Labrīt, lasītāji!
Nē, nu gluži pauze vēl ne, murgs tomēr, kas notiek Gruzijā, vai pareizāk sakot Dienvidosetijā, kur Krievija acīmredzot ir pārliecināta, ka suverenitāte un valsts robežas nav nekāds šķērslis, lai uzspiestu savu kārtību. Tiem, kuri tūlīt sāks bļaut, ka tāpat Amerikas Savienotās Valstis ir darījušas Irākā -- jā. Pilnīgi taisnība. Bet tas nesamazina pretīguma sajūtu, skatoties, kā Kremlis rīkojas Gruzijā un lasot kā Kremlis par to melo un stāsta pasaciņas. Amerikas iesaistīšanās Irākā mūsu valsti skar ļoti netieši. Maskavas apliecinājums, ka tā ir gatava ķerties pie ieročiem, lai "sargātu tautiešus" tuvajās ārzemēs, ir baiss, jo, ja arī Krievija diez vai uzdrīkstētos uzsākt kaut kādu avantūru pret NATO dalībvalsti, notiekošais Gruzijā tomēr ir pārbaudes moments. Krievija ir kā nerātns suns, kurš ir iekrampējies aizkaros un nu skatās, ko saimniece darīs. Sados pa purnu ar slotu, suņa reakcija nākamreiz būt cita. Ignorēs situāciju -- suns zinās, ka tā drīkst atkal. Te ir runa par plašāku ģeopolitisku iekārtu, kurā Krievija vēlas iekarot pamatīgāku lomu, lai arī ar savu uzvedību pasaulē tā to nav pelnījusi un tās rokās tā būtu bīstama. Un vismaz līdz šim ārējās pasaules pieklusinātā (maigi sakot) reakcija nekādu lieu optimismu nedveš. Tieši otrādi.
Taču patiesībā šorīt manu uzmanību piesaistīja lokālāks jautājums. Kādā no laikrakstiem bija lasītājas vēstule, kurā autore pateica divas lietas: Nekādu sēdēšanu Rīgas parku zālājos, un obligātas mūzikas stundas visiem pēc kārtas. Iemesls abos gadījumos bija viens un tas pats: Tā darīja Ulmaņlaikos.
Ulmaņlaikos darīja visādas lietas, tajā skaitā arī tādas, kuras nebūtu īpaši vēlamas (piemēram, veidot diktatūru), kā arī tādas kuras noteikti bija labas un pavisam jaukas. Tajā skaitā pieļauju, ka vēstules autore nemeloja stāstot, ka Rīgas parkos toreiz bija skaistas puķu dobes, kuru izmantošana bija pamatota estētiskā, un nevis fiziskā priekā. Pievienojos viņas rakstītajam, ka parkā uz zālītes nevajadzētu notikt "sievietes vēdera glāstīšanai", jo galu galā mēs dzīvojam valstī, kurā politikāņi reizēm ir ārprātīgi sašutuši par "seksualitātes izrādīšanu uz ielas", un sievietes vēdera glāstīšana pilnīgi noteikti ietilpst šajā jēdzienā. Savukārt par obligāto dziedāšanu domas sāka skanēt tūdaļ pēc Dziesmu svētkiem, jo Dziesmu svētkos dziesma, protams, ir ļoti augstā vērtē.
Taču nedz vienā, nedz arī otrā gadījumā galvenais arguments nedrīkst būt, kā tā kaut ko darīja vai nedarīja pirms 60 gadiem. Dārzkopībā daudz kas ir mainījies, mani argumentā par Rīgas parkiem joprojām visvairāk mulsina lūk, kas: Ja patlaban parkos ir zāle, kura ir neizturīga un neiecietīga pret ļaužu kājām un rumpjiem, tad kāpēc nevar iestādīt dūšīgāku zāli? Esmu bijis daudz kur pasaulē, kur ļaudis klimst pa parkiem un tieši priecājas, ka ir iespēja pabradāt arī pa zāli. Bet pie mums, lūk, nevar. Un par dziedāšanu skolā -- jā, droši vien tas būtu jauki, ja mazais Pēterītis un mazā Anniņa jau no pimās klasītes mācītos tautas dziesmas un reizi gadā kopā ar citiem sīkajiem uzstātos uz skatuves un demonstrētu ko māk. Vien nelaime, ka Pēterītis tomēr nevis dzied, bet brēc nebalsī, savukārt Anniņas skolā mūzikas skolotāja nav un nav skaidrs, kur tādu atrast. Obligātu dziedāšanu var nodrošināt tad, ja ir nodrošināta arī visa attiecīgā infrastruktūra, un tomēr visnotaļ obligāti būtu jānodrošina arī citas nodarbības tiem bērniem, kuri dziedāt vienkārši nespēj. Jo ir un būs arī tādi. Un saku atkal -- 2008.gada augustā tam nav absolūti nekāda sakara ar to, kā to darīja vai nedarīja 1939. gada rudenī.
