piektdiena, 2009. gada 31. jūlijs

Par lidmašīnām, baloniem, Aišu un Baibu -- pārdomas piektdienā

Labrīt, lasītāji!

Par "Jauno vilni" katru gadu tiek rakstīts daudz. Šogad man nebija īpašu plānu to apcerēt, taču ziņa, ka festivāla dēļ divas lidmašīnas bija spiestas nosēsties nevis Rīgas, bet gan attiecīgi Tallinas un Viļņas lidostā, tomēr vienaldzīgus mūs nevar atstāt. Jo te mazāk ir runa par augstprātīgajiem kaimiņvalsts ļaudīm, kuri katru vasaru ierodas Latvijā, lai uztaisītu vienu pavisam krievisku šovu, kā par šķietami elpu aizraujošu nekompetenci Latvijas pārvaldē. Pieļausim, ka JV organizētāji jau laikus informēja attiecīgās instances, ka festivāla laikā paredzēti lidmašīnu paraugdemonstrējumi un balonu palaišana gaisā. Vispār ziņots, ka attiecīgās instances par to visu teica ladna ("lūdzu" festivāla organizētājiem droši vien ir pārāk sarežģīts svešvārds). Tādā gadījumā, kā tas var būt, ka lidmašīnas pilots par paraugdemonstrējumiem un baloniem uzzināja tikai tajā brīdī, kad jau tuvojās Rīgas lidostai?!! Šķiet, te jau sāk veidoties sava veida "sistēma" -- pirms pāris nedēļām rakstīju par iekāpšanu airBaltic lidmašīnā, lai konstatētu, ka man paredzētajā vietā kāds jau sēž. Tā kaut ko es nudien visā savā garajā mūžā redzēju pirmo reizi -- ka pēc idejas datorizēta sistēma uz vienu un to pašu sēdvietu izspļauj divas iekāpšanas kartes. Šajā gadījumā ir tieši tāds pats jautājums -- kurš cilvēks kuram cilvēkam nepateica to, kas tomēr bija obligāti paziņojams? Proti -- ka debesīs virs Latvijas kādu brīdi būs paraugdemonstrējumi un baloni? Tajās lidmašīnās, kuras bija spiestas nosēsties citur, bija 243 pasažieri. Tajā skaitā tādi, kas priecājās par atgriešanos mājās, bet ej tu nost ... nē, vismaz kāds brīdis ar visu rokas bagāžu ir jāpavada svešā lidostā.

Solīta dienesta izmeklēšana. Te nedrīkst būt ķeksītis. Aviodrošība tomēr nav kaut kas tāds, kam pieiet vieglprātīgi.

Piedevām arī "JV" organizētāji nav gluži bez vainas, tiesa, citā nozīmē. Acīmredzot viņi nav pamanījuši, ka jau visnotaļ sen vides aktīvisti pasaulē aicina izbeigt masveida balonu palaišanu gaisā, jo smuki jau izskatās, kā simtiem baloni ceļas debesīs, taču fakts ir tāds, ka agrāk vai vēlāk baloni atkal nolaidīsies. Un saplīsīs. Un nonāks dažādu dzīvnieku māgā. Un šiem dzīvniekiem radīs lielas sāpes, nepatikšanas un nāvi. Arī tad, ja noplakušo balonu neviens dzīvnieks neapēd, tas vienalga kļūst par piesārņojumu. Paldies, "JV." Paldies arī telekompānijai, kura to pārraida, par kārtējo valsts valodas likuma kliedzošu pārkāpumu. Saprotu, ka festivāla apmeklētāji Jūrmalā atstāj lielu piķi. Alla Borisovna un viņas paijpuisītis par savu "prezidenta svītu" vien maksā milzīgu naudu. Bet tomēr.

Ja reiz pateikts tas, tad arī gribu pateikt, ka man ļoti patika, kā Aiša dziedāja dziesmu "Me and Bobby McGee." Man vispār patīk, kā Aiša dzied, un "Me and Bobby McGee" ir viena no manām mīļākajām dziesmām. Interesanti, ka visur tā tika pieteikta kā Dženisas Džoplinas dziesma, un Aiša būtībā viens pret vienu izpildīja Dž. Džoplinas 1970. gadā (tikai dažas dienas pirms dīvas nāves) ierakstīto versiju. Patiesībā dziesma pieder Krisa Kristofersona spalvai, un oriģinālversijā "Bobby" bija meitene, par kuru dziedāja Rodžers Millers, kā arī pats K. Kristofersons. Tas tā -- zināšanai.

Un pēdīgi -- viedi, pat ļoti, ļoti viedi vārdi šodien Dienas Biznesā lasāmi no kādreizējās Statoil vadītājas Latvijā Baibas Rubesas. Piemēram: "Man ir milzīgs kauns par to, kas ir noticis Latvijā, ir nesapratne par to, ka joprojām, lasot ziņas un skatoties TV raidījumus, ir vērojama tēlošana, ka viss vēl ir normāli, ka ar valsts pārvaldes procesiem viss vēl ir kārtībā un kaut kā jau izķepurosimies." Un "Par to, ka Latvijā būs 'ziepes', tika runāts jau gadiem ilgi gan no Ārvalstu investoru padomes, gan vairākām citām pusēm." Un "Manuprāt, te nav runa par to, ka mēs būtu muļķi -- drīzāk mēs esam bijuši apzināti akli, kurli vai mēmi." Šodienas Dienas Biznesā -- iesaku.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 30. jūlijs

Orakuls no pagātnes

Labrīt, lasītāji!

Ilgi domāju, domāju, un neatcerējos, ka jebkad pēdējos gados būtu kādā latviešu laikrakstā redzējis interviju ar kādreizējo Kompartijas bosu, valsts nodevēju un pašreizējo Eiropas Parlamenta deputātu Alfrēdu Rubiku. Šorīt tāda atradās Atkarīgajā Rīta Avīzē, kur Rubiku intervēja kādreizējā Tautas frontes spīdekle, pēcākā tenku kule un vīriešu aplidotāja Elita Veidemane. Intervijā Rubiks daudz stāsta par to, kas Latvijai kaiš. Viņš skaidro, kāpēc viņš Eiropas Parlamentā darbosies lauksaimniecības jomā -- izrādās, bijušajais Rīgas mērs uzauga laukos, kādu sprīdi strādāja pat kolhozā. Lai nu tas tā būtu. Bet intervijā ir pāris vietas, kuras lika izbrīnā šūpot galvu par to, kā kāds cilvēks var būt tik ... nu, teiksim nezinošs. It īpaši tas ir sakāms par šo apgalvojumu:

"Bet vispār – man šķiet, ka tas, kas notiek tagad ar Latviju, tiek darīts speciāli – lai NATO šeit varētu sākt saimniekošanu."

