sestdiena, 2009. gada 31. oktobris

Halovīni klāt

Labrīt, lasītāji!

Šodien -- 31. oktobris, tas nozīmē, ka Amerikā un jā, arī citur pasaulē, top atzīmēti svētki ar nosaukumu "Halovīni." Tāpat, kā tas ir ar ļoti daudziem mūsdienu svētkiem un "svētkiem," Halovīni ir ar ļoti, ļoti garu bārdu. Tie bija senie ķelti, kuri jauno gadu atzīmēja 1. novembrī, un nakti pirms šīs dienas viņi uzskatīja par brīdi, kad robeža starp dzīvajiem un mirušajiem izzuda. Senie romieši ķeltu svinības apvienoja paši ar savām, cita starpā viņi godināja savu augļu un koku dievieti, kuras simbols bija ābols. Ļoti iespējams, ka tāpēc Štatos daudzi ļaudis Halovīnos nodarbojas ar "ābolu kampšanu" -- lielā traukā ieliets ūdens, tajā peld āboli, cilvēkam tie jāizķeksē laukā tikai ar zobiem, rokas nedrīkst lietot. Arī tas, ka Halovīnos ļaudis saģērbjas dažādos kostīmos, ir iesakņots senatnē. Tā darīja arī minētie ķelti.

Kā jau tā mēdza darīt visnotaļ bieži, Viduslaiku katoļu baznīca pagānu svētkus vienkārši pasludināja par savējiem. Tas bija pāvests Bonifācijs IV, kurš paziņoja, ka turpmāk 1. novembris būs uzskatāms par visu svēto dienu. No tā arī nāk vārds "Halloween" -- tas ir no vārdiem "all hallow's eve" (visu svēto priekšvakars) izmīcīts variants, un pilnīgi pareizākajā variantā vārdu raksta "Hallowe'en".

Eiropas migranti Halovīnus pārcēla uz Ameriku, tur jau 19. gadsimta vidū ļaudis tērpās kostīmos un devās no mājas uz māju, meklējot naudiņu vai kādu kārumu. Mūsdienās šis process saucas "trick or treat" ar domu -- ja Tu man neiedosi konfekti, tad es pret tevi izspēlēšu triku. Nekaitīgākie varianti -- logu ieziepēšana vai tualetes papīra ruļlu izmētāšana pa kokiem. Protams, dzirdēts arī par negantākiem "trikiem." Dzirdēts arī par ļaudīm, kuri bērniem baro saindētas konfektes vai ābolus, kuros ir žiletes vai adatas. Vienmēr ir kāds, kas prot visu sabojāt.

Lai arī cik lielu vilni Halovīni sit vai nesit Latvijā, manuprāt, tie ir vienkārši jautri svētki, vismaz līdz brīdim, kad ļaudis sadzeras un kļūst nekontrolējami. Būs tie, kuri kurnēs par it kā "amerikāņu" svētku pārcelšanu uz Latviju -- galu galā, mums ir pašiem savi budeļi. Amerikā histēriskie "kristieši" vaimanā, ka Halovīni pārāk ļoti godina raganas un mošķus, acīmredzot aizmirstot, ka Halovīniem vismaz no kristiešu izpratnes saknes tomēr ir pašā baznīcā. Vienādi vai otrādi, jaukus visiem šos Halovīnus, un atmosfēras radīšanai piedāvāju ilustrāciju, kas vienkārši saucas -- Šausmenīte.

Jauku visiem dienu!






otrdiena, 2009. gada 27. oktobris

Par "meteorītu"

Labrīt, lasītāji!

Kārtējo reizi Latvijas vārds ir apšalcis visu pasauli, un kārtējo reizi tas ir noticis ne jau pašā pozitīvākajā kontekstā. Runa, protams, ir par "meteroītu," kurš it kā viņdien nokrita Mazsalacas apkaimē. Meteroītu nokrišana uz zemes ir pietiekami rets gadījums, lai tas piesaistītu interesi. 2002. gadā meteroīts sprāga virs mazapdzīvotas teritorijas Sibīrijā, tikai nākamajā gadā pētniekiem izdevās nokļūt līdz attiecīgajai vietai, un tur viņi atrada plaši izpostītu mežu un daudzus krītošo elementu radītus caurumus zemē. Vēl šā gada maijā zinātniekiem izdevās izsekot asteroīdam, kurš no kosmosa ienāca mūsu atmosfērā, sprāga un sadalījās, un mazus gabaliņus nometa Sudānā.

Šoreiz viss bija citādi. Portālā YouTube parādījās video, kurā redzama degoša bedre un dzirdams puisis un meitene, kuri apspriež redzēto, pilnā komplektā ar rupjībām angļu valodā. Abi stāsta varoņi spriež, ka kādam vajadzētu piezvanīt, bet sazini nu -- kam. Manuprāt, ja es ieraudzītu degošu bedri, visnotaļ automātiski es zvanītu uz 02. Piedevām, video klipā meitene ir arī dzirdama sakot frāzi "Vai tas ir tas meteroīts?" Vienu vārdu sakot, inscenējums.

Protams, pirmais informācijas vilnis bija par pašu "meteroītu," bet ātri vien sākās otrs, jau ņirdzīgāks. Portāls Wired.com raksta, ka tas esot bijis "ļoti kretinisks joks" (a very nerdy hoax). Astronoms Fils Pleits (Phil Plaitt) blogā atzīst lūk, ko: "Esmu saņēmis e-pastus no cilvēkiem, kuri stāsta par iespējamu meteroīta nokrišanu Latvijas ziemeļos. Jau biju sagatavojis bloga ierakstu, lai pateiktu, ka, manuprāt, visa situācija ir ārkārtīgi apšaubāma, bet pirms es paguvu to izvietot internetā, tika apstiprināts, ka stāsts nav patiess."

Tagad mēs zinām, ka "meteroīts" ir bijis telekompānijas Tele2 izplānots reklāmas triks, tā autors, iespējams, ir leģendām apvītais reklāmists Ēriks Stendzenieks, lai gan citi apgalvo, ka to esot izplānojusi reklāmas aģentūra Maskavā. Vienādi vai otrādi, varētu pasmaidīt un teikt "malacis" -- ja vien reklāmas autori nebūtu klusējuši, kamēr uz Mazsalacu steidzās bruņoto spēku, policijas un ugunsdrošības speciālisti. Nav nekādu šaubu par to, ka viņiem visiem noteikti bija labākas lietas darāmas. Vai pateicoties reklāmistiem, kādam nodega māja tāpēc, ka ugunsdzēsēji aplūkoja "meteroītu"? Tādu ziņu man nav, bet iespējams tas būtu bijis. Tāpēc pareizi, ka iekšlietu ministre Linda Mūrniece runā par kriminālprocesu. Te pilnīgi noteikti ir vajadzīga izmeklēšana, jo tāpat vien rotaļāties ar drošības dienestiem tomēr nav prāta darbs.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 20. oktobris

Jēzu, Marija -- glābiet mūs no "saskaņas"!!!