Jauku visiem dienu!
9 komentāri:
Tas par dziedāšanu skolā ir stūlbi, ne visiem ir talants un ne visi to vēlas. Tie kuri vēlas dziedāt ir visas iespējas to darīt skolu koros, mūzikas skolās un vēl citas iespējas. Un talantīgie to arī izmanto. Tad varbūta arī vaidzētu ieviest:obligāto-dejošanu,riteņbraukšanu, soļošanu un vēl sazin kādu stūlbus preikšmetus.
Un par karu Gruzijā, man liekas ka Krievi ir bezgal izslāpuši pēc kara, tikai žēl ka nesameklēja sevis cienīgu mērķi.
viss ir atkarīgs no skolotāja. ja tā būs pozitīva personība, būs arī koris bez obligātuma un bērnu acīs dziedāt būs labi. ja nē, tad tas būs tikai vergu koris...
vienkārši man skolā ir ļoti negatīva pieredze, jo mūzikas skolotājs bija uzēdies uz tā sauktajiem "rūcējiem" un pazemoja, vērtēja kā zemāku kastu, par ko papriecāties - kā šiem nesanāk.
tas bija briesmīgi, jo dziedāšana nav tamborēšana vai matemātika.
lai dziedātu, ir jābūt brīvam.
man bija laikam 8 vai 9 gadi, un 3. septembrī, pirmajā īstajā skolas dienā, sēdēju skolas solā un domāju - kā lai nobasto visas mūzikas stundas līdz pavasarim. bēgu un ierāvos kaktā.
protams, kad lika atdziedāt kaut kādas "Div pļaviņas" vai "Div dūjiņas", nekas ārā nenāca un ar mokām izpīkstēja kaut kad, ne jau īstajā brīdī, kad melodija skanēja uz klavierēm. sekoja aurošana.
laikam mēnesi mums bija cita skolotāja, laikam praksē. viņa neko nezināja vai arī izlikās nezinām un sāka kā ar baltām lapām. izrādījās, ka mūzikas stundas var būt interesantas, lai arī viņa stāstīja vecumam nepiemēroti daudz informācijas un pusi nesapratām. toties dziedāt spēja gandrīz visi, pārējie dūca līdzi un dabūja normālas atzīmes, dūca arvien drošāk. viens no rūcējiem sagribēja iet uz mūzikas skolu.
protams, kad atgriezās mūsējais, viņš uzskatīja, ka atzīmes saliktas negodīgi, jo ko tad citu var gaidīt no praktikantes. un mūzikas kolas gribētāju stundā izsmēja. sak, nemācīts 10 vai 11 gadus vecs slaucējas dēls nedrīkst gribēt spēlēt mūzikas instrumentu, jo Mocarts šajā vecumā jau komponēja.
tas arī palika vienīgais mūzikas piecinieks liecībā manā karjerā. :D
par laimi, murgs beidzās 9. klases maijā, tās bija vienīgās nesekmīgās atzīmes.
visu mūžu cīnos ar saviem mūzikas kompleksiem. izrādās, es neesmu rūcējs. tikai tagad, pēc 15 gadiem, spēju dziedāt brīvi.
paldies skolai.
esmu pret obligāto.
labāk lai tas ir entuziastu rokās, kas mīl savu darbu un skolēnus.