Veidemane pajautā gan, ko Rubiks ar to ir domājis (atbilde: "Viss ir vienkārši: ja šeit sāksies nekārtības un policija ar tām netiks galā, nāksies ievest NATO karaspēku"), bet tālāk šo lietu neattīsta. Protams, NATO mūsu valsts "kreisajam" spārnam vienmēr ir bijis liels bubulis, bet vienalga laikraksts, kuru intervijas varonis apraksta ar vārdu "nopietns" tomēr būtu varējis uzdot vismaz vēl vienu jautājumu par minēto apgalvojumu. Piemēram: "Vai Jūs vispār esat zaudējis veselo saprātu?" NATO karaspēks kā reakcija, piemēram, pret 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā, ar kuriem policija arī tā īsti netika galā, bet ne tāpēc, ka policija strādāja neprofesionāli? Nu, nē.

Vēl Rubiks ir atradis par vajadzīgu izrevidēt savas attiecības ar valsti: "Tad, kad bija tiesa pret mani, redzēju, ka tur viens otrs centās pierādīt, ka tieši mans morāles līmenis ir zems, ka tieši es pret Latviju kaut ko esmu darījis. Nu nevarēja viņi neko pierādīt, jo nekā tāda nebija!" Jā, sešarpus gadi cietumā acīmredzot bija par "neko tādu." Valsts nodevība laikam ir "nekas tāds."

Rubikam ir arī skaidrojums par to, kāpēc Latvijā viss notiek klupšus krišus -- pašreizējie politikāņi, atšķirībā no viņa, esot pārāk nepieredzējuši. Pats Rubiks karjeru veidoja caur Komjaunatni, tad partijas komiteju, tad rajona darbu u.tml. Nudien, pie mums lopu dakteris var kļūt par aizsardzības ministru. Kāds ir risinājums? "Skatos arī uz Aivaru Lembergu. Domāju, ka nekas ar to viņa prāvu nebūs. Lai aizbrauc uz Ventspili visi tie, kuri arī ir tikpat bagāti kā Lembergs, un paskatās, ko viņš tur ir paveicis, lai tad salīdzina, kāda izskatās Rīga un citas pilsētas. Viņš tur, protams, pieradis dzīvot kā maziņš ķeizars – es domāju labā nozīmē, un viņa varēšanu pierādīja arī pēdējās vēlēšanas, kurās par Lembergu nobalsoja 60% vēlētāju." Mjā. Pateicības žests latviešu laikrakstam, kurš beidzot atļāva Rubikam tērzēt un tērgāt par savu pārliecību? Un kā pārdomas par Puzes ķeizaru saskan ar citu kādreizējā Kompartijas bosa apgalvojumu ("Šodien viss ir pērkams un pārdodams. Un kur palicis godaprāts un disciplīna?")?

Alfrēdam Rubikam vajadzētu būt vēstures reliktam, tas, ka politorganizācija, kura uzdrīkstas savā nosaukumā lietot vārdu "saskaņa" viņu ir nosūtījusi uz Eiropu, valstij ir milzīgs kauns. Taču tas ir kauns arī Latvijas elektorātam. Kā jau daudz rakstīts, latviešiem vienmēr ir vajadzīgas septiņas partijas -- raugi, nupat policists dibina atkal jaunu. Kamēr tas tā būs, nāksies klausīties orakulos no pagātnes. Ar visu no tā izrietošo.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 28. jūlijs

Par "Tautas" partijas "demaršu"

Labrīt, lasītāji!

Vienkārši izbrīnu rada "Tautas" partijas ākstīšanās ap jautājumu par attiecībām ar Starptautisko valūtas fondu, jo nudien rodas iespaids, ka partija ir nolēmusi -- ja jau sabiedrība tai vairs neuzticas, tad valsti var vienkārši iznīcināt. Vakar bija vajadzīgas piecarpus stundas, lai partijas vadītājs Segliņš vispirms pateiktu, ka SVF un valdības sagatavoto vēstuli partija neparakstīs, un pēc tam pateiktu, ka parakstīs gan. Pēdējais lēmums nāca pēc sarunas ar premjerministru un finanšu ministru. Jādomā, ka minētie kungi pret Segliņu izturējās kā pret huligānisku tīni, jo šādu attieksmi viņš ir pelnījis ar uzviju. Skaidrojums, ka TP vēstuli nevar parakstīt, jo sabiedrībai tā neesot pietiekami paskaidrota, ir vienkārši fantastika no partijas, kuras viens no centrālajiem vadmotīviem allaž ir bijis, "kvaukšķiem" nestāstīt neko. Raksturīgi, ka viens no tiem, kuri aicināja vēstuli neparakstīt, ja var ticēt avīzēs rakstītajam, bija kādreizējais "stabilitātes garants" Kalvītis.

Mūsdienās jau neklājas kādu politisku partiju vienkārši aizliegt, kā 90. gadu sākumā valsts izdarīja ar Kompartiju, taču ir neiespējami saprast, ko šajā varzā joprojām meklē inteliģenti cilvēki tādi, kā Dzintars Ābiķis, Jānis Lagzdiņš un Vaira Paegle. Kurā brīdī viņiem tomēr apniks atrasties partijā, kura apkauno sevi un visu valsti atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal? Vai tiešām vēlme skūpstīt partijas krusttēva pēcpusi ir tik spēcīga, ka partija ir gatava riskēt ar pašu valsti un tās tautsaimniecību? Jo viens ir pilnīgi skaidrs -- informācija par partijas "demaršu" pasaulē izplatījās zibens ātrumā, ziņots, ka tā rezultātā strauji samazinājās Zviedrijas banku akciju vērtība. Partija, kura pie teikšanas Latvijā ir bijusi gandrīz nepārtraukti kopš 90. gadu beigām, nevar nezināt, ka Latvija patlaban ir bezdibeņa malā, jo TP vairāk nekā jebkura cita partija par šo faktu ir atbildīga. Vēl vairāk, tajā vismaz teorētiski ir finanšu speciālisti, kuri zina, ka bezatbildīga rīcība tieši šajā jomā Latvijai ir milzīgi bīstama. Vai atkal partijas valde paraustīja plecus un pateica "nasing spešal"? Bail iedomāties.

