otrdiena, 2009. gada 31. marts

Par prezidenta izvēli 31. martā

Labrīt, lasītāji!

Prognozēts, ka šovakar Valsts prezidents Valdis Zatlers nepaziņos par Saeimas atlaišanu. 14. janvārī viņš izplatīja paziņojumu par darbiem, kādi Saeimai un Ministru kabinetam izdarāmi līdz 31. martam, piebilstot, ja gadījumā tas netiks izdarīts, tad čau, Rasma, un gatavosimies uz jaunām vēlēšanām.

Darbi it kā ir izpildīti, nu -- daudzmaz. Jauna un vismaz nosacīti cita valdība izveidota, KNAB direktors sameklēts (šodien Latvijas Avīzē ar Normundu Vilnīti ir pirmā plašākā intervija, kādu esmu ar viņu redzējis -- iesaku!), likvidēts "lokomotīvju" princips vēlēšanās, zināmā mērā izveidota ekonomikas pārraudzības padome, kaut kad drīz Saeima varētu pat labot Satversmi, lai tautai dotu tiesības pieteikt tās atlaišanu. Pedants varētu teikt, ka ar "kaut kad drīz" nepietiek, 8. aprīlis tomēr ir vēlāk par 31. martu. Nav pat īpaši jābūt pedantam, lai teiktu, ka ekonomikas pārraudzības padome ir ļoti tālu no tā, kas prezidentam bija padomā, neatkarīga no deputātiem un viņu dažādo pārliecību par tautsaimniecību, tā nav nemaz. KNAB gadījumā joprojām nekur nav pazudis fakts, ka veids, kādā izraudzīts N. Vilnītis, bija absolūti godmaniski baltiem diegiem šūts, un nākamajā reizē diez vai tas būs derīgs lietošanai. Ja Saeimas un valdības darbu reaģējot uz prezidenta "ultimātu" vērtētu kā skolā, tad varētu dot atzīmi tā ap septiņi no 10 vai trīs ar krustu no pieci.

Manuprāt, ar to pietieks, galvenokārt tāpēc, ka nudien patlaban nebūtu prāta darbs, radīt to nepārprotamo haosu, kāds sāktos, ja nupat nāktos organizēt vispirms referendumu un pēc tam jaunas vēlēšanas. Latvijai tomēr patlaban ir jauna valdība, un paši kliedzošākie nepiemērotības eksemplāri no iepriekšējās bandas tomēr ir aizgājuši, jācer, uz neatgriešanos. Saistošas domas par budžetu ne vien šogad, bet vispār turpmāk ir finanšu ministram, jācer, ka viņš neiedomāsies ielikt kontakta lēcas, lai bijušā prezidente vairs viņu neuzskatītu par pārāk "jaunavīgu," bet tas jau nav galvenais -- varbūt valsts finanšu sistēmu var uzlikt uz daudz stabilākām kājām un atteikties no šleseriskā un kalvīšiskā "gāzi grīdā" principa, kurš mūs visus iegrūdis pašreizējā bedrē. Ļausim strādāt.

Taču piekrītu tam, ko vakar raidījumā "Skats no malas" teica Aleksandra Gluhiha. Bijušās prezidentes piesauktie Damokla zobeni nekur nedrīkst pazust, un Saeimas deputātiem nedrīkst radīt iespaidu, ka nu viss ir nokārtots un dzīvosim skaisti tālāk. Deputāti jau nav mainījušies. Šorīt Atkarīgajā vesels bars skaidro, kas notiks tālāk, ļoti rūpīgi viņi centušies runāt sakarīgi un kārtīgi. Bet tā grupa, kura pēdējā pusotra gada laikā ir centusies legalizēt naudas atmazgāšanu, sagraut valsts drošības sistēmu, bučoties ar ļoti smagos noziegumos apsūdzētiem pašvaldību aktīvistiem (nav runa tikai par Puzes ķeizaru, viens notiesātais censonis veselus divus gadus joprojām skaitījās Saeimas deputāts), apbalvot nodokļu nemaksāšanu ar augstiem amatiem, devalvēt kvalitāti i Satversmes tiesā, i Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā -- tā grupa nekur nav pazudusi, ja nu vienīgi viens segments ir pārkvalificējies un kļuvis par opozicionāriem. Jākonstatē arī tas, ka tuvojas tas brīdis, kad mēs uzzināsim konkrēti, kas tad slēpjas aiz "parolēm," kuras minētas Ventspils lietas apjomīgajos materiālos, kas tad īsti bija "Pleskavas šoseja" un "Zvaigznīšu brīdis." Nav izslēgts, ka atsevišķas ar "stipendiju" (lasi -- "kukuļošanas") lietu saistītas personas lielajā politikā grozās joprojām. Ļoti ceru, ka šovakar Valsts prezidents neteiks, "Paldies, mīļie, par labi izdarītu darbu." Jo konkrēti izdarītie darbi un darbiņi ir mazāk svarīgi par kopējo attieksmi pret Latviju, tās tautu un tās politisko iekārtu. Ja šī attieksme turpinās būt "viens likums un tiesības man un manējiem, cits likums un tiesības visiem pārējiem", tad Damokla zobenam ir jākrīt mazliet tālāk un tā asajam galam jābūt tuvāk tiem cietajiem pauriem Saeimā, kuri nekādi nevar apgūt atziņu, ka politika ne vien var būt, bet tai arī ir jābūt godīgai un atklātai.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 30. marts

Par jaunāko Krievijas propagandas gājienu un Latvijas reakciju

Labdien, lasītāji!

Internetā ziņots, ka Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš mūs aicinājis, pārāk nesatraukties par jaunāko Krevijas propagandistu radīto gara darbu, filmu "Baltija: kādas 'okupācijas' vēsture." Šo filmu radījusi tā pati propagandistu grupa, kura bija atbildīga par "dokumentālo" filmu, kurā atrunāta "nacisma" atjaunošana Baltijas valstīs. M. Riekstiņš teicis, ka nekādu notu Latvija Krievijas vadībai par jaunāko filmu neiesniegs, jo "es domāju, ka mums nav jāpārspīlē šīs filmas nozīme." Notas sūtīšana, piebildis ministrs, būtu "neadekvāta rīcība."

Tā jau tas būtībā ir -- milzīgu diplomātisku kaitējumu filmas autori Latvijai nav nodarījuši. Taču gluži bez uzmanības jaunāko melu krājumu tomēr atstāt nevajadzētu, jo ir visnotaļ skaidrs, ka bez cara Vladimira autoritārās valdības ziņas filma vienā no caristes galvenajām televīzijas programmām nebūtu demonstrēta. Piedevām Krievijai pasaulē ir daudz, daudz skaļāka diplomātijas un propagandas balss, nekā Latvijai, vēl jo vairāk tāpēc, ka tādu "draugu" izpildījumā, kā Tatjana Ždanoka, šai propagandai ir atbalss arī mūsu valstī un, kas ir vēl trakāk, Eiropā. Ar to nav teikts, ka eiropieši atbalstītu cinismu, ar kura palīdzību propagandas filmas autori vārdu "okupācija" ir ielikuši pēdiņās -- Rietumeiropā nevienam nav noslēpums, kas 1940. un 1941. gadā notika Baltijas valstīs, ja nu vienīgi to izvēlas ignorēt tie, kuri to dara kaut kādu politisku iemeslu dzīti.

Taču ārlietu ministram var piekrist arī cita iemesla dēļ. Padomju laiks tomēr nav ēra, kura ir aprakstāma tikai galējībās. Vienā ekstrēmistu pusē (un šajā kontekstā zem jēdziena "ekstrēmisti" var likt arī caru Vladimiru, viņa svītu un visas Krievijas cērpjamās aitas, kuras klausās viņu melos) ir ļaudis, kuri saka, ka PSRS bija pats labākais, kas iespējams, un viss. Otrā galā ir ļaudis, kuri saka, ka tā bija militāra okupācija un viss. Pirmie ignorē apstākli, ka visa PSRS tauta izņemot nomenklatūras pārstāvjus būtībā dzīvoja cietuma apstākļos, turklāt "sociālisma" celšanas kontekstā tika paveikti patiesi briesmu darbi, kuri ar maniakālā slepkavas Staļina nāvi nebūt nebeidzās (par to varētu liecināt, piemēram, Lidija Doroņina, Ints Cālītis un, ja viņu PSRS nebūtu nobendējusi, arī Gunārs Astra). Savukārt otri ignorē to, ka 50 gadu laikā ne jau pilnīgi viss, kas notika Latvijas PSR, bija drausmīgi. Viņi izmanto to, ko izvēlas neievērot PSRS apoloģēti, savukārt PSRS apoloģēti izmanto to, ko izvēlas neievērot latviešu nacionālisti un ultranacionālisti. Ja kāds filmā saka, ka laiks pēc 2. pasaules kara Latvijā bija industralizācijas laikmets, tā ir taisnība. Darbu tas nodrošināja ne jau tikai imigrantiem no citām "draudzīgām republikām," turklāt pietiekami daudz latviešu sev izveidoja gana ērtu dzīvi arī čekā, kompartijā un visās pārējās okupācijas laika struktūrās. Atšķirībā no Ždanokas, piemēram, Rubiks skaitās latvietis. Cik nav runāts par to, ka viens no trokšņainākajiem nacionālistiem Saeimā Tabūns, pirms kažoka pārmešanas uz otru pusi, bija aktīvs kompartijas atbalstītājs Latvijas radio? Viņam tomēr visticamāk nekas īpašs nebūtu kaitējis, ja PSRS nebūtu sabrukusi. Tas pats sakāms arī par tiem ļoti daudzajiem ļaudīm mūsu pārvaldes sistēmā, kuri darbojās partijā un it īpaši Komjaunatnē. Cita starpā, ja kas -- arī pašreizējais ārlietu ministrs. Ar to, protams, es nesaku, ka trokšņainais kmpartijas slavinātājs un komjaunatniskais ārlietu ministrs bēdājās par to, ka okupācija beidzās. Taču tas visnotaļ uzskatāmi demonstrē to, ka situācija padomju laikā nebija melnbalta, viena puse nevar teikt, ka tā bija tikai laba, bet otra -- ka tā bija tikai slikta.

Un tomēr. Mūsdienu Krievija ir melu un propagandas impērija. Tā ir autoritāra valsts ar autoritāru un gandrīz diktatorisku vadību, parlaments tajā ir butaforija, "demokrātija" ir pilnīga imitācija. Un tāpēc ir vērts padomāt par to, kā mūsu valsts reaģē uz Maskavas izlēcieniem. Labi, diplomātisku notu varbūt ne. Bet ir vērts padomāt, ko mēs jūnijā sūtīsim uz Eiropas parlamentu. Vai patiesus Latvijas pārstāvjus, vai arī Krievijas impērijas rokaspuišus un meitas tepat mūsu valstī? Par to ļoti noteikti ir vērts padomāt.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 28. marts

Rīt -- iemesls svinēt!

Labdien, lasītāji!

Latvijas jaunāko laiku vēsturē noticis šis tas, kas būtu klasificējams zem vārda "brīnums." Pirmkārt jau tas jāsaka par Padumjās savienības sabrukumu. Lai arī ko mūsdienās neapgalvotu pasaules politiķi un politisko notikumu komentētāji, tas bija kaut kas tāds, ko tomēr negaidīja neviens. Tas bija uzskatāmi redzams apjukumā, kāds valdīja lielajās Rietumu valstīs pēc tam, kad piepeši kādā jaukā rītā uz kartes bija padsmit pavisam jaunu vai atjaunotu valstu.

Taču, manuprāt, vēl mazliet lielāks brīnums notika tieši pirms pieciem gadiem, 2004. gada 29. martā. 2004. gada 29. martā Amerikas Savienotās Valstis pateica lūk, ko: Ja Latvijai kāds uzbruks, tad amerikāņi to uzskatīs par uzbrukumu pret savu valsti un attiecīgi nāks palīgā. 2004. gada 29. martā Latvija iestājās NATO aliansē un visu cieņu pret pārējām tās dalībvalstīm, bet drošības lietussargu tomēr savās rokās visvairāk tur Vašingtona, un nekad pirms tam mūsu valsts un tauta nebija baudījusi tik nozīmīgu un apjomīgu drošības garantiju, kā to, kura sākās minētajā datumā. Atzīstu, ilgu laiku negaidīju arī to, man bija nudien grūti iedomāties, ka lielās un spēcīgās Rietumu valstis uzņemsies mazo un ne visai nosargāto Baltijas valstu aizsardzību. Bet tā tas notika. Un tas nepārprotami bija brīnums.

Protams, ne visi mūsu valstī par to bija priecīgi. Tie, kuri dzīvo šeit un bauda Eiropas Savienības dalībvalsts labumus, bet patiesībā sirdī ir Krievijas cara Vladimira vasaļi, drošību gribēja saredzēt Maskavas kampienā, nevis Rietumos. To, kādu "drošību" nodrošina kaimiņvalsts autoritārā pārvaldes struktūra, vislabāk varējām redzēt pērn Gruzijā. Nepārprotams Kremļa agresijas mērķis bija novērst Gruzijas iestāšanos NATO, jo ir stipri ticams, ka NATO dalībvalstij pat cara Vladimira izpildījumā Krievija nekad neuzdrīkstētos uzbrukt. Histēriju "krievvalodīgajā" presē varam norakstīt uz maldu ceļiem, kuru "gidi" reizēm ir vienkārši naīvi, citreiz ļaunprātīgi ciniski, bet viņu vaimanas un žēlabas Latvijas valdība pilnīgi pareizi ignorēja.

Bet ir arī mūsu pašu bāleliņi, kuri par NATO nepriecājas. NATO vārdu interneta kontekstā sagrāba tā dēvētie "eiroskeptiķi" ar pašpasludināto "vēsturnieku" Normundu Grostiņu priekšgalā. Viņu lapā citēts bēdīgi slavenais Kaspars Dimiters, kurš nācis ar šādu atziņu: "Ja mēs būtu gudri, smalkjūtīgi un mazliet viltīgi, mēs varētu būt neitrāla valsts." Tas, ka minētā lapa Dimiteru uzskata par ģeopolitisko lietu ekspertu, pats par sevi pasaka, kādā kvalitātes līmenī ir šo dabas bērnu "domāšana." Kādu brīdi šāds nonsenss pavīdēja arī lielajā politikā, varam atcerēties, kā no skatuves pateicīgā kārtā pazudusī Ingrīda Ūdre reklāmās bradāja pa pļavām un klārēja, kā Latvijai nav vajadzīga arī Eiropas Savienība, acīmredzot arī bez tās mēs varētu iztikt, ja būtu "gudri, smalkjūtīgi un mazliet viltīgi." Nebaidos teikt, ka šāda viedokļa paudēji nav Latvijas Republikas draugi, tieši pretējais. Paliekot ārpus NATO un Eiropas Savienības mēs pilnīgi noteikti būtu dumji, ar smalkjūtību tam nebūtu nekāda sakara, un "viltība" mūs būtu novedusi atpakal tieši turpat, kur bijām pirms 20 gadiem -- Maskavas ķetnās. Varbūt tas ir tas, ko vēlas Grostiņš un Dimiters, bet tas pilnīgi noteikti nav kaut kas tāds, ko vēlas jebkurš, kurš saprot, ka Latvija ir Eiropas valsts un tai kaimiņos ir draudīgs ienaidnieks, kura nagi diemžēl joprojām ir gana asi.

Dalība NATO, protams, nav lēts prieks, arī man brīžiem liekas, ka smagas ekonomiskas krīzes laikā ir jāaplūko arī tomēr visnotaļ dārgās misijas ārzemēs. Bet tas ir tikai brīžiem. Drošība saistās ne vien ar labumiem, bet arī ar pienākumiem. Un tāpēc rīt būs vērts pacelt glāzi par godu tiem, kuri neieklausījās nedz muļķīšos, nedz arī diversantos, un visus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas stūrēja tieši NATO virzienā. Latvijas drošība NATO dalībvalsts statusā absolūti nepārprotami ir daudz, daudz stiprāka, nekā tas būtu tad, ja kāds būtu ieklausījies tajos bāleliņos, kuri -- saku atkal -- naivuma vai ļaunprātības dēļ valsts drošību vēlējās samazināt un sagraut pavisam.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 26. marts

Čau, čau, Aigar -- laimīga tikšana vaļā, bet varbūt būs vēl kāds?

