ceturtdiena, 2008. gada 31. jūlijs

Par referendumu. Es balsošu "par"

Labrīt, lasītāji.

Es sestdien iešu uz iecirkni. Es piedalīšos referendumā. Es balsošu "par." Un es to darīšu pilnīgi skaidri apzinoties, ka gadījumā, ja kvorums savāksies (un es ļoti, ļoti ceru, ka savāksies), tas vienalga nenozīmēs, ka jau aizparīt uz brokastu laiku mēs varēsim atbrīvoties no tās bandas, kura patlaban ir uzsēdusies Latvijai uz kakla.

Esmu apzinājis visus argumentus pretinieku nometnē, sākot ar vienkāršo melošanu no valdošās "elites" puses, kura savā bļaurošanā par "vienas ceturtdaļas diktatūru pret trīs ceturtdaļu gribu" acīmredzot uzskata, ka arī tās trīs ceturtdaļas to neglābs, jo citādi tomēr būtu skaidrs, ka 1/4 tiem 3/4 neko nodarīt nevar. Un beidzot ar jau krietni savdabīgāku argumentu, kāds viņdien bija publicēts Latvijas Avīzē, proti -- visi politiķi ir draņķi, tāpēc nav vērts atbrīvoties no vieniem draņķiem, lai neizbēgami nonāktu pie citiem.

Es balsošu "par" tāpēc, ka patlaban Latvijā nav nekāda glābiņa no gadījuma, kad pēc vēlēšanām izrādās, ka valdošā koalīcija sev ir uzņēmusies patvaļas tiesības, kā to itin uzskatāmi izdarīja "stabilitātes garanta" Kalvīša vadītā valdība. Valsts drošībai bīstamie likuma grozījumi. Pagalam nepiemērotu ļaužu bīdīšana Satversmes tiesā. Nodokļu nemaksāšanas apbalvošana ar Valsts prezidenta amatu. Kliedzoši politizētie uzbrukumi valsts galvenajai pretkorupcijas iestādei. Apgalvojums, ka smagos kriminālnoziegumos apsūdzētā persona ir pati pareizākā, kuru likt par premjerministru. Centieni Latvijā legalizēt naudas atmazgāšanu. Tumsonīgu aizspriedumu pārņemta dabas bērna apstiprināšana par Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadītāju. Atteikšanās saprast, ka premjerministra biroja vadītājs nu tomēr nav un nevar būt uzskatāms par "neatkarīgu trešo personu." Pārliecība, ka var šeptēties kā tik patīk, ja Valsts kontrole par to kaut ko bubina, tad acīmredzot Valsts kontrolierei attiecīgajā lietā ir personīgas intereses. Un tā tālāk, un tā joprojām. No tā, ka pompozo Kalvīti tagad ir nomainījis mūžam drūmais Godmanis, nekas tik ļoti jau nav mainījies.

Uzsveru. Veiksmīgs referenduma rezultāts nenozīmēs, ka šī politikāņu banda tiks padzīta aizparīt. Bet veiksmīgs referenduma rezultāts tomēr liks šiem cilvēkiem un cilvēciņiem apzināties, ka viņi nav ievēlēti monarha lomā, ka viņiem tomēr ir jābūt atbildīgiem ne tik daudz pret mani vai tevi, bet pret demokrātiju, likuma varu, ētiku, godīgumu un jā, pret Latvijas Republiku un tās tautu. Nevis pret pāris jancīgiem "oligarhiem", kuriem ir nomācošas intereses naftas, atkritumu izvešanas vai kādā citā biznesā. Un saku vēlreiz -- Saeimas atlaišana būs iespējama tikai tad, ja sabiedrībā par to būs plaša vienotība. Mēģinās kāds atlaist Saeimu, lai Latvijā krievu valodai būtu valsts valodas statuss, kā to mēģina apgalvot valdošās "elites" lielākie spīdekļi? Vairākums neļaus. Mēģinās atlaist Saeimu nerātnu iemeslu dēļ, lai vienkārši radītu to "politisko haosu", par kuru tīk zondēt atbildīgajiem par to vistaļautību, kāda Latvijā valda patlaban? Vairākums neļaus. Godmanis vakar aizmuldējās pat tik tālu, ka Saeimu salīdzināja ar Somijas parlamentu 2. pasaules kara laikā! Un pateica arī ko citu -- atlaist Saeimu būtu atļaujams tikai tikpat lielam vēlētāju skaitam, kā tam, kurš Saeimu ievēlēja. Laikam Godmanis nav pamanījis, ka laikā kopš pēdējām vēlēšanām Latvijas iedzīvotāju skaits ir krietni sarucis, tajā skaitā arī pateicoties tam, ka arvien lielāks skaits cilvēku vairs nevēlas dzīvot valstī, kuras vadībā ir ļaudis, kuri neiebilst pret banānu republikas reputāciju, jo banānu siltumnīcas apstākļos viņiem personīgi ir labi un jauki.

Es sestdien došos uz iecirkni. Es balsošu "par." Un pēc tam par katru jautājumu, kāds man kā Latvijas Republikas pilsonim tiek uzdots, es lemšu ar pilnu atbildības sajūtu.

Jauku visiem dienu.

trešdiena, 2008. gada 30. jūlijs

Par problēmām ar internetu un Apollo tehniskās palīdzības dienestu

Labvakar, lasītāji!

Kad es mācījos universitātē, datorzinību studenti bija tie, kuri rokās nesa lielas kaudzes kartīšu, kurās bija iespiesti caurmiņi. Visi zināja, ja šīs kartītes viņiem izkritīs no rokām, viss darbs būs vējā, jo kartītēm jābūt konkrētā secībā. Es noteikti biju viens no daudziem cilvēkiem, kuri attiecībā uz šo nodarbi domāja "nē, paldies." Protams, atsevišķi no šiem ļaudīm kļuva par Bilu Geitsu un nopelnīja daudzus miljardus dolāru, bet ne par to šis stāsts.

Stāsts drīzāk ir par to, ka es joprojām par datoriem un ap tiem riņķojošām lietām zinu visnotaļ maz. Priecājos, kad dators strādā. Kad tas nedarbojas, jāmeklē palīdzība. Man ir "savs" interneta cilvēks, bet viņš lielākoties dzīvojas pa Cēsīm. Un tā nu nākas paļauties uz draudzīgajiem speciālistiem Apollo tehniskās palīdzības dienestā.

Uzreiz teikšu, ka būšu priecīgs, ja lasītāji, kuriem mājās ir Apollo sistēma, pateiks, vai arī viņiem šodien un vakar internets ir, piedodiet par izteicienu, čakarējies. Šopēcpusdien divas minūtes iet, uzkaras, divas minūtes iet, uzkaras. Citiem arī tā ir bijis? Tehniskā dienesta pārstāve pateica tehniskā dienesta dežūrfrāzi, kura manuprāt viņiem visiem ir uztetovēta uz pieres: "Mums rāda, ka līnijā viss ir kārtībā." Tad sākām spriest, kas varētu būt par vainu. Man ir moderns dzīvoklis, tā kā mums ir divi stacionārie un viens laptops, mums ir sava Wi-Fi zona. Mans interneta specs teica, ka Wi-Fi zona nevar būt vainīga. Tehniskā dienesta nu jau cits pārstāvis teica, ka vajag pārslēgt kabeli no Wi-Fi routera pa tiešo uz datoru. Šis process prasīja kādu laiciņu, jo manā datorā ieiet šķietami 543 vadi, pagāja laiciņš, kamēr uzgāju pareizo "caurumu". Tad internets atkal darbojās. Tad internets atkal uzkārās. Man personīgi no tā izriet, ka problēma ir kaut kur Apollo sistēmā. Izslēdzām Apollo modēmu uz piecām minūtēm, nu it kā atkal viss ir kārtībā. Arī tas liecina, ka problēma ir kaut kur Apollo sistēmā, ja ne tik bieži piesauktajā līnijā, bet varbūt Apollo kastē. Tehniskais dienests solīja par to paziņot tehniķiem. Tā teikt, turpinājums sekos.