Pēdējo pāris dienu laikā Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā," kuru vadu, kamēr kolēģis Aidis Tomsons ir atvaļinājumā, vairākkārt esmu viesiem uzdevis aptuveni šādu jautājumu: "It kā Saeimas deputāti un valdības ministri lielākoties ir inteliģenti cilvēki, daudzi no viņiem ir patīkami un jauki. Kā tas nākas, ka nonākot Jēkaba ielā, viņi automātiski kļūst par idiotiem?" Atbildes uz šo jautājumu ir bijušas dažādas, bet nudien gribētos cerēt, ka "Tautas" partijā vēl ir vismaz daži cilvēki, kuriem par partijas uzvedību ir milzīgs kauns. Dzintar, Jāni un Vaira -- ejiet prom no šīs partijas! Jūs palīdzat graut Latviju, un tam tā nav jābūt. Patlaban politikā runā par "labējo" partiju konsolidāciju. TP neviens šajā konsolidācijas procesā negribēs redzēt, tā ir noiets un pilnībā diskreditēts etaps. Glābieties! Vai arī Jums visiem trim siltais krēsls ir svarīgāks par valsts nākotni? Būtu sāpīgi tā domāt.

Jauku visiem dienu (izņemot tos, kuri vakar veicināja "Tautas" partijas idiotisko uzvedību -- viņiem gan ne)!

pirmdiena, 2009. gada 27. jūlijs

Briesmu laiki, briesmu laiki!

Labrīt, lasītāji!

Man nekad nav īpaši gribējies būt par politiķi, bet nupat jau nemaz vairs ne, vismaz ne mūsu valstī. Gluži žēl ir par tiem ļaudīm, kuri patlaban ir valsts valdošajā koalīcijā, jo viņiem patlaban ne mukt pa kreisi, ne mukt pa labi -- labi nav, nav un vēlreiz nav.

Vakar Valsts prezidents žurnālistiem pastāstīja, ka pēc atvaļinājuma pārtraukšanas un mājās pārbraukšanas, viņam izdevies visas attiecīgās partijas tomēr pārliecināt, ka aizdevums no Starptautiskā valūtas fonda tomēr ir vajadzīgs un tāpēc tomēr būs jāparaksta vēstule un tomēr būs jānodrošina, ka budžets šogad tiek samazināts vēl pa kādu strīķīti, un nākamajā gadā tiek samazināts uzreiz par 500 miljoniem latu. Tā, starp citu, ir aptuveni tikpat liela summa, kā valsts konsolidētā budžeta deficīts šā gada pirmajos sešos mēnešos (457,78 miljoni latu).

Nelaimīgi politikāņi var justies tāpēc, ka nākamgad paredzamas Saeimas vēlēšanas. Tā dokumenta saturs, kuru valsts veido kopīgi ar SVF, patlaban vēl skaitās slepens, taču šis tas par to jau neoficiāli ir zināms. Lai arī vakar Valsts prezidents solīja, ka nepatīkamu pārsteigumu tajā nebūšot, diez vai darba ļaudis būs īpaši iepriecināti par pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšanu vēl par trim procentiem, kā tas esot tekstā paģērēts. Progresīvā ienākumu nodokļa ieviešana sākot no 500 latiem mēnesī varbūt ir progresīvs solis, taču nākamruden pie urnām ies arī tie, kuri pelna no 501 lata, piedevām nav absolūti nekāda jautājuma par to, ka daudzviet uzņēmējdarbībā piepeši parādīsies vesela strīpa ļaužu, kuri oficiāli pelna tikai 499 latus un 99 santīmus mēnesī. Turklāt ir arī visnotaļ skaidrs, ka patlaban veidojas jauns emigrācijas vilnis. Viņdien par pārcelšanos uz Lielbritāniju man paziņoja pakalpojuma sniedzējs, kura pakalpojumus reizi nedēļā biju izmantojis jau 15 gadu garumā. Turējās, turējās, bet neizturēja. Viņš nav viens. Un katrs strādājošs cilvēks, kurš aizbrauc projām, vairs nav nodokļu maksātājs pie mums, vismaz PVN gadījumā noteikti ne.

Protams, politikāņu šķirā labi ir tiem, kuri tam visam var uzgriezt pēcpusi. Opozīcijai nav jāraizējas ne par ko, un šajā kontekstā pavisam dīvaina liekas Rīgas domes ušašleskoervara "tandēma" dižošanās, ka jau septembrī valdība kritīs un tad "tandēms" pārņems varu arī valstī. Uzņemties līdzatbildību par ļoti sāpīgajiem lēmumiem, kādi tuvākajā laikā būs pieņemami? Nu, diez vai, lai arī "tandēma" lielākā brāļa dižmanība nekur nav pazudusi. Arī jaunākajā žurnāla Klubs numurā viņš aizgūtnēm stāsta, cik ir lielisks un perfekts un superīgs un nekad nav kļūdījies. Savukārt nelabumu rada tie politikāņi, kuri tagad klārē, ka aizdevums no Starptautiskā valūtas fonda Latvijai nemaz nav vajadzīgs. Pirmām kārtām te ir runa par zaļo zemnieku bosu Brigmani, kura pārstāvētajam spēkam nav svarīgs absolūti nekas, kā vien palikšana varas koridoros, lai pasargātu vēl lielāko bosu. Par tādu pretīgu bezatbildību varētu vien pasmīnēt, bet diemžēl arī ZZS ir valdošajā koalīcijā. Lielāku izbrīnu rada iekšlietu ministre Mūrniece no Jaunā laika. Var jau saprast viņas sašutumu par to, ka laikā, kad Jaunais laiks Saeimā skaitījās spitālīgs, valdošā "elite" sastrādāja tādus brīnumdarbus, ka patlaban sāk rādīties, ka bezmaz būs jālikvidē Valsts policija, bet premjerministra un finanšu ministra pārstāvētās partijas pārstāvei gan mēle drusku vairāk būtu jātur aiz zobiem.

Ir arī tas apstāklis, ka aita jau uz kautuvi nedodas labprātīgi. Tā pati Mūrniece paziņoja par Policijas akadēmijas likvidēšanu, un nekavējoties laikrakstos sāka parādīties garas depešas no dažādiem speciālistiem par milzīgo kaiti Latvijas valstij un tautai, kādu it kā nodarītu minētās iestādes slēgšana. Par pensiju sistēmas pārkārtošanu Satversmes tiesa jau saņēmusi 6000 un vairāk iesniegumu. Laimīgā kārtā, zināma pieredze valdošajiem šajā lietā jau ir. Brīdī, piemēram, kad kļuva skaidrs, cik absolūti bezjēdzīga ir "integrācijas ministrija," ja to vada cilvēks, kuram integrācija ir interesanta tikai savas partijas šaurpierainajā izpratnē, ministriju likvidēja. Tieši šomēnes attiecīgās funkcijas pārņēma Tieslietu ministrija, jaunajā integrācijas departamentā ir astoņas štata vietas -- krietni mazāk, nekā blondīņu aplidotāja un "ģimenes vērtību" sludinātāja kantorī. Vai patlaban valstij ir vajadzīga atsevišķa Pašvaldību ministrija? Vides ministrija un Zemkopības ministrija teorētiski pārstāv divas pretējas nometnes (skat. iepriekšējo piezīmi par "zemnieku" un "zaļo" raison d'etre Latvijas politikā), bet vai arī tā patlaban ir pārlieka greznība? Vai ir izdarīts viss, lai "optimizētu" valsts pārvaldes daudzos departamentus un nodaļas un citas struktūrvienības? Nu, nē.