Labdien, lasītāji!

Absolūtākais murgs ir organizācija mūsu valstī, kura ir pilnīgi bez jebkāda pamata piesavinājusies vārdu "saskaņa." Saskaņa starp ko un ko? Katrā gadījumā ne starp valsts iedzīvotājiem. Rīgas mērs šodien aizstiepās līdz Okupācijas muzejam un pēc tam žurnālistiem pateica, ka par to, vai Latvijas 50 gadus ilgusī okupācija bija okupācija vai nebija okupācija esot jāspriež tikai vēsturniekiem. Tā ir vecā Kremļa un tā klēpja sunīšu dziesma. Lai būtu. Bet mērs pateica vēl kaut ko, proti -- Staļina grēki nav piedodami, bet Staļins ir viena lieta, bet PSRS karaspēks un tā zaldāti ir kaut kas cits, un tāpēc viņš mēli pār pleciem kāris katru reizi, kad vajag, joņo uz krāniņveidīgo "uzvaras" pieminekli Pārdaugavā, lai sveiktu veterānus. Un te nu reiz rodas jautājums, proti: Ja Ušakovs Padumjās savienības gadījumā vēlas saredzēt lielu atšķirību starp diktatoru un viņa karaspēku, tad kāpēc viņam ir tik lieli iebildumi pret to, kas Rīgā notiek 16. martā? Jo tādā gadījumā tikpat konkrēti ir jāatzīst, ka arī Latvijas leģiona zaldāti neviens nebija Hitlers, tāpat, kā Sarkanarmijas zaldāti neviens nebija Staļins. Šāda nekonsekvence Krievijas ultrademagoģisko interešu pārstāvjiem Latvijā, protams, nav nekas neparasts, bet te runa ir par valsts galvaspilsētas pirmo personu, kura kārtējo reizi ir pierādījusi, ka vismaz par vēsturi tā zina tikai to, ko piedāvā Kremlis. Nožēlojami!

Tikams Ušakova partijas biedrs Saeimā Urbanovičs Latvijas Avīzē šodien aizgūtnēm vien stāsta par to, cik saskaņiska ir viņa organizācija. Pēc jaunā gada Saskaņas centrā vairs nebūs četras, bet būs tikai viena partija, kura nākamgad ar Sociālistisko partiju veidos kopēju sarakstu. Partijas iekšienē notiekot lielas diskusijas par visu ko pēc kārtas. Intervijas laikā Urbanovičs pat piedāvā Latvijas Avīzes grandam Krustiņam iestāties un censties pārējos pārliecināt par savu taisnību, sakot, ka varbūt viņam tas izdotos. Nu, ja. Un gailim izdosies iestāstīt, ka viņš ir begamots. Kaut vai tas, ka SC ir pietiekami daudz apmelmaņu, kuri turpina apgalvot, ka nekādas okupācijas nebija un dažos gadījumos pat, ka būtu atjaunojama Krievijas impērija (!!! -- nevis Padumjā savienība, bet cara impērija) -- tas liecina, ka "saskaņa" šim veidojumam ir domāta tikai un vienīgi ar tiem, kuri akceptē to pašu Kremļa izrevidēto attieksmi pret dzīvi. Tas ir gana bīstami, jo Ušakova un Urbanoviča komandai nākamā gada Saeimas vēlēšanās ir gana labas izredzes. Latviju pavērst pavisam Krievijas virzienā nudien nebūtu prāta darbs.

Vēl Urbanovičs intervijā klārē, ka gadījumā, ja kāds viņu uzaicinātu kļūt par premjerministru, tad neviens cits no "Saskaņas" centra par ministru nekļūtu, lai nerastos iespaids, ka cilvēks domā tikai par savējiem. Lai paliek tas, ka mūsu iekārtā nekas tāds nebūtu iespējams, ja vien SC neizdotos Saeimā iegūt 51 vietu un arī tad diez vai, jo cilvēki tomēr nav iekārtoti tā, lai iegūtu vietu parlamentā un tad skatītos, kā visi labākie darbi tiek doti citiem. Taču ir arī kas cits. Acīmredzot bez pat minimālākās ironijas sajūtas, Urbanovičs ir atradis par vajadzīgu piemetināt lūk, ko: "Es neko sliktu nevaru teikt par Aināru Šleseru. Viņam ir unikāla politiskā intuīcija." Tas tajā pašā intervijā, kurā cilvēks runā par profesionālu valdību. Droši vien pat Urbanovičs ir pamanījis, ka Šlesers mūsu valstī ir nepotisma paraugbērns, un tas nu ar profesionālismu neiet kopā galīgi nemaz. Var jau arī pieminēt, kur mūs ir novedusi uzslavētā "intuīcija," piemēram, pie Latvijas pasta gandrīz vai bankrota, jo nu jau ir izgāzies arī "intuīcijas" pilnā cilvēkbērna pasta bankas projekts. Taču galvenais tomēr ir liekulība. Ja pats ar nepotismu nenodarbojies, tad uzslavēt kādu, kas nodarbojas tikai un vienīgi ar to? Tā nav "saskaņa." Tas ir prastākais un riebīgākais politikānisms.

Jauku visiem vakaru!

sestdiena, 2009. gada 17. oktobris

Force Majeure un By Default: Par tūrismu un valodu

Labrīt, lasītāji!

Šorīt atvēru laikrakstu un uzzināju divas lietas par Rīgas galvenā buldozera plāniem tūrisma jomā, kā arī divas lietas par valodu, konkrēti -- svešvalodu. Par visu pēc kārtas.

Izrādās, kamēr Rīgas galvenais buldozers organizē plānus par piecu miljonu latu izdošanu tūrisma veicināšanas jomā ar buldozera favorīta airBertolta laipno palīdzību, apdraudēta ir Rīgas Kultūras aģentūras nākotne. Par to šodien Dienā raksta Inta Lehmusa-Briede (viena no tām Dienas Biznesa personām, kuras patlaban raksta Dienas komentāru lappusi). Acīmredzot Rīgas Kultūras aģentūrā Rīgas galvenajam buldozeram neviena favorīta nav, bet tavu nelaimi -- ja viens no buldozera un airBertolta paredzētajiem kampaņas mērķiem saistās ar apstākli, ka 2014. gadā Rīga varētu kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu (cik man zināms, līdz galam tas vēl nav izlemts), tad droši vien instance, kura saucas Rīgas Kultūras aģentūra, būtum gluži parocīga. Bet, nē. Tā nav viena no buldozera astoņkāja kājām. Kā rakstījusi I. Lehmusa-Briede, "Rīgas Kultūras aģentūras darbinieki nav no mana pulciņa, bet es gribu, lai būtu. Tāpēc dibinu jaunu iestādi, kur salikšu savējos." Tieši tā. Zinu, ka acīmredzot galvaspilsētas iedzīvotāju starpā esmu mazākumā, ja runa ir par tiem, kuriem šis bezgalīgi alkatīgais nepotisms rada nelabumu. Nu, ko? Buldozeram un airBertoltam labi. Pārējie var iet ieskrieties.

