Labrīt, lasītāji!
Nu tas ir noticis. Kultūras ministre Helēna Demakova ir paziņojusi, ka viņa atteiksies no minētā amata. Vēl vairāk, viņa neatgriezīsies Saeimā (tā ir laba vēsts Vairai Paeglei, kurai ir viens no "Tautas" partijas tā dēvētajiem mīkstajiem mandātiem), un viņa nekandidēs pavasarī gaidāmajās pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanās. Premjerministrs H. Demakovas demisiju ir akceptējis.
Savā skaidrojumā, ministre teica, ka demisijas pamatā ir veselības problēmas, kuru risināšana varētu prasīt vairākus mēnešus. Lai viņai veicas ārstniecības procesā, lai arī viņas pārstāvētās valdības "veiksmes" Latvijas vadīšanā (viņa par kultūras ministri kļuva 2004. gada martā) ir daļēji redzamas apstāklī, ka ārstniecības risinājumu viņa meklē nevis tepat Latvijā, bet gan Parīzē. Taču ne vārda viņa neteica par pēdējo lielāko šmuci viņas dārziņā -- pagājušā gada beigās paslepus parakstīto līgumu par koncertzāles celtniecību. Tāpat viņai nekas īpašs nav bijis sakāms par nekārtībām Latvijas Kultūras fondā, kura vadītājs, Pēteris Bankovskis, ir bijis pagalam mīklains par to, kāpēc fonds nepilda savas saistības un solījumus. H. Demakova bijusi raksturīgs eksemplārs "Tautas" partijas augstprātībā, denunsējot jebkuru, kuram bija kaut kādi iebildumi par jebkuru no viņas ambiciozajiem plāniem, kā arī nesen radio skaidrojot, ka divi no valdības nekompetentākajiem ministriem, proti -- Slakteris un Veldre -- neesot nekompetenti, viņiem vienkārši nav pietiekami labas sabiedriskās attiecības. Sak', ja ir gana labs PR padomdevējs, tad acis varam aizmālēt visiem Latvijas iedzīvotājiem tāpat, kā to centās darīt "Tautas" partijas kādreizējais līderis ar apgalvojumiem par "stabilitātes" garantēšanu.
Lūk, kam, manuprāt, šovakar Doma laukumā jākļūst par galveno prasību. Nevis Saeimas atlaišana ir galvenais jautājums, jo pagaidām tā ir iespēja vienīgi Valsts prezidentam, kurš ir teicis, ka Saeimas atlaišanai vismaz patlaban pamatu neredz. Viņš, starp citu, šodien ir Strasbūrā, un negribot ir jāvelk paraleles ar to, kā viņš bija Ķīnā tad, kad Gruzija dega kara liesmās. Uzrunāt Eiropas Parlamentu, protams, ir būtiska lieta, bet cilvēks, kurš ir atkārtoti teicis, ka vēlas būt "tautas prezidents," arī šoreiz varētu būt kopā ar šo tautas daļu, turklāt ar labāk sagatavotu uzrunu nekā to, kuru viņš pasniedza aizpērnā gada novembrī. Bet tas nu tā. Galvenajam uzsvaram šovakar ir jābūt uz pašu nekompetentāko ministru nomainīšanu. Patlaban Godmanis ir izplatījis dažādus plānus par valdības restrukturizāciju. Raksturīgi šai politiskajai "elitei" ir viņa paziņojums, ka viņš nevienam neko par tiem nestāstīs, iekams nebūs pārliecinājies, ka tos atbalsta koalīcijas partneri. Tipiski -- mēs visu izdomāsim un pēc tam sabiedrībai to pasniegsim kā fait accompli. Taču, ja notiek reorganizācija, tad ir jādomā arī par personālijām, un te nu būtu pareizais brīdis atbrīvoties no Slaktera, Veldres, Rozes un it īpaši Šlesera. Jaunākais piemērs par šī cilvēkbērna attieksmi ir viņa paziņojums, ka būtu "jāpiestāda rēķins" Skandināvu bankām, uz kuru reklāmām Latvijas iedzīvotāji esot "uzķērušies." Tas nu ir viens varens paziņojums no cilvēka, kura pārstāvētā partija Saeimā iekļuva vismaz daļēji pateicoties maldinošai reklāmai, kuras sagatavošanā turklāt partija krietni pārkāpa priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanas noteikumus. Armiju pilnīgi noteikti var vadīt kāds, kurš par militārām lietām zina vairāk, nekā lopkopis. Finanses jāvada kādam, kurš nav pārliecināts, ka ekonomikā ir noticis "nasing spešal." Lauksaimniecībā ir vajadzīga jauna pieeja, process jāvada kādam, kuram Eiropas lauksaimniecības noteikumi tomēr ir svarīgāki par atvaļinājumu un aktu fotografēšanu. Ja vien Godmanim joprojām svarīgākais dzīvē nav koalīcijas "stabilitāte," tad nepārprotami ir laiks pateikt "Tautas" partijai, "zaļajiem zemniekiem" un jā, arī savai partijai, ka ir laiks piemeklēt citus un labākus ministrus. Ja rezerves soliņš ir pārāk īss, laiks raudzīties arī ārpus politiskās "elites."
