Labdien, lasītāji!
Iespējams, būsit kaut kur padzirdējuši, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs ir nolēmis sūdzēt tiesā žurnāla Ir komentētāju Aivaru Ozoliņu un arī žurnāla izdevējus par to, ka kolēģis Ozoliņš kādā komentārā mēra vadīto domi ir aprakstījis ar vārdu "kleptokrāti." Tas nu mūsu brašajam rātskungam nav pa prātam, un tāpēc viņš ir devies uz tiesu, jo nu viņa gods un cieņa esot aizskarti pat dikti un ļoti.
Protams, katram cilvēkam ir tiesības sevi aizstāvēt. Taču šajā konkrētajā gadījumā ir pāris lietas, kas liek pārdomāt, vai minētā lēmuma pieņemšanas brīdī Nils Ušakovs gadījumā nebija kaut ko bija sadzēries vai sapīpējis, varbūt kāda ļaunā feja viņam bija uzbrukusi, varbūt vienkārši bija pilnmēness nakts ar visu no tā izrietošo. Protams, nezinu, vai tas tā ir vai nav bijis, neko neapgalvoju, bet, pirmkārt, izrādās, ka cilvēks par savu tiesas prāvu ir visnotaļ kautrīgs puisēns. Mēra preses sekretāre publiski ir stāstījusi, ka prāvu viņas boss esot iesniedzis nevis kā vēlēta amatpersona, bet gan kā privātpersona. Tas par spīti tam, ka prāvā, kuras tekstu ir publicējis pats žurnāls Ir, cita starpā ir vārdi "raksts saturēja nepatiesas ziņas, kas attiecas uz mani kā uz Rīgas domes priekšsēdētāju." Vēl viņš gari un plaši skaidro, ka nekad, lūk, neviens nav cēlis nekādas apsūdzības pret "mani, ne pret kādu citu Rīgas domes amatpersonu," kas liecinātu par kleptokrātijas klātbūtni galvaspilsētas darīšanās, un tāpēc vēl jo vairāk "Rīgas domes priekšsēdētāja" un "Rīgas domes amatpersonas" gods un cieņa ir aizskarta -- vien, kā jau minēts, privātā kārtā.
Nav jau Nils Ušakovs pirmā mūsu valsts vēlētā amatpersona, kura cenšas sevi sadalīt uz pusēm un izdevīgā brīdī vairs nebūt par amatpersonu. Tāpat savulaik rīkojās premjerministrs Repše, kurš žurnālistiem stāstīja, ka premjerministrs viņš ir tikai līdz plkst. 17.00, pēc tam vairs ne. Neviens viņam neticēja toreiz, neviens saprātīgs cilvēks neticēs Ušakovam arī šoreiz. Vai tad viņš "privātpersonas" statusa laikā nav Rīgas mērs? Ir. Un vēl vairāk tiecas par tādu būt arī nākamos gadus pēc nākamajā gadā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Nav tā privātpersona šī vārda klasiskajā izpratnē, nav un nav.
Taču, otrkārt, pirms kļūt par politikāni N. Ušakovs darbojās manā, proti -- žurnālistikas lauciņā. No tā vajadzētu izrietēt divu veidu izpratnei. Pirmkārt par jēdzienu "vārda brīvība." Un, otrkārt, par to, ka vārdam tomēr var būt i burtiska, i arī pārnesta nozīme. Tad, kad es raidījumā "Skats no malas" vienas politapvienības pārstāvjus nosaucu par "maukām," diez vai kāds padomāja, ka pēc darba Saeimā attiecīgie politiķi satērpjas zeķbiksēs, stileto kurpēs un īsos bruncīšos un dodas uz attiecīgajām ielām, lai meklētu "klientus." Tāpat, kad mūsu rietumkrasta lielo aktīvistu es saucu par "Puzes ķeizaru," no tā neizriet, ka viņš patiešām ir ķeizars ar troni uz kura novietot rumpi un kroni, kuru uzbāzt galvā. Vēl jo vairāk N. Ušakovam to visu vajadzētu atcerēties zinot, ka Aivars Ozoliņš jau reiz ir cīkstējies ar vēlētu amatpersonu tieši par šāda veida jautājumu. Runa bija par kādreizējo ekonomikas ministru, un toreiz bija nepieciešams aiziet visu ceļu līdz Eiropas tiesai, lai pateiktu, ka viedoklis nav tas pats, kas fakts, un viedokļa paušana ir aizsargāta citā kategorijā nekā fakta apgalvojums. Tas bija sen, laikā kopš tam arī Latvijā Temīda ir apguvusi jēdzienu "viedoklis" jēdziena "vārda brīvība" kategorijās. Tiesāšanās par vārdu "kazas" prasīja daudzus gadus un Augstākās Tiesas Senāta iesaistīšanos, pirms mani attaisnoja. Tiesāšanās par jēdzienu "īsts žurnālists tā nerīkojas" prasīja vienu tiesas sēdi, kuras laikā tiesnesei brīžiem bija grūti valdīt smieklus. Jādomā, tieši tas pats gaida kolēģi Nilu, ja viņš tik tiešām domā tiesāties. Kādā statusā viņš atradīsies tiesas zālē? Vai tajā brīdī viņš noliks pilnvaras un tās atdos Amerikam, lai Nils pats nudien varētu būt "privātpersona"? Un vai tiešām bijušais kolēģis žurnālistikā uzskata, ka ir prāta darbs, cīkstēties ar žurnālistu par komentāru? Jo ir pat ļoti iespējams, ka tādējādi vēlētā amatpersona nonāks izsmiekla statusā.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa prāvā āža kāja ir pat ļoti liela. Lūk, kas ir biedra Ušakova raize: "[..] neapšaubāma ir masu mediju spēja ietekmēt valstī notiekošo. Attiecīgi šādu nepatiesu ziņu publicēšana rada sabiedrībai viedokli par mani kā par politiķi, tādējādi tiek negatīvi ietekmēts ne tikai mana kā politiķa atbalstītāju loks, bet arī manis pārstāvētās Politisko partiju apvienības 'Saskaņas centrs' atbalstītāju loks." Jādomā, ka mērs nav aptaujājis visu "Saskaņas centra atbalstītāju loku," lai nāktu pie šāda secinājuma, bet skaidrs te ir viens. Ne jau kā privātpersona Ušakovs "pārstāv" "Politisko partiju apvienību Saskaņas centrs." Ne jau kā privātpersona viņš rūpējas par tās "atbalstītāju loku." To visu viņš dara kā politiķis un tomēr arī kā vēlēta amatpersona, kura pārstāv vienu konkrētu politisku spēku. Protams, kā jau ierasts, Ušakovs prāvā arī ir devis mājienu, ka patiesībā visas šīs lietas pamatā ir "negodīgu politisko konkurentu cīņas," bet tādā gadījumā viens gan ir jāpiefiksē: Nils Ušakovs nav privātpersona. Bet Aivars Ozoliņš gan tāda ir. Un neba jau Aivars Ozoliņš plāno kandidēt pašvaldību vēlēšanās un tādējādi Ušakovam radīt konkurenci, vai godīgu vai citādu.
Prāta darbs droši vien būtu Rīgas mēram tā paklusām savu prāvu no tiesas atsaukt. Jo nudien negribas ticēt, ka vai nu amatpersonas vai arī "privātpersonas" statusā būdams, viņš nesaprot uguni, ar kādu viņš ir nolēmis spēlēties.
Jauku visiem dienu!
otrdiena, 2012. gada 30. oktobris
piektdiena, 2012. gada 19. oktobris
Uz vecumdienām saprāts veidojas? Visiem acīmredzot ne.
Labdien, lasītāji!
Šorīt, kā allaž darba dienās, aplūkoju laikrakstus. Uz vāka Ventspils trubas avīzei bija vēsts, ka laikrakstā būs atrodama intervija ar mūsu valsts galveno luterāni Vanagu, pie tam uz vāka bija šāds citāts: "Ja Jaunais vilnis patīk, lai taču viļņo, mums ir dziesmu svētki." Padomāju pie sevis, hmm, visnotaļ liberāla attieksme no cilvēka. Tiesa, pašā intervijā par Jauno Vilni nav neviena vārda, kas liek padomāt par to, vai minētajā laikrakstā vispār strādā kāds lapu redaktors, bet ne par to šī lieta.