Otrs, ko uzzināju par galvenā buldozera plāniem ir tas, ka paredzēts ir ne tikai viens procesa zīmols "Live Riga," bet arī otrs -- "Force Majeure." Te nu gan kādam vajadzēja padomāt divreiz. Leģendārā Vairas Vīķes-Freibergas preses sekretāre Aiva Rozenberga, kas patlaban vada Rīgas pieteikumu, lai Rīga varētu kļūt par kultūras galvaspilsētu, ir skaidrojusi: "Ar to mēs norādām uz kultūras pozitīvo spēku, ko tā var dot cilvēkam šajā laikā," piebilstot, ka force majeure tulkojumā nozīmē "nepārvarama vara." Tā tas ir, jā, bet jurisprudencē ne jau pozitīvā nozīmē. Līgumos force majeure nozīmē apmēram šādu lietu: "Ja tu pārkāpsi līguma noteikumus, tad Tev būs jāmaksā bargs sods, ja vien tas nav noticis, teiksim, zemestrīces dēļ, kuru Tu nudien pats nevarēji kontrolēt." Citiem vārdiem sakot, ja apstākļi ir tik traki, ka trakāk nevar būt. Neesmu pārliecināts, nebūt ne, vai ārzemniekam ieraugot frāzi "Force Majeure," tūlīt prātā rosināsies domas par kultūru.

Lūk, divas domas par tūrisma lietām un pirmā par valodas lietošanu. Savukārt, otra par valodas lietošanu nāk no SestDienas, kurā Linda Krūmiņa ir sameklējusi Dienas jauno īpašnieku Džonatanu Roulendu. "Nekādas fotogrāfijas, nekādas fotogrāfijas, nē, nekādas fotogrāfijas" -- tā Dž. Roulends ir sagaidījis fotogrāfu Kristiānu Putniņu. Cilvēks sajūtoties ļoti privāts. Tiesa, L. Krūmiņa pagūst viņam iekniebt: "Vidēja auguma un vidējas miesasbūves, tērpies perfekti pašūtā uzvalkā, kas lieliski noslēpj faktu, ka ar sportu šis cilvēks pašlaik nez vai ir lielos draugos." Bet tālāk intervijā Dž. Roulands stāsta, ka ir dzimis turīgā ģimenē, un tāpēc viņam esot "daudz labākas iespējas by default." Šo jēdzienu L. Krūmiņa tulko kā "pēc noklusējuma." Diemžēl, nē. "By default" nozīmē "automātiski." Tāpat, kā ar "force majeure," vajadzēja kādam pavaicāt.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 14. oktobris

Par Vairu Paegli un augstāko izglītību

Labvakar, lasītāji!

Divas pārdomas par šodien notikušo. Pirmkārt, vēlos no sirds apsveikt Vairu Paegli ar lēmumu, izstāties no "Tautas" partijas. Viņai tā vajadzēja darīt jau ļoti sen, jo paliekot partijā viņa balsoja par visiem idiotiskajiem partijas iniciētajiem lēmumiem -- drošības sistēmas sagraušana, kliedzoši ne to cilvēku bīdīšana dažādos amatos, ekonomisko likumsakarību ignorēšana, mutatis mutandis lieta u.tml. Bet labāk vēlāk, nekā nekad. Jebkas, kas Saeimā grauj "Tautas" partijas spēku un autoritāti, ir apsveicama lieta.

***

Šodien man bija tas gods, vadīt diskusiju, kurā piedalījās Valsts prezidents un rektori u.c. personas no 20 Latvijas universitātēm un augstskolām. Sarunas laikā notika liela gaušanās par finansējumu. Tas ir saprotami, jo viegli patlaban nav nevienam, un augstākā izglītība nav nekāds izņēmums. Izskanēja aicinājums, liberalizēt noteikumus par valodu lietošanu augstākās izglītības sistēmā, jo esot pietiekami daudz ārvalstu studentu, kuri gribot mācīties krievu, angļu vai kādā citā valodā. Viena dalībniece aicināja atcerēties, ka augstākā izglītība var būt ne tikai zinātnē, bet arī profesijā pamatots process. Tam es pilnīgi piekrītu. Manā Latvijas universitātes Komunikāciju katedrā studenti lielākoties tiek mācīti kā komunikāciju teorētiķi, lai arī esmu pilnīgi pārliecināts, ka jaunieši žurnālistos iestājas tāpēc, ka vēlas kļūt par žurnālistiem, nevis tā, lai mācītos par diskursa teoriju un visu pārējo teorētisko. Vēl vairāki dalībnieki aicināja Saeimu beigt muļļāties ar augstākās izglītības likumu un to pieņemt pašreizējā variantā. No izglītības ministres puses gan tika aizrādīts, ka attiecīgās Saeimas komisijas vadība esot apgalvojusi, ka paši rektori nav nonākuši pie kopsaucēja par to, ko viņi īsti grib, bet fakts tomēr ir tāds, ka šī jautājuma atrisināšana ir prasījusi daudz par daudz laika. Varu simpatizēt -- tas pats bija sakāms par elektronisko mediju likumu, kuru arī profesija gaidīja ilgi un dikti.

