Par politisko partiju finansēšanu un "žuļikiem un maitām"

Labrīt, lasītāji!

Vakar Ministru kabineta komiteja visnotaļ lielā vienprātībā sprieda par tādu tematu, kā valsts budžeta finansējums Latvijas politiskajām partijām. Jā, tā sprieda ministri, tā ir laba doma, partijām katru gadu maksāt 50 santīmus par katru balsi, kura saņemta iepriekšējās vēlēšanās. Sistēma stātos spēkā pēc 2010. gadā paredzētajām Saeimas vēlēšanām, tātad, uz pašreizējo politisko "eliti" tā neattiektos.

Sākums labs. Pašreizējā politisko partiju slimīgā atkarība no atsevišķiem ziedotājiem kropļo demokrātisko vidi un nodrošina iemeslu, kāpēc, allaž daiļrunīgā iekšlietu ministra vārdos runājot, sabiedrība visus politiķus uzskata par "pēdējiem žuļikiem un maitām." Lai arī kā viņa pārstāvētā "Tautas" partija vēlētos cerēt, ka tā tas nav, nav tomēr ļaudis aizmirsuši to, ka 2006. gada priekšvēlēšanu laikā partija vienkārši un ļoti prasti krāpās. Tāpēc partiju finansēšana no valsts budžeta nedrīkst veidoties bez daudz, daudz stingrākiem noteikumiem par to, kā partijas saņem cita veida finansējumu, un pavisam konkrēti -- kāda ir loma tā dēvētajām "trešajām personām." Droši vien maz ir ļaužu ārpus politiskās "elites", kuri nav gatavi atzīt, piemēram, ka premjerministra biroja vadītāju par "trešo personu" uzskatīt noteikti nevar. Taču politikāņi (ne vien mūsu valstī, bet visā pasaulē) ir glumi radījumi, ja noteikumos būs kaut mazākā spraudziņa, viņi pratīs tai izlīst cauri. Te galvenais tomēr ir kopējā attieksme pret likumu un arī pret sabiedrību. Ir mazliet pierimusi valdošās kliķes pārliecība, ka tai ir tiesības darīt visu ko pēc kārtas, taču nekur pazudusi tā nav. Sevišķi rūpīgiem mums jābūt par vakardienas Ministru kabineta diskusijā izskanējušo domu -- ka jaunās sistēmas pārraudzība būtu jāuztic nevis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, bet gan Tieslietu ministrijai, tātad -- pilnībā politiskai iestādei.

Precīzi tas pats ir sakāms arī par citu būtisku jomu, proti, par reklāmu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Tieši tur aiziet priekšvēlēšanu kampaņu izdevumu nospiedošais vairākums, un tā nu ir joma, kurā ļoti noteikti (lai man piedod kolēģi Latvijas televīzijā) ir vērts padomāt par stingriem ierobežojumiem. Bet tikai pie diviem noteikumiem. Pirmkārt, tiem jāatiecas tiklab uz sabiedriskajām, kā arī uz privātajām raidorganizācijām. Pagātnē privātās televīzijas kompānijas reizēm šajā ziņā ir bijušas pavisam nekaunīgas. Ja reiz vieniem, tad arī citiem. Taču otrs jautājums ir pārraudzīšanas elements. Cik spējīga šajā ziņā varētu būt Nacionālā Radio un televīzijas padome, kuras locekļus, lai nu kā, bet tomēr izvirza politiskās frakcijas Saeimā? Un vēl vairāk, kādi ir tās un citu iestāžu rokās ieliktie instrumenti, lai risinātu iespējamos noteikumu pārkāpumus? Par to, ka "Tautas" partija 2006. gadā rupji krāpās, nebija nekādu šaubu jau krietnu brīdi pirms pašām vēlēšanām. Tagad kopš tā laika ir pagājuši gandrīz divi gadi, un jautājums tiesā nav atrisināts joprojām. Citiem vārdiem sakot, partija varēja krāpties un tad vienā mierā sākt iznīcināt Latvijas tautsaimniecību ar pārliecību par "treknajiem gadiem," labi zinot, ka sods par krāpšanos, ja vispār kāds, ir gaidāms tikai pēc laba laiciņa.

Jautājums ir arī par tiem diviem procentiem vēlētāju. Gadījumā, ja sistēma pastāvētu jau tagad, 50 santīmus par katru vēlētāju saņemtu tās septiņas partijas un partiju apvienības, kādas parlamentā ir patlaban, plus vēl LSDSP, kā arī iestādījums ar daiļskanīgo nosaukumu "politiskā patriotiskā apvienība Dzimtene." Taču ne partija "Visu Latvijai", ne "jaunie Demokrāti", ne savdabīgā "Māras zeme" ar savu vienu vienīgo kandidātu. Protams, zinot, ka laikā pirms vēlēšanām savu laimi, jaunu partiju dibinot, cenšas izmantot katrs, kuram nav slinkums, nevarētu teikt, ka valsts budžeta finansējums būtu dodams ikkatram, kurš sevi sauc par politisku partiju. Taču varam paredzēt, ka pret sistēmu iebildīs tās politorganizācijas, kuras nekad nav spējušas pārliecināt vairāk, kā viens komma nullpadsmit procentus vēlētāju.

Ja godīgi, man nav ne mazākās ticības, ka šis ir jautājums, kuram politiskā elite pieies godprātīgi. Rēķinoties ar sabiedrības apātiju, noteikti politikāņi žigli meklē veidu, kā tai iesmērēt kaut ko, kas smuki izskatās un spīd un laistās, bet tie paši vecie mēsli ir joprojām. Vieta pie siles ir tik ļoti, ļoti silta un jauka. Doma, ka jau pēc diviem gadiem var nākties meklēt darbu kaut kur tālu prom no siles, var būt ļoti, ļoti biedējoša. Šie ir procesi, kuriem pilsoniskajai sabiedrībai nāktos pievērst pašu nopietnāko uzmanību.

Jauku visiem dienu!