Jauku visiem vakaru!

otrdiena, 2008. gada 29. jūlijs

Par miljoniem -- daudziem, daudziem, daudziem miljoniem

Labrīt, lasītāji!

Šorīt avīzē izlasīju ziņu, ka basketbolists Andris Biedriņš Amerikā ir parakstījis līgumu, kura ietvaros viņam nākamo sešu gadu laikā tiks maksāti 63 miljoni dolāru, vai 28,4 miljoni latu. Uzreiz gribu teikt, ka man tas neskauž. Malacis Andris Biedriņš un pilnīgi noteikti malači viņa vecāki, skolotāji un treneri, kuri izaudzināja puisi, kurš 22 gadu vecumā spēj apgūt ne vien savu spēli, bet arī, būsim godīgi, visnotaļ prātam neaptveramu naudas summu. Ļoti jācer, ka šis atbalsts un šī (paš)audzināšana turpināsies, jo nevienam nav noslēpums, ka kombinācija "gados jauns cilvēks + piepešs superzvaigznes statuss + miljoni pēc miljoniem" ne vienmēr beidzas īpaši labi, lai neteiktu krietni vairāk, un A. Biedriņa pārstāvētajā Nacionālajā basketbola līgā tas ir noticis biežāk, nekā varētu cerēt. Kā kādreiz ir teicis Oskars Vailds -- "Tēvs, neieved mani kārdinājumā, jo es pats protu to atrast." Cerēsim, ka tas neattiecas uz A. Biedriņu.

Bet par tiem 63 miljoniem. Cilvēks izstiepās ļoti garš, cilvēkam basi spēlējot padodas krietni daudz labāk par vidējo aritmētisko baša spēlētāju -- un viņam maksās 63 miljonus dolāru! Lai varētu A. Biedriņam maksāt 63 miljonus dolāru (un, protams, ne jau viņam vien, jo viens pats cilvēks basketbola komandu nevar izveidot), viņa Golden State Warriors komandai ir jāiekasē ļoti lieli līdzekļi no procesa, kurš saucas basketbols. Pašas labākās biļetes komandas stadionā maksā 500 dolārus gabalā uz vienu spēli. Sezonas biļeti varētu nopirkt par 19,5 tūkstošiem dolāru, bet tās visas jau sen ir pārdotas. Ja cilvēks vēlas sēdēt krēslā, kurš ir tuvāk debesīm, nekā spēles laukumam, var tikt uz spēli arī par 15 dolāriem, bet šīs biļetes, protams, tiek izķertas momentāli. Fakts ir tāds, ka par biļetēm sporta komandas Štatos var iekasēt lielu, lielu naudu, un tas savukārt nozīmē, ka tomēr pietiekami daudziem faniem šis konkrētais prieciņš ir liegts.

Protams, ja tirgus kaut ko spēj panest, tad tas to arī nes. Bet par šīm elpu aizraujošajām summām, manuprāt, ir interesanti arī tas, ka basketbola spēlēšanu -- basketbola spēlēšanu!!! -- kāds var novērtēt arī ar tādu summu, un A. Biedriņam nebūt NBA nav lielākā alga. Viņa komandas īpašniekiem viņš ir tā vērts. Kādam ir vērts maksāt 20 vai 30 miljonus dolāru kādai Kameronai Diazai vai Džūlijai Robertsai, lai viņas parādās uz kino ekrāna, lai gan, piemēram, mūsu pašu Baiba Broka ir gluži tikpat laba, ja ne krietni labāka aktrise par minētajām dāmām, un viņa 20 miljonus nu gan nepelna. Anglijā Dž. K. Roulinga uzrakstīja septiņas grāmatas par jauno burvi Hariju Poteru un tagad ir bagātāka par pašu Lielbritānijas karalieni! Latvijā un pasaulē ir simtiem un tūkstošiem autoru, kuri raksta lieliskas grāmatas, bet pelna mazāk par minētās karalienes galma dāmām. Saku vēlreiz, man nav žēl -- malači visi, kas ir dzīvē atraduši veidu, kā ar savu talantu kļūt superbagātiem, taču pavisam konkrēti ir žēl, ka tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir supertalantīgi, ar retiem izņēmumiem tas nespīd. Tomēr man vienalga ir interesanti tas, kā šīs lietas pasaulē tiek vērtētas un novērtētas.

Jauku visiem dienu. Īpaši tiem, kuri trenējas basketbolā, hokejā vai kādā citā elitārā sporta veidā -- lai veicas pavisam labi! Kā redzam, ir vērts pacensties!

sestdiena, 2008. gada 26. jūlijs

Par Kononovu, naīvajiem rietumniekiem, un Jauno vilni

Labdien, lasītāji!

Divos kontekstos šodien atkal jādomā par mūsu mīļo kaimiņvalsti Krieviju, un abos gadījumos tās ir smagas un nepatīkamas domas.

Vispirms par Vasiliju Kononovu. Krievijas Ārlietu ministrija savā paziņojumā ir sapriecājusies par Eiropas Cilvēktiesību tiesas "objektīvo spriedumu." Krievijas parlamenta aušpalātas spīkers ir savāvuļojies par Baltijas valstu "renacifikāciju" u.tml. Dievs ar šiem ļaudīm, Krievijas politikas elpu aizraujošā divkosība un melīgums nav nekas jauns. Taču daudz lielāku sašutumu rada tas, ko Kononova lietā rakstīja viens no tiesnešiem, kuri nolēma, ka Latvija ir jāmaksā sāpju nauda. Tas ir holandietis, kurš nācis ar šādu atziņu:

"Kad izlasīju šīs lietas materiālus, mana tūlītējā reakcija bija tāda, ka 1944. gada 27. maijā Mazajos Batos notikušais bija ārprāts. Iedomājities, kāda būtu jūsu reakcija, ja jūs redzētu, kā nogalina jūsu tuviniekus vai kaimiņus. Taču es arī uzskatīju, ka nebūtu pareizi prasītāju par to tiesāt 54 gadus vēlāk. Tā man likās kā kliedzoša netaisnība, ja vien nebija tā, ka viņu sakarā ar notikumiem sāka meklēt tūlīt pēc tam, kad tie notika (vai kad par tiem kļuva zināms), un viņš veiksmīgi izvairījās no tiesāšanas. Taču tā tas nebija. Tieši pretējais, šķiet, ka bija plaši zināms par to, kas todien notika, un pēc 2. pasaules kara beigām prasītājs pat saņēma medaļu kā kara varonis par viņa darbību partizāna lomā."

Elpu aizraujošāku ignoranci par to, kas Latvijā notika 2. pasaules kara laikā un pēc tam būtu ļoti, ļoti grūti iedomāties. Kauns par šo holandieti. Latvijai spriedums ir jāpārsūdz. Doma, ka pēc 54 gadiem nevajag tiesāt tos PSRS pārstāvjus, kuri Latvijā veica zvērības -- no tās izriet, ka nevajag arī vairs tiesāt tos, kuri noziedzās pret cilvēci nacistu pusē. Kādas muļķības!

***

Un vēl par koncertu "Jaunais vilnis". Kategoriski nepieņemami ir tas, ka LNT atklāšanas koncertu pārraidīja bez tulkojuma. Kauns. Kategoriski nepieņemama ir Valsts prezidenta klātbūtne, un vēl vairāk viņa pamuļķīgais smaidiņš tad, kad viņš balagāna organizētājus pieņēma Rīgas pilī pat pēc tam, kad viņi bija atļāvuši vakara vadītājiem un zvaigznēm par Latviju vienkārši rupji ņirgāties. Kauns vēl lielāks.

