bez opozīcijas Saeima tomēr nedrīkst būt.

Vēl šodien topošais premjerministrs ir paziņojis sava kabineta sastāvu. Tajā būs četri ļaudis no Vienotības, trīs no ZRP un divi no Nacionālistu apvienības. Kopā -- deviņi ministri. Kā ar pārējiem? Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts vēl tikai paredz iestāties ZRP. Par izglītības ministru Robertu Ķīli ZRP vien ņems "atbildību," savukārt par bezpartejisko satiksmes ministru Aivi Roni un bezpartejisko zemkopības ministri Laimdotu Straujumu attiecīgi "atbildību" uzņemsies Vienotība un ZRP pirmajā, un tikai Vienotība otrā gadījumā. Var, protams, runāt par attiecīgo cilvēku profesionalitāti, taču labāk tomēr ir veidot valdību no ļaudīm, kuri ir attiecīgajās partijās, jo tas vēl jo vairāk ļauj nodrošināt minēto "atbildību."

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2011. gada 23. oktobris

Mūzika, mūzika

Labdien, lasītāji!

Vakar vadīju vienu uzņēmuma pasākumu, kurā cita starpā uz skatuves kāpa četri muzikāli priekšnesumi. Rindas kārtībā tie bija Latvijas Simfoniskā orķestra pirmā vijole Raimonds Ozols tandēmā ar taustiņinstrumentālistu Raimondu Macatu, grupa Instrumenti, lieliskais Džordžs Siksna ar sešiem cilvēkiem no viņa tirkīza kora no Koru kariem, un Māra Briežkalna kvintets ar tikpat lielisko Intaru Busuli priekšgalā.

Stāvēju, klausījos un priecājos. Instrumenti ir grupa, ko veidojuši divi Cosmos puiši Jānis Šipkēvics jaunākais un Reinis Sējāns. Cita starpā puiši ir uzstājušies pandu maskās, taču šoreiz viņi bija tērpti smalkos tērpos, kas lika domāt par kategoriju "glam rock" -- tātad, glamūra roks. Instrumenti nule laiduši klajā jaunu disku "TRU," arī man viņi uzdāvināja eksemplāru, un paldies par to. Šipsim, kā viņš pats sevi sauc, ir vienkārši elpu aizraujoša balss. Savukārt, Raimonds Ozols spēlēja elektronisku instrumentu, kurš vijoli kā tādu atgādināja tikai nosacīti, taču tas nenozīmēja kvalitātes zudumu. Tieši pretējais, skaņa bija lieliska. Džordžam Siksnam ir operas kvalitātes tenora balss, arī kora dalībnieki -- super! Un arī par Intaru Busuli var teikt tikai to labāko, viņam ir balss, kas var dziedāt visu no džeza un bibopa līdz rokam.

Grāmatu sērijā par Hariju Poteru ir aina, kurā visi skolēni dzied skolas dziesmu, un pēc tam skolas direktors Dumidors nopūšas, "Ak, mūzika -- tas ir lielāks brīnums par visu to, ko mēs burvji darām." Piekrītu. Bez mūzikas dzīve būtu daudz pliekanāka. Vienmēr esmu nožēlojis, ka man nav tādas balss, kuru ārpus liturģijas dziedāšanai baznīcā un atsevišķiem karaoke priekšnesumiem kāds īpaši gribētu klausīties. Taču mūziku klausos vienmēr un ar lielu baudu. Man tīk gandrīz visi mūzikas paveidi izņemot tā dēvēto tehno, ko patlaban spēlē klubos. Manā uztverē divas notis un trīs vārdi nav īsti mūzika, piedevām mūsdienās elektronika nereti cilvēka balsi pārvērš tā, ka pašu balsi vairs nevar uztvert nemaz. Taču citādi klausos visu no klasikas līdz roka mūzikai, un teikšu vēlreiz -- bez mūzikas dzīve būtu neiedomājama.

Jauku un skanīgu visiem dienu!

piektdiena, 2011. gada 21. oktobris

Vēl viena tirāna nāve

Labdien, lasītāji!

Tāpat, kā Sadāms Huseins un Osama Binladens pirms viņa, viņš slēpās. Sadāmu izcēla no pazemes bedres, viņš bija paslēpies kanalizācijas šahtā. Sākotnēji vēstīts, ka viņš sašauts kājās, vēlāk izrādījies, ka viņš nošauts. Internetā var atrast video, kurā redzams attiecīgais mirklis. "Nešaujiet!", lūdzas diktators. Un tad atskan šāviens.

Protams, runa ir par Lībijas ilggadīgo diktatoru Muamaru Kadafi. Sacelšanās "arābu pavasara" kontekstā sākās jau pirms vairākiem mēnešiem, ar NATO gaisa spēku palīdzību režīma pretnieki pakāpeniski pārņēma visu valsti. Kadafi slēpās pēdējā pilsētā, kuru vēl savās rokās turēja viņa atbalstītāji, bet tas bija tikai pagaidu slēpnis. Nu viņa vairs nav.

Muamars Kadafi bija tīrradnis, viņš te nolādēja visu Rietumu pasauli, te atkal līda tai klāt. Sešas dienas pēc tam, kad tika sagūstīts Huseins, Kadafi atteicās no masu iznīcināšanas ieroču programmas un aicināja Lībijā ierasties starptautiskus inspektorus, lai pārliecinātos, ka viņš tik tiešām tā bija izdarījis. Kad teroristi iznīcināja lidmašīnu virs Lokerbijas, Kadafi ilgi tielējās, bet galu galā izdeva apsūdzētos, un Lielbritānijā viņi tika notiesāti. Savā valstī viņam bija Staļina un Mao tipa personības kults. Viņš pats sevi sauca par "brāli vadoni" un "revolūcijas vadītāju," kā arī par "visu karaļu karali." Viņš savu valsti pārvaldīja ar dzelzs dūri jau kopš tālā 1969. gada, neviens cits arābu valstu vadonis tik ilgi pie varas nenoturējās. Viņam bija pašam sava pārvaldes filozofija, t.s. "Trešā starptautiskā teorija," tā izdota "Zaļajā grāmatā" analogi Mao "Sarkanajai grāmatai." Lībija ir bagāta valsts, tai ir naftas un gāzes resursi, bet valsts vienkāršie iedzīvotāji neko no šīs bagātības neredzēja, tautsaimniecība būtībā bija Kadafi un viņa ģimenes rokās. Kad viņš ceļoja, tas allaž bija ar savu telti, viesnīcās viņš neuzturējās. Š.g. jūnijā Starptautiskā Krimināltiesa viņu apsūdzēja noziegumos pret cilvēci. Nu tiesas priekšā viņam nenāksies stāties.

Jautājums par "arābu pavasari" nav viennozīmīgs, jo tajās valstīs, kurās gāzti diktatori vai kvazi-diktatori, lielākoties nav skaidrs, kas notiks tālāk. Ēģiptē notiek ņurdēšana par to, ka militāristi, kuri pārņēma varu pēc Valsts prezidenta Mubaraka ēras beigām, nebūt tik ļoti nesteidzas ar solīto pārvaldes tiesību atdošanu civilpersonām. Tālāk tikusi Tunisija, tur parīt paredzētas Konstitucionālās asamblejas vēlēšanas, lai pēc tam rīkotu vispārējas vēlēšanas. Taču visumā pieredze liecina, ka diktatoru gāzšana Tuvajos austrumos un Āfrikas ziemeļos nebūt nenozīmē automātisku demokrātijas ieviešanu. Arī Irākā ar to iet kā pa brikšņiem, ļaudis vienkārši nav pieraduši pie pašnoteikšanās. Ir arī tas apstāklis, ka daudzviet minētajā teritorijā diktatori apspieda musulmaņu kustības, kuras tagad kāri raugās varas virzienā. To starpā ir arī tādi musulmaņi, kuri savā valstī vēlas izveidot kalifātu ar viduslaiku likumiem. Tas nu nebūtu nekas jauks.