Derētu aplūkot arī Saeimas komisiju vadību. No Šmita mēs, paldies Dievam, esam atbrīvojušies, bet, piemēram, Nacionālās drošības komisiju noteikti vajag uzticēt kādam citam, nevis Jaundžeikaram, kurš atļāvās ar dubļiem apmētāt visu Latvijas tiesu sistēmu tad, kad atvase iekūlās nepatikšanās, un Loskutova jautājumā izbazūnēja savu viedokli ilgi pirms attiecīgā komisija bija pabeigusi savu darbu. Instance, kura izmeklē korupciju tieslietu sistēmā, noteikti ir jāvada kādam, kurš Lato Lapsas grāmatu par šo tēmu neuzskata par "beletristiku," kā to uzskata Dobelis. Vai pilsonības likuma uzraudzīšana patiešām ir jāuztic Tabūnam, kurš par naturalizācijas procesu ir klaji skeptisks? Nu, nē.
"Pārskatīt attieksmi pret ministriem un komisiju vadītājiem!" -- tas nav gluži tikpat vienkāršs lozungs, kā "Atlaist Saeimu!", bet patlaban tas ir reālāks.
Uz redzēšanos šovakar Doma laukumā un jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
5 komentāri:
Bet es šodien ar meitiņu centīšos aiziet uz Zaķusalu, pie ugunskura. Man viņai ir gan ko parādīt, gan arī viens noslēpums, ko pastāstīt.
Toreiz manam vecākajam dēliņam pēc mēneša palika 5 gadi, bet otrajam - 3. Un nebija man nekādu baiļu vai neziņas! Bija dusmas un arī nelokāma pārliecība, ka beidzies skaistās aicināšanas un pierunāšanas laiks - sācies laiks sakostajiem zobiem un nelokamam spītam.
Baiļu pazibēšana bija bijusi gadus trīs iepriekš, kad, man esot kora prezidentam, manā rokā pirmo reizi bija nonācis mūsu kora meiteņu paštaisītais Latvijas karogs - ne jau tiks stipras tās bailes, lai nobītos, bet pietiekamas, lai tagad atcerētos - gan tās, gan to spēku un lepnumu, kas viņas nomāca it drīz un neizdzēšami – uz mūžu.
Pa šiem trim gadiem tik daudz nelielu izšķiršanos jau bija noticis - biju VEF-ā vienā cehā LTF nodaļiņas vadītājs - 91. gada janvārī bija tikai un viena pārliecība: "aicinājis un solījis esmu gana daudz - tagad visi, kuri mani pazīst - gan draugi, gan nedraugi - vērtēs manu, sen izskanējušo vārdu svaru un patiesumu".
Neatceros datumu, bet pirmā man barikāde bija Dzirnavu ielā pie telefonu centrāles, Suvorova ielas pusē. Vefieši tur aizbrauca tieši pa dienu no darba. Tieši ar to dienu un to vietu man saistās pirmais un spilgtākais iespaids - tik spilgts, ka fiziski sajūtu gan dzestrumu, ko tobrīd ieelpoju, gan trīsas, ko izjutu, kad sapratu savu apņēmību - tieši šeit - es, mazās Latvijas parastais cilvēks, neapbruņots VARU un GRIBU, BEZ IEROČIEM stāvēt pretī pavērstam stobram, ja tāds te parādītos, un ar šo izteikt vislielāko nicinājumu visām lielvarām un visiem pārspēkiem!