Taču, manuprāt, pašu loģiskāko minētajā sapulcē pateica Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Roberts Ķīlis. Viņš aicināja klātesošos tomēr atcerēties, ka šogad pirmajā klasē iestājās apmēram 20 tūkstoši bērnu. Pie vislabākām iespējām augstāko izglītību pēc 12 gadiem vēlēsies iegūt puse no viņiem -- tātad, ap 10 tūkstošiem. Latvijā augstskolu, universitāšu un koledžu ir papilnam, papilnam. Ko tās visas tad darīs? Tas ir pietiekami nopietns jautājums domājot arī par to, vai tomēr nevajadzētu atsevišķas augstskolas apvienot. Pret to, saprotamā kārtā, lielākoties klātesošie iebilda. Katram savs krekls tuvāks. Taču bija arī pozitīvs piemērs -- Valsts Aizsardzības akadēmija labprāt apvienotos ar Jūras akadēmiju un izveidotu vienu ar militārām lietām saistītu augstskolu. Tas ir labs piemērs. Joprojām man nav skaidrs, kāpēc Latvijas Medicīnas akadēmijā (zinu, ka to tagad sauc par Stradiņa universitāti, bet tomēr) tiek mācīta politoloģija un žurnālistika. Politologu un žurnālistu mums jau tā ir vai cik. To zinu, jo uz pāris roku pirkstiem varu saskaitīt tos no maniem bijušajiem studentiem (un viņu ir bijis krietni vairāk, kā tūkstotis), kuru klātbūtni esmu pamanījis presē. Tiesa, sieviešu gadījumā var būt laulības un mainīts uzvārds, bet žurnālistikas pasaule Latvijā ir tik plaša, cik tā ir, un plašāka vismaz pagaidām tā tomēr nekļūs. Katrā ziņā, diskusija Valsts prezidenta pilī bija gana interesanta. Cerēsim, ka augstākajai izglītībai mūsu valstī tuvojas gaišākas dienas.

Jauku visiem atlikušo vakaru!

Par Dienu -- žēl

Labrīt, lasītāji!

Pēdējo pāris dienu laikā internetā izvērsusies pat ļoti aktīva diskusija par to, kas noticis ar laikrakstu Diena. Laikraksta portālā divi kolēģi, Ģirts Kasparāns un Andris Saulītis, skaidrojuši, kāpēc viņi Dienā turpinās darbu. Pirmais raksta, ka pagaidām viņš nav manījis neko, kas liecinātu, ka laikraksta jaunie īpašnieki mēģinātu ietekmēt redakcionālo neatkarību. Tā, raksta Ģ. Kasparāns, būtu viņam nepieņemama "sarkana līnija," bet patlaban tā vēl nav pārkāpta. Savukārt A. Saulītis rakstījis lūk, ko: "Savukārt avīzes bijušajai vadībai jāparmet konflikta apzināta eskalēšana. Sākotnējais piedāvājums nopirkt avīzi no A. Tralmaka pārauga spiedienā, kura rezultāts ir šodiena – ja avīze netiks mums pārdota, būs skandāls un tukši darba galdi. Tāpēc var uzskatīt, ka pati laikraksta vadība piedalījās Dienas iznīcināšanā. Es tajā nevēlējos piedalīties. Tāpēc te vēl joprojām strādāju."

Abiem kolēģiem, kā arī citiem, kuri izvēlējušies ar Dienu saglabāt profesionālas attiecības, vēlu tikai to labāko. Ja Diena galu galā izrādīsies profesionāla esam, ja tā turpinās atbalstīt godīgumu, tiesiskumu un atklātību valsts pārvaldē un sabiedrībā, tad labi, ka tā. Taču mierīgs par šo iespēju nejūtos joprojām, un tas ir konkrēti personāliju dēļ.

Jebkura laikraksta redakcionālo politiku vislabāk var noteikt komentāru lappusē. Latvijas Avīzē tā ir latviskuma veicināšana, Atkarīgajā tā ir Ventspils naftas interešu bīdīšana, Dienas Biznesā tā ir atbalsts visam, kas ir nepieciešams uzņēmējdarbībai. Dienā redakcionālo politiku vistiešākajā veidā demonstrēja tie cilvēki, kuri no laikraksta ir aizgājuši -- Pauls Raudseps, Askolds Rodins, Laila Pakalniņa. Patlaban vēl nekas nav dzirdēts no Aivara Ozoliņa, cik var spriest, viņš ir atvaļinājumā. Bet fakts ir tāds, ka šonedēļ visus komentārus laikraksta 2. lappusē ir rakstījuši Dienas Biznesa žurnālisti, šodien -- Madara Fridrihsone un Andrejs Vaivars. Tēmas -- valsts finanses un mazumtirdzniecība. Vakar -- Māris Ķirsons un Andrejs Vaivars, attiecīgi par skandālu ar Dienvidu tiltu un par Andra Šķēles atgriešanos politikā. Nekā traka -- M. Fridrihsone par politiķu bezatbildību valsts finanšu jautājumā, manuprāt, raksta aptuveni tāpat, kā to kādreiz darīja P. Raudseps. Nav jau pārsteiguma -- ir bijis māsas uzņēmums, arī tajā netiek noraidīti minētie principi par godīgumu, atklātību un tiesiskumu. Bet, tomēr. Būs jāskatās, kā laikraksta jaunie īpašnieki veidos komentāru nodaļu. Dienas Biznesam ir pašam savs darbs darāms. Nebūs īpaši labi, ja ļaudis vienlaikus rakstīs i Dienas komentārus, i arī Dienas Biznesa ievadrakstus.

Bet runa tomēr ir arī par ziņu lappusēm. Neatsverams zaudējums Dienai ir Ināras Egles aiziešana. Latvijā nav pieredzējušāka žurnālista tieši parlamentārās politikas jomā, te nederēs kāda zaļknābja iemešana dīķī -- politiskās haizivis viņu apēdīs viens, divi. Šodien laikraksta lappusēs ir mazāk uzrakstu "speciāli Dienai" (tā norādot uz autora piederību citai avīzei), nekā tas bijis iepriekšējās dienās, taču arī šajā gadījumā ir jāsaka, ka abiem laikrakstiem ir citi mērķi un cita auditorija, un arī šeit nebūs labi, ja ziņu saturs tiks izvētīts pirmām kārtām caur uzņēmējdarbības, bet ne kādu citu prizmu. Kas laikrakstā aizvietos Baibu Rulli ar viņas neatsveramām zināšanām par politkorumpēto vidi, kādu mūsu valstī izveidojusi politiskā "elite"?

A. Saulītis savā Dienas blogā pauž cerību, ka laikraksta jaunajiem īpašniekiem izdosies atrast "galveno redaktoru, kam uzticētos sabiedrība un žurnālisti." Nu, redzēsim. Taču redaktors nav viens cīnītājs, lai nu kā, bet Diena 19 gadu laikā tomēr izveidoja ļoti profesionālu žurnālistu komandu, un pietrūks gan minēto personu, gan arī Māras Misiņas, Ernesta, Andas Burves-Rozītes, Gunta Keisela, visu, visu. Piedevām ļoti ceru, ka aizgājējiem izdosies izveidot nopietnu mediju, laikā pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām tas ir pat ļoti būtiski, lai sabiedrībā uzturētu minētos principus. Kā esmu rakstījis citreiz, es Dienas abonents būšu vienmēr. Taču ar nepacietību gaidīšu iespēju, kļūt arī par CitasDienas abonentu. Saku vēlreiz -- lai veicas visiem.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 12. oktobris

Šķēle 4?

Labdien, lasītāji!

