svētdiena, 2009. gada 5. aprīlis

Par šo pavasarīgo, burvīgo dienu

Labdien, lasītāji!

Sveicu visus Pūpolu svētdienā, kura ievada Kluso nedēļu un mūsu valstī kaut kā sajauc vienkopus tradicionālo latviešu ticību par Dieviņu, Laimes māti un pārējām dievībām, ar kristietības stāstu par Jēzus kristus pēdējām dienām uz šīs Zemes. Piektdien atzīmēsim Viņa krustā sišanu, bet nākamajā svētdienā -- Viņa augšāmcelšanos. Ticīgam cilvēkam tā ir ticības kulminācija, šis stāsts par augšāmcēlušos cilvēku ... vienu vienīgo, kuram, cik vien zināms, ir izdevies to izdarīt. Jo Viņš jau nebija vienkāršs cilvēks. Viņš bija cilvēks, kurš pilnībā pārmainīja pasauli. Veids, kādā par Viņu stāstīts, kristiešiem nav nekas unikāls. Ilgi, ilgi pirms Kristus piedzimšanas bija arī pagānu stāsts par cilvēku, kurš dzimis no nevainīgas jaunavas, kļuvis par sludinātāju un sists krustā. Lai arī ko neapgalvotu kristiešu fundamentālisti, arī pašā Bībelē par Kristus stāstu (un ne tikai) ir ievērojamas pretrunas. Bet tas jau nav būtiski, jo ticības pamatā ir lūk, kāda pārliecība -- Viņš nāca, lai pasauli glābtu no grēka, un Jāņa evaņģēlija 14. nodaļā ir šīs pārliecības centrālie vārdi: "Ikviens, kurš man tic, iemantos mūžīgo dzīvību." Un viss. Mums nav aktīvi jāmeklē glābšana, mums nav jāraizējas par to, kā īsti saprast mācību "Mīli savu tuvāko," jo ne katrs var izdomāt, kurš tad ir tas tuvākais, un reizēm tuvākie var būt arī ne visai mīlami. Nemaz nerunājot par visu to, kas Bībelē ir teikts "drīkst un nedrīkst" kategorijās. Tāpēc jau tie, kuri apgalvo, ka katrs vārds Bībelē ir svēta un mūžīga patiesība, ir tik milzīgi liekuļi. Kā esmu rakstījis citreiz, pat tādi ļaudis, kā trokšņainās un naidīgās Pārdaugvas sektas pārstāvji nekad nav baznīcā sekojuši instrukcijām, kādas meklējamas Mozus 3. grāmatā par upuriem un upurēšanu. Viņi ignorē visu, kas tur teikts par sievietes nešķīstību, par to, ko drīkst un nedrīkst ēst, par to, kā jātīra māja. Bet arī uz viņiem attiecas Jāņa evaņģēlijā paustais ... jā, arī tad, ja viņi ir pārliecināti, ka glābšana pieder tikai viņiem un nevienam citam. Tā nu ir viena fantastiska augstprātība, un tai ar Jēzu ir patiešām ļoti maz sakara.

Latvija nav pati kristīgākā valsts pasaulē, un arī latviešu etniskajā dzīves ziņā šis ir gaišs laiks -- laiks, kad saule nāk no tumsas un atgriežas gaismā. Kā zinādams, Latvijas klimats šogad piedāvājis pavasara atjaunošanai patiešām burvīgu laiku. Un tāpēc nav izšķiroši, vai katrs lasītājs nākamajās dienās sekos Kristus ciešanu ceļam, baudīs Dieviņa dotos dabas skaistumus, vai vienkārši papriecāsies, ka nav jāiet skolā. Nav arī izšķiroši, vai domas ir par Lieldienām vai par Lielo dienu. Mēs visi esam svētīti. Laimīgu visiem šo Pūpolu vai Palmu svētdienu un...

Jauku visiem dienu!

2 komentāri:

bush teica...

Šai sakarā..

Kāds cilvēks prasīja, kāds sakars ir zaķim un olām ar Lieldienām. Tad, pēcāk, parakājies, viņš teica piedošanu, jautājums ir jāpārfrāzē - kāds sakars Jēzum Kristum ir ar Lieldienām?

valdis teica...

Pavasaris ir jauka lieta, un, vispār, arī gadalaiki. Tas parāda laika rituma mazākus un lielākus lokus.
Ne velti, lai arī cilvēks cēlies Āfrikā, civilizācija attīstījās mērenos grādos, jo tur ir lielāka dažādība, un jādomā kā pārziemot.
Man kā tehnokrātam šķiet, ka reliģija ir tur, kur nav zināšanu. Tehnokrāti Dievu redz pie Lielā sprādziena un konstanšu smalkā skaņojuma. Bet bībele ir ganu teikas iztulkotas latviešu valodā bez pavēles izteiksmes.

 

free counter