ceturtdiena, 2009. gada 26. novembris

Bezkaunībai pielikts punkts -- un arī par tītaru

Labdien, lasītāji!

Šodien kļuvis zināms, ka beidzot pielikts punkts viena Latvijas iedzīvotāja ilgstošajai un līdz prātam neaptveramajai bezkaunībai -- aviokompānijas airBaltic šefam Bertoltam Flikam tiesa nepārsūdzamā kārtā likusi atzīt, ka viņš ir valsts amatpersona, un viņam tāpēc ir jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija. Par to, ka cilvēks ir valsts amatpersonas statusā, nekad šaubu nebija, jo valstij aviokompānijā pagaidām vēl pieder akciju vairākums. Citos valsts uzņēmumos strādājošie, piemēram, Lattelecom ļaudis, par amatpersonas deklarāciju nekad nav tielējušies, bet airBertolts visu laiku acīmredzot sevi uzskatīja par kaut kādu izredzēto. Nav jau brīnums. Viņš ir "savējais" gan Šlesera, gan arī Mākoņu tēva biznesa projektam, un šāda "aizmugure" mūsu valstī ir ļāvusi bezkaunīgi uzvesties ne jau airBertoltam vien. Prieks, ka beidzot arī tiesa ir pateikusi, ka tā tomēr nevar.

***

Vēl vēlos atzīmēt, ka manā dzimtenē šodien ir Pateicības diena. Kā rakstīju pagājušajā gadā, tā ir tradīcija, kas saistās ar Amerikas pirmajiem eiropiešiem, kuriem vietējie indiāņi palīdzēja lauksaimniecības lietās. Tradīcija vēsta, ka pirmā Pateicības diena bija 1621. gadā, lai gan ir dokumentāli pierādījumi tam, ka kaut kas ļoti līdzīgs notika jau 1565. gadā -- arī tur bija iesaistīti eiropieši un indiāņi. Vienādi vai otrādi, šī ir diena, kas amerikāņiem saistās pirmkārt ar tītaru. Arī es sev tādu esmu iegādājies un pēc brīža likšu plītī. Prieks, ka Stokmans pārdod arī mazus tītarus. Manējais ir 3,3 kilogramus smags, un daudz lielāku man un manējiem droši vien būtu grūti apēst. Citugad bija patiess milzenis -- 16 kilogramu ar kapeikām, bet toreiz mēs bijām 20 ēdēju. Taču ir iemesls uz brīdi piepauzēt un padomāt, par ko mēs katrs šodien varam justies pateicīgs. Manā gadījumā -- es šorīt pamodos un tātad naktī nenomiru. Ārā ir jauka gaisa temperatūra. Man ir mīļi cilvēki. Man ir daudz darba darāma un tāpēc varu gaidīt arī ienākumus. Ar Interneta palīdzību es šodien varu sazināties ar māsām Čikāgā. Svētdien būs pirmā advente, logos varēšu ielikt mākslīgās svecītes. Arī tas ir jauki. Ceru, ka katram lasītājam un lasītājai arī ir kaut kas tāds, kas rada pateicības sajūtu.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 24. novembris

Par šo un to un vēl kaut ko

Labrīt, lasītāji! Šorīt pārdomas par dažādām tēmām. Ne patīkamām.

Raugi, mūsu premjerministrs ir paziņojis, ka valdība ir nonākusi pie galīgā lēmuma par nākamā gada valsts budžetu, piedevām "esam tehniskā līmenī panākuši vienošanos arī ar aizdevējiem." Cik jauki. Vien pietiekami lielu riebumu rada fakts, ka valdība budžetu ir "optimizējusi" gandrīz tikai un vienīgi ar nepieredzētu nodoķlu pacelšanu. Nevis ar valsts funkciju pārskatīšanu un optimizēšanu, bet ar rokas bāšanu absolūti katra Latvijas iedzīvotāja kabatā, ja vien viņš nav pamanījies izsprukt uz ārzemēm. Te man sakāmas divas lietas. Pirmkārt, nebūt es nebuntotos, ja Valsts prezidents šo Saeimu vienkārši padzītu. Zinu, ka citreiz esmu rakstījis, ka tas nozīmētu politisku haosu, bet Valda Dombrovska vadītās valdības nekompetence valsts izdevumu samazināšanā tomēr ir apnikusi. Un otrkārt, laiks nopietnām pārdomām Pilsoniskajai savienībai un Sabiedrībai citai politikai, kuras ar premjera (un finanšu ministra (un ekonomikas ministra)) pārstāvēto Jauno laiku ir apvienojušās politorganizācijā "Vienotība." Vēlētāji nākamgad noteikti atcerēsies, kas bija pie teikšanas tad, kad naudas maciņš katram vēlētājam tika krietni vien paplicināts. PS un SCP tas būs smags akmens ap kaklu, kad būs laiks peldēt priekšvēlēšanu kampaņas dīķī...

***

"Mēs uzskatījām par lietderīgu pievienoties šim klubam" -- tā Saskaņas centra vadītājs Jānis Urbanovičs ir teicis par savas partijas noslēgto līgumu ar Krievijas diktatorpartiju "Vienotā Krievija." SC no "lielā brāļa" mācīšoties par partiju uzbūvi un kadru politiku. Tas jāaplūko tandemā ar SC partnerorganizācijas LPP/LC līdera Šlesera interviju Krievijas radiostacijā Eho Moskvi, kurā, kā ziņots, viņš esot aicinājis Krievijas iedzīvotājus "infiltrēties" Latvijas tautsaimniecībā. Arī tas saistās ar nākamajām Saeimas vēlēšanām. Dievs nedodi, ka pie varas mūsu valstī nonāks cilvēki, kuri vēlas visu valsti pagriezt ar skatu uz austrumiem un diktatorisku varas struktūru kaimiņos uzskata par kaut ko akceptējamu. Nav tas akceptējami, nu nav.

***

Amizē, bet ne īpaši jautrā veidā, stāsts par dārgās LIVE RĪGA kampaņas centrālo elementu -- domu, ka Ziemassvētku eglīšu tradīcija ir sākusies tieši mūsu galvaspilsētā -- un apgalvojumu no Tallinas, ka patiesībā tas viss sācies tur, un nevis šeit. Vai tiešām kāds domā, ka leģenda vai mīts par Ziemassvētku eglītes izcelšanās vietu ārvalstu tūristiem liks pakot čemodānus un steigšus vien braukt šurpu?

