Prognozes 2009. gadam: Dramaturģe un 'stabilitātes garants'

Labrīt, lasītāji!

Man ļoti patīk Māra Zālīte. Es cienu viņas radošo veikumu, es uzskatu, ka pasaules teātra vēsturē nav bijis nekā labāka par "Kaupēn, mans mīļais," un, cik ir nācies ar dzejnieci un dramaturģi tikties personīgi, esmu viņu vienmēr uztvēris kā interesantu un ļoti inteliģentu biedri sarunā. Pirmo reizi viņu satiku ļoti sen un Amerikā. Šodien viņa vienā no laikrakstiem ir aicināta padomāt par to, kāds būs 2009. gads. Ceru, ka māksliniece man piedos viņas teiktā mazliet banālu rezumēšanu, bet būtībā M. Zālīte teica, ka ziemā būs skaists sniegs, pavasarī uzziedēs puķītes, vasarā būs ziedošas pļavas, rudenī garšīgi āboli, bērni augs lielāki un staltāki u.tml. Ļoti dabisks un optimistisks apcerējums. Un būtībā vienīgais iespējamais, ja cilvēks gada sākumā vēlas par valsti saglabāt daudzmaz cerīgu, priecīgu un optimistisku viedokli. Nudien, M. Zālītes vārdi izrādījušies pravietiski, jo šorīt manu pilsētu klāj skaists sniedziņš. Cita lieta, ka līdz pēcpusdienai tā būs pelēka šļura, bet tur dramaturģe nav vainīga.

Turpat blakus M. Zālītei uz avīzes lapas rēgojas kādreizējais "stabilitātes garants," kurš pēc garas domāšanas (tā mūs informē materiāla sastādītāja) paziņo, ka nekas labs nav gaidāms. Būtu protams velti gaidīt sacerējumu par zaķīšiem un zemenēm no cilvēka, kurš vistiešākā veidā ir vainīgs pie tā, ka nekas labs nav gaidāms, bet no tā labāk nekļūst. Jo ar pilnu krūti tomēr ir jāatbalsta doma, kura kļūst arvien skaidrāka, proti -- tie, kuri patlaban ir pie valdīšanas, nezina, ko dara. Citā laikrakstā radio un televīzijas padomes šefs Kleckins skaidro, ka "mēs" to nezinām, it kā joprojām mūsu republikā pastāvētu kolektīvā darba, vainas un panākumu apziņa, bet es tomēr nepiekritīšu un šo nezināšanu pierakstīšu konkrētākai ļaužu grupai, tas ir -- valdošajai "elitei."

Jo visnotaļ kliedzoši skaidrs ir tas, ka vērtējot Latvijas politisko sistēmu ņemams vērā vecais teiciens par kreiso roku, kura nezina, ko labā dara. Tā, piemēram, zirgkopis, kurš haltūrē Aizsardzības ministrijā, ir paziņojis, ka par spīti instrukcijām viņš tomēr nevarēs sameklēt naudu Valsts prezidenta vizītēm ārzemēs, lai arī tā ir nauda, kura daļēji allaž ir nākusi no Aizsardzības ministrijas. Ministru prezidenta pārstāvis esot pateicis, ka ar laiku zirgkopim būs jāpiekāpjas. Un tas rada jautājumu: Ir mums te viena valdība, vai ir mums te padsmit hercogišu, kurā katrs hercogs var rīkoties, kā vien viņam patīk? Tas pats jautājums ir uzdodams sakarā ar Rīgas domi, kura vispār vēl nav akceptējusi 2009. gada budžetu, lai vismaz janvārī varētu darboties pēc "trekno gadu" principa, tajā skaitā acīmredzot nesaklausot valdības vadītāja visnotaļ konkrēti teikto, ka krīzes apstākļos prēmijas tomēr nebūtu maksājamas. Ja mums katram jaunā gada sākumā ir tiesības pašiem lemt, kurus likumus un valdības instrukcijas ņemt vērā un kuras ignorēt, tad būtu labi, ja valdība mums to atklāti pateiktu. Viens varētu nolemt ignorēt likumu par nodokļu maksāšanu, cits -- par piesprādzēšanos mašīnā, vēl cits -- par iekšlietu ministra folklorizētās zaptes burkas zagšanu. Tiesa, uz šādu rīcību valdošās struktūras droši vien raudzītos nīgri, bet tādā gadījumā pilnīgi noteikti būtu tas pats nīgrums jāatiecina arī uz tiem "elites" pārstāvjiem, kuri, šķiet, nav pamanījuši, ka patlaban valstī tomēr ir krīze. Ar ministru prezidenta piesaukto pingvīnu uzvedību vien nepietiks, nedz arī ar Valsts prezidenta pausto domu, ka politikā ir jānāk jaunajai paaudzei. Vispirms ir jāsakārtojas pašreizējai paaudzei, jo vismaz Saeimas gadījumā visticamāk tā vēl divus gadus nekur nepazudīs. Un tā ir tā paaudze, par kuru jaunceptā Saeimas deputāte Janīna Kursīte ir pateikusi visnotaļ patiesus vārdus -- it kā parlamentā redz daudz gudru seju, un tāpēc jābrīnas, ka tiek pieņemts tik ļoti daudz pagalam muļķīgu lēmumu.

13. janvārī atkal ķersimies pie lietussargiem.

Jauku visiem dienu!