Pāršķīru lappusi un konstatēju, ka intervētāja šajā gadījumā būs neviena cita, kā tā, kura šķietami ir kļuvusi par Ventspils trubas avīzes demagoģijas departamenta vadītāju, proti - Elita Veidemane. Padomāju, nu tik būs. Sieviete, kura kopš Tautas frontes laikiem šķiet esam pārkvalificējusies par vienu no aizspriedumainākajām būtnēm visā Latvijas Republikā, intervēs arhibīskapu, kuram arīdzan ar aizspriedumainu attieksmi ir pietiekami ciešas attiecības. Pirmā no minētajām personām nepārsteidza. Otra - pārsteidza gan.
Veidemane, tā vien liekas, ir konstitucionāli nespējīga veikt interviju, ja tajā kaut kādā brīdī nav runa par cilvēka seksualitātes lietām jeb, konkrētāk runājot, par tiem, kuriem patīk sava dzimuma ļaudis. Grūti spriest, kāpēc viņai tas ir tik milzīgs fetišs. Varbūt kādreiz kāds gejs viņai pāri kaut ko nodarīja. Kā zināms, cienītā kundze nav bijusi kautrīga, savu daiļumu dalīt ar visnotaļ daudziem vīriešiem, varbūt kāds atteica un viņai par to ir škrobe. Nu, neprotu un negribu viņai līst galvā, bet dīvaini tas šķiet vienalga un visādi. Šoreiz gejus Veidemane piesauc netieši. Vispirms ir jautājums par abortiem, kura kontekstā arhibīskaps pauž baznīcas personai nepārsteidzošu viedokli: "Aborts - lokies, kā gribi - ir cilvēka nogalināšana." Pēc šī atzinuma nāk teksts no Veidemanes, kura nekad nekautrējas nākt ar vadošiem jautājumiem: "Kā teiktu Zbigņevs Stankevičs [acīmredzot atšķirībā no manis Veidemane prot citiem līst galvā un zināt, ko viņi teiks], tā ir nāves civilizācija. Tā nāk no Rietumiem, pārņem Latviju. Kaut gan ... Latvija turas pretim. Latvietis ir konservatīvs un nepieņem kaut kādus tur praidus."
Jā, jā, tas ir viens no Veidemanes dzīves galvenajiem postulātiem, ka Rietumi ir fui, pē, slikti, un mēs nabaga latvietīši no tiem ciešam dikti, dikti, dikti. Nevaru neatcerēties brīdi pirms gadiem 20 un vairāk, kad viņa joprojām bija gaišs cilvēks un mēs abi divi Vašingtonā barojāmies ar garnelēm, kuras viņa nekad pirms tam nebija redzējusi. Toreiz laikam tie Rietumi tik traki nemaz nelikās. Ja kas, Veidemane tur apmeklēja Amerikas Latviešu apvienības kongresu - arī tie ir Rietumi. Bet ko, domas laikam var mainīties. Galvenais te ir šīs dāmītes pārliecība, ka viņai ir tiesības runāt visu latviešu vārdā. "Latvietis ir konservatīvs." Kurš latvietis, Elita? Es nē. Linda Freimane nē. Kristīne Garina nē. Juris Lavrikovs nē. Pēdējie divi, ja kas, nav no Rietumiem. Artis Pabriks nē. Ilze Viņķele nē. Ivars Godmanis nē (un Ivaram Godmanim, starp citu, paldies par interviju Latvijas Avīzē, kurā viņš baras par cita Ventspils trubas avīzes skribenta Jura Paidera veikumu "vēstures" jomā un secina, ka acīmredzot Paiders drīzāk grib dzīvot Kubā). Tie visi trīs, ja kas, nav no Rietumiem. Tādu ir daudz. Ja Veidemane būtu teikusi "mana tipa latvietis ir konservatīvs," tad OK, lai gan pareizāk būtu teikt "mana tipa latvietis ir līdz kliņķim aizspriedumains," tas būtu precīzāk.
Bet tad nāk arhibīskapa atbilde, un jāsaka, te nu gan man žoklis mazliet atkārās: "Jā gan, tikai man nepatīk agresīvas akcijas pret praidu un tamlīdzīgi. Mēsli, ko met praidistam, trāpa Jēzum." Tālāk runa ir par Labklājības ministrijas paspārnē izdotajām grāmatām: "Ja skatām atsevišķi šīs grāmatiņas - vai tajās ir kaut kas slikts? Nu, ne sevišķi, ja neskaita dažas tiešām slidenas vietas." Nevaram no arhibīskapa sagaidīt pilnīgu apgaismību, tālāk viņš runā, ka tās esot tikai pirmais solis plašā sazvērestībā pret normāliem ļaudīm, bet tad atkal parādās Veidemane, kurai ir jābūt lielākai "dieva" meitenei nekā jebkurai citai. Arhibīskaps saka, ka doma par viendzimuma laulībām "ir tikai mezgliņš garā pavedienā uz radikālām pārmaiņām, viena pietura ceļā uz kaut ko." Arhibīskaps neprecizē, uz ko, bet Ventspils trubas taurētāja ir gatava ar savu variantu:
[Veidemane]: ... uz elli, piemēram. [Un vēl piebilst, ka arhibīskaps "smaida". Ja kādam gadījumā nepielēca, cik Elita mums ir pagalam asprātīga.]
Grūti spriest, vai cienītā kundze tik tiešām tic jēdzienam "elle," cita starpā, ja tic, tad viņai steigšus derētu paskatīties tās bībeles nodaļas, kurās ir runa par laulības pārkāpšanu un šķiršanu, kā arī, ja kas, tās pietiekami daudzās vietas, kurās sievietes ir instruētas turēt muti un nejaukties sabiedrības lietās. Bet te atkal ir šīs dāmas pārliecība par "žurnālistiku" - likt vārdus citiem mutē. Laikam arī doma, ka tā nevajag, ir no Rietumiem ievazāta, bet par žurnālistiku to tomēr nesauc. To sauc par propagandu.
Bet, kas attiecas uz arhibīskapu, jauki. Tiesa, par to, ka mēsli trāpa Jēzum, viņš būtu varējis runāt tajā gadā, kad mēsli tapa mesti, tas bija pasen, un laikā kopš tam arhibīskapa vadītajai baznīcai attiecības ar Pārdaugavas sektu, kura bija galvenā maisiņu organizētāja, nav bijušas gluži tik atturētas, cik varētu cerēt, ja jau sekta meta mēslus Jēzus virzienā, bet labāk par vēlu nekā nekad. Vien atliek cerēt, ka apgaismība pakāpeniski veidosies arī Veidemanes prātā.
Jauku visiem dienu!
Šorīt, kā allaž darba dienās, aplūkoju laikrakstus. Uz vāka Ventspils trubas avīzei bija vēsts, ka laikrakstā būs atrodama intervija ar mūsu valsts galveno luterāni Vanagu, pie tam uz vāka bija šāds citāts: "Ja Jaunais vilnis patīk, lai taču viļņo, mums ir dziesmu svētki." Padomāju pie sevis, hmm, visnotaļ liberāla attieksme no cilvēka. Tiesa, pašā intervijā par Jauno Vilni nav neviena vārda, kas liek padomāt par to, vai minētajā laikrakstā vispār strādā kāds lapu redaktors, bet ne par to šī lieta.
Pāršķīru lappusi un konstatēju, ka intervētāja šajā gadījumā būs neviena cita, kā tā, kura šķietami ir kļuvusi par Ventspils trubas avīzes demagoģijas departamenta vadītāju, proti - Elita Veidemane. Padomāju, nu tik būs. Sieviete, kura kopš Tautas frontes laikiem šķiet esam pārkvalificējusies par vienu no aizspriedumainākajām būtnēm visā Latvijas Republikā, intervēs arhibīskapu, kuram arīdzan ar aizspriedumainu attieksmi ir pietiekami ciešas attiecības. Pirmā no minētajām personām nepārsteidza. Otra - pārsteidza gan.