Vēl bija naktis Doma laukumā. Vēl bija pēkšņa asara no aizkustinājuma, kad jau pēc barikāžu un ugunskuru nokopšanas nejauši biju to vietā un ieraudzīju sniegā apaļus izkusušus riņķus - tur ziemas salam spītēja Barikāžu ugunskuru siltums, bet es zināju, ka tā ir Latvijas tautas apņemšanās, ko Zeme ir saņēmusi un šobrīd mēmi demonstrē Pasaulei.
Vēl pēc nedēļām bija arī rutīnas dežūras VEF-a brīvprātīgo sastāvā, kad vienkārši salām busiņā pie TV centra transporta vārtiem. Nekādas romantikas - bet arī rutīna, aukstums un garlaicība ir Barikāžu sastāvdaļa.
Nekad kopš tiem laikiem neesmu bijis ne uz vienu Barikāžu atceres pasākumu. Pat mēģinājis neesmu iekļūt kādā sarakstā, kaut vai piemiņas zīmes saņemšanai. Es toreiz nebiju varonis un nedarīju neko, pa ko man būtu tiesības kaut vai slepeni gaidīt atzinību. Bet "nozīmīte" man tomēr ir!!!
Mūsu puikas dzima ar sarežģījumiem. Pēc otrā dēla piedzimšanas dakteris paskaidroja, ka viņš esot kaut ko tur nosējis un mūsu ģimenes sastāva sarakstam svītra esot pavilkta. Ar tādu domu jau trīs gadus arī turpinājām dzīvot.
Tāpēc zinu, ka tieši Dievs un tikai Viņš man pasniedza manu Barikāžu dalībnieka "nozīmīti". Visticamāk, pirms es devos uz savu pirmo Barikādi, tā jau tika izkalta - mana pastarīte piedzima 16. oktobrī.
Pēc 9 mēnešiem un 3 dienām mēs svinēsim viņas 18 gadu dzimšanas dienu. Un tikai šodien es viņai pastāstīšu, par "sakritību", kuru viņa nemaz nav apjautusi. Pārāk svētas man ir bijušas šīs jūtas par Barikādēm, lai pat savā ģimenē lielītos par piedalīšanos tajās!!! Šobrīd cita lieta un klusēt vairs nedrīkstu - svešās varas un aizrobežu naudas atkal plucina spēkus un sēj naidu manā dzimtenē. Neesam mēs ne tie viedākie, ne tie bagātākie, bet kļūst pārāk daudz svešā, ko mums uzspiež! Man atkal ir jāparāda sava izvēle – jābūt pie Barikāžu ugunskura.
P.S. Tiem, kas ārdoties teiks, ka augstāk rakstītais ir pasūtīts izdomājums - esmu parakstījies ar savu patieso vārdu. Tā kā šo vārdu Latvijā nēsā tikai pāris desmitu cilvēku, tad esiet droši - ir simti un simti cilvēku, kuri lasot šo, atpazīs rakstītāju un zinās, ka taisnība ir pilnīgi viss.
Andrievs
Aniedra, nav nekāda iemesla, kāpēc Jūs nevarat būt abās vietās pēc kārtas un, ja vēlaties paust opozīciju, labāka vieta tam būs Doma laukumā, nevis Zaķusalā.
šodien es kategoriski nepievienojos tiem, kuri sauc „es nē – viņi ir vainīgi” !
Un iešana uz Zaķusalu pirmo reizi pa 18 gadiem būs mana demonstrācija, kaut mēs tur būtu kaut tikai 7 - tik cik 68 gada izgāja Sarkanajā laukumā.
Es nevaru vairs izturēt to informatīvo teroru, ko izvērš pret mani, kurš apzināti un ar nolūku nevarēja bet gribēja parakstīties PRET referendumiem.... Es šodien centīšos satikt Godmani uz spiest viņam roku...
