otrdiena, 2012. gada 28. februāris

Valsts prezidentam tikai daļēji taisnība

Labdien, lasītāji!

Šorīt Valsts prezidents Andris Bērziņš televīzijā pateica, ka nekādā gadījumā Latvijas leģionāri nav uzskatāmi par noziedzniekiem. Tas pat esot "ārpus veselā saprāta robežām." A. Bērziņš atceras, ka jau tālajā 1950. gadā amerikāņi atzina, ka leģionāri nebija noziedznieki, un 1955. gadā arī PSRS Augstākā padome viņus rehabilitēja (acīmredzot tā dēvētā Hruščeva atkušņa kontekstā, bet tikai pēc tam, kad tie leģionāri, kuri kara beigās atradās PSRS (vai kaunpilnā procesā tur tika atgriezti no Zviedrijas), gāja bojā Staļina lēģeros).

Tik tālu prezidentam, protams, ir taisnība. Noziedznieki šie cilvēki nebija un nav. Taču viņš aiziet pārāk tālu sakot, ka nav nekāda iemesla kritizēt to, kādā veidā viņi tiek pieminēti katra gada 16. martā. Ir iemesls to kritizēt, un tā ir vienkārša patiesība, par kuru laikam esmu rakstījis vai katru gadu pirms bēdīgi slavenā datuma -- nav, nav un vēlreiz nav prāta darbs (vai, ja Valsts prezidents tā vēlas -- veselā saprāta darbs) pasaulei lieku reizi bāzt acīs to, ka 2. pasaules kara laikā latvieši bija Hitlera pusē. Jā, tas notika okupētas nevis brīvas valsts kontekstā, jā, leģionāri lielākoties cīnījās par Latvijas neatkarību un nevis par Hitlera murgiem par Trešā reiha valdīšanu nākamajos tūkstoš gados. Taču pasaules vēsture jau ļoti sen ir uzrakstīta, Hitlers ir visnotaļ konkrēti pasludināts par visu laiku ļaunāko būtni, un teikšu vēlreiz, reklamēt aliansi ar viņa spēkiem nav prātīgi. Tas nenozīmē, ka latvieši (un citi) nevar atkal un atkal atgādināt visai pasaulei, ka Staļins bija daudz lielāks maniaks un noziedznieks pret cilvēci nekā Hitlers, vismaz lielā mērā tāpēc, ka viņam izdevās ilgāk palikt dzīvam, bet, pirmkārt, tas nemazina lietas būtību 16. martā un, otrkārt, pieredze Eiropas Parlamentā un citur liecina, ka eiropieši šādas runas klausās pieklājīgi, bet ar to arī apmēram viss ir pateikts.

16. martu jau sen ir nozaguši cilvēki, par kuriem arī šodien runāja Valsts prezidents -- tie, kuri cenšas sev tādējādi izsist politisku kapitālu, tajā skaitā, pagalam nožēlojamā kārtā, arī atsevišķi Saeimas deputāti, kuriem valsts starptautiskā reputācija acīmredzot nenozīmē pilnīgi neko. Kopā ar viņiem pēc pāris nedēļām Rīgā ālēsies visādi "pretfašisti" u.c. tipi, tajā skaitā acīmredzot arī kāds bariņš no ārzemēm. Pilnīgi noteikti uz vietas būs visas Krievijas televīzijas pēc kārtas vai arī to pakalpiņi Latvijā. Un tiem, kuri uzskata, ka propaganda Krievijā nekādi neietekmē Rietumu domu, derētu atcerēties pirmo jautājumu, kuru toreizējai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai uzdeva tomēr nebūt ne neizglītotais BBC raidījuma "Hard Talk" vadītājs. Tas bija par to, kāpēc Latvija ļauj Rīgas ielās defilēt SS cilvēkiem. Saku vēlreiz -- Rietumos vēsture jau sen ir uzrakstīta.