Holivudā ir svēts princips -- ja filma aizgāja, jātaisa tā dēvētais sīkvels. Tā mēs nonākam pie tādiem "šedevriem," kā Zāģis 6, Transformatori 4, Rokijs 8, Murgs 13. ielā 10 u.tml. Latvijā patlaban šķiet, ka tiek gatavots sīkvels pagājušā gadsimta hitam "Andris Šķēle pie stūres."

Masu informācijas līdzekļos ziņots, ka "Tautas" partijas valde A. Šķēlem piedāvās atkal stāties pie partijas stūres un atgriezties aktīvajā politikā. Pats stāsta varonis par to nav teicis ne jā, ne nē, vismaz ne publiski. Portāls CitaDiena ziņo, ka paziņojums varētu nākt šovakar.

"Tautas" partijas valdi šajā gadījumā var saprast. Postšķēliskajā laikmetā tai ir gājis visnotaļ klupšus, krišus. "Stabilitātes garants" vēl vienu valdību varēja veidot tāpēc, ka gadi bija trekni un valdība bija gatava ignorēt visas ekonomiskās likumsakarības pēc kārtas, lai tik kamptu visu iespējamo. Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka karalis ir kails ("stabilitātes garanta" gadījumā, diemžēl, tas ir diezgan atbaidošs attēls -- atvainojos), un partijas reitings nokrita tālu, tālu zem pieciem procentiem un kopš tā laika nav uzlabojies. Šķēles prezentēšana nācijas glābēja lomā varētu būt pēdējais salmiņš, pie kura ķerties, jo, piemēram, nākamgad visticamāk neizdosies sarīkot tik negodīgu reklāmas kampaņu, kā pagājušajā reizē.

Taču grūti iedomāties divas lietas. Pirmkārt, ka Šķēle prastu sabiedrībai iestāstīt, ka nu "Tautas" partija atkal labosies un būs pūkaina un mīļa, jo blakus viņam sarakstā taču visticamāk būs pilnīgi vieni un tie paši vēži. It kā deputāts Leiškalns ir paziņojis, ka viņa sarakstā vairs nebūs, bet Leiškalns nav bijis TP lielākā problēma. Un otrkārt, ka Šķēlem tas ir vajadzīgs. Privātpersonas statusā viņš ir varējis visus pasūtīt trīs mājas tālāk, kuriem interesē viņa dzīve uzņēmējdarbības pasaulē, piemēram, kad viņš Dienas reportierei uz jautājumu par to, vai viņu joprojām pārstāv konkrēts advokāts, atbildēja, ka tas esot "dzeltens" jautājums. Atjaunojot savu statusu politikā, Šķēlem būs atkal jāatklāj visas finanses. Protams, nesaku, ka tajās ir kaut kas netīrs -- to mēs neviens nevaram zināt. Bet, atceroties jezgu, kāda grozījās ap Šķēles slaveno vekseli, varam paredzēt, ka šāda saruna notiks atkal.

Kā esmu rakstījis citreiz, manuprāt, Šķēle bija ļoti labs premjerministrs. Viņš bija pareizais cilvēks pareizajā vietā tad, kad Latvijas iedzīvotājiem bija jāpasaka, ka laiks sakost iztīrītos zobus, uzvilkt gludinātās bikses un ķerties pie darba. Bet kāds viņš būtu politiķis tagad? Vai viņš ir gatavs atzīt, ka "Tautas" partija pēdējo pāris gadu laikā ir kļūdījusies atkal un atkal, un šo kļūdu pamatā bijis nekas cits, kā prātām neaptverama uzpūtība un pašslavināšana? Vai viņš ir gatavs atklātai sarunai par to, kā pirms četriem gadiem notika Jūrmalas mēra vēlēšanas, un kādu lomu viņš tajā spēlēja? Un, par visu vairāk, ja TP nākamgad oktobrī neiegūs pietiekami daudz balsu, lai veidotu valdību (un ar vai bez Šķēles, tas ir stipri ticams), vai viņš atkal noliks mandātu, jo pats sevi var saredzēt tikai vadošajā lomā? Reiz viņš tā jau ir darījis. Otrreiz -- tas jau būtu nesmuki.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 10. oktobris

Diena: RIP

Labrīt, lasītāji!

Nu tas ir noticis. Dienā apvērsums ir beidzies. Bez jebkādām ceremonijām no laikraksta telpām izsviesti tie darbinieki, kuri nav mierā ar laikraksta jaunā īpašnieka attieksmi pret lietām. Fotogrāfam Uldim Briedim īpašnieka nolīgtie drošībnieki esot mēģinājuši atteikt fotografēšanas tiesības brīdī, kad apsargu uzraudzībā savas mantas pakoja Dienas līdzdibinātājs un komentāru lappuses vadītājs Pauls Raudseps. U. Briedis pilnīgi pamatoti pateica, ka tas viņam atgādinot padomju laikus un kaut ko tādu, ko viņš savā ilgajā profesionāla fotogrāfa mūžā piedzīvojis ļoti reti un pēdējos laikos -- nemaz. No laikraksta tagad aizgājuši cilvēki, kurus uzskatu par kolēģiem un dažos gadījumos arī draugiem -- Nellija Ločmele, Anita Brauna, Pauls Raudseps, Rita Ruduša, Ināra Egle, Sanita Jemberga. Viņiem atbalstu pauduši citi Dienas līdzstrādnieki.

Vispirms, ja kāds to nav pamanījis, no laikraksta aizgājušie ir izveidojuši interneta portālu www.citadiena.wordpress.com. Tajā Rita Ruduša stāsta par to, kā viņa ir centusies sameklēt laikraksta jaunos īpašniekus. Kārtīgs riņķa dancis, kurā attiecīgā uzņēmuma pārstāvim vispirms bijusi sapulce, pēc tam viņš bijis pusdienās, un vairākas stundas vēlāk viņš kategoriski attiecies R. Rudušai parādīt pirkuma dokumentus un pat ir atļāvies viņai aizrādīt, ka viņa neprotot angļu valodu. Situācija smird pa lielu, lielu gabalu. Kāpēc trīs mēnešu garumā bija jāmelo par īpašnieku struktūru, ja patiesībā ar attiecīgo uzņēmumu viss jau bija sarunāts vasarā? Kāpēc tāda slepenība? Var jau būt, ka ne visi investori savas investīcijas bazūnē pa visu pasauli, bet, pirmkārt, te runa tomēr ir par Latvijas nopietnāko laikrakstu un, otrkārt, Latvija ir tā valsts, kurā ļaudīm nudien der atcerēties, ka ofšora kompānijas un ar tām saistītā slepenība nav nekas tāds, kas kalpotu valsts vai sabiedrības interesēm. Vajag tikai paraudzīties uz visu to, kas darās Ventspilī, un ne tikai. Cik varu spriest no internetā sameklētā, jauno īpašnieku uzņēmums Lielbritānijā nav nekāda kaktu firma, taču attieksme pret R. Rudušu ir kā pret aborigēniem, un tas ne par ko labu neliecina.