Veidemane, tā vien liekas, ir konstitucionāli nespējīga veikt interviju, ja tajā kaut kādā brīdī nav runa par cilvēka seksualitātes lietām jeb, konkrētāk runājot, par tiem, kuriem patīk sava dzimuma ļaudis. Grūti spriest, kāpēc viņai tas ir tik milzīgs fetišs. Varbūt kādreiz kāds gejs viņai pāri kaut ko nodarīja. Kā zināms, cienītā kundze nav bijusi kautrīga, savu daiļumu dalīt ar visnotaļ daudziem vīriešiem, varbūt kāds atteica un viņai par to ir škrobe. Nu, neprotu un negribu viņai līst galvā, bet dīvaini tas šķiet vienalga un visādi. Šoreiz gejus Veidemane piesauc netieši. Vispirms ir jautājums par abortiem, kura kontekstā arhibīskaps pauž baznīcas personai nepārsteidzošu viedokli: "Aborts - lokies, kā gribi - ir cilvēka nogalināšana." Pēc šī atzinuma nāk teksts no Veidemanes, kura nekad nekautrējas nākt ar vadošiem jautājumiem: "Kā teiktu Zbigņevs Stankevičs [acīmredzot atšķirībā no manis Veidemane prot citiem līst galvā un zināt, ko viņi teiks], tā ir nāves civilizācija. Tā nāk no Rietumiem, pārņem Latviju. Kaut gan ... Latvija turas pretim. Latvietis ir konservatīvs un nepieņem kaut kādus tur praidus."
Jā, jā, tas ir viens no Veidemanes dzīves galvenajiem postulātiem, ka Rietumi ir fui, pē, slikti, un mēs nabaga latvietīši no tiem ciešam dikti, dikti, dikti. Nevaru neatcerēties brīdi pirms gadiem 20 un vairāk, kad viņa joprojām bija gaišs cilvēks un mēs abi divi Vašingtonā barojāmies ar garnelēm, kuras viņa nekad pirms tam nebija redzējusi. Toreiz laikam tie Rietumi tik traki nemaz nelikās. Ja kas, Veidemane tur apmeklēja Amerikas Latviešu apvienības kongresu - arī tie ir Rietumi. Bet ko, domas laikam var mainīties. Galvenais te ir šīs dāmītes pārliecība, ka viņai ir tiesības runāt visu latviešu vārdā. "Latvietis ir konservatīvs." Kurš latvietis, Elita? Es nē. Linda Freimane nē. Kristīne Garina nē. Juris Lavrikovs nē. Pēdējie divi, ja kas, nav no Rietumiem. Artis Pabriks nē. Ilze Viņķele nē. Ivars Godmanis nē (un Ivaram Godmanim, starp citu, paldies par interviju Latvijas Avīzē, kurā viņš baras par cita Ventspils trubas avīzes skribenta Jura Paidera veikumu "vēstures" jomā un secina, ka acīmredzot Paiders drīzāk grib dzīvot Kubā). Tie visi trīs, ja kas, nav no Rietumiem. Tādu ir daudz. Ja Veidemane būtu teikusi "mana tipa latvietis ir konservatīvs," tad OK, lai gan pareizāk būtu teikt "mana tipa latvietis ir līdz kliņķim aizspriedumains," tas būtu precīzāk.
Bet tad nāk arhibīskapa atbilde, un jāsaka, te nu gan man žoklis mazliet atkārās: "Jā gan, tikai man nepatīk agresīvas akcijas pret praidu un tamlīdzīgi. Mēsli, ko met praidistam, trāpa Jēzum." Tālāk runa ir par Labklājības ministrijas paspārnē izdotajām grāmatām: "Ja skatām atsevišķi šīs grāmatiņas - vai tajās ir kaut kas slikts? Nu, ne sevišķi, ja neskaita dažas tiešām slidenas vietas." Nevaram no arhibīskapa sagaidīt pilnīgu apgaismību, tālāk viņš runā, ka tās esot tikai pirmais solis plašā sazvērestībā pret normāliem ļaudīm, bet tad atkal parādās Veidemane, kurai ir jābūt lielākai "dieva" meitenei nekā jebkurai citai. Arhibīskaps saka, ka doma par viendzimuma laulībām "ir tikai mezgliņš garā pavedienā uz radikālām pārmaiņām, viena pietura ceļā uz kaut ko." Arhibīskaps neprecizē, uz ko, bet Ventspils trubas taurētāja ir gatava ar savu variantu:
[Veidemane]: ... uz elli, piemēram. [Un vēl piebilst, ka arhibīskaps "smaida". Ja kādam gadījumā nepielēca, cik Elita mums ir pagalam asprātīga.]
Grūti spriest, vai cienītā kundze tik tiešām tic jēdzienam "elle," cita starpā, ja tic, tad viņai steigšus derētu paskatīties tās bībeles nodaļas, kurās ir runa par laulības pārkāpšanu un šķiršanu, kā arī, ja kas, tās pietiekami daudzās vietas, kurās sievietes ir instruētas turēt muti un nejaukties sabiedrības lietās. Bet te atkal ir šīs dāmas pārliecība par "žurnālistiku" - likt vārdus citiem mutē. Laikam arī doma, ka tā nevajag, ir no Rietumiem ievazāta, bet par žurnālistiku to tomēr nesauc. To sauc par propagandu.
Bet, kas attiecas uz arhibīskapu, jauki. Tiesa, par to, ka mēsli trāpa Jēzum, viņš būtu varējis runāt tajā gadā, kad mēsli tapa mesti, tas bija pasen, un laikā kopš tam arhibīskapa vadītajai baznīcai attiecības ar Pārdaugavas sektu, kura bija galvenā maisiņu organizētāja, nav bijušas gluži tik atturētas, cik varētu cerēt, ja jau sekta meta mēslus Jēzus virzienā, bet labāk par vēlu nekā nekad. Vien atliek cerēt, ka apgaismība pakāpeniski veidosies arī Veidemanes prātā.
Jauku visiem dienu!
pirmdiena, 2012. gada 15. oktobris
"Interesanta" konference paredzēta
Labvakar, lasītāji!
Saeimā rīt notiks konference, kura, tā ziņots no mūsu valsts parlamenta Preses dienesta, būšot "par tiesībām uz dzīvību kā universālu vērtību un sabiedrībā, kurā valda līdzjūtība un humānisms." Cik jauki. Tālāk mūs informē, ka diskusija arī būs par šo jauko jēdzienu attiecināšanu uz "fizisku personu pirms tās piedzimšanas." Uzskaitīti dalībnieki, un ar to apmēram arī viss ir pateikts.
Protams, Saeimas Preses dienests nav tā instance, kurai paust viedokli par preses relīzēs saturēto informāciju, bet tā kā es Saeimas Preses dienestā nestrādāju, es gan sajūtos pavisam brīvs tā darīt. Konference būs ļoti vāji maskēts centiens visnotaļ radikāli uzbrukt Latvijas sieviešu tiesībām. Te runa ir par lielo morāles korifeju un vairāku sieviešu vienlaicīgu aplidotāju Imantu Parādnieku un viņa Demogrāfijas lietu apakškomisiju, un vērts ņemt vērā, kas uz konferenci ir uzaicināts, tā teikt, no ārpuses. Pirms konkrēti runāt par konkrētu personu, atcerēsimies visi, ka Parādnieka veidotā darba grupa jautājumos, kas it kā ir saistāmi ar demogrāfiju, bet patiesībā tādi nemaz nav, bija tik nejēdzīga, ka no tās visnotaļ vienā solī aizgāja liels skaits sieviešu, kuras tieši ir speciālistes tādās jomās, kā sievietes un bērna veselība, dzimumu līdztiesība u.tml. Protams, kad runa ir par kaut ko, kas ir nepārprotami un pilnībā reliģijas iedvesmots, par speciālistiem un faktiem var aizmirst pavisam, un tā tas acīmredzot notiek arī šajā reizē. Bet mazāk nožēlojami tas nav nemaz.
Konkrētā persona, par kuru ir runa, ir no franču aristokrātijas cēlies cilvēks ar vārdu Gregors Pupinks. Viņš pārstāv it kā ļoti nopietnu iestādījumu ar ļoti nopietnu nosaukumu, proti, tas ir Eiropas Likuma un tiesiskuma centrs. Patiesībā tā ir visnotaļ radikāli konservatīvas Amerikas Savienoto Valstu iestādes filiāle Eiropā, un G. Pupinks ir regulārs viesis dažādās konferencēs tādās, kādu rīt rīkos Parādnieks un viņa ļaudis. Cita starpā viņš ir viens no galvenajiem organizētājiem vienai no jaunajām Eiropas pilsoņu kustībām, kur miljons ES iedzīvotāju var pieprasīt rīcību no ES iestādēm. Viņa mērķis ir tāds pats, kā Parādniekam un ko. -- it kā noteikt, ka tiesības cilvēkam sākas tajā brīdī, piedodiet, kad tēta sperma ir atradusi mammas olu un šīs divas šūnas ir apkampušās.