Vēl Valsts prezidents šorīt pieminēja, ka leģionāru mūsdienās vairs īpaši daudz nav palicis, tie, kuri vēl ir dzīvi, lielākoties jau ir sasnieguši 90 gadu vecumu un vairāk. Tas, savukārt, rada jautājumu par to, kas notiks tad, kad viņu vairs nebūs. Vai tajā brīdī 16. marts (vai, kā tagad atsevišķi aktīvisti ir sākuši spriest - 17. marts) vairs būs vajadzīgs? Droši vien kādam būs vajadzīgs. Jo, kā teicu, jau ļoti sen 16. martam ir bijis tikai minimāls sakars ar Latvijas leģiona pieminēšanu un godāšanu, tas ir brīdis, kad ekstrēmisti abās politiskā spektra pusēs var kārtējo reizi gozēties televīzijas kameru priekšā. Par to ir žēl gan minētā iemesla dēļ, gan arī tāpēc, ka tas tomēr uzskatāmi demonstrē, ka viena mūsu sabiedrības daļa kā nespēj tā nespēj visu laiku neskatīties pagātnē. Cilvēks, kuram visu laiku galva ir pagriezta atmuguriski, ar laiku ietriecas sienā un katrā gadījumā nevar redzēt to, kas viņam ir priekšā. Tas ir garīgs mazohisms, tas pats, kas liek četras reizes gadā izkārt karogu ar melnu lentu, lai ar Latvijas Republikas karogu atzīmētu Latvijas okupāciju.

Vienu vārdu sakot, Valsts prezidentam par noziedzniekiem bija taisnība. Par to, ka 16. martu pašreizējā izpildījumā nevajag kritizēt -- ne tik.

Jauku visiem atlikušo dienu!

piektdiena, 2012. gada 24. februāris

Muļķības no ekonomikas doktora

Labdien, lasītāji!

Šodien Ventspils trubas laikrakstā ir plaša jo plaša intervija ar vienu no tiem cilvēkiem, kuri aktīvi organizēja nesen notikušo referendumu par valsts valodas jautājumiem. Tas ir Aleksandrs Gapoņenko, avīzē viņš identificēts kā "ekonomikas doktors, Eiropas pētījumu institūta prezidents." Nav minēts tas, ka viņš arī ir aktīvists organizācijā "Dzimtā valoda," kura referenduma kontekstā vākto parakstu lietā bija pat ļoti aktīva. Bet, lai paliek identifikācija. Drīzāk aplūkosim visas tās muļķības, kādas šis cilvēks intervijā ir paudis.

Pirmkārt, arī Gapoņenko manipulē ar cipariem referenduma kontekstā, par ko pēdējās dienās rakstījuši ļoti daudzi cilvēki, tajā skaitā jaunākajā žurnāla Ir numurā visnotaļ izsmeļoši kolēģis Aivars Ozoliņš (http://www.ir.lv/2012/2/22/bizantiska-aritmetika). Viņš apgalvo, ka par krievu valodu esot bijis "ap 40% Latvijas ļaužu." Kā cilvēks nonācis pie šī skaita? Viņš saskaitījis kopā tos, kuri balsoja par krievu valodu, bet tad viņiem pieskaitījis klāt arī Latvijas nepilsoņus (melojot arī par nepilsoņu skaitu). Varētu padomāt, ka viņš ir aptaujājis visus nepilsoņus, kuru starpā pilnīgi nekādā gadījumā nav tikai un vienīgi krievu valodas atbalstītāji valsts valodas kontekstā. Kauns laikraksta pārstāvim Viktoram Avotiņam, ka viņš uz šiem meliem nenorādīja, it īpaši tāpēc, ka turpat blakus laikraksta lappusēs ir intervija ar Raivi Dzintaru, kuras ietvaros Elita Veidemane par precīziem cipariem runā gan.

Nākamais mels: "Latviešu masu informācijas līdzekļos referenduma priekšvakarā tika izvērsta kampaņa 'Sit krustā krievu!'" Piebilde: "Es brīnos, ka krieviem pietika pacietības, lai neatbildētu uz to ar kampaņu 'Sit krustā latvieti!'" Vai kāds ir redzējis kaut vienu tekstu, kurā kāds aicinātu uz krievu tautības cilvēku krustā sišanu? Es tomēr "latviešu masu informācijas līdzekļus" lasu visnotaļ aktīvi un neko pat tuvu tam neatceros lasījis. Atkal -- kāpēc Avotiņš nepavaicāja, kur tad īsti šī "krustā sišana" bijusi paredzēta?