***

Un vēl retorisks jautājums no "Tautas" partijas dižmaņa Edgara Zalāna par partijas tētuka paziņojumu, ka tuvojas laiks partijas ierindu patīrīšanai: "Vai katrs, kam ir uzlikti roku dzelži, ir jāizmet no partijas?" Tiesa, Zalāns pārstāv politisku sistēmu, kurā veselu divu gadu garumā par balsu pirkšanu notiesāts deputāts saglabāja vietu Saeimā, kamēr tiesu dzirnas māla savu lēno maļamo, iekams beidzot attiecīgajā jautājumā pateica pēdējo vārdu, bet tomēr būtu laiks mūsu valsts politikāņiem iemācīties, ka roku dzelžus tā par neko mūsu valstī nevienam neuzliek, un korupcijas smārds tomēr ir smirdošs arī pirms nācis spriedums no Augstākās tiesas un Dieva tā kunga.

***

Un slava un gods Vilim Daudziņam un Alvim Hermanim.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 19. novembris

Par skaitīšanu un kājām iešanu

Labrīt, lasītāji!

Šorīt presē lasāms, ka vispārēju finanšu problēmu apstākļu spiesta, Latvijas valdība Eiropas savienībai ir lūgusi atļauju 2011. gadā veikt nevis pilnīgu tautas, bet gan tā dēvēto lauku skaitīšanu. Centrālajā statistikas pārvaldē uzzināju, ka tas nozīmētu lauksaimniecību saskaitīšanu, jo tas saistās ar informāciju, kāda ir vajadzīga ES lauksaimniecības atbalstu un subsīdiju programmai. Pilnīga tautas skaitīšana, protams, nozīmētu visu Latvijas iedzīvotāju saskaitīšanu.

Man nu liekas, ka šis nav tas gadījums, kad vajag knapināties. Tiesa, pilna tautas saskaitīšana nav lēts prieks. Ziņots, ka patlaban valsts budžeta ietvaros paredzētā summa ir 5,8 miljoni latu mazāka par nepieciešamo. Izmaksas vismaz daļēji saistāmas ar to, ka procesā vajadzīgs liels skaits intervētāju -- savi divi tūkstoši, un par velti jau neviens to nedarīs, piedevām gluži neapmācītas personas darbam nederēs. Taču valdības lūgums, manuprāt, būtu noraidāms divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tautas skaitīšana 2011. gadā notiks visā Eiropas savienībā vienkopus, un tās pamatā ir Eiropas Parlamenta un Padomes regula, tātad -- nevis ieteikums, bet gan noteikums. Un otrkārt, informācija no pilnas tautas saskaitīšanas tomēr ir būtiski svarīga. Piemēram, nav īsti zināms, cik liels skaits mūsu tautiešu ir pārcēlušies uz ārzemēm. Interesanti ir jautājumi par sabiedrības vidējo vecumu un turīgumu. Paredzēts ievākt ziņas par iedzīvotāju izglītības līmeni, par turīgumu vai tā trūkumu, par mājokļiem. Tas viss ir saistoši ne tikai statistikas, bet arī rezultātu līmenī. Runa ir par aplikšanu ar nodokļiem, par subsīdiju nepieciešamību, par daudz ko.

Tiesa, tautas skaitīšana ir viena piņķerīga būšana. Ne visi valsts iedzīvotāji ir viegli saskaitāmi. Ir bezpajumtnieki. Ir ļaudis, kuri tā vai cita iemesla dēļ slēpjas. Latvijas gadījumā būs pietiekami daudz tādu gadījumu, kad cilvēks kaut kur ir pierakstīts, bet tur nav sastopams. Ir cilvēki, kuri nelabprāt atbild uz jebkuru valdības uzdotu jautājumu. Un, kā jau minēju, process nav no lētajiem.

Bet minēto iemeslu dēļ tas tomēr ir jāizdara. Kaut vai, lai precizētu iedzīvotāju skaitu un iedzīvotāju struktūras raksturīpašības. Zinu, ka CSP jau ir sašaurinājusi aplūkojamo jautājumu skaitu, lai daļēji ietaupītu naudiņu. Bet atteikties no skaitīšanas pavisam -- nu, tas nebūtu ES dalībvalsts cienīgi, turklāt tas arī visticamāk nebūtu pieļaujami tieši no minētās regulas viedokļa.

***

Un vēl. Šodien Dienā Bruno Šulcs stāsta par veikaliem Ulmaņa gatvē, kurus viņš apmeklē, lai nopirktu preces mājokļa remontam. B. Šulcs stāsta, ka ar sabiedrisko transportu tur nevar nokļūt, ar divriteni pa rudens dubļiem ir grūti braukt ... un tāpēc viņš ceļu uz veikaliem mēro kājām. Un iedomājieties -- "pirms Lielirbes ielas pēkšņi beidzas trotuārs! Tiesa, pēc metriem simts tas atkal turpinās, taču, lai līdz tam nokļūtu, jāmeklē apkārtceļš." Tas nu liecina, ka Rīga ir iegājusi tā dēvētajā suburbanizācijas posmā, kur pilsētvides plānošana saitās pirmkārt un galvenokārt ar autobraucējiem. Manā dzimtajā Amerikā priekšpilsētās ir ļoti, ļoti daudz vietu, kur kājāmgājējiem nav paredzēts absolūti nekas, gan jau dažs labs šī bloga lasītājs to būs piedzīvojis pats. Protams, mūsu galvaspilsēta arī citā nozīmē nav pazīstama ar pašvaldību, kura īpaši rūpējas par iedzīvotājiem. Stāsts par Mangaļsalu un alkatīgajiem skatieniem, kādi tās virzienā tiek raidīti no atsevišķiem biznesa ļaudīm un šeptētājiem, par to liecina gana labi. Jādomā arī par to, ka pietiekami daudzās vietās Rīgā velosipēdu īpašnieki ir spiesti vai nu braukt pa pieblīvēto ielu, vai arī lavīties pa pieblīvēto trotuāru. Taču mūsējā nav valsts, kurā katram ir automobīlis. Tomēr nevajadzētu būt tā, ka trotuārs pēkšņi beidzas.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 18. novembris

Par Valsts svētkiem

Labrīt, lasītāji!