Labdien, lasītāji!

"Tautas" partijā veidojas tradīcija. Partija kādu ieceļ saulītē, saulītē ieceltā persona kļūst par lielāko suni visā barā, pēc tam izrādās, ka lielākajam sunim tomēr ir pārāk daudz blusu, suns ir spiests atgriezties vienkāršā suņa būdā, un tur viņš konstatē, ka dzīve tomēr ir garlaicīga. Atvainojos par tādu tēlainību, bet "Tautas" partijas radītāja Andra Šķēles pēdās tagad seko kādreizējais "stabilitātes garants" Kalvītis. Viņš ir paziņojis, ka no 1. aprīļa viņš vairs nebūs Saeimas deputāts, jo viņam ir citas lietas darāmas -- pieder uzņēmumi, ir arī hokejs. Tāpat arī Šķēle, nonācis ierindas deputāta statusā, ilgi nenoturējās un no lielās (vai vismaz acīmredzamās) politikas aizgāja.

Gribas izdomāt kaut ko smieklīgu par to, ka Kalvītis projām ies tieši 1. aprīlī, tātad, jokdaru dienā, bet kaitējums, kādu šis cilvēks radīja Latvijai un tās tautai, ir tik neizmērojams, ka uz jokošanu nudien prāts nenesas. Nekad un nevienā brīdī nav dzirdēta atvainošanās par to postu, kurā Kalvītis ar savu "gāze grīdā" filozofiju (zinu, tās autors bija Šlesers, bet lielais suns tomēr bija Kalvītis) ir iegrūdis visu valsti. Viņa pompozi smīnīgā attieksme pret "kvaukšķiem" bija vēmienu raisoša. Tā bija prieka diena, kad gāzās viņa valdība, un tā būs prieka diena, kad viņš pazudīs no skatuves pavisam. Tiesa, tad viņš varēs darboties aizkulisēs, un valsts pārdošana Gazpromam varēs notikt ne vairs oficiālajā līmenī, bet tomēr. Šī būs laimīga tikšana vaļā no kaitnieka, ja "Tautas" partijai būtu morāle, tā Kalvīti izslēgtu par kaitniecību. Bet "Tautas" partija un morāle nav īpaši savienojamas lietas, tāpēc nav ko cerēt.

Toties politikā turpina gozēties dažs labs cits, kuram jau sen vajadzēja parādīt sētas durvis. Šlesers šodien Latvijas Avīzē dižojas par visu to, ko viņš darīs tad, kad kļūs par Rīgas mēru -- tirgu pārkārtos, autoostu pārbūvēs, koncertzāli uzcels (piedevām ne tikai koncertzāli, bet daudz lielāku objektu, kurš varētu būt arī kā konferenču centrs), pie lidostas lielu izstāžu zāli cels. Citiem vārdiem sakot, savu "gāze grīdā un pēc manis kaut vai plūdi" filozofiju šis Dieva bērns vēlas pārcelt no Saeimas uz Rīgas domi. Un pats smieklīgākais minētajā intervijā ir šis buldozera atzinums par Dienvidu tiltu: "Kad pārmet par milzīgu naudas pārmaksāšanu, būvējot Dienvidu tiltu, neviens personīgi neuzņemas atbildību un nepasaka, kurš pieņēma lēmumu un atbild par to, lai naudu tērētu lietderīgi! Slēpjas aiz citu mugurām." Tas no cilvēka, kurš Satiksmes ministrijā darbojās abolūti slepeni, pat pēdējā darba dienā pamanījās noslēgt atkal slepenu līgumu ar airBaltic, tā paildzinot vienkārši kliedzoši absurdo situāciju, kurā valstij uzņēmumā pieder vairākums, bet uzņēmuma boss ārzemnieks var parādīt paceltu vidējo rokas pirkstu un valsti pasūtīt trīs mājas tālāk. Tas pats cilvēks, kurš ignorēja gan Valsts kontroli, gan arī Eiropas komisiju. Viņš runās par nelietderīgu naudas tērēšanu?! Viņš sūdzās, ka citi neuzņemas personīgu atbildību?!?! Sētas stabs, smejies! Smejies līks! Šis ir tas cilvēks, kurš vēlas, lai viņam uztic Rīgas atslēgas. Un neiespējami tas nav -- Stendzenieks atkal uztaisīs smuku reklāmu, un cērpjamu aitu mūsu elektorātā nudien netrūkst. Šlesers sarunās ar Saskaņas centru un citiem Maskavas pārstāvjiem mūsu valstī. Balsis medīs arī ar cilvēka tiesību principu pārkāpumu -- solīs nekad vairs neļaut Draudzības dienu pasākumus, lai arī tā viņš pārkāps tiesu precedentus un Eiropas principus. Bet gribas tomēr cerēt, ka rīdziniekiem pietiks veselā saprāta, lai negribētu mēru, kurš visu laiku konfliktēs ar Valsts kontroli, Eiropas komisiju un citām pārraudzības iestādēm. Tā jau nekas -- darītājs Šlesers ir. Bet darīt un darīties var arī godīgi un atklāti. Lūk, kas buldozeram pietrūkst visdrausmīgāk. Būtu arī viņam jāseko Kalvīša piemēram un politikai jāpasaka čau.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 25. marts

Atklāta vēstule Rīgas vicemēram Ludvika kungam

Augsti god. Ludvika kungs:

Vakar ziņu aģentūra LETA izplatīja informāciju par vēstuli, kādu šajās dienās ar informatīvu atbalstu no atsevišķiem Rīgas domes deputātiem ir sagatavojusi grupa reliģisko konfesiju pārstāvju, tajā skaitā arī ļaudis no organizācijām, kuras būtu grūti nosaukt citādi, kā par sektām. LETA ziņā nebija konkrēti pateikts, vai Jūs bijāt viens no tiem RD deputātiem, kuri atrada par vajadzīgu šo vēstuli parakstīt, bet tā kā aģentūrai informāciju sniedza Jūsu preses pārstāve, īpaši tālu Jūs no tās acīmredzot neesat bijis. Un tāpēc man jautājums Jums kā augsti stāvošai Latvijas galvaspilsētas amatpersonai: Vai Jūs esat vienkāršs nezinītis, vai arī Jūs nezinīša lomu tēlojat apzināti? Un vai esat vienkāršs liekulis, vai arī liekuļa lomu tēlojat tikpat apzināti?

Jo vēstulē, par kuru ir runa, cita starpā ir pāris lietas, kuras par patiesām var uzskatīt tikai patiess nezinītis. Piemēram, Romas katoļu garīdzniekiem to var piedot, jo vismaz teorētiski (ja arī visnotaļ bieži ne praktiski) viņi ar seksa lietām nenodarbojas. Taču Jūs Centrālās Vēlēšanu komisijas mājas lapā apgalvojat, ka esat ar augstāko izglītību. Tiesa, redzams, ka Jums šī izglītība ir rūpniecības plānošanā, tam ar cilvēka seksualitāti laikam nudien nekāda sakara nav, bet tomēr. Vēstulē ir teikts, ka tās parakstītāji ciena divas lietas: "katra cilvēka tiesības uz privāto dzīvi" (tas ir cēli), kā arī "tiesības brīvi izvēlēties savu seksuālo orientāciju." Un te, lūk, jautājums par to, vai Jūs esat apzināts vai neapzināts nezinītis, jo gribas tomēr ticēt, ka arī Jūs saprotat, ka seksuālā orientācija nav izvēles jautājums tāds, kā kuras krāsas apakšbikses šodien vilkt mugurā. Neatkārtošu septīto vai septiņpadsmito vai septiņdesmit septīto reizi, kāpēc mēs to zinām, bet ārpus ļaudīm, kuri dzīvo kaut kādā paralēlā pasaulē, šaubu par to tomēr nav. Jo citādi sanāk, ja Jūs labi pacenstos, Jūs varētu mainīt savu "izvēli" un kļūt par geju. Un vēl vairāk, tā bazūnētā "cieņa" pret privāto dzīvi tomēr saistās arī ar cieņu pret tiem, kuriem šī dzīve pieder, un jākonstatē, ka vēstules autori pēc visas lielās cieņas apliecināšanas tomēr nav varējuši atturēties, un tajā pašā teikumā (!) ir paziņojuši, ka mana un ļoti daudzu Latvijas iedzīvotāju privātā dzīve ir "amorāla" un "pretdabiska."

Un te nu mēs nonākam pie jautājuma par to, vai Jūs esat apzināts vai neapzināts liekulis. Pirmkārt, vēstulē ir rakstīts, ka LGBT cilvēki "nivelē ģimenes vērtību." Droši vien esat pamanījis, ka pilnīgi katrs LGBT cilvēks, tāpat, kā pilnīgi katrs jebkura cita veida cilvēks, ir nācis no ģimenes. Nemāciet man vērtēt ģimeni, Ludvika kungs, uz to Jums nav absolūti ne mazāko tiesību, piedevām es Jums teikšu bez mazākām šaubām, ka mana ģimene ir stabilāka par dažu labu Jūsu cildināto "normālo ģimeni." Manā ģimenē neviens nekad nav trīs mēnešus vecu bērnu izmetis laukā pa logu, un manā ģimenē neviens nekad nav dzemdējis vienu bērnu pēc otra tāpēc, ka valstī maksā pabalstu. Citējot Bībeli Jūs varētu kļūt daudz konsekventāks un paskatīties uz visu to, kas Bībelē ir teikts par vīriešu attiecībām ar sievietēm (arī Jūsu partijā, Ludvika kungs, ir daža laba daiļā dzimuma pārstāve, kura acīmredzot nav pamanījusi, ka Bībelē ir ļoti konkrēti pateikts, ka sievietēm vajag stāvēt klusu un nejaukties vīriešu lietās), par laulības šķiršanu un, ja kas, par pavisam ikdienišķām lietām. Kad Jūs, Ludvika kungs, pēdējo reizi baznīcā ieradāties ar dūju vai jēru, lai mācītājs to upurētu pie altāra? Bībelē ir specifiskas instrukcijas par to, kad un kā tas darāms, ja Jūs to neesat pamanījis, varu pateikt priekšā -- tas ir Mozus 3. grāmatā. Karbonādi vai pāris garnelītes esat kādreiz apēdis? Arī tas Bībelē ir aizliegts. Var jau būt, ka Jūs dzīvojat absolūti atbilstoši katram vārdam, kāds Bībelē ir rakstīts. Nē, patiesībā nav ne mazāko iespēju, ka Jūs tā darāt. Un tāpēc neviciniet Bībeli pa gaisu, lai bruktu virsū citiem, Jums, Ludvika kungs, tas Jēzus piesauktais baļķis acī ir gana, gana liels.

Un, kas attiecas uz "dzīvesveida propagandēšanu." Heteroseksuālais "dzīvesveids" tiek propagandēts katru minūti, katru stundu un katru dienu Vecrīgā, kur arī ziemas aukstumā jaunundzes stāv īsos bruncīšos un kurpēs ar 19 centimetru papēžiem, pie Laimas pulksteņa, kur pārīši skūpstās un maigojas uz nebēdu, un pietiekami daudzās televīzijas un citās reklāmās, kur nekad nav redzēti divi vīrieši vai divas sievietes, kurām ir kopdzīve. Tā visa ir pietiekami konkrēta heteroseksuālā "dzīvesveida" propagandēšana. Man godīgi sakot pret to nav nekādu īpašu iebildumu, lai arī es piekrītu baznīctēviem, ka seksualitāti uz ielas nevajag demonstrēt (skat. iepriekšējo piezīmi par meitenēm Vecrīgā). Un tāpēc mani nudien izbrīna, ka Jūs tik ļoti esat satraukts par pasākumu, kurā pāris simts cilvēku sapulcēsies Vērmanes dārzā, lai Latvijai atgādinātu, ka cilvēka tiesības nav mazāk kā universāls jēdziens. Seksualitāti tur neviens nepropagandēs, Ludvika kungs, Jūs pārāk daudz esat saskatījies televīzijas klipus no ārzemēm. Ja Jūs patiešām uztraucaties par "jaunatni un bērniem," kā rakstīts vēstulē, tad visbūtiskāk tomēr būs Jums savus bērnus uzaudzināt par cilvēkiem, kuriem nekad mūžā neienāks prātā ņemt rokā maisiņu ar izkārnījumiem, lai uzbruktu kādam citam, un vispār nekad mūžā neienāks prātā, ka kāds ir sliktāks vai zemāk vērtējams vai, Dievs pasargi, "slims" tāpēc, ka savu dzīvi viņš veido viendzimuma ietvaros. Un vispār -- no kā Jūs tik ļoti baidāties?

Jauku Jums (un visiem lasītājiem) dienu.

otrdiena, 2009. gada 24. marts

Par Draugiem un zaķiem -- pārdomas otrdienā

Labrīt, lasītāji!

Pārsteigumu manī izraisīja šodien lasītā ziņa -- ka portāls Draugiem.lv grasās svinēt piecu gadu jubileju. Pārsteigumu tāpēc, ka gadījumā, ja man kāds negaidīti jautātu, cik vecs šis portāls ir, es teiktu nu, kaut kur 10 gadu jau droši vien būs. Draugiem Latvijā ir kļuvis par visnotaļ automātisku dzīves sastāvdaļu, tas ir kļuvis par ģenērisku lietvārdu -- "sazināsimies Draugos." Materiālā, kuru lasīju par Draugu gaidāmo jubileju, bija teikts, ka tas precīzāk ir apzinājis savu publiku (latvieši), nekā, piemēram, starptautiskais un savā ziņā līdzīgais portāls Facebook. Par Facebook klientu kļuvu salīdzinoši nesen, un daļēji tāpēc, ka kaut kāda iemesla dēļ portāls Draugiem.lv ārzemēs ne vienmēr īpaši labi darbojas, un manas māsas Čikāgā tam bieži vien nevar pieslēgties vispār. Facebook mēs visi varam sazināties. Bet Facebook man joprojām ir visai svešs, neesmu to apguvis. Tiesa, neesmu īpaši apguvis arī visas tās daudzās iespējas, kādas piedāvā Draugi -- laikam jau tur var ganīties daudzu, daudzu stundu garumā, spēlēt spēles, klausīties mūziku. Man godīgi sakot tam visam nav laika, man Draugiem ir tāds papildu e-pasta serveris, kur sazināties ar ļaudīm. Bet arī veids, kā atrast cilvēkus, kurus citādi varbūt atrast nebūtu iespējams. Katrā gadījumā, Draugu veidotāji ir absolūtākie malači, prieks par viņiem, un daudz laimes topošajā dzimšanas dienā!

***

Masu informācijas līdzekļu interesi piesaistījusi Valsts prezidenta nesenā vizīte kādā pamatskolā, kurā viņš bērniem stāstījis, ka viņam skolā iesauka esot bijusi "Zaķis." Man personīgi interesantāks likās tas, ko viņš atbildēja uz jautājumu par to, kuram Latvijas prezidentam viņš gribētu līdzināties. Valdis Zatlers šajā kontekstā nosauca Jāni Čaksti. Atreferējumā, kādu es lasīju laikrakstā, šī doma tālāk netika attīstīta, bet līdzības starp pašreizējo un Latvijas Republikas pašu pirmo prezidentu tomēr nav īpaši acīmredzamas. Katrā gadījumā Jānis Čakste neiznira nenokurienes, kā to izdarīja V. Zatlers. Šajā ziņā viņš drīzāk ir salīdzināms ar Vairu Vīķi-Freibergu, kura arī par Valsts prezidentu kļuva visnotaļ negaidot, lai gan ne gluži tikpat lielā "nupat izvilkts no atvilktnes" nozīmē, kā tas bija ar Zatleru -- par V. Vīķi-Freibergu kā kandidāti inteliģentu aprindās runāja jau pāris nedēļas pirms gaidāmajām vēlēšanām. Bet, kas attiecas uz Čaksti kopumā, viņš jaunajai Latvijas valstij bija fundamentāli svarīga persona, 1922. gadā pirmajās Valsts prezidenta vēlēšanās Saeima viņu ievēlēja gandrīz vienbalsīgi, piedevām viņš bija vienīgais (gribas pat teikt -- vienīgais iespējamais) kandidāts. Kā atzīmēts Ādolfa Šildes grāmatā Valstvīri un demokrāti, "Tautas Padomes un Satversmes Sapulces laikā Čakste bija nevien šo likumdošanas iestāžu vadītājs, bet vispār Latvijas republikas augstākais reprezentants." Pašreizējais prezidents gan de facto, gan de iure līmenī ir mūsu valsts "augstākais reprezentants," bet līdz Čakstes statusam viņam vēl krietni jāpaaugas -- sākotnējo haosu prezidenta darbā jau sen aizstājusi stāja, kura lielākoties ir valstsvīra cienīga, taču sevi salīdzināt ar cilvēku, kuram bija vistiešākie nopelni Latvijas valsts izveidošanā un vadīšanā (otrās prezidenta vēlēšanās 1925. gadā viņš bez īpašām problēmām pārspēja i Kārli Ulmani, i pašu Raini) -- tam nu gan vēl nav pienācis laiks.

