Pusceļā

Labrīt, lasītāji!

Grūti ticēt, bet ir pagājuši tieši divi gadi, kopš Saeimas valdošā koalīcija par Latvijas prezidentu ievēlēja ārstu Valdi Zatleru. Tas nozīmē, ja vien nenotiks kaut kas negaidīts, ka viņš ir sava pirmā un, iespējams, vienīgā termiņa pusceļā. Un kādi tad ir bijuši šie pirmie divi gadi?

Sākums nebija labs. Mēs nedrīkstam un vēlreiz nedrīkstam aizmirst to, kā V. Zatlers tika ievēlēts. Pēc mēnešiem ilgas fleitēšanas ap Māri Riekstiņu, "Tautas" partija ņēma un uzmeta un no piedurknes izvilka kandidātu, kuru izvēlējās ļoti maza politikāņu grupiņa, acīmredzot pārliecībā, ka V. Zatlers pratīsies un valdošajai bandai nekādas problēmas neradīs. Pašā pirmajā preses konferencē viņš pateica, ka valdības darbs ir pieņemt likumus un prezidenta darbs -- tos izsludināt. Tas bija pat milzīgi bīstams signāls, un labi, ka acīmredzot drīz vien Prezidenta kancelejas ļaudis viņam paskaidroja, ka gluži tik vienkārša tā lieta tomēr nav. Sekoja citas problēmas. Prezidenta atrašanās Pekinā brīdī, kad Gruzija dega zilās liesmās un absolūti nepārliecinošais apgalvojums, ka viņam nebija fiziski iespējams, no Ķīnas aizbraukt (Krievijas cars Vladimirs gan to paguva, turklāt jau nākamajā dienā). Bija tautas sapulce Doma laukumā, kurā prezidents ta netaisījās uzstāties, ta atkal taisījās uzstāties, un galu galā uzradās uz skatuves veidā, kas liecināja, ka par sakāmo viņš nebija padomājis absolūti nemaz. Juceklīgāku uzrunu būtu ļoti grūti iedomāties. Un nevaram arī aizmirst to, ka par spīti viņa solījumiem par pretējo, prezidents tomēr nav neko īpaši darījis, lai izskaustu "aplokšņu naudu" (lasi -- korupciju) nozarē, kuras pārstāvis viņš kādreiz bija.

Taču, kā esmu rakstījis citreiz, prezidenta institūcija tomēr veido arī cilvēku. Prezidents Zatlers nav kautrējies Saeimai pateikt "nē" tajos brīžos, kad tas ir bijis nepieciešams. To, cik tas valdošajai bandai bija nepatīkams pārsteigums, varēja redzēt histērijā, ar kādu šis fakts tika uzņemts, it īpaši tajos gadījumos, kad Atkarīgajā Rīta Avīzē uzstājās lielais muldoņa no laukiem, "Tautas" partijas "vecbiedrs" Bērziņš. Valsts prezidents pateica nē tajā brīdī, kad zaļie zemnieki mēģināja sagraut likumu par naudas atmazgāšanu, lai viņu sutenierim Puzē mazliet atvieglotu dzīvi. Un visvairāk viņš pateica nē tad, kad kļuva ļoti skaidrs, ka Kalvīša un pēc tam Kalvīša II (Godmaņa) valdība tomēr bija sevi izsmēlusi pagalam un pavisam. Var diskutēt par to, vai janvāra ultimāts no prezidenta puses bija pilnībā atbilstošs Satversmei, bet fakts ir tāds, ka V. Zatlers piespieda valdošo "eliti" beidzot sākt padomāt par tām lietām, kuras ir svarīgas sabiedrībai, ne vien tās naudas devējiem un sponsoriem. Likvidēts "lokomotīvju" princips vēlēšanās, akceptētas tautas tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, veidota jauna valdība. Tiesa, tajā nācies arī vilties, jo Valda Dombrovska vadībā tā tomēr nav varējusi pierādīt kvalitatīvi jaunu pieeju ekonomikas krīzei. "Savējo" būšana sit augstu vilni arī patlaban. Bet pie tā prezidents nav vainīgs. Jā, viņš 31. martā varēja atlaist Saeimu. Referendumā tauta pilnīgi noteikti būtu to atbalstījusi. Bet ekonomiskas krīzes laikā tas nudien nebūtu bijis prāta darbs. Iedomājieties tikai -- patlaban labākajā gadījumā mēs tikko būtu pabeiguši referenduma procesu, vēl priekšā stāvētu vēlēšanas. Un, kā patlaban redzam pašvaldību vēlēšanās, tas, ka cilvēks ir bijis negodīguma, nepotisma un tiesiskuma noraidīšanas karognesējs, nenozīmē, ka vēlētāji viņu noraida. Tas ir nožēlojami, bet fakts ir tāds, ka Saeimas atlaišanas gadījumā nebūtu absolūti nekādu garantiju, ka nākamā Saeima būtu kvalitatīvi labāka. Nekādu. Un, protams, vērts atcerēties arī prezidenta darbu ārpolitikā, it īpaši par to lepnumu raisošo brīdi, kad viņš caru Vladimiru pasūtīja trīs mājas tālāk.