Būs interesanti redzēt, kāda būs Diena pirmdien. Šorīt tās komentāru lappusē ir tikai atvadu vēstule no N. Ločmeles. Citādi laikraksts kā laikraksts, ar visu SestDienu (it īpaši vēlos uzteikt asprāti, kura konkursā par to, "Ko saka Ābrams Kleckins?" ir piedāvājusi atbildi "Lai dzīvo Kalvīša un Putina ciešā savienība - mūsu dižķibeles stabilitātes garants"). Bet par tālāko ir divi ļoti nopietni jautājumi. Pirmais -- konflikts starp žurnālistiku un uzņēmējdarbību pasaule nav nekas neierasts. Arī laikraksti ir uzņēmumi, un uzņēmumam galvenais uzdevums vienmēr ir un vienmēr būs peļņas gūšana. Hrestomātisks ir atzinums, ka laikrakstos vispirms izvieto reklāmas, un tad žurnālistika izmanto to telpu uz lapas, kura ir palikusi pāri. Vietām īpašnieki diktē arī žurnālistikas saturu, vietām -- ne. Tas vienmēr ir bijis Dienas galvenais trumpis. Zviedru īpašnieku ietekmi nudien nevarēja manīt. Nu, netika Dienā atkārtoti intervēts Zviedrijas karalis tā, kā savu "varoni" tik bieži "intervē" Atkarīgā.

Un tā ir otra lieta. Vai kopā ar jaunajiem īpašniekiem Dienā tagad ienāk arī politiska ietekme? Patlaban neko tamlīdzīgu neesmu manījis, ka pasākumā būtu piedalījušās mūsu valsts politikāņu aprindas. Bet nemierīgu mani situācija dara vienalga. Kaut vai tāpēc, ka aizgājušo ļaužu vietā būs jāliek citi cilvēki, tajā skaitā, jādomā, tādi, kuriem ar pieredzi žurnālistikā tā ir kā ir, ar visu no tā izrietošo.

Veids, kādā ir notikusi Dienas pārņemšana ir vienkārši ārprātīgs, tas ir atbilstošs visai mūsu valsts politultrakorumpētajai videi. Slepenība, melošana, ofšorisms ... pilns komplekts. Es Dienu pasūtīšu arī turpmāk tāpat kā visas avīzes, man tās ir vajadzīgas darba lietām, taču ļoti, ļoti baidos, ka tā vairs nebūs mana Diena. Tas vairs nebūs tas laikraksts, ar kuru man ir bijušas profesionālas attiecības kopš paša pirmā numura tālajā 1990. gadā, kad rakstīju par ASV Valsts departamenta pārstāvja viedokli jautājumā par PSRS gaidāmo sabrukšanu. Cepuri paceļu visu aizgājušo Dienas līdzstrādnieku priekšā. Ja arī ne vienmēr esmu piekritis laikraksta paustajai politikai, ja arī esmu skumis par to, ka Dienas portāls ir pamatīgi delfizējies, Diena tomēr visus šos gadus ir bijis laikraksts nr. 1. Ļoti žēl, ka acīmredzot varam rakstīt:

Diena
23.11.1990 - 10.10.2009
RIP

Gribu, kā vienmēr, visiem vēlēt jauku dienu. Bet šorīt domas īpaši jaukas nav.

piektdiena, 2009. gada 9. oktobris

Pārsteidzīgā Nobela prēmija

Labdien, lasītāji!

Nule kā kļuvis zināms, ka 2009. gada Nobela miera prēmija piešķirta ASV prezidentam Barakam Obamam. Viņš ir trešais ASV prezidents, kas saņēmis šo godu. Pirms viņa Miera prēmiju saņēma ASV prezidents Teodors Rūzevelts (1906. gadā par miera līguma parakstīšanas noorganizēšanu starp Krieviju un Japānu) un Vudrovs Vilsons (1919. gadā par Nāciju savienības izveidošanu). Miera prēmiju saņēma arī ASV prezidents Džimijs Kārters, bet tas bija 22 gadus pēc tam, kad viņš pameta prezidenta amatu.

Nobela komisija paziņojusi, ka B. Obamam prēmija piešķirta par "ārkārtas centieniem pastiprināt starptautisko diplomātiju un sadarbību starp tautām. (..) Reti kad tāds cilvēks, kā B. Obama ir piesaistījis pasaules uzmanību un savai tautai devis cerības par gaišāku nākotni. Viņa diplomātijas pamatā ir pārliecība, ka tiem, kuriem uzticēta pasaules vadība, tas ir jādara uz tādu vērtību un attieksmju pamata, kurās dalās pasaules iedzīvotāju vairākums."

Nav nekādu šaubu par to, ka B. Obama Amerikā ir radījis pavisam jaunas vēsmas pēc briesmīgajiem astoņiem gadiem, kādus Baltajā namā pavadīja viņa priekštecis, Džordžs Bušs jaunākais un dumjākais. Taču viņa "ārkārtas centieni" starptautiskajā diplomātijā vēl īpašus augļus nav nesuši. Afganistānā karš turpinās un turpinās, patlaban ASV prezidentam galvenais jautājums ir par to, vai turp sūtīt vēl 40 tūkstošus kareivju, kā to ir pieprasījis armijas komandieris. Tuvajos austrumos miera situācija joprojām ir ļoti attāla, ne mazums tāpēc, ka tur kārtējo reizi premjerministra amatā ir stājies vanags, nevis dūja jautājumā par attiecībām ar palestīniešiem. Gruzd nepatikšanas ar Irānu un Ziemeļkoreju. Jā, B. Obama ir lāpījis attiecības ar sabiedrotajiem Eiropā un citur pasaulē, kuras Dž. Bušs pietiekami bieži bija atstājis novārtā. Taču rezultāti vēl nav pavisam labi redzami, un tāpēc man šķiet, ka Nobela prēmijas piešķiršana bijusi krietni pārsteidzīga, lai arī, maigi sakot, interesanta. Starptautiskajā situācijā saies kaut kas greizi -- Nobela komisijai nāksies kost pirkstos.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 8. oktobris

Nestrādājošais pensionārs

Labrīt, lasītāji! Šorīt Latvijas Avīzē (http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=64953) ir plaša intervija ar cilvēku, kurš sevi apraksta ar vārdiem "nestrādājošs pensionārs," bet patiesībā kādreiz bija viens no mūsu valsts politikas smagsvariem, proti -- Anatolijs Gorbunovs. Komparijas ideoloģiskais sekretārs, pēc tam Augstākās padomes un tad arī Saeimas priekšsēdētājs. Viena no Latvijas ceļa "lokomotīvēm" 1993. gada Saeimas vēlēšanās. Reģionālās attīstības ministrs, satiksmes ministrs. Kādreizējais Latvijas valsts mežu padomes priekšsēdētājs. Un nu cilvēks, kurš par pašreizējo dzīvi stāsta lūk, ko: "Vai nu Obamas kundzes, vai karalienes Elizabetes piemēra iedvesmots, kuras iekopa zaļumu dārziņu savos īpašumos, es tagad ar kaimiņu laipnu izpalīdzēšanu esmu ķēries pie lauciņa uzaršanas, ecēšanas un tagad rudenī tik vedu un vedu uz pagrabiņu."