Bet galvenais te būs cits -- vai valdošie pratīs sabiedrībai paskaidrot, kas tiek darīts un kāpēc? Raksturīgi, ka jau otro reizi pēc kārtas galvenais informācijas sniedzējs par notiekošo ir bijis Valsts prezidents, kuram patiesībā attiecīgajā procesā ir labākajā gadījumā pakārtota loma. Dombrovskis un Repše nav talantīgi sabiedrības uzrunātāji. Ja rezultātā sabiedrība sapratīs, ka politikāņi kārtējo reizi vispirms padomā paši par sevi un tikai pēc tam par kaut ko citu, tad nākamgad rudenī pilnīgi noteikti visa valdošā pleijāde Saeimas siltajiem krēsliem varēs pateikt "čau." Vien -- kas nāks vietā? Alfrēda Rubika pārstāvētais spēks tandēmā ar "gāze grīdā" klasiķi? Bail iedomāties. Turēsim īkšķus, mīļie. Par veselo saprātu.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 23. jūlijs

Par šīrīta notikumiem Kundziņsalā

Labdien, lasītāji!

Paldies Dievam, acīmredzot tikām cauri tikai ar vieglu izbīli. Šorīt Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ļaudis kopā ar ķīmiķiem un citām ieinteresētām personām tika galā ar gāzes izplūdi Rīgas ostā, kura varēja kļūt par visai smagu katastrofu. Man personīgi nav iebildumu pret to, ka notikuma laikā netika ieslēgta avārijas sirēnu sistēma. Pirmkārt, divos naktī tas radītu visnotaļ milzīgu paniku, un otrkārt, sirēna skanētu visā pilsētā, ne jau tikai tajā mazapdzīvotajā teritorijā, kuru gāzes noplūde ietekmēja vistiešāk. Tos, kuri tur dzīvo, apzināja policija, notika gan brīvprātīga gan arī, dažos gadījumos, piespiedu evakuācija. Manuprāt, ar to arī pietika.

Tik tālu paldies Dievam. Taču te ir arī daudz, daudz plašāks jautājums par to, ka Rīgas pilsētas centrā glabājas dzīvībai bīstamas ķimikālijas. Raksturīgi, ka šodien preses konferencē par notikušo viens no galvenajiem runātājiem bija cilvēks, kuram ar to visu ir labākā gadījumā pastarpināts sakars Šlesers, un nav pārsteigums, kas viņam par to bija sakāms. Rīgas osta ir tieši tur, kur tai ir jābūt un, ja kāds ir nolēmis dzīvot ostas teritorijā, tad pats vainīgs. Tas saskan ar lietām, kuras šis dabas bērns, bet absolūti ne kādā gadījumā ne dabas draugs, ir teicis arī citreiz.

Taču rodas jautājums -- kas tur bija vispirms, osta vai cilvēki? Rīga ir bijusi ostas pilsēta jau kopš pašiem, pašiem pirmsākumiem, un loģiski, ka tā ir osta joprojām. Taču Rīga ir arī blīvi apdzīvota pilsēta. Ja šodien ķimikālijas būtu nevis mazliet izplūdušas pa gaisu, bet sprāgušas, tad ir grūti spriest, kas būtu noticis un cik ļoti tas būtu ietekmējis ļaudis ne vien Kundziņsalā, bet arī Purvciemā un Vecmīlgrāvī. Nebūt nav loģiski, ka šādā vidē vispār šādu vielu glabāšana ir atļauta. Protams, bīstamas vielas mēs visi izmantojam vairumā. Jebkurai mājsaimniecei skapī glabājas vesela strīpa vielu, kuras cilvēku var bez problēmām noindēt, vai vismaz viņam stipri bojāt dzīvi. Turklāt ir arī uzņēmumi, kuri ar šādām vielām strādā nepārtraukti. Tā ķimikālija, kura šorīt izplūda Kundziņsalā, kādam pieder un kāds ar to kaut ko dara. Tas ir skaidrs. Taču vieta, kurā šādas vielas glabā, turklāt vairumā, nedrīkst būt, piemēram, pamatskolas pagrabā. Kāpēc tādai ir jābūt blīvi apdzīvotas pilsētas pašā centrā? Te tomēr naudas raušana, kas vienmēr ir bijusi Šlesera galvenais vadmotīvs dzīvē, nedrīkst būt galvenais. Vēl nav zināms, ko šīrīta negadījums nodarīja videi, bet raksturīgi, ka patlaban joprojām Daugavā ir aizliegts peldēties un makšķerēt. Vai tiešām mums ir vajadzīga viena pavisam milzīga traģēdija, pirms saprast, ka dzīvībai bīstamu vielu terminālis un daudzstāvu dzīvojamā māja nav divi savienojami objekti? Var jau teikt, kā to dara Šlesers, ka cilvēki paši ir vainīgi, bet ostas attīstībā ir ļoti daudz kas noticis tāds, kas sākās tikai pēc tam, kad attiecīgajā teritorijā ļaudis jau dzīvoja. Piedevām ļoti smagas avārijas gadījumā runa nebūt nebūtu tikai par Kundziņsalu un tai piegulošo teritoriju. Visu Rīgu evakuēt -- tas nu gan būtu kaut kas.

Nebūt nesaku, ka Rīgas osta būtu jāslēdz, lai gan pilnīgi noteikti saku, ka šleseriskajai alkatībai tur ir jāpieliek viens ļoti, ļoti trekns punkts. Taču ir jābūt daudz stingrākiem noteikumiem par to, kas tur tiek glabāts. Šorīt laimējās. Nākošreiz varbūt nelaimēsies.

Jauku visiem dienu.

trešdiena, 2009. gada 22. jūlijs

Pateiksim, pateiksim ... bet kaut kad vēlāk

Labrīt, lasītāji!