Cilvēks arī nodarbojas ar vēlamā likšanu īstenības vietā. Daudz viņš stāsta, ka Latvijā dzīvojošos krievus Krievija kā tāda nu nekādi neietekmē, vietējie krievi paši zinot, kas viņiem ir vajadzīgs. Pieļauju, Gapoņenko ir taisnība apgalvojumā, ka "sistēmā, kas nodarbojas ar tautiešiem, ir daudz korupcijas." Daudz korupcijas ir it visā, kas notiek Krievijā, kāpēc lai "tautiešu" kustība būtu izņēmums? Taču teikt, ka Krievija vietējos krievus nekādi neietekmē? Kremļa pilnīgi kontrolētie elektroniskie masu informācijas līdzekļi mūsu valstī ir plaši redzami un dzirdami (piedevām apstākļos, kuros Latvijas televīzija, piemēram, joprojām nav izrādījusies spējīga savu signālu nodrošināt arī attālajos valsts nostūros, tajā skaitā un it īpaši Latgalē, kur krievu propaganda sit sevišķi augstu vilni), un neteiksim vis, ka Krievijas televīzija būtu kaut kas īpaši atšķirīgs no cara Vladimira režīma, neteiksim nemaz. Tāpat Gapoņenko cenšas runāt visu cilvēku vārdā, kad viņam nekādu tiesību to nav darīt ("Ar to neviens krievs nebūs mierā, nekad" -- tā viņš par Valodas inspekcijas inspekcijām; atkal -- vai visus krievus ir aptaujājis? Es pats zinu vairākus, kuriem pret to nav nekādu iebildumu).

Pozitīvi laikam ir tas, ka cilvēks arī ir visai vaļsirdīgi pastāstījis, ko viņa it kā pārstāvētā kopiena taisās darīt tālāk. Piemēram, Gapoņenko plāno izveidot "Nepārstāvēto parlamentu," proti -- "parlamentu" nepilsoņiem. Tajā, tā viņš, noteikti būšot jāieklausās. Diez vai. Visādus ēnu kabinetus var jau organizēt, bet parlaments ir parlaments un nekur nav pazudis fakts, ka jebkuram nepilsonim, kurš vēlas piedalīties valsts pārvaldē ir ļoti vienkārši jānaturalizējas ar visu no tā izrietošo. Gapoņenko un viņa atbalstītāji uzstās par "pilsonības piešķiršanu bez jelkādiem nosacījumiem tiem cilvēkiem, kuri vēlēsies to saņemt." Nesanāks, tas ir tas nulles variants, kuru referenduma gadījumā sabiedrība noteikti noraidītu tikpat aktīvi, kā noraidīja domu par krievu valodu kā otru valsts valodu. "Mēs vairs nerimsim nekad," sola aktīvists, piedevām paredzot, ka šīs "nerimšanās" dēļ rudenī tiks padzīta Saeima un "decembrī vai janvārī" rīkotas jaunas vēlēšanas. Maz kas var gadīties, bet jācer, ka Gapoņenko saprot, ka tādā gadījumā viņa intereses it kā pārstāvošais Saskaņas centrs nekādus labākus rezultātus nevar gaidīt (par to izsmeļoši Paula Raudsepa komentārā http://www.ir.lv/2012/2/23/usakova-tupiks). Tiesa, Gapoņenko atzīst, ka SC patiesībā "krievu kopienu" nepārstāv, bet kur tai citur likties? Mēģināt PCTVL reanimēt? Nē, tas ir pārāk satrunējis līķis. Drīzāk ar visu "Nepārstāvēto parlamentu" nāksies atzīt, ka referendums bija nozīmīga sakāve tiem, kuri Latvijā vēlas redzēt visu krievisko. Nāksies vien iemācīties latviešu valodu (nezinu, kādā valodā notika intervija ar Avotiņu, avīzē par to nekas nebija teikts). Nāksies vien samierināties ar dzīvi Latvijā. Nāksies vien saprast, ka integrācijas process nenotiks un nevar notikt uz krievu valodas pamata. Un varbūt pat nāksies apjēgt, ka melot intervijās tomēr ir nesmuki.