Ļoti mīļi. Dārziņš, lauciņš, pagrabiņš. Taču intervijā vērts izlasīt ne vien nestrādājoša pensionāra sajūsmu par dzīvīti lauciņos, bet arī pieredzējuša politiķa skatu no malas par to, kas patlaban mūsu valstī darās. A. Gorbunovs nāk ar priekšlikumu, Saeimas vēlēšanu barjeru paaugstināt līdz septiņiem procentiem, lai vēl vairāk samazinātu parlamentāro sīkmanību. Atbalstu. Viņš apcer Saeimu: "Jums nevarēs pierādīt, ka latviešiem vajadzīgs tieši tik liels parlaments, cik ir, un ka prezidijā jāsēž ne mazāk kā pieciem deputātiem." Nudien. Patlaban rādās, piemēram, ka Saeimas prezidijs bez viena locekļa var iztikt gluži labi -- Muižniece aizgāja, Rugātei visa Saeima parādīja pigu, un tagad, Saeimas spīkera Daudzes vārdiem runājot, lielākā problēma ir tāda, ka prezidija locekļi vairs nevar tik brīvi braukāt pa pasauli dažādos komandējumos, kā kādreiz, jo dažiem ir arī jāpaliek mājās. Un vēl "nestrādājošais pensionārs" nāk ar visai skaidru redzējumu par mūsu pašreizējo valdību: "Katrai no četrām vai piecām partijām vajag naudiņu "labdarībai", algu palielināšanai – tur nesanāk ietaupīt un uzkrāt. Reformēt? Citas partijas sfēru jā, bet manu gan ne. Notiek bakstīšanās, nevis virzīšanās uz priekšu!"

Tā nu mums ir sanācis, un laikam tas nav nekas pārsteidzošs, ka sakarīgākais sakāmais par mūsu valsts politikāņiem ir tiem, kuri tādi nav. Taču jādomā, ka arī A. Gorbunova teiktajam Jēkaba ielā un Rātslaukumā neviens nekādu uzmanību nepievērsīs, jo šeptēties taču ir tik daudz jaukāk. Raugi, stāsts par Rīgas tēlu, kuram pievērsies šlesušeraksoviskais tandēms Rīgas domē. Viss kā nākas un atbilstoši buldozeriskiem "principiem" -- viss notiek bez pat mazākās reverances konkursa virzienā, nauda ir grandioza, piemeklēts savējais, proti -- paijpuisītis Bertolts, kuram ar naudu noasiņojošas avikokompānijas vadīšanu acīmredzot darba nepietiek, un viņš tagad vadīs arī Rīgas tūrisma popularizēšanas kampaņu. Tas nekas, ka Rīgā tūrisma veicināšanas centrs ir bijis jau gadus septiņus, astoņus. Šleseram viss ir jādara pa savējam (A. Gorbunovs par Rīgas mēru un viņa vietnieku: "Pašreiz redzu, ka viņi ēd labas pusdienas "Lido" ar uzņēmējiem, bet kad un kāds būs rezultāts?"). Un ņemsim vienu gan vērā -- Šleseram Rīgas dome arī ar visām nepotisma un šeptes iespējām tomēr ir mazs dīķītis. Viņdien Atkarīgajā viņš klārēja, ka var sevi saskatīt arī ministru prezidenta lomā. Tad nu gan nāksies izdot grandiozus līdzekļus, lai spodrinātu ne vairs vienas pilsētas, bet veselas valsts tēlu. Maz pasaulē ir valstu ar premjerministriem, kuri savulaik ir piedalījušies sarunās par pašvaldības deputātu piekukuļošanu (un, starp citu, Šlesers nav vienīgais šāds cilvēks, kurš pārdomā nākamā gada Saeimas vēlēšanas). Maz tādu, kuri uzskata, ka tēvs kā šoferis ir pietiekama kvalifikācija dēlam kā "speciālistam." Protams, Itālijā ir Berluskoni. Bet vai tas tiešām ir tas tēls, kuru mēs vēlamies savai valstij -- blakus tēlam par dumjiem politikāņiem ("nasing spešal"), mazspējīgu pārvaldes sistēmu ("Latvijai mēs vairs neuzticamies"), apkrāptiem tūristiem ...

Jauku visiem dienu (un izlasiet interviju ar Gorbunovu!)

piektdiena, 2009. gada 2. oktobris

Par neciešamu uzpūtību, seksu un Dienu -- pārdomas piektdienā

Labrīt, lasītāji!

"Ekonomikas ministram Artim Kamparam nav nekādu tiesību prasīt paskaidrojumus par manām privātajām darbībām" -- tā televīzijas raidījumā šorīt paziņojis kādreizējais mūsu valsts "stabilitātes garants" jautājumā par viņa neseno tikšanos ar Krievijas caru Vladimiru piekto. Kā vēstīts presē, Aigars Kalvītis Maskavā apmeklējis pasākumu "Krievija sauc," kuras laikā viņš ar caru Vladimiru pārrunājis pašreizējās starpvalstu attiecības un to attīstības iespējas.

Tā nu gluži nav, ka šis ir bijis pavisam privāts pasākums. Kalvītim kā bijušajam "Tautas" partijas priekšsēdētājam partijas valdē ir padomdevēja tiesības. Vēl vairāk, cars Vladimirs nu nekādi nav privāta persona, un Latvijas valdībai ir visas tiesības vēlēties zināt, ko viņš ar Kalvīti ir runājis. Jo viens gan ir skaidrs -- kaimiņvalsts fīrers tā vienkārši ar privātpersonām nemēdz tikties. Krievijai mūsu valstī ir gana nopietnas intereses, un cita starpā Kalvītis ir viens no Krievijas energoresursu giganta Gazprom sponsorētā Dinamo hokeja kluba dibinātājiem, un Gazprom, kā visi zinām, ir viens no Krievijas ārpolitikas ieročiem.

