piektdiena, 2010. gada 24. decembris

Par filmu un svētkiem

Labdien, lasītāji!

Vakar beidzot guvu iespēju noskatīties Kaspara Gobas dokumentālo filmu Homo@lv. Jāsaka, tā bija inteliģentākā filma par tēmu, kādu sen gadījies redzēt, un tas ir tāpēc, ka režisors no dokumentālo filmu veidošanas viedokļa ļoti prātīgā kārtā nolēma īpaši nenostāties nevienā no abām pusēm jautājumā par LGBT cilvēkiem Latvijā un to, ko viņi dara. Filmā ir redzami LGBT cilvēki, kā arī viņu pretinieki. Ļauts izteikties abām pusēm. Tiesa, tie, kuri par LGBT cilvēkiem bļaustās, arī šajā filmā pierāda paši savu ignoranci. Cita starpā ir skats pie tiesas zāles durvīm, kurā LGBT aktīvists un organizācijas ILGA Eiropa sabiedrisko attiecību vadītājs Juris Lavrikovs organizācijas NoPride vadītājam Igoram Maslakovam jautā, kā īsti Jura esamība traucē Igora dzīvi. Neko īpašu Igors nevar atbildēt. Daudz filmā dzirdam no sektas Jaunā paaudze vadītāja Ļedjajeva, tikai un vienīgi krievu valodā, kas kārtējo reizi atgādina, cik ļoti krieviska ir šī sekta par spīti tam, ka tajā piedalās arī atsevišķi latviešu tautības politiķi. Tajā skaitā filmā bļaustāmies redzama kādreizējā Saeimas deputāte Inta Feldmane.

Toties sieviete, kurai ikgadējais Draudzības dienu pasākums ir iespēja kārtējo reizi pierādīt mākslinieka Endija Vorhola reiz teikto, ka katram cilvēkam dzīvē 15 minūtes gadās būt slavenam, filmā tiek prezentēta kā ... nu, kā tāds vienkāršs sievišķis. Runa ir par Dimitera madāmu, kura Draudzības dienās vienmēr lakatā tērpta redzama vicinām krustu pa gaisu. Filmā viņa redzama mājās. Maizīti cep, cik var spriest -- malkas plītī. Savu izpratni par ticību skaidro. Apgalvo, ka nevienam nekad nav uzbrukusi. Šajā ziņā melo, un kadri, kas redzami, kamēr viņa galvo par savu nevainību, to apliecina pat ļoti skaidri. Viņas vīrs stāsta, ka ļaudis sievu saucot par "velna veceni" un piebilst, ka tas viņu netraucē, jo "vecene" viņu esot glābusi no bohēmas. Nu, ja tā, tad tā. Un vēl filmā redzami abi galvenie melnsvārču homofobi Vanags un Pujāts, arī viņiem dots vārds.

No LGBT puses filmā redzams minētais Juris Lavrikovs, kā arī Mozaīkas aktīvistes Linda Freimane, Evita Goša, Līga Kļaviņa (ļoti aizkustinošs kadrs filmā rāda, kā pēdējās divas laulājās), Vita Brakovska un Kristīne Gariņa, vēl arī Dzintars Skarbovskis. Cita starpā Kristīne redzama Londonas praidā, kur viņa sarunājas ar toreizējo pilsētas mēru Kenu Livingstonu un parakstīja sadarbības līgumu starp Mozaīku un Londonas Praida organizāciju. Diemžēl, redzami arī tie divi jaunieši, kuri savulaik dibināja LGBT organizāciju un sev pilnīgi bez jebkāda pamata piesavināja ILGA (Starptautiskā Lezbiešu un geju asociācija) nosaukumu -- par spīti tam, ka ILGA oficiālās saites Latvijā ir ar Mozaīku. Reiz abi jaunskungi nolēma, ka ar Mozaīku viņi par spīti savas organizācijas pilnīgai neveiksmei nevēlas saistīties, viņi tā vietā sasaistījās ar minēto NoPride organizāciju. Filmā redzams, kā abi jaunieši dodas vizītē pie Pujāta. Nu, kā teica Karlsons -- visi jau nevar būt apdāvināti.

