otrdiena, 2010. gada 31. augusts

Par deputātu Šiliņu, Jūrmalas klaunādi un smalkjūtīgo buldozeru

Labrīt, lasītāji!

Vispirms, turpinot stāstu par Rīgas domes deputātu Šiliņu un viņa nesmuko rīcību ar Rīgas domes autotransportu, pozitīvi ir tas, ka cilvēks vai nu pratās vai tapa piespiests prasties un nolika mandātu. Latvijas politikā ne īpaši tipisks gājiens, tāpēc cepuri nost. Otrkārt, piekrītu tam, ko vakar man Latvijas televīzijā teica viens no kolēģiem, proti -- Latvijas "Neatkarīgajai" televīzijai, kura, piedodiet par leksiku, PLL priekšā ir nogūlusies uz zemes, atpletusi kājiņas un teikusi "Ņem mani," fakts, ka Pilsoniskās savienības pārstāvis ir sagrēkojies, bija īsta medus maize. Taču te ir arī cita lieta, proti -- acīmredzot attiecīgā raidījuma veidotāji tika klāt pie Rīgas domes autotransporta izmantotāju saraksta, un diez vai deputāts Šiliņš bija viens un vienīgais, kurš tā darīja. Nebūtu minētā prostituēšanās, iespējams, raidījums būtu pastāstījis arī par citiem, vai vismaz parādījis, kā izskatās minētie saraksti. Un, ja deputāts Šiliņš nudien bija viens vienīgais, kurš tā ir darījis (maz ticams), tad raidījumā tā arī būtu bijis pastāstīts.

***

Nezinu, kas Latvijā ir ekvivalents padomju laikos pastāvējušajam jēdzienam "partijas ģenerālsekretāra pārvalde," bet ir pēdējais laiks tādu ieviest Jūrmalā. Nu, cik var? Viens mērs tiek iemests cietumā. Viens mērs vēl tikai gaida cietumā iemešanu. Viens mērs nomests, cits mērs ielikts vietā, tagad tas vairs nav labs mērs, tagad ir vajadzīgs trīs vicemēri, viena deputāte ir tik tālu aizsmērējusies, ka partijai "Sabiedrība citai politikai" viņa ir jāizslēdz (cita starpā tā izslēdzot vienīgo deputāti, kāda SCP Jūrmalas domē vispār bija). Zinu, kas ir ekvivalents jēdzienam "prezidenta pārvalde." Ministrija var rīkoties. Kādreiz tā tika darīts, ja nemaldos, Ķekavā, kad izrādījās, ka tur ievēlētā klaunāde vienkārši netiek galā ar lietām. Protams, saprotu, ka Jūrmala ir ļoti kārdinošs kumoss visām biznesa un korumpētajām "interesēm" pēc kārtas. Vēl jo vairāk tagad, kad valsts atsevišķu nacionālo politikāņu veidolā Krievijas un NVS miljardieriem ir pateikusi, ka atliek Jūrmalā nopirkt dāču un cilvēks var kļūt par Eiropas Savienības pastāvīgo iedzīvotāju. Taču situācija vēršas pagalam absurda. Jūrmalā acīmredzot ar piecu procentu barjeru vēlēšanās nepietiek, pērn mazāk nekā 20 tūkstoši vēlētāju pamanījās domē ievēlēt 10 no 14 sarakstiem. Protams, kā kādreiz teica klasiķis, demokrātijai ir savi trūkumi, bet tā ir labākā iespējamā izvēle. Taču Jūrmalā vairs nav demokrātija, tur acīmredzot valda anarhija, un vidējais jūrmalnieks diez vai ir tas, kura intereses kādam īpaši tur rūp. Ministrijai ir jārīkojas!

***

Un pēdīgi: Nu, jā. Rīgas galvenais buldozers būs galvenais, kuram vērtēt, kādi izteikumi Latvijas sabiedriski politiskajā apritē būtu pieņemami vai nepieņemami. Tādu jēdzienu autors, kā "Sudrabas kundze valsts resursus izmanto privātām vajadzībām" (tiesāšanās vēl turpinās, bet, ļoti iespējams, nāksies maksāt sodu), "skaistums nāk no iekšām," "Ventspils ir muļķi, kuri paši sevi sačakarēja," un "Mums ir jācīnās ar visiem līdzekļiem. Un pret tiem muļķiem un stulbeņiem no vides, kuri grib aizsargāt kādus tur putniņus, kuru mums tāpat ir bezjēgā" ... jā, tas nu būs galvenais, kuram to visu vērtēt. Sētas stabs vairs nesmejas. Sētas stabs domājot par to, ka šis cilvēks pretendē uz galveno vietu valsts pārvaldē, ir emigrējis uz Īriju.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2010. gada 30. augusts

Rīgas domes deputāta kungs, Šiliņa kungs: Laiks nolikt mandātu

Labdien, lasītāji!

Brīvdienās Šleseršķēliskā biznesa projekta ruporā, kāda ir Latvijas "Neatkarīgā" televīzija, tapa demonstrēts raidījums, kurā cita starpā tika pastāstīts, ka Rīgas domes deputāts Jānis Šiliņš (Pilsoniskā savienība) šogad ir ļoti bieži izmantojis pašvaldības dienesta automašīnu, lai vizinātos pa Rīgas naktsklubiem, piemēram, Essential, Godvil, Kefīrs un Piens. Tas viss noticis laikā no februāra līdz jūnijam, visbiežāk brīvdienās, bet reizēm arī darba dienu vakaros.

Pats stāsta "varonis" par šo lietu ir rakstījis lūk, ko: "Es, Rīgas domes deputāts Jānis Šiliņš, atvainojos visiem Rīgas iedzīvotājiem, vēlētājiem un partijas biedriem par savu neētisko rīcību, izmantojot dienesta autotransportu personīgām vajadzībām. Patiesi nožēloju notikušo un apliecinu, ka turpmāk šādas situācijas neatkārtosies. Ar savu darbu centīšos atjaunot uzticību."

Sorry, Šiliņa kungs, bet tas nu reiz neies krastā. Jūsu partijas pārstāvji ir sākuši taisnoties, ka nevar jau Jūs īpaši nosodīt, jo dienesta automašīnu izmantošanu tā pa riktīgam neviens taču nekontrolē, bet, piedodiet un atvainojiet, cilvēkam ir jābūt īpaši neaptēstam, lai neteiktu stulbam, lai visus šo mēnešus ignorētu to faktu, ka jautājums par dienesta automašīnām ir bijis pat ļoti redzams un aktualizēts. Vai Jūs neatceraties, kādas klapatas šajā kontekstā radās Jūsu partijas biedrenei Mūrniecei? Vai Jūs neesat dzirdējis, lasījis vai redzējis visas tās ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzās diskusijas par to, ka dienesta automašīnu nodokli valdība izstrādāja mērkaķa tempā un tāpēc kvalitātes ziņā tas ir vērtējams ar atzīmi mīnus 15 uz 10 punktu skalas (kā jau parasti), bet tas nenozīmē, ka nodokļa nav vispār un, ja kas, tas tomēr ir centrāls ētikas jautājums, kuru politikāņi var apstrīdēt tikai tādā banānu republikā kā mūsējā? Vai Jums paslīdēja garām stāsts par latvieti, kas bija Zviedrijas tieslietu ministre, un viņas demisiju? Vai atceraties kāpēc viņa tā izdarīja? Tāpēc, ka Zviedrijā, atšķirībā no mūsu banānu republikas, politiķi domā arī par jautājumu "kā tas izskatās?" arī tad, kad likuma burts nav pārkāpts. Vai Jums visos tajos mēnešos nekad un ne brīdi neienāca prātā, ka dienesta automašīnas izmantošana, lai izklaidētos naktsklubos, iespējams, varētu ne tā īsti atbilst politiskās ētikas principiem, lai neteiktu neko par finanšu principiem laikā, kad galvaspilsētā ir finanšu krīze?

Un, kas attiecas uz Pilsonisko savienību. Ja nu reiz Jūs, ļautiņi, vēlaties sevi prezentēt kā ļaudis, kas ir godīgāki par māti Terēzi, tad šis nebūs tas gadījums, kad aizbildināties ar likuma nepilnībām, ne mazums tāpēc, ka haotiskā dienesta automašīnu nodokļa ieviešanas brīdī Jūsu pašu cilvēks bija pie valdības stūres. Jānis Šiliņš pagājušā gada vēlēšanās bija 14. no 14 PS kandidātiem, kurš tika ievēlēts Rīgas domē. Pirms tam viņš strādāja Rīgas Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcijā. Cita starpā viņam ir tikai vidusskolas izglītība, un viņa gadījumā es par to nepriecājos ne par sprīdi vairāk kā Šlesera gadījumā. Ja cilvēks nav gatavs pats nolikt mandātu par tik kliedzošu ētikas pārkāpumu, tad PS ir jāzina, kas ir jādara. Nākamais kandidāts Jūsu sarakstā bija Rīgas 45. vidusskolas direktors Tālis Veismanis. Pieņemsim, ka gluži tik apdauzīts jautājumos par ētiku viņš nebūtu un nav.