Ai, šī nav tā vieta kur izlikt sirdi...
Streipa kungs, atbalstu, Sodiena protestu, bet tikai un vienigi ar Saukli - Atlaist Saeimu,jo Mes nevar Buut naivi, un domaat, ka, Ja reiz Demakova ir aizgajusi, vinas vietaa atnaks labaaks, jaa var but labaaks - Cilveks, kas domaas par cilvekiem, neskries no kameram, bet vai tad vins buus briivs no Partijas Teevu noteiktaas disciplinas? Nee nekad, Sii koalicija darbojas tikai un vienigi Savejo labaa, nevis tautas, un kadru nomaina, ir tikai tada kaa pozitiva kampana / reklama, tas cits ir labaks skaistaks tievaks (bet ne nepaklavigaks)...
Zatlers, zatlers, vinam ir zoodarza efekts, vins nekad n e k a d atkartosu neatlaidis so Saeimu ...
Mums katram ir savs viedoklis un tas no vienas puses ir labi, bet no otras tiesi Musu Latviesu saskeltiba nelauj iebalsot pie Varas tos pareizos, nevis kaa vaira teiktu - to mazako launumu, jo launums nevar but mazaks vai lielaks, tas ir konstanti liels!
Daudzi jau saka ka arkartas velesanas neko nemainis, bet nav tiesa, mainis, daudzaas eiropas savienibaas valstiis taa ir normala prakse kad parlaments savu terminu nenostradaa,notiek tada kaa pasattirisanas greeku delj, bet pie Mums uztaisa skaistu reklamu un tie pasi tiek no jauna ...
Ja Sii Saeima paliks liidz pat 2010 gadam tad var palauties uz to ka Savejie Bidis Savejos, Savejie Rupesies par Savejiem, uz Visu Musu rekina...
Kapec Piemeram Slesers var daudziem Savejiem davat - n-taas darbavietas(vienam cilvekam (n-tie tukstosi menesii uz rokas)) Tapec arii Latviesi videji sanem Sajos laikos grasus!
Ja runā par Zaķsalu, tad vēlos atgādināt, ka 1991.gada janvārī Zaķsalā pie Barikāžu ugunskura bija nodibināta biedrība "Grupa A", kuras tagadējais priekšsēdētājs Roberts Milbergs ir kādreizējais LTF valdes loceklis un viens no barikāžu organizētājiem, LR 5.Saeimas deputāts, LR 5.Saeimas Parl. izmekl. kom., lai noskaidrotu valsts budžeta izlietojumu, ārvalstu kredītu un humānās palīdzības izmantošanu, valsts īpašumu pārvaldīšanu un privatizācijas gatu, okupācijas armijas, PSKP un VDK īpašumu pārņemšanu, valsts augstāko amatpersonu rīcību priekšsēdētājs. Šogad ugunskurs tiks iedegts, pieminot mūsu biedrības biedru Robertu Milleru, arī karavīru aprindās pazīstamu un godājamu cilvēku, kurš nomira nupat nesen, 2. janvārī.
Šīs biedrības biedri, kas savulaik ir bijuši arī Tautas frontes dibinātāji, Barikāžu X stundas izstrādātāji (kā, piemēram, Ivars Redisons) atšķirībā no aniedra nespiedīs roku Godmanim. Tieši otrādi - biedrība ir nosūtijusi tiesību aizsardzības iestādēm vēstuli ar prasību saukt pie kriminālās atbildības valsts nozadzējus, izmeklēt Godmaņa, Šķēles, Lemberga, Birkava, Gaiļa u.c. iespējamos ekonomiskos noziegumus.
Protams, liela nozīme ir 13. janvāra pasākumiem Doma laukumā. Taču, lai patiesi sāktos pārmaiņas Rīgā jāsanāk ne 20 000, bet 40 000 cilvēku vismaz. Politologi jau sen aprēķinājuši, ka tas ir tas minimālais skaitlis, kas nepieciešams protestiem Rīgā, lai sāktos pārmaiņas.
Tiekamies Domu laukumā!
Ierakstīt komentāru