Vēl filmā redzams dzejnieks Rihards Bargais un mākslinieks Armīns Ozoliņš, kuri abi nepārtraukti pīpē cigaretes un komentē LGBT notikumus, tā teikt, no malas. Vai, pareizāk sakot, komentē Rihards Bargais. Armīnam Ozoliņam visas filmas garumā vienīgais sakāmais ir "Mhm" atbildot uz kādu jautājumu. Tajā skaitā R. Bargais nāk ar interesantu domu -- ka Praida pasākumi vairāk ir vajadzīgi nevis LGBT cilvēkiem, bet gan viņu pretiniekiem, lai viņiem būtu kaut kas, pret ko cīnīties. Varbūt, tā prāto dzejnieks, NoPride paši nodrošināja pirmā Praida organizēšanu. Nē, tā nebija, bet doma vienalga interesanta.

Taču filmas centrā ir divi garīdznieki, Juris Cālītis un Māris Sants. Pirmais filmā redzams kā racionālisma balss pret ārprātīgo naidu, kāds plūst no minētās sektas, kā arī no mūsu valsts "tradicionālākajām" konfesijām, vai vismaz no to vadītājiem. Savukārt pēdējais redzams i filmas sākumā, i arī beigās, braucam prom no Latvijas. Lasītājs zinās, ka māc. Sants tagad dzīvo Londonā, un tas, ka viņš vairs nedzīvo Latvijā ir minētā naida dēļ. Žēl.

Paldies Kasparam Gobam par filmu. Teikšu vēlreiz -- tik sabalansētu un inteliģentu dokumentālo filmu par LGBT dienām un nedienām Latvijā nebiju redzējis.

Vēlu visiem lasītājiem skaistus Ziemassvētkus. Vai šovakar vai rīt no rīta, lai zem eglītes atrodas tieši tas, ko sirsniņa kāroja, lai gan atcerēsimies arī to, kas teikts Ziemassvētku dziesmā "Jūs bērniņi, nāciet": Tu negribi mantas, ko pasaule rod. Galvenais jau ir ģimene, tuvinieki un labi draugi. Un, piedevām, šī ir arī tā nakts, kad varam atcerēties mazu bērniņu, kurš piedzima kaut kad pirms 2000 gadiem, plus mīnus (vēsturiski, protams, mēs nezinām, kad Jēzus ir dzimis, ir pietiekami daudz ekspertu, kuri uzskata, ka vismaz decembrī tas gan nebūs bijis), un tad savos 33 gados pilnīgi pārmainīja pasauli. Žēl, ka mūsdienās arī baznīcā ir tik daudz ļaužu, kuri kropļo Viņa pamata vēsti: Esiet labi cits pret citu. Kā esmu rakstījis citreiz, ja tas būtu jēdziens, ko ievērotu visi, tad pasaule būtu daudz, daudz labāka vieta.

Jauku un burvīgu visiem šo vakaru!

pirmdiena, 2010. gada 20. decembris

Par gada balvām un mikroautobusiem

Labrīt, lasītāji!

Lielbritānijas ziņu žurnāla "The Economist" apskatnieks Eduards Lūkass nule kā ir publicējis rakstu (http://econ.st/ejou3u), kurā viņš piešķir "gada balvas" dažādām Austrumeiropas valstīm. Polija uzslavēta par to, ka laikā pēc aviokatastrofas, kurā gāja bojā valsts prezidents un liels skaits citu amatpersonu, "valsts aparāts pat nenotrīcēja, tā vietā ar cieņu un efektivitāti nodrošinot tukšo vietu aizpildīšanu un valsts motora nepārtrauktību." Čehija uzslavēta par pretkorupcijas centieniem, savukārt Rumānija un Slovākija nosodītas par necaurskatāmu un korumpētu tieslietu sistēmu.