Zināmā mērā te var vilkt paraleles ar bijušā ASV prezidenta Bila Klintona neseno viesošanos Ziemeļkorejā, kur viņš (arī kā privātpersona) ieradās, lai glābtu divas amerikāņu žurnālistes, kuras minētā diktatūra turēja aizdomās par spiegošanu. Cita starpā viņš tikās arī ar diktatūras maniakālo diktatoru. Varam būt pat ļoti pārliecināti, ka par B. Klintona vizīti Amerikas valdība (un it īpaši bijušā prezidenta kundze, kura, kā nekā, ir savas valsts ārlietu ministre) bija pilnīgi lietas kursā. Ja Kalvītis ar caru Vladimiru runāja par starpvalstu attiecībām, tad par to ir pavisam loģiska interese tiem, kuri par šīm attiecībām patlaban ir atbildīgi valdības līmenī. Diemžēl, te kārtējo reizi ir redzama "stabilitātes garanta" neciešamā uzpūtība -- man nekas nav jāskaidro, vaukšķi var iet zīst īkšķi.

***

Vēl šorīt nākas domāt par seksu. Mulsina stāsts par slaveno kinorežisoru Romānu Poļanski, kurš patlaban atrodas Šveices cietumā, jo Amerika vēlas panākt viņa ekstradīciju jautājumā par seksuālām attiecībām, kādas viņam pirms 30 un vairāk gadiem bija ar mazgadīgu meiteni. Meitene tagad ir pieaugusi, režisoram viņa sen ir piedevusi. Cita starpā R. Poļanska aizturēšana izjauca kinofestivālu, kurā bija paredzēts viņu godināt. Šķiet, ka te galvenokārt ir runa par viena tiesneša ambīcijām. Ar to es negribu teikt, ka sekss ar mazgadīgām meitenēm ir akceptējams, ne mirkli ne. Taču kāpēc Šveice tieši tagad piekrita režisoru apcietināt? Viņam tur ir dāča, nav tā, ka viņš tur nekad nebija bijis un šveicieši to vien gaidīja, ka viņš spers soli pāri robežai.

***

Un pēdīgi, ne vien mulsumu, bet pamatīgu sašutumu rada situācija Dienā, kuras jaunais īpašnieks jau atkal ir atteicies atklāt sava pirkuma finansētājus, jo vēl viņš neesot gatavs tā darīt. Arī te ir neciešama uzpūtība -- laikrakstam ar slepeniem īpašniekiem ir ļoti grūti veidot atklātuma un godīguma tēlu. Redakcija ir pateikusi, ka tā īpašniekam dos "vēl pēdējo iespēju." Un pēc tam?

Jauku visiem dienu.

ceturtdiena, 2009. gada 1. oktobris

Divas diskutablas domas

Labrīt, lasītāji! Šodien presē atrodams viens komentārs un viena intervija ar idejām, kuras ir pārdomājamas, bet vienlaikus neizbēgami arī strīdīgas. Runa ir par Saeimas deputāta Aināra Latkovska (JL) komentāru Latvijas Avīzē un par interviju ar kādreizējo premjerministru Valdi Birkavu Atkarīgajā Rīta Avīzē.

Saeimas deputāts aicina valdību apsvērt tā dēvēto bezbērnu nodokli. Viņš atceras, ka padomju laikos sešu procentu nodokli maksāja bezbērnu vīrieši vecumā no 20 līdz 50 un precētas bezbērnu sievietes vecumā no 20 līdz 45 gadiem. A. Laktovskis šādu nodokli apraksta ar vārdiem "pozitīva diskriminācija" un raksta, ka labāk varbūt būtu bērnu vecākiem nodrošināt nodokļa atlaides, bet pašreizējos apstākļos tas būtu problemātiski, un tāpēc varētu padomāt par bezbērnu nodokli.

Varētu gan, jā, bet arī pati doma tomēr ir problemātiska. Ir ļoti, ļoti daudz dažādu iemeslu, kāpēc ļaudis izvēlas dzīvi bez bērniem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņi bērnu vienkārši nevar atļauties, un tādā gadījumā ir labāk nedzemdēt, nekā ievest bērniņu pagalam trūcīgā pasaulē. Ir cilvēki, kuri bērnus nevēlas tāpēc, ka sevī nesaskata prasmi, kāda vajadzīga vecākiem. Ja šādi cilvēki tomēr dzemdē bērnu, tad viegli var rasties mūspusē visai ierasti procesi -- bērnam tiek kaitēts, viņš tiek dedzināts ar cigareti vai, kā tas bija vismaz vienā gadījumā, izmests pa logu. Pietiekami daudzos gadījumos jaunā māmiņa no sava bērna vienkārši atsakās, patlaban vismaz mums ir tā dēvētais "baby box," bet vienalga vakar presē bija lasāms par pamestu zīdaini, kura ķermenis jau bija sācis sadalīties. Ir cilvēki, kuriem vienkārši nelaimējas atrast savu otro pusīti. Ir cilvēki, kuri ir sterili. Šādiem ļaudīm likt maksāt nodokli, kura pamatā ir nenovēršama situācija -- nu, tas neliekas īpaši godīgi.

Savukārt V. Birkavs intervijā stāsta, ka ir pienācis laiks prezidentālai republikai ar tautas vēlētu prezidentu. Viņš zūdās, ka premjerministram nav pietiekami lielu tiesību un prezidentam arī ne. "Es domāju, ka mums jāpāriet uz prezidentālu republiku. Vienmēr esmu bijis pret, sevišķi pirms iestāšanās ES un NATO, bet tagad domāju, ka mums vajadzīgs stiprs visas tautas vēlēts prezidents" -- tā Birkavs.

Nelaime ir tāda, ka tautas vēlēts prezidents ne par visu varu būs īpaši "stiprs." Ja mums ir Saeimas, pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanas, kurās piedalās velna ducis un vairāk partiju, tad nav iemesla domāt, ka tikpat daudz kandidātu nebūtu arī prezidenta vēlēšanās. Tādā gadījumā viegli var rasties situācija, kurā par prezidentu kļūst mazākais no ļaunumiem un nebūt ne pats labākais no kandidātiem. Katrā ziņā patlaban valsts redzamāko politiķu starpā būtībā ir ļoti maz cilvēku, kuriem es būtu gatavs uzticēt Rīgas pils atslēgas. Zombējošas reklāmas kampaņas ir pietiekami sliktas, ja runa ir par Saeimu, kurā viena cilvēka ambīcijas atšķaida 99 citi deputāti. Prezidents mums ir tikai viens.

Abos gadījumos -- uzmanīgi pār tiltu.

Jauku visiem dienu!
 

free counter