Informācija par ļaudīm, kuri sameta naudiņu, lai ofšora uzņēmums varētu nopirkt laikrakstu Diena, tiks atklāta pēc pāris nedēļām. Dati par aviokompānijas airBaltic finanšu stāvokli ir pietiekami satraucoši, lai uzņēmuma vadītājs un eksklusīvā ne-amatpersonas statusa baudītājs Fliks vakar dietu uz Ministru kabinetu, lai aiz slēgtām durvīm par tiem vaidētu, bet sabiedrībai tie taps zināmi ... augustā. Savukārt pensionāriem patlaban klājas drebēt un trīcēt, jo it kā Starptautiskais Valūtas fonds ir pieprasījis pensiju samazināšanu ... bet droši mēs to nevaram zināt, jo vēstule no SVF skaitās noslēpums.

Kāpēc, kādēļ un kamdēļ? Kādreizējais augsti stāvošais Dienas darbinieks Aleksandrs Tralmaks pilnīgi noteikti zina, ka laikraksta reputāciju grauj katra stunda un katra diena, kuras laikā viņš lakstojas ap sava darījuma finansētājiem. Taču, kā šodien ziņoja laikraksts, "vēl jāpaiet vairākām nedēļām, kamēr varēšot publiskot fondā ieguldījušo personu vārdus." Vai dieniņ, cik ļoti kautrīgas acīmredzot ir šīs "fondā ieguldījušās personas"! Man kolēģu Dienā ir vienkārši žēl. Noteikti nav viegli strādāt, ja katru brīdi ir aizdomas, ka pa augšām notiek šeptēšanās. Kā rakstīju vakar, man nav pamata apgalvot, ka tik tiešām tā ir šeptēšanās, bet te nākas kārtējo reizi uzdot jautājumu, kurš mūsu politkorumpekonomiskajā vidē tiek aizmirsts atkal un atkal: Kā tas izskatās? Un, kā jau parasti, atbilde uz šo jautājumu ir: Visai šmucīgi.

Kas attiecas uz airBaltic, nebūtu jau nekāda iemesla, kāpēc sabiedrībai par tā finansēm būtu jāzina ātrāk, nevis vēlāk, ja vien nebūtu tas apstāklis, ka, pirmkārt, valstij šajā uzņēmumā joprojām pieder ievērojama daļa un, otrkārt, tas ir tas viens uzņēmums, ap kuru valsts Satiksmes ministrijas personā ir luncinājusies un laizījusies tik ļoti, ka mīlas skurbulī pret Bertoltu Fliku tā ir atļāvusies aizmirst gan par konkurences noteikumiem, gan arī par likumu, kas saistās ar valsts amatpersonām. Pagājušajā nedēļā es pats biju airBaltic klients. Propelleru lidmašīnā (21. gadsimtā -- ?!), kurā, man iekāpjot, man paredzētajā vietā kāds jau sēdēja. Un tik tiešām šim kādam bija iekāpšanas karte ar to pašu numuru, kāds bija iedots man. Tā kaut ko nudien es savā garajā mūžā piedzīvoju pašu, pašu pirmo reizi. Salonā notika visai liela bīdīšanās un pārgrupēšanās, jo es nebiju vienīgais, kuram kāds bija paredzējis ne to vietu. Grupai ļaužu, kuri, iespējams, devās uz Raimonda Paula protežēto krievu pasākumu Jūrmalā, nācās vieniem sēdēt te, bet citiem atkal -- tur, lai arī viņi bija pasūtījuši biļetes kopā. Šķiet, nesen Fliks kādā avīzē stāstīja, ka Latvijā dzīvojošo airBaltic klientu skaits ir sarucis līdz kādiem 17 procentiem, visi pārējie ir ārzemnieki. Gribas domāt, ka ekonomiskā krīze nav vienīgais iemesls, kāpēc tas tā ir. Vienīgā nelaime -- minētā mīlestības afēra starp Fliku un Šleseru no Rīgas ir aizdzinusi gandrīz visas iespējamās alternatīvas. Un tieši tāpēc sabiedrībai ir visas tiesības un interese to zināt, ja Latvijas galvenā aviolīnija tuvojas kraham.

Un vēl pensionāri. Šodien Latvijas Avīzē ir plašs materiāls par to, ka SVF it kā ir atsūtījis vēstuli, kurā stingri pieprasīta pensiju samazināšana, jo fonds neticot, ka mūsu politikāņi ar Dombrovski priekšgalā tiešām ir spējīgi arī nākamgad valsts budžetu samazināt par 500 miljoniem latu. Raugoties, kā ir veicies ar pārvaldes struktūras "reformēšanu," šīs šaubas ir gluži saprotamas, taču te ir cita lieta. Valdošie politikāņi rīkojas pa vecai modei -- vēstules saturs, tā vēsta laikraksts "visu laiku tiek turēts zem slepenības plīvura." Un sākas mūsu "elitei" tipiskais trādirīdi -- Repše saka, ka par to jārunā labklājības ministram, labklājības ministrs gaiņājas, ka viņš neko nezina u.tml. Varbūt valdošie cenšas sabiedrību netracināt. Kā nekā, šajās dienās mēs arī esam uzzinājuši, ka jāslimo ir fiksi un tagad, jo rudenī acīmredzot visas slimnīcas pēc kārtas vienkārši tiks klapētas ciet. Ja nu vēl izrādīsies, ka pensionāriem nāksies grūti nopelnītās un jau tā visnotaļ plicinātās pensijas griezt vēl tālāk? Taču tas tomēr nav arguments. Ja SVF vēlas pensiju griešanu, tad lai valdība mums skaidri to pasaka. Vēl jo vairāk, ja tā ir apņēmusies darīt visu iespējamo, lai pensiju griešana nebūtu nepieciešama. Un to, lūk, ne tikai var darīt, bet tas ir jādara atklātībā. Lai sabiedrība redz, ar ko nodarbojas tās vēlētie pārstāvji. Lai sabiedrība zina, kādas attiecības šie pārstāvji ir veidojuši ar starptautiskajiem aizdevējiem. Lai tiek skaidri paskaidrots, kāpēc pensijām ir jāsamazinās. Ja tām ir jāsamazinās...

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 21. jūlijs

Par Dienas jaunajiem īpašniekiem

Labrīt, lasītāji!

Ar bažām šorīt laikrakstā Diena izlasīju atklātu vēstuli no redakcijas par nesen notikušo uzņēmuma īpašnieku nomainīšanu. Vēstulē teikts, ka darījuma finansējums joprojām ir miglā tīts, un tas rada nozīmīgas problēmas redakcijai, kura vienmēr ir pieprasījusi visaugstāko atklātības pakāpi sabiedrībā, uzņēmējdarbībā un it īpaši politikā. Kolēģiem ir absolūta taisnība.

