Par nekompetenci, atvainošanos un pandām -- pārdomas ceturtdien

Labrīt, lasītāji!

Ziņa, ka no amata aiziet ir nolēmis Veselības ministrs Ivars Eglītis, jo viņa argumentus par to, ka veselības sektorā nevajag griezt visu pēc kārtas "uztver kā politikas taisīšanu vai kā budžeta torpedēšanu, vai kā valdības šūpošanu," izsauc divejādu reakciju, vai patiesībā trejādu.

Pirmkārt, te ir kā uz delnas redzams tas, kas notiek, kad politiskos amatos tiek iecelti profesionāļi no pavisam citas vides. Pirms kļūt par veselības ministru, I. Eglītis bija Kuldīgas slimnīcas galvenais ārsts. Tas nozīmē, ka mediķu vidē viņam visi ir savējie, un ne velti cilvēks tik skaļi brēca par katru reizi, kad valdība viņam pateica griez, griez, griez. Griezts nu ir, tagad jautājums ir par tālākajām reformām, un nu ir tā reize, kad veselības ministra amatā ir vajadzīgs nevis profesionāls dakteris, kurš kaut ko sajēdz no administrēšanas, bet gan profesionāls administrators, kuram ir, vai kurš ātri var iemācīties apstākļus veselības sektorā. Cits jautājums, vai tā kaut ko vispār ir spējīga nodrošināt "Tautas" partija, no kurienes I. Eglītis ir cēlies. Mati sacēlās stāvus, šorīt avīzē par partijas ļaudīm, kuri diskutējuši par nākamo kandidātu, redzēt pieminētu arī Vineta Veldres uzvārdu. Cilvēks, kura nekompetence aizsardzības ministra amatā sita visaugstāko slakterisko vilni, pirms tam bija veselības ministrs, un nebūt ne ar īpaši spīdošiem rezultātiem. Šķiet, valdība joprojām nav sajēgusi, ka reformas valsts pārvaldes sistēmā ir vajadzīgas pamatīgas, visaptverošas un tūlītējas. Jā, satiksmes ministrs ir atradis ieganstu, kāpēc no amata padzīt vienu baru "Aināra zēnu" -- par spīti jauniem noteikumiem par algu griestiem, viņi turpināja saņemt daudz lielākas algas. Bet tas ir tikai viens no ļoti daudziem soļiem, kādi patlaban ir sperami. Tas, ka budžets ir veiksmīgi apgraizīts, lai no SVK izsistu vēl vienu naudas summu, nedrīkst klūt par atelpas brīdi. Man nav niknuma par to, ka Eglītis ir aizgājis no amata. Ja ministrs nejūtas spējīgs, tad labāk redzēt viņu aizejot, nekā turpinot deldēt krēslu ar "nasing spešal" attieksmi pret dzīvi.

Tas rada nākamo jautājumu. Sākot apmēram 0,000000000000000000001 sekundi pēc pašvaldību rezultātu paziņošanas, Rīga uzvarējušās partijas sāka skandināt domu, ka nu drīz vien kritīs centrālā valdība, jo Rīgā, lūk, uzvarēja divas opozīcijas partijas. Domājams, ka "Saskaņas" centram neviens valdību vadīt nedos. Viena lieta ir Rīgas mēram piedalīties Latvijas okupācijas sākuma svinībās pie "Uzvaras" pieminekļa, pavisam cita būtu Latvijas premjeministra piedalīšanās. Viena lieta ir Rīgas attiecības ar Maskavu, cita ir Latvijas attiecības ar Krievijas caristi. Zaļie zemnieki vismaz oficiāli par savu "premjerministra kandidātu" turpina uzskatīt cilvēku, kurš ir tik kompromitēts, ka normālā valstī viņu nevarētu ievēlēt par cietuma apkopēju. Tēvzemiešiem Saeimā nu vairs ir tikai piecas vietas. Tas atstāj divus biznesa projektus -- Šlesera un Šķēles. Nedomāsim ne mirkli, ka "Tautas" partijā nav cilvēku, kuri alkst revanša par "stabilitātes garanta" valdības beigām. Jau kopš Šķēles laikiem šī ir bijusi partija, kura ērti jūtas tikai tad, kad ir pie kloķiem. Neesmu šahists, nezinu, vai I. Eglīša demisija ir kāda tālākejoša plāna vai sazvērestības sastāvdaļa. Bet vienu zinu gan -- TP ministriem demisija nav bijusi raksturīga arī tad, kad nekompetences vai cita veida ūdens ne vien smeļas mutē, bet jau ir tālu, tālu virs galvas. Arī Demakova citēja veselības problēmas, bet ne mirkli neatzina, ka viņas garajā ministrēšanas laikā tomēr notika arī visvisādas nebūšanas.