Padomjlaika skola bija orientēta uz rezultātu. Labi bija tikai tie skolnieki, kas fizkultūrā spēja izpildīt GDA normas - ja esi tūļīgāks, tad, protams, nevari, un esi slikts. Esmu slēpojusi arī pa dubļiem martā, jo sniega laikā slimoju, normas neizpildīju, bet - normām IR jābūt izpildītām! Dziedāt jāprot visiem un pareizi - man kā mūzikas skolas skolēnam vispār nebija skaidrs, kāpēc tik murgaini jāmāca mūzika. Tas pats attiecās uz darbmācības stundām, kur bija jāada paraudziņi (adīja meiteņu mammas) utt. Viss tika pasniegts tā, ka tev jābūt īpaši talantīgam, lai spētu izpildīt prasīto. Bet tā nepavisam nav taisnība - dziedāt var visi (ja vien nebaidās).
Ja dziedāšana ir muzicēšana, tad pilnībā atbalstu obligātu dziedāšanas mācīšanu skolās (jo mūzika iemāca daudz vairāk kā dziesmiņas nodziedāt). Ja dziedāšanu mācīs padomjlaiku stilā (kur dabūs skolotājus? kas maksās par mācību materiāliem, instrumentiem u.c.?), tad - esmu kategoriski pret tādu nelietderīgu laika tērēšanu.
Speciāli mandarinam - "stulbs" ir jāraksta ar īso U, nevis garo Ū.
Esmu satriekts par vienaldzību psaulē pret Gruziju. Krievija nekad nav mainījusies, skaties 37.gada komnetārus par ārstiem-slepkavām vai par agresoru-Gruziju, nekādas izmaiņas.
Osetijā 90% ar Krievijas pasēm (cits "zinātājs" teica, ka 80%, un, ievērojiet, ar pasēm, nevis pilsonību, jo pases vajadzīgas braukšanai uz Krievijas tirgiem un pie radiniekiem. Kā tad būs ar mūsu iedzīvotājiem? Šodien viņiem ir brīvas vīzas, domāju, ka tikai laika jautājums, lai tāpat par brīvu izsniegtu pases, pat nesdakot, ka tā būs dubultpiederība, jo LR pilsonības ta viņiem nav! ar šīm jaunajām pasēm viņi varēs bez iešanas uz vēstniecību šķērsot robežu, nu, ērtības labad, saprotiet?
Es vienkārši esmu pārlienāts, ka mūsu kārta pienāks, citu tautību klātbūtne ir noteicoša. Mēs ar viņiem nemākam sadzīvot, varbūt referenduma līdzdalība ļauj cerēt uz kaut ko citu? Par to būtu saspringti jādomā. Sastapšanās uz ielas pagaidām par pozitīvām izmaiņām neliecina
Ja mums būtu tādi propogandas giganti un tādi nekaiunības krājumi, ja mēs saprastu, ka Gruzijā tiek izlemts arī Latvijas un Igaunijas liktenis, tad varbūt varētu atklāt patieso Krievijas darbību Gruzijā, un raidīt to 24 st. LTV.
PS.Piedodiet, ka tik gari...
Neesmu to piedzivojis, bet kaut ka tomer parnjem de ja vue sajuta. Drizak, gan - kaut kur esmu lasijis sajuta.
Ka Vacija atrada ieganstu Polijas okupacijai - uzsaka operaciju Himmlers, kas it ka paradija Polijas agresiju pret Vacieshiem.
Un re kur es uzraku Hitlera runu ap sho laiku - mazs fragments
In the same way, I have also tried to solve the problem of Danzig, the Corridor, etc., by proposing a peaceful discussion. That the problems had to be solved was clear. It is quite understandable to us that the time when the problem was to be solved had little interest for the Western Powers. But that time is not a matter of indifference to us. Moreover, it was not and could not be a matter of indifference to those who suffer most.
In my talks with Polish statesmen I discussed the ideas which you recognize from my last speech to the Reichstag. No one could say that this was in any way an inadmissible procedure on undue pressure. I then naturally formulated at last the German proposals, and I must once more repeat that there is nothing more modest or loyal than these proposals. I should like to say this to the world. I alone was in the position to make such proposal, for I know very well that in doing so I brought myself into opposition to millions of Germans. These proposals have been refused. Not only were they answered first with mobilization, but with increased terror and pressure against our German compatriots and with a slow strangling of the Free City of Danzig - economically, politically, and in recent weeks by military and transport means.
Poland has directed its attacks against the Free City of Danzig. Moreover, Poland was not prepared to settle the Corridor question in a reasonable way which would be equitable to both parties, and she did not think of keeping her obligations to minorities.
Neatgadina Putinu un Medvedju??