Jaukas visiem brīvdienas!

piektdiena, 2008. gada 25. jūlijs

Par labiem nodomiem un balerīnām

Labdien, lasītāji!

Ir visādi iemesli, kāpēc piektdiena ir jauka lieta. Nāk uz beigām darba nedēļa (lai gan man personīgi arī sestdienas un svētdienas mēdz būt darba dienas). Ļaudis sāk domāt par atpūtu. Un iznāk laikraksta Dienas Bizness lieliskais pielikums "Numurs." Tas man tīk pat ļoti, jo saturs gandrīz vienmēr ir interesants, un tur strādā talantīgi žurnālisti, tajā skaitā mana kādreizējā studente Ilze Veģe.

Šodien "Numurā" ir gara intervija ar reklāmas guru Ēriku Stendzenieku, kura piesaista uzmanību pāris pārdomu dēļ. Reklāmas meistars stāsta par to, kā ir piedalījies Dziesmu svētku organizēšanā un sūkstās par tiem, kuri pat Dziesmu svētku kontekstā vēlas saskatīt kaut ko netīru vai negodīgu. "Dažreiz ir lietas, ko nevajag pakļaut spekulācijām par teorētiskām nelietībām" -- tā Ē. Stendzenieks. "Ir lietas, ko vienkārši nevajag aiztikt, un uzticēties cilvēkiem. Kurā brīdī mēs esam pazaudējuši to ticību labiem nodomiem? Kā tas ar mums vispār varēja notikt?"

Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, ja Dziesmu svētku organizētāju vidū bija kāds, kas bija negodīgs un piesavinājās svētkiem domātu naudu, tad par to ir jākliedz tikpat skaļi, kā jebkurā citā gadījumā, un varbūt pat vairāk, jo Dziesmu svētki tomēr ir tautai svēta lieta. Gribas ļoti ticēt, ka tur nekāda žuļicība nenotika, bet jābūt uzmanīgiem ar domu, ka atsevišķos gadījumos par to nemaz nevajag domāt. Visa latviešu kultūra ir svēta lieta, bet arī kultūras jomā ir gadījušās nebūšanas, un atlaides gan te nedrīkst būt.

Otrkārt, par tiem labiem nodomiem. Ir tomēr gaužām viegli par tiem aizmirst, ja ikdienā tomēr nākas lasīt par tieši pretēja veida nodomiem. Kaut vai stāsts par mūsu ārlietu ministru un viņa "klēti", kura atrodas aizliegtajā zonā, bet it kā tur var atrasties, ja tā tik tiešām ir klēts un nevis, teiksim, ļoti jauki iekārtota vasaras māja. Ministrs klārē, ka viņš par to vispār nav atbildīgs, jo "klēts" pieder sievai. It kā Māris Riekstiņš un viņa sieva dzīvotu pilnīgi atšķirīgu dzīvi un pats ministrs "klētī" nekad neierodas. Tas nav labs nodoms. Tas ļoti izskatās pēc centiena, apiet likumu. Par to pareizi avīzē pateica viens no politiologiem -- Riekstiņa pārstāvētā "Tautas" partija nav tendēta uz šī konkrētā likuma ievērošanu. Bet vienalga tas nav labs nodoms.

Taču Ērikam Stendzeniekam var piekrist tādā nozīmē, ka vajag domāt arī par labiem ļaudīm, ne tikai par draņķīgiem. Tāpat avīzē šodien lasāms par puisi no Preiļiem, kurš izglāba sievieti no noslīkšanas. Pats par to ir kautrīgs, nekāds varoņdarbs tas neesot bijis. Sievietei tas pilnīgi noteikti bija varoņdarbs, un puiša nodoms bija pats labākais. Negāciju pārpilnajā vidē, kādā mēs dzīvojam, der par to atcerēties. Arī es blogā lielākoties rakstu par nebūšanām. Reizēm vajag arī pretējo, vajag kaut ko dvēselei.

Un pēdīgi, intervijā ar Ē. Stendzenieku ir arī replika, kura lika no sirds smieties. Runa ir par slaveno vai bēdīgi slaveno, kā nu katram tīk, reklāmu, kuru Stendzenieks gatavoja Aināra Šlesera biznesa projektam "SIA Latvijas pirmā partija": "Šleseram pašam briesmīgi nepatika visi tie buldozeri un raķetes, bet es teicu, piedod, lai kā gribētu, es nevaru tevi reklamēt ar tauriņu un balerīnu." Liels prieks iedomāties Šleseru puantēs un ar spārniņiem. Par to Ērikam Stendzeniekam un "Numuram" liels paldies!

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2008. gada 24. jūlijs

Par "Jauno vilni" un Latviju

Labdien, lasītāji!

Sācies kārtējais "Jaunais vilnis". Man par to allaž ir bijušas ļoti dalītas jūtas. No vienas puses, tas ļauj mūsu valsts māksliniekiem izpausties krietni lielākas auditorijas priekšā, nekā viņiem tas parasti ir iespējams. Katrā gadījumā uzvara "Jaunajā vilnī" nav nākusi par sliktu nedz grupai Cosmos, nedz arī Intaram Busulim. Taču tāpat kā citu gadu, esmu spiests atkal jautāt, ko šis pasākums meklē Latvijā? Tas ir krievisks pasākums no a līdz z. Cita starpā jākonstatē, ka "Jaunā viļņa" mājas lapa ir tikai un vienīgi krievu un angļu valodā, un, ja arī tas visticamāk nav likuma pārkāpums, tad elementāras pieklājības pret valsti, kurā tas atrodas, pārkāpums tas gan ir. Tas pats ir sakāms par to, ka no skatuves, cik var spriest, latviešu valoda pasākumā skan visnotaļ minimāli, ja vispār. Ja pareizi saprotu, tad arī mūsu šī gada censonis Dons dziedāšot divas dziesmas krievu, bet vienu -- angļu valodā.

Protams, te var atcerēties ironisko tekstu, kādu kādreiz dziedāja Čikāgas Piecīši dziesmā par trimdas jauniešu attieksmi pret latviski tradicionālo: "Ar bizītēm un pastalām pie vīra grūti tikt." Dziedot tikai latviešu valodā, cilvēkam lielu izredžu ārpus mūsu valsts nav, cita starpā vērts konstatēt, ka "platīna diska" statusu ierakstiem Latvijā piešķir tad, kad ir pārdoti vien 9 tūkstoši eksemplāru. Madonnas līmeņi tie nav. Ir arī tas apstāklis, ka "Jaunā viļņa" publika Latvijā atstāj visnotaļ lielu tūrisma piķi, ja organizētāji nemelo, tad tie ir vairāki miljoni latu. Katrā gadījumā viesnīcu un restorānu sektoram tas nāk tikai un vienīgi par labu laikā, kad ekonomiskā attīstība Latvijā klibo. Kurš restorāns nepriecāsies, ja tajā ieradīsies Alla Pugačova ar savu lielo svītu?