Klāt 18. novembris. Mūsu valsts dibināšanas gada diena. Pirms 91 gada, pulksten 17.30, "zālē atskanēja spēcīgi aplausi, ar kuriem apsveica Tautas Padomes locekļus, kuri svinīgā gājienā izgāja caur zāli uz skatuvi, kur tiem bija ierādītas vietas un kur tie sagrupējās pēc partijām" -- tā īsi pēc pasākuma informēja steigā sagatavota un izdevniecības Astra izdotā īsgrāmata (44 lpp.) Latvijas valsts pasludināšana 18. novembrī 1918. g. Virs šī teksta redzamais attēls, protams, ir vienīgais, kurš no minētās dienas saglabājies, patlaban tas ir Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijā. Attēlā sazīmējami tālaika politikas grandi -- Gustavs Zemgals (grāmatā atzīmēts, ka viņš "ar trīsām balsī paziņoja, ka tas atklāj Tautas padomes sēdi"), Kārlis Ulmanis, Pauls Kalniņš, Oto Nonāts u.c. Tautas padomes priekšsēdētājs un nākamais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste pasākumā nepiedalījās, jo kara apstākļos nepaspēja no Jelgavas tikt uz Rīgu.

Manuprāt, stāsts par 18. novembri diezgan daudz ko pasaka par politiku ne vien toreiz, bet arī mūsdienās. Sākot jau ar to, ka politiķi uz skatuves grupējās atbilstoši partiju principam. Labi zināms, ka pirmskara Saeima bija sīkpartiju paradīze, nebeidzamās ķildas un neskaitāmās valdības maiņas bija viens no iemesliem, kāpēc jaunās republikas pamatlicējs Ulmanis ar laiku kļuva par demokrātijas sagrāvēju un diktatoru. Paraleles ar mūsdienām, it īpaši domājot par visnotaļ klaunisko 6. Saeimu, ir nepārprotamas. Otrkārt, savā uzrunā K. Ulmanis minēja jautājumus, kuri joprojām ir Latvijas dienas kārtībā -- demokrātiskas reformas, lauksaimniecības stiprināšana, tautsaimniecības atjaunošana, sociālās reformas, kā arī visu valsts iedzīvotāju tiesību ievērošana (K. Ulmanis: "Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības"). Arī ar to toreizējā Latvijā tā bija kā bija -- cita starpā mazākumtautību pārstāvji uz valsts proklamēšanas ceremoniju netika aicināti, un nebūt ne visi toreiz varenie vācieši notikušo uztvēra ar īpašu sajūsmu. Ar laiku "visu tautu tiesību nodrošināšana" pārtapa arī mūsdienās zināmās aprindās aktuālajā jēdzienā "Latviju latviešiem."

Bet, lai nu kā, Latvijas valsts toreiz tomēr tika nodibināta. Pagāja krietns laiks, kamēr tā attīrījās no dažādiem okupantiem, kamēr tika apstiprināta Satversme, taču vienalga uz zemes beidzot bija vieta, kurā latvieši varēja būt latvieši, runāt latviešu valodā, veicināt latviešu kultūru. Par to latvieši varēja justies pateicīgi toreiz, un par to latvieši var justies pateicīgi arī šodien. Man zināms, ka daudzviet ārzemēs šodien latvieši pulcēsies baznīcās, lai kopīgi atzīmētu valsts svētkus un nodziedātu "Dievs, svētī Latviju!" (1918. g. 18. novembrī, starp citu, dziesma nebūt nebija plaši pazīstama, un drošības pēc pasākuma organizētāji nodrošināja arī Teodora Reitera kora piedalīšanos). Ceru, ka lai arī kādas problēmas un negācijas mūsu valsti un sabiedrību neplosītos, šodien katrs Latvijas iedzīvotājs un katrs latvietis himnu nodziedās, kaut vai pats pie sevis. Kā lūgšanu. Kā pateicību par dārgo tēviju. Kā prieku par ziedošām meitām un dziedošiem dēliem. Latvija mums ir tikai viena, viena vienīga. Joprojām tā brīva un neatkarīga valsts ir bijusi īsāku laiku, nekā tā bija okupēta valsts, pat tad, ja mēs rēķinām laiku tikai no 1918. gada -- 22 gadi toreiz, 18 gadu tagad, bet 50 gadu padomju okupācijas. Valsts pasludināšanu kara plosītajā 1918. gadā varēja uzskatīt par brīnumu tieši tāpat, kā par brīnumu varēja uzskatīt Maskavas apvērsumu 1991. gadā, pēc kura burtiski vienā mirklī Latvija atkal kļuva par neatkarīgu republiku. Varētu pat teikt, ka zināmā mērā atjaunotās Latvijas pirmās dienas, mēneši un gadi bija sarežģītāki par tiem, kurus piedzīvoja toreizējie ļaudis, jo nu pie teikšanas nācās stāties ģeogrāfiem, fiziķiem, ķīmiķiem, mākslas zinātniekiem, bet ne īstiem politiķiem. Taču vienalga -- šodien tomēr ir prieka diena. Cerēsim, ka šovakar uz salūtu pārāk stipri nelīs. Būsim pateicīgi par to, ka mums ir sava valsts. Nudien -- pateiksim paldies!

Jaukus visiem Valsts svētkus!

sestdiena, 2009. gada 14. novembris

Par tehnoloģijām un ludītiem

Labdien, lasītāji!

Šodien laikrakstā Diena ir materiāls par brīnumiem, kādus mūsdienās cenšas saražot pasaules elektronikas un telekomunikāciju kompānijas. Aotrs Jānis Vēvers raksta, ka "kļūst skaidrs, ka jau tuvākajos gados mobilais tālrunis kā verbālas saziņas rīks izzudīs un tā vietā stāsies elektronisks asistents -- miniatūrs dators, kurā starp daudzām citām iespējām būs arī zvanīšanas funkcijas." Esot paredzami video zvani, iespēja veselai grupai cilvēku dažādās pasaules vietās skatīties vienu un to pašu televīzijas raidījumu un ekrānā vienlaikus redzēt arī citam citu lēkājam, priecājamies un kliedzam, kā arī, "mazliet tālākā nākotnē" -- "hologrammas, kas patiešām ļaus projicēt tuviniekus jūsu istabā un pavadīt laiku ar viņiem, pat ja patiesībā šie cilvēki atradīsies citā kontinentā."