>Tiem, kuri tūlīt sāks bļaut, ka
>tāpat Amerikas Savienotās Valstis
>ir darījušas Irākā
Ak tad tie, kas runā par to - bļauj. Savukārt tie, kas tagad runā par Krieviju-Gruziju, dara ko? Sludina pasaulē taisnību? Konsekvences trūkums, Kārli , liels konsekvences trūkums, jo negribās jau iekšēji tomēr atzīt, ka demokrātijas citadele salaida lietu galīgā d%^sā (piedod par izteicienu), tāpat kā to pašlaik dara lielais krievu lācis.
Savukārt runājot par runām - palasieties šo:
My fellow citizens, events in Iraq have now reached the final days of decision. For more than a decade, the United States and other nations have pursued patient and honorable efforts to disarm the Iraqi regime without war. That regime pledged to reveal and destroy all its weapons of mass destruction as a condition for ending the Persian Gulf War in 1991.
Since then, the world has engaged in 12 years of diplomacy. We have passed more than a dozen resolutions in the United Nations Security Council. We have sent hundreds of weapons inspectors to oversee the disarmament of Iraq. Our good faith has not been returned.
The Iraqi regime has used diplomacy as a ploy to gain time and advantage. It has uniformly defied Security Council resolutions demanding full disarmament. Over the years, U.N. weapon inspectors have been threatened by Iraqi officials, electronically bugged, and systematically deceived. Peaceful efforts to disarm the Iraqi regime have failed again and again -- because we are not dealing with peaceful men.
Intelligence gathered by this and other governments leaves no doubt that the Iraq regime continues to possess and conceal some of the most lethal weapons ever devised. This regime has already used weapons of mass destruction against Iraq's neighbors and against Iraq's people.
The regime has a history of reckless aggression in the Middle East. It has a deep hatred of America and our friends. And it has aided, trained and harbored terrorists, including operatives of al Qaeda.
The danger is clear: using chemical, biological or, one day, nuclear weapons, obtained with the help of Iraq, the terrorists could fulfill their stated ambitions and kill thousands or hundreds of thousands of innocent people in our country, or any other.
The United States and other nations did nothing to deserve or invite this threat. But we will do everything to defeat it. Instead of drifting along toward tragedy, we will set a course toward safety. Before the day of horror can come, before it is too late to act, this danger will be removed.
Avots http://www.guardian.co.uk/world/2003/mar/18/usa.iraq
pēc 2 dienām 20. martā sekoja iebrukums Irākā.
Ak jā un gribēju piebilst vēl par šo tekstiņu - "Amerikas iesaistīšanās Irākā mūsu valsti skar ļoti netieši." Skar jau nu diemžēl visai tieši, vismaz atbilstoši šim http://icasualties.org/oif/DeathsByCountry.aspx mēs esam pazaudējuši 3 cilvēkus, kas gan varbūt nav tas briesmīgākais. Sliktākais ir tas, ka Krievija un tamlīdzīgie šai brīdī saprata, ka strīdīgās vietās strīdīgus jautājumus arī šajā gadsimtā vinnē tas, kam vairāk tanku un kurš sit pirmais un pamatīgi. Un te nu mēs esam... Gan jau, ka Putins domā, "ar ko es sliktāks kā comrade Bush, lai nevarētu rīkoties tāpat"?
Nu vipār vairs neko nesaprotu.!! "Šajā stundā Krievijas Federācijas iebrūkošā armija ir iegājusi Gruzijas teritorijā ārpus Abhāzijas un Dienvidosetijas konflikta zonām. Gruzijas armija atkāpjas, lai aizstāvētu galvaspilsētu. Valdība steidzami lūdz starptautisku iejaukšanos, lai novērstu Gruzijas krišanu un tālākus upurus," paziņoja Lomaija. bĀC tas ko dara Krievija ir absolūta agresija,! Vai tiešām, starpotiskā sabiedrība pilnīgi neko nevar iesāakt! Vai visiem ir vienalga?
Šeit Krievija iegāja citas valsts teritorijā, lai "aizstāvētu" tādus cilvēkus, kurus citās Krievijas daļās labāk redz ejam nekā nākam. Un pretinieku izvēlējās pareizi- tādu švakāku, lai nevar ilgi pretoties un būtu ātrs un uzvaru nesošs kariņš. Ar Ķīnu jau tā neuzdrošinātos.
Ierakstīt komentāru