sestdiena, 2008. gada 30. augusts

Par to, ko PSRS iemācīja čekistam un dažādiem kompartijas sekretāriem Latvijā

Labrīt, lasītāji!

Pamostos, pagatavoju tēju, paņemu avīzi rokā -- un jāšausminās, nu jāšausminās par to, kādus kadrus radīja kādreizējā Padumjo sociālistisko republiku savienība.

Vispirms kaimiņvalsts cars Vladimirs. Viņa snuķis, piedodiet, bijis redzams telekanālā CNN, kur viņš visā "nopietnībā" ir stāstījis, ka notikumi Gruzijā bija Amerikas Savienoto Valstu režisēti, lai pabīdītu uz priekšu viena (vārdā nenonsaukta) ASV prezidenta amata kandidāta intereses un izredzes. Protams, Krievija nevienam nav uzbrukusi. Protams, separātistu provinču atzīšana ir bijis prāta darbs. Protams, protams, protams. Laikam neko citu no vecā pretīgā čekista nevar gaidīt. Melošanu čeka pacēla līdz augstākā talanta līmenim, savukārt "valsts", kuru tā apkalpoja, nekad nekautrējās mētāt savu svaru kā zilonis trauku veikalā.

Savukārt tepat Latvijā, ko varam sagaidīt no politiskas grupiņas, kuras vadībā ir kādreizējais Saldus kompartijas pirmais sekretārs, tātad -- perversā apvienība, kurā piedalās zemnieki un it kā vides aizstāvji? Gluži neticas, ka Saeimā ir tādi aunpieres, bet raugi, divi deputāti no ZZS jau atkal ir uzradušies ar grozījumiem, kuri padarītu vienkāršāku naudas atmazgāšanu. Kādreizējais kompartijas sekretārs ir pastāstījis, jā, viņš jau saprotot, ka pret šo domu būs iebildumi Ģenerāprokuratūrai, bet tas nekas, jo viņa vadītā ZZS no "kritikas" nebaidās, turklāt tai esot savs viedoklis par visu ko. Jā, acīmredzot arī par to, ka naudas atmazgāšana nekas tāds īpaši traks jau nav. Un, protams, protams tāpat kā Krievija nevienam neuzbruka, zaļajiem zemniekiem pat uz mirkli nav ienācis prātā tas, ka tieši par naudas atmazgāšanu ir apsūdzēts viņu "premjerministra kandidāts" Puzes ķeizars (un, ja kas, kādreizējais Ventspils kompartijas pirmais sekretārs) Lembergs. Un tā droši vien ir tikai un vienīgi absolūtākā pūces aces uzziedēšanai salīdzināmā sakritība, ka abu deputāteļu piedāvātie likuma grozījumi ir -- iedomājieties! -- ar atpakaļejošu spēku. Nu galva vienkārši griežas, it īpaši ņemot vērā, ka viena no "gudrajām galvām," kura nākusi ar šo domu, kādreiz bija valdības ministre. Murgs kaut kāds.

Ar Ģenerālprokuratūru vispār ar Ventspils darboņiem saistītajā pasaulē ir interesanti. Lasot Lemberga kabatas avīzi Atkarīgā, rodas iespaids, ka attiecīgi pēc vajadzības tās skribenti Ģenerālprokuratūru prezentē vai nu kā absolūti nekompetentu kaktu kantori, kurš neko neprot, vai arī par ārkārtīgi viltīgu un sazvērestīgu instanci, kura ir tik spēcīga, ka tā spēj pat radīt problēmas tik lieliskam, tīram, godīgam un perfektam cilvēciņam, kāds ir Lembergs. Protams, jebkurā normālā valstī valsts galvenās likuma aizsardzības iestādes viedoklis tiek ņemts vērā tad, kad tiek runāts par noziedzību un likumu, bet tikai ne pie mums. Pie mums, lūk, naudas atmazgāšanas noteikumi ir jāpadara pēc iespējas vaļīgāki, un pie pakaļas tas, kas par to ir sakāms Ģenerāprokuratūrai. Un tāpat, ja kas, mums ir jāsasien Ģenerālprokuratūras rokas pēc iespējas ciešāk, lai tai nerastos, piemēram, iespēja kādam, kas digitālās televīzijas šmucē spēlēja sekundāru lomu, pajautāt par tiem, kuri to visu diriģēja un striķīšus raustīja. Saku vēlreiz -- murgs kaut kāds.

Ļoti ceru, ka salīdzinoši tukšā vieta, kas saucas Latvijas prezidents, atkal sarosīsies un atkal pateiks, ka nu nē, mīļie, naudas atmazgāšanu mūsu valstī tomēr nevajadzētu legalizēt. Cerēt, ka zaļie zemnieki (un, ja kas, visi pārējie valdošās kliķes pārstāvji) paši pratīsies kauna -- nu, cerēsim. Bet tikai tas vien, ka diviem deputātiem likumība ir pietiekami lielā mērā pie pēcpuses, lai iedomātos, davai -- pagājušajā reizē netikām cauri, sjo, paprovēsim atkal -- tas pats par sevi liek ... nu, nezinu. Skumt? Laikam nē. Baidīties par valsts nākotni, jo līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl ir jāiztur divi gadi? Drīzāk tā.

Jauku visiem dienu.

piektdiena, 2008. gada 29. augusts

Par zaptes burkām, skolas somām, restorāniem un inuitiem -- pārdomas piektdienā

Labrīt, lasītāji! Pāris pārdomas piektdienas rītā.

Pirmkārt, ar jaunu sparu iekšlietu ministra Mareka Segliņa dzīvē ir ielauzies kolorītisms. Ar savdabīgiem un interesantiem aforismiem ministrs un, iespējams, nākamais "Tautas" partijas vadītājs nekad nav skopojies, un arī šoreiz tā ir īsta pērle. No intervijas Latvijas Radio: "Kriminālpolicija būtu jāatslogo, neliekot tai izmeklēt zaptes burku un mazu naudas summu zādzības." Atkārtosim -- šī doma ir nākusi no Latvijas Republikas iekšlietu ministra.

Man pretī mājai ir diennakts veikals, kurā, kā jau 24/7 iestādē tas mēdz gadīties, reizēm notiek arī Dieva zīmes. Vakar vakarā man tur esot ievēlās cilvēks pilnīgā kunga prātā, kuru pirms tam redzēju stāvam Marijas ielas vidū dzīvā satiksmē, acīmredzot ne mirkli viņu netraucēja tas, ka tur brauc kaut kādas mašīnas. Cilvēks bļaustījās, palaida rokas, beidzot kāds viņu aizveda. Bet ne par to šis stāts. Pirms pāris mēnešiem tajā pašā veikalā noraudzījos, kā kāds pagalam nošņurcis vīrelis sev azotē iebāž lēta brendija pudeli. Veikala dāmas viņu apstāja, notika skaļa klaigāšana, un ar laiku nošņurkušais vīrelis no veikala pazuda un pudele atgriezās plauktā. Es pajautāju, kāpēc veikala dāmas neizsauca policiju. Viņas uz mani paskatījās tā, it kā es būtu no mēness nokritis. "Policija," tā pateica viena, "par tādām lietām neinteresējas."

Pilnīgi iespējams. Un nav absolūti ne mazāko šaubu, ka kriminālpolicija nevar reaģēt, kā ir teicis mūsu kolorītais ministrs, uz katru "zaptes burku," kāda kaut kur tiek nozagta. Bet varbūt tas tomēr nav kaut kas tāds, kas būtu jāsaka cilvēkam, kurš ir atbildīgs par valsts likuma aizsardzības sistēmu? Jo pareizi šodien par šo domu pērli raksta laikraksts Dienas Bizness: "Pirmkārt, vai gadījumā, ja persona kaimiņam nozog kartupeļus par kopējo vērtību 7,50 lati, viņu vispār drīkst saukt par zagli? Otrkārt, cik liela tad ir tā summa, kuras vērtībā Latvijas Republikā drīkst zagt mantas un arī naudas zīmes pilnīgi oficiāli?" Šis ir tas pats Segliņš, kurš viņdien pateica, ka klausīsies visos, bet nepaklausīs nevienam. Derētu biežāk ieklausīties veselajā saprātā, kurš droši vien pateiktu priekšā, ka ministram nevajag īpaši norādīt uz likuma aizsardzības trūkumiem un pateikt, ka par tiem neko darīt nevar.

***

Vai nav jauki, ka tuvojas brīvdienas? Tiesa, pietiekami daudziem cilvēkiem bažas rada tas apstāklis, ka pēc šīm brīvdienām būs pasākums, kas saucas 1. septembris. Absolūti atbalstu domu, ka Satversmes tiesai būtu jāuzdod jautājums par to, vai ir konstitucionāli atbilstoši tas, ka ģimenēm lielākoties mācību grāmatas ir jāpērk pašām. Satversmes 112. pantā ir teikts lūk, kas: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību." Protams, var diskutēt, vai šajā garantijā ietilpst arī mācību grāmatas, bet pajautāt Satversmes tiesai to vajag gan.

***

Viņdien Rīgā tikās Latvijas vadošie pavāri, lai pārrunātu viņu darba specifiku ekonomiskas krīzes apstākļos. Šķiet, situācija laba patiešām nav. Vakar vakarā pēc garas darba dienas aizčāpoju uz Vecrīgu sameklēt vakariņas. Skatījos -- viens restorāns slēgts, cits restorāns slēgts, trešais slēgts. Alpenroze, Pūt Vējiņi, Dikenss (Dikenss bija lieliska vieta -- britu pabs izfiltrēts caur krievu izpratni, jo šķiet diez vai Londonā kādā pabā spēlē krievu disko mūziku un oficiantes visas sēž aiz bāra letes un vīlē nagus), Stella Pub Doma laukumā. Beidzot ieklīdu ēstuvē Grēcinieku ielā, kur trīs stundu laikā klientūra sastāvēja no manis un vēl divām tūristēm. Restorāna īpašnieks apliecināja, ka labi patlaban nav, viņš baidās, ka 1. oktobrī, kad kārtējo reizi pacelsies energoresursu cenas, būs pavisam traki. Diez kas nav.

***

Un pēdīgi, šāda pārdoma no Kristīnes Sadovskas, viņa laikrakstā Kultūras Diena recenzējusi grāmatu par inuitiem, kuri dzīvo Kanādas pašos tālākajos ziemeļos: "Vecie cilvēki, kad vairs nespēj sevi apgādāt, vienkārši uzceļ jurtu patālāk no pārējiem un nomirst lēnā bada nāvē. Cilvēks, kas nogalinājis otru, ir cienījams, īpaši tad, ja pēc tam ticis cauri ar veselu ādu (brīžiem gan neatstāj sajūta, ka mēs nemaz tik tālu savā domāšanā neesam tikuši, īpaši ja palasa anonīmos interneta komentētājus)." Paldies Kristīnei Sadovskai.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2008. gada 28. augusts

Par kaķiem un suņiem: Mazliet jautrības ceturtdienas vakarā

Labvakar, lasītāji! Ja šodien ir smagi strādāts, ja ir apnicis lasīt un domāt par politikas negācijām un visu neglīto, kāds notiek mūsu valstī, piedāvāju sekojošu tekstu, kuru šodien atradu internetā. Man tas liekas ne vien smieklīgs, bet arī ļoti, ļoti patiess, jo arī man mājās ir kaķis. Baudiet, un jauku visiem vakaru!

Kā kaķim dot tableti

1. Paņem kaķi rokās un turi tā, it kā tas būtu bēbītis. Katrā kaķa mutes pusē noliec pirkstu un viegli piespied. Kad kaķis atver muti, iemet tableti. Ļauj kaķim aizvērt muti un norīt tableti.

2. Tablete būs uz grīdas, bet kaķis – aiz dīvāna. Atkārto procesu.

3. Kaķis būs guļamistabā. Aizmet prom mitro tableti.

4. Paņem jaunu tableti, atkal paņem kaķi klēpī, ar vienu roku stingri turi ķepas. Atspied vaļā kaķa žokli, iespied tableti dziļi mutē. Turi kaķa muti ciet 10 sekundes.

5. Tablete būs zelta zivtiņas bļodā, bet kaķis – skapjaugšā. Pasauc dzīves biedru, kurš ir dārzā.

6. Nometies ceļos, paņem kaķi stingri starp ceļiem un turi tā priekšķepas un pakaļķepas. Ignorē to, ka kaķis dobji rūc. Liec dzīves biedram stingri turēt kaķa galvu ar vienu roku un ar otru roku kaķim mutē iespiest koka lineālu. Ieripini tableti pa lineālu un stingri rīvē kaķa rīkli.

7. Kaķis būs uz aizskaru stangas. Paņem jaunu tableti. Atceries, ka būs jāpērk jauns lineāls un jauni aizkari. Rūpīgi savāc lauskas no apgāztajām vāzēm. Tās varēsi salīmēt vēlāk.

8. Ietin kaķi lielā dvielī un liec dzīves biedram to stingri pieturēt. Ieliec tableti dzeramajā salmiņā, atspied kaķa muti ar zīmuli un iepūt salmiņā.

9. Pārliecinies, ka nupat norītā tablete tev nekaitēs. Izdzer alu, lai noņemtu garšu. Iesaitē dzīves biedra roku. No tepiķa asinis var izmazgāt ar aukstu ūdeni un ziepēm.

10. Kaķis būs kaimiņu garāžā. Paņem jaunu tableti. Atkorķē vēl vienu alu. Ieliec kaķi virtuves skapītī un aizver durvis tā, lai galva ir ārā. Atspied muti ar deserta karoti. Iemet tableti kaķim mutē.

11. No garāžas paņem skrūvgriezi, lai no jauna piestiprinātu virtuves skapīša durvis. Izdzer alu. Paņem viskija pudeli. Ielej glāzīti, izdzer to. Uzliec ledu uz piepampušā vaiga un pārliecinies, kad pēdējo reizi bija tetānusa pote. Uzliec viskija kompresi uz vaiga dezinfekcijas nolūkos. Izdzer vēl vienu glāzīti. Aizmet saplēsto krekliņu un uzvelc jaunu.

12. Kaķis būs kokā otrā ielas pusē. Izsauc ugunsdzēsējus, viņiem ir pietiekami garas trepes. Atvainojies kaimiņam, kurš ietriecās sētā, lai neuzbrauktu kaķim. Paņem pēdējo tableti.

13. Sasien mazā monstra priekšķepas un pakaļķepas ar stipru auklu. Piesien to ēdamistabas galdam. Paņem pašus smagākos virtuves cimdus. Iebāz kaķim mutē vispirms tableti un tad lielu labākās kvalitātes gaļas gabalu. Rīkojies stingri. Pacel kaķa galvu vertikāli un ielej divas glāzes ūdens, lai tablete būtu norīta.

14. Izdzer pārējo viskiju. Palūdz dzīves biedru, lai viņš tevi aizved uz slimnīcu. Klusē, kamēr ārsts uzliek šuves pirkstiem un rokai un izņem tabletes gabaliņus no labās acs. Pa ceļam mājās piezvani mēbeļu veikalam, jo būs vajadzīgs jauns galds.

15. Atdod ellē dzimušo kaķi adoptācijai un piezvani vietējam zooveikalam – varbūt tas piedāvā burundukus.

Kā sunim dot tableti

1. Ietin to speķī.

2. Uzmet to gaisā.

Par biznesa sankcijām Krievijas gadījumā -- diez vai

Labrīt, lasītāji!