Jauku visiem dienu.

pirmdiena, 2009. gada 23. marts

Jauna partija -- vai tiešām vajadzīga?

Labdien, lasītāji!

Rādās, ka joprojām Latvijas sabiedriski politiskā iekārta nav izaugusi no tās brieduma pakāpes, kurā ik pa brīdim ir vajadzīgs jauns jātnieks uz balta zirga. Sevi pieteikusi atkal jauna, pagaidām vārdā nenosaukta partija, kuras viens no organizētājiem stāsta, ka "Latvijas politikā vajag nevis vienu, otru vai trešo partiju, bet fundamentāli jaunu paaudzi." Šis apgalvojums rada vairākus jautājumus.

Pirmkārt, kas ir šī "fundamentāli jaunā" paaudze? Minētā citāta autors ir Didzis Šmits, kura vārds kādreiz saistīts gan ar "Jauno laiku," gan arī ar "Pilsonisko savienību." Laikrakstam Diena, viņš to skaidrojis lūk, kā: "Es varbūt nerunāju par astoņpadsmitgadīgiem cilvēkiem, bet gan tādiem, kas ir strādājuši, mācījušies pie citas valsts pārvaldības un ieguvuši arī labu izglītību un darba pieredzi." Tātad -- ļaudis, kuri kādu brīdi ir padzīvojuši ārzemēs, turklāt ir piedalījušies attiecīgo valstu pārvaldē? Diezin vai tādu pasaulē ir īpaši daudz. Arī "vecajā" paaudzē prātā nāk vien Vaira Paegle, kura ilgus gadus darbojās viena Amerikas štata pārvaldes sistēmā, turklāt ļoti augstā amatā. Pat Vaira Vīķe-Freiberga Kanādas pārvaldes sistēmā nedarbojās. Negribu strīdēties par domu, ka pieredze ārzemēs visbiežāk nāk tikai par labu. Cita starpā ļaudis, kuri pabijuši ārpus mūs valsts, redz, ka valsti var pārvaldīt arī godīgi un atklāti, katrs šāds cilvēks ir spiests vairāk raukt degunu par to, kā tas notiek mūspusē. Taču par "fundamentāli jaunu" paaudzi domājot, rodas jautājums arī par to, ko šādā kompānijā meklē Guntis Ulmanis. Atjaunotās valsts pirmais prezidents tomēr vistiešākā veidā piedalījās tās sistēmas radīšanā, kāda mums pastāv patlaban, un, ja arī viņš no lielās politikas jau ir prom 10 gadu un ilgāk, par "fundamentāli jaunu" viņu uzskatīt būtu visnotaļ pagrūti.

Bet ir arī otrs būtisks jautājums. Runāsim atklāti. Latvijā jau tagad politisko partiju ir par daudz. Pagājušajās Saeimas vēlēšanās piedalījās 19, bet pēdējās Rīgas pašvaldības vēlēšanās -- 17 sarakstu. Jūrmalā bija vēl trakāk -- 21 saraksts. Pēdējā "fundamentāli jaunā" partija, kura parādījās uz politiskā apvāršņa, bija "Jaunais laiks." Un nu klāt ir jānāk atkal vienai? Nezinu vis. Protams, mūsu valsts politikā var piedāvāt šo to "fundamentāli jaunu." Piemēram, pārliecību, ka nevajag visos amatos bāzt savus draugus un paziņas. Piemēram, pārliecību, ka nevajag lēmumus pieņemt tāpēc, ka tie ir vajadzīgi vienam vai vairākiem konkrētiem oligarhiem. Piemēram, pārliecību, ka nevajag saulītē celt cilvēkus, kuriem ir kliedzoši apšaubāma vēsture, ja arī viņi savā pašvaldībā ir ļoti populāri. Piemēram ... nu, nav jāuzskaita visi iespējamie piemēri, lasītāji jau tos zina no galvas. Taču "JL" paraugs tomēr ir visai pamācošs. Vienā lietā Einaram Repšem priekšvēlēšanu laikā bija taisnība -- "JL" savu programmu patiesībā varēs ieviest tikai tad, ja vēlētāji tam piešķirs 51 vietu Saeimā. Tā pie mums nenotiek. Mums patlaban ir Saeima, kurā ievēlēja septiņus sarakstus, patlaban tur ir astoņi saraksti un viens bars neatkarīgo deputātu. Rīgas domē ievēlēja astoņus sarakstus, tur patlaban ir deviņas frakcijas vai bloki un viens neatkarīgs deputāts (viņa, ja kas, saucas Laura Bulmane -- Rīgas domē ir arī tāda).

Un tas savukārt rada nudien"fundamentālo" jautājumu. Vai jauna partija patiešām tagad ir vajadzīga? Diez vai. Politikā var piedalīties arī esošo partiju ietvaros. "Tautas" partija jau sen reklamē, ka vajagot stāties partijā. Protams, cilvēks ar sirdsapziņu tā nedarīs, jo "Tautas" partija pārstāv sazini ko, bet tautu pilnīgi noteikti nē. Taču ir Pilsoniskā sabiedrība, ir Sabiedrība citai politikai, ir arī tas pats "Jaunais laiks." Ir LSDSP, ir kreisie, ir labējie, ir praktiski sakot visi iespējamie varianti. Varam jau cerēt, ka TP, "zaļie zemnieki", Šlesera politibiznesa projekts pazudīs kā slikta smaka un pāri paliks tas, kas ir labāks par visām minētajām, taču tas, kas ir labāks, nekļūs spēcīgāks, ja tas negūs atbalstu. Es ļoti ceru -- kad jaunveidojamās partijas aktīvisti sestdien pulcēsies Nacionālajā teātrī, viņi ļoti skaidri pateiks, ko viņi var piedāvāt tādu, ko patlaban nepiedāvā neviens -- uzsveru, neviens no reālajiem politiskajiem spēkiem (es te nerunāju par kabatas partijelēm, par kurām balso paši biedri un vēl kāds viņu suns). Grūti iedomāties, ka šāds saraksts būs īpaši garš, un tas ir pat ļoti maigi teikts.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 22. marts

Laika prognozēšana -- citur nav labāk

Labdien, lasītāji!

Pamodos šorīt un aiz loga ieraudzīju sniegu -- ne jau daudz, tādu kā pūdercukuru uz kūkas, bet tomēr. Padzēru tēju, izlasīju žurnālu The Economist, atvēru internetu un atradu šādu ziņu: "Nākamnedēļ līdz pat nedēļas nogalei gaidāms auksts laiks, vietām naktī līdz pat mīnus 10 grādiem. Pēc meteorologu sniegtās informācijas, nākamnedēļ gaisa temperatūra būs pirmdien un otrdien mīnus 3 grādi naktī, dienā – ap nulli. Savukārt nedēļas vidū kļūs aukstāks – naktī no mīnus 6 līdz mīnus 10 grādiem. Auksts laiks gaidāms līdz pat nedēļas nogalei."

Vai esmu vienīgais, kurš atceras, ka nemaz tik sen mūsu valsts meteorologi apgalvoja, ka marta mēneša beigās temperatūra jau būs sasniegusi atzīmi +15? Ja nekļūdos un kaut ko nesaprotu nepareizi, tad nākamā nedēļas nogale saistīsies ar tādiem jēdzieniem, kā 29. un 30. marts, un tās nu reizi būs "marta beigas". Šķiet visnotaļ maz ticams, ka meteorologiem būs izrādījusies taisnība. No otras puses, šķiet tikpat iespējams, ka viņiem nav taisnība arī apgalvojumā, ka visu nākamo nedēļu būs auksts laiks. Negribu kritzēt, Dievs pasargi -- meteorologi ir augsti apmācīti cilvēki, un viņu rīcībā, vismaz tā es ceru, ir visa jaunākā tehnoloģija, kura ļauj izvērtēt izobāras un zemā spiediena ieplakas un visu pārējo, par ko viņi domā. Taču mūsu ekonomiskās krīzes apstākļos, vai tas nav tomēr ļauni, marta sākumā dot tik gaišas cerības -- mēneša beigās varēs atslēgt apkuri un par to vairs nebūs jāmaksā? Saulīte spīdēs, putniņi čivinās, koki kļūs zaļi. Bet še tev! Auksts laiks gaidāms līdz pat nedēļas nogalei.

Cik zinu, Latvijas hidrometeorologiem dzīve nav viegla, jo mūsu valsts atrodas uz jūras un turklāt arī Golfa straumes ietekmē, un laikam jau ar ļoti, ļoti lielu precizitāti laika apstākļus var prognozēt ne vairāk, kā pusstundu uz priekšu, ja arī tas nenotiek, izbāžot galvu ārā pa logu. Tā varu arī es: Šobrīd Rīgā (vai vismaz Rīgas centrā) ir daļēji mākoņains, bez nokrišņiem, vējš no kaut kurienes ar kaut kādu ātrumu, gaisa temperatūra, tā vismaz šķiet maniem vēja appūstajiem vaigiem -- kaut kur ap +1 vai +2. Meteorologi ir daudz profesionālāki, un, kā teicu, viņu rīcībā ir daudz vairāk visāda veida tehnoloģijas. Taču varu mierināt lasītājus, kuriem šis bloga ieraksts, iespējams, rada pārāk lielus sirdēstus pr mūsu valsts hidrometeoroloģisko dienestu. Varu apliecināt, ka citur pasaulē nav daudz labāk. Lūk, laika prognoze no kādas Lielbritānijas avīzes, kura publicēta lieliskā autora Bila Braisona grāmatā Piezīmes no mazas salas: "Paredzamie laika apstākļi -- sausi un silti, bet mazliet vēsāki ar mazliet lietus."

Jauku (un siltu) visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 21. marts

Par cerīgu attīstību Zemkopības ministrijā

Labdien, lasītāji!

Pirmajā acu uzmetienā likās, ka Jānis Dūklavs vairāk par visu citu reprezentē "zaļo zemnieku" izmisīgi īso rezerves soliņu. Pats labākais kandidāts, kuru varēja atrast caurcaurēm morāli un visādi citādi novecojušajam Rozem, bija cilvēks, kurš vaļsirdīgi atzina, ka angļu valoda nav viņa stiprā puse, un tāpēc diez vai viņš spēs adekvāti pārstāvēt Latvijas intereses Eiropas savienībā un citur, kur vien ar latviešu valodu cauri netikt. Tā joprojām ir problēma -- Lemberga kabatas partijas provinciālismā, protams, angļu valoda nav vajadzīga. Censties legalizēt naudas atmazgāšanu -- to var darīt tīrā latviešu valodā. Censties paskaidrot, kāpēc smagos noziegumos apsūdzēts cilvēks joprojām tiek uzskatīts par reālu kandidātu premjerministra amatam -- arī to var darīt latviešu valodā (jau nu vienīgi tajos gadījumos, kad tas liksies dīvaini ārvalstu presei un diplomātijai, un nešaubīsimies ne mirkli, ka tā tas arī ir). Taču "zaļajiem zemniekiem" labāk par jebkuru citu partiju vajadzētu saprast, cik izmisīgi Latvijai ir vajadzīgs finansējums no ES lauksaimniecības fondiem, un tur nepietiks ar ZZS frakcijas vadītāja solīto -- ka viņš Dūklavam uzrakstīs priekšā uz lapiņas, kas ir sakāms. Piedevām jebkurš cilvēks, kuram kādas svešvalodas prasme ir ar Dievu uz pusēm zina, ka runāt ir viens, klausīties, sadzirdēt un saprast to, ko ir teicis sarunas partneris -- tas ir kaut kas pavisam cits. Grūti būs.

Taču šodien Latvijas Avīzē jaunais ministrs ir pateicis kaut ko, kas varbūt daudziem ļaudīm laukos ir sāpīgi, bet ne tāpēc par sprīdi mazāk patiesi: Lauksaimniecība ir nevis dzīves veids, bet bizness. Šodien kādā citā avīzē viena no demagoģiskajām skribentēm kārtējo reizi īd par to, ka lauki it kā "sistēmātiski" tiekot iznīcināti. Viņas satraukums ir nevis par zemniekiem, bet par mazām lauku skolām, taču jautājums ir pilnīgi viens un tas pats. Mazo skolu gadījumā ir skumji, jā, ka vietējā sādžiņā skola ir viens un vienīgais sabiedriskās aprites centrs, bet nedz minētās avīzes skribente, nedz arī kāds cits, kas par to vaimanā, nav tā īsti paskaidrojis, kāds tad ir risinājums. Turēt vaļā un apkurināt lielu celtni, kurā ir 23 skolēnu un 16 skolotāju un administratoru -- tas nebija racionāli treknajos, un pilnīgi noteikti nav racionāli pašreizējos sāpīgajos gados. Gluži un precīzi tas pats ir sakāms arī par lauksaimniecību. Citādi, kā par masīvu likteņa ironiju, nevar nosaukt to, ka Latvijā kolhozu sistēma tika likvidēta precīzi tajos pašos gados, kad citur pasaulē notika lauksaimniecības konsolidācija. Domājot par lauku vidi un it īpaši uz to skatoties ar rožainām brillēm, protams, sirds jūtas saldsērīga, apcerot tradicionālo tēlu -- brašs latvju zemnieks pastalās, ar izkapti uz pleca, ar savu pusotru govi un trīs hektāriem un lepns, jo lepns latvietis. Taču paldies Jānim Dūklavam par šo atziņu: "Es atļaujos teikt, ka ir divas lietas - ražošana, preču pārdošana, kur valstij nāk nodokļi, un otra lieta ir foršs dzīvesveids laukos upes vai ezera krastā, meža ielokā. Tas ir skaisti, labi, bet es šo otro neesmu gatavs atbalstīt vairāk kā to pirmo." Viņam ir pilnībā taisnība. Sēta, kura savām vajadzībām izaudzē kartupeļus un burkānus -- tas ir dzīves veids. Sēta, kura kartupeļus iestāda 100 hektāros un tad tos pārdod -- tas, lūk, ir bizness.

Nav īpaša iemesla uzskatīt, ka lauksaimniecības ražošanā valda kaut kādas citas likumsakarības, kā valda citās tautsaimniecības jomās, ja nu vien ir būtiskais apstāklis, ka lauksaimnieku ražotie produkti mēdz būt īslaicīgāki, nekā, teiksim, mašīnbūves ražotie produkti. Nav arī nekādu šaubu, ka patlaban laukos plāni klājas arī tiem, kuri šīs likumsakarības it kā saprot. Taču atbilde nav un nekad nebūs sistēma, kurā mākslīgi tiek uzturētas sētas un procesus, kuriem patiesi brīva tirgus apstākļos nebūtu cita varianta, kā nebūšana vispār. Paldies J. Dūklavam par atgādinājumu, ka kooperācija laukos ir būtiska. Daudz varēja kritizēt nelaiķi Albertu Kaulu, bet jau 90. gadu vidū viņam bija taisnība jēdzienā par kooperāciju kā izmisīgi nepieciešamu lietu. Būtība te ir viena -- lai arī viņu izvirzīja partija, kura nepārprotami ir pelnījusi ieslaucīšanu vēstures mēslaine, Jānim Dūklavam ir izredzes kļūt par ministru, kurš patiešām, kā viņš saka minētajā intervijā, "pazīst drēbi." Lai viņam veicas, jo lauki jau nekur nepazudīs, jautājums ir par to, vai tajos tiks atrasts veids, kā zelt, vai arī tie tiks lemti nīkuļošanai uz nākamajiem trejdeviņiem gadiem. Un uz Briseli laikam var sūtīt ministrijas valsts sekretāru. Jācer vien, ka viņš vai viņa angļu valodu prot mazliet augstāk, nekā "nasing spešal" līmenī.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 19. marts

Par Dienvidu tiltu un vainīgajiem -- rīdziniekiem ir par ko padomāt

Labrīt, lasītāji!

