ceturtdiena, 2012. gada 28. jūnijs

Malace valsts sekretāre!

Labdien, lasītāji!

Šodien, kā jau zināt, Latvijā viesojas ASV valsts sekretāre (tātad -- ārlietu ministre) Hilarija Klintone.  Viņa tikusies ar mūsu valsts augstākajām amatpersonām, šodien viņa atklās ielu pie ASV jaunās vēstniecības, kura nosaukta viņas priekšteča Samnera Velsa vārdā (viņš bija tas, kurš izstrādāja ASV neatzīšanas politiku jautājumā par PSRS okupāciju Baltijas valstīs).  Un pēcpusdienā viņa apmeklēja Latvijas Universitāti, kur viņai bija saruna ar jauniešiem, kuri tur bija pulcējušies.  Ja skatījāties Latvijas televīzijā, dzirdējāt manu balsi to visu tulkojam, bet ne par to šis stāsts.

Valsts sekretāres teiktajā bija divas lietas, kurām vēlos pieskarties.  Pirmais ir jautājums par ebreju kompensācijām.  H. Klintone pateica, ka šis ir jautājums, kas nav saistāms ar privātpersonu, bet gan ar kopīpašumiem, kādi ebreju kopienai piederējuši laikā pirms 2. pasaules kara.  Viņa teica, ka tā nav lieta, kas ir aktuāla tikai Latvijā, bet piebilda, ka tās atrisināšana noteikti kalpos arī Latvijas interesēm, jo tas ļaus noslēgt pietiekami sāpīgu nodaļu mūsu valsts vēsturē.  Piekrītu.  Par detaļām var runāt, zināms, ka vairāki no tiem īpašumiem, par kuriem ir runa, ir atdoti vai pārdoti citiem, bet jautājums ir jāatrisina, patīk tas kādam vai nepatīk.  Nacionālās apvienības apgalvojums, ka tādā gadījumā būtu jāatver viss privatizācijas process visām tautībām, nav pamatots.  Tas, kas 2. pasaules kara laikā notika ar Latvijas ebreju tautības iedzīvotājiem, ir prātam grūti aptverams un tomēr nav salīdzināms ar citām tautām.  Pirms kāda pusgada Latvijā viesojās Latvijā dzimusī ASV apelācijas tiesas tiesnese ebrejiete Ilana Rovnere, viņa stāstīja, ka ārpus viņas vecākiem un viņu pašu, kuri jau laikus izspruka uz Ameriku, Holokaustā gāja bojā pilnīgi visa viņas lielā ģimene, dzīvs palika vien viens tēvocis, kurš 1941. gada 14. jūnijā tika deportēts uz Sibīriju.  Bijām spiesti konstatēt, ka viņam laimējās, un to nevar teikt par vairumu tolaik deportēto.  Interneta komentāros par šo lietu ir lasāmi raksturīgi antisemītiski mēsli no anonīmiem gļēvuļiem, bet politikas līmenī šis tomēr ir atrisināms jautājums.  Vai naudā, vai graudā -- tas ir atsevišķs jautājums, bet jārisina tas ir.

Te, starp citu, var arī piebilst kaut ko par jezgu, kāda sacēlās vienā sabiedrības daļā, kad uzzinājām, ka Hilarija Klintone tomēr neapmeklēs ebreju glābēja Žaņa Lipkes pieminekļa atklāšanu.  Konkrēti nevaru zināt, bet valsts sekretāres kalendārs ārvalstu vizītēs mēdz būt visnotaļ piesātināts, iespējams, viņai tam vienkārši nebija laika, un tas būtu saprotams.  Katrā gadījumā par ebreju lietām viņa runāja i Latvijas universitātē, i arī tiekoties ar valsts amatpersonām.