Kā esmu teicis arī citreiz, nav jau tā, ka laikrakstā Atkarīgā viss būtu tikai briesmīgi. Kultūras aprises tiek aprakstītas saistoši un interesanti, pielikumi "Mēs" u.c. ir ļoti lasāmi. Un arī laikraksta 2. lappusē, kuras dēļ es šo avīzi jau sen saucu par Atkarīgo, pavīd pa labai domai, it īpaši, ja raksta kolēģe Anita Daukšte. Tā šodien viņa ir apcerējusi to, kādā veidā rietumu pasaulei būtu jāreaģē uz Krievijas agresiju Gruzijā. Viena iespēja, tā A. Daukšte -- vērsties pret Krievijas biznesa eliti, iesaldēt bankas kontus, agresīvāk vērsties pret naudas atmazgāšanu rietumu bankās, liegt atpūtas un izklaides iespējas. A. Daukšte tā neteica, bet es vēl pieliktu klāt līguma par bezvīzu ceļošanu atcelšanu. Būs visiem krieviem atkal jāstāv garās rindās pēc vīzām, tas noteikti radīs neapmierinātību un, kā raksta kolēģe, šķelšanos Krievijas sabiedrībā attiecībā uz to, kas pastrādāts Gruzijā. Piekrītu autorei arī domā -- nekāda Pasaules Tirdzniecības organizācija, nekādas Olimpiskās spēles Sočos.

Taču diemžēl jāatzīst arī tas, ka nemaz neesmu pārliecināts, ka A. Daukštes paģērētie un manis atbalstītie principi varētu būt efektīvi. Krievijas miljardierim, protams, Londona ir ļoti interesanta, bet viņu ar pilnīgi atplestām rokām gaida arī Dubaja, kurā vienīgā ir viesnīca, kura sevi ir pasludinājusi pat par septiņu zvaigznīšu viesnīcu. (Intereses pēc paskatījos -- lētākais variants manis izvēlētajos datumos bija numurs par 670 latiem diennaktī). Bērnus izglītot droši vien pie arābiem negribas sūtīt, bet to varbūt vēl var pieciest. Tāpat pasaulē netrūkst valstu, kuras ar vislielāko prieku apkalpos krievu jaunbagātnieku finanšu līdzekļus. Tiesa, pasaule ir iemācījusies ar finanšu noziegumiem tikt galā globālākā veidā, pat allaž noslēpumainā Šveice, Lihtenšteina, Luksemburga bijusi spiesta atvērt savus dokumentus. Tas bijis saistībā ar amerikāņu prezidenta "karu pret terorismu," bet naudas atmazgāšana ar neskaitāmu ofšoru palīdzību arī ir terorisms, turklāt terorisms, kurā ir iesaistīti arī atsevišķi mūsu valsts censoņi. Taču izskausta šī lieta nav joprojām.

Un jā, par mūsu valsti. Anita komentārā pareizi raksta, ka varas un diplomātijas aprindās ir rūpīgi jādomā par ekonomiskām svirām, kādas varētu būt mūsu rīcībā. Vien baidos, ka varas atteiksmi pret šo jautājumu skaisti ilustrē bilde, kura šodien ir meklējama Dienā -- omulīgi smaidošais "stabilitātes garants" Kalvītis, kurš turpina kalt plānus par hokeju, kuri patiesībā ir plāni par Krievijas gāzes monopolu Gazprom, kurš patiesībā tā pati Krievijas valsts vien ir. Biznesam kaut kādi tur starptautiski principi ir pilnīgi pie pakaļas. Es tikai priecāšos, ja civilizētā pasaule Krievijas barbariem piegriezīs naudas vadu. Taču pietiekami daudzos gadījumos tas nozīmēs nozāģēt zaru, uz kura tup arī rietumu pasaules biznesa haizivis. Baidos, ka nesanāks.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2008. gada 27. augusts

Nekompetences paraugstunda gan valsts, gan privātajā sektorā

Labvakar, lasītāji. Šodien nākas rakstīt divas reizes.

Šovakar biju ekskursijā pa Rīgu. Galvenais mērķis bija paēst, un paldies itāļu restorānam Patio (šķiet, tā to sauc), tur viss bija kārtībā, ja arī astoņkājis zupā bija analogs gumijas bumbai. Bet pirms un pēc. Vispirms -- Latvijas pasts. Uzreiz gribu teikt, ka man par personālu 11. pasta nodaļā Marijas ielā ir sakāmi tikai vislabākie vārdi. Dāmas (un arī viens kungs) aiz letes nevarētu būt izpalīdzīgākas, it īpaši Svetlana ir pretimnākšanas izcilniece. Taču pavisam kas cits ir jāsaka par LP tā dēvēto preses piegādes dienestu. Laikā, kopš laikraksta Diena "abonēšanas centrs" divas reizes pāris mēnešu laikā pilnīgi vienpusīgi lauza piegādes līgumu, lielākoties esmu bijis spiests presi saņemt ar Ivara Kraukļa vadītā uzņēmuma starpniecību. Citādi, kā par haotisku šo procesu saukt absolūti nevar. Man katru dienu būtu jāpienāk laikrakstiem Latvijas Avīze un Atkarīgā. Esmu jau sen iemācījies, ka iet agrāk par vienpadsmitiem no rīta nav absolūti nekādas jēgas, bet jēgas lielas nav arī pēc tam. Sestdienas Latvijas Avīzi LP manā kastītē ielika pirmdien. Šodienas Atkarīgās nebija vispār, varbūt būs rīt. Žurnāls Nedēļa, kurš iznāk pirmdienās, šonedēļ nav redzēts vispār. Es šos izdevumus pasūtu ne tikai prieka pēc (un Atkarīgās gadījumā absolūti ne prieka pēc), bet arī darba pēc. Toties žurnālu Kas Jauns katru nedēļu es saņemu pat divos eksemplāros. Buldozera Šlesera pārraudzībā Latvijas pasts ir novests teju līdz bankrotam. Varbūt tas paskaidro arī šo pasakaino nekompetenci -- ja nav naudas, nevar arī piegādes daļā atrast sakarīgus kadrus. Ja arī Dienas abonēšanas centrs ir izrādījies pagalam nekompetents (tiesa, pats savu avīzi tas man līdz dzīvoklim atnes joprojām), tad te kādam ir laba biznesa niša. Varbūt kāds grib pieteikties.

Savukārt pēc vakariņām es devos iepirkties veikalā Stockmann. Man kaut kā neizbēgami "laimējas" nokļūt rindā aiz kāda, kurš nevar atrast maciņu, ir aizmirsis kaut ko paņemt, domā, ka patiesībā atrodas veļas mazgātavā u.tml. Šovakar bija tas pats variants, bet stāsts bija interesants. Cilvēks bija paņēmis mazu vīna pudeli, kuras cena bija, ja nemaldos Ls 4,73. Kase izsita summu Ls 9,00. Cilvēks saprotamā kārtā bija neapmierināts. Sākās liela skaidrošanās, tajā skaitā bija jāatnāk veikala vadītājam (vismaz man liekas, tas bija veikala vadītājs). Protams, ne mirkli nevēlos apgalvot, ka Stockmann apzināti mēģināja krāpties. Taču arī šajā pēc idejas smalkajā veikalā piesieties kur ir pat ļoti daudz. Sen, piemēram, neesmu redzējis komerciestādi, kuru tik ļoti vajātu kaite "pagājušajā nedēļā mums prece bija, šonedēļ nav, nav ne jausmas, kad varētu būt atkal." Neticu, ka tāda pati piegādes daļas nekompetence ir Stockmann veikalos Skandināvijā. Otra lieta -- šis pēc idejas ļoti smalkais veikals tualetēm ir uzlicis samaksu. Ja nav 20 santīmu monētas, čurā biksēs (piedodiet rupjību). Centrālstacijā varbūt vēl tas ir saprotams, bet ne jau bodē, kura tirgo Hugo Boss un Armani. Arī te ir biznesa niša. Rimi kā jēdzienu es jau sen esmu norakstījis, un tā kā man nav mašīnas, MC2 un Sky ir visnotaļ nesasniedzami (turklāt Sky Krasta ielas veikalā es pirms kāda brīža iegāju, un arī tas nav nekas tāds, par ko rakstīt pastkartīti uz mājām). Atvērs centrā kāds labu pārtikas veikalu, būšu klients. Un ne es vien.

Stockmann ir privātuzņēmums. Latvijas pasts savukārt ir valsts uzņēmums, un nekompetence Latvijas pastā atspoguļojas uz tā pārvaldi. Protams, Latvijas pasts nav ne tuvu tik seksīgs, kā lētās aviokompānijas, kurām triecienraķete ir devis Eiropas Savienības noteikumu pārkāpjošas atlaides, taču gribētos domāt, ka LP Latvijas iedzīvotājiem ir svarīgāka iestāde, nekā RyanAir. Turklāt es zinu, ka man Rīgas centrā dzīvojot ar šo kantori ir vieglākas problēmas, nekā cilvēkiem laukos, kuri presi reizēm nesaņem vispār. Skumji. Abos gadījumos skumji.

Jauku visiem atlikušo vakaru!

Par "ebreju kompensācijām"

Labrīt, lasītāji!

Man ir nudien skumji raudzīties, kā kārtējo reizi Latvijas sabiedrībā sāk virmot antisemītisms. Uzrodas televīzijā viens advokāts, pilnīgi bez jebkāda pamatojuma paziņo, ka valdība plāno ebrejiem par pazaudētiem īpašumiem maksāt nevis 32, bet gan veselus 150 miljonus latu -- un sākas. Delfos komentēšana (un oi, kā man ir jāsmaida par portāla apgalvojumu, ka komentos tas "aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām") jau tagad ir ārpus jebkādām morāles un pieklājības normām un uz rasu naida kurināšanas robežas tā ir pietiekami bieži.

Uzreiz, lūdzu, saprotiet -- es ne mirkli negribu teikt, ka cilvēki, kuriem kompensācijas liekas neakceptējamas, visi ir antisemīti. Arī Grūtups ne, lai gan atcerēsimies, ka par viņa grāmatu "Ešafots" "diezgan kompetenti avoti" (tā pats advokāts Latvijas Avīzei raksturojis avotu viņa pārliecībai par 150 miljoniem latu) teica, ka antisemītisms tajā bija pamanāms. Taču "Tautas" partijas sevis prezentēšana īsteno latviešu aizstāvju lomā šajā gadījumā pretstatī latviešus pret citiem, un tam nevar nebūt sabiedriska, ne tikai politiska rezonanse.

Šodien Dienā persona, kura sevi sauc "sestdienis," apgalvo, ka ebreju prasības šajā gadījumā neesot uztveramas nopietni, jo par Pasaules Ebreju restitūcijas organizāciju, kura šajā jomā darbojas, nekas daudz viņam neesot zināms. Lai nu paliek tas, cik nopietni ir uztverams cilvēks, kurš vēlas komentēt slēpjoties aiz anonimitātes (ne īpaši), taču viens būtu jāsaprot pavisam, pavisam skaidri. Ebreju pasaulē jautājums par kompensāciju nav vairāk vai mazāk nopietns atkarībā no tā, cik daudz vai maz par to ir rakstīts internetā. Un sabiedrībai arī nevajadzētu pārāk zemu novērtēt to, cik spēcīgs un ietekmīgs pasaulē un it īpaši mūsu sabiedrotajās Amerikas Savienotajās Valstīs, ir ebreju veidotais lobijs.

Cik man zināms, nekad runa nav bijusi par domu, ka būtu jāmaksā kompensācija par visu, ko Latvijas ebreji zaudēja 2. pasaules kara laikā, par katru dzīvokli, par katru gleznu, par katru veikalu. Ir pilnīgi taisnība, ka kompensāciju par kara laikā zaudēto varētu prasīt ne vien ebreji, bet pietiekami daudz visādu tautību cilvēku. Runa, kā to šodien Latvijas Avīzē skaidro kādreizējais ārlietu ministrs Artis Pabriks, ir par sabiedrisko organizāciju īpašumiem. Latvijā, piemēram, pirms kara bija desmitiem sinagogu. Cik tādu ir tagad? Katrā gadījumā, patlaban valdība ir tikai izveidojusi darba grupu, kura izpētīs, kas, ko un kā. Kamēr tā nav pat sākusi savu darbu, mētāties ar jēdzienu "150 miljoni" ir labākajā gadījumā bezatbildīgi. Ir arī sliktāki varianti.

Mani nekad nav beidzis mulsināt atsevišķās Latvijas sabiedrības daļās paģērētais jautājums par to, vai latvieši, kuri likteņa griežos ir cietuši tik briesmīgu postažu, drīkst pat domāt par kompensācijām kādiem citiem. Ja man sāp, tas nenozīmē, ka tev nedrīkst sāpēt. Vēl vairāk, es nevaru zināt, vai tev sāp vairāk vai mazāk kā man. Jautājums par kompensācijām ir pietiekami konkrēts. Parādi papīrus, runāsim par naudu. Tas nav un nedrīkst būt jautājums par to, ka viena briesmīga tauta kaut ko pieprasa no mūsu mīļās un pūkainās tautas. Ne tā ir briesmīga, ne mūsējā ir balta un pūkaina. Uzsveru vēlreiz -- jautājums ir par konkrētiem īpašumiem, ne par tautu savstarpējām attiecībām.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2008. gada 26. augusts

Par kretinisma novēršanu Latvijā, bet kretinisma izplešanos kaimiņvalstī

Labrīt, lasītāji!

Ļoti, ļoti laba vēsts. Augstākās tiesas Senāts ir pielicis punktu Jūrmalas domes "ņemšanas un uzmešanas" epopejai un noraidījis pēdējo sūdzību. Kādreizējais domes priekšsēdētājs Hlevickis nu ir zaudējis amatu un ir spiests sēdēt ķurķī, bet vēl lieliskāk ir tas, ka bēguļojušais automobīļu tirgotājs Milušs ir pazaudējis visu to miljonus vērto mantu, kuru viņš bija paguvis pārrakstīt uz sievas vārda. Šis pēdējais apstāklis ir sevišķi būtisks, jo šāda mantas pārrakstīšana mūsu valstī nebūt nav neierasta lieta tajos brīžos, kad par kāda censoņa darbiem un nedarbiem sāk pārāk lielu interesi izrādīt likuma aizsardzības iestādes. Lai trīc un dreb tie, kuri ir rīkojušies tāpat!

Savukārt, ja kretiniskam procesam Latvijā ir pielikts punkts, kaimiņvalstī kretiniskais process plešas plašumā. Nu gluži tāpat, kā tālajā 1940. gadā, kad "latvieši" aizbrauca uz Maskavu izlūgties Staļina svētību, lai viņi varētu "iestāties" PSRS, vakar turp devās pašpasludināto Dienvidosetijas un Abhāzijas "republiku" vadītāji, lai izlūgtos Staļina pēcteča svētību, lai viņi varētu iegūt Krievijas (un visticamāk tikai Krievijas) atzīšanu savam "valstiskumam." Krievijas varas pārstāvji jau ir paguvuši pateikt, ka starptautiskajai sabiedrībai ar šo situāciju būs jāsamierinās. Diemžēl, diemžēl, stipri iespējams, ka tas tā arī būs, lai gan interesantā kārtā Vācijas kanclere ir paziņojusi, ka viņasprāt Krievijas prezidents tomēr šo atzīšanas soli nespers. Tā nav dāma, kura ir ieradusi runāt tukšu, un patiesībā jau ir arī tā, ka ar šādu soli Krievija radītu pati sev visnotaļ netīkamu precedentu. Tādā federālā valstī, kāda ir Krievija, rotaļāties ar teritoriāliem un pašnoteikšanās jautājumiem ir pat visnotaļ bīstami. Taču tas acīmredzot Krievijas "gudrās galvas" neuztrauc nemaz. Cita starpā Dienvidosetijas "prezidents" jau ir paguvis pateikt, ka viņš no Kremļa gribētu palīdzību arī "kadru politikas" risināšanā. Atkal gluži tāpat, kā kādreiz Latvijā, kur butaforijas vajadzībām priekšposteņos tika izlikti etniski latvieši (ja arī ne vienmēr tādi, kuri pavisam labi poņoja latviešu valodu), bet sekundārajos posteņos darbojās ielikteņi no Krievijas. Varbūt osetiešiem un abhāziem šāda savas tautas prostituēšana liekas tīkama. Nezinu. Taču situācija nav mainījusies. Krievijas Federācija patlaban okupē suverēnas kaimiņvalsts teritoriju. Rietumu pasaule cenšas risināt pastāvošas okupācijas situāciju Kiprā (labas cerības, ka ar laiku izdosies) un Palestīnā (diez vai izdosies). Nu būs jārisina arī trešā situācija. Vien Kipras daļu okupē NATO dalībvalsts Turcija. Palestīnā darbojas Rietumiem cieši piesaistītā Israēla (kura turklāt neatzīst, ka situāciju Palestīnā var saukt par okupāciju). Gruzijā, lai Dievs to sarga, rīkojas kaimiņvalsts, kura nu ir pierādījusi skaidrāk par skaidru, ka visa pārējā pasaule tai ir pie vienas pretīgas pakaļas.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2008. gada 25. augusts

Par Krievijas "tautiešu" apmātību, referendumu, un labām ziņām no Šlesera

Labrīt, lasītāji!

Paldies Latvijas Avīzei un tās korespondentei Inārai Mūrniecei, kura gan sestdien, gan arī šodien ziņo par pasākumu, kura atreferējumu citos laikrakstos it kā neredzēju. Mūsu valstī brīvdienās ir noticis Krievijas "tautiešu" kongress, un tajā itin labi ir redzams, cik apmāta ir ne vien Krievijas Federācija kā tāda, bet arī pietiekami daudz tās pilsoņu un fanu.

Cita starpā konferences darbā piedalījies kāds Krievijas Valsts domes pārstāvis, kurš ir stāstījis, ka patlaban viņa valstī notiekot pārrunas par jaunu Krievijas "tautiešu" likuma redakciju. Ko šis cilvēciņš vēlētos ieraudzīt šādā likumā? Lūk, ko par Vladimira Ņikitina uzskatiem rakstījusi I. Mūrniece: "Likumam jābūt rakstītam 'krieviskā garā' - tajā atšķirībā no pašreizējā likuma jāiekļauj tāds jēdziens, kā 'krievu pasaule', jāprecizē krievu valodas un kultūras loma. Likumam, lika noprast Ņikitins, esot jāpalīdz apjaust 'krievu misiju' - 'izglābt pasauli', tāpat Krievijai esot jākļūst 'par garīgo līderi pasaulē', lai cilvēce saprastu, ka 'pareizi ir' atbalstīt tieši Krieviju, nevis Rietumus.

Vai dieniņ! Pasauli tagad šie ļaudis glābt vēlas? Paldies, bet varbūt tomēr nē? V. Ņikitna teiktais ir no tās pašas operas, kurā cara Vladimira diktatūras pārstāvji aizgūtnēm bazūnē domu, ka viņu valstī vairāk nekā jebkurā citā tiek ievērotas cilvēka tiesības. Par to, cik šis apgalvojums ir "patiess", varam spriest no citas vēsts, kura šodien izskanējusi. Proti, Krievijas redzamais politieslodzītais Mihails Hodorkovskis -- lasītāji atcerēsies, ka viņš kādreiz veiksmīgi vadīja uzņēmumu Jukos, līdz pienāca brīdis, kad viņš aizkaitināja caru Vladimiru un tāpēc tika vajāts un ieslodzīts cietumā -- lūk, šis politieslodzītais ir pieprasījis atbrīvošanu no cietuma pirms termiņa. Taču viņam atteikts. Kāpēc? Jo viņš, lūk, cietumā neesot "apguvis arodu," un tāpēc "rehabilitācijas" process acīmredzot nav bijis veiksmīgs. Kārtējo reizi gribas ņirgt, bet ņirdziens nenāk.

Par Krievijas attieksmi pret "glābjamo" pasauli varam spriest arī pēc citas ziņas. Šorīt ziņots, ka pašpasludinātās Dienvidosetijas republikas līderis grasās doties uz Maskavu un lūgt savas pundurrepublikas oficiālo atzīšanu. No Kremļa saņemti mājieni, ka uz šādu atzīšanu viņš varētu arī cerēt. Paraleles ar Kosovu, jā. Paraleles ar Čečeniju pilnīgi noteikti. Un atgādinājums par kādu citu delegāciju, kura devās uz Maskavu 1940 gada 5. augustā ar "lūgumu" -- Latviju uzņemt Padumjo Sociālistisko Republiku Savienībā. Šausmas, kur jūs rodaties?

Ināras Mūrnieces aprakstītajā konferencē bijis arī cits spilgts moments. Kāda baltkrieviete tur esot paziņojusi, ka arī viņa sevī saskata "Krievijas tautieti," bet delegāti bijuši nīgri un ņurdoši -- viņa varot doties pie "sava Lukašenko." Tas acīmredzot "tautiešu" kustībai būs liels klupšanas akmens, jo jautājums ir tāds, kurš arī latviešiem nav svešs -- kurš tad ir tas "īstais tautietis", kurš varētu mēģināt kļūt par viltus "tautieti"? Katrā gadījumā latviešiem nav ilūziju par to, kādas ir "krievvalodīgo" politiskās organizācijas mūsu valstī. Labi, ka mums ir sava Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs. Grib kāds būt par Krievijas "tautieti" un "glābt pasauli" -- davai. Vien Latvijai no šīs komandas nekāda glābšana, paldies, nav un nebūs vajadzīga. Un tieši to pašu var teikt par tiem "Rietumiem", kurus šie dabas bērni uzskata par "nepareizo" alternatīvu Krievijai.

***

Biju viens no tiem padsmit tūkstošiem cilvēku, kuri sestdien referendumā balsoja "pret." Acīmredzot citi "pret" balsotāji palika mājās. Jāsaka, kārtējo reizi politikāņu reakcija ir bijusi ierastā. Jaundžeikars kārtējo reizi jau pirms balsu saskaitīšanas ir paguvis paziņot, ka aktivitāte bijusi "zema" (kāpēc vispār kāds šim cilvēkam vairs kaut ko jautā?). Savukārt premjerministrs Godmanis kārtējo reizi sarauca pieri un ļoti nopietni paziņoja, ka referenduma atbalstītāju mērķis esot bijis "taisnīgs." Nu gan valdībai pat pie spiedīgiem budžeta apstākļiem pensijas būs jāpalielina, tā Godmanis. Tieši tāda pati reakcija bija pēc referenduma par Saeimas padzīšanu. Arī tad politikāņi dievojās, ka visu sapratuši, labosies, rīkosies. Nu, redzēsim. Un redzēsim arī šajā gadījumā, jo ziema tuvojas, gāzes cenas ir palekušas uz augšu, un pensionāru, kurš Rīgā saņem 60 latus mēnesī, nudien apskaust nevar. Referendumā piedāvātie likuma grozījumi nebija pārdomāti. Laiks valdošajai "elitei" rīkoties.

Un šajā ziņā, starp citu, milzīgu prieku šodien rada Ainārs Šlesers, kurš radio pārraidē ir paziņojis, ka "Latvijā jau no nākamā gada būtu jālikvidē īpašo uzdevumu ministru sekretariāti." Tas rada prieku ne vien tāpēc, ka tādējādi tiktu ietaupīti ļoti lieli līdzekļi, kurus varētu, piemēram, veltīt pensijām, bet arī tāpēc, ka tādā gadījumā diviem Šlesera partijas ministriem būtu jāatgriežas Saeimā, un tas savukārt nozīmētu, ka divas "gudrās galvas" ar "mīkstajiem mandātiem" no turienes tiktu padzīti. Un vai gadījumā nevarētu būt tā, ka tie būtu gaišreģis Jaundžeikars un "cilvēka tiesību aizstāvis" Šmits? Te nu gan jāsaka PRIEKS, kur tu rodies!

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2008. gada 23. augusts

Par sportu, dziedāšanu un cietumniekiem -- pārdomas sestdienā

Labrīt, lasītāji!

Joprojām prieks par to, ka Māris Štrombergs Pekinā izcīnīja zelta medaļu, un priekam klāt šodien nāk izpratne par to, ka medaļa lielā mērā nāk pateicoties tam, ka Latvijā BMX riteņbraukšanas jomā ir pietiekami daudz entuziastu, lai šo sporta veidu attīstītu mērķtiecīgi un acīmredzot ļoti veiksmīgi. Tik bieži mūsu valsts sportisti sasniegumus pasaulē iegūst par spīti apstākļiem Latvijā, nevis pateicoties tiem. Spilgts piemērs tam ir Ernests Gulbis, kurš ir kļuvis par pasaules līmeņa tenisa spēlētāju vismaz daļēji tāpēc, ka viņš nāk no turīgas ģimenes. Tas ir jautājums visāda veida sportos. BMX gadījumā kārtīgs BMX ritenis ir krietni dārgs prieks. Mūsdienās braukāt no pilsētas uz pilsētu uz čempionātiem (un vērts, starp citu, konstatēt, ka kārtīga BMX trase ir daudzviet Latvijā, tikai Rīgā vēl ne) -- arī tas ir dārgi. Malacis Māris. Cita starpā laikam viņš no Ministru kabineta saņems 100 tūkstošus latu. Ļoti apsveicami.

***

Interesanta doma pavīdējusi par to, vai nākamgad vajadzētu boikotēt Eirovīzijas dziesmu konkursu Maskavā, tā atbildot uz Krievijas cūcībām Gruzijā (un ne tikai). No vienas puses jāsaka, ne Dima Bilans iebruka Gruzijā, ne iespējas būtu jāatņem tam, kas nākamgad būs Pirātu vietā, uzstāties ļoti lielas publikas priekšā. No otras puses, Krievija nudien ir pelnījusi, ka tai dod pa nagiem visos iespējamos veidos. Cita starpā būtu interesanti redzēt vienu Eirovīziju, kurā no visām kādreizējām PSRS republikām neatskan automātiskā frāze "... and 12 points go to ... Russia!" Šogad, ja minētās valstis nebūtu balsojušas, Bilans ar savu smago akcentu būtu saņēmis to vietu, kuru dziesma bija pelnījusi -- apmēram astoto. Eiropas Raidorganizāciju savienība noteikti brēks, ka Dievs pasargi, dziesmu konkurss nedrīkst būt politizēts, un protams, šogad tas notika Serbijā laikā, kad tās valdība joprojām nebija atradusi un izdevusi visus tos, kas tiek turēti aizdomās par genocīdu Dienvidslāvijas agonijas laikā (to tā nav izdarījusi joprojām). Taču turpinās Krievija uzvesties lopiski (doma, ka tai Gruzijā ir vajadzīgs "aizsardzības buferis" būtu smieklīga, ja tā nebūtu tik kretiniska), būs laiks domāt i par Eirovīziju, i arī par 2014. gada Olimpiskajām spēlēm.

***

Mūsu valsts valodšajai kliķei kā absolūtākā mantra ir jēdziens "tikai tiesa var noteikt vainu." Tagad, kad deputātam Boldānam sodu ir apstiprinājusi arī Augstākā tiesa, vai varbūt nebūtu laiks viņu no Saeimas izraidīt? Ja pats neprotas kauna? Protams, Saeimā ir pietiekami daudz deputātu, kuri par savu karjeru parlamentā var pateikties ļaudīm, kuriem pašiem ar likuma aizsardzības iestādēm ir pietiekami sarežģītas attiecības, taču deputāts, kuram nu būs jāsēž vēl divi mēneši aiz restēm -- tas tomēr ir kauns visam parlamentam. Un visai valstij.

***

Nu, tā viss. Vēlu visiem jauku sestdienu. Laiks doties uz iecirkni. Balsošu "pret."

piektdiena, 2008. gada 22. augusts

Par malaci Olimpiskajās spēlēs, korupciju pašvaldībā un huligānisko Krieviju -- pārdomas piektdienā

Labrīt, lasītāji!

Vispirms, liels, liels prieks par Latvijas pārstāvi Māri Štrombergu, kurš pašā pirmajā reizē, kad Olimpiskajās spēlēs bija BMX riteņbraukšanas sacensības, aizbrauca un ieguva zelta medaļu! Malacis, Māris! Latvijai nu ir viena zelta, viena bronzas medaļa. Ko vēl varēs izdarīt mūsu šķēpa metēji?

Vēl jākonstatē, ka jau atkal Latvijas politiskā "elite" ir pilnīgā krāšņumā demonstrējusi savu attieksmi pret korumpētību valsts, vai šoreiz pareizāk sakot pašvaldības darbā. Runa, protams, ir par Oļegu Burovu, kurš ir atgriezies Rīgas domes Īpašuma departamentā vien četrus mēnešus pēc tam, kad bija spiests pamest minētā departamenta direktora krēslu pateicoties aizdomām par interešu konfliktu kādā darījumā. Ņemot vērā jau visai sen KNAB vadītāja vietnieces Strīķes teikto par korupcijas "sistēmisko" raksturu galvaspilsētas pašvaldībā, tas nu nav korekts signāls, un tas savukārt ir ļoti maigi teikts. Protams, protams, šī ir situācija, kura atbilst valdošās bandas pārliecībai, ka čupoties un draudzēties vajag ar visiem pēc kārtas kamēr viņus nav notiesājis Augstākās tiesas Senāts ar nepārsūdzamu lēmumu. Taču Rīgas gadījumā vērts arī atcerēties to, ko būvuzņēmēji ir teikuši jau ļoti sen -- bez kukuļu došanas projektu saskaņošana var kļūt sarežģīta. Un kādam taču tie kukuļi tiek maksāti. Cik rafinēti tas mūsdienās notiek, tas ir cits jautājums, bet faktu tas negroza. Nesaku, Dievs pas', ka Oļegs Burovs ir ņēmis kukuļus, to es zināt nevaru. Bet interešu konflikts taču joprojām tiek izmeklēts ...

Un pēdīgi, mazliet uzjautrina no Krievijas federācijas saņemtā nota, kurā tā paziņo, ka pārtrauc visa veida divpusējo militāro sadarbību ar Latviju, jo divpusējas militāras sadarbības mūsu valstij ar kaimiņvalstu diktatūru, paldies Dievam, nav, un vispār NATO mēs iestājāmies lielā mērā tā, lai šādai "sadarbībai" nebūtu jāveidojas nekad. Krievija nu ir pārtraukusi militāro sadarbību ar visām NATO valstīm. Un te nu minētās valsts tēls noreducējas līdz prastam huligānam, kurš sīkos bērnus prot iekaustīt un viņiem atņemt kabatas naudu, bet kolīdz uzrodas lielais brālis vai tētis, huligāns tinas prom un pasaka, ka vairs nespēlēsies. Nožēlojama ir mūsdienu Krievijas federācija. Un starptautiskais noziegums, kas saucas Gruzijas okupācija turpinās vēl vienu dienu. Pretīgi.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2008. gada 21. augusts

Par iekšlietu ministra ha ha, hi hi interviju

Labrīt, lasītāji!