Kas minētajā tekstā rakstīts par Baltijas valstīm? Lietuvas Valsts prezidente Daļa Gribauskaite norāta par "neveikliem izteicieniem," tajā skaitā par atteikšanos apmeklēt ASV prezidenta Baraka Obamas rīkotas vakariņas Prāgā šī gada aprīlī, par kurām pati stāsta varone toreiz teica, ka tāpēc, ka pasākumā nebija paredzēta nekāda lēmumu pieņemšana un viņai labākajā gadījumā būtu divas minūtes sarunai ar B. Obamu, uz Prāgu dosies Lietuvas premjerministrs, bet viņa pati paliks mājās.

Mūsu gadījumā "Hudini balvu par izdzīvošanu" saņēmis premjerministrs Dombrovskis, kurš "ieviesa masīvāko taupības programmu, kāda redzēta jebkurā Eiropas valstī pēdējo gadu desmitu laikā -- un vienalga viņu ievēlēja vēlreiz." E. Lūkass piebilst: "Gadījumā, ja viņam apniks politika Latvijā, viņš būs mīļi gaidīts Īrijā."

Tomēr kārtējo reizi vislielāko uzslavu guvuši kaimiņi igauņi. Viņu valsts pasludināta par Austrumeiropas labāko valsti šajā gadā. E. Lūkass konstatē, ka nu jau tikai pēc pāris nedēļām Igaunija pievienosies eiro zonai un būs "viena no tikai divām valstīm eiro zonā, kura patiešām atbilst prasībām par ārējo parādu un budžeta deficītu. Otra ir Luksemburga. Taču, ja izmantojam otru filtru -- gatavību apmierināt NATO prasību, ka aizsardzībai jāveltī 2% to IKP -- tad Igaunija (1,9%) ir tālu priekšā Luksemburgai (0,7%). Valstij, kura pirms mazāk nekā 20 gadiem iznira no PSRS okupācijas apdauzīta un acis blisinoša, būt vienīgai valstij, kura ievēro kontinenta galveno klubu galvenos noteikumus? Tas ir varoņdarbs."

Malači igauņi. Pēdējo pāris mēnešu laikā manā radio raidījumā ("Aktuālais temats", LR 1, darba dienās plkst. 18.30) atkal un atkal un atkal dažādos kontekstos nācies runāt par to, ka tādā vai citādā nozīmē Igaunija Latvijai ir priekšā. Ne vien eiro, bet arī labāki ceļi, mazākas budžeta problēmas, mazākas problēmas ar sabiedrības integrāciju u.tml. Neko labu par mūsu valsti tas nesaka. Arī stāsts par mikroautobusu diez vai notiktu Igaunijā, bet pie mums, diemžēl tas ir visnotaļ raksturīgs.

Stāsts ir par Latvijas kuģniecību, kurā jau ilgāku laiku notiek cīņa par ietekmi divu tā dēvēto "Ventspils grupējumu" starpā. Dažbrīd cīņa sasniedz absurda farsa līmeni. Jau ļoti sen nav izdevies apstiprināt uzņēmuma gada ziņojumu, cita starpā tas liedz finanšu lietas noslēgt LK akcionāram Ventspils naftai. Ne tikai tāpēc vien, bet arī domājot par to, šogad VN akcionāra Vitol pārstāvis kādā intervijā teica, ka Latvijā esot grūtāk strādāt nekā Āfrikā. LK akcionāru sapulces vairākkārt sasauktas, tad atceltas, tad sasauktas, tad atceltas. Pagājušajā piektdienā paredzēto sēdi uzņēmums taisījās pārcelt uz nākamā gada janvāri, taču viena grupa akcionāru uz to vienalga ieradās un sēdi noturēja ... mikroautobusā. Mikroautobusā tāpēc, ka namu, kurā bija paredzēts pasākums, apsargāja liels skaits bruņotu vīru, kuri pateica, ka telpās neviens netikšot ielaists tāpēc, ka akcionāru sapulce ir atcelta. Mikroautobusā arī tāpēc, ka tas atradās uz īpašuma piebraucamā ceļa un tāpēc, pēc tiesu izpildītājas, kura tur piedalījās, uzskata, var teikt, ka sapulce notika attiecīgajā vietā, nevis citur.