Ilgi nebija jāgaida. Rīgas domes tagadējās un bijušās amatpersonas no Valsts kontroles paziņojuma par naudas izšķērdēšanu Dienvidu tilta celtniecībā cenšas atkratīties, kā vien prot. Pašreizējais Rātsnama saimnieks Birks rāda ar pirkstu priekšteča Aivara Aksenoka virzienā -- re, re, viņš vainīgs. Savukārt cilvēks, kurš bija pie teikšanas tad, kad process sākās (un kura vadītā dome prātam neaptverami atteicās no Eiropas savienības līdzfinansējuma tilta būvēšanā, jo tas būtu pārāk "birokrātisks" process) ir kādreizējais "sociķis" un tagadējais "mācītājs" Gundars Bojārs. Viņa paziņojums par tiltu ir vienkārši kronis visam: "Valsts kontrole nekādu vērtību nav radījusi un tilta būvniecībā nepiedalījās, bet tagad mehāniski rēķina kaut kādus zaudējumus."

Šī deklarācija ir tik absolūti hrestomātisks piemērs valdošās "elites" attieksmei pret dzīvi, ka grūti spriest, kur ar to sākt. Bet pamēģināsim. Tātad: Valsts kontrole drīkst revidēt tikai tos procesus, kuros tā pati piedalījusies. Acīmredzot Valsts kontrolierei no darba brīvajā laikā bija jāņem rokā lāpsta un lodāmurs, jāmauc galvā drošības cepure, un aiziet -- tilta celtniece gatava. Valsts kontrole "mehāniski" rēķina zaudējumus. Interesanti, kā Bojāra kungs piedāvātu tos rēķināt citādi? Ak, jā -- Rīgas domei viņa laikā un arī kopš tam attiecībā uz cipariem šad tad bijusi visnotaļ radoša attieksme, kā šodien pareizi atzīmējis laikraksts Dienas Bizness, pārliekā saimnieciskumā galvaspilsētas "gudrās galvas" vainot nudien nevarētu. Bet īstajā pasaulē zaudējumi ir mērami ciparos, un ciparus mēs kalkulējam matemātiski. Ja Bojārs to nesaprot, tad tīri bail, ka viņš patlaban nodarbojas ar lielu nekustāmā īpašuma projektu -- ja nu arī tas tiek celts nevis uz matemātiska aprēķina, bet gan uz kaut kādas sasapņotas vīzijas pamata? Nesaku, ka tā tas ir, bet bijušā mēra attieksme ir labākajā gadījumā dīvaina, bet patiesībā, protams, raksturīga tiem, kuri bija pie šeptēšanas "treknajos gados."

Un vēl -- Valsts kontrole "nekādu vērtību nav radījusi"?! Atļaušos tomēr nepiekrist. VK rada milzīgu vērtību katru reizi, kad tā ar pirkstu parāda uz nebūšanām valsts un pašvaldību pārvaldē. Bojārs patlaban ir Šlesera politbiznesa projekta pārstāvis, un viņa saimnieks pats šajā ziņā ir rādījis priekšzīmi -- kad VK iemeta akmeni buldozera dārziņā, buldozers paziņoja, ka acīmredzot Valsts kontrolieres lēmumu pamatā ir kaut kādas viņas personīgās intereses. Ar VK radīto vērtību tā ir kā ir tikai un vienīgi tāpēc, ka valdošā "elite" ir ieradusi tās atzinumus vienkārši ignorēt. Jācer, ka šis nebūs tas gadījums. Vakar preses konferencē Valsts prezidentam par to bija lūk, kas sakāms: "Šī ir lieliska iespēja jaunajai valdībai pierādīt to, ka Valsts kontroles secinājumi un slēdzieni nav tikai pieņemami zināšanai, bet tam seko rīcība -- stāvokļa izvērtēšana un amatpersonu rīcības novērtēšana."

Es gribētu teikt vēl vairāk. Likumā ir noteiktas konkrētas sankcijas par valsts līdzekļu izšķērdēšanu un valsts vai pašvaldības amatpersonas pienākumu nepildīšanu. Dienvidu tilts netika celts kaut kur debesīs, tas ir fizisks objekts, kura pamatā ir konkrēti dokumenti. Vajag atrast tos cilvēkus, kuru paraksti ir uz dokumentiem, kuri apliecina izšķērdību, lai gan droši vien pēc tam vajadzēs pagaidīt, kamēr viņi izslimos visas iespējamās kaites pēc kārtas, jo pie mums jau ir ierasts, ka tie, kuriem Temīda nāk pakaļ, mēdz sasirgt tik ļoti, ka nevar piedalīties nekādos tiesu procesos ... bet pēc tam viņus izmeklēt, tiesāt un, ja izrādās, ka vainīgi, sodīt un sodīt pamatīgi. Kaut kādā brīdī tomēr valsts politiskās "elites" patvaļai ir jāpieliek punkts, un šis ir pavisam labs brīdis, kad to uzsākt.

Un starp citu. Tas ir ļoti, ļoti labs iemesls, kāpēc cerēt, ka buldozera plāni par iesēšanos Rīgas mēra krēslā ir tikai visļaunākais slima suņa murgs. Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ko viņš šodien ir deklarējis Atkarīgajā Rīta Avīzē par saviem plāniem: "Protams, es likšu savus cilvēkus amatos! Kā jūs domājat, kā es varu realizēt pārvaldi, ja man nav savas uzticamas komandas?" Kā izpaužas šī buldozera "savu cilvēku" likšana amatos, to mēs visi labi zinām, un tas pilnīgi noteikti viens no iemesliem, kāpēc jaunā valdība buldozera politbiznesa projektam valdības veidošanā parādīja sētas durvis. Ceru, ka rīdzinieki būs tikpat gudri.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 18. marts

Par pasaku tiltu un grēcīgu baznīcu -- pārdomas trešdienā

Labrīt, lasītāji!

Esmu zvērināts kājāmgājējs. Dzīvoju Rīgas centrā, kur automobīlis būtu lielāka klapata, nekā ieguvums (kur likt pa nakti? kā pasargāt?). Lielākas distances apgūt ļauj sabiedriskais transports -- 15. trolejbuss uz universitāti Lomonosova ielā, 6. tramvajs uz t/c Alfa, 19. trolejbuss pāri Zaķu salas tiltam uz televīziju. Lai arī uz un no visām trim minētajām iestādēm esmu arī kātojis kājām. Kādreiz esmu pat atčāpojis uz mājām no Brīvdabas muzeja. Man patīk staigāt. Bet tas arī nozīmē, ka šo to mūsu pilsētā es neesmu redzējis. Piemēram, nekad mūžā neesmu uzlicis acis tam brīnumobjektam, par kuru "gudrās galvas" Rīgas domē samaksāja veselu miljardu un mūsu pilsētai nodrošināja slavu ne vien kā spēles "Monopoly" dalībpilsētai, bet arī kā pilsētai, kurā ir dārgākais tilts pasaulē. Man gribas domāt, ka tilta margas ir apzeltītas, tam pa vidu ir tualete, kur vajadzības brīdī ļaudis var piestāties, abos galos ir ūdens šaltis, kuras nomazgā no laukiem atbraukušus spēkratus, lai tie neaptašķī jauno un skaisto tiltu ar dubļiem vai (Dievs pasargi!) kūtsmēsliem. Bet laikam nē. Laikam tas tomēr ir tilts kā tilts kā tilts. Vien, raksturīgi mūsu censoņiem, par to ir krietni pārmaksāts, vismaz tā spriedusi Valsts kontrole, kura jautājumā par attiecīgajiem izdevumiem plāno sarunu arī ar Ģenerālprokuratūru.

Tas, ka domnieki bijuši izšķērdīgi, nav nekāds pārsteigums. Tilta projektēšana un celtniecības darbu agrīnā fāze sākās "treknajos gados", kad valsts augstākie ļaudis visiem rādīja priekšzīmi par to, kā jārīkojas -- Slakteris savam birojam pirka baltas ādas dīvānus, Šlesers deva fantastiski labi atalgou darbu visiem saviem radiniekiem, draugiem, paziņām, skolasbiedriem (ups -- gandrīz uzrakstīju "kursabiedriem," bet priekš tam būtu vajadzīga augstākā izglītība!), daudzas iestādes uzprišināja autobāzi, pats Rīgas mērs paziņoja, ka bez pusduča sekretāru vispār nevar dzīvot. Vārdu sakot, visi dzīvoja uz zaļa zara. Tādā situācjā, kāpēc neizdot pasakainu naudu par nebūt ne pasakainu infrastruktūras objektu? Davai, uz priekšu! Bet te tomēr ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, ir jābūt ļoti atvērtai sarunai par to, kuri domes ļaudis tilta kontekstā darīja ko. Ar pirkstiem jārāda -- lūk, šis ir tas cilvēks, kurš nolēma, ka par tiltu maksās nenormālas summas, tas tur ir tas cilvēks, kurš nolēma slēgt necaurskatāmu līgumu par valūtas mijmaiņu, un lūk, te ir tas cilvēks, kurš nolēma, ka vajag ignorēt likumu un celtniecības materiālu cenas indeksēšanas noteikumus ļaut diktēt celtniekiem (!!). Likuma ignorēšana, vismaz normālās valstīs, nozīmē arī attiecīgas sankcijas, un tas, starp citu, attiecas arī uz Valsts nekustāmā īpašuma aģentūru un tās grandiozi dārgo jauno celtni. Un otrkārt, kamēr nav pilnīgi skaidrs, ka arī mūsu banānu republikā lietas ceļ atbilstoši likumam un nevis ierēdņu vai privātuzņēmumu iegribai, nekādas jaunas celtnes nedrīkst uzsākt. Tas attiecas pirmkārt uz Nacionālo bibliotēku, kur Demakovas azotē jau notikušas dažādas nebūšanas. Nestrīdos par to, ka bibliotēka ir vajadzīga, bet pilnīgi noteikti pasaules dārgākajam tiltam nav jāpievienojas pasaules dārgākajai bibliotēkai. Raksturīgi mūsu valstī bijis politikāņiem Valsts kontroli vienkārši ignorēt. Pietiek!

***

Bet ir mūsu pasaulē arī tādi ļaudis, kuri ignorē ne tikai Valsts kontroli un likumu, bet arī dzīves reālijas. Lūk, Romas katoļu pāvests šajās dienās viesojas Āfrikā, kur viņam labpaticies afrikāņiem pastāstīt, ka no HIV/AIDS vislabāk var izvairīties, atturoties no seksa. Vēl kādreizējam baznīcas inkvizīcijas vadītājam labpaticies piebilst lūk, ko: "To nevar atrisināt ar prezervatīvu izdalīšanu. Gluži pretēji -- tas palielinātu problēmu."

Tā nu ir vienkārši fantastiska liekulība no cilvēka, kura vadītā baznīca šur tur pasaulē nonākusi bankrota priekšā tāpēc, ka izrādās, ka atturība nav vienmēr aktuāla pat tiem, kuri nēsā melno talāru un balto apkaklīti, turklāt klupiena brīdī gadījies uzkrist tieši bērniem un mazgadīgajiem. Taču ignorēt patiesību, ka prezervatīvi visur pasaulē ir palīdzējuši novērst ne vien HIV/AIDS, bet arī citu seksuāli transmisīvo slimību pārnēsāšanu -- piedodiet, bet tas ir vienkārši idiotiski. Saprotu jau, ka Romas katoļu hierarhija izmisīgi vēlas domāt, ka joprojām dzīva ir doma, ka sekss ir domāts tikai un vienīgi un ekskluzīvi un absolūti un totāli un pilnībā un nepārprotami jauna Romas katoļa radīšanai, bet mīļo stundiņ, vajag taču arī acis atvērt! Un teikšu vairāk -- ar savu uzstājību, ka ļaudis vai nu nodarbojas ar seksu, kura rezultātā rodas bērns, vai arī ar seksu nenodarbojas vispār, Romas katoļu baznīca ir vistiešākā veidā vainīga pie graujošās nabadzības, kāda eksistē pietiekami daudzās vietās, kur tai vēsturiski bijusi teikšana. Pateikt sievetei Bolīvijas kalnos, ka nepietiek ar astoņiem bērniem, kurus viņa nevar pabarot, viņa nedrīkst darīt neko, lai novērstu devītā bērna rašanos ... goda vārds, tas ir grēks pret cilvēci un nekas cits. Un tieši tas pats ir sakāms par apgalvojumu, ka afrikāņi pārkāpj kaut kādus svētos likumus, ja seksa laikā viņi lieto kondomu, jo viņi, lūk, nevēlas radīt vēl vienu bērnu un turklāt arī nevēlas saslimt ar HIV/AIDS, sifilisu, herpesu vai gonoreju. HIV/AIDS epidēmija Āfrikā ir pārāk baisa, lai ļautu šim 82 gadus vecajam cilvēkam nākt un iejaukties attiecīgā risinājuma veidošanā. Visā pasaulē HIV/AIDS speciālisti atzīst, ka prezervatīvi cīņā pret STS ir zelta vērti. Lai Romas baznīca celibātu uzspiež pati savās mājās, un lai tā turpina ik pa brīdim risināt pretīgo situāciju, kāda rodas, kad izrādās, ka pat priesteri nav vienmēr spējīgi to ievērot. Bet, lai tā liek mierā cilvēkus, kuri dzīvo graujošā nabadzībā! Pāvesta viedoklis Āfrikā ir noraidāms un vēl vairāk -- apkarojams.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 17. marts

Par Uzņēmumu reģistru un radikāļu reģistrēšanu

Labdien, lasītāji!

Šodien Latvijas Avīzē ir ļoti interesanta intervija ar Latvijas Uzņēmumu reģistra galveno notāru Ringoldu Balodi. Lielākoties intervija ir par to, ka UR cita starpā registrē arī politiskās partijas. Jāatzīst, tas man bija jaunums, man vienmēr likās, ka ar to nodarbojas Tieslietu ministrija. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Kā jau LA tas ir raksturīgi, intervijas autori Krustiņš un Līcītis nocentrējas uz vienu konkrētu un viņiem netīkamu, proti -- Jevgeņija Osipova partiju. "Mūsu lasītāji," kurus Krustiņš mēdz piesaukt tad, kad viņš jautājuma vietā vēlas pasniegt komentāru, esot satraukti par to, ka šai partijai ir ļauts reģistrēties par spīti tam, ka tā ir cilvēku grupa, "kas rīkojuši militārus manevrus, nodarbojušies ar provokācijām un atrodas Drošības policijas uzmanības pastāvīgā lokā." Lieki teikt, ka abiem LA censoņiem nav tikpat liela uztraukuma par latviešu "politiskām" organizācijām, kuras rīko to pašu, nodarbojas ar to pašu, un arī ir DP uzmanības lokā, bet tāda nu ir minētā avīze -- latvieši nekad neko sliktu nav darījuši, nedara un nekad arī nedarīs. Šis visnotaļ kliedzošais objektivitātes trūkums šajā gadījumā nav galvenais.

Galvenais ir tas, ko uz minētajiem jautājumiem atbildēja R. Balodis -- pirmkārt, viņš nevar atteikt partijas reģistrāciju tikai tāpēc, ka viņam partija nepatīk, un otrkārt, Eiropas Cilvēka tiesību tiesa visnotaļ skaidri ir pateikusi, ka iespēja, ka kāda politiska organizācija varētu nodarboties ar nelikumībām, pati par sevi nav pamatojums tās aizliegšanai, ir vajadzīga rīcība. R. Balodis noraidīja Līcīša aizrādījumu, ka Vācijā diez vai tiek reģistrētas neofašistu partijas (arī šajā gadījumā būtu jauki, ja viņam un kolēģim nokristu klapes no acīm un viņi paskatītos, ar ko nodarbojas dažs labs latvju bāleliņš), jo Vācijā pēdējais vārds par šīm lietām pieder Konstitucionālajai tiesai, savukārt mūsu valstī Satversmes tiesai tādu tiesību nav. Ja kādai partijai tiek atteikta reģistrācija, seko lieli tiesu darbi, kuru ietvaros "ekstrēmisti iztaisīsies par mocekļiem, nesaprastajiem un atstumtajiem, un tas ir tieši tas, kas līdzšinējai ļaužu saujiņai vajadzīgs." Un trešo reizi teikšu, ka tas nav kaut kas, ar ko nodarbojas tikai nelatvieši.