Taču "arābu pavasaris" arī ir apliecinājis pārējās pasaules divkosību. Lībijas iedzīvotājiem NATO un Apvienoto Nāciju organizācija steidzās palīgā sakarā ar minēto apgalvojumu par noziegumiem pret cilvēci. Taču Sīrijā, kur diktatora režīms pēdējo mēnešu laikā ir nogalinājis burtiski tūkstošiem civiliedzīvotāju, nekas tamlīdzīgs netiek darīts. Pat nosodošu rezolūciju ANO Drošības padome nevarēja pieņemt, jo Krievija un Ķīna tai uzlika savu veto. Pieņēmums, ka visur pasaulē ļaudis vēlas brīvību, ir pamatots, bet pieņēmums, ka valstis, kurās demokrātija Rietumu izpratnē nav bijusi nekad, automātiski to pieņems tiklīdz tas būs iespējams, nebūt nav pamatots. Tas, starp citu, labi redzams mūsu kaimiņvalstī Krievijā, kur demokrātija lielākoties ir tikai imitācija. Savukārt, Tuvajos austrumos un Ziemeļāfrikā sabiedriski politiskās tradīcijas veidojušās krietni citādā veidā nekā Rietumos. Grūti spriest, kas tur notiks tālāk.

Taču viens ir skaidrs. Lībijas diktators ir saņēmis pelnītu sodu pats no savas tautas, un nav iemesla par to nepriecāties. Protams, diktatori arī mūsdienās nav nekas neparasts, tajā skaitā mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā. Tomēr gribas domāt, ka viņu laiks tuvojas beigām. Ne velti Ķīna tik ļoti paniski cenzē visu informāciju par "arābu pavasari" -- vecie buki, kas pārvalda milzīgo un bagāto valsti, negrib, lai ķīniešiem rastos ne tādas domas. Mums Latvijā ir viss iemesls atbalstīt jebkurus centienus demokrātijas virzienā. Mūsu pašu demokrātija varbūt ir ne pašā labākajā līmenī, kā tas bijis redzams cirkā, kas saistāms ar valdības veidošanu, taču no totalitārisma jūga mūsu tauta atbrīvojās itin naski un veiksmīgi. Tas ir veiksmes stāsts, un nav iemesla kaut ko citu vēlēt lībiešiem, tunisiešiem, irākiešiem vai jebkuriem citiem cilvēkiem pasaulē.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2011. gada 20. oktobris

Šoreiz come oooooooooooooooon domāts Zatleram

Labdien, lasītāji!

Pirms kāda brīža blogā rakstīju par Vienotības nevēlēšanos akceptēt Zatlera Reformu Partijas (ZRP) domu par koalīciju ar Saskaņas centru (SC) un rakstīju "come oooooooooooooooon", tā aicinot Vienotību beigt ākstīties un ķerties pie darba.

Šodien tas pats man jāsaka Valdim Zatleram. Vakar Rīgas pilī viņš kopā ar Valdi Dombrovski (Vienotība) un Raivi Dzintaru (Nacionālā apvienība, NA) tikās ar pēcteci Valsts prezidenta amatā Andri Bērziņu, tapa aicināts padomāt par plašāku koalīciju nekā piedāvāto "50+6" variantu, un paziņoja, ka nē, nekāda paplašināšana nebūs, jo Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) bezpartejiskā pārstāvja Jāņa Dūklava atstāšana zemkopības ministra amatā nozīmētu "tārpu" klātbūtni valdībā. Nekas īpaši ātrs šajā procesā nenotiks, jo Bērziņš Saeimas balsojumu par valdību pieļaus tikai tad, kad visas attiecīgās institūcijas būs sniegušas savu viedokli par izvirzītajiem ministru kandidātiem un Dombrovskis būs iesniedzis valdības deklarācijas projektu. Tāpēc ir vēl laiks pārdomāšanai.

Valsts prezidentam nepārprotami ir taisnība, ka proponētā 50+6 koalīcija nevar būt pati stabilākā, jo neatkarīgi deputāti ir citā statusā nekā partiju pārstāvji. Nevaru piekrist šīs domas ekstrēmajam variantam -- valdība ar visu Saeimā pārstāvēto politisko spēku pārstāvniecību, jo opozīcija parlamentārā iekārtā tomēr ir būtiska. Taču jautājumā par Dūklavu ir konstatējams tas, ka lauksaimnieku organizācijas visai vokāli ir pieprasījušas viņa atstāšanu amatā, jo viņi uzskata, ka viņš darbu ir veicis godam un nebūtu nomaināms tieši tagad, kad notiek diskusijas par Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku pēc 2013. gada beigām. Tas ir viedoklis, kuru ir vērts ņemt vērā, jo lauksaimnieki protams drēbi pazīst labāk nekā citi.

Zatlers acīmredzot baidās par to, ka "zaļo zemnieku" klātbūtne koalīcijā nozīmētu Puzes ķeizara klātbūtni un leģitimēšanu. Taču situācija ar ZZS patlaban ir ļoti citādāka nekā tā bija 10. Saeimā. Šoreiz apvienība būtu viena no četrām, nevis viena no tikai divām koalīcijas partnerēm. Tas, savukārt, nozīmē, ka jebkādus centienus, piemēram, mīkstināt noteikumus par naudas atmazgāšanu, kā tas bija 9. Saeimas laikā, valdība viegli varētu apturēt. Zatlera vēlmi atbrīvot Latvijas politiku no oligarhiem var saprast un atbalstīt, taču, ja šoreiz tas notiek upurējot valdības stabilitāti, tad tas nav pats labākais variants. Piedevām, 50+6 koalīcijai būs jārēķinās ar ārkārtīgi rūdītu un viltīgu opozīciju, ja tajā būs gan "zaļie zemnieki," gan arī Kremļa partneri no SC. Neesmu nekāds ZZS fans, uzskatu, ka apvienībai nāktu tikai par labu atteikšanās no Ventspils partijas, taču šajā gadījumā "zaļajiem zemniekiem" Saeimā nav pietiekami lielas teikšanas, lai bezrūpīgi nodarbotos ar nedarbiem, kā tas bija 10. Saeimā. Arī tad, ja tā balsos kopā ar SC, 50+6 koalīcijai ir pietiekami daudz balsu, lai novērstu nepareizu lēmumu pieņemšanu. Protams, ar nosacījumu, ka pati koalīcija ir vienota, un ņemot vērā notikumus pirmdien un otrdien, par to nu īpaši droši nevaram būt. Taču mēģināts nav zaudēts, un šoreiz tomēr būtu ļoti labi, ja Zatlers atteiktos no savas "sarkanās līnijas." Latvijas problēmas patlaban ir pārāk būtiskas, lai vienam cilvēkam ļautu nodarboties ar spēlītēm.