Jauku visiem dienu.

ceturtdiena, 2010. gada 26. augusts

Par "džentlmenisko palīdzību", nekaunīgu krievu un slimiem cilvēkiem

Labrīt, lasītāji!

Ko gan visu var izlasīt laikrakstos. Piemēram, šorīt laikrakstā Diena teātra režisore Gaļina Poļiščuka sūdzas par cilvēkiem ar "sīkām ambīcijām un vēl sīkāku prātu," kuri viņai esot "atņēmuši" teātri Observatorija, savukārt Rīgas galvenā buldozera, kurš vēl nav nogrimis piesolītajā purvā, "vīrišķīgā izlēmība" un "džentlmeniskā palīdzība" esot to atkal izglābusi. Savukārt, attiecībā uz izcilā režisora Alvja Hermaņa teikto, ka iestājoties buldozera un mākoņpapus biznesa projektā, G. Poliščuka ir nodarbojusies ar "politisku maucību," režisore ir atcirtusi, ka tā nu nevajadzētu teikt par "kolēģi, sievieti un arī māti." Te laikam ir jāpiebilst, ka prostitūcijā parasti ir vajadzīgs arī "izlēmīgs vīrietis," bet galvenais par šo dāmu man tomēr ir cits jautājums. Vai kaut kur Latvijas likumos, noteikumos, deklarācijās, instrukcijās u.tml. nav teikts, ka ļaudīm, kas vēlas kalpot Latvijas Republikas Saeimā, ir visnotaļ nevainojami jāprot latviešu valoda? Tas būtum tā dēvētais "Zīgerista princips," jo dīvainais tipiņš no Vācijas tā arī nekad latviešu valodu tā pa riktīgam neiemācījās, lai arī Saeimā krēslu kādu laiciņu deldēja. Ja nemaldos, kaut kur nesen lasīju aktīva teatrāļa atzinumu, ka G. Poļiščuku runājam latviešu valodā viņš ir dzirdējis ... vienreiz. Protams, ja teātra dāmai ir endzelīniski nevainojama latviešu valoda, tad atvainojos, personīgi ar viņu nekad neesmu runājis, bet, kas attiecas uz A. Hermaņa teikto -- sieviete sniedz pakalpojumu (iestājas biznesa projektā), vīrietis par to samaksā (Rīgas domē sagādā 10 tūkstošus latu, lai teātrim izremontētu telpas). Nedomāju, ka A. Hermanis kaut ko īpaši nepareizi pateica.

***

Atripoja vakar un atkal prom aizripoja. Tā var teikt par Maskavas ilggadīgo fīreru Lužkovu, kurš Jelgavā atvēra rūpnīcu, "tautiešiem" Maskavas namā pateica, ka ar laiku Latvijā protams, protams, būs divas valsts valodas utml. Prieks par bijušo kolēģi Ušakovu, kurš acīmredzot ir sapratis, ka četras nedēļas pirms Saeimas vēlēšanām nav pareizais laiks, kad kacināt latviskos vēlētājus, un preses konferencē ar Maskavas fīreru viņš pat uz krievu valodā uzdotu jautājumu atbildēja valsts valodā (piedevām, cik var spriest no ziņu lentām, bez rupjībām kaimiņvalsts valodā, kādas mēram šad tad mēdz pasprukt). Malacis. Bet Maskavas fīrers -- kārtējo reizi vislielākais bezkauņa. Valodas lietas ir valsts iekšējais jautājums un cilvēks no valsts, kura par jebkādu "iejaukšanos" tās iekšējās lietās reaģē slimīgi, lai neteiktu histēriski, lai neteiktu melīgi, lai neteiktu kretīniski -- nu varēja tomēr mēli paturēt aiz zobiem. Bet lūk, ar ko mums pēc 2. oktobra attiecības veidot piedāvā ne vien Urbanovičs ar savu "Biškeku," bet arī minētais buldozera un mākoņpapus biznesa projekts, kuram acīmredzot "austrumos" ir atrodami tuvāki "uzņēmējdarbības" principi nekā rietumos, kur ļaudis tomēr mēdz būt visnotaļ piekasīgi par tādiem jautājumiem, kā tiesiskums, atklātība u.tml. Šajā sakarā, starp citu, vērts izlasīt ļoti interesantu rakstiņu portālā Db.lv par mākoņpapu, Puzes ķeizaru un Latvijas kuģniecības privatizāciju. Iesaku: http://bit.ly/bxBJCM.

***

Un, pēdīgi, kārtējais pierādījums par to, ka "Tautas" partijas augstprātība Saeimā un valdībā ļoti viegli "pārceļas" uz privāto dzīvi pēc tam, kad kāds no "T"P cilvēkiem vairs nav politikā. Stāsta fabula īsumā: Sieviete ar ērces kodiena sekām ieradās Latvijas Infektoloģijas centrā. Centrs viņu pasūtīja trīs mājas tālāk, jo "dakteri nedrīkst pārslogot." Kas par šo situāciju bija sakāms minētā centra vadītājai (un kādreizējai valdības ministrei no "T"P puses) Baibai Rozentālei? "Ja cilvēks komunicē ar masu mediju palīdzību, tad viņa stāvoklis noteikti nebija kritisks." No tā acīmredzot izriet, dārgie lasītāji, ka ar medijiem Jums vajag kontaktēties tikai tad, kad nāve jau stāv durvju priekšā un ir pieklauvējusi. Varbūt nāve piekritīs pagaidīt, kamēr Jūs piezvanīsit žurnālistiem. Uzvāriet nāvei kafiju. Bet vēl vairāk varētu tomēr jautāt, ja reiz cilvēkam pēc saskares ar ērci ir radušies nepatīkami simptomi, tad vai viņam nebūtu jāņem vērā tas, kas ir rakstīts tā paša Infektoloģijas centra mājas lapā: "Jau pie pirmajiem slimības simptomiem nekavējoties jāgriežas pie ārsta"? Ar vai bez kontaktiem ar medijiem? Un ar cerību, ka varbūt kāds tomēr viņu aplūkos?

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 24. augusts

Par katoļiem, Stendzenieka instinktu, "zaļo zemnieku" kārtējo neizdarību un Dienu -- pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji! Šorīt par dažādām lietām.

Pirmkārt, priecē, ka Romas katoļu baznīcu mūsu valstī, cik var spriest, ir pārņēmis uzskatos krietni liberālāks cilvēks. Ja godīgi, tad tas ir bijis mazliet pārsteigums, jo minētā baznīca ar brīvāku domāšanu pasaulē nekad nav izcēlusies, un tas ir ļoti maigi teikts, bet šajās dienās jaunais arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs ir pateicis ij to, ka Bībeles mācību visiem bērniem pēc kārtas nevajag uzspiest, kā to ir paģērējis viņa priekštecis Pujats ar atbalstu no liekuļiem Šlesera un Šķēles biznesa projektā, ij arī to, ka Pujatam nevajadzēja Aglonas svētkos nodarboties ar lētu aģitāciju par labu vienam politiskajam spēkam. Labi, ka baznīcā ir arī tādas augsti stāvošas personas, kuras saprot, kas ir teikts Satversmes 99. pantā.

***

Sākusies lielā politiskās reklāmas sezona. Laukumā pie Rīgas centrālās stacijas ir parādījies liels plakāts, uz kura ir redzams šāds teksts: "Ja vajag smuku runu - zvaniet dzejniekam. Ja jātiek ārā no purva - sauciet buldozeru." Šķiet, šoreiz Stendzenieka reklāmiskais instinkts viņu ir pievīlis. Jo purvā buldozeri mēdz ... nogrimt. Jācer, ka tas ir priekšvēstnesis tam, kas notiks 2. oktobrī.

***

Šodien Dienas Biznesā ir plašs materiāls par to, cik mūsu valsts pārvalde tomēr var būt un ir neizdarīga. Runa ir par FSC sertifikātu, kas apliecina pārdotas koksnes kvalitāti starptautiskajā tirgū. Latvijas Valsts mežiem sertifikāts tika atņemts, jo starptautiskie auditori situācijā atrada zināmas problēmas. Latvija pati FSC standartu nav izstrādājusi. Kas mūsu valstī ir atbildīgs par mežu nozari? Tā būtum Zemkopības ministrija, kurā visus šos gadus nepārtraukti ir saimniekojuši "zaļie zemnieki." Kāpēc Latvijai par šo lietu būtu jāuztraucas? Tāpēc, ka Latvijā ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuri jau ir nopublicējuši savas produkcijas katalogus nākamajam posmam, un viņiem būs jāpārdod tas, kas tur ir solīts. Ja to nevarēs sagatavot no Latvijā cirstiem kokiem, tad koki būs jāieved no citurienes. Lieki teikt, valsts eksporta un importa bilancei tas nekādu labumu nedos. Un pareizi par šo lietu ir rakstījuši kolēģi Dienas Biznesā: "Mēs labprāt savās neveiksmēs vainojam globālo ekonomisko situāciju, pārāk mazo Latvijas tirgu, lielo spēlētāju priekšrocības un visu ko citu, kaut gan pārsvarā gadījumu runa ir par pašu neizdarību. Proti, kaut ko neesam sapratuši, neesam izdarījuši vai painteresējušies." Un cita starpā te varētu pieminēt arī to, ko pērn, amatā stādamies, atzina "zaļo zemnieku" izvirzītais zemkopības ministrs Dūklavs: "Angļu valodā neesmu tik stiprs, lai risinātu izvērstas sarunas Eiropas Savienības līmenī." Vai arī, acīmredzot, starptautiskās koksnes kvalitātes auditoru līmenī. Protams, ne jau Dūklavs viens šo lietu var risināt. Bet augstākā līmeņa politiskā pārstāvniecībā diez vai šajā lietā ir pavisam maznozīmīga.