Bet tomēr. Ar visu to, ka Latvijā ir ļoti liela krievu tautības sabiedrība, te tomēr ir Latvija, un, ja "Jaunais vilnis" vēlas būt krievu valodā no pirmā vārda līdz pēdējam, tad pilnīgi noteikti to var rīkot arī Sanktpēterburgā vai Maskavā, vienīgi tad nevis Igoram Krutojam būtu jābrauc uz Latviju, bet gan uz Krieviju būtu jābrauc Raimondam Paulam, kuram droši vien "Jaunais vilnis" ļauj uz brīdi aizmirsties, ka viņš no plaši pazīstama komponista ir pārvērties par garīgi korumpētu politikāni. Tā nebūtu liela sāpe. Jo valodas jautājums tomēr ir aktuāls, cita starpā telekompānijai LNT, kurai, kā ziņo prese, ir radušās nepatikšanas sakarā ar to, ka atklāšanas koncertam vakar netika nodrošināts tulkojums. Un, ja šo pasākumu rāda televīzijā, tad tulkojums tomēr ir obligāti nepieciešams, jo lai nu kā, bet nav patiess apgalvojums, ka Latvijā visi prot krievu valodu pietiekami labi, lai to skatītos "dzīvajā".

Būtībā jau man nav žēl. Lai brauc ļaudis, lai dzied, lai viņiem spīd veiksme. Ceru, ka Donam veiksies labi. Bet kaut kas par šo lietu mani ir grauzis vienmēr un grauž arī šogad.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2008. gada 23. jūlijs

Par pazaudēto un atrasto zīdaini un "normālām" ģimenēm

Labvakar, lasītāji!

Ar lielu atvieglojumu šovakar izlasīju portālos, ka ir atradusies četrus mēnešus vecā meitenīte, kura viņdien pazuda pēc tam, kad viņas "mamma" (un šo vārdu es pēdiņās lieku ar nolūku) viņu atstāja uz ielas pie, cik var spriest, pavisam svešas sievietes, kamēr pati gāja tusoties. Policijai viņa esot zvanījusi puspiecos no rīta, kad acīmredzot ir ataususi apziņa, ka kaut kur ir arī dzīva radībiņa, kura skaitās viņas bērns.

Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, nevar būt absolūti ne mazākās runas par to, ka šis bērns šai sievietei vairs tiks atdots. Ja cilvēks ir tik vieglprātīgs, ka var pats savu bērnu atstāt pie jebkura cilvēka, kurš pagadās, tad ir grūti viņu uzskatīt pat par cilvēka cienīgu, kur nu vēl vecāka cienīgu. Šoreiz par laimi situācija beidzās laimīgi, bet, kas būtu noticis, ja nezināmā sieviete būtu izrādījusies ar ļaunu nolūku esam? Sliktākajā gadījumā zīdainis būtu miris, bet stipri nosacīti "labākajā" -- būtu atkārtojusies situācija ar to nabaga puiku Daugavpils pusē, kuru nolaupīja, kad viņš bija zīdainis, un pēc 16 gadiem nācās uzzināt, ka visa dzīve ir bijusi nepatiesa.

Otra lieta. Es ļoti ceru (bet neticu), ka par šo gadījumu atcerēsies svētulīgie Šlesera biznesa projekta pārstāvji nākamreiz, kad viņi bļaustīsies par "normālām" ģimenēm. Nav jau runa tikai par šo meitenīti. Runa ir par zīdaini, kurš tika izsviests pa logu un par pietiekami daudziem citiem bērniem, kuri tomēr dzimuši tajos apstākļos, kuru Šlesera politikāņi un viņu aizstāvji baznīcās uzskata par vienīgo "pareizo" ģimenes variantu, bet kuru dzīve ir lai nu kas, bet noteikti nedz "pareiza", nedz arī "normāla". Gadījums ar četrus mēnešus veco meitenīti cita starpā kārtējo reizi pierāda, cik absolūti bezjēdzīgs ir Baštika vadītais "ģimenes lietu" kantoris. Saku vēlreiz -- labi, ka šoreiz tas beidzās labi. Bet tas varēja beigties tik ļoti, ļoti slikti.

Jauku visiem atlikušo vakaru!

otrdiena, 2008. gada 22. jūlijs

Par ministru "ētiku"

Labrīt, lasītāji!

Prieks lasīt, ka mūsu valsts brašais premjerministrs ir nolēmis, ka viņam un kolēģiem Ministru kabinetā ir vajadzīgs ētikas kodekss. Jā, būt ētiskam -- tas ir pat ļoti labi, it sevišķi, ja cilvēciņam ir izdevies atrast darbu, kurš saistās ar valsts pārvaldīšanu. Jo valsts pārvaldīšanā var rasties visādi ne gluži ētiski kārdinājumi, piemēram, daļu no valstij samaksātās naudas bāzt savā kabatā, pieņemt valsts drošību apdraudošus lēmumus tikai tāpēc, ka "sponsoriem" tā vajag, nodokļu nemaksāšanu apbalvot ar iebīdīšanu Valsts prezidenta amatā, savu hobiju pacelt valsts politikas līmenī, melot par visu pēc kārtas u.tml.

Par to, ka valsts (un, ja kas, arī pašvaldību) pārvaldē derētu krietni lielāka ētikas deva, par to nav ne mazāko šaubu. Par to, vai šajā gadījumā jauna kodeksa izstrādāšana būs kaut kas vairāk par veltīgu laika nosišanu un butaforisku mēģinājumu sabiedrībai aizmālēt acis, var būt pat vislielākās šaubas. Protams, protams, būtu ļoti jauki, ja politikāņi mūsu valstī piepeši nolemtu, ka vajag rīkoties atbilstoši ētikas un morāles prasībām. Tikpat protams, protams, būtu ļoti jauki, ja pūcei patiešām aste uzziedētu, jo pūci ar ziedošu asti būtu interesanti aplūkot un fotografēt, ar ziedošu pūci Latvija atkal varētu sevi pierādīt visas pasaules priekšā, tāpat, kā ar melnajiem stārķiem...

Vislielāko uzjautrinājumu tomēr šorīt rada Latvijas Republikas integrācijas pusministra Oskara Kastēna reakcija uz premjerministra ierosinājumu. Pusministram ir skaidrs, kā ministrs var būt ētisks, tā ir klārējusi viņa preses pārstāve: ministriem, lūk, jābūt "vienlīdzīgiem pret visiem sabiedrības pārstāvjiem, neatkarīgi no viņu vecuma, dzimuma, rases u.tml." Šī atskarsme pusministram ir nākusi ar mazlietēju nokavēšanos, it īpaši attiecībā uz to "u.tml.". Tā sagadās, ka pagājušajā gadā Eiropas Savienībā bija tieši vienlīdzības gads. Gada beigās pusministrs rīkoja konferenci par vienlīdzību, uz kuru neuzaicināja geju un lesbiešu organizāciju Mozaika. Kāpēc? Pusministrija skaidroja, ka tā neesot varējusi atrast Mozaikas adresi. Protams, protams, būtu pat ļoti, ļoti jauki, ja pusministrs Kastēns amatā būtu izaudzis pietiekami tālu, lai patiešām kļūtu par integrācijas pārstāvi, nevis par vienu no pašiem kliedzošākajiem piemēriem par to, kā Latvijā politikāņi visādos amatos sabāž pašas nepiemērotākās personas, kā tas ir patlaban. Bet, diemžēl, skat. iepriekšējo piezīmi par dekoratīvajām pūcēm.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2008. gada 21. jūlijs

Jau atkal politikāņu muļķība, šoreiz Rīgas domē

Sabiedriskā aptauja: 80 procenti aptaujāto Rīgas iedzīvotāju iebilst pret Basteja bulvāra pārdēvēšanu.

Rīgas domes balsojums: 34 deputāti, tātad vairākums, lemj, ka iela jāsauc Zigfrīda Annas Meierovica vārdā.