Bet ir arī otra lieta.  Pasākuma laikā Latvijas Universitātē moderators Jānis Geste vārdu deva Mozaīkas pārstāvim Kasparam Zālītim, kurš uzdeva jautājumu par geju un lesbiešu tiesībām.  H. Klintone atbildēja, ka cilvēka tiesības ir universālas, un 2012. gadā nav pieņemama situācija, kurā tiek noraidīta vai diskriminēta jebkura grupa sabiedrībā, vai tās būtu seksuālās minoritātes, invalīdi, sievietes vai jebkuri citi.  Arī Amerikā ir bijis vajadzīgs laiks, lai līdz šai pārliecībai nonāktu, lasītāji zina, ka vēl ļoti daudzu cilvēku atceramā pagātnē ar briesmīgu diskrimināciju bija jārēķinās ASV tumšādainajiem iedzīvotājiem, it īpaši valsts dienvidu štatos.  Vergu brīvlaišana vispār notika tikai pirms pusotra gadsimta.  Arī geju un lesbiešu jomā tiesību atzīšana nav bijis viegls process, bet esmu lepns par to, ka par to pozitīvi nu jau ir runājušas manas valsts pirmā, otrā un piektā amatpersona (attiecīgi prezidents Obama, viceprezidents Baidens un pati Klintone).  Paldies Kasparam par jautājuma uzdošanu, un paldies Hilarijai Klintonei par atbildi.  Saku vēlreiz -- malace valsts sekretāre!

Jauku visiem atlikušo dienu!

otrdiena, 2012. gada 12. jūnijs

Par pļāpīgumu un tiesiskuma izpratni politikāņu vidū un žurnālistikā

Labrīt, lasītāji!

Kā jau katru rītu, arī šorīt esmu dzēris tēju un lasījis laikrakstus, un šorīt laikrakstos esmu atradis šo to tādu, par ko var padomāt.  Tā, piemēram, Dienā ir intervija ar Saeimas deputātu Andreju Elksniņu, kurā deputāts visnotaļ sašutis stāsta par to, ka ļaunā valsts viņam nedod pielaidi valsts noslēpumam un nestāsta viņam, kāpēc viņam nevar būt pielaide valsts noslēpumam un vispār uzvedas tik draņķīgi, ka droši vien būs jāskrien uz Eiropas tiesu pēc taisnības.  Deputāts arī konstatē, ka likstas ar pielaidēm ir nozīmējušas, ka "visā 11. Saeimas laikā neviens no parlamenta lielākās opozīcijas frakcijas Saskaņas centrs pārstāvjiem vēl nav piedalījies Saeimas Nacionālās drošības komisijas darbā, kaut gan tur ir tikuši pieņemti ļoti svarīgi lēmumi."

Manuprāt, te galvenais ir ņemt vērā seno krievu parunu par to, ka nav spogulis jāvaino, ja ģīmis ir greizs.  Protams, es nevaru zināt, kāpēc konkrēti Satversmes aizsardzības birojs ir liedzis pielaidi Andrejam Elksniņam (un ne tikai viņam no SC plejādes), bet, kā cilvēks, kurš politiku mūsu valstī ir novērojis jau sen, varu minēt gan:  Pilnīgi pieļauju, ka SABs nav gluži mierā ar to, ka A. Elksniņa pārstāvētajai SC plejādei ir mīļš un draudzīgs sadarbības līgums ar Kremļa diktatorpartiju, vēl jo vairāk tagad, kad minētā diktatorpartija ir kārtējo reizi pierādījusi, ka tā spēj saglabāt diktatorpartijas statusu tikai krāpjoties vēlēšanās.  Intervijā ar Dienu A. Elksniņš nācis ar šādu domu:  "Zināmā pakāpē pļāpīgums piemīt ikvienam cilvēkam."  Nu, jā.  Skatoties, ar kuru katrs pļāpā.  Ja kas, tad A. Elksniņa pārstāvētajai SC plejādei arī ir mīļš un draudzīgs sadarbības līgums ar Pekinas diktatorpartiju, kurai arī nepārprotami var būt pietiekami konkrētas intereses mūspusē.  Velti deputāts sūrojas par to, cik daudz labāk šajā jomā klājas viņa kolēģiem Vācijā.  Vācijas parlamentā nav frakcijas, kura tik ļoti uzskatāmi darbojas citas valsts interesēs.  Grūti iedomāties, piemēram, kādu Vācijas parlamenta deputātu parakstāmies par to, ka Vācijā ir vajadzīga otra valsts valoda.  Kā to ir darījis vismaz viens no A. Elksniņa kolēģiem SC plejādē.  Protams, drošības dienestu darbs nedrīkst būt nekontrolēts, bet man vismaz nekas neliecina, ka tas patlaban būtu ārpus kaut kādiem rāmjiem, ja arī A. Elksniņš tajā visā saskata "policejiskas valsts" iezīmes (tiesa, piebilstot, ka tā teikt būtu "pārāk skaļi").