***

Un, pēdīgi, uzmanīgs optimisms manī atkal veidojas par to, kas notiek laikrakstā Diena. Nekādas lielas āža kājas tur nav manītas, laikraksts aktīvi reklamējas un cenšas sevi pozicionēt tirgū. Ļoti jācer, ka pēc tam, kad būs beigusies politikāņu paniskā vajadzība, apklusināt visus masu informācijas līdzekļus pēc kārtas, Viesturs Koziols (kuram, starp citu, šodien daudz laimes dzimšanas dienā) laikrakstam ļaus atgūt to, kas tam bija pirms lielajām rokādēm -- nopietna, pētoša, atklātību un tiesiskumu politikā atbalstoša laikraksta statusu. Tajā skaitā ar komentāru lappusi bez kuras avīzi pavisam nopietni uztvert ir pagrūti.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2010. gada 19. augusts

Par interesantu lasāmvielu un "normāliem" vecākiem

Labdien, lasītāji!
Atzīšos, man patīk žurnāls Ir. Zinu arī, ka ir ļaudis Latvijā, kuri uzskata, ka žurnāls nav nekas cits, kā Vienotības stabule. Lai nu šie cilvēki paliek pie savas mazliet muļķīgās pārliecības -- šonedēļ žurnālā no Aivara Ozoliņa puses Vienotības premjerministra kandidāts Dombrovskis ir aprakstīts ar vārdiem "ekstrēmais politkorektums atņem viņam iespēju reaģēt arī kā valdības vadītājam tad, kad to nedrīkst nedarīt." Komentārs no Paula Raudsepa ir par nodokļiem. Nekādu Vienotības bīdīšanu es tur neredzu. Cita lieta, ka žurnālu veido cilvēki, kuriem nebija pieņemama laikraksta Diena nonākšana visai necaurredzamā īpašnieku tīkla nagos. Protams, es viņus atbalstu.

Citādi šonedēļ Ir ir lieliski interesanta intervija ar bijušo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Un ir arī intervija ar kādreizējo Saeimas spīkeri Ingrīdu Ūdri, tagad Latimeri, kurā ir viens atzinums, kas bija tik vaļsirdīgs, ka tas lika man apstāties un to pārlasīt vēlreiz, lai pārliecinātos, ka viņa tā tiešām ir teikusi. Proti: "Darbs politikā ir ļoti sarežģīts, tas nav mīlēts un cienīts no cilvēku puses. Ja to godprātīgi dara, tas arī nav tik labi atalgots" (izcēlums no manas puses). Tā nu ir viena fantastiska atzīšanās no personas, kas kādreiz Latvijas politikā gozējās itin aktīvi. Jo šim atzinumam ir arī reverss: Politika ir labi atalgota, ja to dara negodprātīgi. Un tas nu reiz ir būtisks jautājums gaidāmajās Saeimas vēlēšanās.

Bet Dievs (pareizticīgais -- kādreizējā spīkere ir pārgājusi ortodoksālajā ticībā) ar Ingrīdu Latimeri, viņa no politikas ir prom pavisam, un, ņemot vērā viņas visnotaļ "radošo" pieeju savu "zaļo zemnieku" finansēšanai, droši vien labi, ka tā. Man šodien internetā gadījās atrast sēriju fotogrāfiju, kurās ir redzami mazi bērni un viņu it kā "normālie" vecāki. Šīs es piedāvāju bez īpaša komentāra, vienīgi ar piebildi, ka tās ir it sevišķi domātas tiem, kuri uzskata, ka bērni drīkst būt tikai vienam vīrietim, kas precējies ar tikai vienu sievieti un citādi bērni nevienam būt nedrīkst. Un vēl piebildīšu, ka neko no tā, kas šajās bildēs ir redzams, es ar savu bērnu, ja man tāds būtu, nemūžam nedarītu.

Jauku visiem atlikušo (ļoti lietaino) dienu!









trešdiena, 2010. gada 18. augusts

Par kamieļiem un demagoģiju

Labdien, lasītāji!

Nudien žēl tā kamieļa, kurš savā nodabā stāvēja savā zooloģiskā dārza filiāle un še Tev -- zibens spēriens un kamieļa vairs nav. Un, protams, arī ļoti žēl visu to divkājaino Latvijas iedzīvotāju, kuriem zibens ir atņēmis māju vai šķūni. Vai nudien neliekas, ka klimats mūsu pasaulē ir sācis tā pavisam konkrēti trakot? Stāsta, ka Krievijā šovasar piedzīvotā temperatūra, iespējams, ir reizi 400 gados vai pat reizi 500 gados pieredzēts notikums. Pakistānā plūdi ir briesmīgāki nekā nekad. Un tepat pie mums zibenīgie padebeši pēdējo pāris dienu laikā ir bijuši skaisti, jā, bet tajā pat laikā arī visnotaļ baisi. Vai katru dienu 10 minūtes bībeliskas lietus gāzes. Neesmu aizmirsis pagājušo pat milzīgi sniegaino ziemu un nedēļu, kad temperatūras stabiņš bija nokritis līdz pat mīnus 30 grādiem. Pirms brītiņa lasīju avīzē domu no vienu no mūsu lauku dabas vērotājām, ka šogad būs mīnus 40...

***

Šodien Latvijas Avīzē ar sev ierasto lielo pompu un līdz kaimiņmājai izpūsto krūtažu par saviem lielajiem plāniem un sasniegumiem stāsta mūsu valsts galvenais buldozers. Ja nav slinkums, izlasiet paši viņa bezgalīgo lielīšanos un pašslavēšanu (kā jau viņam ir raksturīgi, nereti trešajā personā, it kā viņš būtu kaut kāds karalis) -- LA portālā ir teikts, ka intervijas izlasīšana prasīs tikai 22 minūtes. Es tikai pakacināšu ieinteresētību ar vēsti, ka intervijā cita starpā buldozers stāsta, ka pēc vēlēšanām viņš sāks šantažēt vairākus no Latvijas lielākajiem bodniekiem. Šis apgalvojums ir lasāms tandēmā ar jēdzienu "Eiropas tiesības," it īpaši konkurences jomā. Ārpus tā intervija ir pārpilna (vietām ar LA granda Krustiņa smaidošu atbalstu) ar buldozera ierastajiem štampiem -- viņš ir pats spējīgākais un rīkojošais, viss, ko jebkad savā dzīvē ir darījis Džordžs Soross ir slikts, līgums ar starptautiskajiem aizdevējiem, kuru parakstīja buldozera paša partijas biedrs Godmanis, nozīmē zābaku laizīšanu, tas, ka Diena ir teikusi, ka par Šleseru nevajag balsot ir slikti, bet tas, ka Čas ir uzpirkts ar divām vietām buldozera kandidātu sarakstā un tāpēc par viņu rakstīs tikai labu, tas ir labi, visiem Latvijas iedzīvotājiem vajag mācēt krievu valodu, u.tml. Cik jauki, ka buldozera un mākoņtēva biznesa projektam diez vai nākamajā Saeimā spīd vairāk par savām 10 vietām. Un galvenais, ka premjerministra amats buldozeram -- nu, diez, diez, diez, diez vai. Tomēr, tomēr ar to izglītību ... nu, ...

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 17. augusts

Par pensionāriem, skolēniem, skolas grāmatām, izglītības līmeni, Pujāta marismātismu un valsts attiecībām ar valsti -- pārdomas otrdienā

Labdien, lasītāji! Pārdomas par šo un to.

Apsveicu, Rīgas nestrādājošie pensionāri. Dome šodien Jums piešķīra tiesības tramvajā un trolejbusā braukt par velti. Izsaku līdzjūtību, Rīgas skolas bērnu vecāki. Dome šodien noraidīja priekšlikumu, ka skolēniem no 1. līdz 9. klasei arīdzan būtu dodamas tiesības tramvajā un trolejbusā braukt par velti. Atšķirība? Pensionāru priekšlikums nāca no pozīcijas, bet bērnu priekšlikums nāca no opozīcijas. Pensionāri balso. Bērni nebalso. Bet bērnu vecāki balso, tomēr balso. Un pensionāri, nesapriecājieties pārāk dikti. Ņemot vērā to, ka diskusijā par Jūsu tiesībām nebija nekādas informācijas par to, kā par to tiks samaksāts, droši vien pēc vēlēšanām šīs tiesības atkal ātri vien pazudīs. Tas pats, starp citu, ir sakāms par tām partijām, kuras Jums ir sasolījušas, ka pēc vēlēšanām Jums veselības aprūpe būs par velti. Neesiet, lūdzu, pārāk labticīgi. Vai naivi.