Tas nu reiz nav nopietni. Jau no paša sākuma Latvijas kuģniecības privatizācija ir bijusi ne bez nopietniem jautājumiem par tās tiesiskumu, piedevām valstij Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras personā joprojām uzņēmumā pieder 10 procenti akciju. Protams, mūsējā ir valsts, kurai, piemēram, airBaltic gadījumā pieder pat vairākums akciju, bet vienalga tā ļauj aviokompānijas vadītājam visus dancināt pēc savas stabules, un tāpēc var arī nebrīnīties par to, ka valsts nav neko darījusi par haosu Latvijas kuģniecības pārvaldības iekārtā. Taču godu tas valstij nedara, un noteikti arī tāpēc Latvijai "gada labākās valsts" statuss Ekonomista acīs nespīdēs vēl ilgi un dikti.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2010. gada 19. decembris

Labs gājiens ASV Kongresā

Labdien, lasītāji.

Vakar manas dzimtenes ASV Senāts izdarīja kaut ko ļoti labu -- ar ievērojamu balsu vairākumu senatori apstiprināja likumu, ar kuru tiks atcelts "nejautā, nestāsti" (Don't Ask, Don't Tell) princips valsts bruņotajos spēkos. Runa ir par principu, kurš homoseksuāliem cilvēkiem, kuri dienē bruņotajos spēkos, lika slēpt savu identitāti. Teorētiski tas arī paredzēja, ka neviens šādam cilvēkam par to nedrīkst jautāt, bet tas neliedza bruņotajiem spēkiem arī DADT pastāvēšanas laikā izraidīt ievērojamu skaitu personu. Minēto likumu jau pirms tam apstiprināja Tautas vietnieku palāta, ASV prezidents Baraks Obama ir solījis to apstiprināt, un tas stāsies spēkā pēc tam, kad bruņotie spēki rūpīgi izpētīs to, kā tam jānotiek. Cita starpā, DADT atcelšanu konkrēti atbalstīja arī lielais vairums ASV bruņoto spēku visaugstākā līmeņa komandieru un pavēlnieku.

Šajā nozīmē ASV ir spērusi vēl vienu soli civilizācijas virzienā. Par sevi atklāti LGBT cilvēki jau labu laiciņu dienē tādu valstu bruņotajos spēkos, kā Lielbritānija, Nīderlande, Kanāda, Norvēģija, Zviedrija, Izraēla u.c. Nekas traģisks minētajās valstīs nav noticis. Likuma oponenti cita starpā apgalvoja, ka geja klātbūtne kaujas situācijā varētu radīt apstākļus, kuros zaldāts vairāk domā par geju sev blakus nekā par cīņu kā tādu. Pagalam muļķīgs arguments. Kaujas apstākļos visi zaldāti domā par kauju un tās sekām. Tādi paši "argumenti" Amerikā tika lietoti tad, kad jautājums bija par tumšādainu cilvēku un sieviešu iekļaušanu bruņotajos spēkos. Taču vēl vairāk lēmums apliecina, ka arī LGBT cilvēki vēlas kalpot savai valstij. Geji un lezbietes Amerikas (un visu pārējo pasaules valstu) bruņotajos spēkos ir dienējuši vienmēr. Senajā Grieķija homoseksuālisms tika uzskatīts par kaut ko pagalam normālu un nebūt ne apkarojamu. Tas ir bijis baznīcas ietekmē, ka tas ir sludināts par kaut ko briesmīgu, savukārt mūsdienās arvien biežāk vismaz Rietumu pasaules valstis atzīst, ka tās ir muļķības. Nezinu, vai Latvijai šajā ziņā ir oficiāla politika, bet pazīstu gejus, kuri Latvijas bruņotajos spēkos ir kalpojuši pagātnē un arī tādus, kas to dara patlaban. Nav dzirdēts, ka tāpēc bruņotie spēki būtu piedzīvojuši kādas specifiskas problēmas.

