Labdien, lasītāji!
Vakar rakstīju par to, kā vēlētāji sestdien valdošajai "elitei" nosūtīja spēcīgu signālu, taču jau tagad sāk kļūt acīmredzams tas, ka uz īpaši dzirdīgām ausīm mums necerēt. Tā, piemēram, Ivars Godmanis, būdams statistiski domājoša persona, jau ir paguvis paģērēt kritērijus Saeimas atlaišanai -- nevar laikus sastādīt valdību, nevar pieņemt budžetu, nevar strādāt, jo nav kvoruma. Precīzi runājot: "Saeimu nevar atlaist, ja nav kritēriju, kuri nosaka, ko deputāti nav izdarījuši." Pēcāk premjerministra preses sekretārs ir pateicis, ka tiem jau nav jābūt vienīgajiem kritērijiem, bet par to, vai iekļaut arī "emocionālos kritērijus" -- par to būšot jādomā deputātiem.
Referenduma pamatā tieši bija emocionāli kritēriji, kuri saistās ar to, ka valdošā banda sevi ir diskreditējusi pilnīgi un pavisam. Runa nav tik daudz par to, ko "deputāti nav izdarījuši", bet gan tieši par to, ko viņi IR izdarījuši. Atvainojos par atkārtošanos, bet -- nodokļu nemaksātājs prezidents, lopu dakteris aizsardzības ministrs, nepiemērotas personas Satversmes tiesā, centieni sagraut valsts drošības sistēmu, kā arī pateikt, ka naudas atmazgāšana vairs mūsu valstī nav noziegums ... viens pēc otra pēc trešā pēc ceturtā muļķīgs vai atklāti kaitniecisks lēmums. Ņemsim kaut vai Breša naudas atmazgāšanas priekšlikumu. Valdošie to apstiprināja bez daudz runāšanas. Vai nu tas nozīmē, ka viņi patiešām vēlas Latvijā legalizēt naudas atmazgāšanu, vai arī viņi balsoja, nezinot, par ko balso. Nezinu, kurš no šiem variantiem ir briesmīgāks. Taču vienu zinu gan -- absolūti katrs cilvēks, kurš patlaban ir valdošajā koalīcijā, i Saeimā, i arī Ministru kabinetā ir pelnījis automātisku izraidīšanu no politiskās dzīves tiklīdz tas kļūs iespējams. Tas ir nevien tāpēc, ka pēdējo divu gadu laikā ir pastrādātas tik prātam neiedomājamas nebūšanas (tajā skaitā "Tautas" partijas elpu aizraujošā krāpšanās 2006. gada priekšvēlēšanu laikā), bet arī tāpēc, ka pret sestdien notikušo referendumu šie ļaudis izturējās ar tādu cinismu un tādu nicinājumu.
Maz ticams, ka valdošā "elite" kādreiz to sapratīs, bet vienam kritērijam par to, kurā brīdī ierosināt Saeimas padzīšanu, ir jābūt uzticības iztrūkumam. Tas ir subjektīvs, nevis objektīvs lēmums. Iespējams, vajag palielināt pirmo nepieciešamo parakstu skaitu no 10 līdz, teiksim, 50 tūkstošiem cilvēku. Tas varbūt precīzāk nomērītu sabiedrības patieso sašutumu. Bet noreducēt šīs tiesības uz pavisam tehniskas dabas kritērijiem -- tas nozīmēs precīzi to, ka valdošās bandas pārstāvji vēlas visvairāk -- priecāties par sestdien notikušā burtu un pilnībā ignorēt sestdien notikušā garu.
Jauku visiem atlikušo dienu!
3 komentāri:
Par I. Godmaņa kritērijiem, tad tie ir vienkārši smieklīgi. Jā, vairākās citās valstīs tādi pastāv, bet tādi kritēriji tiek izvirzīti prezidentam, piemēram Lietuvā tas tā ir (konstitūcijas 58. pants). Tas drīzāk būtu apsurda teātris, ja, piemēram, pēc 3 vai pat 4 neveiksmīgiem uzticības balsojumiem jaunai valdībai, vēl sāktu vākt parakstus u.t.t. ne jau tāpēc vajag atlaist Saeimu, ka tā nevarētu izpildīt kādus no premjera kritērijiem. Šīs eventuālās tautas tiesības drīzāk var salīdzināt ar Saeimas tiesībām izteikt neuzticību valdībai, kam vienīgie kritēriji ir skaitliskie, ja vairākums nobalso par neuzticības izteikšanu valdībai, valdība krīt. Attiecīgi noteikt visus laika ierobežojumus, nepieciešamo kvorumu un uz priekšu. Tieši tiesības izteikt neuzticību Saeimai, manuprāt, pašreiz ir nepieciešamas, bez kādiem tur kritērijiem!
Koalīcija uzvarēja un tagad šeit ir ļoti jāskatās līdzi kas tiks darīts ar šiem grozījumiem. Latvijas klasiskie - vilkt garumā, veidot komisijas, norakt. Nebrīnīšos, ja tiks pieņemts kaut kāds bezjēdzīgs panta labojums ar aprēķinu, ka šī Saeima to pašu pantu grozīt vairs nevar. Domāt, ka šie kaut ko izdarīs ir maigi izsakoties - naivi.
Esmu gatavs piedalīties nākamajās akcijās.
Piedod, Kārli, bet Tu tiešām atkārtojies. Un no apvainojošiem izteicieniem arī netiec vaļā...
Ierakstīt komentāru