***

Ja reiz par skolas bērniem. Būtībā visnotaļ šokējošs bija šodien laikrakstā Diena atklātais -- ka skolēni mūsu valstī par Latvijas vēsturi zina apmēram tikpat daudz, cik es zinu par kodolfiziku un ģeoloģiju, proti -- neko īpašu. Man nav viedokļa par to, vai Latvijas vēsture būtu mācāma kopā ar reģionālo un pasaules vēsturi vai atsevišķi, redzu argumentus par labu ij vienam, ij otram variantam. Taču acīmredzot kaut kas ar vēstures mācīšanu nav kārtībā, ja 4. maiju liela daļa skolēnu uzskata par mātes dienu, domā, ka Anglija kādreiz ir iebrukusi Latvijā u.tml. Iespējams, daļēji pie vainas ir tas, ka vēsture skolā tiek mācīta tikai divas stundas nedēļā.

***

Ja reiz par mācību procesu skolā. Izdevniecības ir sacēlušas lielu brēku par izskanējušo domu, ka Latvijā dažādos priekšmetos varētu būt viena konkrēta un aprobēta mācību grāmata un punkts. Izdevniecības var saprast, katra jauna grāmata ir jauni ienākumi, it īpaši, ja runa ir par mācību grāmatām, kurām ir piespiesta auditorija. Taču, ja humanitārajās zinātnēs ir jautājumi, kuriem var pieiet ar dažādu viedokli un uzsvaru, tādas jomas, kā ķīmija, trigonometrija un astronomija taču nemainās. Protams, ik pa brīdim grāmata būtu jāpapildina un jāizdod no jauna, bet nudien neticu, ka divu izdevniecību izdotas grāmatas par algebras pamatiem kaut kā atšķirtos vai arī viena būtu labāka par to otru. Var jau brēkt, ka brīvais tirgus ir brīvais tirgus, bet izglītība tomēr nav komercprece. Piekrītu tiem, kuri procesu vēlas centralizēt (un tā skolēniem un viņu vecākiem tomēr ļaut ietaupīt naudiņu).

***

Aglonas Dievmātes svētki šogad ir pieskaitāmi PLL priekšvēlēšanu kampaņai un attiecīgajiem tēriņiem. Tik bezkaunīgu uzrunu no melnsvārča, kā aizejošā Romas katoļu baznīcas vadītāja Pujāta klajo aģitāciju par vienu politisku spēku sen ... nē, vispār nebija gadījies redzēt un, ņemot vērā to, ka tas tika demonstrēts valsts televīzijā un atskaņots valsts radio, tas raidlaiks, kura laikā Pujāts aģitēja par vienu partiju, obligāti ir pieskaitāms attiecīgās partijas kampaņas izdevumiem. Pujāts reprezentē "jaunu" modi atsevišķos reliģiskos ļautiņos -- sāk tik kāds iebilst pret viņu aizspriedumiem un Romas katoļu baznīcas gadījumā par neskaitāmām dzīvēm, kādas ir izpostījuši it kā ļoti celibātu ievērojušie priesteri, tā tūliņ sākas brēkšana par "antikristīgumu." Un paldies par lieliskā režisora Hermaņa šodien avīzē teikto -- velti katoļu priesteri runā par to, ka gejiem nav bērnu un tāpēc viņi ir "bīstami sabiedrībai." Romas katoļu priesteriem arī nav bērnu. Vismaz pēc idejas. Pārliecināti par to laikam tomēr nevaram būt (savukārt par to, ka gejiem var būt un ir bērni -- par to melnsvārči acīmredzot neaizdomājas). Murgs no Pujāta puses, un ne vienā nozīmē vien.

***

Un vai nav jauki, ka airBaltic un Rīgas lidosta tagad ir parakstījušas "saprašanas memorandu" par savām savstarpējām pretenzijām? Pat ļoti jauki. Ja vien neņem vērā to, ka būtībā "saprašanas memorandu" valsts parakstīja ar valsti. Tad tomēr ir jautājums par to, ko valsts un valsts nevarēja savā starpā sadalīt.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2010. gada 16. augusts

Koalīcija, opozīcija, kvorums un tā noraušana

Labdien, lasītāji!

Klaunāde, kas saucas mūsu Saeima, darbojas pilnā sparā. Šodien tur ir gājis kā pa jampadraci. Tā dēvētā opozīcija centās forsēt jautājumu par dabas gāzes aplikšanu ar nodokli tikai 2014. gadā, nevis ātrāk. Tā dēvētā koalīcija nevarēja atrast pietiekami daudz deputātu, lai nodrošinātu šī populistiskā un politizētā soļa nobloķēšanu. Tāpēc koalīcijas deputāti vienkārši nepiereģistrējās darbam un tādējādi pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē izgāza Saeimas sēdi tāpēc, ka trūka kvoruma. Pēc tam tika sasaukta vēl viena ārkārtas sēde, bet šoreiz kvorumu izgāza opozīcija. Urrā.

Manuprāt, te ir sakāmas pāris lietas. Pirmkārt, jau sen kļūst visnotaļ grūti saprast, kas Saeimā ir koalīcija un kas ir opozīcija. Lielākoties lietas bīda pēdējā no tām, izmisīgi cenšoties demonstrēt, ka tai ir kaut kas nopietns sakāms par valsts problēmām. Tiesa, tas lielākoties nāk no populisma gala -- jautājums par dabas gāzes aplikšanu ar nodokli ir pietiekami aktuāls domājot par to, no kurienes valsts nākamajā gadā ņems tos 400 miljonus latus, par kuriem budžets būs "jāoptimizē," bet šodien debatēs viens no šleseršķēliskajiem deputātiem apgalvoja, ka tas tiekot piedāvāts tikai tāpēc, lai izdabātu starptautiskajiem aizdevējiem. It kā Latvijai pašai nebūtu nekādas intereses rast papildu finansējumu budžetā. It kā tas nebūtu bijis viens no šleseriskajiem cilvēkbērniem, kurš bija pie valdības stūres tajā brīdī, kad tika lūgta starptautisko aizdevēju palīdzība. Murgs. Vienkārši murgs.

Savukārt, kas attiecas uz valdošo "koalīciju." Uz papīra tai Saeimā ir 51 balss -- deputāti no Vienotības, Jaunā laika, zaļajiem zemniekiem un tēvzemiešiem, plus vēl seši no frakcijām neatkarīgi deputāti, kuri mēdz balsot kopā ar minētajām partijām. Taču dzīvē, kā visi zinām, viss ir citādāk. Pašos labākajos apstākļos koalīcija var rēķināties tikai ar 50 balsīm, jo zaļo zemnieku deputāts Ozoliņš joprojām ir slims, joprojām Saeimā nerādās, un joprojām demonstrē zaļo zemnieku elpu aizraujošo bezatbildību pret politiku valsts pārvaldi. Tas pats sakāms par zaļo zemnieku deputātu Ščerbatihu kurš, kā esmu rakstījis pietiekami bieži, Saeimas darbā piedalās tad, kad viņš nav aizņemts ar pamatnodarbošanos sportā. Un šī ir partija, kura savā vēlēšanu sarakstā ir sabāzusi vēl dažus pilnīgi ārpus politikas esošus sportistus. Bezatbildība. Bezatbildība. Lai arī man ir krietni bail par to, kas notiks 2. un 3. oktobrī, es tomēr ar nepacietību gaidu to dienu, kad šī Saeima beigs savu darbu, jo daudz destruktīvāku instanci būtu grūti iedomāties.

Vēl šodien kļuvis zināms, ka kādreizējā kultūras ministre Demakova nu ir iekārtota ērtos darbiņos uzņēmumā airBaltic un Rīgas (lasi -- Šlesera) tūrisma attīstības birojā. Šī ir kundzīte, kuras augstprātība amatā sita milzīgi augstu vilni -- viņai deguns bija tik tālu pacelts gaisā, ka tīri vai brīnums, ka neviena airBaltic lidmašīna tam nebija uztriekusies. Taču ārpus tā te viss notiek pēc programmas. Savējai vienmēr vietiņa atradīsies. airBaltic un RTAB ir Šlesera lolojumi. Acīmredzot pēc idejas augsti izglītotā Demakova nekur citur darbu nevarēja atrast. Un tāpēc, kārtējo reizi pilnīgi bez jebkāda konkursa, lakta viņai ir atrasta. Redzēsim, kādas olas viņa dēs.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2010. gada 13. augusts

Piepēšā "ētikas" paģērēšana no politikāņiem -- vai, dieniņ!

Labrīt, lasītāji!