Senātā par likumprojektu balsoja visi Demokrātu partiju, kā arī astoņi Republikāņu partiju pārstāvošie senatori. It īpaši republikāņu gadījumā tas ir apsveicami. Laikā kopš amatā stājās B. Obama, republikāņi lielākoties bijuši pazīstami ar to, ka viņi saka "nē" visam pēc kārtas, ja to iesaka prezidents. Tas sevišķi bijis tā kopš novembra vēlēšanām, kurās Republikāņu partija guva zināmus panākumus Senātā un ievērojamus panākumus Tautas vietnieku palātā. Republikāņi Senātā paziņoja, ka viņi neatbalstīs absolūti neko iekams nebūs apstiprināts nodokļu atlaižu pagarinājums valsts visbagātākajiem cilvēkiem, tātad -- tiem, kuriem tas vismazāk ir vajadzīgs. Cita starpā tas ir nozīmējis gumijas stiepšanu jautājumā par ārstniecības finansēšanu tiem ļoti daudzajiem cilvēkiem, kuri laikā pēc 11. septembra notikumiem dienām, nedēļām un mēnešiem ilgi darbojās ārkārtīgi toksiskā vidē, vispirms, lai meklētu notikuma upurus, un pēc tam, lai satīrītu vidi. Viņdien ASV raidījumā "The Daily Report" uzstājās četri šādi cilvēki. Visi cieš no vēža, viņiem ir arī citas veselības problēmas, bet naudas nav, lai ārstētos. Šī neapdomība no republikāņu puses nav citādi nosaucama, kā par grēku, par briesmīgu grēku. Nodokļu atlaižu pagarinājums tika apstiprināts. Nu ir apstiprināta arī DADT atcelšana. Labi, ka tā.

Jauku visiem atlikušo dienu!

trešdiena, 2010. gada 15. decembris

Par kristīgo (ne)piedošanu

Labdien, lasītāji!

Viņdien gadījās noskatīties dokumentālu filmu, kuru Amerikā ir veidojusi žurnāliste un kino producente Aleksandra Pelosi par tā dēvētās evaņģēlisko kristiešu baznīcas mācītāju, kuram gadījās, ka paslīdēja kāja. Viņa vārds -- Teds Hagarts. A. Pelosi par viņu jau bija veidojusi vienu dokumentālu filmu, "Dieva draugi," un tajā viņš bija redzams savas dzīves briedumā. T. Hagarts vadīja vienu no tā sauktajām megabaznīcām, tai bija 14 tūkstoši draudzes locekļu. Bet tad tapa zināms, ka mācītājs ir pircis narkotikas. Pēc tam -- ka mācītājs narkotikas ir pircis no vīrieša, kurš nodarbojas ar homoseksuālu prostitūciju. Un vēl pēc tam -- ka mācītājam ar minēto vīrieti ir bijušas arī seksuālas attiecības. Dažas dienas pēc tam, kad tas viss kļuva zināms, Teds Hagarts atkāpās no visiem amatiem baznīcā. Manis noskatītā filma, "Teda Hagarta tiesāšana," ir par to, kas ir noticis laikā pēc tam.

Stāsts vispār skumjš. T. Hagarts ir dzimis optimists, filmas laikā viņš lielākoties plaši smaida. Bet nav par ko. Viņa baznīca ne vien viņu izmeta no baznīcas, tā viņu arī izmeta no mājas, kurā viņš dzīvoja ar sievu un bērniem un vispār izraidīja no Kolorado štata, kurā tas viss notika. Laikā kopš tam viņš bijis spiests mitināties pie ģimenes draugiem, viesnīcās, mazos īrētos dzīvoklīšos. Filmā redzams, kā pirmo reizi mūžā cilvēks dodas darba intervijā, viņš nervozē. Darbu viņš nedabū, cita starpā tāpēc, ka darba devējs viņu ir atpazinis un tik bēdīgu slavu pie sevis negrib redzēt. Ar laiku bijušais mācītājs cenšas pārdot apdrošināšanas polises, arī tas nav darbs, kas dodas no rokas.