Jauku visiem atlikušo dienu!

otrdiena, 2012. gada 21. februāris

Par referenduma atraugām un arī par dubultpilsonību

Labrīt, lasītāji! Vispirms, atvainojos, ka tā pailgāk esmu bijis prom no blogošanas. Iemesli dažādi -- referenduma tēma man apnika tikpat ļoti kā pārējiem un nebiju pārliecināts, ka man par to būtu bilstams vēl kas cits. Bija arī personīga rakstura jautājumi, kuri aizņēma laiku, bet ar tiem veiksmīgi tikts galā. Katrā ziņā, paldies par pacietību, ja tāda bija vajadzīga.

Par sestdien notikušo referendumu kā tādu man joprojām nav nekā īpaša, ko teikt -- rezultāts labs, balsojums atsevišķos Latgales segmentos (bet nebūt ne visā Latgalē, starp citu) -- diez kas nav, malači Latvijas pilsoņi, ka vesels miljons savācās, lai balsotu par lietu, interesanti, ka salīdzinoši liels skaits "par" balsu nāca no tādām latviešu un "latvijiešu" apdzīvotām vietām, kā Londona un Dublina. Toties, interesanti man ir skatīties, kas tad tagad notiek pēc referenduma -- tā teikt, kādas ir atraugas.

Pirmkārt, Saskaņas centra ļaudis (vai pareizāk sakot viens pats Nils Ušakovs, jo citi SC cilvēki mazāk bijuši redzami, savukārt Rīgas ļoti aktīvais mērs ir bijis redzams vai visos laikrakstos pēc kārtas, piedevām pats sacerēja tekstiņu Delfiem) acīmredzot tagad meklē, ko vēl var glābt. Centrālā doma: Vajag Pareizticīgo Ziemassvētkus padarīt par oficiālu svētku dienu. Šai tēzei pievienojusies arī eiroparlamentāriete Sandra Kalniete, arī viņai tā liekas laba doma esam. Man jau nav žēl, atzīmējamo dienu mums šajā valstī ir pulka, bet tādu, kurās var neiet darbā un laiskoties, pārāk daudz nav. Bet vai no tā izriet, ka svētku dienai arī ir jābūt Pareizticīgo otrajām Lieldienām? Kā ir ar citu tautību svētkiem? Atceros, pirms pāris gadiem bija skandāls, kad izglītības ļaudis attiecās pārcelt eksāmenu, kurš iekrita ļoti svarīgā ebreju atzīmējamā dienā. Šis nav automātiski risināms jautājums.

Protams, lielāka gaudošana tagad būs par to, ka tajās vietās, kurās "par" balsotāju bija pavairāk, ir jāļauj ļaudīm pašvaldībā vērsties arī citās valodās, ne tikai latviešu valodā. Te atkal jāsaka "pareizāk sakot" -- protams, runa ir tikai un vienīgi par krievu valodu, par to, ka kāds gribētu ar savu pašvaldības iestādi sarunāties, teiksim, baltkrievu vai ukraiņu vai poļu vai lībiešu valodā, neviens nedomā nemaz. Tas pats Ušakovs savās ļoti daudzās intervijās ir runājis par tiem nabaga tantukiem, kuri tā arī nav paspējuši savos daudzajos gados Latvijā iemācīties latviešu valodu un tagad grib pasūdzēties par tekošu jumtu krievu valodā. Vienā intervijā mērs šo tantuku kontrastējis ar aizturētu personu, kurai tiek nodrošināts tulks, ja nesaprot, ko stāsta policija, prokurors un tiesnesis. Mēram liekas, ka to ļaut, bet tantukam neļaut par tekošu jumtu sūdzēties krievu valodā ir "stulbi taču, vai ne?" (no intervijas Ventspils trubas avīzē). Protams, runa tomēr nav tikai par tantuku. Runa ir par veselu strīpu ļaužu, kuri tāda vai cita iemesla dēļ tomēr kā negrib, tā negrib to "suņu valodu" mācīties. Nepilsoņiem valsts atņēma iemeslu naturalizēties, kad nolēma tiem dot "nepilsoņa pasi," kas ļauj ceļot, piedevām uz mātušku ceļot bez vīzas. Ja tagad atzīs, ka Latvijas lielākajās pilsētās visi pēc kārtas var nākt un savu sāpi vai prieku paust krievu valodā, tad latviešu valodai tas būs pietiekami liels lāča pakalpojums. Ušakovs aizgūtnēm stāsta, ka tas neko nemaksāšot un tas nenozīmēšot, ka latviešiem nav "tiesību nezināt krievu valodu," bet fakts tomēr ir tāds, ka nu jau aug otra paaudze, kurai krievu valoda nav automātiski zināma valoda, un, ja reiz mīļā miera labad katrā pašvaldības kantorī būs oficiāla divvalodība, tas pilnīgi noteikti pret šādiem latviešiem nozīmēs diskrimināciju. Vai darba tirgū tā jau tagad nav pietiekami liela problēma, lai tajā neiesaistītos arī valsts instances?