Tas viss izklausās interesanti, bet tajā ir arī savs "bet." Mana vēsture ar tehnoloģijām sākās ar melnbaltu televizoru un mehānisku rakstāmmašīnu, kurus vēl bērnībā nomainīja krāsu televizors un elektriska rakstāmmašīna. Kad biju pusaudzis, vecāki iegādājās Makintoša datoru, kuru mamma nosauca par "Anšlāvu." Viņa tajā rakstīja grāmatas, tajā bija arī pavisam elementāras datora spēles. Laikā, kad strādāju Amerikas latviešu apvienībā, tas bija 1991. gadā, mēs ar Latviju sazinājāmies ar teleksu -- aparātu, kurā ievadīja garu lentu ar caurdurtiem caurumiņiem. Latvijā dzīvojot es ilgi turējos pret, bet ar laiku iegādājos peidžeru (vai atceraties peidžerus?). Arī pret mobilo telefonu es ilgi tirinājos -- negribēju būt tik ļoti pieejams, bet 1999. gada decembrī iegādājos arī tādu. Protams, man ir dators, tas ir visnotaļ jaudīgs un ar visvisvisādām programmām. Taču mobilais man joprojām ir vecs un vienkāršs Nokia. Nu, nav man vajadzīgs mobilais telefons ar interneta pieslēgumu. Ko tādā mazītiņā lodziņā vispār var saskatīt? Nav īpašas vajadzības fotografēt -- man ir digitālais fotoaparāts tiem brīžiem, kad kaut kas jāiemužina.

Ja godīgi, attiecībā uz jaunām tehnoloģijām esmu mazliet "ludīts." Jēdziens "Luddite" attiecas uz 19. gadsimta tekstīlrūpniecības darbiniekiem Lielbritānijā, kuri centās iznīcināt industriālā laikmeta pirmos aizmetņus, jo viņi baidījās, ka zaudēs darbu un mainīsies viss viņu dzīves veids. Kas attiecas uz mūsdienu tehnoloģijām, arī man savulaik bija elektroniska piezīmju grāmatiņa, kura vienā jaukā dienā kādā ārzemju lidostā nolēma dzīvei pateikt "čau." Pazuda pilnīgi viss, kas tajā bija ierakstīts. Tas bija pabriesmīgi. Un manī radās šaubas un piesardzība par aparātiem, kuri it kā vienlaikus var izdarīt visu ko pēc kārtas. Piemēram, kādu brīdi pasaulē tapa piedāvāti televizori, kuros bija arī video kasešu iekārta. Ja ir divas lietas vienā, tad ja viena salūzt, labot ir jāstiepj viss aparāts. Man televizors, video aparāts un DVD aparāts katrs stāv atsevišķi, kad sabojājas viens, nav pazaudēta visa sistēma.

No otras puses, visa mūslaiku attīstība ir pagalam interesanta. Vērts atcerēties, ka tas bija salīdzinoši nesen, kad vismaz laukos nebija ne elektrības, ne telefona sakaru. Pat automobīlis ir knapi simts gadu vecs. Pēdējo 20 gadu laikā attīstība bijusi vienkārši žilbinoša, vēl pirms padsmit gadiem mēs neviens nezinājām, kas ir internets, lai gan patiesībā internets kā tāds tika izgudrots jau īsi pēc 2. pasaules kara. Tagad nezinu, kā citiem, bet man bez interneta ir grūti iedomāties dzīvi kā tādu. E-pasts -- vēstuli aploksnē ar pastmarku es sūtu labi, ja trīs vai četras reizes gadā. Par to, ja godīgi, man ir mazliet žēl, jo vēstule pastkastītē ir ļoti jauka lieta. Bet e-pasts ir ātrāks, ar māsu Čikāgā es reizēm sarakstos piecas, sešas reizes dienā. Maniem ļoti daudzajiem tulkošanas klientiem vairs nav jādomā, kā mani atrast, lai rokā iedotu tulkojamās lapas. Visus rēķinus es maksāju internetā, arī tā bija lieta, no kuras es ilgi izvairījos, līdz uzzināju, cik tas patiesībā ir vienkārši un viegli. Atzīstu arī, ka hologramma, ar kuras palīdzību mani radinieki no Amerikas varētu jebkurā brīdī "viesoties" manā dzīvoklī, šķiet pagalam interesanta lieta. Bet cik tas viss maksās? Noteikti, vispirms milzīgi daudz un pēc tam mazāk. Bet cik labi tas darbosies? Piemēram, mani jau ļoti sen kaitina gigantiskā uzņēmuma Microsoft indeve, jaunas operētājsistēmas laist tirgū apmēram reizi sešos mēnešos, turklāt negatavas, lai lietotāji paši konstatē problēmas un dod par tām ziņu. Tas nu nav priekš manis, man joprojām ir Windows XP (arī ar to nācās kādu brīdi aprast), nekādas Vistas, nekādas 7. versijas.

Vienu vārdu sakot, jaunās tehnoloģijas man ir ļoti interesantas. Piemēram, es gribētu, lai kāds izgudro aparātu, ar kura palīdzību var ceļot nākotnē un pagātnē. Gribētu doties 10 tūkst. gadu pagātnē, atrast senlatviešus, un ieteikt viņiem šajos platuma grādos atpūsties, jo ceļš no Indijas bijis garš, bet pēc tam doties tālāk. Kas gan mums nekaitētu, ja mēs būtu, teiksim portugāļi? Laika apstākļi labāki, kaimiņos nekādas Krievijas. Bet tajā pašā laikā es ar tehnoloģijām esmu uzmanīgs. Jā, varbūt tiešām 'ludīts.'

Jauku visiem dienu!

piektdiena, 2009. gada 13. novembris

Par dzimuma maiņu un dumjiem politikāņiem

Labdien, lasītāji!

Jau atkal atsevišķi mūsu valsts politikāņi ir nolēmuši vāvuļot par kaut ko tādu, ko viņi acīmredzot nesajēdz pilnībā un nemaz. Runa ir par dzimuma maiņu. Pļāpu kules lielākais pļāpa Dobelis ir pateicis, ka likumprojekts par šo jautājumu esot "jākastrē." Sevi par visu seksuālo lietu speciālistu uzskatošais pļāpu pļāpa Strazdiņš ir pateicis, ka gadījumā, ja ļaudis mainīs dzimumu, tad tas kaitēšot "profesionālam sportam," jo "fiziski kā tādi viņi jau nemainīsies, un viņi konkurēs ar pārējiem sportistiem pilnīgi citā līmenī."