Kārtējais pierādījums tam, ka tiem, kuri ganās pie politikas siles, sabiedrības viedoklis ir pilnīgi un absolūti, piedodiet, pie pakaļas. Pieklājīgāks termins šoreiz nenāk prātā. Pilnīgi piekrītu, ka Z.A. Meierovics ir pelnījis visaugstāko cieņu, lai gan nepārprotami pārspīlēts ir šodien domē izskanējušais arguments, ka bez viņa Latvija nekad nebūtu kļuvusi par valsti. Diez vai. Taču kāpēc ir jāmaina nosaukums ielai, kuras vārds ir pirmkārt sens, otrkārt atbilst teritorijai, kurā tas atrodas, treškārt ir ierasts, un ceturtkārt tomēr ir pietiekami lakonisks, lai nerastu problēmas uzņēmumiem, kuru biroji tajā atrodas un kuriem tāpēc ir vajadzīgas attiecīgas vizītkartes? Īpaši pozitīva nav arī Rīgas mēra doma, ka Meierovica vārdā varētu nosaukt lidostu, jo tas nu nav uzvārds, kurš ārzemniekiem viegli būs uztverams. Taču ir arī citi objekti un ielas, tajā skaitā ceļš, kurš ved no pilsētas uz lidostu un labi simbolizētu to, ko panāca minētais valstsvīrs -- palīdzēja atvērt Latvijas ceļu visai pasaulei.

Atkal reiz pierādījums tam, ka latviešu tautai ir neizsmeļams talants amatos savēlēt ļaudis, kuriem tautas viedoklis ir pilnīgi vienaldzīgs. Varu kārtējo reizi tikai pašūpot galvu.

Jauku visiem atlikušo dienu.

Par Krievijas varas vertikāles nebeidzamo augstprātību

Labrīt, lasītāji!

Rokādes ar starptautisko ceļošanu turpinās, šorīt negrozāmi pamodos jau pirms pieciem, bet tas nekas. Jau esmu paguvis izmazgāt veļu, izlasīt vairākas nodaļas absolūti fantastiskā grāmatā par cilvēkiem, kuri žurnālistikas jomā ir veikuši konkrētus varoņdarbus (ja kādam interesē, tās redaktors ir leģendārais dokumentālfilmu producents Džons Pilgers, un grāmata saucas "Tell Me No Lies"), kā arī ķerties pie darbiem.

Jā, un arī izlasīt laikrakstus. Šodien Latvijas Avīzē ir plaša intervija ar Krievijas vēstnieku mūsu valstī Aleksandru Vešņakovu. Intervija visā visumā ir pieklājīga un korekta, lai gan vietām kā hrestomātiska āža kāja spiežas laukā Krievijas varas pārstāvju augstprātība un uzpūtība. It īpaši tas ir sakāms par šādu atzinumu no vēstnieka puses jautājumā par cilvēka tiesībām:

"Krievija ciena Latvijas Republikas likumus, bet mudina Latviju kritiski paskatīties uz jautājumiem, kas skar cilvēktiesības, minoritāšu tiesības un varbūt realizēt tos priekšlikumus, par kuriem runā Krievija. Jo vairāk tāpēc, ka Krievija šajā jomā darbojas roku rokā ar starptautiskajām organizācijām. Cilvēktiesības nav tikai katras valsts iekšējā, bet visas starptautiskās sabiedrības lieta. Mēs par šo jautājumu runājam tajos ietvaros, kādos to ļauj starptautiskās tiesības."

Krievijai runāt par cilvēka tiesībām citās valstīs ir apmēram tas pats, kas Zimbabvei runāt par labu valsts pārvaldi un Ķīnai par dzimstības veicināšanu. Par to, cik lielā mērā Putinmedvedeva vai Medvedevputina pārvaldītajā kvazidiktatūrā tiek ievērotas cilvēka tiesības, noteikti daudz kas būtu sakāms i Mihailam Hordokovskim, i Čečenijas iedzīvotājiem, i Annas Poļitkovskajas un Aleksandra Litvinenko tuviniekiem, kā arī daudziem, daudziem citiem, kuri ir iedrīkstējušies iepīkstēties pret Kremļa "politiku".

Labas kaimiņattiecības -- laba lieta. Bet pilnīgi noteikti ir jomas, kurās Krievijai derētu izmantot iespēju paklusēt, un cilvēka tiesības ir viena no tām.

Jauku visiem dienu!


svētdiena, 2008. gada 20. jūlijs

Par latviešu valodas nākotni un valdības tuvredzību

Labdien, lasītāji!

Oi, starptautiskās ceļošanas efekts vakar izrādījās pasmags -- kad biju uzrakstījis blogu par alus nepieejamību, joprojām nejutos miegains un tāpēc aizčāpoju līdz klubam Golden, kur ar draugiem nopļāpāju līdz pat trijiem naktī. Toties šorīt nogulēju līdz pat pusdienas laikam. Der. Šodien jābrauc ciemoties pie Rīgas radiniekiem, Latvijā patlaban uzturas tēvabrālis Uldis Streips, viņš ir viens no Čikāgas Piecīšiem. Ja kādam piektdien izdevās noklausīties Piecīšu koncertu -- apsveicu! Viņi atkal būs Rīgā uz 18. novembra svinībām.

Bet par lietu. Vakar laikrakstā Latvijas Avīze bija komentārs no Saeimas deputātes un LU profesores Inas Druvietes, kurā viņa kritizēja valdības nodomu, mehāniski apcirpt visu valsts iestāžu budžetu. Konkrēti deputātes raizes saistās ar Valsts valodas aģentūru un Tulkošanas un terminoloģijas centru. Abos gadījumos apdraudētas konkrētas un ļoti vajadzīgas programmas. Ja kāds vēlas, I. Druvietes komentāru var atrast šeit: www.la.lv.

Man kā tulkotājam TTC ir ļoti svarīga iestāde, bet tā diezgan bieži rada galvassāpes. Tās portālā nav labu meklēšanas iespēju, ja vēlos atrast kāda likuma tulkojumu, tad jālapo cauri ļoti daudzām lapām. Otrkārt, no visiem Latvijas likumiem, un varam saprast, ka tādu ir pat ļoti daudz, pārtulkoti angļu valodā ir tikai apmēram divi simti. Eiropas Savienības dažādo tiesību aktu ir vairāk, bet arī ne tuvu visi. Tādos apstākļos samazināt aģentūrai pieejamo finansējumu ir vienkārši tuvredzīgi, lai neteiktu vairāk, turklāt zināms, ka TTC finansējums jau tā nav bijis nekāds milzīgais. Pareizi ir rakstījusi deputāte Druviete:

"Latvijas starptautiskās saistības apdraud arī finansējuma samazinājums TTC. Šī iestāde līdz ar to nevarēs pilnībā nodrošināt starptautisko tiesību aktu oficiālus tulkojumus latviešu valodā, kas nepieciešami gan valsts iestādēm, gan uzņēmējiem. Vairs nebūs pieejams arī, piemēram, Eiropas Kopienu tiesvedības materiālu tulkojums no franču valodas, lai Latvija izlemtu, vai iestāties noteiktos procesos. Netiks veikti Latvijas tiesību aktu tulkojumi angļu valodā, kas nepieciešami kaut vai potenciālajiem ārvalstu investoriem. Tagad būs jāatlaiž no darba pieredzējuši tulkotāji, terminologi un redaktori. Vai atkal piedzīvosim tos laikus, kad tulkojumus, kā konstitūcijas līgumu savulaik, saņemsim ar 500 kļūdām?"

Saprotu, ka budžeta izdevumus Latvijā vajag samazināt. Taču TTC un VVC iztrūkstošo finansējumu varētu atrast, piemēram, beidzot pasakot lopu dakterim, kurš ir iesēdies aizsardzības ministra krēslā, ka ceremoniāla zirgu gvarde pašreizējos apstākļos tomēr nav un vēlreiz nav vajadzīga. Tas, ka premjerministrs Godmanis ir izrādījies pārāk gļēvulīgs, lai politkorumpētās "Tautas" partijas grandiem pateiktu stingru "nē", tas šo apstākli nemaina nemaz. Valsts valodas nākotne it kā skaitās valdības prioritāte. Te nu tas nav redzams nemaz.