Vakar manā Latvijas radio pastkastītē iekrita viens no ļoti, ļoti, ļoti daudzajiem e-pastiem, kurus šajās dienās un nedēļās naski visiem iespējamiem adresātiem izsūta šleseršķēliskais biznesa projekts "Par labu Latviju." Kā zināms, šis ir veidojums, kurš sev cenšas pievērst uzmanību visvisādos veidos, lai tikai vēlētāji neatcerētos, ka to ir veidojuši tie cilvēki, kuri vistiešāk ir atbildīgi par valsts ekonomisko krahu. Lielākoties es šīs depešas pa taisno iemetu virtuālajā mēslu izgāztuvē, bet tā, kura pienāca vakar, piesaistīja uzmanību un lika ironiski pasmaidīt.

Proti, pavisam apgarotā toņkārtā man PLL runasvīrs paziņoja, ka viņa pārstāvētā politbiznesa organizācija "pilnībā piekrīt Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju aicinājumam." Ko tad Latvijas "kristīgo konfesiju vadītāji" (un sapratīsim ļoti skaidri, ka runa ir tikai par dažiem kristīgo konfesiju vadītājiem) ir paģērējuši? "Dot iespēju katram skolēnam iepazīt savas tautas un eiropeiskās identitātes pamatus, iepazīstot Bībeli un tajā ietvertos ētikas principus." Kā tas tiks nodrošināts? "Konkrēti tas nozīmē ieviest ar likumu vispārizglītojošo vidusskolu mācību plānā obligātu „Bībeles mācību” 1.-12.klasei, sākot ar 2011.gada 1.septembri."

Pirmkārt. Diez vai Bībelē būs viegli atrast kaut ko tādu, kas konkrēti attiektos uz "latviskās identitātes" pamatiem. Ja kas, tad "latviskā identitāte" tomēr sākās pavisam ārpus kristietības. Ja reiz skolās būtu jāmāca "latviskās identitātes pamati," tad droši vien būtu jāsauc talkā Dievturi. Bet tas droši vien mūsu valsts galvenajiem melnsvārčiem prātā nu gan nebija.

Tāpēcm otrkārt. Ja visās klasēs un visās skolās un visiem skolēniem ir obligāta "Bībeles mācība," tad ko iesākt tiem skolēniem, kuri ir ebreji, musulmaņi vai vispār neticīgi? Vai šī tomēr nav lieta, kura pirmkārt ir jāatrunā ģimenē? Vai gadījumā te netiktu pārkāpta, pirmkārt, Satversme, kurā ir runa par reliģijas brīvību, otrkārt, Eiropas noteikumi, kuros ir paģērēts tas pats, un, treškārt, Eiropas drošības un sadarbības organizācijas vadlīnijas par reliģisko izglītību? Ja kādam par to ir šaubas, tad atbilde visos trīs gadījumos ir "tiktu gan."

Tālāk, treškārt. No kurienes līdz nākamā gada septembrim radīsies skolotāji, kuri ir kompetenti katru dienu mācīt "Bībeles mācību"? Nedomāju, ka te pats labākais risinājums būs skolās sūtīt iekšā garīdzniekus, it īpaši ņemot vērā to, ka katoļi, luterāņi, baptisti un pareizticīgie Bībeles saturu mēdz interpretēt visnotaļ dažādi. Savukārt, cik daudz laicīgo skolotāju ir tādu, kuri Bībeli pazīst pietiekami labi, lai uz tās pamata sagatavotu mācību plānu?

Jo, ceturtkārt, tie "ētikas principi," kādi ir iekļauti Bībelē, var būt vislielākā mērā diskutabli. Kurš "ētikas princips" skolā varētu būt primārais -- "aci pret aci" vai "pagriez otru vaigu"? Ja kādā vecākā klasē skolēns Bībeli aplūkos ar kritisku aci, tad nāksies konstatēt, ka tur ir paģērēta vergu turēšana, ievērojama diskriminācija pret sievietēm, dzīvnieku upurēšana uz baznīcas altāra un vēl visvisādas lietas, kuras droši vien gluži par "ētiskām" neuzskatīt. Ja doma ir uzsvērt Bībeles centrālo vēsti, proti -- izturēsimies cits pret citu labi un tad visiem būs labāk -- tad priekš tā nav vajadzīgi 12 gadi izglītības. Tas ir kaut kas tāds, ko mammas saviem bērniem māca jau no zīdaiņa vecuma.

Un, piektkārt, vai nav tomēr tā, ka mūsu valstī baznīca no valsts skaitās atdalīta? Arī tas pie mums ir tikai tāds "uz papīra" jēdziens, vismaz ciktāl tas ir atkarīgs no Šlesera ļoti "kristīgā" biznesa projekta. Šī projekta tikumības līmeni mēs varējām redzēt brīdī, kad viņa partija demonstrēja, ka "ģimenes vērtības" nozīmē krāpt sievu, kamēr viņa ir laukos. Bet vēl vairāk tomēr nāk prātā tas, ka Šlesera un Šķēles biznesa projektam pašam ar tiem Bībeles "ētiskajiem principiem" tā ir kā ir. Atsevišķos gadījumos vērts padomāt, piemēram, par "Tev nebūs laulību pārkāpt." Latvijas politikā ļoti aktuāls ir jēdziens "Tev nebūs zagt." Kā arī "Tev nebūs nepatiesu liecību sniegt" (mūsdienu Latvijas politikāņiem tomēr melošana ir sporta veids).

Un, sestkārt, droši vien būtu jāmin vēl viens no Bībeles "ētiskajiem principiem," proti -- "Tev nebūs Dieva tā kunga vārdu nelietīgi velti valkāt." Protams, Latvija nav vienīgā valsts, kurā politikāņi spalvu spodrināšanas nolūkos sevi cenšas ietērpt Jēzus mantijā. Taču diez vai Dievs tas kungs patiešām sevi uzskata par politiskas kampaņas elementu, un doma, ka visās Latvijas skolās visās klasēs un visiem skolēniem ir ieviešama obligāta vienas konkrētas reliģijas dogmas mācīšana -- nu, piedodiet, citādi kā par politikas kampaņas elementu to nevar uzskatīt. Patlaban pašās jaunākajās klasītēs Latvijas skolēniem ir iespēja mācīties par kristietību vai arī par ētiku. Abos gadījumos esmu pārliecināts, ka tas ir mīļš un jauks process. Tas, ko ir paģērējuši melsvārči ar PLL informatīvo atbalstu -- tas nemaz tik jauki nav. Drīzāk jau politikāniski un ar krietnu piešprici liekulības.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2010. gada 12. augusts

Nu, bet kurš gan cits?

Labdien, lasītāji!

Nu ir oficiāli pateikts tas, kas neoficiāli zināms bija jau visai sen -- politorganizācijas "Par labu sistēmu mums pašiem" (oi, atvainojos, laikam reklāmas kontekstā tā saucas "Par labu Latviju") kandidāts premjerministra amatam būs mūsu valsts galvenais buldozers Šlesers. Piedodiet, PLL ļaudis, kas zem gļēviem nikiem ganāties par Politika.lv (un ne tikai), bet, lai arī tas atbilst virsrakstā uzdotajam jautājumam, nekādu prieku tas nerada vis.

Cilvēks ar vidusskolnieka izglītību. Cilvēks, kura solījumi vienmēr ir bijuši apmēram 70000000000000 soļus priekšā izdarītajam. Nav vērts atkārtot visu, ko šis cilvēks laika gaitā ir sastrādājis. Bet vienu gan esmu atcerējies tikai tagad -- viņš ir rekordists arī citā nozīmē. Neviens cits politikānis visā Latvijas vēsturē nav bijis padzīts no ministra amata vairāk kā viņš. 1999. gadā viņa demisiju no ekonomikas ministra amata pieprasīja Krištopans. 2004. gadā viņu padzina Repše. 2006. gadā to pašu izdarīja Kalvītis. Lūk, sasniegums, kas nav izdevies nevienam citam politikānim mūsu valstī.

Lai arī kāda nākamajā Saeimā nebūtu ievēlēto partiju un apvienību kombinācija, visvairāk es nudien ceru, ka PLL būs jāpaliek opozīcijā (vai, vēl labāk, zem pieciem procentiem), jo nudien ciniskāku veidojumu nav iespējams iedomāties. Gandrīz vai traģikomiski žēl sametas bijušā Valsts prezidenta Rumpīša, oi, atvainojos, Ulmaņa taisnošanās, ka viņš nu būs tas, kurš abus AŠ savaldīs un pārliecināsies pat personīgi, ka viņi nekādus podus negāzīs. Izkārtne, ne cilvēks, piedevām acīmredzot lielajā politikā nepiedodami naivs. Par finanšu ministru šis veidojums vēlas redzēt Šķēli -- to pašu, par kuru rakstīju vakar. Jā, tas nu gan ir tas, kas mums ir vajadzīgs finanšu ministra amatā -- cilvēks, kurš slēptus ofšorus uzskata par "uzticamības darījumiem" un figurē arī digitalizācijas skandālā. Ai, ai, ai!