Šodien Latvijas Avīzē ir intervija ar iekšlietu ministru Segliņu, kura ir interesanta divējādā nozīmē. Pirmā -- ministrs acīmredzot ir audzis un attīstījies kopš tām dienām, kad no viņa mutes bira laukā vienkārši apbrīnojamas "pērles". Šajā intervijā viņš atzīst šādu domu: "Mēles neturēšanu aizrādījuši gan partijas biedri, gan radinieki un prese." Tiesa, tas bija vēl pavisam nesen, kā to konstatējis intervētājs Voldemārs Krustiņš, kad jautājumā par KNAB darbinieku Jurašu "iekšlietu ministrs minstinās un māj ar izteikumu 'iespējams'," bet patiešām nu jau kādu laiku nekas tāds skaļš no Segliņa nav dzirdēts.

Taču otra interesantā lieta minētajā intevijā ir ha ha, hi hi tonis, kādā dalībnieki apcer jautājumu par nākamo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju. Tiek atrunāti iespējamie kandidāti Staris un Lieljuksis, bet iekšlietu ministrs uzskata, ka viņi amatu negribētu. Tad V. Krustiņš nāk ar šādu domu: "Bet es domāju, ka spīdoša KNAB vadītāja būtu cienījamā dzejniece Māra Zālīte." Kad ministrs bilst, ka KNAB direktoram droši vien ir vajadzīga kaut kāda pieredze, Egīls Līcītis piebilst: "Zālītes kundzei ir pieredze. Viņas spalvai pieder luga par laupītāja Kaupēna gaitām." Mareka Segliņa atbilde? "Tad es izvirzu Jaunalksnes kundzi." Pēc tam tiek apcerēts Saeimas deputātes Lindas Mūrnieces vīrs, kurš Iekšlietu ministrijā vada iekšējās izmeklēšanas daļu, un tad arī pati L. Mūrniece, par kuru ministram ir sakāmi laipni vārdi: "Degsmes ziņā noteikti atbalstāma pretendente. Un vispār viņa šķiet atbildīgs cilvēks, kad man ar Lindu nācies runāt par iekšlietu problēmām." Un Krustiņš vēl nopriecājas: "Nu, redziet, cik jauki. Latvijas Avīzē tapusi vesela kadru bāze."

Nezinu ko par to domā pati Māra Zālīte, bet KNAB direktora amats nav simbolisks postenis. Linda Mūrniece noteikti būtu pat ļoti laba KNAB direktore, bet pirms Saeima viņu apstiprinās minētajam amatam, pūcei aste būs uzziedējusi un noziedējusi, un pūce būs sašutumā pārkvalificējusies par melno stārķi. Likt amatā cilvēku, kurš labi pazīst politiskās "elites" drēbi? Pasargi Dievs! Jo te, lūk, ir valdošās bandas lielā dilemma. Tās dienas, kad augstos amatos varēja likt da jebko -- lopu dakteri par aizsardzības ministru, nodokļu nemaksātāju par prezidentu, konstitucionālo lietu nezinātāju par Satversmes tiesas tiesnesi u.tml. -- ir pagājušas. No otras puses, nevar arī ņemt cilvēku, kurš būs patiešām apņēmības pilns izpētīt, teiksim, kam tik tiešām bija paredzēti labumi no digitalizācijas afēras, kādas īsti ar saistības starp valdošās "elites" partijām un netīru naudu no Ventspils, kas īsti notiek Rīgas Domes visnotaļ savdabīgajā attieksmē pret būvceltniecības atļauju izsniegšanu u.c. Attieksmi pret korupciju un cīņu pret to valdošā kliķe demonstrēja tad, kad likvidēja Saeimas Pretkorupcijas komisiju, kā arī tad, kad lielā priekā nobalsoja par naudas atmazgāšanas legalizēšanu. Kopš Alekseja Loskutova padzīšanas jau ir pagājuši gandrīz divi mēneši. Iestādei direktora vietas izpildītājs ir. Varbūt viņš ir paaugstināms amatā, varbūt amats ir iedodams Jutai Strīķei, varbūt ir kāds cits labs un piemērots kandidāts, bet ļoti jācer, ka jautājums tiek apspriests ar lielāku nopietnības pakāpi, nekā ir manāma minētajā intervijā.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2008. gada 20. augusts

Par tiem, kas dzimst, kas pensionējas, kas viedokli (ne)pauž -- pārdomas trešdienā

Labrīt, lasītāji!

Vispirms, un paldies cilvēkiem, kuri par to izrādīja interesi, Līga Helēna Phillips piedzima vakar, pulksten 6.54 no rīta Čikāgā, tātad 14:54 pēc Latvijas laika. Līgiņa (un viņa man vienmēr būs Līgiņa) sver 3,7 kilogramus un ir 53,3 centimetrus gara. Viņas mamma ir Andārte Streipa Phillips, mana jaunākā māsa, un tēvs ir Brendans Phillips. Ceru, ka Līgiņa augs laimīga, vesela un gudra. Viņa ir nosaukta manas nelaiķes māmiņas vārdā. Līgas Korsts Streipas šajā saulē nav jau 17 gadu. Savukārt Līgiņai Phillips droši vien ir visas iespējas ieraudzīt 22. gadsimtu. Ļoti ceru, ka vismaz kādu daļu savas dzīves viņa pavadīs Latvijā.

Kas cits šodien šķiet interesants? Diena ir intervējusi sabiedriskās organizācijas "Cita politika" pārstāvi Gati Kokinu, kurš ir teicis šādus vārdus: "Apgalvojumi, ka nepietiks pārējo sociālo grupu problēmu atrisināšanai, ir spekulatīvi." Tiesa, ja šo vārdu "spekulatīvi" mēs uztveram ar nozīmi "varbūt jā, varbūt nē." Teikšu atklāti, mani pat ļoti mulsina tas, ka nekur neviens nav pateicis divus konkrētus ciparus: Cik konkrēti maksās referendumā paģērētie grozījumi, un cik lielu daļu no sociālā budžeta ši summa "apēdīs". Esmu lasījis pat apžilbinoši garus traktātus par koeficientiem, iztikas minimumu, minimālo pabalstu, darba stāžu u.tml., bet vienalga, lai arī cik tas būtu vai nebūtu "spekulatīvi", mani tomēr interesē, kas notiks un kāda būs situācija pēc tam, kad būs pagājuši referendumā paredzētie 15 mēneši. Jo diemžēl arī apgalvojums, ka naudas pietiks visam, ir "spekulatīvs." Latvijā ir kādi 200 tūkstoši pensionāru, kuri patlaban saņem mazāk par referendumā paredzēto minimālo pensiju. Dievs pasargi, es ne mirkli nevēlos nevienam no viņiem neko noskaust. Taču gadījumā, ka pensijām paredzētais budžets tiks ātri iztukšināts, nebūs labi nedz viņiem, nedz arī nevienam citam. Jo pensija tomēr ir kaut kas tāds, ko gaidām visi, tajā skaitā arī tie, kuri ir pietiekami jauni, lai domātu, ka šī dzīve nekad nebeigsies. Pagaidām joprojām esmu noskaņots sestdien balsot "pret."

Otrs, tapis ziņots, ka neviens cilvēks nav vēlējies paust savu viedokli par viesnīcu un veikalu kompleksu, kuru kāds vēlas būvēt uz zemes pie Rīgas Centrālstacijas, kur patlaban atrodas bijusī Latvijas pasta centrālā ēka. Pilsētas pārstāve ir atzinusi -- "Ja būvobjekts nav dzīvojamā rajonā, iedzīvotāju interese noplok." Citi speciālisti ir teikuši, ka acīmredzot sabiedrībai nav bijis pietiekami daudz informācijas par to, ka ir paredzēta sabiedriska apspriešana. Mani gan urdī trešais iespējamais variants, proti -- droši vien ir daudz cilvēku, kuri zina, ka vismaz mūsu valstī "sabiedriskā apspriešana" pietiekami bieži ir butaforija, un lēmumu par to, vai celt lielu un ļoti dārgu celtni pašā pilsētas centrā, pieņems kāds cits. Man personīgi iebildumu nav. Katrā ziņā tas, kas uz minētā zemes pleķa atrodas patlaban, nekas daiļš nav. Un pēc tam, kad pilsētas ļaudis būs izlēmuši, ko celt tur, atļaušos cerēt, ka varbūt viņi no jaunās celtnes pagriezīs galvu pa kreisi, ielūkosies Marijas ielā, un beidzot tomēr izlems, ko darīt ar baiso graustu, kurš jau kuro gadu brūk uz Marijas un Elizabetes ielas stūra.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2008. gada 19. augusts

Par komponistiem, Saeimas deputātiem un kopējo atbildību par notiekošo

Labrīt, lasītāji!

Šodien laikrakstā Latvijas Avīze ir garumplaša intervija ar komponistu, klavieru maestro, pasākumu sponsoru un Saeimas deputātu Raimondu Paulu. Intervija ir par daudzām un dažādām tēmām, bet to caurvij viena doma, proti -- deputātam Paulam deputātēšana būtība ir apnikusi. Piemērs: "Es politikā vairs negribu darboties un nekad arī tur dziļi neesmu bijis iekšā, un tāpēc man reizēm nemaz negribas par to runāt. It sevišķi pēc tam, kad uz vienu viedokli redzu vienmēr atrodamies desmit citus, kareivīgi apstrīdošus, šķērsām un pretī runājošus. Pauls teica, ka referendumu nevajag un Satversmi nevajadzētu aiztikt. Pauls, izrādās, nav drīkstējis tā teikt un droši vien pat tā domāt ne. No visa šitā jāiet ārā. Man pietiek. Kamēr pirksti vēl kustas, tikmēr jāmanās prom." Un: "Priekš kam man iet un klausīties to, ko ar Imantu Kalniņu, ārā no Saeimas nākdami, dzirdējām! Tur nu mums veltīja visu, ar ko vien var nosvētīt – histērijā, ar un bez apdoma." Un vēl: "Man ir pašam par sevi vismaz tik daudz pārliecības, ka neesmu izdarījis neko tādu, par ko būtu jākaunas, kamdēļ citi būtu cietuši."

Šajā tekstā kopā savijas viss tas, kas ir pretīgs par valdošo bandu, kura ir uzsēdusies Latvijai uz kakla. Pārliecība, ka nekas slikts nav noticis. Pārliecība, ka pret neviens nedrīkst runāt. Un pats galvenais, pārliecība, ka ne par ko nav jāuzņemas atbildība.

Uzreiz gribu bilst, ka man pret komponistu, klavieru maestro un pasākumu sponsoru Raimondu Paulu ir vislielākā cieņa, un tā nekad nekur nepazudīs. Manuprāt, nekad un nekur nav sacerēta skaistāka dziesma par "Mēmo dziesmu," it īpaši Zigfrīda Muktupāvela izpildījumā.

Taču man pret Saeimas deputātu Raimondu Paulu ir vislielākā necieņa, un arī tā nekad nekur nepazudīs. Ir darīts tas, par ko vajadzētu kaunēties. Ir balsots i par muļķīgiem, i par gluži bīstamiem lēmumiem. Balsojumu izdrukas man nav, bet maz ticams, ka deputāts Pauls nepiedalījās nevienā no sekojošajiem balsojumiem: homofobiska Satversmes grozīšana, nodokļu nemaksātāja iebīdīšana Valsts prezidenta amatā, politizēta KNAB direktora atbrīvošana no amata, valsts drošības likumu grozīšana tā, lai politikāņu pakalpiņi varētu piekļūt valsts noslēpumam, naudas atmazgāšanas legalizēšana ... lasītāji, paši varat turpināt šo sarakstu. Un atbildība par šiem lēmumiem tomēr gulstas uz visu deputātu pleciem, ne tikai uz dažiem.

Turklāt tas, ka cilvēks ir sakomponējis "Mēmo dziesmu" -- tam nav nekāda sakara ar šiem balsojumiem un ar patvaļu un augstprātību, kāda ar tiem saistās. Pārliecība, ka kultūras ļaudis politikā kaut kā ir speciāli un izredzēti, ignorē seno politisko aforismu -- "Ja nevari izturēt karstumu, vācies prom no virtuves." Pauls un Kalniņš izpelnījās precīzi to pašu, ko Šmits, Jaundžeikars un visas pārējās "gudrās galvas" no valdošās kliķes. Precīzi to pašu.

Savukārt, ja komponists un deputāts stāstīja taisnību, apgalvojot, ka "es politikā vairs negribu darboties un nekad arī tur dziļi neesmu bijis iekšā," tad ir jāsaka divas lietas. Pirmkārt, Saeimas deputāta darbs, lai ar ko par to nedomātu valdošās bandas režisori, nav tāds, kuru vajadzētu uzskatīt par haltūru. Deputātiem vajadzētu būt "tur dziļi iekšā," lai kaut vai varbūt nonāktu pie sapratnes, par ko tad īsti viņi balso. Visu cieņu, piemēram, svarcēlājam Ščerbatiham, un ļoti ceru, ka šonedēļ viņš tiks pie zelta medaļas, bet ... Un tas pats attiecas arī uz deputātu Paulu. Ja tik tiešām ir apriebies, tad ir tūdaliņ iespēja nolikt mandātu un ļaut nākt vietā kādam, kuram tas nav apriebies. Protams, tas būs kāds no "Tautas" partijas, kurai tauta interesē tikai tādā ziņā, ka tā reizi četros gados var samest naudiņu un nobalsot, bet tomēr.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2008. gada 18. augusts

Par bandītiem, pensijām, kultūras nebūšanām un sportu -- pārdomas pirmdienas rītā

Labrīt, lasītāji!

Lai nu ko citu var teikt par mūsu dārgo kaimiņvalsti Krieviju, propagandas ziņā daudz apsviedīgāku valsti par to būtu grūti iedomāties. Būtībā Kremlis nu ir nodrošinājis, ka kamēr viņi turpina atrasties Gruzijā, Krievijas karavīri var darīt absolūti jebko, kas viņiem ienāk prātā. Jo Kremlis, lūk, ir atklājis briesmīgu sazvērestību. Gruzīni, čečeni un visādi citādi bandīti plāno ietērpties Krievijas bruņoto spēku uniformās un tad nodarboties ar zvērībām. Tas nozīmē -- ja gruzīna pagalmā uzradīsies piedzērušies huligāni Krievijas bruņoto spēku uniformā, tad tie pilnīgi noteikti nebūs Krievijas bruņoto spēku pārstāvji, tie būs gruzīnu un čečenu bandīti. Vienkārši ģeniāli. Bet ne pa procenta simtdaļu tas neremdina faktu, ka Krievijas Federācija joprojām okupē daļu Gruzijas Republikas. Bezkaunības šajā epizodē nav trūcis ne mirkli, un tā vairojas ar katru mirkli vairāk.

Nākamais. Šodien laikrakstā Diena ir intervija ar kādreizējo ārlietu ministru un sabiedrības "Citai politikai" redzamu līderi Arti Pabriku. Grūti saprast kāpēc, bet intervijas autore A. Pabrikam nav uzdevusi īpaši konkrētus jautājumus par to, kas viņa organizācijai šonedēļ varbūt ir pats aktuālākais, proti -- šosestdien gaidāmais referendums par pensijām. Jo tieši sabiedrība "Citai politikai" un it īpaši tās veidotājs Aigars Štokenbergs bijuši galvenie šī referenduma bīdītāji. Dīvains šis iztrūkums intervijā man šķiet tāpēc, ka referenduma virzītāji nudien nav atbildējuši uz valdošās bandas apgalvojumu, ka pozitīva referenduma iznākuma gadījumā valsts sociālais budžets tiks iztukšots divu gadu laikā. Tiesa, viņiem nav viegli to izdarīt, ja, piemēram, uz raidījumu par pensijām un, protams, tajā skaitā arī par referendumu, Latvijas televīzija nevienu no viņiem neuzaicina, bet laika vēl līdz referendumam ir pietiekami daudz, un izdevība droši vien būtu jāizmanto. Man pašam līdz pensijai vēl ir tāds strēķītis laika. Ja man neviens nepierādīs pretējo, tad, lai arī cik man nebūtu žēl pensionāru, kuriem patlaban ir jāknapinās ar sīkām pensijām, tad nekas neatliks, kā ticēt apgalvojumiem par socbudžeta iztukšošanu, un es sestdien referendumā balsošu "pret." Varbūt lasītājiem par šo tēmu ir kādas domas?

Vēl Dienā šodien ir materiāls par nebūšanām Latvijas Kultūras fondā, kuram ļaudis piešķir naudu, lai fonds šo naudu tālāk dotu dažādiem ar kultūru saistītiem projektiem. Cik var spriest no materiāla, fonds naudu saņem gan, bet tālāk nedod, vai arī dod ar lielu nokavēšanos -- kāds koris no fonda naudu gaidīja jūlija beigās un to saņēma tikai pagājušajā nedēļā, kad projekts jau bija beidzies. Jura Podnieka studija kopš aprīļa ir saņēmusi tikai pusi naudas, kuru kāds sponsors ir devis filmai. Un kopš aprīļa nav maksāta nauda, kas ziedota leģendārā dzejnieka Imanta Ziedoņa medicīniskai aprūpei. Fonda vadītājs materiālā stāsta, ka iemesls tam visam ir tāds, ka fonds ir iekūlies parādos pēc tam, kad tam par grāmatvedības nebūšanām tika atņemts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, un tagad esot atradies kāds ziedotājs, kurš situāciju glābs. Tas droši vien ir vājš mierinājums minēto projektu pārstāvjiem un citiem, kuri ir līdzīgā situācijā. Sponsori projektiem naudu pa tiešo neziedo tāpēc, ka LKF tagad atkal ir sabiedriskā labuma organizācija, un tāpēc sponsori par ziedojumu var saņemt nodokļu atlaidi. Taču tas kārtējo reizi norāda uz to, ka arī kultūrā, kura mūsu tautai skaitās ļoti svēta lieta, var būt ļoti nesmukas situācijas, un par to ir žēl.

Un pēdīgi, turēšu visus iespējamos īkšķus par Latvijas sportistiem Pekinā, jo patlaban vēl nevienas medaļas nav. Grūti, protams, būs, jo nu vairs viņus ar savu klātbūtni neuzmundrina mūsu valsts brašā un pirmā amatpersona, bet tomēr. Šorīt jau kļuvis zināms, ka barjerskrējējs Staņislavs Olijārs nemaz nav izgājis uz trases, jo uzsildīšanās laikā ir guvis traumu. Tas ir vienkārši briesmīgi. Ceru, ka drīz atkopsies. Bet vēl priekšā ir Saeimas deputāts Ščerbatihs, kā arī mūsu šķēpa metēji. Turēsim visi īkšķus.

Un, starp citu, turēsim īkšķus arī par ko citu. Rakstot par jamaikieša Useina Bolta milzīgo uzvaru 100 metru sprintā autors Arturs Vaiders rakstījis viedus vārdus: "Kaut nu tikai pēc gadiem nenāktos ņemt nost medaļas! Tad visam šeit rakstītajam nebūtu nekādas nozīmes." Tieši tā. Dopinga situācija vieglatlētikā (un, protams, ne tikai) ir traģiska, un to vislabāk apliecina stāsts par Marionu Džounzu, kura no spilgtas varones ļoti ātri pārtapa par prastu meli, kurai jāsēž cietumā.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2008. gada 17. augusts

Par Olimpiskajām spēlēm un telekompāniju IZZI

Labvakar, lasītāji!

Šovakar esmu brīvs uzrakstīt vienu bloga ierakstu, jo godīgi sakot biju gatavs skatīties Olimpiskās spēles, bet tad nācās konstatēt, ka manam TV piegādātājam IZZI šovakar pakalpojumi nedarbojas. Vismaz ne uz Eurosport, kur skatos Olimpiskās spēles, un ne arī uz pietiekami daudziem citiem kanāliem. Zvanīju uz IZZI biroju. Tur puisis pateica (un paldies viņam par godīgumu, jo Latvijā pakalpojumu sniedzējiem tas nemēdz būt raksturīgi), ka visticamāk pakalpojumi tiks atjaunoti kaut kad rītvakar. Vai varbūt rīt līdz pusdienas laikam. Es piepeši atgriežos četru gadu pagātnē, jo arī Atēnu Olimpisko spēļu laikā IZZI kaut kā pamanījās pazaudēt signālu tieši interesantākajā brīdī. Šovakar puisis man teica, ka vajagot uz televīzijas pults piespiest pogu "menu." Tur diemžēl nebija tā, ko viņš apgalvoja, ka tam tur jābūt. Nenonācām pie apmierinoša risinājuma.

Vēl puisis man stāstīja, ja man ir kaut kādas pretenzijas, tad vajagot rakstīt rakstisku iesniegumu. Man likās, ka varbūt 21. gadsimtā tas ir mazliet vecmodīgi, un ar laiku puisis atzina, ka šo rakstisko iesniegumu varot sūtīt arī pa faksu. Man joprojām likās, ka tas varbūt 21. gadsimtā ir mazliet vecmodīgi, bet jautāts par e-pastu (tas ir tāds pasākums, kurš visur, bet laikam ne IZZI uzņēmumā, ir bijis diezgan ierasts komunikāciju veids ... oi, nu, grūti atcerēties ... nu, laikam kaut kādus 10 gadus vai tā), puisis teica, ka tas nebūšot tikpat labi, kā rakstīt vēstuli vai sūtīt to pa pastu. Paldies viņam par to pašu. Vēl viņš teica, ka neko vairāk nezinot pastāstīt. Ticu, ka tas tā ir. IZZI vadītāji droši vien svētdienas vakarā tuvu pusnaktij saldi guļ.

Nav jau traģēdija. Par to, kas šodien notika Olimpiskajās spēlēs, es rīt uzzināšu internetā. Paldies Dievam, interneta pakalpojumus man IZZI nepiegādā. Tos es negribētu gaidīt līdz rītvakaram tā ap septiņiem vai varbūt līdz pusdienas laikam. Bet kaut kā gribas domāt divas lietas. Viens ... varbūt nevajadzētu gluži tik bieži ļaut pakalpojumiem sabrukt, jo šī nu nebūt, nebūt nav pati pirmā reize. Pēdējo reizi IZZI uzkārās izšķirošā momentā raidījumā "Dejot ar zvaigzni," un toreiz bija pat jāgaida līdz nākamajai vai aiznākamajai dienai, līdz atnāca IZZI pārstāvis un nomainīja karti. Un otrs ... varbūt par saviem pakalpojumiem vajadzētu padomāt arī Lattelecom, kura tā dēvētajā 1188 servisā es nogaidīju veselas piecas minūtes klausoties balsi, kura teica "visi mūsu operatori patlaban ir aizņemti", līdz kamēr man tas apnika un es IZZI telefona numuru atradu internetā. Kuru, atkārtoju, paldies Dievam man IZZI nesniedz. Lasītāji, vai varbūt kādam ir ieteikums par citu televīzijas pakalpojumu sniedzēju?

Jauku visiem vakaru!

sestdiena, 2008. gada 16. augusts

Par Saeimas nepopularitāti un par ķirurgu, kurš kļuvis par prezidentu

Labdien lasītāji!

Šodien Dienā Ināra Egle ir publicējusi rakstu, kurā Saeimas deputāti un citi ļaudis spriež par to, kāpēc Saeima, un it īpaši valdošā banda, patlaban ir aptuveni tikpat populāra, kā satraukts sesks parfimērijas veikalā. Piemēram, satiksmes ministrs un triecējraķete Ainārs Šlesers uzskata, ka pie vainas ir Latvijas ekonomiskā situācija, jo ļaudis vairs nevarot atrast "naudu uz katra stūra" un tāpēc jūtas pūcīgi. Nevis, piemēram, ka ļaudis ir ērcīgi par visām nebūšanām kādas ir minētā ministra darba jomā -- pasakaini dārgi tilti, Latvijas Pasta teju vai nobankrotēšana u.c.

Drīzāk taisnība būs Kārlim Leiškalnam no "Tautas" partijas, kurš spriež, ka Latvijas iedzīvotāji Saeimas deputātus saredz kā tādu amorfu masu un nesaprot, kurš tad pārstāv tieši viņus. Cita starpā I. Egle ir intervējusi deputātu Leonu Līdumu, kurš vienīgais no aptaujātajiem politikāņiem ir atzinis, ka par 2. augusta referenduma rezultātiem viņam nācies nopietni padomāt. Atzīšos -- to lasot man prātā iespruka doma "ak, tad ir arī deputāts, kurš saucas Līdums?" Es tomēr neesmu politiski neinformēts, bet fakts ir tāds, ka es patlaban uz papīra lapas varētu uzrakstīt varbūt 30, varbūt 40 Saeimas deputātu uzvārdus. Nu, varbūt pat visus 50. Bet nekur tuvu pie 100 gan ne. Lielākoties valdošās kliķes ļaudis ir klusas pelītes, kuras sēž savos krēslos, reizēm aizsnaužas, palasa avīzes, pakasa pēcpusi vai degunu, aiziet uzpīpēt, un tad piespiež balsošanas podziņu tad, kad tas ir vajadzīgs un tā, kā tas ir vajadzīgs. Tā rezultātā šie ļautiņi visi kā viens sevi ir diskreditējuši pavisam. I. Egles materiāla centrālā doma ir par to, vai latviešiem nav apnicis parlamentārisms kā tāds. Secinājums var būt tikai tas, kurš pausts minētā materiāla virsrakstā -- Saeima var apnikt (es būtu lietojis vārdu "apriebties"), bet alternatīvas nav. Diemžēl. Atliek vien vārgi cerēt ka varbūt valdošā banda sapratīsies un vairs nepieņems kliedzoši stulbus lēmumus, varbūt pietiks tikai ar mēreni stulbiem. Un nākamreiz, kad nāksies iet pie urnām, Latvijas pilsoņi tomēr pieminēs to, ko šī Saeima ir sastrādājusi. Vārga cerība, bet tomēr.

Un no visa tā, ko šī Saeima ir sastrādājusi, varbūt pats kliedzošākais piemērs ir ķirurgs, kurš visiem par lielu pārsteigumu (protams, neskaitot četrus vīrus un vienu pērtiķi zoodārzā) pērn kļuva par Latvijas prezidentu. Par mūsu prezidenta ekskursiju uz Ķīnu un to, kā viņš šajās dienās ir centies to paskaidrot, lieliski savā Politika.lv blogā vakar rakstīja kolēģe un domubiedre Dita Arāja. To var atrast šeit: http://politika.lv/blogi/index.php?id=60833.

Patiesi, patiesi, nupat mēs vācam ražu no tā, ko Kalvītis un pārējie "elites" pārstāvji pērn iesēja. Diemžēl arvien vairāk un vairāk rādās, ka no ķirurga Zatlera valstsvīrs tomēr nesanāks, ne tuvu tam ne. Vāvuļošana par to, ka nevarēja atrast "maršrutu" no Pekinas uz Tbilisi ir maigi sakot nožēlojama. Būtu gribējis puisis, būtu atradis arī maršrutu. Ja kas, tad Krievijas cars Vladimirs maršrutu no Pekinas uz Dienvidosetiju atrada jau nākamajā dienā pēc tam, kad sākās karš. Un vēl vairāk šī vāvuļošana liek jautāt, kas īsti strādā prezidenta kancelejā. Amerikai, piemēram, ir prezidents, kuru nedrīkst laist nekur, ja viņam nav kabatā papīrs, uz kura ir uzrakstīts precīzi tas, kas viņam ir jāsaka, jo citādi no viņa mutes nāk laukā absolūtākās Dieva zīmes. Taču viņam ir daudz cilvēku, kuri šos papīrus sagatavo. Zatleram acīmredzot tādu nav. Jo politiski apzinīgi padomdevēji nekad nebūtu ļāvuši viņam pateikt, ka Pekinā viņš ir ticies ar visādiem valstu vadītājiem, bet neprast pateikt, kas tie tādi ir bijuši. Un politiski apzinīgi padomdevēji nekad nebūtu ļāvuši viņam spriest, ka notikumi Gruzijā no "austrumiem" izskatās citādi, nekā no ziemeļiem, dienvidiem vai rietumiem. Šis, lūk, ir tas cilvēks uz kuru atliek paļauties brīžos, kad Saeimas valdošā banda kārtējo reizi pazaudē veselo saprātu un cenšas legalizēt naudas atmazgāšanu u.tml. To vismaz viņš uztvēra. Bet kā būs nākamreiz? Varbūt atkal būs jāskatās "no austrumiem"?

Jauku visiem dienu, jaukas brīvdienas. Starp citu, vai hidrometeoroloģiskie dienesti viņdien nesolīja, ka šodien būs +30 grādi? Kaut kā šķiet, ka gluži tik nevēss šodien nav.

piektdiena, 2008. gada 15. augusts

Par kaimiņiem, lidošanu, peldēšanu un dzeju -- pārdomas piektdienā

Labrīt, lasītāji!

Šorīt atkal pārdomas par dažādām lietām. Sākot jau ar Krievijas uzvedību Gruzijā. Kāds Gruzijā (ne Dienvidosetijā, bet Gruzijā) sastapts Krievijas bruņoto spēku pārstāvis esot žurnālistiem pateicis, ka kaimiņam taču nav jālūdz atļauja nākt ciemos pie otra kaimiņa. Labi, to neteica cars Vladimirs vai viņa marionete Dimitrijs, bet tā tomēr ir tā attieksme, kura ļauj Krievijai uzskatīt, ka tai joprojām ir visas teikšanas tiesības visā bijušajā PSRS teritorijā, un patlaban tomēr ļoti būtiska būs pārējās pasaules reakcija uz to. Jo patīk tas kādam vai ne, arī Latvija atrodas bijušajā PSRS teritorijā, arī Latvijā dzīvo krietns skaits Krievijas pilsoņu, un arī Latvijā (un ne bez mūsu politiskās "elites" laipnā atbalsta) Krievijai ir pietiekami konkrētas biznesa intereses. Nav jau jābūt militāram iebrukumam, cienītie. Patlaban Krievijas Federācijas karaspēks joprojām neaicināts un negribēts atrodas kaimiņvalsts -- neapšaubāmi suverēnas un neatkarīgas kaimiņvalsts teritorijā. Diez kas tomēr nav, un vismaz paldies Amerikas ārlietu sekretārei, kura nu ir pateikusi pietiekami skaidri, ka Krievija vairs nevar pretendēt uz vietu civilizētajā pasaulē, vismaz pagaidām ne.

Vēl šorīt interesanta šķiet ziņa, ka aviokompānija SAS vēlas pārdot savas daļas Latvijas avikompānijā airBaltic, un te nu ir jāpiekrīt laikraksta Dienas Biznesa šorīt rakstītajam, ka te kārtējo reizi ir pierādījusies mūsu valdošās "elites" neizdarība. SAS jau sen teica, ka labprāt pārņems visu airBaltic, bet nē, valdība tā arī nevarēja sasparoties un ļaut uzņēmumam iegūt vairāk par patlaban esošajiem 47 procentiem. Grūti iet mūsu postpadomiskajai valdībai atteikties no pārliecības, ka valsts ir labs uzņēmējs, un ļoti labi to var redzēt tajā, ko par šo lietu ir teicis satiksmes ministrs un buldozers Šlesers: "SAS kā akcionārs vēlas gūt maksimālu peļņu, bet mēs vēlamies attīstīt aviokompāniju un Rīgas lidostu." Valsts kā vēl lielāks akcionārs, lūk, maksimālu peļņu nemeklē, lai gan ir grūti saprast, kā bez šīs peļņas notiks ministra piesauktā attīstība. Es priecājos par airBaltic. Tajos brīžos, kad aviokompānijai nav "pazudusi lidmašīna," kā tas vienreiz notika, man lidojot, šķiet, no Prāgas uz Rīgu, viss ir jauki, apkalpojošais personāls vienmēr ir laipns un pretimnākošs. Bet būs tomēr jautājums par to, kas vēlēsies aviokompānijā nopirkt mazākuma daļu zinot, ka vairākums pieder visnotaļ neprognozējamai instancei, kura saucas Latvijas Republikas valdība. Jo neapstrīdams ir fakts, ka valdība kādreiz solīja savas airBaltic daļas nodot privatizācijai. Vai Dienas Biznesa vārdiem runājot, "Šis nebūs pirmais darījums, kurā iesaistītie ārvalstu uzņēmumi paceļ rokas un aiziet no Latvijas, atzīstot savu nespēju cīnīties ar Latvijas valdības neloģisko rīcību." Un vēl: "Neprognozējama rīcība nav tas, kas nostādītu valsti pozitīvā gaismā." Protams, valsts labā slava valdošajai bandai nekad nav bijusi nozīmīga. Te tas ir redzams atkal.

Un pēdējās divas pārdomas pavisam īsi. Malacis Maikls Felpss. Un šodien pielikumā "Kultūras Diena" ir vienkārši aizraujoši interesanta intervija ar dzejnieku Kārli Vērdiņu. Rekomendēju!

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2008. gada 14. augusts

Dažādas pārdomas ceturtdienas rītā -- prezidents, valoda, vēl šis tas

Labrīt, lasītāji!

Jauka lieta par blogu ir tāda, ka nav vienmēr jāizvēlas viens centrāls temats, par kuru rakstīt. Tā, piemēram, mani šorīt nodarbina vairāki jautājumi, un tāpēc atsevišķas pārdomas par šo un to.

Piekrītu Saeimas deputātei Lindai Mūrniecei, ka Valda Zatlera nepārtrūkusī klātbūtne Pekinā nozīmē, ka viņu ir grūti cienīt kā Valsts prezidentu. Bilde no Tbilisi -- gana impozanta. Pie podesta stāv Igaunijas prezidents. Pie podesta stāv Lietuvas prezidents. Pie podesta stāv Polijas prezidents. Pie podesta stāv Gruzijas prezidents. Pie podesta stāv -- Latvijas premjerministrs. Protams, arī premjerministrs var pārstāvēt savu valsti, galu galā mums kaimiņos ir valsts, kurā prezidents nav pilnīgi nekas un premjerministrs rīkojas ar tādu pašu vērienu, kā vienmēr. Bet tomēr. Zatleram uz Pekinu vispār nevajadzēja braukt, vismaz uz lielo atklāšanas ceremoniju ne, jo Ķīna tomēr ir un paliek masīva cilvēka tiesību pārkāpēja. Kā vakar Francijā teica Dalailama, kad viņam vaicāja, vai Tibetā situācija pateicoties Olimpiskajām spēlēm ir uzlabojusies: "Nē." Ar to arī viss ir pateikts. Katrā gadījumā ir jauki, ka Valdis Zatlers kā persona var priecāties par Latvijas sieviešu basketbola izlases uzvaru cīņā pret brazilietēm. Ir nožēlojami, ka Valdim Zatleram kā valsts prezidentam tas ir svarīgāk par Krievijas pieaugošo nekaunību reģionā, kurā atrodas arī viņa it kā vadītā valsts.

Par valodu. Jūrmalā ir novākts plakāts, uz kura krievu valodā bija rakstīts, ka tikai cūkas atstājot mēslus, kur vien pagadās. Kāda krievvalodīga pensionāre, tā ziņots medijos, ir uzskatījusi, ka tā tiek aizskarta viņas kā krievietes cieņa. Attiecīgā nama pārvaldnieks, kurš te atzīst, te noliedz, ka ir uzstādījis plakātu, ziņo, ka pirms plakāta uzlikšanas un arī pēc plakāta noņemšanas sētā ļaudis nudien savus atkritumus ir atstājuši, kur pagadās. Grūti spriest, kas te ir būtiskākais. Varbūt tas, ka apvainotām patiesībā vajadzētu būt cūkām, kuras patiesībā ir visai tīrīgas? Varbūt tas, ka atsevišķi cilvēki ir pārāk jūtīgi, un vides pilnveidošanas vietā uzsver savas personīgās jūtas un emocijas? Vai varbūt tomēr tas, ka ir diezgan žēl, ka vēl tagad, 18 gadus pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, plakāti joprojām ir jāraksta krievu valodā tāpēc, ka citādi atsevišķi LR iedzīvotāji nesapratīs, kas tur ir rakstīts. Viņdien presē pavīdēja ziņu par meiteni, šķiet Narvesen veikalā, kura nonāca konfliktā ar apmeklētāju, kurš vēlējās ar viņu sarunāties krievu valodā, bet meitene krievu valodu neprata. Man tā bija pirmā dzirdēšana par veikalu, kurš kasieres amatam pieņem darbā kādu, kas neprot krievu valodu, un mani tas iepriecināja pat ļoti. Jo, lai arī de iure līmenī krievu valoda nav un nekad nebūs otra valsts valoda, de facto līmenī tā tomēr tāda ir, un ļoti šaubos, vai citās Rietumeiropas vietās, kur krievu ir ļoti daudz (piemēram, Londonā), viņi uzstājīgi sagaida, lai visi veikalu pārstāvji ar viņiem sarunātos krievu valodā. Malace meitene, un vēl daudzreiz lielāki malači Narvesen vadītāji, kuri viņu ir aizstāvējuši.

Par KNAB darbinieku. Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš ir paziņojis, ka viņš "nevarēja nereaģēt" uz presē izskanējušām ziņām par KNAB pārstāvi, kuram, iespējams, ir nepatikšanas ar amatpersonas deklarāciju. "Tautas" partijas pārstāvju vāji slēptais ļaunais prieks par jelko, kas kaitē KNAB reputācijai ir viena lieta. Otra tomēr ir tā, ka KNAB nu ir tā instance, kurā visiem darbiniekiem tomēr ir jābūt tīrākiem par tīru. Gadījums ar nosperto naudu bija pietiekami šokējošs, un Aleksejs Loskutovs pateicoties šiem diviem censoņiem zaudēja amatu. Ja ir taisnība, ka runa ir par KNAB darbinieku Juri Jurašu un ir pamats aizdomām par viņa biznesa darījumiem ārpus pamatdarba (un es absolūti nesaku, ka šāds pamats ir), tad laiks ļoti steidzami rīkoties tā, lai nebūtu nekādu aizdomu nedz Valsts ieņēmumu dienestam, nedz politikāņiem, kuri protams vēlētos KNAB redzēt aizejam pavisam, nevis nākam tuvāk. Un otra lieta -- ja likums patlaban ir brīvi interpretējams attiecībā uz tiem gadījumiem, kuros valsts amatpersona var vai nevar piedalīties kāda uzņēmuma procesos, tad būtu laiks likumu uzlabot. Varbūt pēc tam, kad Saeimas Juridiskā komisija būs tikusi galā ar tiem daudziem simtiem priekšlikumu, kuri piepeši ir radušies attiecībā uz Kriminālprocesa likumu. Tīri brīnums, ka pēc idejas nopietni juristi, kuri ir kļuvuši par deputātiem, ir tik ļoti negribīgi jautājumā par Ģenerālprokuratūras spēju darīt savu darbu.

Un beidzot. Manu uzmanību šodien arī piesaistīja materiāls laikrakstā Diena par maksājumu kartēm. Pie materiāla ir tabula ar virsrakstu "Karšu skaits" un tad ar paskaidrojumu, ka patiesībā runa ir nevis par kartēm, bet par karšu maksājumiem. 2007. gadā tādu esot bijis 76648,1 miljoni, tātad -- 76,648,100,000, vai 76, 6 miljardi. Tie ir 33 tūkstoši darījumu uz katru Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā zīdaiņus. Protams, ar kartēm norēķinās arī tūristi un ārzemnieki, bet tas tomēr liekas fantastiski liels skaitlis. Un, ja tas ir patiess, tad kaut ko tas arī saka par parādsaistībām, kādas par spīti (vai varbūt pateicoties) smagajai ekonomiskajai situācijai mūsu valstī ļaudis ir gatavi uzņemties.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2008. gada 13. augusts

Par Gruziju, par taupību, par valsti, kurā dzīvojam

Labrīt, lasītāji! Šorīt pārdomas par dažādām lietām.

Vispirms par Gruziju. Jauki, ka Krievija tik cēli ir apsolījusi, ka nu vairs tā neturpinās suverēnas valsts okupāciju. Patiešām cēli. Taču ai, cik baisi! Ja nesekos adekvāta reakcija no starptautiskās sabiedrības, un pirmām kārtām no Eiropas Savienības, no NATO, kā arī, piemēram, no Eiropas Padomes un EDSO, kuru dalībniece ir arī Krievija, tad ko sagaidīsim kā nākamo Kremļa ciniskajā apņēmībā sargāt "tautiešus"? Dienvidosetija un Abhāzija droši vien nu ir zaudētas. Gruzija tās nekontrolē. Neatkarīgas valstis no tām diez vai varētu sanākt. Atliek pievienoties Krievijai. Un pilnīgi noteikti atliek saprast, ka mūsdienu Krievija tāpat kā tās priekštece PSRS ir gatava okupēt citu valstu teritoriju. Tas, ka Dienvidosetijā un Abhāzijā jau ilgstoši ir dumpīgi režīmi, nemaina apstākli, ka šīs teritorijas ir Gruzijā. Un padomāsim, kas varētu sekot, ja Krievijas apetīti neviens neaptur. Piemēram, Krimā 60 procenti iedzīvotāju ir Krievijas pilsoņi. Tur ir Krievijai pat ļoti atraktīva osta. Protams, mēs esam NATO, Krievija diez vai riskētu izsaukt alianses pretreakciju (lai gan dunošais klusums no Briseles liek jautāt, kāda tā reakcija varētu būt), un Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem noteikti nekādas vēlmes dzīvot Krievijā nav, ja būtu, tad jau sen būtu pārcēlušies uz Maskavu, Sanktpēterburgu vai Ņižņinovgorodu. Taču autoritāra un agresīva Krievija Latvijai ir bīstama arī citos veidos, ne tikai militāros, un ģeopolitiska patvaļa kaimiņvalstī nedrīkst kļūt par normu. Turklāt jākonstatē arī tas, ka arī aizsardzības jomā Latvija var darīt daudz ko vairāk. Piemēram atbrīvoties no kliedzoši neprofesionālā aizsardzības ministra, kurš joprojām acīmredzot uzskata, ka patlaban ir pareizais brīdis, kad veidot zirgu gvardi. Nevis, teiksim, palīdzēt nodrošināties pret iespējamu agresiju un pienācīgi ekipēt Latvijas zaldātus ciās pasaules malās, tajā skaitā Afganistānā, kur nupat ir gājis bojā Latvijas dižkareivis Edgars Ozoliņš. Vieglas viņam smiltis.

Otra lieta šodien -- vienā no laikrakstiem Valsts kontroliere Inguna Sudraba ir komentējusi Finanšu ministra Slaktera domu, ka visās valsts iestādes vajag samazināt štatus par vismaz pieciem procentiem. I. Sudraba pilnīgi pareizi pasaka, ka būtu vienkārši muļķīgi (šo vārdu viņa nelieto, tas ir mans) šo procesu uztvert kā kaut ko pilnīgi mehānisku, sak' -- atbrīvosimies no vienas grupiņas kolēģu, un viss būs kārtībā. Valsts kontrolierei ir taisnība, ka vispirms būtu jāaplūko pastāvošās sistēmas efektivitāte, tajā skaitā domājot arī par to, ka Centrālās Vēlēšanu komisijas vadītājs saņem 906 latus mēnesī, bet Valsts prezidenta kancelejas vadītājs -- 4480 latus mēnesī. Ir jautājums arī par prēmiju sistēmām, kuras atsevišķiem Civildienesta darbiniekiem nodrošina bonusus, kuri ir krietni lielāki par pamatalgu. Un ir arī jautājums, kā saka I. Sudraba, par iestādēm, kuras "noteikti jālikvidē pilnībā." Tas pirmām kārtām attiecas uz pagalam absurdo "integrācijas" sekretariātu, kuru vada politikānis Kastēns, kurš integrāciju nepazītu arī tad, ja tā viņam iekostu pakaļā. Latvija būtu daudz labāka vieta, ja politikāņi patiešām ieklausītos tajā, ko Valsts kontroliere saka, nevis to ignorētu un izliktos, ka viņa ir kaut kāda dāmīte, kura bīda pati savas intereses. Daudz labāka vieta.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2008. gada 12. augusts

Par vēlētāju skaitu mūsu valstī

Labdien lasītāji!

Šodien vēlos pievērst Jūsu uzmanību materiālam, kurš ir atrodams citā portālā. Tas ir komentārs Apollo portālā, kura autors ir kāds Vilors Eihmanis, biedrības "Par godīgumu tiesu varas sistēmā 'Temīda'" valdes loceklis. Īsi rezumējot, autors stingri apšauba pašreizējo kārtību, kādā Centrālā Vēlēšanu komisija (CVK) nosaka referendumiem nepieciešamo kvorumu, jo dati šai vajadzībai tiek ņemti no Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes, kuras datubāze, maigi sakot, rada nopietnus jautājumus par datu ticamību. Tā, piemēram, PMLP dati rāda, ka laikā no 1996. līdz 2008. gadam, to Latvijas pilsoņu skaits, kuriem ir balsošanas tiesības, pieauga par 300 tūkstošiem. Tā kā mēs zinām, ka mirstība Latvijā krietni pārsniedz dzimstību, kā arī to, ka naturalizācijas kārtā pilsonību ir saņēmuši vien kādi 100 tūkstoši (tajā skaitā mazi bērni, kuri referendumos vienalga nepiedalās), par to var rasties visnotaļ nozīmīgi jautājumi. Lai neteiktu vairāk.

Te, manuprāt, ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, un par to savā komentārā raksta arī V. Eihmanis, Latvijas valdība ir nepiedodami ilgi kavējusies ar oficiāla vēlētāju reģistra izveidošanu. Cita starpā PMLP ir tā iestāde, kurā ļaudis ilgstoši tirgojās ar LR pasēm. Vai to saņēmēji skaitās vēlētāji? Tā vai citādi, bet tā nu nav tā instance, no kuras ņemt datus, lai noteiktu referenduma kvorumu, un gadījumā, ja ir iemesls domāt, ka pirms pusotras nedēļas notikušajam referendumam kvoruma latiņa tika uzstādīta nepamatoti augsta, tad ir ļoti labs iemesls referenduma rezultātus pārsūdzēt Satversmes tiesā ar jautājumu, vai maz ticami dati tik tiešām ir piemērots pamats referenduma rīkošanai.

