Labrīt, lasītāji!
Šorīt laikrakstā Diena kā liela sensācija ir pasniegts fakts, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru padomes priekšsēdētāja Valentīna Andrējeva mēdz apmeklēt azartspēļu zāles. Raidījuma "Nekā personīga" ļaudis sešu dienu laikā konstatējuši veselas trīs reizes, kurās valsts galvenā tarifu noteicēja viesojusies spēļu zālē -- vienreiz darba dienā pirms plkst. 17.00, vienreiz sestdien pulksten trijos naktī, un tad vēl reizi, kad, tā ziņojuši žurnālisti, V. Andrējeva pirms iešanas uz spēļu zāli piestājusies pie bankomāta. Blakus materiālam redzama fotogrāfija, kuras autors, tā vēstīts Dienā, ir bijis vārdā nenosaukts "aculiecinieks." Un materiāla autori konstatējuši arī to, ka V. Andrējevai pēdējo trīs gadu laikā parādsaistības ir pieaugušas no 10 līdz pat 105 tūkstošiem latu.
Pati V. Andrējeva mierīgi atzīst, ka azartspēļu zālē pavadītais laiks viņai ir atpūtas laiks. Azartspēles mūsu valstī nav nekas aizliegts. Pats tādas neapmeklēju un tāpēc nevaru zināt, cik patiess ir viņas apgalvojums, ka "ļoti daudz pazīstamu cilvēku spēlē un tā atpūšas," taču nav arī īpaša iemesla tam neticēt. Interesanta man toties ir doma, kāda ir lasāma "Nekā personīga" žurnālistes sagatavotajā materiālā starp rindiņām, proti -- regulatore spēlē azartspēles, regulatorei ir lieli parādi ... un tāpēc ir vērts vairākās garās rindkopās analizēt tās jomas viņas darbā, kurās ir iespējama korupcija. Turklāt ar piebildi, ka tāpēc, ka finansējumu regulēšanas iestāde saņem nevis no valsts, bet no regulētajiem uzņēmumiem, tā var atļauties "dzīvot lepni."
Interesanti man tas ir tāpēc, ka ap azartspēlēm Latvijā ir izveidojusies tāda "īpaša" aura, pat nopietnos televīzijas raidījumos un laikrakstu materiālos bez ironijas šīs iestādes bieži tie sauktas par "spēļu ellēm." Ja. V. Andrejeva naudu izdotu, teiksim, lepnos kurpju veikalos, nezinu, vai no tā sanāktu sižets un materiāls avīzē. Regulatorei materiālā ir vaicāts, vai viņa no azartspēlēm jūt atkarību, un viņa atbild šādi: "Man grūti atbildēt. Varu iet un neiet. Bet man patīk. Domāju, ka kaut kur noteikti tā atkarība rodas." Vai šāda veida atkarība ir citāda, nekā, teiksim, vēlme regulāri ēst dārgos restorānos un pirkt pašas jaunākās modes preces? Nav nekā slikta tajā, ka žurnālisti par šo lietu ir interesējušies, lai gan Diena jau visnotaļ sen ir krietni par daudz aizrāvusies ar anonīmu un tāpēc nepārbaudāmu autoru darba prezentēšanu laikraksta saturā. Taču materiālā (vēlreiz atsaucoties uz anonīmiem avotiem) ir apcerēta arī "iespējamā korupcijas riska zona" regulatores darbā, un tas jau ir smagāks mājiens. Vai tam ir kāds pamats? Ja tā, tad tā arī vajadzētu pateikt.
***
Un prieku rada kārtējais pierādījums par to, ka mūsu Valsts prezidents, lai arī cik laba gribēdams, ne vienmēr pasaka gluži to, ko ir vēlējies pateikt. Pēc sestdien notikušās Vislatvijas talkas, prezidents nāca ar šādu domu: "Ja kāds domā, ka var mēslot, tad vāksim katru rudeni, kamēr iemācīsim visus Latvijas iedzīvotājus nemēslot savā zemē." Šī anonse, protams, vēsta kaut ko pavisam citu: Mēslojiet vien, bērniņi. Pēc tam kāds cits to visu savāks. Sodiem par atkritumu mešanu, kur pagadās, ir jābūt krietni smagākiem. Tas būtu pamatīgi labāks "iemācīšanas" līdzeklis.
Jauku visiem dienu!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
7 komentāri:
"Ja kāds domā, ka var mēslot, tad vāksim katru rudeni...."
"Šī anonse, protams, vēsta kaut ko..."
Šī anonse, manuprāt, vēsta par NORMĀLU un veselīgu pieeju - lai Latvija netiktu piegružota, tad katram bērnam kopš mazotnes ir jāredz un jāpiedalās tur, kur pavisam parasti cilvēki tērē savu brīvo laiku it kā "ne manas" teritorijas kopšanā. Tie, kuri būs daudzkārt piedalījusies sapošanā, nekad nepavērs mašīnas logu, lai pa to izmestu čipsu turzu. Kad kādreiz Latvija būs tik tīra, ka sakopšanas vairs nebūs vajadzīgas, tad cilvēkiem nedrazošana, acīmredzot, būs jau gēnos - bet tas lai paliek aiznākamajām paaudzēm.