Ja par pļāpīgumu un attiecībām ar Krieviju.  Latvijas Avīzē, savukārt, šorīt ir intervija ar kaimiņvalsts ilggadējo vēstnieku Vešņakovu, un gluži vai jūsmīgs biju konstatējot, ka intervētājs nav neviens cits, kā LA visa tautiskā un latviskā lielmeistars Krustiņš.  Nu tik būs!  Lika drusku pagaidīt.  Varbūt lielmeistaram zobs sāpēja un viņš nespēja sakoncentrēties uz to, ko vēstnieks viņam stāsta, bet man vismaz liekas, ka vismaz mazītiņš iebildums būtu varējis būt tur, kur Vešņakovs stāsta par to, cik lieliskas viņa valstī ir bijušas parlamenta un prezidenta vēlēšanas un cik lieliska sistēma tur tagad un tāpēc ir iedibināta.  Tiesa, intervija notikusi tā dēvētās "Krievijas dienas" kontekstā, tie ir visnotaļ jauni svētki, kurus kādreizējais Krievijas boss Jeļcins noteica, lai atzīmētu to dienu 1990. gadā, kad Krievijas parlaments akceptēja suverenitātes deklarāciju, un varbūt lielmeistars tāpēc vēlējās būt smalkjūtīgs, bet tomēr.  Vēl jo vairāk tad, kad Vešņakovs nāca ar šo visnotaļ elpu aizraujošo paziņojumu:  "Gan jūs, gan mēs dzīvojam demokrātiskās valstīs, kur ir brīv izpausties."  To, cik ļoti mūsu kaimiņvalsts ir "demokrātiska valsts, kur ir brīv izpausties," mēs redzēsim jau šodien, kad "brīv izpausties" centīsies Kremļa opozicionāri.  Viņu vadoņu mājās jau ir notikusi kratīšana, tajā skaitā no populārā blogotāja Aleksandra Navaļņija mājas drošībnieki aiznesa, kā pats teicis, it visus elektronisko datu nesējus, tajā skaitā tos, kuros atradās viņa bērnu fotogrāfijas.  To nu būtu grūti uztvert, kā "brīvu izpaušanos," ja nu vienīgi no Kremļa drošībnieku puses.  Vai Latvijas Avīzes tautiskuma lielmeistars uz to būtu varbūt norādījis?  Nē.  Lūk, kas tautiskuma lielmeistaram bija sakāms tad, kad vēstnieks bija pastāstījis par to, cik Krievija ir demokrātiska valsts un cik ļoti tur visi var "brīv izpausties":  "Paldies jums par pirmssvētku sarunu, novēlam, lai svētki izdotos,un turpmākos panākumus pēc Krievijas dienas nosvinēšanas." (!!!!)  Varbūt uz interviju vajadzēja sūtīt Ināru Mūrnieci, viņa arī intervijās vienmēr prata būt gana kareivīga.  Bet, ak Tavu nelaimi.  I. Mūrniece tagad ir Saeimas deputāts.  Nezinu, vai viņai ir pielaide valsts noslēpumam, bet intervijas veikt laikam viņa vairs nedrīkst.

Vēl sabiedriski politiskajos apcirkņos veidojies stāsts par Saeimas deputātu Dzintaru Zaķi un viņa spēkratiem.  Nu nācis zināms, ka Dz. Zaķis spēkratus pats nopirks no uzņēmuma, zem kura vārda tie sākotnēji tika noformēti tā, lai nebūtu jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis.  Tas, protams, ir labi un jauki, un vēl jo jaukāk ir tas, kā Dz. Zaķis cer, ka tādā gadījumā atrisināsies, kā pats teicis "morālā un ētiskā" problēma.  Taču tā ir un paliek kārtējā nagla "tiesiskuma" koalīcijas zārkā.  Būsim te ļoti precīzi:  Konkrēti noziedzies, cik var spriest, Dz. Zaķis nav.  Taču kārtējo reizi nākas no ķešas vilkt laukā stāstu par kādreizējo Zviedrijas tieslietu ministri Lailu Freivaldi un viņas pavisam likumīgi privatizēto dzīvokli.  Reiz sabiedrība uzzināja, ka viņa dzīvokli ir privatizējusi veidā, kas vienkāršajiem mirstīgiem ir krietni sarežģītāks, L. Freivalde, lai arī nebija noziegusies, atkāpās no amata un viss.  Jo tas slikti izskatījās.  Tieši šī aunpierīgā atteikšanās jebkad padomāt par jautājumu "kā tas izskatās" mūsu valsts politikāņiem ir bijusi raksturīga jau ļoti, ļoti, ļoti sen.  Vien žēl, ka to šķiet nesaprotam arī tie politikāņi, kuri tik ļoti sakās mūsu valstī pārstāvam tiesiskumu, godīgumu un atklātumu.  Nekāds pārsteigums tas laikam nav, bet žēl vienalga.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2012. gada 4. jūnijs