Taču būtībā filma ir mazāk par šo vienu cilvēku un vairāk par kristietību vai "kristietību," kuru viņš pārstāv. Tūlīt pēc skandāla izcelšanās, grupa mācītāju no T. Hagarta draudzes viņu izsauca uz pratināšanu, vairāku nedēļu garumā viņi sarunājās, un pēc tam viens no viņiem paziņoja, ka nu T. Hagarts esot "pilnīgi heteroseksuāls." Filmā A. Pelosi jautā, kāpēc T. Hagarts tā ir teicis. Viņa atbilde: "Es tā neesmu teicis." Laikā kopš tam viņš sevi ir aprakstījis ar vārdiem "heteroseksuāls cilvēks ar problēmām." Savukārt viņa kādreizējā baznīca ir paziņojusi, ka tās durvis viņam joprojām ir slēgtas. Šogad T. Hagarts izveidoja jaunu draudzi. Viņš ir teicis, ka kārdinājums "brīnumainā kārtā" esot pazudis. Nu, ja tā, tad tā, bet kārdinājumi nemēdz tāpat vien pazust.

Piedevām, ja nu reiz viens Bībelē ir atrunāts pietiekami konkrēti, tad tas ir jautājums par piedošanu. Mateja evaņgēlijā Pēteris Jēzum jautā: "Mans kungs, cik reizes man jāpiedod brālim, kad viņš pret mani ir grēkojis? Vai septiņas reizes?" Un Jēzus atbild: "Nē. Nevis septiņas, bet gan septiņdesmit septiņas reizes." Acīmredzot T. Hagarta baznīca uz to nebija spējīga pat vienu reizi. Tas sasaucas ar atsevišķiem notikumiem arī mūsu valstī un baznīcā. Arī Vanaga evaņģēliski luteriskā draudze, un ne tikai, jautājumos par cilvēka seksualitāti mēdz vienkārši aizcirst durvis, nevis domāt par piedošanu. Tas ir ironiski, jo turpat Mateja evaņģēlijā Jēzus arī ir teicis "Jo, ja tu piedosi tiem, kuri pret tevi ir grēkojuši, tad tavs Tēvs debesīs piedos arī tev. Bet, ja tu nepiedosi tiem, kuri pret tevi ir grēkojuši, tad tavs Tēvs nepiedos arī tavus grēkus." Interesanti, kuru daļu no tā visa tie mūsu pasaules melnsvārči, kuri sevi uzskata par pēdējo arbitru jautājumā par grēku un piedošanu ... nesaprot?

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2010. gada 14. decembris

Pietiek slidināties!

Būdams Rīgas centrā dzīvojošs kājāmgājējs un riteņbraucējs, es šīs agrīnās ziemas „priekus” esmu izbaudījis, tā teikt, ar pilnu programmu. Kārtējo reizi šķiet, ka Rīgas pašvaldība ir uzskatījusi, ka Latvija atrodas kaut kur Āfrikā, kur sniegs ir liels retums. Vai arī, kā man skābi smaidot vakar teica kāda sarunas biedrene, pilsētas vadītāji uzskatīja, ka tāpēc, ka pērn sniega bija ļoti daudz, šogad tā nebūs vispār. Lika drusku pagaidīt.

Ziņots, ka pašvaldība jau izdevusi pusmiljonu latu sniega aizvākšanai. Saprotu, ka tas ir dārgs prieks, ne tik daudz sniega rakšana, kā sniega izvešana no pilsētas. Ziņots arī, ka sastādīta liela kaudze protokolu namīpašniekiem, kuri nav nodrošinājuši ietves notīrīšanu nama priekšā. Bet abos gadījumos man tomēr ir jājautā, kur īsti tas ir noticis? Jo ceļā, kuru es mēroju visregulārāk – no mājām uz Latvijas radio un atpakaļ – gandrīz vai katrs solis nozīmē slīdēšanu, it īpaši tajās vietās, kur ietve ir slīpa, nevis līdzena. Piedevām, pietiekami daudzās vietās sētnieks ir notīrījis sniega virskārtu, bet atstājis visu sacietējušo sniegu un ledu, kas ir zem tās. Vēl ir arī tas, ka sētnieki rakto sniegu sakrauj ielas malā, un tas nodrošina divas lietas. Pirmkārt, ka ietve kļūst pagalam šaura. Tas it īpaši tā ir Vecrīgā, kur, piemēram, Zirgu iela ir kļuvusi pavisam briesmīga. Abās ieliņas pusēs sniega čupas, trotuārs pavisam nepieejams, pa vidu pati iela, pa kuru arī brauc automobiļi. Diez kas nav. Otrkārt, ka ielu stūros veidojas briesmīga putra, kurai cauri brist nav pilnīgi nekāda prieka. Pēc katras ziemas nākas pirkt jaunas kurpes, jo esošās ir izkusušas.

Ziņots, ka sniega tīrīšanā piedalās arī tā dēvētie simtlatnieki, viņu galvenais uzdevums ir – tīrīt parkus. Tas ir jauki, bet kāpēc tikai parkus. Minētie ielu stūri būtu daudz pateicīgāks uzdevums, jo parkos tomēr ļaudis lielākoties dodas rotaļāties, un sniegs tur ir vajadzīgs ziemas izpriecām, savukārt pa ielu dodas ļoti daudz cilvēku, kuriem tomēr nenāktu par sliktu krietni labāk notīrītas ietves un ielas.

Protams, varam skaitīt svētības. Man ir draugs vienā no Latvijas mazpilsētām, kurš stāsta, ka tur tīrīts neesot absolūti nekas. Droši vien, patlaban atkārtojas jau šī gada sākumā pieredzētais – ka laukos ir daudz bērnu, kuri netiek uz skolu, jo transports nekursē. Rīgā laikam situācija ir salīdzinoši labāka. Bet tomēr. Nevienam nav noslēpums, ka patlaban laika apstākļi mūsu pasaulē ir mainījušies, un tas, ka vētru un ar to asociēto nokrišņu apjomi ir lielāki, ir pavisam skaidrs. Tam nu reiz vajadzētu nozīmēt, ka pašvaldības budžetā šo iespēju paredz konkrēti. Ja sniega nav, tad naudu var izdot kaut kam citam. Bet, kad sniegs ir, tad tas tomēr ir jātīra.

Protams, šausmas rada arī doma par atkusni. Tajā brīdī sniegs un ledus sāks velties no jumtiem, katru gadu cilvēki top traumēti, un tas ir viens no mūsu banānu republikas lielākajiem un ironiskākajiem paradoksiem, ka sods par jumta netīrīšanu ir krietni mazāks par summu, kāda ir jāmaksā par jumta notīrīšanu. Savukārt, uz ielas sāksies briesmu lietas. Peļķes, peļķes, peļķes. Manā radio raidījumā man Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Ameriks stāstīja, ka nelaime ir tāda, ka smiltis, kuras reizēm tiek kaisītas uz sniega un ledus, visas nonāk kanalizācijas sistēmā un daudzviet to ir aizdambējušas pavisam konkrēti. Katrā gadījumā Marijas ielā ir vajadzīgs apmēram piecu minūšu lietus, lai būtu peļķes, kuru saturu it īpaši trolejbusi pārceļ uz ietvi, kad tām brauc cauri. Arī tas nav nekas patīkams, un brīdī, kad kusīs tas sniega apjoms, kāds pilsētā ir jau tagad, situācija būs pavisam drūma. Skumji.

 

free counter