Par nedzirdīgiem ministriem

Labrīt, lasītāji!

Īsi pirms Ziemassvētkiem Latvijā sāka parādīties t-krekliņi, uz kuriem kāds asprātis bija uzmālējis mūsu brašā "nasing spešal" finanšu ministra pamuļķīgo smaidiņu, kāds rotāja viņa ģīmi tad, kad viņam pretī sēdēja ārvalstu žurnāliste un izmisīgi centās no viņa dabūt laukā daudzmaz sakarīgu skaidrojumu par to, kas notiek Latvijas tautsaimniecībā. Par šo smaidiņu jādomā arī šodien, kad visnotaļ vienbalsīgi sabiedriskas un jā, arī uzņēmējdarbības organizācijas saka, ka nevajag akceptēt Finanšu ministrijas paģērētos "labojumus" noteikumos par valsts un pašvaldību iepirkumiem, bet smaidīgais un nudien ar vārdiem "nasing spešal" aprakstāmais finanšu ministrs turpina apgalvot, ka tie ir vajadzīgi, jo tie uzņēmējiem vienkāršošot dzīvi.

Stāsta fabula ir vienkārša. Patlaban iepirkumu kontekstā konkurss nav jārīko, ja līguma vērtība ir zem 10 tūkstošiem latu. Finanšu ministrija vēlas šo slieksni krietni paaugstināt -- Ls 92,755 (ļoti dīvaini precīza summa) piegādēm un pakalpojumiem, un veseli Ls 200 tūkstoši būvdarbiem. Kas notiek, ja konkursa nav? Kāds tiek piemeklēts. Un visi labi zinām, ka "savējo" būšana mūsu valsts politiskajā apritē nudien nekur nav pazudusi. "Nasing spešal" ministram, protams, ir pilnīgi taisnība, ka lielāka summa vienkāršos dzīvi. Pavisam vienkārši būtu pavisam atteikties no konkursiem un katrai valsts un pašvaldību iestādei vienkārši ar kādu sarunāt, ka tiks sniegti pakalpojumi vai kaut kas tiks uzcelts. Tas nu gan būtu jauki, vai ne? Redzēsim, ko šodien šajā kontekstā izdarīs valdība. Lūk, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja: "Runājot ar uzņēmējiem, sajūtas ir divējādas: no vienas puses, labi, ka administratīvās barjeras paceļ, taču no otras -- nav ticības, ka šie grozījumi domāti visiem, nevis tiem, kas jau ir pie siles." Latvijas darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore: "Lūdzam premjeram vai nu likuma skatīšanu atlikt uz divām nedēļām, vai arī ņemt vērā mūsu prasības." Virsraksts laikrakstā: "Slakteris uzņēmējus nedzird." Cerēsim, ka varbūt citi ministri dzirdēs.

Bet diez vai. Vēl viena spīdekle šajā jomā ir ilggadīgā kultūras ministre Demakova, kuras paspārnē ir noticis vēl viens mūsu valstī tipisks gājiens. Gada priekšpēdējā dienā, klusītiņām, klusītiņām, viņas paspārnē esošā aģentūra "Jaunie 3 brāļi" noslēdza līgumu par sešiem miljoniem latu par jaunas koncertzāles projektēšanu. Ministre šo projektu aizstāv ļoti aktīvi, vien kārtējo reizi jākonstatē, ka tas nozīmē nedzirdēšanu. Nedzirdēšanu par to, ka patlaban taupības apstākļos lielas summas, un it īpaši veidā, kas par atklātību absolūti neliecina, nu nedrīkstētu izdot. Vēl būtu vērts ņemt vērā Valsts kontrolieres teikto: "Uzturēt veselu aģentūru, lai tiktu realizēti tikai divi objekti, ir šausmīgi neefektīvi." Arī šī doma diez vai tiks sadzirdēta, lai arī patlaban notiek ministriju apvienošana un atteikšanās no dažādām iestādēm. Nedzirdēšana.

Taču liels, liels paldies Dienai, kur acīmredzot kādam ir laba humora izjūta. Šodien laikrakstā Demakova sāk taisnoties par savu apgalvojumu, ka visas avīzes Latvijā ir dzeltenas, izņemot Latvijas Avīzi. Par Dienu ministre raksta, ka tā "pēdējā pusgada laikā tomēr ir atguvusies, un par to liecina kaut vai tas, ka avīzē vairs nav manāmi anonīmu interneta komentāru pārpublicējumi." Kas uz tās pašas lapas ir atrodams zem ministres teksta? Anonīmi interenta komentāru pārpublicējumi. Šī bloga lasītāji zina, ka arī man tas nepatīk, jo būtībā tad jau avīze varētu vispār atteikties no štata reportieriem un anonīmiem interneta komentētājiem rakstīt visu pēc kārtas, turklāt anonīmu tekstu publicēšana tomēr neatbilst nekādiem žurnālistikas principiem par atklātību un informācijas avotu atklāšanu. Taču humors te redzams vienalga, un paldies Dienai par to. Un joprojām gaidu Demakovas skaidrojumu par to, kādā ziņā "dzeltens" ir valdības laikraksts Latvijas Vēstnesis.

Jauku visiem dienu!