Šīs kustības centrā ir vadmotīvs "Ļauj man dzīvot!" Izklausās jau skaisti. Bet, pirmkārt, minētās divas šūnas nav, nav un vēlreiz nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Otrkārt, arī tad, kad tās ir attīstījušās tālāk un šūnu jau ir daudz vairāk, tās vienalga nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Tas tā, fiziski. Bet ko vēl šī doma nozīmē? Ja reiz divas šūnas ir "fiziska persona," tad tas acīmredzot nozīmē, ka tām ir tās pašas tiesības, kādas ir visām jau piedzimt paguvušajām "fiziskajām personām," tajā skaitā domājot par īpašuma tiesībām, mantojuma tiesībām, tiesībām sevi pārstāvēt tiesā u.tml. Vai tas neizklausās visnotaļ absurdi? Kur tas beigtos? Vai viens auglis sūdzētu tiesā citu augli? Vai viens embrijs censtos pārņemt otra embrija īpašumu? Nu, ja.
Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, pieļaujot šīs konferences rīkošanu savās telpās, Saeimas prezidijs ir visnotaļ kliedzoši pārkāpis jēdzienu par valsts un baznīcas šķirtību, jo lai vai kā, bet visa šī "embrijs kā fiziska persona" lieta ir cēlusies pirmkārt no Romas katoļu baznīcas un otrkārt no mūsdienu pilnīgi nenormālajiem "evaņģēliskajiem kristiešiem" Amerikā. Un šajā kontekstā pilnīgi noteikti ir pamats jautāt, ko konferencē taisās meklēt Latvijas Republikas tieslietu (!) ministrs. Par mūsu tiesībsargu laikam nav ko brīnīties, tas visnotaļ ir cilvēks, kuram acis sāk spīdēt katru reizi, kad kāds viņam austiņā iečukst par īstu vai iedomātu problēmu, bet tieslietu ministrs?!
Otrkārt, kāds ir šo ļaužu īstais nolūks? Vai tas ir pateikt, ka divām šūnām, kādas atrodas mātes miesās, ir lielākas vai pat citādākas tiesības nekā pašai mātei? Ja visas tiesības tiks attiecinātas uz šīm divām šūnām, kas notiks, ja mamma nogāzīsies pa kāpnēm un šūnas ies bojā? Mamma būs par slepkavu uzskatāma? Te nav absolūti un pilnīgi nekas cits, kā mēģinājums sievietes iegrūst atpakaļ viduslaikos, kad visu par viņām un viņu organismu noteica citi, vispirms vīrs un tad baznīca. Tas ir pretīgi.
Un, ja par to reliģisko būšanu. Šodien kā tulks biju konferencē, kurā ļaudis, kas nav uzaicināti uz Parādnieka tusiņu (tajā skaitā arī vairākas no tām sievietēm, kuras aizgāja no viņa darba grupas, jo tur procesi tomēr bija pārāk nenopietni), šausminājās par to, kas tur viss notiks. Viesis no Eiropas instancēm pateica ļoti interesantu lietu, kas man lika aizdomāties, proti: "Nevienam neinteresē, ko Romas katoļu baznīca domā par malārijas pacientu aprūpi." Jebšu, citiem vārdiem sakot, sievietes reproduktīvā un seksuālā veselība ir vienīgais globālas veselības aprūpes jautājums, kurā Romas katoļu u.c. baznīcas jūtas brīvas iejaukties, tā teikt, pēc pilnas programmas. Man jau liekas, ka laikā, kad esam pilnīgi nepārprotami uzzinājuši, ka Romas katoļu baznīca ir pedofilu sargātāja un naudas lietās līdz ārprātam korumpēta, visai baznīcai ar bijušo svētās "inkvizīcijas" līderi priekšgalā būtu laiks sakaunēties un uz pāris gadiem vai gadu desmitiem vai gadu simtiem vienkārši paklusēt. Taču vairāk par visu Latvijas Republika ir parakstījusi veselu strīpu starptautisku dokumentu, kuros tā ir apzvērējusies, ka tā sargās tieši tās tiesības, kuras Parādnieks ar saviem bandiniekiem vēlas sievietēm atņemt. Piedevām, tas tomēr notiek nevis viduslaikos, bet 21. gadsimta Eiropā. Šodien konferencē dalībnieces rādīja lielas acis par to, kāpēc tie, kuri vēlas ierobežot sievietes tiesības, ir daudz redzamāki un dzirdamāki par tiem, kuri tās vēlas aizsargāt. Es tur biju kā tulks, ne kā dalībnieks, bet es pateikšu, kāpēc. Pirmkārt, organizētā reliģija daudzviet pasaulē ir kļuvusi pagalam satrakota, un tāpēc tā ir tik trokšņaina. Tai fakti un zinātne nav vajadzīgi, ja Dievs tā ir "pateicis," tad nekas cits vairs nav jāzina. It īpaši Eiropā, t.sk. arī Latvijā, baznīcā gājēju skaits samazinās un draudžu vidējais vecums krietni pieaug. Kaut kas acīmredzot ir jādara, un ja tāpēc ir jāupurē sievietes pašnoteikšanās un veselības tiesības, tad uz priekšu. Un, otrkārt, ļoti daudz no tiem, kuri būtu gatavi stāvēt kopā ar Papardes ziedu, sieviešu resursu centru Marta u.tml., patlaban dzīvo Īrijā, Anglijā, Vācijā, vai kaut kur pavisam citur nekā tepat Latvijā. Un būsim godīgi -- vismaz viena daļa no tiem vismaz daļēji sapakoja koferus tāpēc, ka viņi nevēlas dzīvot aizspriedumainā un kašķīgā sabiedrībā, kurā viens spārns ļoti spītīgi atsakās atzīt, ka mēs dzīvojam modernā pasaulē.
Jauku visiem atlikušo vakaru!
Saeimā rīt notiks konference, kura, tā ziņots no mūsu valsts parlamenta Preses dienesta, būšot "par tiesībām uz dzīvību kā universālu vērtību un sabiedrībā, kurā valda līdzjūtība un humānisms." Cik jauki. Tālāk mūs informē, ka diskusija arī būs par šo jauko jēdzienu attiecināšanu uz "fizisku personu pirms tās piedzimšanas." Uzskaitīti dalībnieki, un ar to apmēram arī viss ir pateikts.
Protams, Saeimas Preses dienests nav tā instance, kurai paust viedokli par preses relīzēs saturēto informāciju, bet tā kā es Saeimas Preses dienestā nestrādāju, es gan sajūtos pavisam brīvs tā darīt. Konference būs ļoti vāji maskēts centiens visnotaļ radikāli uzbrukt Latvijas sieviešu tiesībām. Te runa ir par lielo morāles korifeju un vairāku sieviešu vienlaicīgu aplidotāju Imantu Parādnieku un viņa Demogrāfijas lietu apakškomisiju, un vērts ņemt vērā, kas uz konferenci ir uzaicināts, tā teikt, no ārpuses. Pirms konkrēti runāt par konkrētu personu, atcerēsimies visi, ka Parādnieka veidotā darba grupa jautājumos, kas it kā ir saistāmi ar demogrāfiju, bet patiesībā tādi nemaz nav, bija tik nejēdzīga, ka no tās visnotaļ vienā solī aizgāja liels skaits sieviešu, kuras tieši ir speciālistes tādās jomās, kā sievietes un bērna veselība, dzimumu līdztiesība u.tml. Protams, kad runa ir par kaut ko, kas ir nepārprotami un pilnībā reliģijas iedvesmots, par speciālistiem un faktiem var aizmirst pavisam, un tā tas acīmredzot notiek arī šajā reizē. Bet mazāk nožēlojami tas nav nemaz.
Konkrētā persona, par kuru ir runa, ir no franču aristokrātijas cēlies cilvēks ar vārdu Gregors Pupinks. Viņš pārstāv it kā ļoti nopietnu iestādījumu ar ļoti nopietnu nosaukumu, proti, tas ir Eiropas Likuma un tiesiskuma centrs. Patiesībā tā ir visnotaļ radikāli konservatīvas Amerikas Savienoto Valstu iestādes filiāle Eiropā, un G. Pupinks ir regulārs viesis dažādās konferencēs tādās, kādu rīt rīkos Parādnieks un viņa ļaudis. Cita starpā viņš ir viens no galvenajiem organizētājiem vienai no jaunajām Eiropas pilsoņu kustībām, kur miljons ES iedzīvotāju var pieprasīt rīcību no ES iestādēm. Viņa mērķis ir tāds pats, kā Parādniekam un ko. -- it kā noteikt, ka tiesības cilvēkam sākas tajā brīdī, piedodiet, kad tēta sperma ir atradusi mammas olu un šīs divas šūnas ir apkampušās.
Šīs kustības centrā ir vadmotīvs "Ļauj man dzīvot!" Izklausās jau skaisti. Bet, pirmkārt, minētās divas šūnas nav, nav un vēlreiz nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Otrkārt, arī tad, kad tās ir attīstījušās tālāk un šūnu jau ir daudz vairāk, tās vienalga nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Tas tā, fiziski. Bet ko vēl šī doma nozīmē? Ja reiz divas šūnas ir "fiziska persona," tad tas acīmredzot nozīmē, ka tām ir tās pašas tiesības, kādas ir visām jau piedzimt paguvušajām "fiziskajām personām," tajā skaitā domājot par īpašuma tiesībām, mantojuma tiesībām, tiesībām sevi pārstāvēt tiesā u.tml. Vai tas neizklausās visnotaļ absurdi? Kur tas beigtos? Vai viens auglis sūdzētu tiesā citu augli? Vai viens embrijs censtos pārņemt otra embrija īpašumu? Nu, ja.
Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, pieļaujot šīs konferences rīkošanu savās telpās, Saeimas prezidijs ir visnotaļ kliedzoši pārkāpis jēdzienu par valsts un baznīcas šķirtību, jo lai vai kā, bet visa šī "embrijs kā fiziska persona" lieta ir cēlusies pirmkārt no Romas katoļu baznīcas un otrkārt no mūsdienu pilnīgi nenormālajiem "evaņģēliskajiem kristiešiem" Amerikā. Un šajā kontekstā pilnīgi noteikti ir pamats jautāt, ko konferencē taisās meklēt Latvijas Republikas tieslietu (!) ministrs. Par mūsu tiesībsargu laikam nav ko brīnīties, tas visnotaļ ir cilvēks, kuram acis sāk spīdēt katru reizi, kad kāds viņam austiņā iečukst par īstu vai iedomātu problēmu, bet tieslietu ministrs?!
Otrkārt, kāds ir šo ļaužu īstais nolūks? Vai tas ir pateikt, ka divām šūnām, kādas atrodas mātes miesās, ir lielākas vai pat citādākas tiesības nekā pašai mātei? Ja visas tiesības tiks attiecinātas uz šīm divām šūnām, kas notiks, ja mamma nogāzīsies pa kāpnēm un šūnas ies bojā? Mamma būs par slepkavu uzskatāma? Te nav absolūti un pilnīgi nekas cits, kā mēģinājums sievietes iegrūst atpakaļ viduslaikos, kad visu par viņām un viņu organismu noteica citi, vispirms vīrs un tad baznīca. Tas ir pretīgi.
Un, ja par to reliģisko būšanu. Šodien kā tulks biju konferencē, kurā ļaudis, kas nav uzaicināti uz Parādnieka tusiņu (tajā skaitā arī vairākas no tām sievietēm, kuras aizgāja no viņa darba grupas, jo tur procesi tomēr bija pārāk nenopietni), šausminājās par to, kas tur viss notiks. Viesis no Eiropas instancēm pateica ļoti interesantu lietu, kas man lika aizdomāties, proti: "Nevienam neinteresē, ko Romas katoļu baznīca domā par malārijas pacientu aprūpi." Jebšu, citiem vārdiem sakot, sievietes reproduktīvā un seksuālā veselība ir vienīgais globālas veselības aprūpes jautājums, kurā Romas katoļu u.c. baznīcas jūtas brīvas iejaukties, tā teikt, pēc pilnas programmas. Man jau liekas, ka laikā, kad esam pilnīgi nepārprotami uzzinājuši, ka Romas katoļu baznīca ir pedofilu sargātāja un naudas lietās līdz ārprātam korumpēta, visai baznīcai ar bijušo svētās "inkvizīcijas" līderi priekšgalā būtu laiks sakaunēties un uz pāris gadiem vai gadu desmitiem vai gadu simtiem vienkārši paklusēt. Taču vairāk par visu Latvijas Republika ir parakstījusi veselu strīpu starptautisku dokumentu, kuros tā ir apzvērējusies, ka tā sargās tieši tās tiesības, kuras Parādnieks ar saviem bandiniekiem vēlas sievietēm atņemt. Piedevām, tas tomēr notiek nevis viduslaikos, bet 21. gadsimta Eiropā. Šodien konferencē dalībnieces rādīja lielas acis par to, kāpēc tie, kuri vēlas ierobežot sievietes tiesības, ir daudz redzamāki un dzirdamāki par tiem, kuri tās vēlas aizsargāt. Es tur biju kā tulks, ne kā dalībnieks, bet es pateikšu, kāpēc. Pirmkārt, organizētā reliģija daudzviet pasaulē ir kļuvusi pagalam satrakota, un tāpēc tā ir tik trokšņaina. Tai fakti un zinātne nav vajadzīgi, ja Dievs tā ir "pateicis," tad nekas cits vairs nav jāzina. It īpaši Eiropā, t.sk. arī Latvijā, baznīcā gājēju skaits samazinās un draudžu vidējais vecums krietni pieaug. Kaut kas acīmredzot ir jādara, un ja tāpēc ir jāupurē sievietes pašnoteikšanās un veselības tiesības, tad uz priekšu. Un, otrkārt, ļoti daudz no tiem, kuri būtu gatavi stāvēt kopā ar Papardes ziedu, sieviešu resursu centru Marta u.tml., patlaban dzīvo Īrijā, Anglijā, Vācijā, vai kaut kur pavisam citur nekā tepat Latvijā. Un būsim godīgi -- vismaz viena daļa no tiem vismaz daļēji sapakoja koferus tāpēc, ka viņi nevēlas dzīvot aizspriedumainā un kašķīgā sabiedrībā, kurā viens spārns ļoti spītīgi atsakās atzīt, ka mēs dzīvojam modernā pasaulē.
Jauku visiem atlikušo vakaru!
sestdiena, 2012. gada 13. oktobris
Atkal dīvaina izvēle
Labrīt, lasītāji!
Vakar tapa zināms, ka Nobela miera prēmiju šogad nolemts piešķirt Eiropas Savienībai. "ES stabilizējošā loma ir palīdzējusi lielāko daļu Eiropas pārvērst no kara kontinenta uz miera kontinentu" -- tā teikts prēmijas komitejas ziņojumā.
Šī nebūt nav pirmā reize, kad miera prēmija piešķirta nevis individuālai personai, bet gan organizācijai. Gadu gaitā prēmiju saņēmušas Apvienoto nāciju organizācija, starptautiskā ārstu organizācija "Medicīna bez robežām," ANO miera uzturēšanas spēki, Sarkanais krusts, politieslodzīto glābējorganizācija Amnesty International u.c. Taču šoreiz jāsaka tas pats, kas bija sakāms pirms trim gadiem, kad miera prēmiju piešķīra ASV prezidentam Barakam Obamam -- vai tiešām šis ir pareizais brīdis? B. Obamas gadījumā runa bija par to, ka prēmijas piešķiršanas brīdī ASV turpināja karot Afganistānā, turklāt tieši tajā laikā ASV prezidents sprieda par papildu 40 tūkst. zaldātu nosūtīšanu uz jau ļoti sen kara plosīto zemi.
Savukārt, Eiropas Savienības gadījumā -- vai tiešām prēmijas komiteja nepamanīja, ka patlaban ES ir visnotaļ tālu no jēdziena "miers" šī vārda plašākā un nevis šaurākā kontekstā? Ja vārdu "miers" salīdzina vienīgi ar vārdu "karš," tad nepārprotami ir taisnība, ka ES kā tādā karš laikā kopš tās dibināšanas nav noticis, vismaz ne tradicionālajā vārda "karš" nozīmē (protams, bija cīņas starp katoļiem un protestantiem Īrijā, bija teroristu uzbrukumi Vācijā un Itālijā, bija separātisma kustības Spānijā un citur, Itālijā bija nepārprotams karš starp Mafiju un likuma sargiem u.tml.). Taču tajā pat dienā, kad Nobela prēmijas komisija paziņoja par lēmumu, prēmiju piešķirt ES, Grieķijā plosījās plaši nemieri par valsts taupības plāniem, demonstrācijas notika arī citur, un joprojām visnotaļ tālu no jēdziena "miers" ir arī ES ekonomiskā situācija, it īpaši savienības dienvidu valstīs.
Protams, šī nav pirmā reize, kad miera prēmijas piešķiršana radījusi jautājumus. Piemēram, 1973. gadā prēmiju piešķīra toreizējam ASV ārlietu ministram Henrijam Kisindžeram un Ziemeļu Vjetnamas līderim Lī Duk To, it kā par pamiera dokumentu parakstīšanu, bet patiesībā laikā, kad karš Vjetnamā turpinājās aizgūtnēm vien. Tas pats notika 1994. gadā, kad prēmiju saņēma palestīniešu līderis Jasirs Arafats kopā ar diviem smagsvariem no Izraēlas politiskās vides. Miera tur nebija toreiz, miera tur nav joprojām. 1990. gadā prēmiju piešķīra Mihailam Gorbačevam, tas bija visnotaļ liels pliķis sejā visiem tiem, kuri 1990. gadā izmisīgi centās izmukt no PSRS lāča joprojām krietni niknajām ķepām -- balvas ceremonija tomēr notika tikai dažas nedēļas pirms gan Viļņā, gan arī Rīgā gāja bojā civiliedzīvotāji, un tas nebija nekas cits, kā nāves krampjos ieķertais PSRS režīms, kurš to izdarīja. Kāda miera prēmija?!
Man personīgi nav šaubu, ka Eiropas Savienība ar visām tās likstām un nebūšanām ir vairāk laba nekā slikta institūcija. Katrā ziņā Latvijā varam baudīt ļoti nozīmīgus attīstības augļus, kādus nodrošinājis tieši ES finansējums arī tad, ja pie mums ļaudis to saņem mazāk nekā citās valstīs. Taču vai tiešām var teikt, ka šogad tieši Eiropas Savienība pasaulē vislabāk pārstāv jēdzienu "miers"? Nu, diez vai. Prēmijas komitejas darbs ir slepens, nezinām un nezināsim, kas palika kandidātu starpā, taču lēmums tā vai citādi šķiet ... dīvains.
Jauku visiem dienu!
Vakar tapa zināms, ka Nobela miera prēmiju šogad nolemts piešķirt Eiropas Savienībai. "ES stabilizējošā loma ir palīdzējusi lielāko daļu Eiropas pārvērst no kara kontinenta uz miera kontinentu" -- tā teikts prēmijas komitejas ziņojumā.
Šī nebūt nav pirmā reize, kad miera prēmija piešķirta nevis individuālai personai, bet gan organizācijai. Gadu gaitā prēmiju saņēmušas Apvienoto nāciju organizācija, starptautiskā ārstu organizācija "Medicīna bez robežām," ANO miera uzturēšanas spēki, Sarkanais krusts, politieslodzīto glābējorganizācija Amnesty International u.c. Taču šoreiz jāsaka tas pats, kas bija sakāms pirms trim gadiem, kad miera prēmiju piešķīra ASV prezidentam Barakam Obamam -- vai tiešām šis ir pareizais brīdis? B. Obamas gadījumā runa bija par to, ka prēmijas piešķiršanas brīdī ASV turpināja karot Afganistānā, turklāt tieši tajā laikā ASV prezidents sprieda par papildu 40 tūkst. zaldātu nosūtīšanu uz jau ļoti sen kara plosīto zemi.
Savukārt, Eiropas Savienības gadījumā -- vai tiešām prēmijas komiteja nepamanīja, ka patlaban ES ir visnotaļ tālu no jēdziena "miers" šī vārda plašākā un nevis šaurākā kontekstā? Ja vārdu "miers" salīdzina vienīgi ar vārdu "karš," tad nepārprotami ir taisnība, ka ES kā tādā karš laikā kopš tās dibināšanas nav noticis, vismaz ne tradicionālajā vārda "karš" nozīmē (protams, bija cīņas starp katoļiem un protestantiem Īrijā, bija teroristu uzbrukumi Vācijā un Itālijā, bija separātisma kustības Spānijā un citur, Itālijā bija nepārprotams karš starp Mafiju un likuma sargiem u.tml.). Taču tajā pat dienā, kad Nobela prēmijas komisija paziņoja par lēmumu, prēmiju piešķirt ES, Grieķijā plosījās plaši nemieri par valsts taupības plāniem, demonstrācijas notika arī citur, un joprojām visnotaļ tālu no jēdziena "miers" ir arī ES ekonomiskā situācija, it īpaši savienības dienvidu valstīs.
Protams, šī nav pirmā reize, kad miera prēmijas piešķiršana radījusi jautājumus. Piemēram, 1973. gadā prēmiju piešķīra toreizējam ASV ārlietu ministram Henrijam Kisindžeram un Ziemeļu Vjetnamas līderim Lī Duk To, it kā par pamiera dokumentu parakstīšanu, bet patiesībā laikā, kad karš Vjetnamā turpinājās aizgūtnēm vien. Tas pats notika 1994. gadā, kad prēmiju saņēma palestīniešu līderis Jasirs Arafats kopā ar diviem smagsvariem no Izraēlas politiskās vides. Miera tur nebija toreiz, miera tur nav joprojām. 1990. gadā prēmiju piešķīra Mihailam Gorbačevam, tas bija visnotaļ liels pliķis sejā visiem tiem, kuri 1990. gadā izmisīgi centās izmukt no PSRS lāča joprojām krietni niknajām ķepām -- balvas ceremonija tomēr notika tikai dažas nedēļas pirms gan Viļņā, gan arī Rīgā gāja bojā civiliedzīvotāji, un tas nebija nekas cits, kā nāves krampjos ieķertais PSRS režīms, kurš to izdarīja. Kāda miera prēmija?!
Man personīgi nav šaubu, ka Eiropas Savienība ar visām tās likstām un nebūšanām ir vairāk laba nekā slikta institūcija. Katrā ziņā Latvijā varam baudīt ļoti nozīmīgus attīstības augļus, kādus nodrošinājis tieši ES finansējums arī tad, ja pie mums ļaudis to saņem mazāk nekā citās valstīs. Taču vai tiešām var teikt, ka šogad tieši Eiropas Savienība pasaulē vislabāk pārstāv jēdzienu "miers"? Nu, diez vai. Prēmijas komitejas darbs ir slepens, nezinām un nezināsim, kas palika kandidātu starpā, taču lēmums tā vai citādi šķiet ... dīvains.
Jauku visiem dienu!
ceturtdiena, 2012. gada 11. oktobris
Jauna valdība: Vai tiešām?
Labdien, lasītāji!
Tā dēvētās "Nacionālās apvienības" (NA) arvien skaļākās prasības par demogrāfijas lietām cita starpā ir novedušas pie apvienības līderu apgalvojuma, ka gadījumā ja prasības netiks apmierinātas, NA politiķi nebalsos par nākamā gada nacionālo budžetu. Ņemot vērā to, ka valsts budžeta noraidīšana nozīmē valdības krišanu, te ir pāris visnotaļ nopietnu jautājumu.
Protams, var teikt, ka nacionālisti vienkārši iet pa jau skaisti iemītu taciņu. Iepriekšējā Saeimā Ventspils interešu pārstāvji Saeimā, tā dēvētie "zaļie zemnieki," it kā skaitījās valdošajā koalīcijā esam, bet balsojumos vienmēr rīkojās gluži pēc sava prāta, tajā skaitā pietiekami bieži balsojot kopā ar opozīciju. Līdzīgi savulaik uzvedās nu jau pelnīti vēstures mēslainē ieslaucītā "Tautas" partija. Taču vai to var saukt par atbildīgu attieksmi pret politiku? Nevar. Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka NA prasības demogrāfijas jomā, ja arī tās tiks pilnībā apmierinātas, diez vai sasniegs it kā paredzēto mērķi -- daudz, daudz vairāk latviešu bērnu, kas apmeklēs daudz, daudz vairāk bērnudārzu pēc tam, kad māmiņas būs saņēmušas daudz, daudz lielākas "māmiņu algas." Ļaudis taču bērnus nedzemdē tikai tāpēc, ka valsts par to kaut ko samaksā, patlaban valsts ekonomiskā situācija joprojām ir visnotaļ trausla un, ja ir latvieši, kas rada jaunus latviešus, tad pietiekami bieži viņi tā dara Īrijā vai Anglijā, bet ne tepat mājās.
