Virsrakstā citētā frāze manā leksikā nonākusi pateicoties Čikāgas Piecīšiem. Amerikas letiņu supergrupa kādreiz koncertu laikā uz skatuvi aicināja "palīgus" no publikas, un neiztrūkstoša bija minētā grupas garīgā tēva Alberta Legzdiņa replika, kamēr publikā ļaudis pārdomāja, kurš tad pakļausies komiķu un satīriķu apstrādāšanai. Protams, A. Legzdiņš nekad ar pirkstu nevienam nerādīja, viņš bija un ir nesatricināms džentlmenis, bet uzjautrināšanās vienmēr bija ievērojama.
Par to nācās domāt, lasot par lēto biļešu aviokompānijas Ryan Air paziņojumu, ka turpmāk, iespējams, tā no korpulentākiem pasažieriem iekasēs papildu samaksu. Uzreiz jāsaka, es nekad neesmu bijis Ryan Air pasažieris, taču šī vēsts piesaistīja manu uzmanību pirmām kārtām kā cilvēka tiesību jautājums. Vai tad pārlieku tuklam cilvēkam jau tā nav pietiekami daudz problēmu, lai nebūtu jārēķinās vēl ar šādu uzbrukumu?! Galu galā, blakus cilvēkiem, kuri ir resni tāpēc, ka viņi dzīvē ir bijuši slinki un neumzanīgi paši par sevi, ir arī cilvēki, kuriem liekais svars ir konkrēta medicīnas vai ģenētikas problēma. Taču pēc šī pirmā instinkta, apjēdzu divas lietas. Pirmkārt, Ryan Air nav pirmā pasaules aviokompānija, kurai šāda doma ir ienākusi prātā, un tāpēc tai atsevišķi brukt virsū nevarētu. Bet otrkārt, piedodi Dievs ... man klusībā tomēr liekas, ka tā nav pati sliktākā doma, un pateikšu, kāpēc.
Lasītāji zinās, ka es šad tad aizbraucu uz Ameriku, aplūkot radiņus. Ja kas, te ir mana jaunākā radiniece tālajos krastos, un vai viņa nav viena riktīga skaistulīte? Tā ir Līgiņa Filipsa, viņai tagad ir deviņi mēneši.
Bet ne par to šis stāsts. Bija reize, kad biju cītīgi sakrājis santīmus un latiņus un iegādājies sev biznesa klases biļeti. Jutos laimīgs -- lidojums atpakaļ no Čikāgas ir naktī, padomāju, ka nu pirmo reizi visā mūžā varēšu pa nakti vismaz pasnaust, ja ne izgulēties pavisam, un pēc astoņām stundām Kopenhāgenā un tad tālāk Rīgā ieradīšos atpūties, svaigs un lustīgs. Lika drusku pagaidīt. Apmēram 15 sekundes pirms lidmašīnas atiešanas tajā ievēlās cilvēks, kurš apsēdās man blakus un burtiski trīs sekunžu laikā aizmiga. Viņa korpulentums nebija galvenais jautājums, pirmkārt, nemaz tik resns viņš nebija, un otrkārt, varu apliecināt, ka SAS biznesa klases sēdekļi ir patiešām plati un ļoti ērti -- zinu, ka ekonomiskās krīzes laikā tā nav smuki teikt, bet, ja kāds to var atļauties -- iesaku. Problēma bija, kā kādreiz teica klasiķis Šlesers, ar pasažiera iekšām. Mirkli pēc aizmigšanas viņam no mutes izsprāga gārdziens, kurš liecināja, ka rīklē ir iesprūdusi nelaimīga meža cūka, kura ļoti vēlas izkļūt laukā. Un tā tas turpinājās visas nākamās sešas stundas. Tā nebija vienmērīga krākšana, tas bija kaut kas daudz, daudz ļaunāks. Troksnis, un tad klusums. Āaaaaa, klusums. Un tad atkal troksnis. Stjuartes nevarētu būt līdzjūtīgākas, bet lidmašīna bija ar pasažieriem pilna, citur sēdēt nebija iespējams. Kompensācijā par neērtībām stjuartes mani baroja ar visu pēc kārtas, tā rezultātā es Kopenhāgenā nonācu, ja ne atpūties, tad vismaz labi ieeļļots. Bet kronis visam bija tas, ka pēc sešu stundu trokšņošanas, blakussēdētājs pamodās, pačapstinājās, iedzēra ūdeni, un tad ļoti apmierināts ieslēdza filmu un visu atlikušo ceļu to skatījās. Protams, es neko neteicu. Neko neteica arī citi pasažieri, kuriem šis viens cilvēks bija laupījis naktsmieru debesīs. Visi bijām ļoti labi audzināti.
Bet es tāpēc saprotu tos, kuri nepriecājas, ja blakus, turklāt ekonomiskajā klasē jo, cik man zināms, Ryan Air neko citu nepiedāvā, apsēžas kāds, kurš būtībā krēslā nemaz nevar iespiesties. Man viņa ir žēl, būt ļoti korpulentam nav viegli pasaulē, kurā pilnīgi katra reklāma žurnālā un televīzijā mudina būt tievam, tievam, pat neveselīgi tievam. Bet lidmašīnas kontekstā varbūt tomēr: Jūs, kundze, nē, jūs par resnu!
Jauku visiem dienu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru