otrdiena, 2011. gada 20. decembris

Pāris pārsteigumu svētku nedēļā

Labdien, lasītāji!

Šodien esmu lasījis divas lietas, kas rādās itin pārsteidzošas esam, viena pavisam negatīvā un otra tā īsti neizprotamā nozīmē.

Negatīvais pārsteigums saistāms ar interviju, kāda šodien laikrakstā Dienas Bizness bija ar Rīgas Piena kombināta padomes priekšsēdētāju Ivaru Strautiņu, kurā saruna bija par to, kāpēc no uzņēmuma ir nolēmusi aiziet līdzšinējā valdes priekšsēdētāja Ināra Drīksna. I. Strautiņa skaidrojums? "Ir saprotams, ka sievietei šo darbu veikt ir grūtāk nekā vīrietim." Un, ja ar to nepietika: "I. Drīksna ir ļoti laba finansiste, bet, strādājot šajā uzņēmumā, ir ļoti daudz darba saistībā ar tehnoloģijām, kas viņai, kā jau minēju, esot sievietei, bija pārāk grūti."

Nezinu, ko par to domā pati I. Drīksna, jo nekur neesmu redzējis viņas skaidrojumu, bet šis ir vienkārši elpu aizraujošs dzimuma diskriminācijas piemērs (tā dēvētais seksisms). Tātad sievietēm vienkārši ir grūtāk tikt galā ar tehnoloģijām nekā vīriešiem? Ārstes un zobārstes strādā ar tehnoloģijām. Trolejbusa vadītāja strādā ar tehnoloģijām. Ja kas, tad slaucējas, kuras Rīgas Piena kombinātam piegādā pienu, strādā ar tehnoloģijām. Doma, ka jebkuram vīrietim ar "tehnoloģijām" būs vieglāk nekā jebkurai sievietei -- tas nu reiz ir absolūtākais murgs, un 21. gadsimta pasaulē tādi aizspriedumi ir pavisam garām.

Savukārt, ja runa ir par neizprotamo pārsteigumu, tad Delfos patlaban tiek veikta aptauja par aizejošā gada vissvarīgāko notikumu. Piedāvāti ir 15 varianti, tajā skaitā tas, kurš Latvijā pilnīgi bez šaubām bija pats svarīgākais notikums -- Valsts prezidenta tā dēvētais Rīkojums nr. 2, kura rezultātā notika referendums, iepriekšējās Saeimas padzīšana ar mietu (par tās atlaišanu balsoja gandrīz 95 procenti to, kuri tur piedalījās), kā arī jaunas Saeimas ievēlēšana. Pats par to nobalsoju. Bet kurš gadījums kā svarīgākais ir saņēmis visvairāk balsu, piedevām gandrīz piecas reizes vairāk nekā minētais rīkojums? Hokeja komandas Lokomotiv traģēdija aviokatastrofā! Ja būtu jautāts par gada lielākajām traģēdijām, tad to vēl varētu saprast, bet to uzskatīt par pašu svarīgāko gada notikumu?! Salīdzinājumā ar milzīgo rokādi valsts politiskajā dzīvē, kādu radīja Rīkojums nr. 2 un kāda tomēr bija būtiska absolūti katram valsts iedzīvotājam, Lokomotiv katastrofa, lai arī briesmīga, ne tuvu nestāv. Te jābrīnās par balsotāju veselo saprātu.

Jauku visiem atlikušo dienu!

piektdiena, 2011. gada 16. decembris

Par ārpolitiku un iekšpolitiku - pārdomas piektdienā

Labdien, lasītāji! Šodien pārdomas par vairākām lietām.

Pirmkārt, šodien laikrakstā Diena ir interesanta intervija ar ASV Valsts departamenta pārstāvi Mariju Jovanoviču, kurā viņa uzslavē mūsu valsti par tās sasniegumiem pēdējo 20 gadu laikā, saka, ka tirdzniecības attiecības starp Latviju un Ameriku varētu paplašināties, bet tad nāk arī ar brīdinājumu: "Viena lieta, ko tomēr gribētu teikt - daudz ko nozīmē investīciju vide. Kompānijām ir izvēle, un svarīga ir vide, kurā valda likuma vara, taisnīgi un ātri tiesas lēmumi, transparence." Pēdējais, protams, nav vārds latviešu valodā, labāk būtu rakstīt "atklātība," bet tā nu tur bija rakstīts.