Nezinītis. Pirmkārt, dzimuma maiņa saistās ne vien ar, piedodiet, krāniņa nogriešanu vai vagīnas izveidošanu. Tā saistās arī ar ļoti plašu hormonālo terapiju. Strazdiņš acīmredzot domā par Dienvidāfrikas skrējēju Kasteru Semenju, kura pēdējās Olimpiskajās spēlēs ļoti pārliecinoši uzvarēja sieviešu 800 metru skrējienā. K. Semenja (un, ja kas, ne viņa vien -- runa ir arī par leģendāro skrējēju Mariju Mutolu, kā arī par padomju laiku krievu māsām Tamāru un Irinu Presām) nav cilvēks, kurš ir mēģinājis no vīrieša kļūt par sievieti. Cik var spriest, viņas dzimums atrodas starpposmā -- organismā ir gan vīriešu, gan sieviešu hromosomi, bet viņas ģimene viņu ir audzinājusi kā meiteni, viņa pati sevi ir uzskatījusi par meiteni, u.tml. Ir arī tādi cilvēki. Stradiņa doma, ka vesels bars vīriešu to vien gaida, kā iespēju kļūt par sievietēm un piedalīties lielajā sportā, ir vienkārši muļķīga. Tas nu nebūs galvenais jautājums.

Jo, patīk tas kādam vai nepatīk, transseksuālas personas mūsu pasaulē ir un būs tieši tāpat, kā geji, naturāļi, tumšādaini cilvēki, gaišādaini cilvēki, sievietes, vīrieši, kaķi un suņi. Dzimuma maiņa nav nekas nezināms arī mūsu valstī, runa patlaban ir par procesu, kādā tas notiek. Tas ir ļoti vienkāršs jautājums. Par to ir Eiropas Padomes standarti. Par to ir spriedusi Eiropas Cilvēka tiesību tiesa. Bet ar to mūsu valsts ultrademagoģiskajiem jefiņiem nepietiek. Jautājums ir jāpolitizē. Tādi cilvēki, kā Stradiņš un arī viņa partijas biedrs Leopolds Ozoliņš, par seksualitātes jautājumiem izrāda tik lielu interesi, ka tīri vai jābrīnās, no kurienes viņiem tā radusies. Bet Dievs ar viņiem. Transseksuālu personu nav daudz, bet tie ir tie paši mūsu līdzcilvēki. Dzimuma maiņa nav vienas dienas jautājums, tas ir ļoti, ļoti garš un detalizēts process. No valsts viedokļa interesantām būtu jābūt tikai divām lietām. Pirmkārt, lai process ir juridiski atrunāts tieši no medicīniskās drošības viedokļa. Un otrkārt, lai cilvēkam, kurš ir pārtapis no vīrieša par sievieti vai no sievietes par vīrieti pēc tam nebūtu klapatas ar dokumentu kārtošanu. Absolūti un pilnīgi viss pārējais ir attiecīgās personas un viņa ārsta, psihoterapeita un ķirurga lieta. Politikāņiem te nav ko iejaukties. Vēl viens Strazdiņa partijas biedrs ir zoospeciālists Līdaka, un viņa bļautais "Turi muti" šajā gadījumā pat ļoti labi attiecas uz Dobeli un Strazdiņu.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 12. novembris

Nu, cik vēl var?

Labrīt, lasītāji!

Sākam krāt! Sākam krāt santīmus un latus, jo acīmredzot mūsu valdība ir nolēmusi, ka finanses vairs nekur samazināt nesanāks, un tāpēc ar nodokļiem nākamgad ir jāapliek viss pēc kārtas, piedevām jau esošie nodokļi ir jāpaaugstina. Jau sen zināms, ka pašnodarbinātām personām ienākuma nodoklis pieaugs no 15 līdz 23 procentiem, turklāt tas paredzēts laikā, kad ļoti, ļoti daudz cilvēku ir zaudējuši darbu, un viņiem pašnodarbinātība var būt glābiņš. Vēl papildus dzirdēts, ka viņiem un arī visiem pārējiem nākamajā gadā IIN būs 25, ne vairs 23 procenti. Mājokļa nodoklis, pretēji tam, ko kādreiz apzvērējās vai visi politikāņi pēc kārtas, tomēr būs progresīvs, tātad -- lielāku apdzīvoto platību iemītniekiem lielāks, un acīmredzot nemaz nedomājot par to, ka pietiekami daudz cilvēku Latvijā dzīvo dzīvokļos, kurus viņi privatizēja ar sertifikātiem, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņi ir turīgi. Piedevām lielā dzīvoklī var dzīvot ne vien bagāts vientuļnieks, bet arī liela ģimene, kurai ar naudu tā ir, kā ir. Un nu politikānis Štokenbergs ir nācis ar priekšlikumu, ar nodokli aplikt arī dabas gāzi, it kā tā jau tāpat nebūtu pietiekami dārgs prieks. Tiesa, Štokenbergs ir opozīcijā, un tāpēc, iespējams, no viņa plāniem nekas nesanāks, taču vienalga ir skaidras divas lietas. Pirmkārt, nodokļi nākamajā gadā pieaugs pat ļoti. Un otrkārt, politikāņi mums tomēr ir acīs skatoties melojuši. Sākot ar jau sen pausto apņēmību, budžeta caurumu salāpīt ar izdevumu samazināšanu, nevis nodokļu paaugstināšanu, un turpinot ar apstākli, ka visi pārējie solījumi ir izplēnējuši katru reizi, kad Rīgā ir ieradušies Starptautiskā valūtas fonda ļaudis.