Jauku visiem atlikušo dienu!

sestdiena, 2008. gada 19. jūlijs

Viena pārdoma vēlā vakara stundā

Sveiki lasītāji!

Pulkstens rāda 23.22. Kā jau no Štatiem pārbraucis, esmu ne gluži tik miegains, cik varētu šādā vakara stundā vēlēties. Vispār šogad ir bijis OK -- vakar nogulēju no 22.00 līdz 09.30, bet šovakar vēl miegs nenāk. Esmu izdzēris pāris pudeles alus. Ļoti labprāt izdzertu vēl kādu. Bet nē. Mūsu republikā ir aizliegts alkoholu pārdot pēc pulksten 22.00.

Kāpēc? Vai mūsu valstī dzīvo tikai mazi bērni, kuri neprotas? Jā, es saprotu, ka Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem ar alkoholu ir problēmas. Bet vai kāds patiešām domā, ka šādi ļaudis netiks pie alkohola tikai tāpēc, ka veikalos to vēlu vakarā nepārdod? Nu protams, ka ne. Izmisušākie tipi dzers visu ko pēc kārtas. Pārējiem nāksies skatīties pulkstenī, lai tikai nenokavētu attiecīgo brīdi. Valsts nu ir bijusi neatkarīga daudzus, daudzus gadus. Vai nav laiks pienācis, ļaut pieaugušiem cilvēkiem dzīvot pieaugušu cilvēku dzīvi? Jā, skaidrs, es būtu varējis nokāpt lejā uz savu veikalu pirms pulksten 22.00, bet nesanāca, biju ar citām lietām aizņemts. Šis noteikums, manuprāt, ir visnotaļ stulbs. Godīgi sakot nezinu, vai tas ir valsts vai pilsētas jautājums, bet būtu laiks no tā atteikties. No veikalniekiem var pieprasīt, lai mazgadīgajiem alkoholu nepārdotu vispār. Cilvēkiem, kuri ir rūdīti alkoholiķi, var piedāvāt ārstēšanos un cita veida palīdzību. Bet saku vēlreiz - diez vai kāds ir izvairījies no alkoholisma tikai tāpēc, ka valsts ir nolēmusi kļūt par auklīti. Ko par šo tēmu domā lasītāji?

Jauku visiem atlikušo vakaru!

piektdiena, 2008. gada 18. jūlijs

Cik jauki būt mājās! Cik nejauki atkal domāt par Latvijas politisko "eliti"

Sveiki, lasītāji! Pirms apmēram divām stundām atgriezos mājās no Amerikas, un ir ļoti jauki te būt, ja arī esmu krietni samiegojies. It kā lidmašīnā no Čikāgas uz Kopehāgenu es būtu varējis pasnaust, nebūtu man blakus bijis ļoti resns vīrietis, kurš aizmiga pat pirms lidmašīna pacēlās gaisā un nākamās piecas stundas dvesa tādus trokšņus, kādi liecināja, ka viņam kaut kur rīklē sancenšas vesels mežakuiļu bars. Lieki teikt, gulēšana man (un ne tikai) nekāda nesanāca. Katrā gadījumā ārpus tā ceļš bija ātrs, un atvaļinājums bija vienkārši lielisks. Reizi gadā uz divām nedēļām pazust no Latvijas ir pavisam jauki.

Kamēr biju prom, kāda lašītāja pauda cerību, ka man būs kaut kas sakāms par Vaskeviču. Viena vienīga lieta. Te ir kārtējo reizi redzama mūsu valsts politiskās "elites" absolūtākā liekulība un dubultie standarti. Kad bija vajadzīgs atbrīvoties no Loskutova, tad "iemesls" atradās, jo Loskutovs, lūk, nebija "savējais." Savukārt Vaskevičs ir "savējais", un nu politikāņi ir kā ūdeni mutē ieņēmuši. Tāpat, ja kas, kā toreiz, kad Pilsonības dienesta censoņi tirgoja Latvijas pases pa labi un pa kreisi. Par to es jau reiz rakstīju. Bija velti cerēt, ka ārprātīgi pompozie paziņojumi no politiskās varzas pārstāvjiem par to, ka Loskutova gadījumā ir ļoti nopietnas problēmas, veidos mērauklu, kuru attiecinās arī uz citiem. Protams, ka ne. Marismātiskajam veidojumam, kas saucas Zaļo un zemnieku savienība taču joprojām "premjerministra kandidāts" ir Puzes ķeizariņš. Tur atskan apgalvojums, ka cilvēks nav vainīgs, kamēr vainu nav konstatējusi tiesa, nākamā tiesa, augstākā tiesa, Eiropas tiesa un droši vien pats Dievs tas Kungs. Protams, Loskutova gadījumā nekāda vaina netika pierādīta, kur nu vēl tiesas līmenī. Bet tas jau nekas. Mūsu politikāņiem būtiskāk ir sargāt "savējos", nekā Eiropai un pasaulei demonstrēt, ka cīņa pret korupciju un noziedzību mūsu valstī ir nopietna. Tā nav nopietna. Un kamēr pie teikšanas būs partijas, kuras priekšvēlēšanu laikā krāpās kā visprastākie noziedznieki, kamēr dažādos amatos būs kliedzoši nepiemērotas balamutes (skat., piemēram, Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadību), tikmēr pasaule sapratīs, ka Latvija vismaz politikāņu līmenī ir absolūta banānu republika. Teikšu godīgi. Prieks bija no tās kādu laiku būt prom. Un apsolu, ka šajā blogā par to rakstīšu visu, ko domāju.

Jaukas visiem brīvdienas!

otrdiena, 2008. gada 15. jūlijs

Par majas brauksanu, datora lietam un kulturas ministri

Labdien, lasitaji!

Joprojam parsteigums par to, cik atri skrien laiks. Nu jau vairs tikai divas dienas, un dosos majas uz Latviju. Ir bijis loti jauki but ciemos pie masam, tas ir process, kurs vel turpinasies, bet bus loti jauki ari but savas majas ar saviem draugiem, savu dzives biedru un saviem darbiem un darbiniem. Ka ari, ja kas, ar garumzimem datora. Ta ari nepapulejos atrast veidu, kada tas ieviest savas masas datora, toties sorit pavadiju vairakas stundas tirot dazada veida Trojas zirgus un citas nepatiksanas no ta pasa datora. Masai ir puika, kuram pec nedelas bus 14 gadu, un ka jau puikas, vins datora dara visadas lietas, taja skaita pumpe muziku un, lidz ar to, ari ne ipasi pozitivas datnes un programmas. Tada laikam ir musdienu datordzive -- sarezgita, ar loti lielu skaitu laundaru, kuri acimredzot to vien dara, ka mekle iespejas sabotet citu cilveku dzivi. Nozelojami, un jacer, ka par to atrasanas gadijumos ir loti liels sods.