Blakus Rīgas mēram sevišķu rosmi ir nodemonstrējusi viena no mūsu Saeimas aktīvākajām, lai neteiktu hiperaktīvākajām deputātēm Iveta Grigule -- tā pati, kura laikā pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām ļoti aktīvi reklamējās zaļo zemnieku it kā laikrakstā, kuru paši zaļie zemnieki par laikrakstu neuzskatīja un tāpēc neuzskatīja arī, ka tas būtu pieskaitāms priekšvēlēšanu izdevumiem. Referenduma kontekstā šī censone vispirms uzstājās telekanālā Euronews (interesanti, kāpēc starptautisks ziņu kanāls ir izvēlējies intervēt tikai opozīcijas, piedevām visnotaļ marginālas opozīcijas partijas pārstāvi, bet tas jau ir cits stāsts), kur viņa visai Eiropai pastāstīja, ka valsts integrācijas politika 20 gadu garumā esot pilnīgi izgāzusies un Latvijā tagad esot divas kopienas, kuru starpā valdot nesamierināmas pretrunas. Savukārt, šodien censone ir pavīdējusi gandrīz visos laikrakstos pēc kārtas (vien Dienas Biznesā ne) ar acīmredzot personīgi apmaksātu reklāmu, kurā viņa pasaka paldies visiem tiem, kuri "atbalstīja latviešu valodu." Kas redzams attēlā virs šīm pateicībām? Varbūt lepnais Brīvības piemineklis? Sarkanbaltsarkanais karogs? Nē. Pati Grigule. Pašreklamēšana, protams, ir sens process, bet vai šis bija tas gadījums?

Un, pēdīgi, visā lielajā jezgā ap referendumu, iespējams, paslīdējis garām interesants faktiņš no pagājušās ceturtdienas, proti -- Augstākā tiesa nosprieda, ka Latvijai nebija tiesību, pasaulē plaši zināmajam zinātniekam Uldim Bērziņam atņemt Latvijas pilsonību pēc tam, kad viņš bija kļuvis par Zviedrijas pilsoni. Man nav informācijas par to, kāpēc Bērziņam Zviedrijas pilsonība bija vajadzīga, bet šī tomēr ir visnotaļ būtiska atkāpe no pietiekami konkrētas likuma prasības. Kā zināms, patlaban Saeimā notiek debates par dubultpilsonības pieļaušanu, bet še tev -- AT ir pasteigusies priekšā un pateikusi, ka tiem, kuri ņem citu pilsonību, Latvijas pilsonība nav atņemama. Vai tas nozīmē, ka pilsonības likums kā tāds ir brāķis? Dubultpilsonības aizliegums tomēr ir bijis spēkā kopš visnotaļ tālā 1995. gada, tikai tagad kāds to pamanīja? Diez kas nav.

19. februāra rītā mēs pamodāmies tieši tajā pašā valstī, kurā aizgājām gulēt 18. februāra vakarā. Varbūt tagad beidzot visi varam sākt domāt arī par citām lietām.

Jauku visiem dienu!
 

free counter