Pats Zatlers būtībā ir zaudējis visu cieņu. Manuprāt, viņš patlaban ir tādā pat situācijā, kādā bija pirms četriem gadiem, kad kļuva par Valsts prezidentu. Tāpat, kā toreiz ("Es esmu ... jā, kas es esmu?), viņš īsti nesaprot vidi, kurā atrodas. No Rīgas pils, kur viņu apčubināja, no kuras un uz kuru viņš devās konvojā ar policijas eskortu, un kurā viņš bija galvenais teicējs ar nudien elegantu dzīvi, viņš ir nonācis tajā vircas bedrē, kāda ir parlamentārā politika mūsu valstī. Pēc kaunpilnās sakāves Saeimas priekšsēdētāja vēlēšanās, kur par viņu nebalsoja 11 no viņa paša koalīcijas pārstāvjiem, cilvēkam vajag saprast, ka viņš vairs nav lielākais puika smilšu kastē. Ja viņš to nespēj pieņemt, tad droši vien ir laiks nolikt mandātu un atgriezties medicīnā. Jo, saku vēlreiz, spēle patlaban ir pārāk nopietna, lai viens cilvēks varētu to apgāzt. Vismaz eksperimentālā kārtā, lai Dūklavs paliek Zemkopības ministrijā un lai Latvijai ir koalīcija, kas nevis 50+6, bet gan 63+6 ... cita starpā tāpēc, ka tas nodrošina konstitucionālo vairākumu Satversmes grozīšanai, ja tas kļūst nepieciešams.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2011. gada 19. oktobris

Jaunās Saeimas trešā diena (un arī par zaķiem)

Labrīt, lasītāji!

Vakar vakarā radio raidījumā intervēju jaunievēlēto Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, un intervijas laikā viņa pateica pāris interesantu lietu. Jautāta par to, kāpēc no teorētiskām 56 balsīm spīkera vēlēšanās Valdis Zatlers iepriekšējā dienā ieguva tikai 46 un pēc tam 45, spīkere teica, ka visticamāk "nē" balsis nākušas no visiem blokiem. Šorīt izrādās, ka tā tas visticamāk tomēr nebija. Tā dēvētā "olšteiniešu" grupa uzrādīja ar mobilo telefonu fotografētas balsošanas lapas, lai pierādītu, ka visi seši balsoja "par." Zatlera Reformu partijas (ZRP) pārstāvji laikrakstam Diena liecināja, ka protams ir balsojuši par savas partijas līderi. Savukārt tajā pašā Vienotībā atradās divi deputāti, kuriem vismaz pietika godaprāta atzīt, ka jā, viņi balsojuši "nē" (viens teica, ka tas bija pateicoties "svētdienas notikumiem," otra atteicās atklāt savu motivāciju) un strīpiņa deputātu, kuri atteicās atklāt balsojumu kā tādu. Taču kopumā Dienas aptaujā izrādījās, ka Zatlera atbalstīšanu esot apliecinājuši 49 deputāti. Tātad -- vismaz trīs no "gudrajām galvām" kārtējo reizi vienkārši un rupji meloja. Tas pats stāsts, kā ar Maizīša noraidīšanu, būtībā tas pats stāsts, kā ar Ļeņina baļķi. Nožēlojami. Melošana vēlētu amatpersonu starpā varbūt nav nekas neierasts, bet nožēlojami tas ir vienalga.

Otra lieta, ko stāstīja spīkere: Vakar topošās koalīcijas ļaudis ciemojušies pie Valsts prezidenta, un viņš licis saprast, ka modelis "50 koalīcijas biedru + 6 šķeltnieki" nav tas modelis, kuram viņš varētu uzticēt valdības veidošanu. Būs jāmeklē alternatīvas. Bildu, ka alternatīvu patiesībā ir divi -- ņemt koalīcijā "zaļos zemniekus" vai ņemt koalīcijā Saskaņas centru. Spīkere smaidīja, bet neko tālāk nestāstīja. Šorīt jau sākam redzēt procesa aprises. Atsevišķi "olšteinieši" teikuši, ka varbūt varētu partijā atkal iestāties, viens no ZRP smagsvariem Vjačeslavs Dombrovskis teicis, ka aizgājēji esot "nozombēti" un tāpēc "divi, trīs, maksimums četri" varētu partijā atgriezties. "Maksimums četri" koalīcijas balsu skaitu atkal palielinātu līdz 54 -- nekāds dižais vairākums tas nebūtu. Otrs mūsu politikas Dombrovskis -- tas, kuram joprojām šķiet esam labākās izredzes turpināt premjerministra darbā -- ir teicis, ka "olšteiniešiem" būtu vai nu jāatgriežas partijā vai arī jānoliek mandāts un jādod vieta citiem, viena no "disidentēm" ir teikusi, ka to viņa ir gatava apsvērt, savukārt, pats Olšteins, kurš acīmredzot lielās politiskās staigāšanas kontekstā nolēmis sacensties ar tādiem vēsturiskiem smagsvariem, kā Šlesers, Grostiņš un Ameriks (izcilu pārskatu par politiskās staigāšanas vēsturi šodien Delfos piedāvā Lato Lapsa -- iesaku sameklēt un izlasīt) -- Olšteins, lūk, ir saslējies un paziņojis, ka viņš, iespējams, veidos jaunu partiju. Atcerēsimies, viņš ir tas cilvēks, kurš pēc Valsts prezidenta vēlēšanām pameta Vienotību un pieslējās "zatleriešiem." Nu viņš ir aizgājis arī no "zatleriešiem," bet veidot jaunu partiju? Diez vai te sanāks Repše vai Šķēle, drīzāk sanāks Māris Gulbis ar saviem pagalam neveiksmīgajiem "Jaunajiem demokrātiem," piedevām, uz ko īsti Olšteins šādu partiju mērķētu? Pašvaldību vēlēšanas vēl patālu, nākamās Saeimas vēlēšanas, ja šai Saeimai izdosies nostrādāt visu paredzēto laiku (ko gan ar drošu pārliecību prognozēt nevar) -- vēl pavisam tālu.

Bet Dievs ar Olšteinu un viņa ambīcijām. Nekur nav pazudis tas, ka Latvijai par visu vairāk ir vajadzīga sakarīga un darboties spējīga valdība. Par gatavību vadīt valdības veidošanu runājis Nils Ušakovs. To var saprast, jo viņš kopā ar Urbanoviču sava elektorāta acīs patlaban ir visai kritiskā situācijā. Brīdī, kad Zatlers runāja par "tankiem," abi Saskaņas centra līderi bija aktīvi atteikušies bezmaz no visa tā, kas priekšvēlēšanu laikā tapa sasolīts, bet vienalga galu galā viņiem tika iedots kurvītis. Tik tuvu beidzot tikt varas kloķiem, bet tomēr pazaudēt kāroto kumosu? To vēlētāji varētu nesaprast arī tad, ja pensionāri autobusā var braukt par velti.