Un tagad tā. Tie, kuri manu blogu apmeklē tikai un vienīgi, lai mani pasludinātu par Vienotības "trubadūru." Pasakiet, kāpēc Šlesers būtu labs premjerministrs un Šķēle - finanšu ministrs. Vai, pareizāk sakot, kāpēc Latvijas iedzīvotājiem būtu jāignorē tādas lietas, kā Jūrmalgeita, Yew Tree Trust, Kempmayer, lielākie kretīni, digitalizācijas skandāls, šofera dēli, solījums par 50 tūkst. darba vietām, u.tml. Kas Jums liek domāt, ka šie ir cilvēki, kuriem vajag uzticēt varu valstī? Bet, lūdzu, ne kāpēc Jūs domājat, ka to nevajag uzticēt Vienotībai vai kādam citam. Konkrēti -- kāpēc šiem cilvēkiem, kuri uzskatāmi, pierādāmi un konkrēti ir demonstrējuši to, ka tiesiskums viņiem ir pavisam un ļoti abstrakts jēdziens, būtu paši labākie, kurus likt pie kloķiem? Arī citi lasītāji, kuri neesat minētie PLL trubadūri -- ja Jūs tā domājat, tad paskaidrojiet, kāpēc. Būs interesanti. Tiem, kuri vēlaties tikai bļaustīties -- varbūt konstatējiet, ka esat pieauguši, un sarunā piedalieties ... nu, konstruktīvi.

Jauku visiem atlikušo dienu!

trešdiena, 2010. gada 11. augusts

Par ofšoriem un Šķēlem līdzīgajiem

Labrīt, lasītāji!

Šorīt vēlos pievērst uzmanību komentāram, kāds šodien publicēts Delfos. Tā autors ir Amerikā dzīvojošais ārsts un profesors Uģis Gruntmanis, un temats ir par Andri Šķēli (un viņam līdzīgajiem) un ofšoriem. Links: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=33480925.

Gadījumā, ja kāds vēlas paslinkot un rakstu nelasīt, rezumēšu to, kas U. Gruntmanim tajā ir sakāms:

1) Investīcijas un depozīti ofšoros lielākoties tiek veikti ne jau pozitīvu mērķu dēļ. Tie tiek veikti, lai slēptu ienākumus, izvairītos no nodokļiem u.tml.

2) Civilizētās valstīs politikāņi saprot, ka šāda darbība ir kaitīga pirmkārt jau savai valstij, jo investīcijas, kuras varētu tikt veiktas, piemēram, Latvijā, tā vietā pazūd kaut kur Gērnsijā vai Džersijā vai Lihtenšteinā.

3) Acīmredzot Latvija šajā ziņā nav civilizēta valsts, jo, piemēram, to kādreiz vadīja un atkal grasās vadīt tāda persona, kā Andris Šķēle, kurš visu savu lielu darīšanu ar ofšoriem ir aprakstījis ar vārdiem "uzticības darījumi."

Parakstos. U. Gruntmaņa tekstu esmu centies izreklamēt Tviterī un Facebook. Parakstos zem katra vārda. Atliek tikai paskatīties uz Ventspils lietu un digitalizācijas lietu, lai redzētu, ka tajās ir iesaistīti ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudzi ofšora un pastkastītes uzņēmumi. Kāpēc? Kāpēc Ventspils nafta pieder uzņēmumiem, kuru īpašnieki un patiesā labuma guvēji vienkārši nav zināmi? Kā tas varēja būt, ka ilgus gadus Latvijas Republika valsts personā bija līdzīpašniece VN un nezināja, kam pieder uzņēmuma atlikusī daļa? Protams, tas bija laikā, kad tā dēvētās "Ventspils intereses" deputātiem maksāja dāsnas "stipendijas," lai kādam neienāktu prātā uzdot ne tos jautājumus, bet tomēr. Tagad esam tikuši vairākus gadus uz priekšu, bet turpat vien mīņājamies. Šķēle ir attiecies žurnālistiem stāstīt, kas īsti ir viņa Yew Tree Trust uzņēmums un ar ko tas nodarbojas. Acīmredzot pārliecība ir tāda, ka sabiedrībai nav tiesību interesēties par to, ko savā finanšu dzīvē dara tie, kuri vēlas sabiedrību vadīt un pārvaldīt. Tieši tāda pati pārliecība acīmredzot ir tiem mūsu valsts politikāņiem, kuri nesarkstot uzrāda lielus "skaidras naudas" krājumus, kas acīmredzot glabājas zeķē vai atvilktnē.

Eiropas savienībā patlaban ir likums, kas ārzonu bankām liek ieturēt nodokli (patlaban -- 20%) no depozītiem, par kuriem attiecīgo kontu īpašnieki nav ziņojuši savas valsts nodokļu instancēm. Bet, pirmkārt, ārzonas nemēdz būt ES dalībvalstis, un tās par ES noteikumiem var pasmīkņāt. Otrkārt, kā zināms, ne vienmēr ir pavisam vai pat mazliet vienkārši uzzināt, kas ir attiecīgo investīciju patiesais īpašnieks. Un, treškārt, galvenais tomēr it tas, kā pret ofšoriem izturas katra valsts atsevišķi. Amerikā 15 tūkstoši bagātnieku samaksāja nodokli un soda naudu pēc tam, kad viņiem tika pateikts, ka citādi pret viņiem tiks izvērsta kriminālapsūdzība. Mūsu valstī, protams, nevienam politikānim pret ofšoriem roka neceļas, pārāk izplatīta ir šī sērga, vismaz to politikāņu starpā, pie kuru pupiem citi zīdās. Taču atkal ir jāsaka, ka ir tīri brīnums, ka Saeimas virzienā šogad cierē tik daudz censoņu, kuriem atklātība ir pilnīgs un absolūts svešvārds. Un pārliecība, ka savu naudu politikānis drīkst glabāt zeķē vai Menas salā, ir tieši tā pati pārliecība, kas liek viņiem domāt, ka Valsts prezidentu var atrast zoodārzā, likumprojekti ir izrunājami "koalīcijas padomē" un tad bīdāmi ar lielu steigu un bez debatēm, ik pa brīdim var pacensties legalizēt naudas atmazgāšanu, nolaizīt pēcpusi lielajiem zemju īpašniekiem u.tml. Ofšori un pārliecība, ka tie reprezentē "uzticību" -- lūk, kārtējais piemērs par mūsu republikas banānismu.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2010. gada 9. augusts

Neteiksim neko -- kaunies, Gunti Bojār!

Labdien, lasītāji!

Nezinu, cik daudzi no jums esat šo lietu pamanījuši, bet laikrakstā Diena ir notikusi kārtējā rokāde. Šoreiz nav runa par īpašnieku maiņu, par to jau rakstīts un runāts daudz. Runa ir par to, ka ir pilnībā iznīcināta laikraksta komentāru lappuse. Pēdējo dienu laikā komentāru lappusē nav bijis nekas cits, kā vienas žurnālistes un viena "žurnālista" vērtējums par to, kas politisko partiju pārstāvjiem ir bijis sakāms par tādu vai citu jautājumu. Cik man zināms, šis ir bijis vienpersonisks Dienas kaut kāda tur amata pildītāja Gunta Bojāra lēmums. Un tas ir lēmums, kurš pilnīgi un nepārprotami ir garām.

Protams, var saprast to, kas patlaban Dienā notiek. Ja arī viņš ir gatavs rakstīt par brīžiem, kad Šlesers savu mašīnu noliek ne tur, fakts tomēr ir tāds, ka Dienas kontrolpaketes turētājs ir ar mūsu valsts galveno buldozeru saistīts pat ļoti cieši, savukārt Diena vienmēr ir bijis laikraksts, kurš pret buldozera pārliecību, ka tikai viņš visu zina, nevienam citam par to nekas nav sakāms, viņa draugi un draudziņi ir vienīgie, kuriem dot amatus, u.tml., ir izturējies ļoti un pamatoti kritiski. Vai tik ļoti Viestura Koziola domubiedri baidās no atklātas diskusijas par sevi, ka viņiem laikraksta komentētāji ir jāneitralizē pavisam? Ja tā, tad šie ir cilvēki, kuri gļēvumā pārspēj pat visgļēvākos no gļēvākajiem. Vēl jo vairāk, ja ņemam vērā, ka pārējie laikraksti mūsu republikā turpina komentēt pilnīgi uz nebēdu, un Ventspils interešu tribunāla gadījumā ar pietiekami lielu demagoģijas devu. Un vēl jo vēl jo vairāk, ja ir patiesība nesen ziņotajā -- ka arī Latvijas televīzijas Ziņu dienestu šie cilvēki ir paguvuši kooptēt un pakļaut savām interesēm, piedevām apstākļos, kad "milžu (patiesībā -- punduru) cīņām" acīmredzot nauda neatradīsies. Te nu ir pavisam skaidrs rādītājs, ka šie ir politikāņi, kuri vēlas ieviest vēl vienu no tām rakstura īpašībām, kādas ir tipiskas vispatiesākajās banānu republikās, proti -- absolūti kontrolētus masu informācijas līdzekļus.

