Šodien divas svarīgas sarunas

Labrīt, lasītāji!

Šodien mūsu valstī notiks divas sarunas, kuras viena mazāk, bet otra daudz vairāk ir ar izšķirošu nozīmi. Pirmā ir saruna starp Valsts prezidentu un pagaidām joprojām premjerministru, kurš sakās piektdien Valsts prezidenta izplatītajā paziņojumā par uzticības zaudēšanu neesam sadzirdējis domu, ka viņam būtu jādemisionē. Piedodiet, bet gluži tizls Godmanis taču nav. Protams, Satversmē nav teikts, ka gadījumā, ja Valsts prezidents nolemj, ka premjerministrs vairs nav tiesīgs saņemt viņa uzticību, premjerministram tūlīt pat ir jātin makšķeres. Turklāt mūsu valstī ierastais valdības mainīšanas veids ir kādam no koalīcijas partneriem ņemt un uzmest. Taču cilvēkam, kura pārstāvēto politisko spēku Latvijā atbalsta kaut kur tā ap diviem procentiem aptaujāto vēlētāju un visu viņa vadīto koalīciju atbalsta ne īpaši daudz vairāk darba ļaužu, tomēr nevar nebūt skaidrs tas, ka patlaban tālāk vairs nav, kur iet. Nav jau pats Godmanis īpaši vainīgs, lai arī aizpērn decembrī, kad viņš uzņēmās valdības vadīšanu, viņam varbūt vairāk vajadzēja saprast, ka kolēģiem ir tikai un vienīgi viena interese -- "savējie." Raugi, arī tēvzemieši kārtējo reizi ir pierādījuši, ka ir šeptmaņi un nekas cits, Konkurences padomē ekonomikas ministrs grib iebīdīt personu, kura pati vaļsirdīgi atzīt, ka tam nav pilnīgi nekāda pamatojuma. Ja neskaita piederību "savējiem." Taču Godmanis ir vistiešākā veidā atbildīgs par aunpierīgo atteikšanos saprast, ka sabiedrības pacietības vazis ir tuvu lūzumam. Žēl, bet cilvēks, kurš tik ļoti daudz darīja, lai izveidotu neatkarīgo Latvijas Republiku, vēsturē tiks ierakstīts nevis kā "krāsniņu" autors, nevis kā atjaunotās valsts pirmais premjerministrs, nevis kā cilvēks, kurš toreiz pieņēma veselu strīpu sāpīgu, bet nepieciešamu lēmumu par cenu brīvlaišanu un visu pārējo -- bet gan kā cilvēks, kurš pabeidza Kalvīša iesākto valsts un valdības reputācijas sagraušanu. Cik apsveicami.

Un otra saruna šodien sāksies Rīgas apgabaltiesā, kur uz apsūdzētā sola sēdīsies Puzes ķeizars. Pirms teikt to, kas man par to ir sakāms, lūdzu, nepārprotiet -- absolūti saprotu, ka vainu mūsu valstī var pierādīt tikai tiesa, apelācijas tiesa, nākamā apelācijas tiesa, aiznākamā apelācijas tiesa un varbūt arī Eiropas tiesa. Taču. Nevar būt tā, ka visā tajā, ko par Puzes ķeizaru ir savākusi Ģenerālprokuratūra, nav nekā cita, kā ķeizara oponentu izdomātas pasaciņas, lai arī ko par to neteiktu pats stāsta varonis un viņa kabatas avīze Rīgā. Te tomēr ir runa par pirmo lielo zivi, kāda iepinusies mūsu valsts korupcijas apkarotāju tīklos. Te tomēr ir runa par cilvēku, kura labā viena no valsts galvenajām politiskajām partijām ir sevi diskreditējusi absolūti un pilnīgi, atkārtoti cenšoties labot krimināllikumu, lai mīkstinātu noteikumus par naudas atmazgāšanu. Par cilvēku, kura labā vesela strīpa ļaužu, tajā skaitā arī tādu, kuriem nu vajadzēja gan zināt, ka tā nevajag, centās pārliecināt sabiedrību, ka ir amnestējami gandrīz vai visi Latvijas iedzīvotāji pēc kārtas, bet pirmām kārtām jau viens un konkrēts, lai arī specifiski tas netika pateikts. Par cilvēku, kura lietvedībā rēgojas Zvaigznīšu brīdis, Pleskavas šoseja un viss pārējais, bet patiesībā figurē fakts, ka pagājušā gadsimta 90. gados politekonomiskā korupcija mūsu valstī sita ļoti, ļoti augstu vilni. Par cilvēku, kurš nepārprotami ilgus gadus ir vienlaikus bijusi vadošā pašvaldības amatpersona un intīmi iesaistīts tās pašas pilsētas biznesa būšanās un nebūšanās. Un te nudien nav svarīgi tas, ka Puzes ķeizars uzvarēja bezgala muļķīgajā lietā par Grinbergiem. Nudien nav svarīgi arī tas, vai vienlīdz tuvu tiesāšanai ir citi, kuri ir vistiešākā veidā atbildīgi par to, ka Pasaules banka jau izsenis pateica, ka Latvijā valsts vienkārši tiek nozagta. Saku vēlreiz -- tiesa spriedīs, bet piedodiet, atvainojiet ... man ir absolūti neiespējami ticēt, ka Puzes ķeizars ir nevainīgs balts jēriņš, kurš pilnīgi nejauši Ventspils pašvaldības vadītāja amatā kļuva par daudzkārtēju multimiljonāru. Un vēl vairāk, mani absolūti kaitina šis smīnīgi ņirdzīgais cilvēks, kuram kakls ir savainots tikai tad, kad ir jāsēž cietumā vai mājas arestā, bet ne pirms un ne pēc tam, kurš laikam ir pārliecināts, ka Ventspils bezgalīgajā ofšoru ķēdē viss ir tīrs un pēc naktsvijolītēm smaržojošs, un kurš acīmredzot arī uzskata, ka "konkurentu" rokas stiepjas pietiekami tālu, lai ietekmētu likuma aizsardzības spēkus Lihtenšteinā un citur. Raizes saistās ar to, ka pietiekami daudzas ķeizaram inkriminētās epizodes notika visai sen, ir jau arī tāda lieta, kā noilgums. Taču 150 sējumos nevar būt tikai pupu mizas un sēnalas. Nešaubīsimies ne mirkli, ka tiesā aizstāvības puse un pirmkārt jau pats ķeizars rīkos lielu jo lielu trādirīdi. Bet gaidīsim rezultātu. Nespēju ticēt, ka tas būs pilnībā attaisnojošs.

Jauku visiem dienu!