Ceru, ka visiem, kuri apmekleja Dziesmu svetkus tie bija jautri un patikami svetki. Lasu portalos, ka kulturas ministre ir aicinajusi celt jaunu estradi. Man ir tik milzigas antipatijas pret "Tautas" partiju, ka automatiski tas ir attiecinamas ari uz mineto ministri, lai gan es vinu pazistu loti sen un kadreiz pat uzskatiju par labu draudzeni. Tacu korumpeta vide, kura strada vina un citi "Tautas" partijas parstavji, tomer liek no vinas atkapties. Par estrades nepieciesamibu neprotu spriest, par to jaruna muzikas profesionaliem. Bet pret ieteikumiem no politkorumpetas vides aktivistiem es vienmer izturesos ar lielu atturibu. Skumji, ka jaredz, ka inteligenta sieviete pardod dveseli velnam, lai tiktu pie valdosas bandas siles, patiesam skumji. Tas, protams, nenozime, ka nav vajadziga jauna estrade, bet tada, diemzel, ir mana parlieciba. Gandriz neviens valdosaja koalicija, taja skaita patiesam labi cilveki, kurus esmu uzskatijis vismaz par labam pazinam vai pat par draugiem, vairs no manis nesanem nekadu cienu, jo meslu bedre, kada ir Latvijas valdosa "elite", sasmere un padara smirdigus visus, kuri taja piedalas. Piedodiet, ka skarbi, bet ta nu tas ir.

Laiks doties pusdienas ar masu Katrinu. Velu visiem jauku vakaru un nakamas dienas!

ceturtdiena, 2008. gada 10. jūlijs

Pirma nedela pagajusi

Labdien, lasitaji!

Zibens vai merkaka atruma, ka nu katram patik, ir pagajusi atvalinajuma pirma nedela. Gluzi neticas, bet ta jau ir -- laiks iet uz prieksu visatrak, kad cilvekam ir labi un jautri. Ta varu teikt par piedzivojumiem Cikaga. Vakar vakara, piemeram, ar abiem svainiem biju uz beisbola speli, mana komanda -- Chicago Cubs -- uzvareja ar rezultatu 5:1, un sorit esmu visuma bez balss, jo aurosana un liksmosana bija ieverojama. Esmu labi izciemojies ar radiem, esmu sur tur iepircies, so to izlasijis, so to paskatijies televizija. Un, ja godigi, esmu centies ipasi nedomat par to, kas notiek Latvija. Piemeram, par to, ka Jaundzeikars, kura klatbutne Saeima dara kaunu gan parlamentam, gan visai Latvijai, turpina savus uzbrukumus Aleksejam Loskutovam. Par to ir labak nedomat atvalinajuma laika, jo nelabums nav tas, ko patlaban velos sajust.

Jauku visiem atlikuso dienu!

pirmdiena, 2008. gada 7. jūlijs

Labdien, lasitaji!

Ka redzat, esmu joprojam bez garumzimem. Paldies lasitajiem, kuri saja konteksta ir nakusi ar ieteikumiem, bet:

1) Es par datorlietam zinu tikpat daudz, ka par kodolfiziku, un instrukcija, kura ir rakstits "atversim run failu" man jau liek redzet baltas pelites;

2) Esmu atvalinajuma un negribu parak piepulet smadzenes.

Tacu esmu dzivs un vesels, daudz esmu ciemojies ar radiem. Tris masas, tris svaini, kopa pieci berni ar sesto, kura dzimsanas dienu gaida augusta sakuma. Visi iznemot to masu, kura gaida bernu, loti cer uz datumu 08.08.08. Masa cer, ka tas bus atrak. Redzesim.

Un viena piezime par politiku. Mareks Seglins, ta zinots Interneta, esot teicis, ka "Tautas" partija ir aizvirzijusies prom no sakotneji nospraustajiem principiem un merkiem. Tas ir loti jauki, ka kads "Tautas" partijas cilveks to saprot, jo skiet partijas sakotnejos principos nebija teikts "valdosas klikes stabilitate pari visam", "dazados amatos ir iecelami lielakie kretini", "vajag muldet visu, kas ienak prata vienalga, vai tas atbilst vai neatbilst patiesibai pat elementaraka pakape" u.c.

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2008. gada 4. jūlijs

Sveicieni no taluma!

Sveiki visapkart! Esmu laimigi nonacis Cikaga, ka redzat, garumzimju nav. Centisos to atrisinat un rakstit ari sajas dienas, bet patlaban man rit 27. stunda nomoda, un tapec patlaban gan ne.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2008. gada 3. jūlijs

Par lidošanu un par Rīgas Domi

Labrīt, lasītāji!

Nu, ko. Pēc divām stundām būs taksometrs, pēc trīsarpus stundām būs lidmašīna uz Kopenhāgenu, un pēc 14 ar pusi stundām, ja vien nenotiks nekas neparedzēts, es nolaidīšos savā dzimtajā pilsētā Čikāgā. Jēdziens "ja vien nenotiks nekas neparedzēts" diemžēl mūsu aviokompānijas airBaltic gadījumā ir vērā ņemams. Vakar un šodien nav darbojusies tā automātiskā piereģistrēšanas sistēma, par kuru aviokompānija mēdz lielīties vai visās preses relīzēs. Vakar zvanīju. Meitene pateica, ko no viņas gala nekādas problēmas nerādās. Šī atbilde man vienmēr patīk, jo varu priecāties, ka vismaz vienam no mums abiem problēmu nav. Tiesa, tas ārpus šī prieciņa man neko nedod. Tad meitene pateica, ka esot problēmas ar Internetu. Kādas? To viņa nemācēšot pateikt. Nu, paldies par to pašu. Piereģistrēšos lidostā. Un man tas joprojām ir brīnums, ka 14 stundu laikā varu nokļūt pasaules otrā pusē.

Kā jau rakstīju, paskatīšos, vai atvaļinājuma laikā šad tad varu ieskatīties arī šeit un kaut ko uzrakstīt. Piemēram, par to, cik interesantā veidā politiskās partijas sāk pozicionēties nākamā gada pašvaldību vēlēšanām. Rīga ir tik ļoti, ļoti kārdinošs kumoss, jo pašvaldības deputāti var sasēsties vienā padomē pēc otras un iedzīvoties pat ļoti, ļoti labi. Tas pats Edmunds Krastiņš, kurš nu ir upurējis pats sevi, atteikdamies no komitejas vadības (un laikam centies pasargāt savu "Tautas" partiju pret jauniem skandāliem, kādi attiecīgajā jomā diez vai ir beigušies) kādreiz ir teicis, ka pa ministru vairs negrib strādāt, jo pašvaldībā var daudz labāk nopelnīt. Nav pat vajadzīgas padomes. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja aizturētās personas taču kukuļus kādam nesa. Ja tas bija kāds deputāts, briesmīgi. Ja tas bija ierēdnis, tad ne bez partiju protektorāta kāds var ieņemt tik nozīmīgu amatu. Briesmīgi. Rīgas mērs Birks iebilst, ka viņu nu gan nevajagot padzīt, jo tieši viņa laikā ir sākts nopietns darbs pret korupciju. Ja ar to ir domāta Eināra Cilinska vadītās komisijas izveidošana, tad vēl nekas īpaši nopietns nav noticis, lai liecinātu, ka vairs patiesībai neatbilst Jutas Strīķes kādreiz teiktais par sistēmisku korupciju mūsu galvaspilsētā. Vispār smird pa gabalu. Ja kāds vēl šaubās, paceliet rokās šī mēneša žurnālu "Klubs" un palasiet interviju ar Edgaru Šīnu. Ilūziju nebūs.

Katrā ziņā vēlu visiem lasītājiem jaukas nākamās nedēļas. Es Čikāgā iešu skatīties beisbolu, ar māsām iesim uz komēdijas impro izrādi, māsa un es iesim uz grupas Yazoo koncertu. Rītvakar būs lielais salūts, jo rīt būs Amerikas Savienoto Valstu dzimšanas diena. Vārdu sakot, atpūtīšos.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2008. gada 2. jūlijs

Par nākamo KNAB direktoru

Labrīt, lasītāji!

Kā zināms, valdība vakar tā arī nenonāca pie slēdziena par to, kā būtu labojams likums par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Zinām, ka premjerministrs Ivars Godmanis nāca ar priekšlikumu par obligāta konkursa rīkošanu, bet citi ministri pret to iebilda, un tāpēc vakar nekāds lēmums tomēr netika pieņemts.