Šis nu tomēr ir brīdinājums tiem, kuriem ir ierasts domāt, ka ar Latvijas ekonomisko vidi viss ir vislabākajā kārtībā. Protams, nav M. Jovanoviča pirmā, kas par šādām lietām ir runājusi, bet, tā kā Amerika joprojām skaitās Latvijas stratēģiskais partneris esam, to tomēr ir vērts likt aiz auss. Nav nekādu šaubu, piemēram, ka pasaules investori aplūko jautājumu par AS Pasažieru vilciens un jaunu vilcienu būvi - notika iepirkuma konkurss, uzņēmums izvēlējās uzvarētāju, bet tad tikai sākās - jautājumā iejaucās (un turpina iejaukties) Ministru kabinets. Iepirkumi vispār mūsu valstī mēdz būt visnotaļ sarežģīti, jo pārsūdzēšana notiek regulāri, un te nu mēs nonākam pie otra Valsts departamenta pārstāves minētā jautājuma - neiedomājamā gausuma, ar kādu mūsu valstī risinās tiesas procesi. Patīk tas kādam vai nepatīk, bet šis ir iemesls, kāpēc dažs labs investors mūsu valstij ir atmetis ar roku. Arī atklātība var būt pietiekami problemātiska, ir arī dzirdēts par pietiekami daudziem gadījumiem, kad "atklāts" iepirkuma process tomēr ir ar dokumentiem, kuros ir skaidri redzams, ka noteikumi ir domāti kādam specifiskam uzņēmējam, nevis tam, kurš var piedāvāt vislabākos risinājumus.

Nav gluži tā, ka valstī neviens par šīm lietām nedomā, citā starpā šajās dienās minēts, ka tiesās varētu izvietot video konferenču sistēmas, lai viena procesa dalībnieka prombūtne nekavētu visu procesu un dalībnieks varētu piedalīties, tā teikt, no citurienes. Protams, tas būs dārgs prieks, momentā tas nenotiks, bet tas ļoti lielā mērā palīdzētu risināt situāciju, kurā viens no daudziem juristiem vai lieciniekiem ir slims vai aizņemts, un tāpēc visa lieta tiek atlikta, nereti daudzus mēnešus uz priekšu. Par atklātību iepirkumos domā Iepirkumu uzraudzības birojs, tas apšaubāmiem darījumiem var uzlikt ķepu. Taču, kā minētajā intervija teica M. Jovanoviča, "daudz vēl kas izdarāms." Un, protams, tas neattiecas tikai uz amerikāņu investoriem.

***

Savukārt, iekšzemes politikā pienākusi vēsts, ka tiesa nu ir uzsākusi vēstures mēslainē ieslaucītās "Tautas" partijas maksātnespējas procesu. Kreditoru pieteikums trīs mēnešu laikā pēc tam, kad partijas atlikušie biedri nolēma mest plinti krūmos, pienācis tikai viens - no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB). Lasītāji atcerēsies, ka laikā pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām TP rupji krāpās ar tā dēvētajām "neatkarīgajām trešās personas kampaņām," un KNAB partijai uzlika ievērojamu sodu - vairāk nekā miljons latu. TP lēmumu pārsūdzēja, un diez vai pašlikvidācijas lēmuma pamatā bija jebkas cits, kā Augstākās tiesas nepārsūdzamais spriedums par labu KNAB. To ļoti noteikti var traktēt kā izvairīšanos no soda maksāšanas, un man jau nebūtu žēl, ja prasību vērstu pret tiem cilvēkiem, kuri organizēja nelegālo kampaņu. Taču vienalga labi, ka TP nu ir norakstīts veidojums, jo sākumā daudzsološā partija, ja ne gluži viena, tad tomēr vairāk nekā citas bija atbildīga par krahu, kurš piemeklēja mūsu valsts tautsaimniecību. Šajā kontekstā arī vērts pieminēt kādreizējo Saeimas Juridiskās komisijas vadītāju Vinetu Muižnieci, kura ir apsūdzēta dienesta viltojumā. Fabula šim stāstam ir labi zināma un pietiekami konkrēta, un jācer divas lietas. Pirmkārt, ka notiesāšanas gadījumā tiesa pret V. Muižnieci vērsies ar visu likuma bardzību, jo likumprojekta par partiju finanšu pārkāpumu kriminalizēšanu nobēdzināšana tomēr ir pietiekami nozīmīgs pārkāpums, kas kārtējo reizi liecināja, ka TP ļaudis sevi uzskatīja par nesodāmiem. Lai Temīda darbojas!