Otrs jautājums ir par to, kas notiktu, ja Valda Dombrovska valdība tik tiešām taptu budžeta noraidīšanas dēļ gāzta. Matemātika Saeimā ir nepielūdzama. "Saskaņas" centram tur ir 31 mandāts, Reformu partijai ir 16, Vienotībai ir 20, nacionālistiem ir 14, "zaļajiem zemniekiem" ir 13, un tad vēl ir tie seši neatkarīgie deputāti, kuri aizmuka prom no RP aprindām. Ja joprojām parlamentā saglabājas tā dēvētās "sarkanās līnijas", proti -- RP ar ZZS nekādi un NA ar SC pilnīgi un noteikti nekādi -- tad variantu īpaši daudz nav. NA+V+ZZS = 47. Tas ir vienīgais variants, kurā nav nedz RP, jo ar ZZS tā neietu, nedz arī SC, kuru pēc visas epopejas ap referendumiem diez vai vispār kāds īpaši grib redzēt pie teikšanas. Protams, teorētiski minētais 47 mandātu variants varētu kalpot kā mazākuma valdība, ja tā dēvētie "olšteinieši" to atbalstītu, bet tur nu nekādu garantiju nav. Teorētiski vairākums sanāktu SC+ZZS+V, bet tas gandrīz noteikti nozīmētu Vienotības šķelšanos, un tāpēc arī tas diez vai būtu uzskatāms par reālu variantu.
Tas, savukārt, ved pie nākamā jautājuma, proti -- ko šādos apstākļos darītu Valsts prezidents, kuram vienam ir tiesības izvirzīt kandidātu premjerministra amatam. "Zaļo zemnieku" "premjerministra kandidāts" ir līdz kliņķim kompromitētais Puzes ķeizars, arī tad, ja pats prezidents ir cēlies no attiecīgajām aprindām, diez vai viņš būtu gatavs ieiet vēsturē kā prezidents, kurš premjerministra amatam ir izvirzījis cilvēku, kuru krimināllikuma kontekstā izmeklē ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritānijā un citur. Nacionālistu vidū ir viens otrs cilvēks ar pietiekami lielu politisku briedumu, lai to varētu vismaz teorētiski uzskatīt par amata cienīgu, bet tādā gadījumā diez vai Vienotība uzvestos rātni un paklausīgi, it īpaši tandēmā ar ZZS. Vienu vārdu sakot, ja kritīs šī valdība, tad politisks haoss būs visnotaļ reāla lieta, un tas nu reiz nav tas, kas patlaban Latvijai ir vajadzīgs.
Pašreizējais premjerministrs NA prasībām demogrāfijas jomā "nē" nav pateicis, viņš ir teicis, ja var atrast naudu bez deficīta paaugstināšanas, tad uz priekšu. Taču viņdien viens no NA vadoņiem televīzijā pateica, ka esot arī citas, iespējams, tikpat ultimatīvas prasības. Ja tam pamatā ir doma, ka tik tiešām šī valdība ir jāgāž, tad, pirmkārt, ir jājautā kāpēc, jo diez vai rūpes par "māmiņu algām" ir adekvāts iemesls, lai tā rotaļātos ar valsts politisko iekārtu un, otrkārt, diez vai pēc tam sanāktu kaut kas tāds, kas nacionālistiem būtu īpaši tīkamāks. Bezatbildība politikā nav laba lieta. Vai tiešām tas ir tas, ko NA vēlas nodrošināt?
Jauku visiem dienu.
Tā dēvētās "Nacionālās apvienības" (NA) arvien skaļākās prasības par demogrāfijas lietām cita starpā ir novedušas pie apvienības līderu apgalvojuma, ka gadījumā ja prasības netiks apmierinātas, NA politiķi nebalsos par nākamā gada nacionālo budžetu. Ņemot vērā to, ka valsts budžeta noraidīšana nozīmē valdības krišanu, te ir pāris visnotaļ nopietnu jautājumu.
Protams, var teikt, ka nacionālisti vienkārši iet pa jau skaisti iemītu taciņu. Iepriekšējā Saeimā Ventspils interešu pārstāvji Saeimā, tā dēvētie "zaļie zemnieki," it kā skaitījās valdošajā koalīcijā esam, bet balsojumos vienmēr rīkojās gluži pēc sava prāta, tajā skaitā pietiekami bieži balsojot kopā ar opozīciju. Līdzīgi savulaik uzvedās nu jau pelnīti vēstures mēslainē ieslaucītā "Tautas" partija. Taču vai to var saukt par atbildīgu attieksmi pret politiku? Nevar. Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka NA prasības demogrāfijas jomā, ja arī tās tiks pilnībā apmierinātas, diez vai sasniegs it kā paredzēto mērķi -- daudz, daudz vairāk latviešu bērnu, kas apmeklēs daudz, daudz vairāk bērnudārzu pēc tam, kad māmiņas būs saņēmušas daudz, daudz lielākas "māmiņu algas." Ļaudis taču bērnus nedzemdē tikai tāpēc, ka valsts par to kaut ko samaksā, patlaban valsts ekonomiskā situācija joprojām ir visnotaļ trausla un, ja ir latvieši, kas rada jaunus latviešus, tad pietiekami bieži viņi tā dara Īrijā vai Anglijā, bet ne tepat mājās.
Otrs jautājums ir par to, kas notiktu, ja Valda Dombrovska valdība tik tiešām taptu budžeta noraidīšanas dēļ gāzta. Matemātika Saeimā ir nepielūdzama. "Saskaņas" centram tur ir 31 mandāts, Reformu partijai ir 16, Vienotībai ir 20, nacionālistiem ir 14, "zaļajiem zemniekiem" ir 13, un tad vēl ir tie seši neatkarīgie deputāti, kuri aizmuka prom no RP aprindām. Ja joprojām parlamentā saglabājas tā dēvētās "sarkanās līnijas", proti -- RP ar ZZS nekādi un NA ar SC pilnīgi un noteikti nekādi -- tad variantu īpaši daudz nav. NA+V+ZZS = 47. Tas ir vienīgais variants, kurā nav nedz RP, jo ar ZZS tā neietu, nedz arī SC, kuru pēc visas epopejas ap referendumiem diez vai vispār kāds īpaši grib redzēt pie teikšanas. Protams, teorētiski minētais 47 mandātu variants varētu kalpot kā mazākuma valdība, ja tā dēvētie "olšteinieši" to atbalstītu, bet tur nu nekādu garantiju nav. Teorētiski vairākums sanāktu SC+ZZS+V, bet tas gandrīz noteikti nozīmētu Vienotības šķelšanos, un tāpēc arī tas diez vai būtu uzskatāms par reālu variantu.
Tas, savukārt, ved pie nākamā jautājuma, proti -- ko šādos apstākļos darītu Valsts prezidents, kuram vienam ir tiesības izvirzīt kandidātu premjerministra amatam. "Zaļo zemnieku" "premjerministra kandidāts" ir līdz kliņķim kompromitētais Puzes ķeizars, arī tad, ja pats prezidents ir cēlies no attiecīgajām aprindām, diez vai viņš būtu gatavs ieiet vēsturē kā prezidents, kurš premjerministra amatam ir izvirzījis cilvēku, kuru krimināllikuma kontekstā izmeklē ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritānijā un citur. Nacionālistu vidū ir viens otrs cilvēks ar pietiekami lielu politisku briedumu, lai to varētu vismaz teorētiski uzskatīt par amata cienīgu, bet tādā gadījumā diez vai Vienotība uzvestos rātni un paklausīgi, it īpaši tandēmā ar ZZS. Vienu vārdu sakot, ja kritīs šī valdība, tad politisks haoss būs visnotaļ reāla lieta, un tas nu reiz nav tas, kas patlaban Latvijai ir vajadzīgs.
Pašreizējais premjerministrs NA prasībām demogrāfijas jomā "nē" nav pateicis, viņš ir teicis, ja var atrast naudu bez deficīta paaugstināšanas, tad uz priekšu. Taču viņdien viens no NA vadoņiem televīzijā pateica, ka esot arī citas, iespējams, tikpat ultimatīvas prasības. Ja tam pamatā ir doma, ka tik tiešām šī valdība ir jāgāž, tad, pirmkārt, ir jājautā kāpēc, jo diez vai rūpes par "māmiņu algām" ir adekvāts iemesls, lai tā rotaļātos ar valsts politisko iekārtu un, otrkārt, diez vai pēc tam sanāktu kaut kas tāds, kas nacionālistiem būtu īpaši tīkamāks. Bezatbildība politikā nav laba lieta. Vai tiešām tas ir tas, ko NA vēlas nodrošināt?
