Par policistiem un ierakumiem

Labrīt, lasītāji!

Šorīt Latvijas televīzijas rīta raidījumā Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins nāca ar šādu atzinumu: "Ir atbrīvots daudz cilvēku, kāds no viņiem varbūt pārgājis ierakumu otrā pusē." Runa bija par no darba atbrīvotajiem policistiem un jautājumu, vai viņi varbūt varētu pievienoties kriminālajai pasaulei.

Nu, būtu jācer gan, ka nē. V. Voins paudis cerību, ka policistu skaits, kurš pievienosies tumšajām aprindām, nebūs lielāks par citu profesiju pārstāvju skaitu. Taču policisti tomēr nav sekretāres vai grāvju racēji. Viņi zina pat ļoti daudz par to, kā darbojas noziedznieki, un izmeklēšanas laikā viņi uzzina vēl vairāk. Atceros gadījumu pirms kāda laiciņa, kad pie durvīm piezvanīja policisti. Neatceros, ko viņi toreiz meklēja, bet uz manu jautājumu, kā viņi tika garām drošības kodam uz priekšdurvīm policiste vien mazliet ironiski pasmīnēja. Ja noziedzniekiem pievienosies cilvēki, kuri attiecīgajā jomā var piedāvāt zināma līmeņa "ekspertīzi," tad labi nebūs.

Taču te ir arī sarežģīts apstāklis plašākā jautājumā. Bieži runājam par valsts pārvaldes optimizāciju, pilnveidošanu, u.tml., taču patiesībā mēs runājam par tās apjomu samazināšanu. Un tad nu runa ir par īstiem cilvēkiem, kuri zaudē īstu darbu. Pilnīgi neatkarīgi no tā, vai no darba atbrīvotais cilvēks ir policists, ierēdnis, medmāsa vai skolotāja, ģimene nekur nepazūd, bērniem joprojām gribas ēst un ne tikai, kredīta maksājumi spiež, apkures sezona tuvinās... Visā politiskajā diskusijā par izdevumu samazināšanu šis, lūk, ir jautājums, par kuru politikāņi runā maz: Kā valsts palīdzēs tiem ļoti, ļoti daudzajiem cilvēkiem, kuriem dzīvē jau ir radušies un turpmāk arī radīsies milzīgi sarežģījumi tāpēc, ka patlaban tiek ievērots "taupības" režīms? (Pēdiņās lieku vārdu "taupības" tāpēc, ka joprojām valsts pārvaldes iekārtā ir pietiekami daudz piemēru par to, ka taupība laikam ir domāta citiem, bet tikai ne tiem, kuri patlaban ir iekārtojušies pavisam ērti.) Ne jau visi varēs aizbraukt uz Īriju vai Spāniju. Daudzi paliks tepat, un izmisums var tuvoties pavisam reāli un draudoši. Gribas ticēt, ka lielais vairums visu cilvēku, ne tikai policistu, nekad mūžā neiedomātos par iespēju, kļūt par noziedznieku tāpēc, ka naudas vairs nav. Taču tas ir slidens kalniņš. Jau ziņots, ka mazumtirdzniecībā pieaugusi zādzība. Kam celsies roka pret vecmāmuliņu, kura azotē ir ieslidinājusi maizes klaipu? Un, ja ne pret viņu, tad vai pret kādu, kuram kabatā ir ieslīdējis kaut kas ne gluži tikpat pirmās nepieciešamības kārtā esošs?

Nedomāju, ka sabiedrība būtu jāspiež atbildēt uz jautājumu, "Kur ir novelkama svītra, ja domājam par noziedzību smagi trūcīgos apstākļos?" Gribu pateikt lielumlielu paldies visiem policistiem, kuri apzinīgi dara savu darbu arī pašreizējos apstākļos, un cerēt, ka tiem, kuriem liktenis ir piespriedis atbrīvošanu no darba, valsts tomēr varēs palīdzēt. Lai tajā brīdī, kad tautsaimniecība ir atveseļojusies un darba vietu skaits atkal var pieaugt, būtu, kur meklēt kadrus. Un lai tiem, kuri policijas darbā strādā joprojām, nekad, nekad nebūtu jānonāk aci pret aci ar kādreizējo kolēģi.

Jauku visiem dienu!