Taču, reāli izveidot valdību SC diez vai izdotos. Kopā ar "zaļajiem zemniekiem" vien balsu (paldies Dievam!) nepietiek, savukārt Zatleram atgriezties pie jau noraidīta varianta kārtējo reizi uzrādītu nenopietnības iespaidu, piedevām jāatceras, ka tieši jautājums par SC nebija mazsvarīgs "olšteiniešu" lēmumā, pamest partiju pavisam. Vienotībā ir pietiekami liels spārns, kuram sadarbība ar "krieviem" nebūt nebūtu pieņemama. Un tāpēc drīzāk Zatlers būs spiests atteikties no savas galvenās "sarkanās līnijas" par oligarhiem un koalīcijā ņemt "zaļos zemniekus." Valdis Dombrovskis šajā ziņā runājis par dažādiem it kā variantiem, kuru pamatā ir doma "valdībā bet ne tā pa īstam," taču grūti spriest, vai tas būtu pieņemami Valsts prezidentam, kuram galvenais ir koalīcijas stabilitāte. Redzēsim, ko politikāņi šodien sabikstīs kopā. Solvita Āboltiņa radio raidījumā teica, ja šodien visu sarunās, tad valdību Saeima varētu apstiprināt jau rīt. Šķiet grūti prognozēt vairāk nekā apmēram 50:50 iespēju, ka tas tā notiks, taču pārāk zemu nevaram novērtēt politiķu vēlmi, tikt pie kloķiem būtībā par jebkuru cenu. Tāpēc jau visa tā runa par it kā bezpartejiskiem ministriem, sakarā ar kuriem partejiskie ļaudis uzņemtos "politisku atbildību."

***

Vēl par sabiedrisko transportu. Šodien Dienā Atis Rozentāls raksta par bezbiļetniekiem vai tā dēvētajiem "zaķiem." Viņš vēsta par kādu māmiņu, kura bijusi pagalam nelaimīga par to, ka ar saviem diviem bērniem visu ceļu nobraukusi "pa zaķi," bet tad nejauši krūšu kabatā ieliktais talons pieskāries aparātam un nopīkstējis. Sasodīts! Vēl A. Rozentāls konstatējis, ka, piemēram, Tallinā sods par braukšanu bez biļetes ir 40 eiro, kamēr pie mums sods maksimālais ir tikai piecītis. Kārtējais demonstrējums par to, ka igauņi prot lietas sakārtot kārtīgāk nekā letiņi. Sabiedriskā transporta runasvīrs (un šajā gadījumā tas ir vienkārši lieliski, ka viņam uzvārds ir ... Zaķis) ir stāstījis, ka attiecīgā iestāde vēlas ieviest 30 latu sodu, jo, kā rakstījis kolēģis, "Piemēram, septembrī konstatēti 6008 bezbiļetnieki. Bail pat iedomāties, cik desmiti tūkstošu ir nekonstatētie." Te nu varu runāt no pieredzes. Viņdien biju Stradiņos, mājās braucu, šķiet, ar 8. autobusu. Šoferītis bija aktīvs, skaļā balsī (un tikai un vienīgi krievu valodā) sarunājās ar priekšējās rindās sēdošajām pasažierēm, un tad pienāca brīdis, kad viņš pa visu salonu nobrēca, ka priekšā gaida kontrole. Salonā sākās visnotaļ liela rosība, ļaudis metās pie aparāta viens pēc otra. Vienalga vienu puisi kontrolieri notvēra, sākās liela skaidrošanās un no šofera puses -- kurnēšana, ka viņam pārāk ilgi ir jāstāv uz vietas (arī kurnēšana bija krievu valodā, bet no konteksta sapratu, ar ko cilvēks nav mierā).

Te lietas būtība ir ļoti vienkārša. Braukt autobusā bez biļetes ir tas pats, kas tirgū nočiept ābolu. Sabiedriskais transports nav lēts prieks, degviela maksā tik, cik tā maksā, arī transporta līdzekļu apkope ir nepieciešama. Lielu robu Rīgas sabiedriskā transporta budžetā iecirta minētais un pagalam populistiskais Ušakova lēmums, ka pensionāri visi pēc kārtas transportā var braukt par velti. Un tāpēc attiecīgā summa jākompensē mums visiem pārējiem. Nezinu, kāds te ir risinājums. Varētu jau atgriezties pie vecās konduktoru sistēmas, bet pašreizējo kontrolieru spēju kontrolēt bezkaunīgākos pasažierus tomēr lielākoties nodrošina tas, ka ar viņiem kopā vienmēr uz vietas ir arī pašvaldības policijas pārstāvji. Piedevām aktīvākos maršrutos, piemēram, 15. trolejbusā, konduktori vecajā iekārtā nebūt ne vienmēr nespēja izspraukties cauri visam salonam, lai pārbaudītu katra pasažiera biļetīti vai tās trūkumu. Taču lielāks sods droši vien būtu risinājums. Gribi braukt ar transportu? Nopērc biļeti. Kinoteātrī tevi bez biļetes iekšā nelaiž, koncertā arī ne. Restorānā un kafejnīcā nevari ēst bez maksāšanas. Siltumu savā dzīvoklī nevari nodrošināt bez maksāšanas. Protams, visos minētajos gadījumos būs cilvēki, kuri centīsies sistēmai apiet, ir dzirdēts arī par cilvēkiem, kuri ieturas restorānā un tad piesit pēdu. Bet tas tomēr ir noziegums, un uz "zaķiem" sabiedriskajā transportā nevaru skatīties citādāk.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2011. gada 18. oktobris

Jaunās Saeimas otrās dienas sākums (un normālas tiesas)

Labrīt, lasītāji!

Vakardienas notikumi mūsu republikas parlamentā nudien bija "nožēlojami," kā to aprakstīja premjerministrs Valdis Dombrovskis, un tie nudien radīja jautājumus par viņa it kā veidotās koalīcijas stabilitāti vai tās trūkumu, kā to pateica vakar "uzmestais" Saeimas priekšsēdētāja kandidāts Valdis Zatlers. Visas dienas garumā deputāti tā arī nevarēja nonākt pie kopsaucēja par savu vadītāju, bija vajadzīga visa nakts, lai nonāktu pie pirmās ziņas no parlamenta šorīt -- to turpinās kūrēt Solvita Āboltiņa. Te vērts konstatēt, ka esošā spīkere Saeimā saņēma 51 balsi, tātad -- piecas mazāk nekā teorētiski pieder minētajai "koalīcijai" plus vēl tiem sešiem tā dēvētajiem "olšteiniešiem," kuri no Zatlera Reformu partijas (ZRP) aizgāja jau svētdien.