Jūs, Kārli, caur savu blogu man esat viens vienīgs jautājumu avots. Es nesaprotu, vai šodien šo, manuprāt, absurdumu par Latvijas sakopšanu caur "biezākām" soda kvītīm, Jūs izdomājāt tikai lai piesietos Zatlera teiktajam, kur piesieties nebija par ko, vai tā varbūt ir neiedragājama ne šejienes mentalitāte, un es te bezjēgā blisinu acis un klapēju ausis, kur vajadzētu vienkārši klusējot novērsties un aizvērt (nevērt vaļā) durvis.
Andriev, blisiniet acis, cik vien Jums patīk, bet esmu pateicis to, kas man ir sakāms. Ja šādi sakopšanas pasākumi notiktu regulāri, nevis kampaņveidīgi reizi vai divas reizes gadā, tad varētu runāt par sabiedrības attieksmi. Taču nevar nekur Latvijā braukt, kaut kur ceļa malā neredzot gružu kaudzi, kurus acīmredzot kādam ir licies "labāk" izmest turpat, nekā ķēpāties ar kaut kādām atkritumu tvertnēm vai norbām. Pie tam Latvijā un Rīgā ir pietiekami daudz vietu, kuras sestdienas talka neskāra vispār, un tās ir tikpat piegružotas, kā vienmēr. Protams, labi audzināts cilvēks vismaz pēc idejas nekad savu atkritumu maisu uz mežu nevedīs (saku pēc idejas, tāpēc, ka neticu, ka visus tos, kas tā dara, audzināja bomži vai vilki mežāk). Taču tam, kas tā dara, ir jārēķinās ar ļoti smaga soda iespējamību. Tāpat esmu citreiz rakstījis par tiem, kuri pie stūres uzvedas kā huligāni. Nekad neesmu sapratis šo domu, ka vispirms ir jāaug visai sabiedrībai, pirms nokārtot rēķinus ar sabiedrības neliešiem. Jauku Jums dienu!
Pilnīgi pievienojos, ka prezidenta teiktais satur nejēdzīgu pieļāvumu nevis audzinošu morāli. Zatlera kungam domu verbalizācijas problēmu dēļ nemitīgi rodas apšaubāmas kvalitātes pārspriedumi. Turklāt tam ir hronisks raksturs.
Jā, un, iespējams, Andrējevas kundze arī smēķē.
"Nekad neesmu sapratis šo domu, ka vispirms ir jāaug visai sabiedrībai, pirms nokārtot rēķinus ar sabiedrības neliešiem."
Nekad neesmu sapratis domu, ka vispirms ir jāskraida apkārt pārmācīt (aplamāt, atlaist, iespundēt) - lielākoties pašisfantazētus - bubuļus, kad vispirms - ar vai bez iepriekšēju paskatīšanos spogulī - varētu vienkārši iet un padarīt godprātīgi vispirms savu darāmo un tad vēl drusciņ no dažbrīd neizdarīgā kaimiņa/līdzpilsoņa.
Mans vectēvs, kad slaucīja ielu gar savas mājas sētu, vienmēr noslaucīja arī lielu gabalu kaimiņam pa kreisi un pa labi - un arī mani iemācīja, ka tas nav grūti un ir tikai normāli. Kad es pametot kempingu savācu savas drazas, tad vienmēr sakopju krietnu gabalu apkārt, un mani bērni zin, ka tas ir tikai normāli.
Kad kādam ienāk prātā meklēt (musināt, ka jāmeklē) vainīgos, principiāli spītēties un skaldīt matus, tad starp kaimiņu gabaliem vienmēr paliek daudzi metri "strīdīgo drazu".
Mana pieredze rāda, ka lielie drazotāju pie soda vilcēji, nevis padara tīrāku vidi, bet stāv pie čupas, sargā "pierādījumus" un bezdarbība taurē.
Paldies, Kārli, par saprātīgu skatījumu uz jautājumu "Andrējeva un azartspēles". Šorīt izlasīju šo "kompromatu" un nedaudz apskaitos. Ja Andrējevas kundze kandidētu vēlēšanās, tad es, protams, gribētu zināt iespējami daudz par viņu, lai saprastu, vai vēlos atdot balsi par cilvēku, kurš brīvo laiku tērē azartspēlēm. Taču šis nav tas gadījums, un azartspēles mūsu valstī ir pilnīgi legāls brīvā laika pavadīšanas veids, kas pats par sevi vēl nenozīmē ne korupciju, ne kādas citas pretlikumīgas darbības. Tā ka runa ir tikai par dzeltenu, "Dienas" necienīgu vēlēšanos izdarīt miglainus mājienus bez faktu seguma.
Par Valsts prezidenta izteikumu - nu nav gluži veikli viņam sanācis. Talkas ir laba lieta, un pat ļoti ticams, ka dažu labu skolasbērnu tās rosinās padomāt par to, ka nevajadzētu piemēslot apkārtni, lai pēc tam nebūtu jātīra. Taču stipri šaubos par audzinošu efektu attiecībā uz pieaugušiem mēslotājiem, kuri talkas neapmeklē, ar viņiem runājot, vajadzīgi spēcīgāki argumenti. Lūk, ja viņiem par mēslošanu kā sods tiktu piespriests tikuntik stundas darba apkārnes uzkopšanā, tad gan varbūt būtu arī audzinošs efekts.
Starp citu, atsķirībā no iepriekšējās regulatores, kas ikkatru tarifu paaugstinājuma situāciju analizēja Dienas Biznesā, Andrējeva ar šādu izskaidrošanas procesu it īpaši publiskajos medijos nav aizrāvusies, lai neteiktu vairāk...
Ierakstīt komentāru