Otrkārt, minētie apstākļi liek uzmanīgi izturēties pret valdošās bandas centieniem apgalvot, ka Saeimas atlaišanai būtu vajadzīgs tas pats skaits vēlētāju, kā to, kuri balsoja iepriekšējās Saeimas vēlēšanās. Manuprāt, nav ne mazākā jautājuma par to, ka patlaban Latvijas Republikā ir mazāk cilvēku ar vēlēšanas tiesībām šodien, nekā bija 2006. gada rudenī, kad notika pēdējās Saeimas vēlēšanas. Ļaudis mirst, ļaudis emigrē. Man nav ne mazāko šaubu, ka ārvalstīs dzīvo līdz pat 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, un viņus par aktīviem vēlētājiem vairs nevar uzskatīt. 2. augusta referendumā ārvalstīs nobalsoja vien 2218 cilvēku. To nedrīkst ignorēt tad, kad pienāks laiks spriest par tautas tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu, vēl jo vairāk, ja atceramies, ka pašās Saeimas vēlēšanās kvoruma nav nekāda. Teorētiski Saeimu varētu ievēlēt viens cilvēks.

V. Eihmaņa raksts ir atrodams šeit: http://www.apollo.lv/portal/news/articles/133951

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2008. gada 11. augusts

Pauze pārdomās par Gruziju

Labrīt, lasītāji!

Nē, nu gluži pauze vēl ne, murgs tomēr, kas notiek Gruzijā, vai pareizāk sakot Dienvidosetijā, kur Krievija acīmredzot ir pārliecināta, ka suverenitāte un valsts robežas nav nekāds šķērslis, lai uzspiestu savu kārtību. Tiem, kuri tūlīt sāks bļaut, ka tāpat Amerikas Savienotās Valstis ir darījušas Irākā -- jā. Pilnīgi taisnība. Bet tas nesamazina pretīguma sajūtu, skatoties, kā Kremlis rīkojas Gruzijā un lasot kā Kremlis par to melo un stāsta pasaciņas. Amerikas iesaistīšanās Irākā mūsu valsti skar ļoti netieši. Maskavas apliecinājums, ka tā ir gatava ķerties pie ieročiem, lai "sargātu tautiešus" tuvajās ārzemēs, ir baiss, jo, ja arī Krievija diez vai uzdrīkstētos uzsākt kaut kādu avantūru pret NATO dalībvalsti, notiekošais Gruzijā tomēr ir pārbaudes moments. Krievija ir kā nerātns suns, kurš ir iekrampējies aizkaros un nu skatās, ko saimniece darīs. Sados pa purnu ar slotu, suņa reakcija nākamreiz būt cita. Ignorēs situāciju -- suns zinās, ka tā drīkst atkal. Te ir runa par plašāku ģeopolitisku iekārtu, kurā Krievija vēlas iekarot pamatīgāku lomu, lai arī ar savu uzvedību pasaulē tā to nav pelnījusi un tās rokās tā būtu bīstama. Un vismaz līdz šim ārējās pasaules pieklusinātā (maigi sakot) reakcija nekādu lieu optimismu nedveš. Tieši otrādi.

Taču patiesībā šorīt manu uzmanību piesaistīja lokālāks jautājums. Kādā no laikrakstiem bija lasītājas vēstule, kurā autore pateica divas lietas: Nekādu sēdēšanu Rīgas parku zālājos, un obligātas mūzikas stundas visiem pēc kārtas. Iemesls abos gadījumos bija viens un tas pats: Tā darīja Ulmaņlaikos.

Ulmaņlaikos darīja visādas lietas, tajā skaitā arī tādas, kuras nebūtu īpaši vēlamas (piemēram, veidot diktatūru), kā arī tādas kuras noteikti bija labas un pavisam jaukas. Tajā skaitā pieļauju, ka vēstules autore nemeloja stāstot, ka Rīgas parkos toreiz bija skaistas puķu dobes, kuru izmantošana bija pamatota estētiskā, un nevis fiziskā priekā. Pievienojos viņas rakstītajam, ka parkā uz zālītes nevajadzētu notikt "sievietes vēdera glāstīšanai", jo galu galā mēs dzīvojam valstī, kurā politikāņi reizēm ir ārprātīgi sašutuši par "seksualitātes izrādīšanu uz ielas", un sievietes vēdera glāstīšana pilnīgi noteikti ietilpst šajā jēdzienā. Savukārt par obligāto dziedāšanu domas sāka skanēt tūdaļ pēc Dziesmu svētkiem, jo Dziesmu svētkos dziesma, protams, ir ļoti augstā vērtē.

Taču nedz vienā, nedz arī otrā gadījumā galvenais arguments nedrīkst būt, kā tā kaut ko darīja vai nedarīja pirms 60 gadiem. Dārzkopībā daudz kas ir mainījies, mani argumentā par Rīgas parkiem joprojām visvairāk mulsina lūk, kas: Ja patlaban parkos ir zāle, kura ir neizturīga un neiecietīga pret ļaužu kājām un rumpjiem, tad kāpēc nevar iestādīt dūšīgāku zāli? Esmu bijis daudz kur pasaulē, kur ļaudis klimst pa parkiem un tieši priecājas, ka ir iespēja pabradāt arī pa zāli. Bet pie mums, lūk, nevar. Un par dziedāšanu skolā -- jā, droši vien tas būtu jauki, ja mazais Pēterītis un mazā Anniņa jau no pimās klasītes mācītos tautas dziesmas un reizi gadā kopā ar citiem sīkajiem uzstātos uz skatuves un demonstrētu ko māk. Vien nelaime, ka Pēterītis tomēr nevis dzied, bet brēc nebalsī, savukārt Anniņas skolā mūzikas skolotāja nav un nav skaidrs, kur tādu atrast. Obligātu dziedāšanu var nodrošināt tad, ja ir nodrošināta arī visa attiecīgā infrastruktūra, un tomēr visnotaļ obligāti būtu jānodrošina arī citas nodarbības tiem bērniem, kuri dziedāt vienkārši nespēj. Jo ir un būs arī tādi. Un saku atkal -- 2008.gada augustā tam nav absolūti nekāda sakara ar to, kā to darīja vai nedarīja 1939. gada rudenī.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2008. gada 10. augusts

Jaunākās pārdomas par situāciju Gruzijā

Labdien, lasītāji!

Vispirms atvainojos lasītājiem par kļūdainu teikumu vakardienas blogā. Krievija vakar bombardēja nevis Tbilisi kā tādu, bet gan militāru lidlauku pie Tbilisi. Tiem, kuriem tā ir liela atšķirība -- sorry. Tiem, kuri saprot, ka viengala Gruzija tiek bombardēta -- tā tas ir.

Mulsina Saeimas, vai pareizāk sakot atsevišķu deputātu reakcija. Vakar viens Saeimas Ārlietu komisijas deputāts teica, ka jau pirmdien, tātad rīt, būtu jāsasauc sēde, lai spriestu par situāciju Gruzijā un Latvijas reakciju uz to. Tad komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš pateica, ka pietiks ar ārkārtas sēdi trešdien, vēl nav viss zināms, vispirms jāgaida Eiropas Savienības ārlietu ministru sēde un tur nolemtais. Ak, šis miera mika Bērziņš! Te nāk atmiņā tā dēvētie "bronzas Aļošas" grautiņi Tallinā. Visa pasaule Igaunijai sūtīja atbalsta ziņojumus, vien Bērziņa komisija laiski un mierīgi pētīja, vai komats teikumā būtu liekams šeit vai tur. Gruzija patlaban izmisīgi meklē atbalstu, manuprāt rīt vajadzētu sanākt ne vien Ārlietu komisijai, bet visai Saeimai un nepārprotami paust atbalstu valstij, kura ir Krievijas federācijas uzbrukuma mērķis. Atkārtosim: Krievijas federācijas militāra uzbrukuma mērķis. Uzbrukums suverenai valstij. Elpu aizraujoša iejaukšanās suverenas valsts iekšējās lietās.

Krievijas boss Vlads briesmīgais tikmēr ir paziņojis, ka Gruzija Dienvidosetijā veicot "genocīdu." Tas no cilvēka, kurš kādreiz draudēja čečenus iznīcināt tualetes podā. Piedodiet, atvainojiet, bet boss Vlads ir kretins un viņa komandētās valsts ārpolitika ir kretiniska. Ko īsti boss Vlads saskata Dienvidosetijā? Visnotaļ acīmredzams priekšlikums, ja jau rūpes ir par osetiešiem kā tautu, būtu apvienot Ziemeļosetiju un Dienvidosetiju un izveidot atsevišķu valsti. Oi, bet nē -- tas nozīmētu Krievijai atteikties no daļas savas teritorijas. Un Krievija, kā mēs zinām, prot teritorijas tikai ņemt un zagt, bet ar retiem izņēmumiem (puse neapdzīvotas salas uz upes, kas Krieviju atdala no Ķīnas) atdot gan ne. Acīmredzot boss Vlads un viņa galms uzskata, ka pareizais variants būs dzīvot tāpat tālāk -- neviena neatzīta teritorija, kurā valda neviena neatzīta "valdība", un kuras pelēkajā eksistencē notiek aktīva kontrabanda un cita veida organizēta noziedzība. Vakar bija atsevišķi lasītāji, kuri to noliedza. Viņus es gribētu aicināt palasīt vispirms un tikai tad spriest. Kaut vai aplūkojiet (ja vien protat angļu valodu) šādu linku, tā ir CBC raidorganizācija, tātad -- sabiedriskā televīzija Kanādā: http://www.cbc.ca/world/story/2008/08/08/f-caucasus-quagmire.html. Un tas, protams, nav vienīgais ziņojums par bardaku, kāds ir Dienvidosetijā.

Cik var spriest no ziņām, Gruzijas karaspēks Dienvidosetiju tagad ir pametis, valsts pārstāvis ir teicis, ka tā Tbilisi cer izvairīties no humanitāras katastrofas. Kāda Dienvidosetijas "valdības" pārstāve apgalvoja, ka piektdien notikušā uzbrukuma laikā esot gājuši bojā 1600 civiliedzīvotāju. Gruzijas valdība runā par iespējams 130 bojā gājušajiem. Ja jau Dienvidosetijas krusttēvi Maskavā var melot tā, ka ausis kust, tad padotie Dienvidosetijā laikam var darīt tāpat. Taču joprojām ir un paliek apstāklis, ka tiek apdraudēta Gruzijas valstiskā integriāte. No vienas puses varētu likties, ka Tbilisi būtu prāta darbs no Dienvidosetijas vienkārši atteikties, lai kuļas, kā pati prot. Taču teritorijā ir transporta mezgli un cita veida infrastruktūra. Un vienalga, ko par to domā Krievijas rīcības aizstāvji šajā portālā un citur, Gruzijas starptautiskās robežas nav apstrīdamas un katrā gadījumā nav grozāmas ar militāru spēku. Kārtējo reizi pasaule šķiet pavisam impotenta. Nabaga Gruzija.

Jauku visiem dienu.

sestdiena, 2008. gada 9. augusts

Par notikumiem Gruzijā un par Krievijas neizmērojamo bezkaunību

Labrīt, lasītāji!

Sākšu ar jautājumu, kuru savā Politika.lv blogā nesen uzdeva kolēģis Pēteris Timofejevs par to, vai pēdējo dienu notikumos Gruzijā būtu pamanāma sazvērestības teorētiķiem akceptējama doma, proti, ka Krievija izmantoja apstākli, kad visas pasaules acis bija pievērstas Pekinai, lai uzsāktu militāru darbību Gruzijā? Manuprāt, atbilde ir -- pilnīgi noteikti. Vajag tikai atcerēties, ka PSRS brukšanas laikā asiņainais specvienību uzbrukums Viļņā notika tieši tajā brīdī, kad visas pasaules acis bija pievērstas Irākai, kur nule bija sācies pirmais Persijas jūras līča karš. Tas vien, ka attiecīgajā brīdī nekur īpaši nebija manāms nedz Krievijas lielais Boss Putins, nedz arī viņa lelle Medvedevs, rāda, ka Krievija centās Gruzijas teritoriālo integritāti pārkāpt tā klusiņām, jo katrā gadījumā Putins nav tas, kurš izvairītos no iespējas uzkāpt uz kalna un dauzīt sev pa krūtīm, lai demonstrētu kurš ir pats spēcīgākais puika, ja kārtējo reizi ir pienācis laiks sargāt "tautiešus".

Krievijas bezkaunība šajā lietā, protams, nav ne mirkli pārsteidzoša, taču elpu aizraujoša tā ir vienalga. Spīdeklis šajā ziņā acīmredzot ir mūsu kaimiņvalsts vēstnieks Vešņakovs, kuram nav pietrūcis nekaunības aicināt Latvijas valdību izdarīt diplomātisku spiedienu pret Gruziju (!!!!) un aicināt to izvest spēkus no Dienvidosetijas (!!!!!!!!!!!!!!!!). Citiem vārdiem sakot, šis diplomāts uzskata, ka Rīgai ir jāpasaka Tbilisi, ka Tbilisi nav tiesību rīkoties savā teritorijā. Nu, ko -- sāksim skaļi paust viedokli, ka Krievijai būtu jāizvāc savs karaspēks no Čečenijas? Jēziņ!

Savus tautiešus pasaulē aizstāv visas valstis, Latvija vakar un aizvakar apzvanīja tos sešus valsts pilsoņus, kuri patlaban atrodas Gruzijā un bija pieteikušies konsulārajā dienestā, lai pateiktu, ka vajag uzmanīties. Ārlietu ministrija ir izplatījusi paziņojumu, ka Latvijas iedzīvotājiem būtu stingri jāpārdomā, vai nupat ir pareizais brīdis vispār apmeklēt minēto valsti. Taču Krievija ar šo "tautiešu aizsardzību" pārkāpj visas iespējamās robežas, jo acīmredzot tā ir pārliecināta, ka jebkura vieta, kurā ir lielāks skaits krievu, ir uzskatāma par Krievijas provinci. Ķēpa jau ir ar nepatiecīgajām Baltijas valstīm, kuras paguva iesprukt Eiropas Savienībā un NATO, turklāt Latvijā un Igaunijā "tautieši" Kremļa aizsardzību nemaz tik ļoti nevēlas. Bet Gruzija joprojām ir vāja, un te nu mēs redzam rezultātu -- vienā telpā nevar lietas sadalīt begemots un lapsa. Labi vismaz, ka lapsai ir asi zobi.

Kā jau ierasts, pasaule šajā gadījumā noteikti būs visnotaļ bezspēcīga. Zināms, ka par Dienvidosetijas notikumiem Pekinā Putins ir runājis ar ASV prezidentu Bušu. Zināms, ka ir sapulcējusies ANO Drošības padome. Zināms, ka Krievijai ANO Drošības padomē ir veto tiesības, no kurām interešu konflikta nozīmē tā, protams, ne mirkli nedomā atteikties. Turklāt veto ir arī Ķīnai, lai arī ņemot vērā situāciju Tibetā, Ķīnai nu būtu jābūt pašai pēdējai valstij, kura apgalvo, ka kādai citai valstij nav tiesības uz teritoriālo integritāti arī tad, ja kādā valsts daļā dzīvo ievērojama minoritāte.

Karot Gruzijas pusē neviens no pasaules militārajiem grandiem, protams, neies. Turklāt vēl nav teikts, ka situācija Dienvidosetijā pārvērtīsies par patiesu karu starp Krieviju un Gruziju. Tas nav vajadzīgs ne vienai, nedz arī otrai pusei. Lai arī nu jau situācija ir aizgājusi tik tālu, ka Krievija ir sākusi bombardēt arī Tbilisi. Gribas cerēt, ka minētajā teritorijā (un, ja kas, arī otrā Gruzijas "rūpju bērnā" Abhāzijā) varētu izvietot ANO miera uzturēšanas spēkus, vēlams -- bez krievu klātbūtnes. Un par visu vairāk, Briselē ir nepieciešams attiecīgajiem ļaudīm sanākt kopā un spriest par to, kā Gruziju ātrāk, nevis vēlāk uzņemt NATO aliansē. Krievijas bezkaunība Gruzijā ir novilkusi jaunu sarkano līniju, kurai pārkāpt ... nu, negribas pat iedomāties, kas notiktu, ja mūsu pasaules malā pierādītos, ka Krievijai tomēr ir atļauts diktēt noteikumus citā, neatkarīgā valstī.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2008. gada 8. augusts

Par slikto un labo šodienas zīmīgajā datumā

Labrīt, lasītāji!

