Par karoga (ne)celšanu

Labrīt, lasītāji!

Viņdien Latvijas Tiesībsargs Romāns Apsītis paziņoja, ka noteikumi par karogu pacelšanu pie privātmājām ir apšaubāmi no cilvēka tiesību viedokļa. Lieki teikt, ka šī vēsts ir pagalam satraukusi latviešu nacionālistisko galu, bet jāsaka, ka tiesībsargam ir absolūta taisnība.

Karoga pacelšana mūsu valstī ir obligāta dažādos gadījumos, bet tie visi saistās ar obligātu pārliecību. 11. novembrī privātmājas īpašniekam jābūt pārliecinātam, ka viņš godā Latvijas bruņotos spēkus, 18. novembrī -- ka viņš godā Latvijas valsti. Tik tālu vēl var likties, ka viss ir kārtībā, jo, kā nekā, valsts oficiālie svētki. Tiesa, arī šajā gadījumā politikāņi varētu darīt krietni vairāk, lai Latviju arvien lielāks skaits valsts iedzīvotāju vairs neuzskatītu par "šo valsti," bet gan par savu valsti.

Bet tālāk? Ir arī divas citas kategorijas karoga celšanai. Viena saistās, piedodiet, ar latviešu tautas mazohismu. Pareizi kādreiz internetā ir jautājis viens no Latvijas redzamākajiem politologiem: Vai tiešām pasaulē ir sevi cienošas un demokrātiskas valstis, kuras visiem liek pacelt karogu, lai pieminētu savu okupāciju? Par to esmu rakstījis arī citreiz -- valstī ir veselas trīs dienas, kurās ir paģērēta komunistu briesmu darbu pieminēšana, ne vien deportāciju gada dienās martā un jūnijā, bet arī decembra pirmajā svētdienā, kurai nu, piedodiet, galīgi nekāda sakara ar to visu nav, ja nu vienīgi kāds grib domāt, ka katra diena Padumjajā savienībā bija traģēdija, un tādā gadījumā karogu ar sēru lenti var celt katru dienu. Aizmirst vēsturi, protams, nevajag, bet vai vajag sevi regulāri ar to šaustīt? Nu, diez vai.

Otra kategorija saistās ar ārzemju līderiem, kuri tā vai cita iemesla dēļ ierodas Latvijā, un te nu var būt pavisam konkrēti iebildumi. Piemēram, februārī Rīgā viesojās Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, kuru citādi, kā par diktatoru nosaukt būtu pagrūti. Viņš ir viens no tiem Centrālāzijas bosiem, kuriem pieder pašiem savs parlaments, kurš ir pavisam gatavs bosam nodrošināt jauku dzīvi un amatu līdz pat ļoti tālai nākotnei, E. Rahmona gadījumā -- vismaz līdz 2020. gadam. Tiesa, nav viņš tikpat liels maniaks, kā kādreizējais diktators kaimiņvalstī Turkmenistānā, bet maniaks no Turkmenistānas nekad uz Latviju nebrauca. Toties E. Rahmons atbrauca. Kāpēc man būtu jāpaceļ karogs, lai godinātu cilvēku, kurš ir diktators valstī, kuru cilvēka tiesību organizācija Freedom House atzīst par "nebrīvu"? Lai savu karogu ceļ valsts un pašvaldības iestādes, man personīgi ir lieli iebildumi pret pasaules diktatoru godināšanu, pilnīgi neatkarīgi no tā, vai to dara mūsu valsts ļaudis braucot pie viņiem vai otrādi. Atkal -- ja viņi citādi nevar un, piemēram, Valsts prezidentam ir jādodas pie Centrālāzijas diktatoriem ar solījumu, ar viņiem par tik piņķerīgu jautājumu, kā elementāras cilvēka tiesības, vispār nerunāt, tad tā ir viņu darīšana, lai arī cik tas nožēlojami nebūtu. Bet likt visiem Latvijas iedzīvotājiem dziedāt līdz -- atvainojiet, bet tas ir garām. Tiesībsargam ir taisnība.

Jauku visiem dienu!