Šī ir lieta, kurā saduras divas problēmas. Pirmā ir postsovjetiskās Latvijas milzīgā aizraušanās ar ofšoriem. Kāpēc firmai, kura pērk aktīvus Latvijā ir jabūt reģistrētai Luksemburgā? Atbilde uz šo jautājumu, protams, ir tāda pati, kā jebkurā gadījumā, kad runa ir par Luksemburgu un tamlīdzīgām valstīm -- tāpēc, ka tur ir zemāki nodokļi. Taču postsovjetiskajā Latvijā šādas valstis tomēr saistās arī ar nebūšanām, un par to varam "pateikties" cita Latvijas laikraksta īpašniekiem un viņu garīgajam krusttēvam, kura tiesāšanā ir tik ļoti daudz tiesas materiālu tieši tāpēc, ka tiesāšana saistās ar elpu aizraujošu "ofšoru" un tamlīdzīgu veidojumu ķēdi. No visa tā, ko esmu lasījis par Dienas darījumu, nerodas iespaids, ka te ir politekonomisku žuļiku bars, kurš nāk ar mērķi Dienu (un arī Dienas Biznesu) neitralizēt. Darījuma seja Aleksandrs Tralmaks, kā nekā, ilgu laiku Dienas koncernā bija vadoša figūra, ja pareizi saprotu, jaunās vadības padomē būs arī kādreizējā koncerna līdzīpašnieka Bonnier pārstāvis. Taču zviedram it īpaši būtu jāskatās ar ļoti šķību aci uz situāciju, kurā vēl divas nedēļas pēc darījuma, tā patiesie finansētāji joprojām ir miglā tīti. Tas ir vislielākā mērā nepieņemami.

Otra lieta ir minētā. Ja laikraksts uztur prasību par atklātību visās lietās, šī prasība kļūst krietni mazāk nopietna, ja pats laikraksts pieder kaut kam nezināmam. Atkarīgās gadījumā viss ir skaidrs -- redakcija jautājumā par "Ventspils lietām" ir līdz kliņķim kompromitēta, un lasot laikrakstu tas ir skaidrs, lasītājs visu lasāmo var vērtēt caur šo prizmu. Ar Dienu tas tā nedrīkst notikt. Diena (kā arī un īpaši Dienas Bizness) tomēr ir profesionāli izdevumi, arī ar visām problēmām, kādas Dienai ir radījušas jaunās redkolēģijas pārliecība, ka laikraksta interneta versijā vajag ļaut absolūti visiem pēc kārtas rakstīt absolūti visu pēc kārtas, tādējādi veidojot pavisam delfisku mēslu izgāztuvi. Šorīt lasot kolēģu atklāto vēstuli, redzu pietiekami daudz uzvārdu, kurus esmu cienījis vienmēr un cienu joprojām -- Askolds Rodins, Aivars Ozoliņš, Juris Tihonovs, Vikija Valdmane, Andris Saulītis, Baiba Rulle, Māris Diņģelis, Ināra Egle, Anna Muhka, Pauls Raudseps, Laila Pakalniņa, Barbara Ālīte, Rita Ruduša. Daži no minētajiem ir bijuši mani studenti. Daži ir labi draugi un draudzenes. Kopā viņi jau gandrīz 20 gadus veido nepārprotami profesionālāko no Latvijas dienas laikrakstiem. Jā, ne bez kļūmēm un kļūdām, bet tomēr.

Lasītāji zina, ka es nesen divas nedēļas pavadīju Štatos. Tur laikrakstu jomā lielākā saruna patlaban ir par to, vai laikrakstiem vispār vairs ir lemts pastāvēt. Tiek pārdota "mana" Čikāgas avīze, The Chicago Tribune. Pirms 30 gadiem Amerikā bija daudz pilsētu, kurās konkurēja vairāk, kā viens laikraksts. Nu vairs tādas ir tik uz divu roku pirkstiem skaitāmas. Internets vainīgs. Turp ir pārcēlusies informācijas un it īpaši reklamēšanas funkcija. Pēdējā patlaban vēl mazāk, jo biznesa pasaule tīmeklī vēl taustās. Taču laikrakstiem laiki patlaban nav tie labākie. Tā tas ir arī Latvijā. Pēdējā gada laikā pazudusi senā un kādreiz tik ļoti populārā Rīgas Balss, pazudis lieliskais žurnāls Nedēļa. Šajā ziņā esmu vecmodīgs. Lai arī cik ļoti es neizmantotu internetu darba, informācijas un arī izklaides vajadzībām, mans rīts nav mans rīts, ja kopā ar tējas krūzi nav arī avīzes. Svētdienās es tāpēc ciešu diskomfortu. Negribētos, lai tas tā ir katru dienu.

Dienas koncerna jaunais īpašnieks preses konferencē teica, ka it īpaši viņš lūkosies abu lielo izdevumu interneta versijas pastiprināšanā. Lai tas tā būtu, bet profesionālās žurnālistikas prasības par objektivitāti un atklātību nemainās arī tur. Ja redakcionālo politiku bīda pirksts, kas ir paslēpts politekonomiskajās aizkulisēs, tad tā ir vienlīdz liela problēma uz drukātas lapas un tīmekļa vietnē. Ļoti ceru, ka koncerna jaunie īpašnieki to saprot un nekavējoties kliedēs kolēģu atklātajā vēstulē paustās šaubas. Ja nē, vai tad nebūs laiks jaunai Dienai?

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 20. jūlijs

Par naturalizāciju

Labrīt, lasītāji!

Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē blakus kārtējām ņirgu rakstam par Puzes ķeizara tiesāšanu ir gara intervija ar aizejošo Latvijas Naturalizācijas pārvaldes vadītāju Eiženiju Aldermani. Lasītāji zinās, ka viņa tagad ir Rīgas domes deputāte. Intervijā E. Aldermane atceras pārvaldes visai samocītos sākumus, palielās par to, ka viņas 14 gados pārvaldes vadītāja amatā skandāli par darbinieku ne tādu uzvedību bijuši tikai divi, lepojas par to, ka pārvaldes darbinieki veidojuši saliedētu komandu, un arī runā par to, kāda pret viņas darbu bijusi politiķu un arī sabiedrības pārstāvju attieksme.