Jā, tas brīdis ir pienācis. 2008. gada 8. augusts. 08.08.08. Cita starpā mana jaunākā māsa Andārte patlaban ir grūtniecības pašā pēdējā posmā, un tuvinieki visi tur īkšķi par to, lai meita, kura tiks nosaukta manas nelaiķes māmiņas vārdā un sauksies Līga, piedzimtu tieši šajā zīmīgajā datumā un vienmēr varētu lepoties ar dzimšanas dienu 08.08.08 -- turklāt dienā, kad tiek atklātas Olimpiskās spēles. Vēl no Čikāgas nekādas ziņas nav saņemtas, lai gan man rakstot Čikāgā 8. augusts jau ir sācies.

Šajā pašā kategorijā vēlu visu to labāko visiem pāriem, kuri šodien stūrēs laulības ostā. Ja kāds šodien atrod laiku lasīt blogu, lai Dievs svētī, lai laimīga ir kopdzīve nākamajās dienās, mēnešos un gados.

Nīgrums šodien rodas, lasot Dienas lieliskās korespondentes Baibas Rulles (un žēl, starp citu, ka viņa vairs neraksta Dienai, bet gan raksta speciāli Dienai) apkopojumu par žuļicību, kas saucas Ventspils attiecības ar lielo politiku Rīgā. Nu nevar nevienam ārpus Atkarīgās Rīta Avīzes, kura pa tiešo barojas pie Ventspils krūts, būt nekādu šaubu par to, ka politika mūsu valstī ilgi bija (un varbūt ir joprojām) prece, kura ir nolikta uz plaukta un to var nopirkt tas, kurš to var atļauties. Te nu ir tie Vairas Vīķes-Freibergas kādreiz piesauktie Damokla zobeni, un tā vien gribas izsaukties, kā filmās par veco laiku monarhiem -- "galvu nost!" Dolāru simti un tūkstoši un tūkstošu simti, iegrāmatoti ar nu jau folklorizētajiem nosaukumiem "Zvaigznīšu brīdis", "Pleskavas šoseja" -- un krietni plebejiskākajiem nosaukumiem "V.Krišt.", "Birk." u.tml.

Te ir jāizdala divas lietas. Viena ir apsūdzība pret Puzes ķeizaru, un tur lieta grozās mazāk ap ietekmes pirkšanu Rīgā un vairāk ap bagātības vairošanu Maltā, Gērnsijā, Britu Virdžīnijas salās u.tml. Elpu aizraujoša ofšoru ķēde, kuras gali, cik var spriest no izmeklēšanas materiāliem ne vien Latvijā, bet arī Šveicē un Lihtenšteinā, bieži vien nonākuši Latvijas naftas tranzīta galvaspilsētā.

Otra lieta ir par to, ko atklāti runājot var saukt tikai un vienīgi par rupju kukuļdošanu. Jautājums šajā gadījumā būs par to, vai šī rupjā kukuļdošana pagājušā gadsimta 90. gadu mežonīgo džungļu politikā patiešām bija nelikumīga. B. Rulles materiālā toreizējais finanšu ministrs Aivars Kreituss skaidro, ka jā, viņš ir ņēmis aizdevumus no Puzes ķeizara, cita starpā tāpēc, ka "zināju, ka Aivars Lembergs ir ietekmīga persona" un, vēl vairāk, "neviens jau nebūtu ar mani tādu aizdevuma līgumu slēdzis, ja es nebūtu ministrs." Te gandrīz gribas teikt "bez komentāriem", jo ir ļoti grūti iedomāties, ka,teiksim Vācijā vai Zviedrijā kāds valdības ministrs lepotos ar to, ka viņa statuss ļauj nodrošināt aizdevumus, kuri vienkāršam mirstīgajam nebūtu pieejami. Taču ir jāizpētī, vai Kreituss rīkojās ne tikai stipri apšaubāmi no ētikas viedokļa, bet arī nelikumīgi. Neaizmirsīsim, piemēram, ka likumu par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbā Saeima akceptēja tikai 2003. gada pavasarī. Būs riebīgi, patiešām riebīgi, ja te izrādīsies tā pati situācija, kā kādreiz ar bēdīgi slavenko "čekas maisu" gadījumu -- it kā viss skaidrs, bet papīru nav, pierādījumu pietrūkst, pierādīt neko nevar. Taču valstī, kurā kompartijas ideoloģiskais sekretārs varēja pārkvalificēties ar visu mīlētu Saeimas priekšsēdētāju ar lielisku frizūru, pagātnes grēki ir viens. Amatpersonu visdziļākā korupcija ir atkal kaut kas cits, un Dievs zina, ka šķietami pagalam dīvaini lēmumi mūsu valsts "gudro galvu" iestādē nekas īpaši rets nav joprojām. Turēsim visi īkšķi par to, lai prokuratūrai izdodas atrast visus galus. Šoreiz Damokla zobenam jābūt ar patiešām asu malu.

Bet ne viss ir tumšās krāsās mālējams. Jā, šodien sākas Olimpiskās spēles. Lasītājiem nebūs noslēpums, ka man ir mieles par to, ka šis pasākums notiek melīgā komunistu diktatūrā. Nevajadzēja piešķirt, un katrā gadījumā mūsu Valsts prezidentam nevajadzēja to atbalstīt ar savu klātbūtni, vēl jo vairāk, ja viņš jau pirms došanās ceļā ir pateicis, ka par cilvēka tiesībām viņš ar Ķīnas prezidentu nerunāšot. Taču Olimpiskās spēles nav stāsts par korumpēto Starptautisko Olimpisko komiteju, tas ir stāsts par sportistiem. Šodien atklāšanas ceremoniju neskatīšos, nav laika un nav arī vēlēšanās skatīties, kā komunisti slavē paši sevi. Taču sacīkstes gan es skatīšos, un turēšu visus iespējamos īkšķus par visiem mūsu valsts sportistiem. Ticu, ka pāris medaļas mūsu ļaudis uzvarēs, un tajos brīžos es saukšu "urrā!" tāpat, kā visi citi to darīs.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2008. gada 6. augusts

Par cīkstēšanos Saeimā

Labrīt, lasītāji!

Šodien Saeimā notikusi liela cīkstēšanās, un zināmā mērā, manuprāt, var teikt, ka daļa taisnības pieder abām pusēm. Kā zināms, parlamenta frakciju padome šorīt nolēma, ka laikā pēc Valsts prezidenta uzrunas nekādu debašu nebūs. Tā rezultātā opozīcijas deputāti i savāca parakstus, lai sasauktu papildus sēdi, lai piespiestu likumprojekta izstrādāšanu par tautas tiesībām atlaist Saeimu, i boikotēja Valsts prezidenta uzrunu tāpēc, ka bija nolemts, ka debašu nebūs.

No vienas puses var jautāt, kāpēc nedebatēt? Valdošās koalīcijas spīdekļi it kā raizējas par precedentu. Dakteris, kurš ir kļuvis par Saeimas spīkeru, uzskata, ka nevajagot radīt apstākļus, kuros debates notiek pēc jebkuras uzrunas, jo Saeimā uzstājas arī ārvalstu viesi. Bet kāpēc ne? "Tautas" partijas frakcijas vadītājs Kučinskis uzskata, ka debatēs šoreiz, tad opozīcija vēlēsies debatēt arī pēc Valsts prezidenta uzrunas 18. novembrī un "visus nozākāt." Kāpēc ne? Būtu bijis ļoti labi, ja būtu bijušas debates pēc bijušās Valsts prezidentes atvadu uzrunas pagājušā gada vasarā. Tāpat būtu ļoti labi, ja pašreizējais prezidents pēc savas uzrunas, kurā viņš pilnīgi pamatoti deputātiem pārmeta bezdarbību, varētu dzirdēt, kas deputātiem par to ir sakāms. Bet nē.

No otras puses, pašreizējā Saeimā politiskā "kultūra" ir tāda, ka neko īpašu no debatēm šodien mēs droši vien arī nesagaidītu. Opozīcijas pārstāvji noteikti teiktu, ka likums ir jāizstrādā un pašreizējā Saeima ir jāpadzen ar lielu bomi. Koalīcijas pārstāvji noteikti teiktu, ka princips jau labs, bet nav nepieciešams steigties, un vispār, kā to jau ir atļāvušās paziņot vairākas no šīm "gudrajām galvām", nekādas īpašas kļūdas Saeimas darbā nav bijušas, un tāpēc runāt par tās atlaišanu ir nejēdzīgi. U.tml. Vai jebko citu kā ironisku grimasi var izsaukt Godmaņa atzīšanās vakar, ka viņš jau ir pajautājis koalīcijas partijām, vai viņam gadījumā vajadzētu atkāpties no amata pēc tam, kad 600 tūkstoši Latvijas pilsoņu par politkorumpēto sistēmu, kuras galvgalī viņš atrodas, pauda nepatiku, bet tās viņam ir teikušas, ka nevajag vis? Vienalga, diez vai Saeimā tiktu dzirdēts kaut kas īpaši jauns, it sevišķi ņemot vērā to, ka valdošās "elites" pārstāvju viengabalainums balsojumos tomēr nav nekur pazudis, un arī tie deputāti, kuri izliekas, ka viņiem joprojām ir sirdsapziņa, nekādus opozīcijas manevrus šajā jautājumā nepieļaus. Valdošie darīs visu iespējamo, lai stieptu gumiju un katrā gadījumā nepieļautu situāciju, kurā viņus pašus var padzīt pirms 2010. gadā paredzētajām vēlēšanām, jo jādomā, ka visnotaļ daudzi no viņiem saprot, ka 10. Saeimas sanākšanas diena būs pirmā diena, kad viņi parlamentā vairs nebūs. Un paldies Dievam par to.

Un vēl pēdējā piezīme par minēto dakteri-spīkeru. Ziņots, ka viens iemesls, kāpēc dakteris-spīkers varētu gribēt ar šodienas sēdi tikt galā tā pa fikso ir tāds, ka viņam šodien esot plānota dežūra Ventspils slimnīcā. Aicinu lasītājus atrast kaut vienu citu valsti Eiropas Savienībā, kurā valsts otra augstākā amatpersona no darba brīvajā laikā haltūrē citur (vai šī cilvēka gadījumā no darba medicīnas laukā haltūrē politikā). Var saprast daktera-spīkera vēlmi nezaudēt kvalifikācijas, jo ja nu reiz ir viena banda, kura nākamajā piegājienā ir pelnījusi izskaušanu no valsts politiskās dzīves, tad tā ir viņa pārstāvētā Ventspils interešu bīdīšanas grupa, taču patlaban vēl ir 9. Saeima, un Saeimas vadītājam vienlaikus darīt arī citu darbu -- nu, diez kas nav.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2008. gada 5. augusts

Par netīrumu politikā

Labrīt, lasītāji!

Par to, cik pretīgi netīrs ir ļoti daudz no tā, kas mūsu sabiedriski politiskajā diskursā saucas "Ventspils lieta", šajās dienās nākuši atkal un atkal jauni pierādījumi. Sākot jau ar to, ka lēnām sāk atšķetināties jautājums par to, kuri tad ir bijuši Puzes mazā ķeizariņa tā dēvētie "stipendiāti". Dokumenti, kurus viņdien publicēja raidījums "Nekā personīga", palīdz izgaismot politkorumpēto vidi, kādā Latvija, vai pareizāk sakot tās valdība, atradās pirms vairākiem gadiem. Un, ja kas, atrodas joprojām. Protams, mēs tagad varam sagaidīt gaiņāšanos no visām iespējamām pusēm. Uzjautrinošā kārtā kādreizējais premjerministrs Vilis Krištopāns jau ir paguvis noskaldīt, ka "man tādas kapeikas nav vajadzīgas", jo biznesā, lūk, cilvēks varot nopelnīt daudz vairāk, nekā politikā. Interesanta laika izteiksmes ignorēšana -- šajā gadījumā "nav" un "nebija" nav viens un tas pats, un, ja arī pats "V. Kriš.", kā naudas saņēmējs ir apzīmēts minētajos dokumentus, toreiz nebija trūcīgs, nauda partijai ta' bija vajadzīga. Nesaku, ka obligāti ņēma, Dievs pas', neesmu nedz tiesa, nedz Dievs tas kungs, bet bija toreiz liela šmucēšanās. Ne gluži vairs tajā līmenī, kurā pēc 6. Saeimas vēlēšanām partijas varēja lielīties par to, kurai bijusi lielākā melnā kase, bet tomēr.

Vēl vairāk kā smirdīga āža kāja no maisa bāžas laukā minētajos dokumentos šķietami norādītais par to, kas par "stipendiātu" naudiņu tika pirkts. Piemēram, likums par brīvostām, un tas nu reiz varētu būt gana interesants jautājums tieši Ventspils bosam, kuram, lai arī, ja varam ticēt viņa garumplaši stāstītajam, nekas nepieder, nekas nekad nav piederējis, neviens nekad viņam neko nav devis, nekad viņš neko no neviena nav ņēmis u.tml., savas intereses pilsētas ostā droši vien tomēr ir bijušas.

Vēl "Nekā personīga" ir atradusi telefona sarunu starp Puzes ķeizariņu un telekompānijas LNT vadītāju, kurā pirmais paudis cerību, ka tiks sperti soļi, lai paredzētas intervijas laikā "tur netīšām neapbižo mani," savukārt pēdējais pirmo mierinājis: "Man mazliet ir tā stratēģija - vienkārši jāsāk tev dot vairāk vārds, un tu tur pats apskaties pirms tam jautājumus, kurus negribi." Pēcāk telekompānijas vadītājs skaidrojis, ka viņa mērķis esot bijis "iedrošināt viņu nākt runāt dzīvajā ēterā." It kā Lembergs būtu tas cilvēks, kurš šajā nozīmē būtu jāiedrošina. Kā saka mūsu valsts otra lingvistiskā kopiena -- seičas. Protams, LNT ir privātuzņēmums, tas var rīkoties, kā vien tam patīk, vien būtu jauki, ja augstāku principu vārdā tiktu atdalīti jēdzieni "žurnālistika" un "politikāņu apkalpošana." Zem jēdziena "žurnālistika" LNT savulaik centās pabāzt raidījumu Nedēļa, lai arī viens no tā veidotājiem bija Saeimas deputāts (!), un katrā gadījumā tā dēvētā "pedofilijas skandāla" laikā tas darbojās atbilstoši sazini kādiem, bet žurnālistikas principiem nu pilnīgi noteikti nē.

Lūk, kāpēc cita starpā sestdien 600 tūkstoši cilvēku devās uz referendumu, ir taču cerība, ka agrāk vai vēlāk Latvija spēs kļūt par kaut ko vairāk nekā banānu republiku, kuru pārvalda atsevišķi "oligarhi" un viņu politiskie pakalpiņi. Par valsti, kurā tie politikāņi, kuru karjeru Rīgā ir nopirkusi un apmaksājusi netīra nauda, tiktu padzīti ar tikpat netīru mietu, ja vien paši neatrastu sevī kaut kādas minimālas atlikušas sirdsapziņas druskas un nevāktos projām paši. Kā to, ja kas, izdarīja kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs ar savu "traktora pirkšanai" paredzēto diplomātu.

Jauku visiem dienu!

 

free counter