Nepotisms šleseriskā izpausmē -- paralēles ar Viduslaikiem

Labrīt, lasītāji!

Pirms nu jau visai daudziem gadiem, biju kādā pasākumā ar vienu no tiem diviem politiskajiem smagsvariem mūsu valstī, kuriem iniciāļi ir "A.Š." (paši varat minēt, kurš no tiem tas bija). Smaidot es vaicāju, kā iegūt vienu no tiem pat ļoti labi apmaksātajiem darbiem, kādi ir valsts un pašvaldību uzņēmumu valdēs un padomēs, un smaidot viņš teica, ka vispirms jāiestājas partijā. Tā kā es visticamāk drīzāk nogrieztu labās kājas īkšķi, nekā stātos iekšā vienā vai otrā no tām divām partijām, kuras vada (kādreiz vadīja) personas ar iniciāļiem "A.Š.," ar to arī process beidzās.

Ak, nolādētā sirdsapziņa! Ak nolādētā pārliecība, ka žurnālistika un politikānisms ir kā eļļa un ūdens, ja arī atsevišķi manas profesijas kādreizējie pārstāvji šķietami tajā jūtas pavisam omulīgi! Es taču arī varētu pāris reizes mēnesī pasēdēt kādā valdē vai padomē. Man ir augstākā izglītība, protu valodas, varētu būt pat ļoti apzinīgs. Bet oi, kāda nelaime. Es neesmu Aināra Šlesera bijušā šofera dēls. Tas, lūk, ir tas kritērijs, kāds ir vajadzīgs, lai, kārtējo reizi acīmredzot bez pat pieklājības reveranses tāda jēdziena, kā "konkurss" virzienā, cilvēks ir iekārtots amatā. Šoreiz tā ir uzņēmuma Pasažieru vilciens valde, un alga Aināra Šlesera bijušā šofera dēlam būs Ls 4000 mēnesī. Pats Šlesers ir stāstījis, ka bijušā šofera dēls pārraudzīs mārketinga lietas. Pasažieru vilciena padomes priekšsēdētājs Ģirts Dripe (ak tu manu dieviņ, kāda sakritība -- viņš ir Šlesera preses sekretārs!!!) ir teicis, ka bijušā šofera dēls nodarbosies ar huligāniem, kuri demolē vilcienu vagonus. Acīmredzot kārtējo reizi kāds melo. Un pats bijušais šoferis, kurš arī kādu brītiņu pasēdēja vienā ar Šleseru saistītā padomē, bet acīmredzot nokaunējās un no darba aizgāja pēc tam, kad šim kliedzošajam nepotismam tika pievērsta mediju uzmanība, ir paziņojis, ka šī esot "ģimenes lieta."

Te nu ir Šlesera plaši bazūnētās "ģimenes vērtības." Ģimenes vērtībās ietilpst politikānis, kurš lakstojas ar blondīnēm brīžos, kad sieva ir laukos, bet vēl vairāk tajās ietilpst ģimenes locekļu apdāvināšana ar visu pēc kārtas. Diena ziņo, ka Pasažieru vilciena valdē un padomē no deviņiem pārstāvjiem, veseli septiņi ir saistīti ar Šleseru vai arī ar viņa biznesa projektu LPP/LC.

Godīgi sakot, rokas nolaižas. Par šo valsts un pašvaldību amatu bodīti esmu rakstījis arī citreiz un droši vien rakstīšu arī turpmāk, bet pats trakākais ir tas, ka nav neviena, kurš šai patvaļai varētu pielikt punktu. Katrā gadījumā ne tas tehnokrāts, kurš patlaban vada Ministru kabinetu un, cik var spriest, zina arī, cik tualetes papīra gabaliņu katru dienu patērē valsts aparāts, jo viņa politisko pēcpusi, lūk, lielais "ģimenes vērtību" aizstāvis izglāba pavisam konkrēti. Un katrā gadījumā ne "gudrās galvas" Saeimā, kuru starpā ir pietiekami daudz ļautiņu, kuri nesaprot, ka sieva vai meita var būt pat ļoti jauka mājās, bet tas nenozīmē, ka valstij būtu jāmaksā nauda, lai viņa kļutu par vīra vai tēva sekretāri vai palīgu. Noteikumi par nepotismu pasaulē nav izstrādāti prieka pēc. Tie ir vajadzīgi konkrēti tāpēc, ka politiskajā šķirā ir tādi aunpieres, kuri ir gatavi amatos sabīdīt visus pēc kārtas, ja vien tie ir "savējie."

Vārds "nepotisms" cēlies no latīņu valodas, kurā vārdiņš "nepos" attiecas uz mazdēlu vai arī māsas (brāļa) dēlu. Tas veidojies Viduslaikos un par to, tāpat kā par tik ļoti daudz ko, varam būt "pateicīgi" Romas katoļu baznīcai. Viduslaiku baznīcas vadoņi vismaz pēc idejas ievēroja celibātu, tāpēc pašiem bērnu vismaz pēc idejas nebija, un augstos amatos viņi tāpēc bīdīja radiniekus. Piemēram, Pāvests Pāvils III (1458.-1549.) bija sava priekšteča mīļākās (!!) brālis. Gribu cerēt, ka Viduslaikos bija katoļi, kuri šo lietu uzskatīja par tikpat smirdīgi sapuvušu, kā atsevišķu baznīckungu uzmākšanos bērniem jaunākajos laikos, un, jā, arī mūsu pietiekami konkrēti banāniskās republikas pārvaldītāji. Taču gluži atbilstoši ministriem, šoferiem un dēliem mūsu valstī, arī toreiz sabiedrības sašutums, cik nu Viduslaikos tāds varēja būt, neko nenozīmēja -- pāvests Pāvils III drīz vien kardināla mantiju piešķīra pats saviem mazdēliem. Viņi tobrīd bija 14 un 16 gadus veci. Šlesera bijušā šofera dēls nav pusaudzis. Bet paralēles varam atrast vienalga.

Jauku visiem dienu!