Jauku visiem dienu.
piektdiena, 2012. gada 5. oktobris
Četras sievietes -- trīs jocīgas, viena gudra
Labdien, lasītāji!
Nu, ko. Vēl viens ieraksts par Labklājības ministrijas paspārnē izdoto grāmatiņu par zēnu un meiteņu nodarbēm un identitātes jautājumiem. Pavisam stulbo reakciju starpā kārtējo reizi jāierindo Rīgas domes deputāts Jānis Šmits, kurš ir aicinājis grāmatu aizliegt pavisam, tā apstiprinot savu atbalstu "principiem," kur bija augstā vērtē Vācijas nacistu un PSRS komunistu starpā, bet ārpus tā runa ir par četrām sievietēm - trīs ir nākušas ar muļķīgām, bet viena -- ar gudrām pārdomām.
Jocīga sieviete: Elita Veidemane, kura Tviterī rakstīja, ka "Viņķele laikam atvadījusies no prāta, atbalstot homoseksuālismu propagandējošu grāmateli." Par homoseksuālismu bērnudārziem domātai grāmatā nav absolūti ne vārda, to autore ir samurgojusi pati. Piedevām, savu attieksmi pret "tikumību" šī censone demonstrēja, kopojoties ar daudziem vīriešiem pēc kārtas un pēc tam par to sacerot grāmatu "Vīrieši manā mūžā." Laikā kopš tam kādreiz gaišā Tautas frontes spīdekle ir pārkvalificējusies par vienu no Latvijas galvenajiem homofobiem. Cik nožēlojami.
Jocīga sieviete: Ingūna Rībena, kura grāmatas kontekstā paguva paziņot, ka pret sievietēm Latvijā nekādas diskriminācijas neesot. Tā ir tā pati sieviete, kura pirms pāris gadiem un par spīti konkrētiem pierādījumiem par pretējo, apgalvoja, ka nekādas diskriminācijas nav pret LGBT cilvēkiem. Acīmredzot šī dāma dzīvo pati savā burbulītī, kuram ar īsto pasauli nav ne mazākā sakara, kaut vai ņemot vērā to, ka sievietēm joprojām Latvijā (un daudzviet citur pasaulē) par vienu un to pašu darbu maksā mazāk nekā vīriešiem. Grib viņa būt nezinīte, Dievs ar viņu, bet diez vai tas ir piemēroti Saeimas deputātes statusam.
Jocīga sieviete: Anda Līce, kura vakar Latvijas Avīzē rakstīja, ka "Dieva definētais jeb tradicionālais ģimenes modelis ir vienīgais cilvēces (arī Latvijas) ilgtspējīgas pastāvēšanas pamats." Lai arī autore atzina, ka nav nepieciešams "medīt citādos," Dieva piesaukšana te ir pavisam garām, jo, ja Dieva gribu viņa ir interpretējusi no Bībeles, tad noteikti viņa būs konstatējusi, ka Bībelē bez nosodījuma ir arī runa par daudzsievību, dažos gadījumos vienam vīrietim precot pat ļoti, ļoti daudzas sievietes. Piedevām, pietiekami daudzi vīrieši it kā Dieva iedvesmotajā grāmatā nodarbojas ar laulības pārkāpšanu u.c. grēkiem.
Gudra sieviete: Monika Zīle, kura tajā pašā Latvijas Avīzē šodien rakstīja, "Nespēju beigt brīnīties par tām nevalstiskajām organizācijām, kas cēla skandālu, pieprasot labklājības ministres Ilzes Viņķeles demisiju. Kāds pamats, saulīt balto?" Un vēl, pievienojot domas par Saeimas deputāta Imanta Parādnieka centieniem, mūsu valstī ierobežot abortus un sievietes tiesības: "Kurā civilizētā demokrātiskā zemē debates par valsts atbalsta programmu krīzes grūtniecības gadījumos atļautu diriģēt cilvēkam, kura sludinātais ģimenes modelis nav ne latviskajā, ne kristīgajā tradīcijā sakņots? Tur, lūk, patiešām briest skandāls." Jā, tas būtum tas "tikumības" aizstāvis, kuram ir divas sievas vai vismaz divas sievietes (daudzsievība mūsu valstī tomēr ir aizliegta), ar kurām viņš kopā audzina bērnus. Paldies, Monika!
Jauku visiem dienu!
Nu, ko. Vēl viens ieraksts par Labklājības ministrijas paspārnē izdoto grāmatiņu par zēnu un meiteņu nodarbēm un identitātes jautājumiem. Pavisam stulbo reakciju starpā kārtējo reizi jāierindo Rīgas domes deputāts Jānis Šmits, kurš ir aicinājis grāmatu aizliegt pavisam, tā apstiprinot savu atbalstu "principiem," kur bija augstā vērtē Vācijas nacistu un PSRS komunistu starpā, bet ārpus tā runa ir par četrām sievietēm - trīs ir nākušas ar muļķīgām, bet viena -- ar gudrām pārdomām.
Jocīga sieviete: Elita Veidemane, kura Tviterī rakstīja, ka "Viņķele laikam atvadījusies no prāta, atbalstot homoseksuālismu propagandējošu grāmateli." Par homoseksuālismu bērnudārziem domātai grāmatā nav absolūti ne vārda, to autore ir samurgojusi pati. Piedevām, savu attieksmi pret "tikumību" šī censone demonstrēja, kopojoties ar daudziem vīriešiem pēc kārtas un pēc tam par to sacerot grāmatu "Vīrieši manā mūžā." Laikā kopš tam kādreiz gaišā Tautas frontes spīdekle ir pārkvalificējusies par vienu no Latvijas galvenajiem homofobiem. Cik nožēlojami.
Jocīga sieviete: Ingūna Rībena, kura grāmatas kontekstā paguva paziņot, ka pret sievietēm Latvijā nekādas diskriminācijas neesot. Tā ir tā pati sieviete, kura pirms pāris gadiem un par spīti konkrētiem pierādījumiem par pretējo, apgalvoja, ka nekādas diskriminācijas nav pret LGBT cilvēkiem. Acīmredzot šī dāma dzīvo pati savā burbulītī, kuram ar īsto pasauli nav ne mazākā sakara, kaut vai ņemot vērā to, ka sievietēm joprojām Latvijā (un daudzviet citur pasaulē) par vienu un to pašu darbu maksā mazāk nekā vīriešiem. Grib viņa būt nezinīte, Dievs ar viņu, bet diez vai tas ir piemēroti Saeimas deputātes statusam.
Jocīga sieviete: Anda Līce, kura vakar Latvijas Avīzē rakstīja, ka "Dieva definētais jeb tradicionālais ģimenes modelis ir vienīgais cilvēces (arī Latvijas) ilgtspējīgas pastāvēšanas pamats." Lai arī autore atzina, ka nav nepieciešams "medīt citādos," Dieva piesaukšana te ir pavisam garām, jo, ja Dieva gribu viņa ir interpretējusi no Bībeles, tad noteikti viņa būs konstatējusi, ka Bībelē bez nosodījuma ir arī runa par daudzsievību, dažos gadījumos vienam vīrietim precot pat ļoti, ļoti daudzas sievietes. Piedevām, pietiekami daudzi vīrieši it kā Dieva iedvesmotajā grāmatā nodarbojas ar laulības pārkāpšanu u.c. grēkiem.
Gudra sieviete: Monika Zīle, kura tajā pašā Latvijas Avīzē šodien rakstīja, "Nespēju beigt brīnīties par tām nevalstiskajām organizācijām, kas cēla skandālu, pieprasot labklājības ministres Ilzes Viņķeles demisiju. Kāds pamats, saulīt balto?" Un vēl, pievienojot domas par Saeimas deputāta Imanta Parādnieka centieniem, mūsu valstī ierobežot abortus un sievietes tiesības: "Kurā civilizētā demokrātiskā zemē debates par valsts atbalsta programmu krīzes grūtniecības gadījumos atļautu diriģēt cilvēkam, kura sludinātais ģimenes modelis nav ne latviskajā, ne kristīgajā tradīcijā sakņots? Tur, lūk, patiešām briest skandāls." Jā, tas būtum tas "tikumības" aizstāvis, kuram ir divas sievas vai vismaz divas sievietes (daudzsievība mūsu valstī tomēr ir aizliegta), ar kurām viņš kopā audzina bērnus. Paldies, Monika!
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