Intervijas beigās LA aktīvisti un UR galvenais notārs nonāk pie slēdziena, ka, iespējams, par politiskām organizācijām, kuras vēlas reģistrēties, vispirms būtu vajadzīgs slēdziens no Ģenerālprokuratūras, tāpat kā patlaban reliģiskām organizācijām, kuras vēlas reģistrēties, ir jāsaņem slēdziens no Tieslietu ministrijas. Taču te tomēr ir fundamentāls demokrātijas jautājums. Ja partijas iesaistīšanās nelikumīgā darbībā ir kritērijas par tās esamību vai neesamību, tad laikam jau būs jāaplūko Rīgas domes deputāts, kurš vakar tika aizturēts 16. marta notikumu kontekstā. Viktors Dergunovs pārstāv PCTVL. Savulaik aizturēts bijis arī izteikti latviskais nacionālists Viktors Birze, viņš kādreiz vadīja partiju ar nosaukumu Nacionālā spēka savienība. Abos gadījumos, man nebūtu ne mirkli žēl, ja minētās organizācijas pazustu no zemes virsas, vai vismaz no Latvijas. Bet arī mana patika vai nepatika nav rādītājs, turklāt abos gadījumos, protams, aizturēts nenozīmē notiesāts.

Attīstīta demokrātiska valsts un sabiedrība spēj pieciest arī ekstremālākas sabiedriski politiskās izpausmes. Gan osipoviešiem, gan viņu pretmetiem latviešu aprindās vēlēšanas neko labu nedod -- 2006. gadā NSS saņēma veselus 0,13 procentus balsu, savukārt četrus gadus pirms tam labāk neklājās nedz latviešu, nedz krievu radikāļiem. Tālāk jāskatās uz tiem brīžiem, kad ekstrēmisti pakļaujas savam ekstrēmismam un parādās publiski -- tas ir 16. marts, tas ir 9. maijs, tas ir Draudzības dienu pasākums. Tad, kad šajos notikumos tiek pārkāpts likums, tad caps aiz spraunas un viss. Bet vai būtu jāaizliedz šādiem ļaudīm vispār iziet uz ielas vai reģistrēt savu organizāciju? Ja tā, tad kam tas būtu jānosaka? Kādi būs kritēriji, jo ar "patīk/nepatīk" tomēr nepietiek? Ja notiks precedents un tiks aizliegts viens radikāļu bariņš, vai veidosies konsekvence un tiks aizliegti arī citi? Varbūt arī tādi, kas ir mazāk radikāli? Varbūt tādi, ar kuriem likuma aizsardzības instancēm vienkārši negribas ķēpāties? Pārfrāzējot klasiķi, es aizlieguma brīdī neaizstāvēju viņus, es aizlieguma brīdī neaizstāvēju arī tos tur, es aizlieguma brīdī neaizstāvēju citus, un tad, kad pienāca brīdis aizliegt mani, vairs nebija neviena, kurš varētu mani aizstāvēt.

Vārda brīvība nav pilnībā absolūts jēdziens, taču demokrātiskā valstī to cenšas padarīt pēc iespējami plašāku, nevis šaurāku. Amerikā ir gan Amerikas Komunistu partija, gan Amerikas Nacistu partija, un tās abas atrodas tieši tur, kur tām ir jābūt -- sabiedrības perifērijā, kur tās var nodaroties ar brošūru sastādīšanu, maršēšanu pa mežu, vai ko vien citu tās sadomā darīt. Tiklīdz tās pārkāpj likumu, tām ir darīšana ar likuma sargiem. Latvijā jābūt tāpat -- radikāļu vieta ir nomalē, taču neviens nevar viņiem liegt tiesības vispār būt un veidot organizācijas, ja viņi tā vēlas darīt. Galvenais ir veidot sabiedrību, kurā ekstrēmisms nav pat minimāli vajadzīgs vai akceptēts. Protams, mūsu valstī patlaban joprojām ir gana daudz pilnībā aptaurētu ļautiņu, un tas attiecas tiklab uz tiem, kuri sapņo par PSRS atjaunošanu, kā uz tiem, kuri murgo par "dekolonizāciju." Taču, ja viņus aizliegs, tas nebūs rādītājs par demokrātijas attīstības pakāpi mūsu valstī.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 16. marts

Eiropolitovīzija

Labrīt, lasītāji!

Ziņots, ka Eirovīzijas dziesmu konkursam šogad būs jāiztiek bez Gruzijas piedalīšanās. Tā uz finālu Maskavā vēlējās sūtīt grupu Stefane & 3 G ar dziesmu "We Don't Wanna Put In." Pārtulkot šīs dziesmas nosaukumu būtu sarežģīti, jo angļu valodā vārdu savienojums ir tikai daļēji sakarīgs. Taču acīgie lasītāji, protams, pamanīs, ka pēdējie divi vārdi veido Krievijas mūslaiku cara uzvārdu, un šādā nozīmē varētu teikt, ka dziesma saucas "Mēs nevēlamies nekādu Putinu." Eirovīzijas grandi par šādu dziesmas nosaukumu satraucās, Maskavā pret to notika demonstrācija, bet pati Gruzija uzmeta lūpu un paziņoja, ka Eirovīzijā nepiedalīsies vispār.

Jāsaka, te ir manāma diezgan ievērojama deva liekulības no Eirovīzijas puses. Politika Eirovīzijas dziesmu konkursā parādījās jau ļoti sen. 1968. gadā Spānija izvēlējās mākslinieku, kurš dziedās dziesmu "La, la, la", bet bija spiesta no viņa atteikties tad, kad mākslinieks paziņoja, ka dziedās toreiz Spānijā aizliegtajā katalānu valodā. Gan Spānijā, gan Portugālē minētajā laika posmā valdīja diktatūras, tāpat kā Padumjajā savienībā māksla ļāva runāt par pilsonisko brīvību "caur puķēm." 1974. gadā Portugāles Eirovīzijas dziesma pat tika lietota kā signāls pa radio, lai vēstītu par sacelšanos pret diktatoru. Laika gaitā Eirovīzijai ir pievienojušās un no tās ir atteikušās dažādas valstis, kuru lēmumu pamatā bijusi politika, tajā skaitā Grieķija un Turcija jautājumā par Kipru. 1990. gadā Vācijas, Austrijas un Norvēģijas pārstāvji visi dziedāja par Berlīnes mūra krišanu, 1992. gadā Itālijas dziesma bija (grūti ticēt) par Māstrihtes līgumu un Eiropas vienotību. Tepat Rīgā poļu mākslinieki dziedāja dziesmu "Keine Grenzen" (Bez robežām), un tā nebija nejaušība, ka Polija tobrīd gatavojās iestāties ES. 2000. gadā Izraēlas pārstāvji dziesmas beigās no azotes izvilka Sīrijas karogu un aicināja veidot mieru Tuvajos austrumos -- daudziem Izraēlas iedzīvotājiem par pietiekami lielām šausmām. Un tad vēl mākslinieki no Ukrainas. Pēc Oranžās revolūcijas ukraiņu mākslinieki bija spiesti mainīt dziesmas tekstu, kurš sākotnēji par revolūcijas veiksmi bija pat pārāk sajūsmināts. Un, protams, pirms pāris gadiem Verka Serdučka aizdziedājās līdz pat 3. vietai ar dziesmu, kurā tomēr, tomēr visnotaļ skaidri bija dzirdami vārdi "Russia goodbye." Tagad izlikties, ka politika Eirovīzijas kontekstā pārāk daudz smird -- nu, nē, un Gruzijas iedzīvotājiem tomēr ir visas iespējamās tiesības kaimiņvalts diktatoram vismaz kultūras ietvaros parādīt smuidri paceltu rokas vidējo pirkstu.

Protams, arī pati Krievija te nav bez vainas. Viņvakar valsts televīzija (!) par to, ka Eirovīzijas fināls šogad notiks Maskavā, ziņoja lūk, ko: "Pēc daudziem gadu desmitiem, kuru laikā mūsu valsts bija izolēta, tā beidzot atgriežas Eiropā, lai atjaunotu savu lielvaras statusu politikā un kultūrā, tajā skaitā arī popmūzikā, kurš taisnību sakot tai pienākas." Ne velti pērn pēc uzvaras Serbijā Dima Bilans stāvēja uz skatuves un brēca "Rosija, Rosija!" Mūsu pusē Eirovīzija nav tikai popdziesmiņu vakars. Un šajā kontekstā, jāatzīst, arī mazliet ļauns prieks par to, kas šajā kontekstā noticis pašā Krievijā. Krieviju Eirovīzijā šogad pārstāvēs dāma vārdā Anastāzija. Anastāzija ir ukrainiete. Dziesmai mūziku sakomponēja ... gruzīns. Un viens no teksta autoriem ir ... igaunis. Pieļauju, ka pati Anastāzija to tā neizplānoja, bet arī te ir pacelts rokas vidējais pirksts, jo ukraiņi, gruzīni un igauņi tomēr ir tās trīs tautas, pret kurām Krievija pēdējo pāris gadu laikā ir izturējusies ar vislielāko kretīnisma piešprici, lai neteiktu krietni vairāk. Dots devējam atdodas. Un, starp citu, ne gluži nepolitisks tomēr nebūs arī mūsu pašu Intara Busuļa lēmums ... Maskavā savu dziesmu tomēr dziedāt krievu valodā.

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 14. marts

Vecie, bet turīgie vēži -- pārdomas sestdienā

Labrīt, lasītāji!

Veci vēži, veci principi. Šodien ziņots, ka ļaudis, kuri valdības maiņas dēļ ir zaudējuši darbu, no likumā paredzētajām kompensācijām nedomā atteikties. Tas maksāšot ap 180 tūkstošiem latu, jo runa ir ne tikai par ministriem, bet arī par visiem viņu palīgiem, asistentiem, darbiniekiem u.tml. Aizejošais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš sola savu kompensāciju pārskaitīt politiski represētajiem, un negribu būt pietiekami liels ciniķis, lai to saistītu ar to, ka pēc dažiem mēnešiem būs pašvaldību vēlēšanas... Bet citi aizejošie ministri savu naudu ņems gan, turklāt aizsardzības ministrs Veldre žurnālistei, kura pavaicājusi par to, ko darīs tālāk, atcirtis: "Tas lai paliek manā ziņā." Veci, veci vēži un veci, veci ieradumi. Tiesa, Veldre tagad atkal, paldies Dievam, ir privātpersona, var doties atpakaļ pie saviem cilvēkam līdzīgajiem zirgiem, un labu ceļa vēju -- laikam jau viņam nekas īpaši nav jāskaidro. Bet jautājums, protams, ir arī par valsts budžetu un to ekonomisko krīzi, kura cita starpā tomēr lika Veldrem atteikties no ilgi lolotās domas par zirgu gvardi. Man jau neskauž -- ja likumā tādas kompensācijas ir paredzētas, tad reti kurš uz tām pateiks nē, nē, man jau nevajag. Ja vien nebūtu tas apstāklis, ka Saeima jau ilgstoši ir marinējusi likumprojektu, kurš paredz kompensāciju termiņu samazināt no trim līdz vienam mēnesim. Savējos ta' neaizskar. Katram var gadīties tā pazaudēt darbu, un tas nekas, ka pensionārs, kuram nule ir pateikts, ka šogad pensija lielāka nekļūs, varētu kļūt škrobīgs par to, ka visnotaļ nekompetentais Veldre par aiziešanu dāvanā saņems 6441 latu. Un ne bez pamata škrobīgs būs. Protams, Veldres kompensācijas pārdalīšana katram pensionāram neko īpašu nedotu, bet princips tomēr, princips.

Par veciem vēžiem jādomā arī apstāklī, ka nupat Valsts kontrole bargi nokritizējusi valsts akciju sabiedrības Valsts nekustāmie īpašumi vēlmi, ekonomiskas krīzes laikā izdot sešus miljonus latu par jauna biroja celšanu. Par to lēmusi viena no daudzajām ļoti dāsni atalgotajām valsts uzņēmumu valdēm, kura jautājumu par jaunas ēkas celtniecību risinājusi tiesa, ne nelikumīgi, bet paslepus gan. Par plāniem neesot pat zinājis Finanšu ministrijas valsts sekretārs, kurš it kā attiecīgajā jomā skaitās valsts pilnvarotais. Te ir velkamas paralēles ar Kultūras minitrijas pagājušā gada beigās pa fikso un arī ļoti slepeni noslēgto līgumu par koncertzāles projektēšanu. Arī tur bija runa par dzīrēm mēra laikā. Toreiz no amata aizgāja Demakova, tiesa, neatzīstot nekādas kļūdas vai kļūdiņas. Nu būs jāskatās, kas notiks ar VNĪ valdes priekšsēdētāju un viņa kolēģiem. Saeima nupat ir samazinājusi valžu un padomju skaitu, to locekļu skaitu un to atalgojumu. Lai arī forsēti, šajā ziņā deputāti ir veikuši labu darbu, un patiesi vecajiem vēžiem nu nākas trūkties, un labi, ka tā. Vispār tagad raudzīsimies modri, vai aizejošās valdes un padomes vēl nemēģinās pa kluso šo to pastādāt, pirms kādreiz Vairas Vīķes-Freibergas pieminētais Damokla zobens tām patiešām nokritīs uz galvas.

Jauku visiem dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 12. marts

Par šodienas procesiem Saeimā

Labdien, lasītāji!

Varbūt, varbūt valstī lietas tiešām sāk iet uz pareizo pusi, ja domājam par Latvijas politiķiem un politikāņiem. Nupat kā apstiprināta Valda Dombrovska valdība, lai Dievs viņam stāv klāt un dod spēku tikt galā ar visu to, kas viņam tagad būs jādara. Starp citu, mūsu valstī atkal pie teikšanas ir fiziķis, lai gan vēlāk V. Dombrovskis vairāk pievērsās ekonomiskām lietām un ar laiku nokļuva "Jaunajā laikā," finanšu ministra amatā un tad Eiropas Parlamentā, no kurienes viņš tagad atgriežas Latvijā, lai uzņemtos valsts otras augstākās amatpersonas darbu nebūt ne vieglā laikā. Saku vēlreiz -- lai viņam izdodas.

Optimismu rada pāris citas lietas, kuras "gudrās galvas" šodien pastrādāja. Pirmkārt, pēc daudzu, daudzu, daudzu mēnešu muļļāšanās, deputāti beidzot akceptēja krimināllikuma grozījumus, kuri Ģenerālprokuratūrai ļaus izbeigt kriminālprocesu pret cilvēkiem, kuri palīdz atklāt noziegumu. Tas neattieksies uz slepkavībām, izvarošanām un tamlīdzīgiem vardarbīgiem noziegumiem, bet tas nav būtiski, jo ir vairāk kā skaidrs, ka šī norma ir pirmām kārtām vajadzīga, lai risinātu Ventspils un digitalizācijas lietas, un es ļoti ceru, ka jau tagad pie Ģenerālprokuratūras durvīm veidojas rinda ar cilvēkiem, kuri ir gatavi atklāti runāt par to, kas īsti abos gadījumos bija pie galvenās teikšanas un kā tas viss notika. Tiesa, arī bez minētās normas prokuroriem nav gājis slikti ar Ventspils mezgla atšķetināšanu -- tas redzams apstāklī, ka Puzes ķeizariņa kabatas avīze kļūst arvien histēriskāka par viņu darbu. Pieņemsim, ka ķeizariņa prostitūtas arī par Ģenerālprokuratūras tiesību paplašināšanu nepriecāsies. Tas nekas.

Bet ar to saistās otra lieta, kuru deputāti šodien izdarīja, un patlaban te nu gan vēl nevar pateikt, vai būs labi vai ne tik labi. Ar lielu balsu vairākumu deputāti pabeidza deviņus mēnešus ieilgušo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja "meklēšanas" procesu un galu galā amatā iebalsoja cilvēku, kurš iznira no Ivara Godmaņa vienpesoniski izdomātās metodes, kurai patiesībā ar likumu un likumību bija visnotaļ maz sakara. Ļoti pozitīvs moments ir tas, ka jaunais direktors, Normunds Vilnītis, momentā pateica, ka amatā paliks gan Alvis Vilks, gan arī Juta Strīķe. Ceru, ka nākamais solis būs N. Vilnītim aizmirst, ka viņu izvēlējās viena grupa politikāņu un apstiprināja cita grupa politikāņu. Nu viņš ir amatā un nu viņam ir jākļūst par politikāņu biedu. Turēsim visi īkšķus, lai viņš būtu pietiekami stiprs, lai tieši tā arī rīkotos.