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2011. gada 10. decembris

Pabriesmīga neizdarība

Labdien, lasītāji!

Vakar Rīgas domes Vienotības frakcija izplatīja visnotaļ baisu paziņojumu par domes vadības absolūto neizdarību jautājumā par ētikas nodrošināšanu. "Jau ilgstoši Rīgas domes vadība nesasauc Ētikas komisijas sēdi, tādējādi bez izskatīšanas atstāti jau vairāki Rīgas domes opozīcijas deputātu iesniegumi" -- tā vēstījusi frakcija.

Ko tas nozīmējis konkrēti? "Kopš 2009. gada, kad darbu uzsāka Nila Ušakova vadītā dome, notikusi tikai viena Ētikas komisijas sēde, kurā tika ievēlēts tās vadītājs Sergejs Dolgopolovs. Nu jau vairāk kā gadu S. Dolgopolovs vairs nav RD deputāts, tomēr domes vadība nav spējusi nodrošināt šīs komisijas turpmāko darbu." Frakcija vēsta, ka viens jautājums, kurš šādi tiek ignorēts, ir par Ušakova parakstu par labu referendumam par krievu valodas statusu Latvijā. Domes noteikumos teikts, ka iesniegumi par šādām lietām izskatāmi septiņu dienu laikā, bet vienalga vadība nav sasaukusi komisijas sēdi. "Acīmredzot ētiskas dabas jautājumi nav domes vadības darba aktualitāte -- ne par to naudu maksā, ne kā citādi saistošs šāds jautājums" -- tā frakcijas deputāti.

Nav jau pārsteigums. Jāatceras, ka domes vairākumu veido "Saskaņas" centrs un nu jau vēstures mēslainē ieslaucītais Šlesera biznesa projekts. Abos gadījumos ir skaidrs, ka ētika nu nav tā lieta, par kuru deputāti īpaši gribētu domāt. Tas, savukārt, liecina, ka nepietiekama uzmanība tiek pievērsta arī korupcijai, kura noteikti ir ētiskas dabas lieta. Tā, piemēram, nu jau ir visnotaļ skaidri zināms, ka eiropeiskais un pat globālais firmas Daimler kukuļdošanas skandāls arī ir skāris mūsu valsts galvaspilsētu, bet no domes vadības ne bū, ne bē. Nožēlojami.

***

Savukārt ne vien nožēlojama, bet arī visnotaļ šokējoša ir ziņa, ka Centrālā Statistikas pārvalde uzskata, ka no Latvijas pēdējo gadu laikā ir emigrējuši (kā šodien laikrakstā Diena rakstīja komentētājs Sandris Točs -- nenokrītiet no krēsla!) ... 33 tūkstoši cilvēku! Te nu ir jāsaka divas lietas. Pirmkārt, kur gan CSP ļaudis ir skatījušies, kā viņi šos cilvēkus ir skaitījuši? Neteikšu, ka personīgi pazīstu vairāk nekā 33 tūkstošus emigrantu, bet nepārprotams fakts ir tāds, ka nesen veiktā tautas skaitīšana rāda, ka pēdējo 10 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par kādiem 450 tūkstošiem cilvēku. Pat pie vislabākās gribēšanas dzimšanas un mirstības rādītāji šo ciparu nenodrošina, ne tuvu ne. Pēdējās dienās Latvijas banka ir teikusi, ka emigrantu skaits ir ap 180, bet Spīdolas balvu saņēmušais ekonomists Hazans -- ap 200 tūkstošiem ļaužu. Man personīgi liekas, ka skaitlis varētu būt vēl lielāks, ja jau iedzīvotāju skaits samazinājies par teju vai pusmiljonu cilvēku.