Par Zatlera noraidīšanu nekādu lielu pārsteigumu patiesībā nav. Ja reiz deputāti varēja savu balsi nodot slepeni, tad ir visnotaļ skaidrs, ka dažs labs "koalīcijas" cilvēks Zatlerā saredzēja pārmērīgu pompozitāti un pateica "nē." Ar to apmēram viss ir pateikts par šīs personas politisko nākotni. Pat savu pa fikso izveidoto partiju kopā nevarēja saturēt, tā salūza pat pirms Saeimas darba sesijas sākuma. Par nopietnību to grūti nosaukt. "Olšteiniešu" solis, protams, ir pagalam riskants. Drusku niķīgs, bet tomēr arī reālpolitisks bija viņu vakardienas paziņojums, ka viņi negrib sēdēt sev paredzētajās vietās kopā ar citiem "zatleriešiem" un tāpēc sēdēs nostāk. Vai pareizāk sakot -- pašā malā. Reālpolitiski tas ir tādā nozīmē, ka politiskās zvaigznes ļoti viegli var iegrozīties tā, ka "olšteinieši" paliek dziļā opozīcijā, piedevām apstākļos, ka viņiem nav (jo atbilstoši Saeimas procedūrai nedrīkst būt) savas frakcijas ar biroju, automobili, sekretāri, telefoniem un visu pārējo, kas ir īsto frakciju rokās. Diez kas nav. Šodien Atkarīgajā divi "olšteiniešu" aktīvisti dikti skaidro savu lēmumu, bet ne īpaši pārliecinoši. Cita starpā arī jautājumā par viņu kvalifikāciju līmeni politikā. Runādama par Zatlera partijas izvirzīto kandidātu ārlietu ministra amatam, viena "olšteiniete" teica šādus vārdus: "Piemēram, par Edgaru Rinkēviču man kā ierindas deputātei nebija nekādas informācijas, ne es viņu iepriekš biju redzējusi, ne dzirdējusi par viņu." Runa ir par cilvēku, kurš visai ilgi sabija Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra amatā, par ko "ierindas deputāte" varbūt tiešām varēja nezināt, bet pēc tam viņš bija pat ļoti redzams Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, un ņemot vērā to, kurš bija Valsts prezidents tad, kad Rinkēvičs bija viņa kancelejas vadītājs (ja kādam nepielēca -- tas ir tas pats Zatlers), tad Zatlera Reformu partijas pārstāvei vismaz kaut kur būtu bijis par viņu "jādzird."

Tas tā. Dievs ar "olšteiniešiem." Jādomā, ar laiku viņiem nāksies nožēlot savu visnotaļ steigšus pieņemto lēmumu. Šodienas sākotnējie notikumi ar Āboltiņas ievēlēšanu un pēc tam ar ZRP pārstāves Ingas Bites ievēlēšanu priekšsēdētājas pirmā biedra amatā liecina, ka deputāti ir nolēmuši tomēr strādāt un nevis māžoties (starp citu, Bite savāca 62 balsis -- tātad, vairāk nekā minētajā "koalīcijā"). Labi, ka tā, jo darāmā tomēr ir pavisam daudz. Sākot jau ar valdības koalīciju. Nu būs interesanti skatīties, ko politikāņi izkalkulēs tālāk. Mazākuma valdība te nebūs līdzeklis, "olšteinieši" var dievoties, cik vien viņiem patīk, ka protams, protams, viņi atbalstīs Vienotības/ZRP/Nacionālistu koalīciju visās lietās, bet politiskās "tradīcijas" pie mums ir tādas, kādas tās ir, un kategoriski ar to rēķināties jauna Dombrovska valdība nevarētu nu nekādi. Ošņāties ZZS virzienā -- tas būtu nepatīkami Zatlera partijai. Vēlreiz ošņāties Saskaņas centra virzienā -- tas, ļoti iespējams, nozīmētu šķelšanos Vienotībā, kur ir viens visnotaļ nacionālistisks atzars. Vai "olšteinieši" varētu atgriezties partijā? Rinkēviča nepazinēja: "Mūs jau droši vien neņems atpakaļ." Jā, droši vien, ka tā. Un tāpēc kaut kādā virzienā Dombrovskim tomēr būs jāskatās, ja reiz viņš grib turpināt valdīšanu. Protams, teorētiski iespējama ir valdība, kuras kodolā ir SC un ZZS, bet arī tad būtu vajadzīgs vēl kāds, jo minētajiem spēkiem balsu Saeimā vieniem pašiem (paldies Dievam) nepietiek. Skat. iepriekšējās domas par to, kuri spēki nepatīk kuriem spēkiem. Taču te galvenais tomēr ir tas, ko vakar Saeimas atklāšanas sēdē teica Valsts prezidents Bērziņš: Laiks pārtraukt spēlītes. Latvijai nākamajos gados ir ļoti, ļoti daudz darāmā, sākot jau ar nākamā gada valsts budžetu un tā "konsolidāciju," turpinot ar Eiropas Savienības debatēm par lauksaimniecības nākotni, ar airBaltic jautājumu, ar Citadele Banka jautājumu, ar aizdevuma programmas pabeigšanu, ar pievienošanos eiro zonai 2014. gadā, ar apstākli, ka jau visai drīz Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet Latvija -- ES prezidējošā valsts, u.tml. Šis nudien nav laiks ampelmaņiem, kādu, diemžēl, mūsu "lielajā politikā" netrūkst. Vakar bloga nobeigumā jautāju, vai "gudrās galvas" ir spējīgas uz veselo saprātu. Vakardienas notikumi par to neliecināja nemaz.

Bet ir arī vēl viena lieta, un tas ir par tiem slepenajiem balsojumiem Saeimā. Vakar manā radio raidījumā sociologs Arnis Kaktiņš teica, ka tas neesot pirmšķirīgs, bet gan "septītšķirīgs" jautājums politikas darba kārtībā, savukārt politikas aizkulisēs sen bijušais Dans Titavs teica, ka slepens balsojums esot "demokrātiskāks," jo atklātā balsojumā deputātu var ietekmēt "mediju spiediens" u.tml. Atļaušos tomēr nepiekrist. Ja deputāts ir godīgs un principiāls savā attieksmē, tad nav absolūti neviena iemesla, kāpēc viņš šo attieksmi nevar paust atklāti. Ja "mediji" spiež darīt vienu (un ņemot vērā to, ka pat "lielākajiem" laikrakstiem mūsu valstī ir tikai pāris desmiti tūkstošu abonentu, piedevām tiem mēdz būt visnotaļ diametrāli pretējs viedoklis par pietiekami daudziem jautājumiem, diez vai šī ietekme var būt tik briesmīga), tad apzinīgs deputāts var paskaidrot, kāpēc viņš domā citādi. Amerikā pilnīgi atklāti tiek ievēlēti absolūti visi pēc kārtas, tajā skaitā Augstākās tiesas tiesneši un Amerikas ekvivalents ģenerālprokurora amatam. Neredzu neviena iemesla, kāpēc balsojumam par Saeimas spīkera sekretāra palīgu būtu jārīko slepens balsojums. Ja kas, to pašu varu teikt arī par ģenerālprokurora, Valsts prezidenta un visu pārējo amatu kandidātiem. Ja deputāti no tā baidās, tad viņiem nevajadzētu būt deputātiem. Tautai tomēr ir visas tiesības zināt, ko tās pārstāvji domā un uzskata. Vēl jo vairāk, ja ņemam vērā to, ka slepenais balsojums Saeimā "tradicionāli" ir ļāvis pietiekami daudziem deputātiem par savu balsojumu vienkārši un rupji melot. Arī tā, diemžēl, ir daļa no mūsu politiskās "kultūras."