Manuprāt, jautājums par konkursu nav viennozīmīgi vērtējams. Konkursi uz dažādiem amatiem Latvijā reizēm mēdz kļūt visnotaļ līdzīgi klaunādēm, un galīgi nenopietnu kandidātu vētīšana nav lietderīgs veids, kā attiecīgajām instancēm pavadīt savu laiku. Turklāt ir taisnība tiem ministriem, kuri vakar bilda, ka tādā gadījumā, iespējams, paši piemērotākie kandidāti nemaz nepieteiktos, ka viņi būtu atsevišķi uzrunājami.

No otras puses, mēs visi zinām, kas mēdz notikt tajos brīžos, kad mūsu politiskā "elite" nolemj kādu vienkārši "uzrunāt". Tā mēs nonākam pie Satversmes tiesas tiesnešiem, kuriem par konstitucionālām lietām ir maz sajēgas, un par visu vairāk tā mēs nonācām pie prezidenta, kura iecelšana amatā visai Latvijas Republikai pateica priekšā, ka nodokļu nemaksāšana mūsu valstī nav nekāds grēks. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja gadījumā tomēr "paša lielākā kretīna" princips nebūtu atbalstāms.

"Tautas" partijas līderis jau ir paguvis bilst, ka direktoru knābim varot izvēlēties no pašreizējo drošības un likuma aizsardzības iestāžu vadības. Manuprāt, tālu nav jāmeklē. Epopejā ap Alekseju Loskutovu tomēr pat bļaustīgākie eksemplāri no "gudrajām galvām" nebilda neko par KNAB darbu kā tādu. Aģentūra ir darījusi ļoti labu darbu, un tāpēc man šķiet visai pašsaprotami, ka vadošajiem kandidātiem uz direktora amatu ir obligāti jābūt abiem iepriekšējā direktora vietniekiem, tātad -- Jutai Strīķei un Alvim Vilkam. Nāks kāds no malas, viss būs jāmācās no jauna. Iecels vietnieku, darbs varēs turpināties gludi.

Vēlu ļoti lielas veiksmes Jutai Strīķei p.i. lomā. Ceru, ka KNAB turpinās pierādīt sevi. Ceru, ka neizdosies tiem politiskās "elites" pārstāvjiem, kuri patiesībā aģentūru kā tādu vēlas redzēt aizejam, nevis atnākam!

otrdiena, 2008. gada 1. jūlijs

Viena diena Latvijā

Labvakar, lasītāji!

Manās rokās ir nonākusi vienkārši burvīga grāmata. Tā saucas "Viena diena Latvijā." Lasītāji būs dzirdējuši par šo projektu, 1987. gadā sapulcējās grupa fotomākslinieku no Latvijas un toreiz "brālīgajām" valstīm, un vienas dienas laikā viņi fotografēja visu, kas viņiem šķita interesants, kopumā -- 34 tūkstošus attēlu. Bija paredzēts izdot albūmu, bet tad sākās juku laiki un projekts kādam nosēdās uz plaukta.

Pēc 20 gadiem, toreizējā pasākuma organizētāji, viņu starpā arī ekspolitiķis Jānis Krūmiņš, nolēma projektu atkārtot, un 2007. gada 31. augustā mākslinieki pulcējās atkal, bet šoreiz jau no daudz lialāka valstu skaita. Piedalījās ļaudis no Lielbritānijas, Franciajs, ASV, Ungārijas, Norvēģijas, Vācijas, Čehijas, viņu starpā arī ļoti titulēti fotomākslinieki. Un šoreiz ir iznākusi arī grāmata, un varu pateikt, tā ir ļoti, ļoti skaista. Lēta ne. Jāņa Rozes grāmatnīcā tā maksā Ls 49,99. Taču, ja ir pa makam, kā mūsu valsts skaistuma liecību es to iesaku ļoti, it īpaši tāpēc, ka grāmatā var salīdzināt to, kāda Latvija bija toreiz un kāda tā ir tagad. Varbūt daži lasītāji atsevišķas fotogrāfijas pirms pāris mēnešiem redzēja Doma laukumā. Tagad tās ir apkopotas.

Vairāk par grāmatu "Viena Diena Latvijā" vari uzzināt šeit:

http://www.jr.lv/lv/veikals/prece/?shop_id=288480

Par Dziesmu svētkiem

Labrīt, lasītāji!

Dziesmu svētki šogad mani tiešā veidā neietekmēs, jo attiecīgajā laika posmā es būšu Amerikā. Ja godīgi, mani tas īpaši nesatrauc. Trimdas gados piedalījos ne vienos vien Dziesmu svētkos un vismaz tur lielie kopkoru koncerti, lai arī cik grandiozi, mēdza būt visnotaļ vienveidīgi. Savukārt Latvijā (un piedodiet, lūdzu, attiecīgie aktīvisti) tautas deju priekšnesumus es vienkārši nevaru skatīties, jo tā nu ir joma, kurā Padumjās savienības laiks darīja graujošu darbu. Saki, ko gribi, bet valsis nav latviešu tautas deju solis.

Bet par biļetēm. Ar to šogad ir bijusi liela jezga. Pašā sākumā sabruka interneta serveris, tad izskanēja ziņa, ka visas biļetes jau ir izķertas u.tml. Šodien ziņots, ka lielu skaitu biļešu rezervējušas valsts iestādes, tajā skaitā lielajā koncertā vairāk kā trīs tūkstošus -- īpaši izredzēto viesu vajadzībām. Daudz gan to īpašo viesu.

Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, nesaprotu, kāpēc Dziesmu svētkos nevar būt divi kopkora koncerti -- viens pa dienu, otrs vakarā, ja jau pieprasījums ir tik milzīgs. Protams, iepriekšējā vakarā būs ģenerālmēģinājums, bet tomēr. Es saprotu, ka koncerts ir visas nedēļas lielā kulminācija, varbūt arī nav reāli no dziedātājiem gaidīt divus koncertus vienā dienā -- neesmu korists, ja lasītāju starpā kāds tāds ir, tad dodiet ziņu. Bet šķiet, te varbūt ir palaista garām izdevība.

Otrs ir par "spekulāciju". Kā ziņots, izmanīgi ļaudis ir nopirkuši biļetes un nu tās tirgo citiem par krietni lielāku cenu. Par to šur tur ļaudis ir izteikušies ar sašutumu. Neesmu nemaz pārliecināts, ka piekrītu. Ja es esmu nopircis biļeti, tad tā ir mans īpašums. Ar savu īpašumu varu rīkoties, kā vēlos, varu to izmantot pats, varu to uzdāvināt kādam citam, varu to pārdot par izdevīgu cenu. Salīdzinājumam varu piedāvāt beisbola spēli manā dzimtajā pilsētā Čikāgā. Pašas labākās biļetes stadionā maksā 300 dolāru. Patlaban E-bay lapā kāds divas šīs biļetes vēlas pārdot par 880 dolāriem vai, ja kāds vēlēsies solīt vairāk, par lielāku naudu. Kaut kur morāli arī man kremt tas, ka ir ļaudis, kuri ir pietiekami izveicīgi, lai sapirktu biļetes tikai tālākas tirgošanas vajadzībām, un saprotu arī to, ka latviešu Dziesmu svētki un beisbola spēle nav viens un tas pats. Bet vai tiešām šādai tirdzniecībai būtu jābūt nelikumīgai? Diez vai, jo tad tik tiešām rodas jautājums -- vai ir vēl kāds privātīpašums, kuru es nedrīkstu pārdot par augstāku cenu?

Jauku visiem dienu!
 

free counter