Otrkārt, ko tas saka par CSP kā tādu? Ierasts paļauties uz pārvaldes datiem, kurus tā laiž klajā regulāri un ļoti lielos daudzumos. Ja "statistika" par emigrantu skaitu ir tik ļoti, ļoti kļūdaina, vai ir iemesls ticēt citiem pārvaldes izplatītajiem datiem? Jācer, ka šī ir tikai viena izņēmuma kļūda, jo citādi ar statistikas lietām mūsu valstī ir pagalam skumji.

Jauku visiem dienu!



otrdiena, 2011. gada 6. decembris

Par valodas lietām un kaimiņvalsts vēlēšanām

Labdien, lasītāji!

Ziņots, ka Latvijas tā dēvētās "labējās" partijas visas sadevušās rociņās un aicina mūs visus parakstīt papīru par to, ka latviešu valoda mūsu valstī ir viena un vienīgā valsts valoda. Te acīmredzot ir domāta reakcija pret to petīciju par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, kuru pagājušā mēneša un vairāk laikā ir parakstījuši kādi 180 tūkstoši Latvijas pilsoņu.

Ja par pēdējo no šiem jautājumiem galu galā notiks referendums, tad iešu un balsošu "pret," jo balsot vēlēšanās un referendumos tomēr ir pilsoņa pienākums. Taču nebūt neesmu pārliecināts par to, vai ir vajadzīgs miljonam cilvēku parakstīties par kaut ko tādu, kas jau tagad ir pilnīgi konkrēti noteikts, proti -- ka mūsu valstī ir tikai viena valsts valoda. Manuprāt, te ir tas pats, kas bija sakāms par Amerikas Kongresu pirms kāda brīža, kad deputāti pavadīja vairākas stundas diskutējot to, vai Amerikas oficiālais lozungs joprojām ir "Mēs ticam Dievam." Politikāņiem acīmredzot nav nekā labāka, ko darīt, un, ņemot vērā visu to, kas patlaban ir Saeimas darba kārtībā (tajā skaitā nākamā gada valsts budžets, par kuru laikraksts Dienas bizness šorīt pamatoti rakstīja, ka tas ir pārpilns ar pārlieku optimismu par ekonomisko nākotni), tas nekas labs nav.

Un par visu vairāk, vai nav laiks šim jautājumam mest mieru? Daudz ir rakstīts un runāts par to, ka "uz ielas" šī nebūt nav problēma. Pie tam, tā ir pseidoproblēma. Tie Latvijas iedzīvotāji, kuriem latviešu valoda ir vajadzīga, tomēr to tādā vai citādā kvalitātē ir iemācījušies. Tiesa, daudzi labprāt joprojām runā krievu valodā (par to šodien laikrakstā Diena ir interesants eksperiments -- iesaku izlasīt), taču tas lietas būtību nemaina. Patlaban aug jau otra paaudze, kurai krievu valoda nav automātiska un, lai gan, protams, katra valoda ir svēta lieta, krievu valodai Latvijā jābūt svešvalodai tieši tāpat, kā angļu (kura tomēr pasaulē ir daudz, daudz nozīmīgāka par krievu valodu), franču, zviedru un visām citām valodām. Un, kas attiecas uz valsts valodu -- tas ir ierakstīts Satversmē, un Satversmi grozīt, lai no šī principa atteiktos? Vismaz šajā Saeimā tas ir pavisam neticami. Te nu reiz ir jautājums, par kuru radikāļiem abos galos derētu vienkārši nomierināties. Galu galā, pat "Saskaņas" centrā ir deputāti, kuri iebilst pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.