***

Vēl viena piezīme šorīt par Puzes ķeizaru. Vakar viņam bija paredzēts ierasties tiesā. Tā nebija tiesa mūsu valstī, kur viņa tiesāšana turpinās jau ļoti ilgi un turpināsies vēl ļoti daudz ilgāk, jo te mums nereti ir kārtējais gadījums, kur var "saslimt" viens no daudzajiem juristiem, un viss process apstājas. Šoreiz tā bija tiesa Anglijā. Puzes ķeizars uz sēdi neieradās. Anglijas tiesa, atšķirībā no tiesas Latvijā, nekādi ar viņu nebija gatava auklēties. Puzes ķeizaram tika uzlikts 10 tūkstošu mārciņu sods ar brīdinājumu, ka viņam, ļoti iespējams, būs jāapmaksā arī otras puses izdevumi, tie varētu būt mērāmi pat 200 tūkstošos mārciņu. Tam nu reiz būtu jābūt ļoti konkrētam signālam ne tikai Puzes ķeizaram, bet arī Temīdai mūsu valstī. Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc nevarētu labot likumu, lai pateiktu, ka viena procesa dalībnieka slimība vai "slimība" nav šķērslis procesa turpināšanai. Puzes ķeizaram tiesā ir vesela juristu plejāde (par spīti, starp citu, viņa nebeidzamajiem apgalvojumiem, ka viņam nekas nepieder), ja saslimis viens, procesu var virzīt cits. Tas nav sarežģīts reizes rēķins. Un te nu mēs kārtējo reizi redzam atšķirību starp banānu republiku un normālu valsti Eiropā. Diemžēl, ne mūsu valstij par labu.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2011. gada 17. oktobris

Vienas nakts romāns

Labrīt, lasītāji!

Mūsdienu modernajā pasaulē tas nav nekas neparasts, diviem cilvēkiem krogā saskatīties, tajā pašā naktī nonākt gultā (piedevām nereti pamatīgā dzēruma pakāpē), un tad no rīta ar dziļu, daļēji paģiru izraisītu izmisumu konstatēt, ka tas tur blakus ir pretīgs un tā tur blakus ir vēl pretīgāka. Vienas nakts romāns. Iespējams, no rīta abi cilvēki vairāk vai mazāk griboši vai negriboši apmainīsies ar telefona numuriem. Ar lielāku vai mazāku labticību solīs piezvanīt. Visbiežāk ar to arī process beidzas.

Apmēram tā, manuprāt, varam aprakstīt to, kas patlaban notiek ar Zatlera Reformu partiju (ZRP). Lasītāji zinās, ka vēl pat darbu nesākuši seši jaunievēlēti ZRP deputāti brīvdienās paziņoja, ka partija ir nedemokrātiska un tāpēc viņi tās smilšu kastē vairs nespēlēsies. Viņi, lūk, ir svētāki par pāvestu un Saeimā darbosies kā "neatkarīgu deputātu grupa." Jo frakcijas, lūk, pārgājēji no citām partijām parlamentā vairs nedrīkst veidot. Katrā gadījumā matemātika te ir nepielūdzama. Koalīcija, kura it kā skaitījās pavisam gatava, bija ar 56 balsīm. 56 mīnus 6 -- vairākuma vairs nav. Aizgājušo ļaužu solījums, ka viņi valdību vienalga atbalstīs -- tas ir tas mulsais solījums nākamajā rītā, ka protams, protams, piezvanīšu. Taču vēl acīmredzamāk ir tas, ka pati Zatlera partija ir tas vienas nakts romāns.

Protams, šī gada Saeimas vēlēšanu process bija neordinārs, laika bija maz. Taču vienalga tas neatņem arvien pieaugošo iespaidu, ka Zatlera Reformu partija būtībā ir nejauši kopā sanākušu cilvēku bars, kuram ārpus domas, ka Valsts prezidentu vajadzētu vēlēt tautai un, ka izglītībā ir vajadzīgas pamatīgas reformas un rokādes, nekādas sevišķas ideoloģijas vai plānu vispār nav. Nepārdomātības iespaidu stiprināja partijas sākotnējais "premjerministra kandidāts," kurš, savukārt, vairāk par visu atgādināja kādreizējo "premjerministra kandidātu ar spīdīgām actiņām" Edgaru Zalānu. Nepārdomātības iespaidu stiprināja tas, ka pats pirmais, ko Zatlera partija nodrošināja, bija konflikts ar visā pasaulē pazīstamo labdarības organizāciju Sarkanais krusts. Un nu reiz nepārdomātības iespaidu stiprina tas, ka partija ir sašķēlusies pat pirms jaunā Saeima ir sākusi darbu. Otra gadījuma rakstura cilvēku veidota partija -- tā dēvētā "Zīgerista partija" -- vismaz pieklājības pēc pagaidīja pāris mēnešus pēc vēlēšanām, lai šķeltos. Zatlera partijas gadījuma pat tik daudz nevarēja nodrošināt.

Aizgājēji ir teikuši, ka viņiem nav pieņemams tas, ka partijā visu pēc kārtas lemj šaurs personu loks. Tajā skaitā, ja viņiem ticēt, šis šaurais loks viņus ir sadalījis pa Saeimas komisijām nemaz nejautājot, ko katrs deputāts parlamentā vēlētos darīt, kur specializēties. Ja tā, tad jāpiekrīt, ka Zatlera partijai steigšus vajag atteikties no vārda "reforma" vismaz partiju iekšējo procesu nozīmē, jo šāda "savējo" grupiņa, protams, parlamenta vēsturē nekas neparasts nav. Taču vēl vairāk sliecos piekrist pašam Zatleram, kurš ir teicis, ka aizgājējiem korektuma labad tomēr būtu jāatsakās no mandāta. Nudien, tie, kuri balsoja par ZRP, nebalsoja tā, lai pat pirms Saeimas pirmās sēdes viena daļa ievēlēto paceltu rokas vidējo pirkstu un aizcirstu durvis. Taču acīmredzot šie deputāti netaisās tā darīt, deputāti jau pie mums mēdz visnotaļ visvareni sajusties. Un tāpēc jautājums tomēr ir par to, kādu valdību šis Saeimas sasaukums spēs apstiprināt. Jau ziņots par dažādiem manevriem, tajā skaitā pat par domu, ka no ZRP varētu aiziet vēl pāris cilvēku un tad valdību varētu veidot Saskaņas centrs, aizgājušie deputāti un no spitālības rehabilitētie "zaļie zemnieki." Savukārt, Vienotība it kā runājot par valdību veidotu no Vienotības, aizgājušajiem deputātiem, Nacionālistu apvienības un ... tiem pašiem "zaļajiem zemniekiem." Tādā nozīmē jāsaka, ka Zatlers ar savu antioligarhisko retoriku nudien valstij ir izdarījis lāča pakalpojumu (un pats sev iešāvis kājā), jo, lai arī, piemēram, valsts lauksaimnieki par Jāņa Dūklava atgriešanos zemkopības ministra krēslā priecātos, kopumā ņemot, pirmkārt, nekas neliecina, ka 11. Saeimas veidotā valdībā ZZS izturētos pa sprīdi labāk nekā 10. Saeimas laikā, kad apvienība atkal un atkal un atkal bloķējās nevis ar koalīciju, kurā tā it kā skaitījās esam, bet gan ar opozīciju un, otrkārt, ZZS valdībā tomēr pie sarunu galda nozīmē smīnošā Puzes ķeizara un oligarha klātbūtni.

Par visu vairāk te kārtējo reizi ir redzams, ka Latvijā politikāņi nekad nemācās no kļūdām. Ja tās trīs partijas un apvienības, kuras izveidoja līdz vakardienai vēl paredzēto koalīciju, būtu sasaukušas visu deputātu kopsēdi, lai vienotos par principiem, par ideoloģiju, par amatiem valdībā, par amatiem Saeimas komisijās, lai visu pēc kārtas izrunātu koleģiālā vidē, tad, ļoti iespējams, šī jaunākā rokāde būtu izpalikusi. Tā vietā politikāņi kārtējo reizi izvēlējās lietas risināt aizkulisēs un šauri jo šaurā lokā, tā gluži vai automātiski nodrošinot gruzdēšanu un gruzīšanos "vienkāršo" deputātu aprindās. It īpaši ZRP saļodzījās tad, kad vēlu naktī tapa nolemts, ka koalīcija jāveido ar Putina partijas sadarbības partneriem, nu tā ir saļodzījusies krietni vairāk. Varēja citādāk. Gribēja, kā labāk, bet sanāca, kā vienmēr.

