Labdien, lasītāji!
Šajās dienās Rīgā pulcējas 6. Latvijas ārstu kongress. Tas notiek zem jubilejas zīmes -- tas bija tieši pirms 20 gadiem, kad latviešu ārsti no visas pasaules pulcējās Rīgā un laikā, kad nudien viss juka un bruka. Tas bija 1989. gada jūnijs -- vēl priekšā bija Latvijas neatkarības atjaunošana un viss pārējais.
Patlaban ārsti sanākuši kopā vismaz daļēji līdzīgā situācijā. Ārsti daudz diskutēja par to, ka pacientiem vairs neesot naudas, tāpēc esot jāatliek operācijas un jāslēdz slimnīcas. "Medicīnā paliks neliels reāli praktizējošs speciālistu kopums, kurš pakalpojumus sniegs lielākoties par maksu. Es neredzu risinājumu, kā tālāk dzīvos veselības nozare. Man nav atbildes" -- tā teicis viens no pasākuma dalībniekiem. Daudz runāts par reformu nepieciešamību. Daudz runāts par to, kādi būs reformu rezultāti. Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš, kā zinām, pats pēc profesijas ir ķirurgs, ārstiem pateica, ka viņi esot pati apzinīgākā sabiedrības daļa, un domājot par reformām medicīnā, pašiem ārstiem esot jāveido konsultatīva padome.
Lai tā būtu. Ārsti, medmāsas un citi medicīnas pakalpojumu sniedzēji droši vien labāk zina, kas sektorā ir vajadzīgs, nekā politiķi, kuriem ar medicīnu bijušas tikai pacienta attiecības. Lūk, ko solījis Latvijas Ārstu biedrības vadītājs, mūžam lielīgais kādreizējais Saeimas deputāts Pēteris Apinis: ""Es neiepriecināšu tos, kas netic Latvijas medicīnas nākotnei un izaugsmei, jo es skaidri redzu iespējas jau pēc dažiem gadiem atgriezties pasaules medicīnas un veselības aprūpes augšgalā. Es neiepriecināšu birokrātus un liekēžus dažādās valsts pārvaldes struktūrās, jo norādīšu uz viņu darbības bezjēdzību."
Taču divas lietas tomēr te ir sakāmas. Pirmkārt, tam bija jābūt Amerikā praktizējošam latviešu ārstam, kurš nāca ar šo domu: "Mēs gan zinām, ko katras nozares vadošie speciālisti domā. Bet ko domā tie cilvēki, kas strādā kaut kur dziļi laukos? Man, cilvēkam no ārpuses, to būtu ļoti svarīgi uzzināt." Nudien, turklāt jādomā ne vien par profesionāļiem, bet arī par tiem, kurus viņi aprūpē. Tantiņa dziļajos laukos, kura pirms krīzes sākuma vēl varbūt kaut kā varēja aizsteberēt uz tuvāko slimnīcu, nu daudzviet ir palikusi pie pavisam sasistas siles. Slimnīcu slēgšana, kā esmu rakstījis citreiz, varbūt ir racionāla, bet it īpaši pie apstākļiem, ka laukos arī ar sabiedrisko transportu tā ir kā ir (un tas ir ļoti maigi teikts), daudziem cilvēkiem būtībā medicīnas pakalpojumi vairs nebūs īpaši pieejami. Un te ir arī runa par ko citu -- par to, ka tie, kuri ir pie centrālās teikšanas, ne vienmēr domā par tiem, kuri ir perifērijā.
Otra lieta ir viena no medicīnas profesijas tumšākajām ēnas pusēm, un par to kongresa atreferējumos nelasīju ne vārda. Runa ir par tā dēvētajām "pateicībām." Pirms diviem gadiem šī lieta tika piekārta pie lielā zvana, jo izrādījās, ka cilvēks, kuru atsevišķi valdošās bandas locekļi izvilka no piedurknes, lai viņš kļūtu par Valsts prezidentu, pats ir pieņēmis šos maksājumus, kurus citādi, kā par kukuļiem saukt ir neiespējami, piedevām viņš tos nav uzrādījis valsts amatpersonas deklarācijā, tātad -- ir melojis par saviem ienākumiem. Toreiz jaunceptais prezidents dievojās, ka viņš šai lietai pievērsīs prezidenta uzmanību. Bet, vismaz cik man zināms, nekas nav noticis. Krīze skar arī ārstus. Ja tās apstākļos no pacientiem var izspiest aploksni zem galda, vai būs tikai daži individuāli ārsti, kuri nepakļausies šādam kārdinājumam? Nepārprotiet -- medicīnas speciālisti Latvijā ir pat ļoti nepieciešami, un esmu simtpunktīgi pārliecināts, ka viņu vairums darbu dara apzinīgi un godīgi. Taču ēst vajag arī dakteriem, un noteikti neesmu vienīgais Latvijas iedzīvotājs, kuram joprojām, pie daktera ejot, ir neērti jautājumi par vai dot, cik dot, u.tml. Turklāt tas nemaz nebija tik sen, kad man tuvinieks gulēja palātā, kurā arī bija izmisis večuks -- izmisis tāpēc, ka dzīvības glābšanas operāciju viņam ķirurgs bija gatavs piedāvāt tikai pēc tam, kad večuks samaksās papildu 300 latu, kuru večukam, protams, nebija. Šis ir briesmīgs kauna traips uz medicīnas profesijas mundiera, un ļoti ceru, ka 6. Latvijas ārstu kongresā vismaz aizkulisēs par to tiek runāts intensīvi.
Jauku visiem dienu.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
2 komentāri:
Diemžēl pēdējo gadu notikumi veselības aprūpes nozarē liek man domāt, ka kamēr ar nozares vadīšanu nodarbosies paši ārsti, rezultāts būs pielīdzināms āžu nominēšanai par dārzniekiem. Viņi visi taču ir esošās sistēmas produkti, un vienkārši nav spējīgi to mainīt.
Esmu ievērojis, ka pēdējos gados mums visu laiku tiek uzspiests runāt par ētiku, arī par ārsta ētika. Jā, kopš Otrā pasaules kara bezmaz vai visās medīcīnas augstskolās māca ētiku. Tas ir tāpēc, ka pēdējā psaules karā ārsti atļāvās eksperimentēt ar cilvēkiem, piedalījās zvērībās. Taču ir viena nianse. Par ētikas pārkāpumu ārstu tā nesoda, vismaz tā saucamais sods par ētikas pārkāpumiem mūsdienās ir smieklīgs. Jārunā par juridiskas dabas jautājumiem. Ja ārsts pieprasa 300 latus pirms operācijas un apzināti atstāj cilvēku nelaimē, tad par to ir paredzēta kriminālā atbildība. Kad pāris tādus iesēdinās aiz restēm, tad varbūt citi pievaldīs savas ķepiņas iedzīvoties uz citu cilvēku nelaimes rēķina (turklāt izmantojot par mūsu nodokļu naudu pirktās iekārtas, uzturētās telpas utt.). Tas attiecās ne tikai uz ārstiem. Tas pats attiecās arī uz tiesu sistēmu, kas tik tālu korumpējusies un palikusi nekaunīga savā cinismā, ka brīnums kā tos cilvēkus (zemlopus) zeme nes. Jautājums ir, kā mums panākt, lai Latvijā, V.Vīķes Freibergas vārdiem runājot, nebūtu pīļu dīķis vis kura laižas daži mafiozņiki? Un vēl es brīnos, ka visvarenā ASV valdība no šiem neliešiem nenorobežojas.
Ierakstīt komentāru