Sestdien biju Siguldā un vadīju Prezidenta Stratēģiskās attīstības komisijas paģērēto Latvijas Forumu. Siguldā mēs bijām kādi 25 cilvēki, idejas nāca plašā diapazonā. Kādai dalībniecei likās svarīgi mainīt medību likumu, lai savvaļas dzīvnieki mazāk apdraudētu ganāmpulku. Cits dalībnieks ieteica ielūkoties arhīvos un paskatīties, kā valsts izkļuva no krīzes laikā pēc 1. pasaules kara. Daudz runājām par vērtībām. Par to man bija prieks. Siguldā todien notika arī Siguldas Novada svētki, ne vien tas samazināja apmeklētāju skaitu Latvijas forumā, bet tas arī nozīmēja, ka dalībniekiem niezēja kājas, jo viņi vēlējās doties uz svinībām. Bet būtiski bija tas, ka Valsts prezidents bija sabiedrībai pateicis, ka arī tā mūsu valstī ir akcionārs, arī tai ir ne vien tiesības, bet pat pienākums piedalīties sarunā par to, kādā valstī mēs vēlamies dzīvot. Tas ir lieliski.

Tajā kādreizējās valdošās bandas galā, kurā ļaudis nevar un nevar samierināties ar to, ka tai ir atņemtas tiesības rīkoties tikai un vienīgi atbilstoši savam un savu naudas maisu prātam, joprojām virmo doma, ka vajadzētu padzīt Saeimu un ievēlēt tādu, kura padzītu prezidentu. Taču, pirmkārt, gribu cerēt, ka pret "Tautas" partijas organizēto, aprobēto un sponsorēto pretīgo patvaļu uzstātos jebkurš prezidents. Un, otrkārt, V. Zatlers tomēr sevi ir pierādījis. Vai viņš būs prezidents četrus vai astoņus gadus, tas nebūt nav zināms, jo Dievs vien zina, kā sagrozīsies zvaigznes brīdī, kad nākamā gada oktobrī vēlēsim 10. Saeimu. Bet par sasparošanos pēc ļoti apšaubāma sākuma prezidents ir apsveicams. Patlaban nav iemesla neteikt, ka viņš ir Latvijas prezidents pilnā šī vārda nozīmē.

Jauku visiem dienu!

PS -- Interešu deklarācija: Valsts prezidenta kanceleja ir viens no maniem ļoti daudzajiem tulkošanas klientiem. Nekad tā nav man teikusi priekšā, ko rakstīt vai nerakstīt, un pašu prezidentu neesmu saticis nekad.