Protams, viena optimistiska diena nesamazina šaubas par šo politikāņu spējām. Jaunajā valdībā vairs nav vecās valdības lielāko kretīnu (paldies Šķēles kungam par šo apzīmējumu, kurš šoreiz nudien ir lietā), ardievas pateiktas i Veldrem, i Slakterim, i Šleseram. (Pēdējais, starp citu, ir lūdzis Saeimu viņam apstiprināt divus bezalgas atvaļinājumus, 5. un 12. martā -- vēl labāk būtu, ja viņš palūgtu bezalgas atvaļinājumu uz mūžīgiem laikiem, jo Saeimā viņš nav ne pa sprīdi vairāk vajadzīgs, kā viņš bija Ministru kabinetā). Taču ārpus tā "Tautas" partija amatos (neskaitot kultūras ministra amatu) sabāza pilnīgi tos pašus vēžus, tajā skaitā arī runātīgo Mareku Segliņu. Labi, ka Saeima paguva apstiprināt minētos kriminālprocesa likuma grozījumus, bet lielais "stukaču" bieds tagad būs daļēji atbildīgs par to, kā tie tiek ieviesti dzīvē, un tas nu gan nekādu optimismu nevieš. Šaubas rodas arī par jauno satiksmes ministru Gerhardu, kurš iepriekš ekonomikas ministra jomā bija absolūti neredzama persona. Vai tas būs pareizais cilvēks, lai izmēztu Šlesera piepildītos un baisi smirdīgos Augeja staļļus? Redzēsim, bet diez vai -- Gerharda pārstāvētie tēvzemieši vairāk par jebkuru citu partiju iepriekšējā valdošajā bandā bija gatavi teikt "jā" visam pēc kārtas, tajā skaitā lielām un batjiskām nebūšanām. Vēl vairāk, nav nekādu šaubu, ka "Tautas" partija, kā arī "zaļie zemnieki," ar kārām acīm raugās jūnijā paredzēto vēlēšanu virzienā. No vienas puses, tas nākamajos mēnešos neļaus darīt neko kliedzoši kretīnisku (lai gan tas vismaz "stabilitātes garanta" laikā nekad neko neapturēja), bet polittehnoloģija aizkulisēs turpināsies nepārtraukti, un Dombrovskim būs rūpīgi jāskatās, lai izvairītos no "kolēģu" asajiem nažiem.

Situācija Latvijā patlaban nav tāda, lai politikāņi varētu atļauties nodarboties ar parastajām spēlītēm un nonsensu. Diemžēl, viena daļa viņu ir pārāk dumji, lai to saprastu, bet jācer, ka jaunā valdība tomēr pratīs izmantot pietiekami lielu pātagu, lai piespiestu "gudro galvu" vairākumu izdarīt visu to, kas patlaban ir izmisīgi nepieciešams. Lai nu tā būtu!

Jauku visiem atlikušo dienu.

trešdiena, 2009. gada 11. marts

Virsraksti un pārdomas

Labrīt, lasītāji! Šorīt pārdomas par dažādām patlaban aktuālām tēmām.

Virsraksts avīzē: "LPP/LC līderis Šlesers: nekur neesmu pazudis"
Pārdoma: Žēl. Buldozers, cik var spriest, patlaban atrodas Dubajā un ir apņēmības pilns kļūt par opozīcijas spīdekli, vismaz līdz tam brīdim, kad būs laiks pārcelties uz Rīgas mēra krēslu. Un viņš bijis arī ļoti daiļrunīgs, kas viņam bijis raksturīgi jau kopš laikiem, kad publiski apsprieda "skaistumu no iekšām." Šoreiz nācis ar šādu domu: "Ja kāds gribēs visus tos krupjus sakarināt mums virs galvas, tad tie kādam būs jāatspēko." Lai paliek šī savdabīgā metafora (varbūt Damoklam patiesībā bija krupji, ne zobeni), centrālā doma tomēr ir konkrēta -- "ja būs pārmetumi, tad es noteikti izmantošu iespēju atbildēt uz visiem jautājumiem." Kaut vai uz dažiem, Buldozera kungs: Lūdzu, paskaidrojiet šofera dēla situāciju. Un, lūdzu, paskaidrojiet ... ai, nav vērts. Buldozers nekad neko nevarēja paskaidrot tad, kad bija ministrs -- ne presei, ne Valsts kontrolei, ne Eiropai. Kas liek domāt, ka tagad pār viņu piepeši būs nākusi apskaidrība? Droši vien pārāk daudz krupju, lai pār viņu nāktu apskaidrība.

Ar iepriekšējo saistīts virsraksts avīzē: "SM nenosakot 'airBaltic' vadītāja Flika atalgojuma apmēru"
Pārdoma: Jauki gan. Valstij tas, ka tai daļēji piederošs un milzīgus zaudējumus piedzīvojošs uzņēmums savam bosam maksā algu, kura būtu pasakaina ne vien Latvijā, bet arī daudzviet rietumos, nav interesanti. Protams, tas nav nekas jauns, bet, ja vēlamies aplūkot kategoriju "tie, uz kuriem ekonomiskā krīze acīmredzot neattiecas," tad ļoti konkrēti varam raudzīties uz LPP/LC (un pilnīgi noteikti arī TP) protežēto airBaltic vadītāju. Kurš, starp citu, varētu beigt atsaukties uz konfidencialitātes līgumu ar ārzemniekiem, jo tie tagad vairs ir tikai tā dēvētā code-sharing partneri. Tagad airBaltic pieder valstij un Flikam. Interesanti, ka viņš acīmredzot ir stiprāks par visu valsti kopumā. Tāpat, kā Māris Kaijaks, kurš ir valsts akciju sabiedrības Valsts nekustamie īpašumi vadītājs. Attiecībā uz viņa izdarībām virsraksts avīzē ir šāds: "Pāris desmiti miljonu latu pa labi un pa kreisi." Tā ir atsauce uz Valsts kontroles ziņojumu. Reakcija no līdera partijā, kurā M. Kaijaks darbojas: "Kaijaka iespējamajiem darba pārkāpumiem ar partijas piederību nav sakara." Gribētos bilst, ka ir gan, turklāt ... ai, nav vērts. Arī "Tautas" partija ar skaidrojumiem nekad nav izcēlusies, vien šad tad par nepateicīgiem "vaukšķiem" ir kreņķējusies.

Un, ja par vaukšķiem -- redzējāt kāds to bildi, kurā pēc sarunas televīzijā bija safotografēti visi bijušie LR premjerministri? Redzējāt, kurš smīnēja kā runcis, kurš nupat izlacis treknu krējuma podu? Tas pats, kurš patlaban aktīvi piedalās jaunās valdības veidošanas sarunās, lai gan patiesībā būtu pelnījis kaunā nolīst vismaz kaktiņā, ja ne vispār emigrēt no valsts? Patlaban, ja kas, rit trešais no viņa izbazūnētajiem septiņiem treknajiem gadiem.

Citāts no žurnāla Russkij Reportor, runātājs ir Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns: "Un vispār, atcerieties, ko teica Tomass Džefersons un visi ASV tēvi - dibinātāji? Tautai ir tiesības uz vardarbīgu varas gāšanu. Un mēs to ņemam vērā. Tā arī ir demokrātija. Protams, slikti, kad izsit logus, bet tādas tiesības tautai ir."
Pārdoma: Amerikas Savienoto Valstu trešais prezidents T. Džefersons konkrēti pateica lūk, ko: "Kura valsts spēj pasargāt savu brīvību, ja tās valdnieki netiek ik pa brīdim pabrīdināti, ka tauta ir saglabājusi pretestības garu? Lai viņi ķeras pie ieročiem. Risinājums ir viņiem paskaidrot patiesību, piedot viņiem un nomierināt viņus. Ko gan gadsimtā vai divos gadsimtos nozīmē pāris pazaudētas dzīvības? Brīvības koks ik pa laikam jāatsvaidzina ar patriotu un tirānu asinīm. Tas ir brīvības koka dabiskais mēslojums." Interesanti, ka ar šo atziņu nācis cilvēks, kurš Latvijas politikā nudien ir mēbele, bet paldies viņam par atzinumu. Jācer, ka arī viņš pakāpeniski nāk pie secinājuma, ka Latvijā masīvi trūkst tā "paskaidrot patiesību" elementa, un viņa pārstāvētā partija (ja kas, starp citu, trešā, kuru K. Leiškalns 16 gadu laikā ir pārstāvējis mūsu parlamentā) ir vistiešākajā veidā par to atbildīga. Sk. iepriekšējo atzinumu par treknajiem gadiem.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 10. marts

Par 'neizpratni' kristīgā mērcē

Labrīt, lasītāji!

Viņdien Rīgā sapulcējas Rīgas kristīgo draudžu grupas kolēģijas darba grupa, lai diskutētu kaut ko tādu, kas acīmredzot Latvijas galvaspilsētas kristiešiem liekas milzīgi svarīgi esam. Proti, ļaudis ir satraukti par maijā paredzētajiem Baltijas Draudzības dienu pasākumiem, jo tos (elsošana, šausmas) rīkos (kliedzieni, ārprāts) tā dēvēto seksuālo minoritāšu pārstāvji (gluži vai ģībiens) ne vien Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. Kolēģija uzskata, ka tā kaut kas būtu aizliedzams un karstām pēdām, ne mazumis tāpēc, ka dienā, kad Vērmaņdārzā ir paredzēts Draudzības dienu pasākums (par kuru pieteikumu organizētāji iesniedza jau pagājušā gada oktobrī), kāds cits tur vēlas rīkot "ģimenes svētkus."

Kristīgo draudžu pārstāvji nolēmuši rakstīt divas vēstules. Vienā viņi aicinās Rīgas mēru Birku un izpilddirektoru Grīnbergu, pasākumu vienkārši neatbalstīt. Otrā viņi par to paudīs "sašutumu un neizpratni." Sašutums jau var būt, ja kāds labi vēlas, bet par "neizpratni" laikam jāsaka, kā Karlsons kādreiz teica Bokas jaunkundzei: "Neskumstiet. Visi jau nevar būt apdāvināti." Ko īsti šie lielie kristietības aizstāvji "neizprot"? Draudzības dienu pasākums šogad nenotiks pirmo reizi. Pieļauju, ka draudžu kolēģijas aktīvisti, piemēram, atceras, kā pirms diviem gadiem "kristieši" savu "kristietību" demonstrēja, apmētājot ļaudis ar fekālijām un apgānot dievnamu. Tas bija pat ļoti "kristīgi". Varbūt tie "kristieši" lasīja kādu citu Bībeles versiju, kuru laikam mūsdienās netrūkst, ja ņemam vērā, piemēram, ka blakus homofobijai viena no ķērcošākajām kristiešu un "kristiešu" organizācijām mūsu valstī sludina , ka Dievs vēlas, lai visi būtu pēc iespējas turīgāki. Saku atkal -- tas nebūt nesaskan ar to, kas ir rakstīts Bībelē, kuru lasu es. Varbūt tāpēc šī "neizpratne." Nabaga kristieši. Būt tik ļoti neizprotošam droši vien nav viegli.

Bet, protams, šie ir ļaudis, kuri patiesībā visu saprot pat ļoti labi. Viņus atbaida un šausmina tādi jēdzieni, kā cilvēka tiesības. Pareizāk sakot, viņi ir gatavi šīs tiesības skaļi un trokšņaini piesaukt tikai paši savā labā. Atcerēsimies, kā lielais "cilvēka tiesību aizstāvis" Šmits Saeimā mēdza histēriski bļaustīties, ka tie, kuri nepiekrita viņa izmisīgi aunpierīgajiem uzskatiem, patiesībā "diskriminēja" kristiešus. Bet cilvēka tiesības katrā ziņā nepienākas citiem -- atkal, vai tā patiešām ir kristiešiem cienīga attieksme? Kad Jēzus runāja par jēdzienu "ikviens," vai viņš tiešām runāja tikai par Kristīgā radio prezidentu Tālivaldi Tālbergu un Pareizticīgo baznīcas pārstāvi Jāni Sičevski, kuri abi divi minētajā sapulcē ir gan pauduši, gan arī ļoti uzskatāmi demonstrējuši šo "neizpratni"? Nu, nē.

Londonā, Stokholmā, Parīzē, Briselē, Ņujorkā, Sidnejā, Minhenē, Atēnās, Dublinā, Amsterdamā, Lisabonā ... tā dēvētie praida pasākumi ir lieliski jautri, atvērti, muzikāli un fantastiski pasākumi. Bet tikai pie mums, lūk, tā nevar, jo latvieši kaut kā ir tik fantastiski unikāli, ka cilvēka tiesības mūsu valstī ir stiepjams jēdziens. Bet tas nav stiepjams jēdziens. Tas ir pavisam konkrēts jēdziens. Tāpēc Latvijas "seksuālo minoritāšu" organizācijai Mozaīka gandrīz kā vienīgai pasaulē ir konkrēts un izvērts sadarbības līgums ar hrestomātisko cilvēka tiesību aizstāvēšanas organizāciju Amnesty International. Vai kristiešu un "kristiešu" kolēģija vēlas teikt, ka AI, kura cita starpā Padumjās savienības laikā palīdzēja glābt arī latviešu disidentus, kaut ko ne tā saprot? Kaut kā kļūdās? Tāpēc šogad Rīgā pulcēsies ļaudis no visas Eiropas. Daži brauks cerībā ieraudzīt protestētājus, varbūt izdosies atrast kādu riktīgu aborigēnu, kurš joprojām dzīvo atbilstoši 17. gadsimta izpratnei par dzīvi. Bet lielākoties ļaudis pulcēsies, lai laimīgā gaisotnē priecātos par to, ka Draudzības dienas notiek arī aiz kādreizējā Dzelzs priekškara. Tas, ka šiem pasākumiem mūsu pasaules pusē ir jānotiek apstākļos, kuros policistu ir vairāk, nekā pasākuma apmeklētāju, ir vienkārši nožēlojami. Organizācija "NoPride," kura savas "ģimeniskās" vērtības demonstrē ar pornogrāfisku attēlu uz T-krekliņiem, it kā šogad netaisoties protestēt, jo protestēšana Draudzības dienu organizētājiem veidojot sava veida reklāmu. Tā tas ir, bet ne gluži tajā nozīmē, kādā to izprot "NoPride." Būtībā jau Mozaīkai un tās draugiem nav ne karsts, ne vēss, ja homofobi sapulcējas "stihiski" (kā to pagājušajā gadā policija pateica par aptuveni 700 cilvēkiem, kuri bija tērpti līdzīgos kostīmos -- ļoti "stihiski", jā). Toties pārējā Eiropa redz, ka LGBT cilvēki Latvijā no savas valsts un galvaspilsētas neiegūst absolūti nekādu atbalstu. Un tā nu Latvijas tēls bieži vien veģetē tajā leģendārajā līmenī, kurš saucas "maza kašķīga tautiņa Baltijas jūras krastos." Tas pilnā mērā attiecas arī uz kristiešu asamblejas "neizpratni." Acīmredzot jēdziens "ja nepatīk hokejs, tad neej uz hokeja spēli, ja nepatīk Draudzības dienas, tad sēdi mājās vai arī brauc uz pludmali (tikai uz Lielupi gan ne -- tur mēdz gadīties arī pa kādam seksuālo minoritāšu pārstāvim) šiem ļautiņiem ir svešs. Žēl, ka tā. Bet universāla šī "neizpratne" paldies Dievam nav. Arī Latvijā ne.

Jauku visiem dienu!

pirmdiena, 2009. gada 9. marts

Par Flika bezkaunību un valsts bezspēcību -- pārdomas pirmdienā

Labdien, lasītāji!

Pāris domas rodas sakarā ar raidījuma "Nekā personīga" izplatīto informāciju par aviokompānijas airBaltic vadītāja Bertolta Flika milzīgo (citādi to nenosaukt) algu. 44 gadu vecais Fliks, tā raidījums, pērn vidēji saņēma 27 tūkstošus latu mēnesī. Un te nu redzama gan bezkaunība, gan arī -- kārtējo reizi -- valsts bezspēcība.