Guntis Bojārs, vismaz cik man zināms, skaitās profesionāls žurnālists. Laikam neko citu nevar teikt, ka viņš ir kļuvis par nožēlojamu lelli citu rokās. Nezinu, varbūt viņš uzskata, ka komentāru lappuses neitralizēšana ir "kompromiss," kas ļaus citiem Dienas cilvēkiem turpināt darīt to, ko viņi dara. Bet tandēmā ar izmeklējošās žurnālistikas noraidīšanu Baibas Rulles personā, rezultāts ir laikraksts no kura, diemžēl, nekāda īpaša labuma vairs nav. Par copes lietām cilvēki var lasīt specializētajos žurnālos. Par sportu arī. Un, kas attiecas uz komentēšanu -- neteikt neko ir vienkārši pretīgi gļēvi. Nožēlojami. Un Gunti Bojār -- kauns!

Jauku visiem dienu.

piektdiena, 2010. gada 6. augusts

Bet varbūt tomēr? Prieks par Pēdējo partiju

Labrīt, lasītāji!

Nekad neesmu balsojis un nekad nevienam citam neesmu ieteicis balsot par kādu no tām daudzajām partijām mūsu valstī, kurām izredžu uz ievēlēšanu nav nekādu. It īpaši šogad likmes par valsts nākotni ir pietiekami nopietnas, lai vēlēšanu dienā neniekotos. Taču prieks tomēr šodien rodas par vienu no sīkpartijām, kura valstī ir uzradusies pēdējo pāris nedēļu laikā. Tā ir Pēdējā partija, kura sevi ir pieteikusi itin humoristiskā veidā. Protams, sāji var "pasmaidīt" arī par lielajām partijām un visu, ko tās ir sasolījušas -- "Darbu visiem," tā bez jelkāda seguma sola Vienotība. Bezmaksas veselības aprūpi visiem bērniem un pensionāriem pēc kārtas -- tādu ēsmu uz āķa, cerot, ka pensionāri ir ļoti naivi, ir uzlicis šleseršķēliskulmaņēķiskstendzenieciskais biznesa projekts PLL. Tuvākajā laikā Latvijas puišus izvākt no Afganistānas -- tā sola Ventspils kabatas partija, tiesa, pēc tam tās frakcijas vadītāja personā taisnojoties, ka nē, nē, solījums tas jau gluži nav, jo tāda lieta būtu vispirms jāizdiskutē ar stratēģiskajiem partneriem. Nu, vienu vārdu sakot, kārtējo reizi politikāņi mums sola visu pēc kārtas labi zinot, ka tā ir tukša salmu kulšana. Vakar man radio raidījumā arodbiedrību šefs Krīgers stāstīja, ka pēdējos četros gados no arodbiedrību viedokļa politikāņi ir izpildījuši apmēram 25 procentus no visa tā, kas 2006. gadā tika solīts. Nu, laikam jau paldies par to pašu. Šķiet, tāpat varētu teikt arī jebkura cita grupa sabiedrībā, ja vien neskaitām valdošās "elites" draugus, draudziņus, sponsorus u.c. "pietuvinātas personas."

Pēdējā partija savukārt savā programmā ir rakstījusi lūk, ko: "Mēs apsolām miljardiem latu budžetā, miljoniem darba vietu, plaukstošu kultūru un zinātni, lielas pensijas, bērnu pabalstus līdz 18 gadiem, mazu pensijas vecumu, mazus nodokļus un mazu birokrātiju. Turklāt tagad mēs beidzot būsim godīgi, atklāti, saprotoši un daudz, daudz komunicēsim ar sabiedrību." Un tad: "Noticējāt? Un tagad skaudrā patiesība."

Humors politikā nudien nenāk par sliktu, it īpaši, ja pie teikšanas ir "elite," kurai humora izjūtas vispār nav. Nudien man patīk Pēdējās partijas atzinums: "Ja saskaitītu pie varas bijušo partiju solījumus, ar labiem nodomiem simtreiz varētu apjozt zemeslodi." Nudien patīk: "Radošs ieteikums: lasīt nevis jaunās partiju programmas, bet pirms četriem gadiem rakstītās. Tā būs vieglāk ieraudzīt kopainu un pamanīt solījumu bezjēdzību."

Un nudien, nudien patīk: "Cilvēka brīvības mums vienmēr būs pirmajā vietā. Nepieļausim diskrimināciju. Mūsu draugi ir tikpat dažādi kā Latvijas iedzīvotāji -- latvieši un krievi, pensionāri un bērni, sievietes un vīrieši, cilvēki ar īpašām vajadzībām, ticīgie un ateisti, heteroseksuāļi un geji, rīdzinieki un laucinieki." Šis ir princips, kuru nudien derētu atcerēties arī lielo partiju pārstāvjiem.

Pēdējās partijas ļaudis, baidos, ka 2. oktobrī par jums nebalsošu. Man tomēr svarīgāk ir nodrošināt, ka valsti nākamos četrus gadus nevadīs cilvēki, kuri to vēlas pārdot Krievijas biznesam un pašmājās turpināt "mēs drīkstam darīt da jebko, jo mūs nesodīs un, ja sodīs, tad tas būs tikai pēc daudziem, daudziem gadiem" attieksmi pret politiku, sabiedrību un dzīvi. Bet paldies par humora dzirksti. Paldies par sakarīgumu. Un 2. oktobrī, ja pamodīšos jancīgs ... varbūt tomēr.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2010. gada 5. augusts

Mūsu eksprezidents: Pilnīgi pazaudējis veselo saprātu?

Labrīt, lasītāji!

Katru nedēļu man ir daudz dažādu darbiņu darāmu. Cita starpā rakstu sleju domubiedru grupai internetā par kulinārijas vēsturi. Protams, vadu radio raidījumu, 30. augustā atsāksies "Skats no malas." Un arī rakstu sleju ārzemju latviešu laikrakstiem Laiks un Brīvā Latvija. Šonedēļ minētajos laikrakstos ir arī intervija ar mūsu valsts eksprezidentu Ulmani, kurš cita starpā par Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieku un republikas galveno buldozeru ir teicis, ka viņu uzskata "par atjaunotās Latvijas laika labāko un sekmīgāko politiķi pēc būtības un pārliecības."

Aplūkojot šo apgalvojumu rodas iespaids, ka te nu mums ir divas iespējas. Vai nu Guntis Ulmanis ir kļuvis par dresētu cirkus mākslinieku, kurš publikai demonstrē tikai to, ko ir iemācījies, vai arī viņš ir pazaudējis veselo saprātu. Var jau laikam teikt, ka nesējraķete un labības kombains ir bijis sekmīgs politiķis. Kur kandidējis, tur arī tapis ievēlēts, lai arī ne gluži ar to pompu, kādu pats ir solījis. Bet pats labākais no politiķiem? Ar šofera dēliem? Ar Jūrmalas priedēm? Ar līdz bankrotam nolaisto Latvijas pastu? Ar "gāzi grīdā" filozofiju? Ar 50 tūkstošiem darba vietu? Prātiņ, nāc mājās! Protams, buldozers ir bijis pavisam labs piemērs par to, kā mūsu republikā valdošā "elite" ir ieradusi rīkoties jau kopš kādreizējā "stabilitātes garanta" pirmās valdības, bet ņemot vērā to, ka rezultāts šiem centieniem ir bijusi valsts ekonomikas sagraušana tandēmā ar situāciju, kur "gudrajām galvām" nu vairs uzticas tikai apmēram 17 cilvēku visā valstī, tas nu nebūs sasniegums, par kuru kādam būtu īpaši jālepojas.

Vēl ārzemju latviešu laikraksta žurnālisti eksprezidentam ir pajautājuši, vai viņus nemulsina tas, ka cilvēkam, kurš cierē premjerministra amata virzienā ir tikai vidusskolēna izglītība. Ulmanis ir atbildējis šādi: "Nē! Pasaules praksē ir ārkārtīgi daudz līdzīgu gadījumu." Droši vien būtu pārāk daudz prasīts no eksprezidenta, uzrādīt kaut dažus gadījumus "pasaules praksē," kuros nopietnas valsts premjerministrs ir bez augstākās izglītības. Taču bez īpašām problēmām varam uzskaitīt tos "gadījumus," kaut vai Eiropā vien, kuri nemaz nav "līdzīgi." Lielbritānijas premjerministram Kameronam ir augstākā izglītība (piedevām ar izcilību) no Oksfordas. Vācijas kanclerei Merkelei ir doktora grāds ķīmijā. Francijas premjerministram Filonam ir doktora grāds tieslietās. Spānijas premjerministram Zapatero ir augstākā izglītība tieslietās. Tāda pati izglītība ir Dānijas premjerministram Rasmusenam. Polijas premjerministram Tuskam ir maģistra grāds vēsturē. Albānijas premjerministrs Beriša ir kardiologs un profesors. Pat tam Eiropas politiķim, kurš attieksmē pret politiku visvairāk līdzinās mūsu galvaspilsētas otrajai personai, Itālijas premjerministram Berluskoni, ir augstākā izglītība tieslietās, piedevām viņš gluži vai stendzenieciski bakalaura darbu rakstīja par reklāmas juridiskajiem aspektiem. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl.