Nu, neticu, ka valsts aparātā vairs nav absolūti nekā, ko samazināt. Runa ir par ministriju un iestāžu skaitu. Runa ir par dāsnām algām, jo, lai arī valdība ir ieviesusi algu griestus, augstākais līmenis joprojām ir visnotaļ liels, un patlaban nu nav vairs tas laiks, kad labākie Civildienesta darbinieki algas samazināšanas dēļ dosies uz privāto sektoru, jo arī privātajā sektorā brīvu darba vietu nemaz nav daudz. Runa ir par amatpersonu komandējumiem. Runa ir par tehnisku lietu optimizāciju un centralizāciju. Runa ir par to, ka dārgu padomju likvidēšanas rezultātā caurkrituši politikāņi un citi "savējie" ir pārsēdušies dārgās un nebūt ne vienmēr efektīvās valdēs. Bērnu klīniskās universitātes slimnīca ir tikai viens piemērs par gadījumu, kad acīmredzot valde gulēja un neskatījās, kas tur darās. Ja kas, runa var būt par to, vai mazajai Latvijai tiešām ir vajadzīgs vesels simts "gudro galvu." Runa var arī būt par to, vai valstij tiešām nav nekādu iespēju, grožus uzlikt arī pašvaldībām, piemēram, pārdomājot to, vai krīzes laikā tiešām ir lietderīgi izgrūst piecus miljonus latu par acīmredzot visnotaļ nekvalitatīvu tūrisma veicināšanas programmu. Galu galā, runa ir par politikāņu slinkumu izdevumu samazināšanā. Vieglāk jau laikam ir, visu pēc kārtas aplikt ar nodokli. Acīmredzot, politikāņi nebaidās, ka tas nākamgad Saeimas vēlēšanās vēlētājiem liks ar nīgru aci aplūkot ikkatru partiju, kura ir piedalījusies šajos procesos. Diez kas nav. Nudien, diez kas nav.

Taču negribas šo dienu sākt tikai ar negācijām. Atvainojos par rupjību, bet lūk, attēls, kurš piedāvā datora klaviatūras pogu, kura nudien šad tad nāktu par labu:



Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 11. novembris

Par klapatām angļu valodā

Labrīt, lasītāji! Šo blogu rakstu divās vietās -- gan Politikā.lv, gan arī Blogger.com. Vakar rakstīju par airBertolta vadīto tūrisma veicināšanas kampaņu un tās ne īpaši veiksmīgi izvēlēto lozungu "Easy to Go. Hard to Leave." Blogger.com lasītāji par to izvērsa diskusiju, kurā cita starpā viens lasītājs aizrādīja, ka "to go" vairāk attiecas uz projām iešanu, nevis šurpu nākšanu (taisnība), bet otrs -- ka "easy to go" var arī nozīmēt, ka nav problēmas izdarīt to, kas ir darāms tualetē. Trešais lasītājs atcerējās kampaņas sākotnējo variantu "Easy to Go. Hard to Live" un secināja, ka mērķis bija pateikt, ka no Rīgas ir viegli aizbraukt un tajā ir grūti dzīvot. Ciniķis.

Angļu valodas izmantošana valstīs, kurās tā nav vietējā valoda, var radīt lielu uzjautrināšanos. Viesnīcā Rīga sensenos laikos restorānā bija jēra gaļas sitenis, kurš angļu valodā tika aprakstīts šādi: "Lamb cutlet Latvian style (pork chop)" -- tātad, latviešu gaumē gatavots jēra sitenis (cūkas karbonāde). Vienā no mūsu pilsētas ķīniešu restorāniem savulaik tika piedāvāts "chicken in sweat and sour sauce" (vistas gaļa sviedros un skābā mērcē). Arī citur pasaulē atrasti hrestomātiski piemēri par to, kas notiek, ja angļu valodā raksta kāds, kas angļu valodu patiesībā neprot. Piemēram, kādā Maskavas viesnīcā liftā atrodams šāds paziņojums: "You are welcome to visit the cemetery where famous Russian and Soviet composers, artists, and writers are buried daily except Thursday." Mērķis -- pateikt, ka kapsēta, kurā ir apglabāti slaveni krievu un padomju komponisti, mākslinieki un autori ceturtdienās ir slēgta, bet teikums sanāk tā, ka kapsētā šie ļaudis tiek apglabāti katru dienu, izņemot ceturtdienā. Savukārt kādā Parīzes viesnīcā viesi sastopas ar šādu aicinājumu: "Please leave you values at the front desk." Viesnīcas ļaudis gribēja lūgt, lai viesi seifā atstāj savas vērtslietas (valuables), bet sanāca, ka viesiem tur jāatstāj vērtības (values). Cilvēks, kurš savas vērtības ir atstājis seifā, var iziet no viesnīcas un kādas Parīzes modes salona logā atrast paziņojumu, ka tur tiek piedāvātas "dresses for street walking" -- tātad, kleitas pastaigai, vien nelaime tāda, ka "street walking" pārnestā un vispārzināmā jēgā nozīmē prostitūciju.

Protams, šādas problēmas var rasties jebkurā ar Dievu uz pusēm zinātā valodā. Atceros, pirms pāris gadiem kāds nerātns cilvēks izplatīja fragmentus no tekstiem, kādus Latvijas nepilsoņi bija rakstījuši savos naturalizācijas eksāmenos. Joprojām pasmaidu, kad atceros šādu paziņojumu no vienas eksaminētas personas: "Esmu dzimusi un augusi ciemos." Taču angļu valoda šajā ziņā ir sevišķi problemātiska, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, angļu valodā vārdus var savienot visādos veidos. Piemēram, kurš varētu iedomāties, ka vārdi "throw" (mest) un "up" (augšup) savienojumā "throw up" nozīmē "vemt"? Un ne tikai -- "throw up your hands" nozīmē "padoties." "Hang" un "over" -- atkal, varētu likties pārsteidzoši, ka savienojums "hangover" nozīmē "paģiras" (par to savulaik ļoti uzjautrinājās augsti stāvoša politiska persona mūsu valstī, kurai es kādu brīdi mācīju angļu valodu). Un, otrkārt, angļu valodā, kā jau visās valodās, ir arī žargons -- kaut vai tas pats jēdziens "streetwalker." Jā, angļu valoda šajā ziņā nav viena. Cilvēks, kurš apgūst latviešu valodu, varētu nesaprast, ko nozīmē pārnestais jēdziens "vakars uz ezera." Bet angļu valoda tomēr šajā ziņā ir čempione. Atstāšu lasītājus ar šādām instrukcijām no kāda auto nomas salona Tokijā:

"When passenger of foot heave in sight, tootle the horn. Trumpet him melodiously at first, but if he still obstacles your passage then tootle him with vigor."

Jauku visiem dienu (un tā, starp citu, ir frāze, kuru Google "automātiskais "tulkošanas aparāts iztulko kā "Nice all day.")

otrdiena, 2009. gada 10. novembris

Viegli apmeklēt. Grūti dzīvot.

Labrīt, lasītāji!