Vispirms par bezkaunību. Fliks nav bezkaunīgs tajā nozīmē, ka akceptē šo masīvo algu par spīti tam, kad viņa vadītais uzņēmums zaudē naudu un, kā esmu rakstījis citreiz, atstāj daudz ko vēlēties arī pakalpojumu kvalitātes ziņā. Rets tomēr būs tas cilvēks, kurš atteiksies, ja kāds viņam piedāvās 27 tūkstošus latu mēnesī. Bezkaunīgs viņš ir pirmkārt tāpēc, ka visu laiku sevi ir uzskatījis par kaut kādu izredzēto un ir atteicies iesniegt valsts amatpersonas deklarācijas, kā to dara vadītāji visos uzņēmumos, kuros valstij pieder daļa. Un bezkaunīgs viņš ir arī tāpēc, ka "Nekā personīga" intervijas laikā viņš uzmeta lūpu par jautājumu, kāds viņam tika uzdots, demonstratīvi noņēma mikrofonu un pameta telpu. Acīmredzot šis ir cilvēks, kurš uzskata, piedodiet, ka viņa izkārnījumi nesmird.

Bet arī par valsts bezspēcību. Nav jau pirmā reize, kad valstij daļēji piederošā uzņēmumā notiek nebūšanas. Ilgus gadus valsts bija dalībniece Ventspils impērijā un pat nezināja, kam pieder citas daļas, tik miglā tīta ir tā ofšoru ķēde, kāda Puzes ķeizariņa radītajā karaļvalstī ir centrālais elements. Jā, tas bija absurdi, bet tādi nu ir mūsu politikāņi, it īpaši ņemot vērā to, ka Ventspils interesēm Saeimā pieder pašām sava politiska organizācija, kura joprojām ķeizariņu vēlas redzēt premjerministra krēslā. Arī airBaltic gadījumā neba jau Fliks šiverējas bez politiskas aizmugures, viņam bijušas ievērojamas attiecības ar "Tautas" partiju, savukārt jautājumā par neiesniegtajām deklarācijām viņam atbalstu paudis paldies Dievam drīz no Ministru kabineta aizejošais buldozers Šlesers, kurš ir teicis, ka pagaidām likums par deklarācijām laikam tomēr ir pārāk neskaidrs, un tāpēc būs jāgaida, kamēr Fliks pabeigs tiesāties ar valsti. No Šlesera sagaidīt loģisko nākamo domu -- proti, ka varbūt tādā gadījumā būtu vajadzīgs likums, kuru Fliks nevar interpretēt kā vien viņam pašam patīk -- tas noteikti būtu par daudz prasīts, bet varbūt Saeimā vai Ministru kabinetā ir kāds, kurš nav gluži tik gatavs pieļaut visatļautību. Katrā ziņā, ja valstij aviokompānijā pieder vairākums, tad valsts ir arī spējīga cilvēkam pateikt stingru nē, šoreiz varbūt ieklausoties tajā, kas par Flika milzīgo algu ir sakāms Valsts kontrolierei. Ja vien tā to vēlas darīt. Vai par mūsu politikas korporatīvo raksturu vēl būtu kādi jautājumi?

Jauku visiem dienu!

sestdiena, 2009. gada 7. marts

Barbari pie vārtiem

Labdien, lasītāji!

Būtībā tikai un vienīgi Krievijas atzītā Abhāzijas "valsts," kura patiesībā ir Gruzijas province un integrāla tās sastāvdaļa, paziņojusi, ka tā noslēgusi līgumu ar draudzīgo okupētāj ... oi, atvainojos, kaimiņvalsti, par karaspēka izvietošanu Abhāzijā 49 gadu garumā. Jādomā, ka provinces pārstāvji uz Maskavu devās ar tikpat sakumpušu muguru, kā to pirms gandrīz 70 gadiem darīja mūsu tautieši ar lūgumu, Latviju "uzņemt" Padumjajā savienībā. Taču tas ir gluži tikpat pretīgi, un līdzības starp PSRS okupāciju Latvijā un Krievijas federācijas okupāciju Gruzijā ir nepārprotamas. (Zinu, ka Abhāziju "atzīst" arī Nikaragva, bet tas nu ir krietni mazāk kā nopietni.)

Šī vēsts savienojama ar apstākli, ka viņdien Briselē NATO dalībvalstu ārlietu ministri paziņoja, ka attiecības ar Krieviju tiks atjaunotas vai, kā to pirms brīža pateica ASV viceprezidents Džo Baidens, "pārlādētas." ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone Briselē gan bilda, ka tas nenozīmē revidētu attieksmi pret Kremļa kaimiņvalstīm, taču būtībā NATO paziņojums nozīmē esošās situācijas de facto akceptēšanu. Karot, lai Putina zēnus padzītu no Abhāzijas un Dienvidosetijas neviens netaisās, un labi, ka tā, bet vienalga 2009. gads ieies vēsturē kā gads, kurā NATO paklanījās un akceptēja vardarbīgu pārdalīšanu valstī, kura, iespējams, ar laiku pati kļūs par NATO dalībvalsti.

Lūk, diplomātijas ierobežojumi. Katru reizi, kad Krievijas cars un viņa pakalpiņi sāk pīkstēt par to, ka ASV paredzētā pretrakešu aizsardzības sistēma Polijā un Čehijā rada ārprātīgus draudus pret Krievijas drošību, nav bijis neviena, kurš attiecīgajai personai spējis pateikt to, kas patiesībā būtu sakāms: "Aizveries! Tu piedzēries esi, ka tādas muļķības gvelz? Prātiņš galīgi izkūkots? Ej pupās!" Angļu valodā ekvivalents būtu "What the f*ck is the matter with you?" Atkal, droši vien labi, ka tā, bet nu bļāviens, cik ilgi Krievijas nenormālajai bezkaunībai visa pārējā pasaule dos zaļo gaismu?!! Tieši šajā ziņā kuņģa jēlumu rada apziņa, cik ļoti daudz eiropiešu ir gatavi spraust asti kājstarpē tāpēc, ka Krievija kontrolē lielus naftas resursus. Bijušais Vācijas vadītājs Šrēders kļuva par gatavo mauku, lai savā valstī nodrošinātu gazpromizāciju, kura pie mums pagaidām vēl tikai saistās ar īpašumtiesību daļu Latvijas gāzē un ar hokeju. Ir jau taisnība, ka ar Krieviju par šo to vajag runāt, ne mazums tāpēc, ka pēc PSRS sabrukuma tā sagrāba vietu ANO Drošības padomē, kur Maskava var nodrošināt tikpat daudz palaidnību un ļaunuma, kā to kādreiz darīja "diplomāti" no PSRS. Taču stingrāku valodu gribētos gan dzirdēt, ne tikai no mūsu Valsts prezidenta, kurš reiz ar caru Vladimiru atļāvās runāt puslīdz atklātā tekstā, bet arī no pasaules grandiem. Nav jau tā, ka Krievija kādreiz aizslēgs robežas un iegrims pavisam sevī. Kremļa kontrolētā nafta un gāze ir vērtīga tikai tādā gadījumā, ja kāds to nopērk. Bet, ja valsts ir nolēmusi, ka tā ir barbars, tad pārējai pasaulei jānodrošinās kā pret barbaru. Barbars mēdz būt pārāk dumjš, lai ar to sanāktu normāla saruna. Bet Abhāzijā viņš tomēr savu izdarīja. Kur viņš rīkosies nākamreiz? Un vai pasaule tam būs gatava?

Jauku visiem dienu. Izņemot barbarus.

piektdiena, 2009. gada 6. marts

Par Repšes "krusta karu"

Labdien, lasītāji!

Šodien laikrakstā Diena ir plaša intervija ar kādreizējo premjerministru un topošo finanšu ministru Einaru Repši, kura vienlaikus rada gan prieku, gan arī bēdas. Prieks par to, ka cilvēks acīmredzot ir sapratis, kas viņa ministrēšanas laikā tik ļoti sagāja greizi: "Savas valdības laikā es biju izvēlējies patiešām tādu krusta karu absolūti pret visiem, kur bija negodīguma ēna pāri, un tādu pilnas šķīstības politiku. Tas toreiz nenesa prasītos augļus." Tā tas ir. Krusta karotāji īpaši nešķiro, kas viņiem stāv ceļā, vai ticīgais vai ķeceris, un Repšes gadījuma "karš" cita starpā noveda pie lielas tiesāšanās, kura valstij nebūt ne vienmēr nāca par labu.

Taču bēdas par to, ka Repše acīmredzot ir gatavs atteikties ne vien no ne īpaši pozitīvām metodēm, bet arī no principa. Jautāts par cilvēkiem, kuri strādā valsts pārvaldes sistēmā par spīti tam, ka pret viņiem izvērstas kriminālapsūdzības, Repše pasaka lūk, ko: "Es teikšu pavisam vienkārši -- mana prioritāte ir veicamie darbi. Es domāju, ka stāvoklis valstī saka, ka mums ir nepieciešams absolūti visiem cilvēkiem, vienalga, kur viņš atrastos, dot iespēju strādāt, sevi parādīt darbā un darīt kaut ko labu." Tas nu ir varen plašs jēdziens, jo tas attiecas arī uz tiem ļautiņiem no kategorijas "absolūti visiem cilvēkiem," kuriem patiesībā no valsts pārvaldes sistēmas būtu jābūt pēc iespējas tālāk. Piemēram, Dienas jautājums bija konkrēti par Valsts ieņēmumu dienestu, kur joprojām strādā Vladimirs Vaškevičs arī pēc tam, kad valsts viņam atņēma pielaidi valsts noslēpumam, savukārt VID vienkārši pārdefinēja viņa amatu tā, lai pielaide vairs nebūtu vajadzīga. Var saprast, ka to vienkārši ignorēja ņirgu objekts Slakteris, jo, pirmkārt, viņa pārstāvētā "Tautas" partija jau sen ir bijusi tikai un vienīgi "savējo" kliķe, kurai patiesībā par tautu ir pilnīgi vienalga, un otrkārt, Slakteris acīmredzot bija pārāk aizņemts ar svešvalodu mācībām, lai pievērstu uzmanību tam, kas darās viņa ministrijai pakļautās iestādēs.

Ja Repše izvēlēsies to pašu ceļu un uz nenoliedzami smagā darba altāra upurēs godīguma principu, tad varu pateikt, ka bez mazākajām šaubām "Jaunais laiks" nākamajās vēlēšanās var rēķināties ar atbalstītāju skaita krasu samazināšanos. Šeptēšanās bija "stabilitātes garanta" un viņa pēcteča darba stils. Nākamā valdība absolūti nedrīkst rīkoties tāpat. Tāpat, kā 2002. gadā, arī tagad negodīgiem valsts darboņiem būtu jātrīc ceļiem. Toreiz JL atnāca ar visai haotisku krusta karu. Nu tas ir atpakal, un karam jāturpinās, lai arī ar citām metodēm un citu pieeju. Ja JL valsti atstās tādā pašā situācijā, kādā to atrada, tad kāda no tā ir jēga?

Jauku visiem atlikušo dienu!

ceturtdiena, 2009. gada 5. marts

Par šautenēm, korumpētām partijām un Patrīciju Kāsu -- pārdomas ceturdienā

Labrīt, lasītāji!

Jautājumā par to, ka Vinetam Veldrem par panākumiem Latvijas labā aizejošais ministru prezidents Ivars Godmanis ir nolēmis piešķirt šauteni, mani patiesībā mazāk interesē tas, ka Veldre amatā bija tik nekompetents, nejēdzīgs un nevienam nevajadzīgs, ka apdāvināšanās nudien atstāj nenopietnu iespaidu. Vairāk mani interesē šī pārsteidzoši "mačo" būšana ar šaujamieroču dāvināšanu. Šādam ierocim tomēr ir un var būt tikai viens mērķis -- ievainot vai nogalināt dzīvu būtni. Jā, protams, var šaut arī uz papīra cilvēciņiem, bet tas jau nenotiek estētisku vajadzību apmierināšanai. Savu lomu laikam spēlē arī medīšana, bet, pirmkārt, man vienmēr licies, ka tas būtu godīgs process tikai tādā gadījumā, ja arī stirniņām un zaķīšiem dotu stroķus un ļautu šaut pretī, un otrkārt, diez vai Veldre ar savu jauno deviņu milimetru pistoli dosies pakaļ lācim vai mežacūkai. Nezinu, nezinu, vai pareizākais signāls, kādu valsts var sūtīt saviem pilsoņiem, ir doma, ka par labi padarītu darbu (protams, tas neattiecas uz Veldri, bet tomēr) balvā ir saņemams nāvējošs ierocis. Nudien nezinu.

***

BNS publicējusi interesantu aptauju, kurā Latvijas ļaudis aptaujāti par to, kura ir viskorumpētākā no mūsu politiskajām partijām. Interesanta tā ir tāpēc, ka, nebūt ne pārsteidzošā kārtā, pirmā vietā ir "Tautas" partija, bet otrā -- "Jaunais laiks." Ja TP gadījumā ir visai nepārprotami skaidri redzams, ka atsevišķos gadījumos konkrēti lēmumi tiek pieņemti atsevišķu un pietiekami konkrētu personu interesēs, tad kur korumpētība meklējama JL, kurš tomēr visilgāk politikā ir atradies opozīcijā? "Rēzeknes burtnīciņu" lieta, par kuru nevar beigt vārīties Atkarīgā, lai arī tiesa jau ļoti sen ir pateikusi, ka tur nozieguma nebija? Un vēl vairāk, kā JL var šajā aptaujā būt priekšā zaļajiem zemniekiem, kuri sava suteniera glābšanai pat mēģinājuši legalizēt naudas atmazgāšanu?! Taču arī šeit ir visai briesmīgāks faktors -- aptaujā ļaudīm tika jautāts arī, par kuru partiju viņi būtu gatavi balsot. Pētnieki ziņo, ka ne īpaši daudzi atzina, ka vēlreiz gribētu balsot par "Tautas" partiju, bet viņu starpā bija arī viens bariņš to, kuri partiju uzskata par vienu no korumpētākajām. Un te nu jāatgriežas pie kaut kā tāda, ko esmu rakstījis pietiekami bieži -- korupcija Latvijā nekur nepazudīs, kamēr sabiedrība pret to saglabās iecietību. Nopietnās valstīs korumpēti politikāņi tiek padzīti ar vislielāko mietu. Pie mums un Itālijā viņi tiek celti godā. Marasms.

***

Un pēdīgi, šodien Dienā kāds M. Rudzītis lasītāja vēstulē baras par to, ka Intars Busulis Maksavā "nedziedās dziesmu, par kuru cilvēki balsoja. Tā būs cita dziesma, parodija -- krievu valodā." Pirmkārt, Intars Busulis ir viens no Latvijas profesionālākajiem dziedātājiem un, ja dziesma "Probka" būs "parodija," tad tas tā arī būs domāts. Bet otrkārt, saucu atmiņā 2004. gada Eirovīziju, kura notika Stambulā. Pirms tam Latvijas Televīzija demonstrēja Zviedrijas Eirodziesmas finālu, kurā uzvarēja meitene vārdā Lēna Filipsone. Pēc uzvaras es viņai pajautāju, vai arī Stambulā viņa savu dziesmu dziedās zviedru valodā. Viņa uz mani tā dīvaini paskatījās un atbildēja, "Nē, es protams dziedāšu angļu valodā." Stambulā viņa ar dziesmu "It Hurts" saņēma dalītu piekto vietu un 170 punktus. Eirovīzija ir konkurss, katrs dara to, kas viņaprāt ir nepieciešams. Kā rakstīju iepriekš, krievu valodu tomēr pasaulē prot lielāks iedzīvotāju skaits, nekā latviešu. Lai Intaram veicas. Un, starp citu, šur tur presē parādījies apgalvojums, ka arī lieliskā Patrīcija Kāsa Maskavā dziedāšot krievu valodā. Viņas dziesma saucas "Et S'il Fallait le Faire," tā, manuprāt, tomēr nav krievu valoda.

Jauku visiem dienu!

trešdiena, 2009. gada 4. marts

Pa fikso -- aizejošais buldozers, lidosta un aviokompānija

Labrīt, lasītāji!