Kašķīgums

Labrīt, lasītāji!

Ceru, ka visiem bija jaukas brīvdienas, ja arī Dabas māte mūs ar vasarīgiem apstākļiem īpaši nelutināja.  Brīvdiena tomēr ir brīvdiena, un brīvdienu, protams, pietiekami daudz ļaužu vēlas pavadīt pie dabas krūts, tajā skaitā arī pie pilsētvides dabas krūts.  Piemēram, parkos.  Un par to šorīt pāris pārdomas.

Laikrakstā "Latvijas Avīze" katru dienu pēdējā lappusē ir sleja, kurā kāds no laikraksta līdzstrādniekiem pastāsta, ko ļaudis ir teikuši, kad viņi avīzei ir piezvanījuši.  Sakāmo LA sadala kategorijās -- "Ierosinājumi," "Prieks," "Nesapratne" un arī "Dusmas" vai reizēm "Sašutums."  Šorīt kategorijā "Dusmas" uzstājas dāma vārdā Aina Ozoliņa Rīgā, un viņai ir sakāms lūk, kas:  "Braucu trolejbusā gar skaistajiem Latvijas Nacionālās operas un Vērmanes dārza apstādījumiem un galvu griežu uz otru pusi; šķebina gulšņāšana, kailie ķermeņi, ēšana, dzeršana, velosipēdisti, bērnu ratiņi -- viss nobradāts, sabojāts."

Sēdēju savā klubkrēslā un pārdomāju, kas kundzei bijis sakāms, jo arī man gadās itin bieži atrasties minētajā teritorijā, tiesa, ne trolejbusā, un man kaut kā nebija licies, ka tur viss ir savazāts pilnīgi līdz kliņķim un ārprātam.  Vispār, visnotaļ smuki tur izskatās.  Protams, ja kāds tur atstāj savu makdonalda maisiņu vai izsmēķi, tad tas ir lops, ne cilvēks, bet minētajos parkos, šķiet, rosās arī apkopēji.  Taču galvenais man likās "Latvijas Avīzes" lasītājas uzskaitītais grēcinieku saraksts.  Piekrītu, ka kailiem ķermeņiem parkā nevajadzētu atrasties, lai gan man personīgi nekad nav gadījies pliku cilvēku parkā redzēt, un tāpēc rodas šaubas, vai godātā Ozoliņa kundze tā kaut ko ir redzējusi pati.  Varbūt nevajag galvu griezt otrā virzienā.  Gulšņātājus parkos esmu redzējis divās kategorijās.  Ir tie, kas ir tā piedzērušies, ka tālāk vairs netikt.  Tie nu nav dekoratīvi elementi.  Ir arī tie, kuri sauļojas vai pikniko.  Tie var būt dekoratīvi elementi.  Dažas personas tomēr ir glītākas par citām.

Bet galvenais:  Dabūjāt, māmiņas, no Ainas Ozoliņas?!  Lūk, bērnam svaigs gaiss ir kā ēst, bet nedomājat ar saviem ratiņiem vazāties uz Nacionālās operas apstādījumiem, jo tur A. Ozoliņa Jūs negrib redzēt (lai gan tagad, kad viņa ir galvu pagriezusi uz otru pusi, iespējams, Jūs varat apstādījumiem izcilpot cauri tā pa fikso, varbūt nepamanīs).  Tāpat arī velosipēdisti - Jūs esat zaļi, Jūs neizpūšat izpūtgāzes, bet nekādu braukāšanu pa Vērmaņdārzu!  Ainai Ozoliņai tas nepatīk.  Lai gan, ja padomā konkrēti par Vērmaņdārzu, tur taču visapkārt ir krūmi, un grūti iedomāties, kā Aina Ozoliņa pamanīs velosipēdistu parkā, ja arī blenzīs tieši attiecīgajā virzienā.  Bet ne par to šis stāsts.  Stāsts ir par to, ka reizēm gadās no rīta piecelties pagalam kašķīgā omā, un tad varbūt nevajag zvanīt uz laikrakstu.