Nu, ko. Raudzīsimies, ko Saeima šodien darīs. Raudzīsimies, ko darīs Valsts prezidents. Viņa rokās ir visnotaļ būtisks jautājums, jo koalīcija ar 50 deputātiem nav droša koalīcija pilnīgi neatkarīgi no tā, cik ļoti ārpus tās esoši deputāti sola vai nesola to atbalstīt. Protams, šāda veida īsta vai nosacīta mazākuma valdības mūsu republikā ir bijušas arī citreiz, taču diez vai patlaban tas nodrošinātu tādu pārvaldi, kura var pārliecināti un sekmīgi izdarīt visu to, kas it kā ir solīts -- budžetu konsolidēt, aizdevumu programmu pabeigt, pēc 26 mēnešiem eiro zonā iestāties, tiesiskumu stiprināt (tajā skaitā arī domājot par pietiekami nozīmīgo jautājumu par nākamo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju), situāciju ar airBaltic atrisināt. Šajā sakarā ar skumju un rezignētu nopūtu jālasa intervija, kura viņdien laikrakstā Diena bija ar Igaunijas prezidentu Tomasu Ilvesu. Jā, tā prezidents, igauņu reputācija par lēnīgumu varbūt ir pelnīta, bet tas tomēr ir nodrošinājis veiksmi. Neigauņi darbojas visās partijās, tiem nav pašiem savas, kā tas ir pie mums. Oligarhu nav. Fiksācijas jautājumā par Krieviju un attiecībām ar to Tallinā nav ("Mēs galu galā esam Eiropas Savienības un NATO valsts"). Un, galvenais, kaimiņvalsts prezidents ir pateicis kaut ko tādu, ko tomēr derētu iegaumēt visiem tiem, kuri ir pie stūres mūsu republikā: "Dažreiz es jūs nesaprotu." Ja nesaprot kaimiņvalsts prezidents, ko varam gaidīt no citiem prezidentiem un citām valstīm?

Jauku visiem dienu. It īpaši jaunievēlētajiem Saeimas deputātiem. Šodien pat vairāk nekā citreiz būs vajadzīgs veselais saprāts. Vai esat uz to spējīgi?

piektdiena, 2011. gada 14. oktobris

Ušakova apšaubāmās tēzes

Labrīt, lasītāji!

Vakar un šodien vairākos mūsu valsts centrālajos laikrakstos bijusi intervija ar Rīgas mēru un Saskaņas centra līderi Nilu Ušakovu, un visās intervijās viņš pauž divas vismaz apšaubāmas, ja ne pilnībā noraidāmas tēzes.

Pirmā ir par to, ka lēmums, valdības koalīciju veidot bez SC, nozīmē diskrimināciju. Gluži diskrimināciju pret krieviem ne, tam Ušakovs īsti nepiekrītot, bet katrā gadījumā diskrimināciju pret visiem tiem, kuri balsoja par SC, it īpaši Latgalē, kur apvienība 17. septembrī ieguva pat 52 procentus visu balsu. Te nu jāsaka, ka Rīgas mērs acīmredzot nesaprot vienu no galvenajiem elementiem politiskajos procesos, proti -- vienmēr ir kāds, kas paliek aiz borta vai zaudētājos. Tās partijas, kuras veidos nākamo koalīciju, kopā ieguva 54 procentus balsu, tātad -- vairākumu. Saskaņas centrs un "zaļie zemnieki" ieguva 41 procentu balsu, tātad -- mazākumu (atlikušās balsis saņēma tās partijas un apvienības, kuras Saeima neiekļuva). Te ir runa par politisko procesu, nevis par diskrimināciju, kaut vai tādā nozīmē, ka Latgalei nevar būt cits Ministru kabinets nekā pārējai Latvijai. Protams, cita lieta, ka tās partijas un apvienības, kuras sakās pārstāvam mūsu valsts "krievvalodīgos," nekad pie varas nav bijušas, taču ņem kā gribi, bet tā ir pirmkārt viņu un nevis citu vaina. Saskaņas centram un tā dažādajām sastāvdaļām tomēr laika gaitā sakrājies pietiekami daudz grēku i iekšpolitiskā, i arī ārpolitiskā nozīmē. Kā esmu rakstījis citreiz, neesmu pilnīgi pārliecināts, ka šoreiz tas bija pareizais lēmums, SC kārtējo reizi, tā teikt, atstāt kandidātos, bet tāds nu process ir, un ar diskrimināciju tam nav nekāda sakara. Jo tādā gadījumā būtu jāsaka, ka diskriminēti allaž ir visi tie ļaudis, kuri ir balsojuši par partijām, kuras nav uzņemtas koalīcijā, nemaz nerunājot par tiem, kuri ir balsojuši par partijām, kuras vispār nav pārvarējušas 5% barjeru. Piedevām jākonstatē arī tas, ka paredzamā koalīcija acīmredzot taisās būt visnotaļ dāsna jautājumā par opozīcijas lomu Saeimā -- tas nav kaut kas tāds, kas mūsu parlamentā notiek automātiski, piemēram, "stabilitātes garanta" valdīšanas laikā opozīcija Saeimā tika ignorēta pilnībā un pavisam. Saskaņas centram tagad ir visas iespējas pierādīt, ka tas spēj būt konstruktīvs spēks arī opozīcijā, kā arī Latvijas Republikas sabiedrībā. Te Ušakovs sūta jauktus signālus. Intervijā, kas vakar parādījās laikrakstā Diena, no viņa mutes atkal, un šoreiz latviešu valodā, izskanēja vārds "okupācija." Taču intervijā, kas šodien ir citā laikrakstā, viņš uzstāj, ka SC nekādi neatbalstīs 2012. gada valsts budžetu, ja tajā nebūs paredzēta pensiju indeksācija jau no 2012. gada. Protams, tāda ir opozīcijas loma -- oponēt, bet SC bija gatavs atteikties no pensiju indeksācijas tad, kad bija iespēja iekļūt koalīcijā, un šī lēmuma ekonomiskais pamatojums nav citāds tagad, kad SC būs opozīcijā.