"Es nezinu, un, ja arī es zinātu, es Jums to nestāstītu" -- šāda bijusi aviokompānijas airBaltic vadītāja un Šlesera mīlulīša airBertolta atbilde uz jautājumu par to, kas izstrādājis gandrīz miljonu latu vērto reklāmas kampaņu, kāda šoruden tiks izvērsta Vācijā, Krievijā un citās pasaules valstīs ar mērķi, Latvijas galvaspilsētai piesaistīt tūristus.

Šādu bezkaunību airBertolts var atļauties tieši tāpēc, ka viņam ir buldozera spēcīgā aizmugure. Taču, kāpēc gan jautājumam par reklāmas aģentūru, kas izstrādājusi kampaņu, būtu jābūt slepenam??! Varētu padomāt, ka reklāmas aģentūra mūsdienās, kad klientu ir maz, tieši priecātos par lielu un acīmredzot krietni naudīgu piedāvājumu. Protams, iespējams, ka aģentūra ir nokaunējusies par to, ka pirmais tās piedāvātais reklāmas lozunga variants bija amizanti kļūdains. "Easy to Go. Hard to Live." Tas nozīmē, ka Rīgu ir viegli apmeklēt, bet tajā ir grūti dzīvot. Freidiska kļūda, jo dzīve galvaspilsētā nudien ne visiem nav viegla, bet vienalga kļūda. Patiesībā bija domāts "Easy to Go. Hard to Leave" -- tātad, viegli apmeklēt, grūti no turienes aizbraukt. Arī tas nav īpaši labs lozungs. "Easy to Go" nav veiksmīgs sauklis, jo darbības vārds "to go" prasa priekšmetu. Un te nu mēs kārtējo reizi nonākam pie tā, kas notiek, ja darbu dara "savējie" un nevis profesionāli cilvēki.

Šāda visatļautība mūsu valstī sit pārāk augstu vilni. Sākot jau ar to, vai krīzes laiks ir pareizais brīdis, kad izgrūst gandrīz miljonu par reklāmas kampaņu. Turpinot ar to, vai airBertolts, kurš vismaz man nav zināms, kā reklāmas speciālists, ir pareizais cilvēks, kam vadīt attiecīgo kampaņu. Un salīdzinot ar to, ka veselības ministre jau ir paguvusi paziņot, ka viņai par skandālu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā nebūs nekā sakāma, jo tur ļaudis, tāpat kā viņa pati, ir "Tautas" partijai pietuvināti cilvēki. Kā vakar teicu raidījumā "Skats no malas", korumpētība un nepotisma celšana godā pati par sevi ir viena lieta, otra ir politiskais segums, kādu šī prettiesiskā rīcība pie mums allaž bauda. Mūsu politikāņi ir apraduši ar situāciju, kurā viņi var rakstīt likumus, par tiem palielīties, un tad tos vienkārši ignorēt. Šoferu dēliem un Šlesera mīlulīšiem labi. Bet pārējiem?

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 7. novembris

Par sievietēm un vanadzismu

Labrīt, lasītāji!

Šorīt presē lasāms, ka atsevišķi Latvijas Evaņģēliski vanadziskās baznīcas aktīvisti ir nākuši ar priekšlikumu, grozīt baznīcas satversmi tā, lai oficiāli noteiktu, ka sievietes nedrīkst kļūt par mācītājām. Kā zināms, šis "princips" baznīcā tika akceptēts brīdī, kad pašreizējais arhibīskaps nonāca pie varas, bet patlaban tas ir neoficiāls. Nu acīmredzot baznīca taisās to padarīt par pavisam oficiālu.

Šajā ziņā, un ne tikai, vanadziskā baznīca neiet kopā ar plašāko luterāņu kopienu. Dānijas luterāņu baznīca sievietes sāka ordinēt 1948., Zviedrijas -- 1960., Amerikas -- 1970., Somijas -- 1988. gadā. Emigrācijas latviešu luterāņu baznīca sievietes ordinē jau sen. Piemēram, lieliska mācītāja ir mana laba draudzene Vašingtonā Anita Vārsberga. Taču jautājums ir krietni plašāks nekā tas, ko dara citi. Vanadziskās baznīcas aktīvistu priekšlikuma pamatā ir pārliecība, ka puse Radītāja radīto cilvēku (piedevām Latvijā -- vairāk nekā puse) neder mācītāja amatam. No vienas puses, protams, Bībelē vairākās vietās ir teikts, ka sievietei baznīcas lietās der klusu stāvēt. No otras puses, Bībelē arī ir teikts, ka vergu turēšana ir akceptējama, ka ēst garneles ir grēks un, ja kas, ka sievietes mēnešreizes laikā jebkurš krēsls, uz kura viņa apsēžas, uz nedēļu ir nešķīsts. Ceru, ka konsekvences labad visi sieviešu ordinācijas piekritēji ievēro visus šos principus. Esmu pārliecināts, ka viņi tā nedara, un tāpēc ir liekuļi.

Kāpēc sieviete nevar būt mācītāja? Vai viņai nav pārdomas par Radītāju un Viņa attiecībām ar cilvēkiem? Vai viņai nevar būt tās līdzjūtības, kāda ir nepieciešama, lai aprūpētu draudzi? Vai viņa automātiski ir dumjāka par jebkuru vīrieti? Sievietes taču allaž ir bijušas ģimenes gani. Nospiedošais vairākums skolotāju un medmāsu ir sievietes. Aprūpēt citus viņas taču prot. Protams, ne visas, bet tomēr.