***

Kas attiecas uz vēlēšanām Krievijā, man personīgi ir prieks, ka diktatoru partija mazliet dabūja pa biksēm, gurdeni nepārsteidz tas, ka kārtējo reizi diktatoru partija atrada par vajadzīgu krāpties, lai arī tā varēja gluži viegli rēķināties ar lielāko balsu skaitu (internetā, it īpaši YouTube saitā, ir daudz pierādījumu par krāpšanos -- internets mūsdienās ir lielisks līdzeklis pret Kremļa centieniem monopolizēt visus elektroniskos masu informācijas līdzekļus pēc kārtas), bet par visu vairāk prātu nodarbina lūk, kāds jautājums: Kur ir palikuši tie Krievijas iedzīvotāji, kuri tomēr nevēlas dzīvot "suverēnas demokrātijas" un "varas vertikāles" apstākļos? Vienīgā patiesi rietumnieciski orientētā partija, kurai Kremlis ļāva piedalīties vēlēšanās, bija Jabloko, tā saņēma knapi trīs procentus balsu. Protams, tas, ka 40 procenti vēlētāju "balsoja ar kājām" un vēlēšanās nepiedalījās vispār, ir sava veida rādītājs -- droši vien Krievijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem nav nekādu ilūziju par to, ka viņu valstī kaut kas īpaši varētu mainīties tiesiskuma un modernizācijas virzienā. Ir arī tas apstāklis, ka emigrācija no Krievijas ir situsi pat augstāku vilni nekā emigrācija no Latvijas. (Šajā kontekstā, starp citu, mulsina šodien no Latvijas bankas nākušais ziņojums -- ka izceļojošo Latvijas iedzīvotāju skaits esot krietni zem 200 tūkstošiem; ja tā, tad rodas ļoti lieli jautājumi par šogad tautas skaitīšanā saskaitīto iedzīvotāju skaitu, jo man dati rāda, ka aizbraucēju skaits tomēr šķiet esam krietni, krietni lielāks). Un ir arī tas, ka Kremlis nudien ir meklējis un atradis visvisādus "iemeslus," kāpēc lielam skaitam partiju un indivīdu liegtu tiesības piedalīties vēlēšanās. Tāda nu tā "suverēnā demokrātija" mūsu kaimiņvalstī ir. Taču vienalga rodas jautājums par to, kurā brīdī Krievija pievienosies civilizētajai pasaulei, jo lai vai kā, bet pēc svētdien notikušajām vēlēšanām var rasties vēlme kļūt mazliet optimistiskākam par to, ka vismaz Putins mazliet ir dabūjis, tā teikt, ka ņuņņām, taču nav nekāda īpaša iemesla domāt, ka kaimiņvalstī kaut kas īpaši mainīsies. Tiesa, Latvijai pret šo situāciju ir jāizturas ar vēsu mieru, bet kaimiņvalsts tautas žēl ir vienalga.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2011. gada 2. decembris

Viena persona, vairākas personas

Labdien, lasītāji!

Reizēm gadās tā, ka viena persona var vienpersoniski izdarīt kaut ko tādu, kas ietekmē ne jau viņu vien, bet gan daudzus cilvēkus. Tā, piemēram, šodien laikrakstos ziņots, ka Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir nolēmis, ka skolas gadam jābūt garākam. Citur pasaulē, tā ministrs, skolas gads esot 181 līdz 184 dienām garš, kamēr pie mums bērni solus deldējot tikai 169 dienu garumā. Konkrētā doma -- jau 2013./2014. mācību gadā skolas gadam būtu jāsākas jau augustā un jābeidzas īsi pirms Jāņiem.

Organizācijas "Vecāki par izglītību" pārstāve šo domu jau paguvusi nodēvēt par "vienkāršu tautas tracināšanu -- bērnu, vecāku un skolotāju." Skolotāju arodbiedrības pārstāve to nosaukusi par "pēkšņu un neskaidru." Ministrs sola konsultācijas un pārdomas, bet ir visnotaļ apņēmības pilns par skolas gada pagarināšanu. Man bērnu nav, mani šī lieta tieši neietekmētu, bet liekas, ja valstī ir pārdomas par kvalificētu kadru sagatavošanu tautsaimniecības vajadzībām, tad ir loģiski parunāt arī par to, kāpēc Latvijā skolas gads ir pat par divām nedēļām īsāks nekā citur pasaulē. Protams, bērns jau gribēs pēc iespējas īsāku skolas gadu, bet tas nu reiz nav arguments. Galu galā, darbinieks jau nepasaka, ka viņš, lūk, dienā strādās nevis astoņas, bet gan tikai sešarpus stundas. Taču nav šī lieta, kuru vajadzētu izdomāt ministram vienam pašam, tas gan ir skaidrs. Vēl jo vairāk, ja jēdziens "1. septembris" tomēr mūsu valstī (un ne tikai) ir visnotaļ konkrēts jēdziens.

