Labvakar, lasītāji!
Šovakar čāpoju no mājām Avotu ielā uz Stokmanu, un tas prasīja mazliet vairāk laika kā ierasts, jo uz Marijas ielas bija sapulcējušies daudz ļaužu un ļoti daudz tehnikas. Kāpēc? Jo dega tas grausts, kurš atrodas Marijas ielā 6 un ir bijis baiss jau daudzus, daudzus gadus. Liesmas no jumta leca gaisā, labi, ka mazliet līņāja, kad nācu no veikala atpakaļ, šķiet, ugunsdzēsēji tās jau bija noremdinājuši. Malači.
Taču degošais grausts, manuprāt, uzrāda divas masīvas absurditātes Latvijas likumdošanā. Pirmā ir jautājums par konfiskāciju. Nu, cik ilgi valsts un pašvaldība taisās auklēties ar īpašniekiem, kuri acīmredzot ar māju vienkārši nav spējīgi tikt galā? Augustā Rīgas dome it kā sarosījās un it kā solījās aicināt Saeimu labot likumu, lai māju īpašniekiem varētu atņemt, bet ugunsgrēks graustu ķēra vispirms. Lai gan ne jau tas grausta situāciju padarīja īpaši sliktāku.
Taču tas noved pie otras absurditātes. Grausta īpašnieki ir teikuši, ka viens iemesls, kāpēc viņi nav varējuši neko īpašu darīt, ir tas, ka māja ir kultūrvēsturisks piemineklis. Gribu teikt, ka noteikti ir laiks izrevidēt arī noteikumus šajā jomā, jo ļoti iespējams, ka tie četri tukšie mūri, kas tur stāv patlaban, ir vēsturiski, bet, ja tas nozīmē, ka jebkādi darbi ap graustu prasa 75 institūciju piekrišanu, tad kaut kas ļoti noteikti nav kārtībā. To saku kā cilvēks, kurš arī dzīvo vēsturiskā piemineklī. Kad es te ierados, pirmajos divos stāvos aiz masīviem skatlogiem bija spēļu zāle. Neesmu pārliecināts, ka tas atbilst kultūrvēsturiskiem principiem, bet vienalga uz manu dzīvokli attiecas visi noteikumi par griestu rotājumiem, logu paskatu un visu pārējo. Protams, nav man mērķis teikt, ka Rīgas pilī kādā stūrī vajadzētu atvērt kazino un Rundāles pilī Makdonaldu, bet kaut kā tomēr liekas, ka šis pieminekļu jēdziens ir pārmērīgi plašs. Vienādi vai otrādi, situācija ap graustu Marijas ielā ir jānokārto. Īpašnieki acīmredzot to nevar izdarīt. Secinājumi nav tālu meklējami.
Jauku visiem atlikušo vakaru!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
2 komentāri:
PAr to, ka likumdošana būtu jāpadara elastīgāka un dinamiskāka - tas ir fakts. Diemžēl šajos apstākļos, kad būvniecības un arhitektūras jomas korumpētību parist tikai saeimas vīri, negribu pat iedomāties, kā šos likumus varētu 'uzlabot'.
Runājot par kultūrvēstures pieminekļiem - latviešu cilvēks vēl ir tādā homo sapiens vulgaris stadijā, ka, ja viņam ar likumu neaizliegs un neuzliks 50 mēnešalgu sodu par pārkāpumu, tad viņš pats neiedomāsies, kā būtu jārīkojas, lai būtu labāk. Piemēram, pastaigājat pa Avotu ielas Lienes ielas galu un pavērojat, kā skaistās, bet nerestaurētās koka mājas ir izķēzītas ar logu paplašināšanu (veikalu skatlogu vajadzībām) un lētajiem, baltajiem plastmasas rāmjiem. Šādām ēkām vairs nav neka'das vērtības - tās vieglāk būtu nojaukt un uzcelt vietā kaut ko mūsdienīgu. BET luksusa dzīves vietas nav vis tikai tādas, no kurām paveras skats uz saeimas namu vai kuras atrodas uz vistrokšņainakajām un centrālakajām galvaspilsētas ielām - tās ir arī ēkas, un galvenokārt, tās ir tās vēsturiskās ēkas, kurās tiek pēc iespējas saglabāts to autentiskums.
Diemžēl, kā jau teicu, letiņi ir pārāk padomju laika strādnieku primitīvisma izskalotām smadzenēm, lai prastu izlavierēt tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva, proti, lai jāpiekāpjas būtu gan kultūvēstures pieminekļu aizsardzības inspekcijai, gan arī būvvaldei un namīpašniekiem, bet lai visi arī no tā kaut kādā meŗā būtu ieguvēji...
“Likumu lielais daudzums valstī ir tas pats, kas liels daudzums dziednieku – slimības un nespēcības pazīme.”
Voltērs.
Ierakstīt komentāru