Man vienmēr ir licies, ka organizētā baznīca Jēzus vēsti sāka pārkārtot aptuveni vienu sekundi pēc viņa nāves. Es baznīcā eju un reizēm dievkalpojumus vadu tāpēc, ka tas man ļauj pārdomāt savas attiecības ar Radītāju un, jā, arī paust savu viedokli par to, kāda ir mūsdienu kristiešu dzīve. Es ticu Radītājam un neticu, ka Viņš ir aizspriedumains. Daudzviet pasaulē organizētā baznīca Jēzus teikto vienkārši ignorē. Pārdaugavā mums ir sekta, kura Jēzus teikto -- ka kamielim ir vieglāk izspraukties cauri adatas acij nekā bagātam cilvēkam ir nokļūt debesīs -- ir pārvērtusi par vēsti, ka patiesībā Jēzus vēlas, lai visi būtu pēc iespējas bagātāki. Vanadziskie aktīvisti, kuri Bībeli vicina pa gaisu tad, kad ir nepieciešams noliegt seksuālo minoritāšu dzīvi, klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, kad runa ir par laulības šķiršanu -- par to Jēzus, ja kas, ir runājis krietni vairāk, nekā par daudzām citām lietām, un nebūt ne pozitīvā nozīmē. Pat Romas katoļu baznīca patlaban atkāpjas no saviem principiem par mācītāju celibātu, lai baznīcai varētu pievienoties laulāti anglikāņu mācītāji, kuri vēlas atrast domubiedrus seksima un arī homofobijas dēļ. Tas viss ir pagalam nožēlojami, jo Jāņa evaņģēlijā Jēzus ir teicis, ka ikkatrs, kas viņam tic, iemantos mūžīgo dzīvību. Nevienā Bībeles tulkojumā (un, starp citu, mūsdienu Bībele visnotaļ plaši atšķiras no teksta, kurš tika rakstīts pirms 2000 gadiem, jo tulkotāji reizēm nejauši, bet pietiekami bieži ar konkrētu nolūku ir mainījuši to, kas tur ir teikts) nav zemsvītras atsauces, kurā būtu teikts, ka šī vēsts neattiecas uz to grupu sabiedrībā vai citu. Latvijas vanadziskajā baznīcā acīmredzot sievietes, kuras jūt Radītāja aicinājumu (un nešaubīsimies ne mirkli, ka Viņš tomēr nešķiro labus cilvēkus pēc dzimuma), ir spiestas vai nu to ignorēt, vai arī emigrēt. Ārzemēs ir pietiekami daudz Latvijas sieviešu, kuras aicinājumam nevar sekot šeit, un tāpēc tam seko citur. Vai mūsu valstī sievietes tiešām ir tik nevajadzīgas? Nē. Arī baznīcā nē.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 4. novembris

"Ārkārtīgi kaitīgi un netaisnīgi"

Labrīt, lasītāji!

Bloga virsrakstā minētos vārdus paudis "Tautas" partijas Saeimas frakcijas vadītāja vietnieks Vents Krauklis. Ko tad viņš uzskata par "ārkārtīgi kaitīgu un netaisnīgu"? Runa ir par Starptautisko valūtas fondu un tā prasībām, šajā gadījumā -- par progresīva individuālā ienākuma nodokļa ieviešanu.

Progresīvs nodoklis droši vien kaitētu "Tautas" partijas dziļo kabatu īpašniekiem vairāk, nekā vidējam un mirstīgajam Latvijas pilsonim, bet te tas nav galvenais. Galvenais tomēr ir mūsu valsts nebeidzamā ampelēšanās ar visu ko pēc kārtas. Ja vēstulē, kura tika nosūtīta SVF un citiem aizdevējiem, bija solīta ienākuma nodokļa paaugstināšana tad, pirmkārt, valdībai par to vajadzēja pastāstīt arī Latvijas iedzīvotājiem (atcerēsimies, cik ilgi politikāņi centās saglabāt vēstules slepenību un gražījās par to, ka tā tika nopludināta ziņu aģentūrām), un, otrkārt, tagad nav absolūti nekāda iemesla domāt, ka starptautiskie aizdevēji vēstuli uzskatīts par kaut ko nenopietnu un aizmirstamu. Latvijas jau tā stipri apskādēto reputāciju šie procesi neuzlabos nemaz.

Taču runa ir arī par liekulību. Ja nu reiz visā nodokļu diskusijā kaut kas ir "ārkārtīgi kaitīgs un netaisnīgs," tad tā ir tieši politikāņu uzceptā doma par neapliekamā minimuma samazināšanu. Atšķirībā no progresīvā ienākuma nodokļa, šis ir gandrīz vai pats regresīvākais solis (PVN paaugstināšana būtu vēl viens), jo tas ietekmēs absolūti visus nodokļu maksātājus pēc kārtas, ne tikai tos, kuriem arī krīzes apstākļos ienākumi ir lielāki. Ar to nebūt negribu teikt, ka obligāti vajag ieviest progresīvo ienākuma nodokli, jo taisnība šodien ir Dienas Biznesam, kurš aizrāda, ka apsviedīgi darboņi mūsu valstī, tajā skaitā Rīgas Buldozera mīlulītis airBertolts, jau savus darbiniekus ir pārkvalicējuši par kipriešiem, jo Kiprā, lūk, ar nodarbinātu saistīti nodokļi ir zemāki. Sanāks tā, ka augstāku nodokli maksās tikai tie, kuri nav pietiekami apķērīgi, lai savus ienākumus paslēptu kaut kur citur, un līdz ar to nekādi milzīgi ienākumi valstij no tā nesanāktu.

Taču kaut kur visā šajā jezgā ir pazudusi saruna par to, ka valsts finanses var uzlabot ne vien ar nodokļu celšanu, bet arī ar izdevumu samazināšanu. Kur, piemēram, ir iestrēdzis tā dēvētais "Zalāna plāns" par ministriju skaita samazināšanu? Jādomā, ka to aizslēgtā atvilktnē glabā tie ierēdņi, kuri vēl nav zaudējuši darbu, bet kuriem tas noteikti draudētu, ja kāda ministrija tiktu likvidēta. Taču tas nav arguments. Izšķērdība valsts un pašvaldību darbā nav pazudusi, un cita starpā, lūdzu, atcerēsimies, ka pusmiljards latu valsts budžetā būs "jāoptimizē" arī nākamgad. Kaimiņos Igaunijā valdība "trekno gadu" laikā naudu ielika kasē, nevis izspļāva to visos iespējamos virzienos uz "gāzi grīdā" filozofijas pamata. Un nu igauņiem ir nauda investīcijām, tajā skaitā viņi būvē mākslīgas salas, lai piesaistītu tūristus tāpat, kā Dubajā. Pie mums, savukārt, nav redzams absolūti nekas, kas būtu vērsts uz ekonomikas uzsildīšanu, lai uzņēmumi varētu strādāt, nodarbināt cilvēkus, maksāt nodokļus un tā nodrošināt tautsaimniecības atlabšanu. Nē, pie mums politikāņi prot tikai par nodokļiem domāt, turklāt lielākoties tikai par tiem, kas kaitēs sabiedrības trūcīgajam galam, ne jau oligarhiem un viņu pakalpiņiem. Lūk, kas ir "kaitīgi."

Jauku visiem dienu!
 

free counter