Otra apšaubāmā tēze no Rīgas mēra puses saistāma ar Valsts prezidentu. Visās intervijās Ušakovs ir teicis, ka lēmumu par premjerministra amata uzticēšanu pieņems Valsts prezidents un neatkarīgi no tā, kādu lēmumu viņš pieņems, tas automātiski būs pareizais lēmums un Saskaņas centrs to respektēs, jo Valsts prezidents pēc definīcijas nevarot pieņemt nepareizu lēmumu. Tas nu reiz no Saskaņas centra puses ir ļoti cēli, taču tas ir pagalam nepareizi. Arī Valsts prezidents ir tikai un vienīgi cilvēks, nevis kaut kāds no debesīm atsūtīts izredzētais. Andra Bērziņa priekštecis amatā pieņēma nepareizu lēmumu tad, kad nolēma Pekinā skatīties basketbolu un ne pievienoties amata brāļiem no citām Baltijas valstīm atbalsta vizītē Gruzijā pēc tam, kad Krievija okupēja daļu Gruzijas teritorijas. Viņš pieņēma nepareizu lēmumu, kad nolēma noslepenot savas rezidences dīvānu izmaksas -- ja arī Valsts prezidenta dīvāns skaitās militārs iepirkums (tā tas tika skaidrots), nav iemesla, kāpēc sabiedrībai par to būtu liegts zināt. Iepriekšējā Valsts prezidente pieņēma nepareizu lēmumu, darba attiecības veidojot pati ar saviem bērniem, jo tas ir nepotisms neatkarīgi no tā, kas to dara. Līdzīgus piemērus varētu piemeklēt vēl daudzus un dažādus, un ne jau mūsu valstī vien -- lietuvieši noteikti neuzskatītu, ka viņu kādreizējais un bēdīgi slavenais prezidents Rolands Pakss tikai un vienīgi pieņēma pareizus lēmumus.

Protams, Ušakova teiktais jāsaskata kontekstā. Pēdējo dienu laikā SC atbalstītāji tik ļoti bombardējuši Rīgas pili ar depešām par to, ka SC jāņem koalīcijā, ka vienu brīdi uzkārās pils e-pasta serveris. Lasītāji zinās, ka viņdien visas galvenās "krievu" avīzes mūsu valstī publicēja vienu un to pašu vāka attēlu -- arī tur jautājums it kā bija par diskrimināciju, piedevām pilnīgi pamats ir jautāt, kas to visu organizēja, jo arī krievvalodīgie laikraksti tomēr savstarpēji ir konkurenti, un laikraksti nemēdz priecāties par to, ka citi ir publicējuši precīzi to pašu, kā viņi. Runājot par Valsts prezidenta "pareizo" lēmumu Ušakovs vairākās intervijās ir teicis, ka viņš no prezidenta gaida "gudru" vai "viedu" lēmumu, tātad -- lēmumu, ka arī Saskaņas centram ir jābūt koalīcijā. Taču tad jājautā, ko īsti Ušakovs no Valsts prezidenta sagaida. Kādu no SC līderiem pie rociņas paņemt un uz Saeimu aizvest, uzstājot, ka vairākuma deputātiem viņš ir jāņem savā pulciņā? Tā nav Valsts prezidenta loma. Jā, viņš izvirza premjerministra kandidātu, bet maz jēgas viņam ir izvirzīt kādu, kas nesaņems parlamenta vairākuma atbalstu. Protams, Ušakovam un visiem pārējiem ir brīv uzskatīt, ka lēmums izvirzīt Valdi Dombrovski ar domu, ka koalīciju veidos Vienotība, Zatlera partija un nacionālisti, būs "nepareizs." Taču tas būs politisks lēmums, un saku vēlreiz -- parlamentārās iekārtās vienmēr ir i pozīcija, i opozīcija. Tur nav nekā "pareiza" vai "nepareiza."

Un, pēdīgi, Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā publicēta statistika par ievēlētajiem deputātiem. Jaunajā parlamentā būs 79 vīrieši un 21 sieviete (protams, ar korekcijām tad, kad tiks izveidots Ministru kabinets un Saeimā ienāks ļaudis ar "mīksto" mandātu). Deviņdesmit vienam deputātam ir augstākā izglītība, deviņiem -- vien vidējā. 17 deputāti ir jaunāki par 30, bet divi -- vecāki par 70 gadiem. Divi deputāti kā savu dzīves vietu ir norādījuši vietu ārzemēs. Un blakus 67 latviešiem un 13 krieviem (16 deputāti uz jautājumu par tautību neatbildēja) būs viens vācietis, viens lībietis, viens lietuvietis un viens ... karēlis. Interesanti gan.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2011. gada 11. oktobris

Flysiesta: Piesargieties!

Labdien vēlreiz, lasītāji!

Atgriežos blogā vēlreiz, lai pastāstītu par visnotaļ skarbu pieredzi, kāda man bijusi ar tūrisma aģentūru Flysiesta. Man ir labs draugs, kuram šonedēļ ir dzimšanas diena. Viņš kopā ar vēl vienu draugu gribēja doties uz Prāgu un svinēt tur. Aplūkojām Flysiesta mājas lapu. Reiss normāls, cena normāla. Sacīts, darīts. Ar savu Amerikas kredītkarti apmaksāju rēķinu. Internetā parādījās lapa, kurā kredītkartes kompānija lūdza ievadīt informāciju, lai pierādītu, ka pirkumu patiešām veicu es. Pienāca apstiprinājums, ka darījums ir noticis.

Šodien draugi devās uz lidostu, kur pie reģistrācijas viņi uzzināja, ka biļetes ir anulētas. Viņi izmisuši zvanīja man, es zvanīju uz Flysiesta. Tur jaunkundze man pavēstīja, ja vārds uz kredītkartes nesaskan ar pasažiera uzvārdu, tad iestājas "drošības sistēma," kuras ietvaros darījums var tikt anulēts. Es jautāju, kā uzņēmums to varēja darīt, neko nesakot ne man, ne arī pasažieriem. Jaunkundze atbildēja, ka pasažieriem vajadzēja vispirms izdrukāt biļeti un paskatīties, kas uz tās teikts. Bildu, ka diez vai cilvēki, kuri pērk preci, uzskata, ka tā būs derīga tikai tad, ja tā pirms izpakošanas tiek pārbaudīta. Jaunkundze teica, ka neko vairāk nevar pateikt. Lūdzu savienot ar augstāk stāvošu personu. "Dotajā brīdī," tā teica jaunkundze, priekšnieks nevarot runāt. Jautāju, kurā "dotajā brīdī" viņš varēs runāt. To jaunkundze nevarēja pateikt un ieteica rakstīt sūdzību. Tā es arī darīšu, bet te tomēr ir konkrēta lieta.

Varētu padomāt, ka nekad visā pasaules vēsturē nav bijis tā, ka viena persona pērk, bet cita -- izmanto aviobiļeti. Ak, jā! Pirms tikai pāris mēnešiem ar to pašu kredītkarti es nopirku biļeti personai, kuras vārds ir Katrīna Teivāns, nevis Kārlis Streips. Viņa aizlidoja bez jelkādām problēmām. Atšķirība: Tas bija darījums ar SAS, kas ir nopietna kompānija. Šoreiz darījums bija ar Lietuvā reģistrētu kompāniju, kura acīmredzot ir krietni mazāk nekā nopietna. Paldies tai par "drošības sistēmu," bet pirkuma laikā cita starpā es ievadīju savu e-pasta adresi un mobilo telefona numuru, un vai tik tiešām nevienam nevarēja ienākt prātā, ka anulēšanas gadījumā ar mani būtu jāsazinās? Vēl "lieliskāk" ir tas, ka es sazvanīju savu kredītkartes kompāniju, tur man pateica, ka jā, pirkums ir noticis, vien uzņēmums vēl nav atsūtījis rēķinu. Sazinājos atkal ar Flysiesta. Kad tas paredz tā darīt? Atbilde: Nauda tiks atdota vienas līdz trīs nedēļu (!!!) laikā. Zvanīju atkal uz kredītkartes kompāniju un liku darījumu atcelt. Nu tas ir izdarīts, bet draugs ir palicis ar garu degunu.

Tas kā brīdinājums citiem.

Jauku atlikušo dienu!
 

free counter