Bet kāpēc? Mēs jau nedzīvojam nopietnā valstī. Mēs dzīvojam valstī, kurā pirms četriem gadiem darba ļaudis lielā jautrībā Saeimā ievēlēja divas partijas, par kurām jau divus mēnešus pirms vēlēšanām bija absolūti skaidrs, ka priekšvēlēšanu izdevumu jomā tās vienkārši un prasti krāpjas. Mums vēl tagad ir jauni un it kā augsti izglītoti cilvēki, kuri acīmredzot no visas sirds tic, ka ar visu sirdi, dvēseli, degsmi, un spēju rakstīt iesniegumus Latvijas televīzijai, Latvijas radio un arī Temīdai ir jāatbalsta doma, ka nav mūsu valstī labāka cilvēka valsts vadīšanai par digitalizācijas skandāla varoni, "lielāko kretīnu" atbalstītāju, kukuļdošanas Jūrmalā apspriedēju, un lielā vekseļa īpašnieku no mākoņiem. Ja jau tā, tad davaj, čali vidusskolnieku par premjerministru! Kāpēc ne?

Jauku visiem dienu.

otrdiena, 2010. gada 3. augusts

Pagātnes rēgi tagadnē

Labrīt, lasītāji!

Pamanījāt, ka vakar jau atkal viena no mūsu valsts tiesām atzina, ka laikā pirms 9. Saeimas vēlēšanām viena no mūsu valsts politiskajām partijām priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanas jomā nogrēkojās (lasi -- krāpās)? Runa ir par Administratīvo rajona tiesu, Zaļo un zemnieku savienību, 11 626 latiem, un reklāmas tēriņiem, kurus no savas kabatas apmaksāja Puzes ķeizars un viņa ķeizariene. KNAB pateica, ka tie bija reklāmas tēriņi. Zaļie zemnieki (kuriem ar godīgumu partijas kases lietās problēmas bija bijušas arī citreiz) lēmumu pārsūdzēja. Nu tiesa ir pateikusi savu vārdu. Protams, tiesas spriedums vēl ir pārsūdzams, nākamā tiesas sēde visticamāk notiks kaut kad krietni pēc 2. oktobrī paredzamajām Saeimas vēlēšanām. Ja kas, tad pati pirmā sēde par daudz vērienīgākajiem pārtēriņiem, kādus 2006. gadā pieļāva Šlesera biznesa projekts, būs tikai pēc minētajām vēlēšanām. Pirmā sēde par vēl daudz vērienīgākajiem pārtēriņiem, kādus 2006. gadā pieļāva Šķēles biznesa projekts, jau ir notikusi, protams, ka tiesa pateica, ka "neatkarīgā pozitīvisma kampaņa," kuru vadīja "stabilitātes garanta" biroja vadītājs, tomēr ir uzskatāma par kampaņas sastāvdaļu. Protams, žēl, ka tiesa mūsu valstī maļ tik ļoti, ļoti lēni, bet pozitīvi ir tas, ka politisko partiju nedarbi un grēki tomēr nepazūd. Rēgi no pagātnes saistās ar minēto pārtērēšanos un krāpšanos, ar "stipendiātu" skandālu, ar digitalizācijas lietu, ar Ventspils rebēm ... tīri jābrīnās, cik daudz mūsdienu politikā ir politikāņu, kuri ir bijuši šo grēku vistiešākie līdzdalībnieki, kauna neprot un politikā bāžas iekšā vēl joprojām. Jebšu laikam tomēr jāsaka, ka jābrīnās, cik daudz cilvēku ir gatavi par šādiem grēciniekiem balsot atkārtoti. Vai tas tiešām nekas, ka uz Saeimu cierē cilvēki, kuri ir pierādījuši (un atkārtoti), ka viņiem uzticēties nevar?

Citā nozīmē rēgs no pagātnes ir viens no mūsu redzamajiem politiķiem, kuram acīmredzot kaut kas ir samisējies ar matemātiku. Vai varbūt ar veselo saprātu. Vai varbūt vienkārši ar nespēju izvairīties no liekulības. Proti, jautāts par to, kāpēc viņš balsoja pret Jāņa Maizīša atkārtotu ievēlēšanu ģenerālprokurora amatā, politikānis no Šlesera biznesa projekta Dzintars Jaundžeikars šorīt Dienā klārēja lūk, ko: "Pirmām kārtām biju jau iepriekš deklarējis, ka visām amatpersonām ir pieņemts dot ne vairāk par diviem pilnvaru termiņiem."

Tas būtum tas pats Jaundžeikars, kurš bija Saeimas deputāts 8. Saeimā. Un tas pats Jaundžeikars, kurš bija Saeimas deputāts 9. Saeimā. Tiesa, abos gadījumos ar "mīksto mandātu," bet tomēr. Kādu laika sprīdi pat par ministru sabija. Tas pats Jaundžeikars jaunceptajā Šlesera/Šķēles/Stendzenieka/Ēķa/Ulmaņa politveidojumā ... ir kandidāts no Vidzemes apgabala. Tiesa, 30. vietā un tāpēc ievēlēšana diez vai īpaši spīd, bet vai no viņa teiktā izriet, ka Saeimas deputāti nav amatpersonas? Vai arī te kārtējo reizi būs tas gadījums, kad viena no mūsu "gudrajām galvām" kaut ko attiecina uz visiem pārējiem, bet tikai ne pats uz sevi? Laikam jau tā. Tā tomēr saucas liekulība.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2010. gada 2. augusts

Par milzīgi lielām ambīcijām

Labdien, lasītāji!

Centrālā Vēlēšanu komisija, tā šodien lasāms portālā Diena.lv, uzskata, ka šoruden mums savus kandidātu sarakstus un programmas piedāvās 14 partijas un partiju apvienības (pirms četriem gadiem bija 19). Desmit jau CVK ir iesniegušas attiecīgos dokumentus, vēl četras paredzējušas tā darīt šodien un rīt, jo pēc tam vairs nevarēs.

Tās četras partijas, kuras šajā procesā bijušas tādas lēnīgas ir Kristīgo demokrātu savienība, "Daugava Latvijai," "Pēdējā partija" un "Latviešu zemnieku savienība." Mazliet intriģē "Pēdējā partija," kura, cik var spriest, cenšas ieņemt kādreizējās Muļķu partijas lomu politikā. Te jāņem vērā, ka šāda klaunāde šur tur Eiropā ir nostrādājusi, tajā skaitā pagājušajās Lietuvas parlamenta vēlēšanās Seimā tika ievēlēts viens bars aktieru, sportistu u.c. veida populāru personu. Tiesa, drīz vien izrādījās, ka tas, ka cilvēks ir vadījis televīzijas šovu, nenozīmē, ka viņš ir labs politiķis. Partija šķēlās un nekas īpaši nopietns no tās nesanāca. Bet vispār "PP", kā arī pārējās minētās partijas varētu nemaz necensties. Nu, nespīd nevienai no tām pat minimāli rezultāti, kur nu vēl piecu procentu barjeras pārvarēšana. Piedevām Latviešu zemnieku savienība vienmēr ir bijusi principiāli un fundamentāli negodīga, ar savu nosaukumu cenšoties nozvejot vismaz dažu pagalam lētticīgu un, piedodiet, dumju ļautiņu balsis, kuri nepamanīs, ka tā nu reiz nav parlamentā kopš pirmsākumiem pārstāvētā Latvijas zemnieku savienība.

Tiesa, šādas pašas šaubas var paust arī par dažu labu no tām partijām, kuras CVK savus dokumentus ir paguvušas iesniegt jau tagad. Piemēram, atzīstos gluži godīgi, ka CVK mājaslapā man bija pilnīgi pirmā dzirdēšana par to, ka Latvijā tagad ir politorganizācija, kas saucas "Tautas kontrole." Vienīgais puslīdz redzamais kandidāts šajā sarakstā ir demagoģiskais "eiroskeptiķis" Grostiņš, kurš partijas piederību maina apmēram tikpat bieži, kā cilvēks maina apakšbikses. Arī "Par prezidentālu republiku" nešķiet īpaši nopietns veidojums esam, tas pats sakāms par "Ražots Latvijā" (kaut kur ir pazudusi politorganizācija "Ražotāja Latvija," kura arī kādu brīdi vīdēja pie horizonta). Visos gadījumos jāsaka, ka te nu ir runa tikai un vienīgi par individuālu personu hipertrofētām ambīcijām. Visas minētās partijas puslīdz garantēti saņems krietni mazāk par pieciem procentiem balsu, un pēc tam viņu balsis tiks proporcionāli pārdalītas to partiju starpā, kuras barjeru ir pārvarējušas. Tātad -- "Saskaņai," "Vienotībai," īstajiem "zemniekiem," diemžēl droši vien arī šleseršķēliskstendzeniekēķiskajam veidojumam, un varbūt arī tautiskajiem bāleliņiem no mūsu valsts "labējā" gala. Tas arī būs viss. Tik ļoti kādam savajadzējās tās 10 minūtes televīzijas ēterā, kuras saņem visi saraksti pēc kārtas, vienalga, cik maznopietni? Cita skaidrojuma nav. Bet minēto partiju atbalstītājiem -- 2. oktobrī balsojot par saviem sīkfavorītiem, jūs patiesībā balsosit par kādu citu. Domājiet ar galvu.

Jauku visiem dienu!
 

free counter