E. Aldermane neslēpj, ka viņas darbs visnetīkamākais ir bijis ekstrēmistiem gan Latvijas politikas labējā, gan arī kreisajā spārnā. Latviešu ultranacionālisti noraida nepilsoņu naturalizāciju pavisam, krievu tautības šovinisti uzskata, ka pilsonība būtu jādāļā pa labi un pa kreisi visiem pēc kārtas. Manuprāt, E. Aldermane savu kuģi šajā sabangotajā jūrā ir vadījusi ļoti prasmīgi un stabili. Kā viņa ir atzīmējusi minētajā intervijā, viņa vienmēr ir darbojusies atbilstoši likumam, nevis sabiedriski politiskām emocijām. Rezultāts ir acīmredzams -- naturalizējušies ir gana daudz nepilsoņu, un, kā jau minēju, tas lielākoties ir noticis bez skaļiem skandāliem. Atšķirībā, piemēram, no pasu pārdošanas Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldē un nebūšanām pietiekami daudzās citās valsts pārvaldes institūcijās.

Cita lieta, ka valstī joprojām ir vairāk, nekā 300 tūkstoši nepilsoņu, kuri tāda vai cita iemesla dēļ nav izgājuši naturalizācijas procesu. Vieniem, iespējams, valodas prasības liekas pārmērīgas, citi atkal jūtas pārāk veci, trešie jau ir paguvuši saņemt brālīgās kaimiņvalsts pilsonību, bet ceturtie vienkārši seko krievu šovinistu apgalvojumam, ka viņiem kā kādreizējiem PSRS labklājības cēlājiem pilsonība pienākoties automātiski. Nebūt ne. Priecē E. Aldermanes atzinums, ka mūsdienās naturalizāciju lielākoties meklē gados jauni cilvēki, kuriem Latvijas pilsonība ir vienlaikus arī Eiropas Savienības pilsonība. Viņi, kā to ir atzīmējusi NP vadītāja, sliecas rietumu, nevis austrumu virzienā. Taču, kas attiecas uz tiem, kuri nenaturalizējas, tāpat priecē viņas atzinums, ka nepilsoņiem vēlēšanu tiesības nebūtu dodamas. Gribi vēlēt, kļūsti par pilsoni -- tas ir pavisam vienkārši. Tiesa, E. Aldermane tagad ir pieslējusies politiskam spēkam, kurš ar tēmu par nepilsoņu vēlēšanu tiesībām ir flirtējis visnotaļ pamatīgi, piedevām tas ir spēks, kurš Rīgas domē ir palīdzējis pie varas tikt arī tādiem ļaudīm, kuri ir visredzamākie naturalizācijas pretnieki un Krievijas interešu pārstāvji mūsu valstī. Par to ir žēl, jo E. Aldermane ir sakarīgāka par savas politiskās partijas vadību. Taču gribas viņai pateikt paldies par 14 gadu darbu Naturalizācijas pārvaldes vadībā. Viņa ir sista un šaustīta, bet karavāna ir braukusi tālāk, un nebūt tas nav noticis bez pārvaldes vadītājas smaga un nopietna darba, kā arī bez sapratnes, ka naturalizācija tomēr ir būtiska, jo 21. gadsimta Eiropas valsts tomēr nevar būt tāda, kurā ir milzīgs skaits cilvēku bez pilsonības vispār. Lai nu viņai tikpat labi veicas RD. Paldies, Aldermanes kundze!

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 19. jūlijs

Mājās pārbraucot

Labrīt, lasītāji!

Ir jauki būt mājās. Atgriezos no savas dzimtās pilsētas aizvakar vakarā, kopš tam esmu tā lēnām atkopies no transatlantiskās ceļošanas. Čikāgā, kā jau vienmēr, mani sagaidīja ģimene. Jaunākā radiniece Līgiņa jau raušas kājās un drīz, drīz spers pirmos solīšus. Viņa ir dzīves priecīga un gandrīz vienmēr smaidīga meitenīte. Māsas Žubītes dēls Aleksis un māsas Katrīnas dēls Jonass trenējas pludmales volejbolā un sapņo par Olimpiskajām spēlēm. Amerikas ekonomiskā krīze arī manu ģimeni nav atstājusi bez sekām, lai gan -- bez pārmērīgi briesmīgām. Žubīte strādā pašvaldības aģentūrā un tuvākajās nedēļās pāris dienas pavadīs piespiedu bezalgas atvaļinājumā, jo Ilinoisas štata likumdevējs, lūk, vairāku mēnešu garumā nespēja pieņemt sakarīgu budžetu (paraleles ar Latviju). Laikrakstos centrālā ziņa visu divu nedēļu garumā bija par četriem kapsētas darbiniekiem, kuri slepus no kapiem izraka ļaužu mirstīgās atliekas, lai kapa vietu varētu pārdot kādam citam. Kapu iepriekšējo "iemītnieku" kauli tika samesti, kur kurais. Visur pasaulē cilvēki ir spējīgi uz prātam neaptveramu ļaunumu.

Tikos ar cilvēku, kuru pēdējo reizi pirms pagājušās nedēļas redzēju 1976. gadā, kad pabeidzu vidusskolu. Viņš saucas Deivids, viņš dzīvo ar savu dzīves biedru jau 25 gadu garumā Stīvenu. Viņam, tāpat kā man, garšo alus. Viņš, tāpat kā es, bauda lētus un draņķīgus cigārus. Viņam, tāpat kā man, tīk garumplaši diskutēt sabiedriski politiskas lietas. Mēs dzērām alu, pīpējām cigārus, un garumplaši diskutējām sabiedriski politiskas lietas (viņš, atšķirībā no manis, saredz kaut ko labu arī Republikāņu partijā). Milzīgs prieks par atjaunotu draudzību. Deivids mani uzmeklēja ar interneta starpniecību -- caur recenzijām, kādas reizēm rakstu elektroniskajā grāmatnīcā Amazon. Mūsu pasaule, pateicoties modernajai videi, nudien ir kļuvusi mazāka.

Kopā ar radiem nosvinējām Amerikas Savienoto Valstu 233. dzimšanas dienu. Bijām uz salūtu, kurā ar mazas priekšpilsētas enerģiju kāds bija izdomājis muzikālu pavadījumu -- vispirms leģendārais Rejs Čārlzs ar puslīdz himnisko dziesmu "God Bless America," un pēc tam kantrī mūzikas dziedātājs Lī Grīnvuds ar hiperpatriotisko "I'm Proud to be an American." Kā arī rokeris Džons Melenkamps ar "R.O.C.K. in the USA." Nezinu, es varbūt Reju Čārlzu būtu licis kā pēdējo, bet tas jau nebija galvenais. Gulējām visi zālē, skatījāmies nudien grandiozo uguņošanu. Šķiet, tā ilga teju vai pusstundu.

