Neizdarības cena, briesmīgā cena: Radio un TV

Labrīt, lasītāji!

Neesmu to ļaužu starpā, kuri vakar no rīta uz klusuma brīdi Latvijas radio reaģēja ar sašutumu, ne mazumis tāpēc, ka es pa dienu radio neklausos, bet arī principa pēc. Šodien Radio un TV padomes šefs Kleckins avīzē skaidro, ka tā nevajadzēja, jo klausītāji nav ne pie kā vainīgi. Gribētu bilst, ka vajadzēja gan, jo arī radio ļaudis lielākoties nav ne pie kā vainīgi. Atbildība ir jāmeklē tur, kur tai pareizi ir jāatrodas -- Latvijas radio vadībā, kura pieļāva savas iestādes nokļūšanu ne vien bezdibeņa malā, bet jau pašā bezdibenī. Un gluži loģiski, ka cilvēki, kuri LR ir strādājuši vienu, piecus, 10 vai visus 30 gadus tagad jūtas bezpalīdzīgi, it īpaši dzirdot, ka no sabiedrības tagad tiek sagaidīts glābiņš 900-sērijas telefona numura veidā.

Cita veida glābiņu atradušas citas instances. Ziņots, ka Latgales radio vairs neraidīs latgaliešu valodā, kā to jau ilgstoši ir nodrošinājis Latgales patriots un mans kādreizējais klases biedrs Minsteres latviešu ģimnāzijā Valdis Labinskis, jo viņš vairs nevar atļauties to visu apmaksāt pats no savas kabatas. Latgales radio tagad lielākoties raidīs krievu valodā, jo tā kontrolpaketi ir nopircis krievu valodā raidošā Radio Alise Plus komercdirektors, un viņš (neteiksim, ka neloģiskā kārtā) uzskata, ka latgaliešu dialekta saglabāšana ir valsts, nevis komerciālas radio stacijas uzdevums.

900-sērijas telefona numurs neglāba Latvijas televīzijas ļoti populāro raidījumu "Neprāta cena," cik noprotams, tas tagad (citējot kinoklasiķi Gaju Ričiju) ar visām kārtīm, naudu un diviem stroķiem pārcelsies uz TV 3. Tas nu nešķiet īpaši korekti, un LTV šefam Kotam noteikti ir visas tiesības uz jautājumu, vai viņa vadītā televīzija konkurentiem atdos arī raidījuma dekorācijas, noņurdēt "nu, nē." Man grūti iedomāties, ka tiesības ļaus raidījumam arī turpmāk saukties "Neprāta cena," bet būdams tā atbalstītājs varu nākt ar ieteikumu, kurš jēgu nemainīs, bet tomēr būs cits: "Oi, kādas izmaksas krīzes laikā, kad cilvēks ir vienkārši kreizīīīīīī!" Freimanis noteikti var uzrakstīt dziesmu arī ar šādiem vārdiem. Taču nepārprotami labāk tomēr būtu savākties arī lielajā melnajā tornī uz Zaķu salas un ar to saistītajās instancēs Latvijas politiskajā sistēmā.

Te ir redzama neizdarības cena. Var, protams, ar nosodošu pirkstu rādīt LR, LTV un Latgales radio tagadējās un pagājušās vadības virzienā, taču vismaz abu lielo sabiedrisko raidorganizāciju gadījumā vēl lielāks nosodošs pirksts ir jārāda valdības virzienā. Jo visus šos garos gadus tā nav spējusi abiem sabiedrības informācijas vaļiem nodrošināt nepieciešamo drošību par savu nākotni, turklāt liekot tiem piedalīties reklāmas tirgū uz nevienlīdzīgiem nosacījumiem ar komercorganizācijām. Var jau apgalvot, ka cilvēks ne vienu, ne otru nekad neizmanto, bet šaubos, vai īpaši bieži tā ir taisnība. It īpaši Latvijas radio 2. programmu klausās daudz ļaužu, savukārt arī tie, kuri Interneta mēslu izgāztuvēs apgalvo, ka LTV nekad nav nekā ko skatīties, visticamāk tomēr aci uzmet arī Olimpiskajām spēlēm, Eirovīzijai, 100. pantam, Dombura raidījumam, Sporta studijai, 100 g kultūras, Panorāmai, Viss notiek, Zini vai mini un, jā, arī Skatam no malas.

Sabiedriskos medijus var uztvert kā luksusa lietu, ja jau patlaban ir jāglābj zemnieki, Alūksnes pansionāts, Pareksa banka, sabiedriskā transporta sistēma, četrgadīgais Gustavs, Godmaņa nervu sistēma un vēl daudz, daudz kas cits. Arī minētajās jomās runa ir par neizdarības cenu. Taču sabiedriskās raidorganizācijas tomēr nevar vērtēt tikai un vienīgi merkantīlā nozīmē. Jā, ja kāds vēlas meklēt interešu konfliktu, ar LTV esmu un ar LR kādreiz esmu bijis darba attiecībās. Vienalga, esmu pārliecināts, ka bez abām raidorganizācijām būtu skumji. Un absolūti cilvēciski man ir ļoti, ļoti žēl kolēģu, kuriem neizdarības cena tagad maksā bargi, jo bargi.

Jauku visiem dienu!