Un tas, savukārt, noved pie trešā jautājuma. Kā man gribētos, kā man ĻOTI gribētos, kaut viens no pašreizējās ekonomiskās krīzes autoriem un organizētājiem uzstātos televīzijā ar tikai diviem vārdiem: "es" un "atvainojos." Par daudz droši vien būtu gaidīts, lai cilvēks pēc tam, kā Japānā, pats sev uzšķērž vēderu, lai pierādītu, cik ļoti vainīgs viņš jūtas par valsts tautsaimniecības iegrūšanu purvā, bet tomēr. Reāli jau kandidātu šādai grēksūdzei nav daudz. Stabilitātes garants, buldozers ... tie nav ļaudis, kuriem šķiet raksturīgi vispār par saviem darbiem un nedarbiem domāt, kur nu vēl vērtēt, vai tie ir bijuši labi vai slikti. Tie ir bijuši viņu darbi un viss. Bet patlaban nudien rodas iespaids, ka jūk un brūk. Slimnīcas. Skolas. Pensionāri. Māmiņas. Strādājošie. Nestrādājošie. Pat aktieri un operdziedātāji. Jēziņ! Laikam jau nevienam politikānim (ārpus Japānas) nav raksturīga atvainošanās par sastrādāto. Bet Latvijā sastrādāts ir krietni vairāk, nekā citur. Galu galā, mūsu valstij patlaban ir pats, pats, pats sliktākais kredītreitings visā Eiropā. Atvainošanās no kādas no "gudrajām galvām" tautsaimniecību, protams, neuzlabos. Bet dvēseli veldzēs gan. Pārāk ilgi "stabilitātes garants" no saviem uzpūtības un patmīlības kalngaliem skandināja, ka pasaulē jau sen aprobētie ekonomiskie notikumi uz Latviju neattiecas, jo Latvija ir "speciāla." Jā, speciāla gan. Speciāli patlaban purvā.

***

Bet. Bet, bet, bet. Arī tumsā iespīdas kāds gaismas stariņš. Vispār mūsdienās, šķiet, ļoti reti mēs redzam absolūtu tumsu. Kaut kur kaut kas tomēr deg vai spīd. Bet ne par to šis stāsts. Latvijā droši vien nav lielāka vai lieliskāka mūzikas speciālista par Uldi Rudaku, un vienmēr ir interesanti lasīt viņa rakstus un intervijas laikrakstā Diena. Šodien pielikumā TvDiena no viņa bija kaut kas tāds, ka man lika reāli un skaļā balsī iesmieties, un avīzi lasot (it īpaši pēdējā laikā) tas gadās pat ļoti reti. Stāsts ir par mūziķiem, kuri sevi sauc Instrumenti. Tie ir divi cilvēki, kuri kāpj uz skatuves tērpti pandu kostīmos. Intervijā "pandas" stāsta par savu dzīvi, tajā skaitā nikni vēršoties pret U. Rudaku tad, kad viņš jautā, vai tad pandas kostīmā nekļūst karsti. Panda atbild, ka tā ir tās īstā galva, un varbūt U. Rudaks arī savā galvā jūtas karsti. Bet tad nāk lūk, kas:

U. Rudaks: Jūsu gabals 'Life Jacket Under Your Seat' man dikti atgādina dziedoni Miku. Varbūt esat ar viņu pazīstami?

Panda: Jā, satikām viņu Londonā kastrātu festivālā.

Es smējos. Paldies, Uldi.

Jauku visiem dienu!