Par parkiem un kašķīgumu nākas domāt arī viņdien notikušā Baltijas praida kontekstā.  Sākšu ar to, ka pasākums šķiet esam pavisam jauks bijis (ja arī ar ļoti daudz lietus).  Protestētāji bija mazumā.  Vien viens kungs acīmredzot kunga prātā bija nolēmis, ka amerikāņu delegāciju gājienā vajag ar olām apmētāt, bet viņu drošībsargi ātri pievāca.  Vērmaņdārzā bija dziesmas un dejas un uzrunas, t.sk. no Amerikas vēstnieces.  Parkā pabija Latvijas ārlietu ministrs, parka kontekstā pozitīvas lietas teica aizsardzības ministrs un labklājības ministre.  Dienu pirms parka pasākuma bija pieņemšana, tur ar uzrunu uzstājās Rīgas mērs.  Vienu vārdu sakot, tāds priecīgs un jestrs pasākums, šogad bez ierastās bļauru piedalīšanās.

Un tāpēc bijis interesanti šorīt paskatīties, kas par to visu ir bijis sakāms mūsu valsts medijiem.  Par internetu šoreiz nerunāsim, komentāru līmenis lielajos portālos bijis ierastā kretīnu līmenī, Dievs ar šiem dabas bērniem (tajā skaitā tiem, kuri braukā no viena portāla uz nākamo un tad trešo un tad ceturto un piekto, lai visur atstātu vienus un tos pašus tekstus - briesmīgi, ja cilvēks ir tik izolēts un vientuļš, ka vienīgi tā viņš sev spēj piesaistīt vismaz mazliet uzmanības).  Laikrakstos par praidu atrodams viss tas, kas atbilst katra laikraksta štampiem.  Dienā ir Māra Zandera pārdomas par to, vai tiešām ir iemesls tam visam tik ļoti iebilst, vai nav pasaulē svarīgākas lietas, pret kurām iebilst.   "Latvijas Avīze" kā savu "spilgto citātu" ir izvēlējusies Romas katoļu galvenā pārstāvja mūsu valstī sakāmo par nāves kultiem un sazini vēl ko, kas cilvēkbērnam prātā ienācis attiecībā uz gejiem.  Būtu vispār jākonstatē, ja Romas katoļu galvenajam pārstāvim mūsu valstī tik ļoti rūp demogrāfiskās lietas, tad laiks nolikt arhibīskapa mantiju, jo cilvēks, atšķirībā no vairuma viņa kolēģu Romas katoļu baznīcas augšgalā, vēl tāds visai jauns un sprigans, droši vien vēl pāris bērnu varētu pagūt uztaisīt.  Bet arī bez tā, jākonstatē, ka te galvenokārt ir kašķīgums.  Katolisks kašķīgums.  Dzirdēts arī politisks kašķīgums, Raivis Dzintars atradis par vajadzīgu papriecāties par to, ka praida pasākumos nav piedalījies īpaši daudz politiķu.  Ņemot vērā to, ka iepriekšējās reizēs praidā nav piedalījies neviens pat politiķis, konstatējams, ka šoreiz pasākumā piedalījās pat trīsreiz vairāk politiķu nekā citreiz (300% pieaugums!), un tas ir jauki.  Vien acīmredzot ne Raivim Dzintaram, jo viņam laikam nav interese dzīvot valstī, kurā arī politiķi atzīst, ka cilvēka tiesības nav dalāms jēdziens.  Politisks kašķīgums.

Un tad vēl Ventspils trubas avīze.  Kādu virsrakstu Ventspils trubas avīze izvēlējās, lai piedāvātu informāciju par krāšņu pasākumu, kurā bija krietni vairāk cilvēku nekā citreiz, piedevām cilvēku būtībā no visas pasaules, kurš bija jautrs un muzikāls un gaišs?  "Praids cilvēkus nepiesaista."

Bez komentāriem.

Jauku visiem dienu!
 

free counter