Atzīstos -- pāris reizes pierijos. Amerikā ir tāds lētā gala jūras velšu restorāns Red Lobster ("Sarkanais omārs"), kur cita starpā var dabūt Latvijā nepazīstamos klemus, kurus es, manuprāt, varētu ēst visa mūža garumā un neatēsties. Kā arī garneles, jūras ķemmītes, omārus, krevetes, lasi, krabjus, vēžus un visu pārējo, kas nāk no ūdeņiem. Netālu no māsas mājas, kurā uzturējos, ir kafejnīca Louie's, tur var dabūt klasiskās amerikāņu brokastis (olas, bekons, cepti kartupeļi, grauzdēta maize -- ņam!). Katru rītu lasīju abas avīzes, katru rītu izpildīju krustvārdu mīklas (tikai lasot kādu romānu nesen uzzināju, ka laikraksta The New York Times krustvārdu mīkla, kuru piedāvā arī Čikāgas laikraksts The Sun-Times, pirmdienās ir vienkāršāka, tad otrdienās sarežģītāka, un tā joprojām līdz svētdienai, kad mīklas risināšanai ir vajadzīgas septiņas vārdnīcas un enciklopēdijas). Izlasīju kādas astoņas, deviņas grāmatas, tajā skaitā ļoti interesantu romānu par pilsētiņu Kalifornijā, kurā kādā jaukā rītā pazūd visi, kam ir 15 gadi vai vairāk, un palikušajiem bērniem un pusaudžiem ir jātiek galā ar sevi, kā arī ar apstākli, ka pilsētiņā sākušās baisas un maģiskas lietas; romāns saucas "Gone" -- iesaku. Uz kino nebiju, godīgi sakot nekas īpaši nevilināja, lai gan nu jau mājās esot noteikti noskatīšos jauno Harija Potera filmu, kā arī Sašas Kohena jaunāko parodiju "Bruno."

Vienu vārdu sakot, atvaļinājums kārtējo reizi bija lielisks. Nu atkal esmu mājās, laiks ķerties pie darbiem un darbiņiem. Cita starpā katru darba dienu nākamās trīs nedēļas es Latvijas Radio vadīšu raidījumu "Krustpunktā" kamēr kolēģis Aidis Tomsons pats ir atvaļinājumā. Darba netrūkst. Arī tas ir labi.

Ceru, ka arī visiem lasītājiem vasara ir veidojusies jauka. Tā teikt -- tiksimies blogā!

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 1. jūlijs

Jaunākie domu graudi no "stabilitātes garanta"

Labdien, lasītāji!

"Tautas" partija nudien cita starpā izceļas ar ļaudīm, kuri nāk ar ekstravagantiem apgalvojumiem tad, kad no aktīvās politikas ir aizgājuši. Tas attiecas pirmkārt jau uz "vecbiedru" Gundaru Bērziņu (kuru Rīgas domes vēlēšanās vēlētāji pacēla no 63. uz 6. vietu, bet ar krietni lielāku svītrojumu, nekā plusiņu skaitu, piedevām apstākļos, kuros partija ieguva mazāk par diviem procentiem balsu -- pelnīti). Bet ir arī tāds cilvēks, kā Aigars Kalvītis, kurš viņdien uzstājās LNT ar lūk, kādu paziņojumu: ""Nav neviena politiska līdera, kas spēj valsti izvest no krīzes. Visapkārt ir vienas pelēcības, kas nezina ko darīt."

Vienas pelēcības. Valsts prezidents. Ministru prezidents. Nu, labi, ne viens ne otrs nav Kalvīša partijas biedrs. Bet TP Saeimas frakcijas vadītājs Kučinskis -- nezina ko darīt? Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš -- nezina ko darīt? Reģionālās attīstības ministrs. Visi TP deputāti. Būtu jādomā, ka viņi varētu par šo apgalvojumu būt apvainojušies. Bet štrunts par viņiem. Visa Latvija var būt apvainojusies par to, ka Kalvītis joprojām acīmredzot uzskata, ka viņa vadītā valdība visu darīja pareizi un lieliski un superīgi, ja nu vien nemācēja sevi paskaidrot. Lūk, kas vēl bijušajam premjeram bija stāstāms: "Atcerēsimies 2007. gada rudeni, kad es vēl vadīju valdību. Es aicināju iesaldēt algas valstī. Ar ko tas viss beidzās? Tas beidzās ar parakstu vākšanu par Saeimas atlaišanu, tas beidzās ar lietussargu mītiņu Doma laukumā, ar Kalvīša valdības krīzi, kas beigās izraisīja divus referendumus 2008. gadā, kas neļāva Godmaņa valdībai ierobežot algu pieaugumu, un Parex bankas krahu 2009. gadā."

Tā nu ir vienkārši elpu aizraujoša vēstures pārrakstīšana. Mītiņš Doma laukumā nebija par aicinājumu "iesaldēt algas valstī," tas bija par Kalvīša valdības patmīlīgo, savtīgo un pietiekami bieži vien veselo saprātu ignorējošo politiku. Par drošības likumu graušanu. Par centieniem neitralizēt KNAB. Par nodokļu nemaksātāja iebīdīšanu prezidenta amatā, par "savējo" bīdīšanu visās vietās un nevietās. "Pusotra gada laikā novest valsti, kas visstraujāk attīstījās ekonomiski un tautsaimnieciski, līdz tādai situācijai kā šobrīd, tur jābūt diezgan lielai mākai" -- tā LNT raidījumā klārējis "stabilitātes garants." Vēl lielāka "māka" ir vajadzīga, lai vairākus gadus ar elpu aizraujošu bezatbildību rullētu uz priekšu uz "gāze grīdā" jēdziena pamata un ignorētu pietiekami daudzās balsis gan pašmājās, gan ārzemēs, kuras jau toreiz brīdināja, burbuļi mēdz sprāgt, turklāt lielākie burbuļi sprāgst visvairāk. Raidījumā Kalvītis ir aicinājis nemeklēt vainīgos, jo tas krīzes laikā esot bezjēdzīgi. Noteikti viņš saprot, ka vainas pirksts pirmām kārtām rādītu tieši viņa virzienā. Dumjš jau cilvēks nav.

***

Šis, dārgie lasītāji, man uz kādu laiciņu būs pēdējais bloga ieraksts, jo rīt agri no rīta kāpšu lidmašīnā un došos uz savu Čikāgu ciemos pie māsām. Vēlu visiem jaukas un gaišas šīs pirmās jūlija nedēļas. Kaut nu Dabas māte mūsu valsti tā kārtīgi palutinātu ar saulīti un siltumu.

Jauku visiem dienu!
 

free counter