Vēl Valdis Dombrovskis nav paguvis savu valdību sastādīt, lai gan aprises tai jau rādās. Tāpēc patlaban ir pareizais laiks, lai tā pa fikso izdarītu to, kas aizejošajai politiskajai "elitei" vēl nav izdevies. Piemēram, paziņot rezultātus konkursam par Rīgas lidostas tālāko attīstību. Te redzama aizejošā (un paldies Dievam, ka aizejošā) buldozera attieksme pret dzīvi. Konkursā uzvarējusi kompānija no Turcijas, kura nekad nav darbojusies Eiropas Savienībā. Tas vēl būtu mazākais jautājums. Lielākais ir par lidostas nākotni. Buldozers un potenciālie lidostas attīstītāji paredz, ka laikā līdz 2030. gadam lidostu izmantos sliktākajā gadījumā 13,2, bet labākajā -- 42,5 miljoni pasažieru gadā. Tā nu starp cipariem ir milzīga atšķirība. Starptautiskā Gaisa satiksmes organizācija, tā informē Diena, paredz pasažieru skaitu starp 8,6 un 14 miljoniem pasažieru gadā. Un arī tā nu starp cipariem ir milzīga atšķirība. It kā no valsts šajā procesā nekas netiks prasīts ... ja nu vien līdzfinansējums Eiropas naudai, ar kuru būvēšot dzelzceļa pievadu, pievadceļus, peronus -- ES došot 110 miljonus eiro, no valsts tiks sagaidīts pārējais. Pieci santīmi tie nebūs, tas nu reiz ir skaidrs. Te jāņem vērā arī tas, ko par buldozera sarīkoto konkursu pateica tomēr stipri labāk pazīstams uzņēmums Siemens -- tam neesot bijusi pārliecība, ka Latvija piedāvā uzticamus datus par valsts un lidostas stāvokli. Protams, zinot buldozera "principus," tas nudien nav nekāds pārsteigums.

Nepārprotiet. Es tikai priecāšos, ja lidosta kļūs modernāka un it īpaši, ja uz to varēs nokļūt ātrgaitas vilcienā, nevis autobusā, kurš kursē labi, ja reizi stundā. Vispār par lidostu prieks, esmu tās pakalpojumus izmantojis kopš padomju laika, neviens nevarēs noliegt, ka kādreizējais visnotaļ briesmīgais ūķis ir kļuvis daudz plašāks, gaišāks un visnotaļ jaukāks. Taču te kārtējo reizi rodas pāris jautājumu. Dienas Bizness ziņo, ka turku firmai konkursa rezultāti tapa zināmi aizvakar, tātad -- pirmdien. Vakar notika valdības sēde un arī preses konference, kurā viņi piedalījās pēc steigšus ieplānotas vizītes Rīgā (bija nepieciešams lidot uzņēmuma privātajā lidmašīnā). Tas liecina par nopietnību? Otrkārt, nav skaidrības par to, kam lidosta pēc grandiozās pārbūves piederēs. Lidostas šefs Krišjānis Peters ir teicis, ka valsts katrā gadījumā saglabās vismaz 51 procentu. Buldozers vakar valdības sēdē teica, ka valstij piederēs 10 procenti. Tas ir tas pats buldozers, kurš ir uzstājis, ka valstij nevajag pārdot Lattelecom, no kā laikam jāsecina, ka pat viņš uzskata, ka telekomunikāciju kompānija ir daudzsološāka par lidostu. Vēl vairāk jāapšauba viņa lielīšanās par 40 miljoniem pasažieru. Katrā gadījumā sarunas ar turkiem vēl nav beigušās. Domājams, ka jautājums iekritīs nākamā satiksmes ministra (tas varētu būt tēvzemietis Kaspars Gerhards) klēpī.

Un, ja reiz par lidostu, tad arī par tās galveno klientu airBaltic. Kā vienmēr, vasarā došos uz Ameriku apmeklēt māsas un citus radiniekus. Internetā airBaltic par biļeti piedāvāja visnotaļ astronomisku cenu -- gandrīz divas reizes lielāku, nekā piedāvāja poļu aviokompānija LOT, turklāt arī ļoti krietni lielāku par to, kuru maksāju pērn divas dienas pirms Ziemassvētkiem, tātad -- aviokompāniju pat ļoti aktīvajā sezonā. Zvanīju uz airBaltic -- varbūt kaut ko var sarunāt? Meitene ilgi klabināja pa taustiņiem un tad priecīga paziņoja, ka atradusies biļete par gandrīz to pašu cenu, kādu piedāvā poļi. Klabināja vēl drusciņ un tad pateica oi, nē, atvainojiet, patiesībā cena būs ... ne gluži tik astronomiska, kāda bija internetā, bet vienalga 40 procentus augstāka par LOT piedāvāto cenu. Bet kronis visam ir kaut kas cits. Nebūdams gatavs maksāt airBaltic pieprasīto cenu, es iegāju aviokompānijas SAS mājas lapā un nopirku biļeti precīzi tajā pašā reisā, par kuru airBaltic prasīja daudz -- un samaksāju par 40 procentiem mazāk. No kā izriet, ka naudu saņems zviedri, nevis Latvijas nacionālā aviokompānija (izņemot to mazo procentu, kāds pienāksies par manis aizvešanu no Rīgas un Kopenhāgenu). Lūk, milzīgā konkurence un attīstība, par kādu dižojies buldozers pēc tam, kad, pārkāpjot Eiropas Savienības konkurences noteikumus, viņš no Rīgas lidostas ir padzinis teju vai visus pēc kārtas. Tāpēc, lasītāji, ieteikums: Darījumos ar airBaltic vispirms pārbaudiet, ko piedāvā tās it kā mazākumakcionārs SAS. Varēsit ietaupīt.

Jauku visiem dienu!

otrdiena, 2009. gada 3. marts

Kā jau vienmēr -- politika un tieslietas

Labrīt, lasītāji!

Divās jomās šodien jādomā par jēdzienu "kā jau vienmēr." Pirmā ir politika. Nav jau nekāda pārsteiguma, ka Godmanis un Slakteris tagad vāvuļo, ka patiesībā valsts ekonomiskā situācija nemaz tik traka nav un nav un nav. Abiem džentlmeņiem taču jāglābj reputācija, cik vien iespējams. It īpaši Slakterim, par kuru joprojām ņirgājas pat tik nopietna instance, kā Lielbritānijas ziņu žurnāls The Economist. Var cilvēks darīt ko vien vēlas, bet viņš visu pārējo mūžu staigās ar vārdiem "nothing special" uz pieres. Viņējā ir ministrija, par kuras kompetenci publiski ir runājis Valsts prezidents, un diez vai tā būs sakritība, ka Valsts prezidents ar paziņojumu par kompetences trūkumu nāca tieši pēc tam, kad bija ticies ar Starptautiskā valūtas fonda pārstāvjiem. Kas attiecas uz Godmani, viņš vienmēr ir bijis strīdīgs cilvēks. Vieni viņam ir pateicīgi par valsts izvešanu no PSRS, citi atceras, ka viņš nāca ar savām krāsniņām un "iznīcināja rūpniecību" (tas gan lielākoties ir mīts, bet tomēr). Tagad viņš atkal ir pavadījis veselu gadu, demonstrējot saraukto pieri un milzīgo nopietnību, ar kādu viņš pieiet visam pēc kārtas. (Patiesi jābrīnās, vai arī mājās viņš izturās tāpat: "Tā, sieva. Punkts viens. Olas šorīt neēdīsim, tās ir par treknu. Punkts divi. Kafija mums ir par dārgu, turpmāk dzersim kefīru. Punkts trīs...") Taču ar visu pieres raukšanu, Latvija tomēr atrodas dziļos mēslos. Negrib taču cilvēks par to uzņemties to atbildību, kāda tomēr būtu jāuzņemas cilvēkam, kurš pie stūres ir bijis jau 14 mēnešu garumā. Tāpēc tagad var skaidrot, ka patiesībā viss ir jauki. Vien nelaime, ka Godmanis kopā ar pārējiem valdošās "elites" pārstāvjiem uzticības kredītu iztērēja jau ļoti, ļoti sen.

Neesmu ekonomists. Nav ne jausmas, vai patlaban valsts budžetā tiešām pietrūkst 700 miljoni latu. Taču esmu politikas novērotājs un kārtējo reizi jūtu nākam sliktu dūšu, kad skatos, kā politikāņiem svarīgāka ir pozicionēšanās, manevrēšana un shēmošana, nekā valsts un tās nākotne. Slakterim it īpaši nevajadzēja sākt plātīties ar finanšu veiksmēm, jo nudien šķiet, ka viņš par valsts tautsaimniecību daudz vairāk par mani nezina. Pirmais piemērs par "kā jau vienmēr."

***

Otrs piemērs par "kā jau vienmēr" saistās ar Puzes ķeizariņu un viņa kroņprinci, kurus abus it kā tiesā par milzīgu daudzumu finanšu smuču, lai neteiktu krietni, krietni smagāk. "It kā" tiesā tāpēc, ka tiesāšana kā tāda vēl nav sākusies, ķeizars, kroņprincis un viņu aizstāvji tiesu ir bombardējuši ar lielu skaitu "lūgumu" par to, ka prokurori ir slikti, izmeklēšanu vajag sākt no jauna, vajag mainīt pārvaldītāju arestētajiem aktīviem, no rītiem nevajag tiesāties tāpēc, ka ķeizaram ir vajadzīga fizioterapija, tualetes papīrs tualetes telpā ir nepietiekami mīksts, logus tiesas zālē vajag turēt vaļā no rītiem un ciet pēcpusdienās, jo citādi ķeizaram un kroņprincim var piemesties saules dūriens u.tt., u.tjp., u.tml. (iespējams, ka daži no minētajiem lūgumiem nav īsti). Te nu gan risinājums ir viens. Mainīt drošības līdzekli un abus censoņus likt atpakaļ aiz restēm. Tad gan centieni procesu paildzināt līdz 2048. gada oktobrim beigtos, kā ar nazi nogriezti. Šī ir lieta, ar kuru Latvijai ir pieredze, un nebūt ne jauka -- visi atceramies, kā Lavents darīja visu iespējamo un pat šķietami neiespējamo, lai viņa "tiesāšana" turpinātos daudzu gadu garumā. Arī tā dēvētais digitalizācijas skandāls nav pat tuvu tiesāšanai pēc būtības. Tāpēc atkal doma "kā jau vienmēr." Protams, vienu labu lietu par to visu var teikt -- kamēr Puzes ķeizariņu tiesā, pat viņa mēli izkārušās prostitūtas Saeimā neuzdrīkstas viņu bīdīt premjerēšanas virzienā. Censties legalizēt viņam inkriminētos noziegumus vai arī viņu amnestēt priekšlaicīgi -- to gan var, bet vismaz varam justies pasargāti no šī cilvēkbērna iesaistīšanās lielajā politikā.

Vēl tik varētu vēlēties, kaut kāds izdomātu veidu, kā garantēt, ka Šlesers nekļūs par Rīgas mēru, jo to nu reiz Latvijas galvaspilsēta nevar atļauties.

Jauku visiem dienu!

svētdiena, 2009. gada 1. marts

Par Eirovīziju

Labrīt, lasītāji!

Pirms diviem gadiem Intars Busulis pamēģināja laimi Latvijas Eirodziesmas konkursā ar dziesmu krievu valodā. Tajā gadā viņā palika otrā vietā aiz Bonapartiem, un atceros togad padomājis, ka Latvijā ar krievu valodā dziedātu dziesmu iegūt otro vietu -- tas ir visai ievērojams sasniegums. Šogad Intars pamēģināja atkal, dziedāja latviešu valodā ... un uzvarēja. Taču Eirovīzijas publikai 14. maijā, kad Maskavā notiks tas pusfināls, kurā piedalīsies arī Latvija, dziesmu "Sastrēgums" nebūs lemts dzirdēt. Maskavā Intars Busulis dziedās krievu valodā. Dziesma sauksies "Probka," tai vārdus ir sacerējis dzejnieks Sergejs Timofejevs.

Lūk, pirmais instinkts, kurš manī uzjundījās, kad izlasīju par Intara uzvaru un tai sekojošo paziņojumu. Tas ir nacionālistisks instinkts -- nepietiek ar to vien, ka mākslinieks dziedās svešā valodā, viņš brauks uz kādreizējo okupētājvalsti, lai tur dziedātu okupētāju valodā. Taču tūlīt pat jāatceras, ka Eirovīzija pirmkārt ir konkurss. Latviešu valodu ārpus Latvijas neprot tikpat kā neviens, ja neskaita tos daudzos latviešus, kuri dzīvo Īrijā un citur "vecajā" Eiropā. Savukārt krievu valoda ir stipri plašāk saprotama. Nez vai tāpēc vien ļaudis, kuri cer uz "12 points go to Russia" nonāks pie secinājuma, ka punkti ir jāatņem Krievijai (tur nacionālais fināls paredzēts 7. martā) un jāatdod Latvijai, taču nepārprotami ir skaidrs, ka krievu valodu prot lielāks skaits Eirovīzijas skatītāju, nekā latviešu valodu. Vēl vairāk, Intars noteikti krievu valodā dzied daudz, daudz labāk, nekā vakar Ventspilī pietiekami daudz finālistu dziedāja angļu valodā. Protams, kropla angļu valoda nekāds milzīgs šķērslis nav, kā pērn to uzskatāmi pierādīja Dima Bilans, bet tomēr.

Kopumā, manuprāt, šogad Latvijas finālā neiekļuva vairākas dziesmas, kurām tur bija jābūt, pirmkārt runa ir par Valtera Frīdenberga dziesmu "For a Better Tomorrow" -- nepārprotami Eirovīzijas tipa dziesma, turklāt Valteram, atšķirībā no dažiem citiem konkursa dalībniekiem, angļu valodas izruna ir līmenī. Savukārt finālā iekļuva pāris dziesmu, kurām tur absolūti nebija vietas. Būšu smalkjūtīgs un vārdā nevienu nesaukšu, bet angļu valodu var ne tikai slikti izdziedāt, bet arī pilnībā nomušīt, un atsevišķiem dziedoņiem, ja vien viņi angļu valodā vēlēsies dziedāt arī turpmāk, tomēr būtu jāpavada laiks kopā ar kādu, kas ar to var palīdzēt. Vēl jāatzīst, ka uz skatuves bija redzams arī vismaz viens priekšnesums, kura zemsvītras tēma bija "Es paskatījos, ko darīja kāds, kam pagājušā gadā Eirovīzijā izdevās pat ļoti labi un darīšu tāpat." Ja reiz pateikts tas, tad būšu arī pozitīvs -- Triānas parka mūzika nav man tuvākajā stilā, taču Agnese Rakovska ir tik interesanta dziedātāja, ka varu skatīties un klausīties vēl un vēl. Un Ivetas Baumanes un Ivo Grīsniņa-Grīšļa "Tic-Tac" es vakar dungoju visas dienas garumā, un man ir žēl, ka klausītāji to nenovērtēja pietiekami, lai vismaz dziesma iekļūtu superfinālā.

Pirms pāris dienām kādā intervijā teicu, ka reiz Eirodziesmas fināls ir beidzies, es vismaz Eirovīzijas kontekstā automātiski kļūstu par uzvarētāja lielāko fanu, un tā tas ir arī šoreiz. Turēšu visus iespējamos īkšķus par Intaru Busuli, jo viņam ir vienkārši fantastiska balss, redzēsim, kā to novērtēs publika Maskavā un Eiropā. Latvija piedalīsies Eirovīzijas otrā pusfinālā 14. maijā kopā ar Albāniju, Azerbaidžānu, Horvātiju, Kipru, Dāniju, Igauniju, Grieķiju, Ungāriju, Īriju, Lietuvu, Moldovu, Nīderlandi, Norvēģiju, Poliju, Serbiju, Slovākiju, Slovēniju un Ukrainu. Mērķis -- pirmais desmitnieks, deviņas dziesmas izvēlēsies balsotāji minētajās valstīs plus vēl Francijā un Krievijā (abas Maskavā būs "supervalstis" -- Francija kā viena no Eiropas Raidorganizāciju savienības lielajām valstīm, Krievija kā konkursa organizētāja; pārējās lielvalstis Anglija, Spānija un Vācija balsos pirmajā pusfinālā), vienu izvēlēsies žūrija. Nereāli tas nebūt nav, un vēlēsim Intaram lielu veiksmi.

Jauku visiem dienu!
 

free counter