Savukārt, domājot par vēstures mēslainē ieslaucīto Šlesera reformu partiju, interesantu domu par tās likvidēšanu paudis viens no kādreizējiem buldozera domu biedriem Ivars Kalvišķis: "Ja Ainārs ir nolēmis atpūsties, vai tāpēc mēs likvidēsim partiju, tā parādot, ka esam viena cilvēka partija?" Nu, ko. Partija nu ir likvidēta, un nekad tomēr nav bijis neskaidrs tas, ka Šlesera politbiznesa projekti galvenokārt ir bijuši viena cilvēka orķestris. Atcerēsimies pēdējās Rīgas domes vēlēšanas, kurās LPP/LC bija ļoti daudz mazāk svarīgs reklāmas elements nekā pats buldozders, kura ģīmis rēgojās no lieliem transparentiem pie Centrālās stacijas un citur. Savukārt, kas attiecas uz Kalvišķa teikto, ka svarīgāka par vienu cilvēku Šleseru ir LPP/LC politika, tad par kādu politiku ir runa? Partijas ļaudis vienmēr ir runājuši par it kā "kristīgām vērtībām," kuras lielākoties ir reducētas uz aizspriedumiem pret vienu sabiedrības daļu, it kā tas būtu ļoti "kristīgi," bet Kalvišķis ir piesaucis arī "liberālas" vērtības. "Kristīgās vērtības" būtu "liberālas," ja LPP/LC un tā dažādie paveidi atzītu Bībeles galveno vēstījumu -- izturieties labi cits pret citu, kā arī atcerētos, ka Jēzus tieši nepriecājās par otru Šlesera postulātu -- ka visiem vajag būt pēc iespējas bagātākiem. Citādi par "liberālām" Šlesera politveidojumu vērtības nebūt nevar saukt, un tomēr ir taisnība, ka viņa dažādās partijas un apvienības tomēr ir un paliek vienas personas lieta.

Savukārt, ja runa ir par vairākām personām, tad nākusi arī ziņa, ka Saeimas opozīcija ir savākusi nepieciešamo parakstu skaitu, lai veidotu komisiju, kura izpētīs, kas tad īsti ir noticis ar Latvijas krājbanku. Pirmkārt, par to nekāda milzīga noslēpuma nav -- pa burbuli aizgāja Snoras banka Lietuvā, Lietuvas prezidente ir teikusi, ka nebija iespējams to glābt, un tāpēc problēmas radās arī Krājbankai. Kādi vēl jautājumi? Bet vēl vairāk, Saeimā ar izmeklēšanas komisijām nekad nav labi veicies. Deputāti tiekas (un par to saņem naudu -- tas acīmredzot nav mazsvarīgi), bet sausais atlikums mēdz būt visnotaļ sauss. Atceramies kaut vai ar lielu pompu izveidoto komisiju, kura "pētīja" faktus, kas minēti kolēģa Lato Lapsas grāmatā par tiesām un ķēķiem. Visticamāk, te būs vairāku personu nodrošināta velta naudas šķērdēšana.

Un, pēdīgi, vairākas personas (daudzas personas) ir nodrošinājušas, ka kaut kad paredzamajā nākotnē mums būs referendums par oficiāla statusa piešķiršanu krievu valodai. Citādi, kā par politisku provokāciju, to nenosaukt. Pat referenduma organizētāji noteikti labi zina, ka nekādā gadījumā valsts balsstiesīgo pilsoņu vairākums par šādu domu nenobalsotu, un tāpēc ļoti svarīgi tagad būs nodrošināt, ka mūsu valsts latviskie nacionālisti neuzķeras uz ēsmas un nedod iemeslu lielākam konfliktam. Labi, ka viens vislatviešu aktīvists jau ir pateicis, ka nekādas kampaņas neesot paredzētas, jautājumu labāk būtu ignorēt. Tieši tā. Parakstu vākšanas veiksme būtībā atkal ir pierakstāma vienai personai Nilam Ušakovam, piekrītu, ka ir iemesls ļoti skarbi atteikties pret Saeimas deputātu Nikolaju Kabanovu, kurš petīciju parakstot ir pilnīgi noteikti pārkāpis deputāta zvēresta saturu par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas sargāšanu, bet ārpus tā šim jautājumam jāļauj nomirt dabiskā nāvē. Krievu valoda oficiāla valoda mūsu valstī nebūs, tas ir skaidrs, un ar to arī viss ir pateikts.

Jauku visiem dienu!
 

free counter